Vladimiram ir 66 gadi. Pats atzīst – ja netrenētos, nebūtu tik jauns. Un mīlestība pret hokeju notur viņu līmenī.
Vladimirs hokeju sāka spēlēt uz dīķiem. 16 gadu vecumā, kad leģendārais Viktors Tihonovs pirms 50 gadiem rīkoja savu pirmo “Dinamo” komandas iesaukumu, klāt bija arī Vladimirs.
“Es braucu no Jelgavas uz treniņiem. Kavēt nedrīkstēja, stundu iepriekš bija jābūt klāt. Pa diviem treniņiem dienā aizvadījām. Tad “Dinamo Rīga” iekļuva 1. līgā,” atmiņu kamolīti ritina Kačanovs. Tolaik bijuši trīs vārtsargi – Anatolijs Micītis, Mihails Vasiļonoks un viņš. Perspektīvākais bijis Vasiļonoks.
Pirmo traumu Vladimirs ieguvis Sporta pilī – norāvis lūpu, un to nācies gandrīz pilnībā piešūt. Divas nedēļas bija jāiztiek bez treniņiem. Tihonovs jau domājis, ka ar to puiša pievēršanās hokejam beidzās, bet nekā – spēlē vēl tagad.
Vladimirs ģērbtuvēs vēro jaunos un īsti nesaprot, ko viņi atrod telefonos. “Dinamo” laikos visi domājuši tikai par treniņu.
66 gadu vecumā esot gan ātrums, gan veiklība – esot tikai vairāk jāiestaipa ķermenis. Lielajā “Dinamo” Kačanovs bija trīs sezonas, vēlāk sargāja “Latvijas bērza” vārtus. Taču pats smej – toreiz tik daudz medaļu nebija, cik mūsdienās piešķirot.
Kačanovs uz treniņiem nāk septiņas dienas nedēļā, bieži vien aizvadot pa diviem trim treniņiem dienā. Spēļu formu gan tagad uzvelkot retāk. Viņš neslēpj, ka īpašas sajūtas ir tad, kad spēlē veterānu izlasē. Tikai žēl, ka pretinieku ir palicis mazāk.
Ne viņš vienīgais turpina spēlēt hokeju. Vladimirs stāsta, ka Latvijas čempionātā 60+ spēlējot trīs komandas. Piņķos ir kāds vīrs, kurš lej ledu un arī turpina spēlēt, un viņam jau ir 80 gadu – tieši šo vīru Kačanovs uzskata par vienu no saviem paraugiem.
“Stāv ziloņi zoodārzā, bet mani aicina spēlēt,” ar humoru uz jautājumu, vai nav grūti stāvēt vārtos, atbildēja Kačanovs, piebilstot: “Ja es stāvētu, mani neviens neaicinātu.” Viņaprāt, pats svarīgākais dzīvē ir būt kustībā.
