"Esmu ugunsdzēsējs. Rācija man vienmēr līdzās. Tā bija arī tovakar. Braucu jau mājās no darba, kad pienāca ziņa par "Maxima". Uzreiz sapratu – tas ir milzīga apjoma notikums. Tāpēc, pat negaidot rīkojumus, tūlīt devos uz Zolitūdi. Bija "korķu" laiks, tomēr, izbraucot no Purvciema, Zolitūdē nokļuvu neraksturīgi āri. Pēdējos kilometrus iesēdos astē Valsts policijai, kas brauca ar gaismas un skaņas signāliem. Kad ierados, darba iecirkņi jau bija daudzmaz sadalīti. Vienā no tiem mani norīkoja par vadītāju."
Tālākais arī tagad, pēc 10 gadiem, atmiņā iespiedies ja ne pa sekundēm, tad pa minūtēm noteikti, viņš saka. Tas bija mirklis, kad Dzērves iecirknī strādājošajiem bija izdevies gandrīz jau izvilkt kādu zem gruvešiem nokļuvušo.
Uz brīdi bija pienācis klāt kolēģis Vilnis Šteinītis, lai apjautātos, ko var vēl palīdzēt. Valdis skaidrojis Vilnim, kur vēl ir cietušais, pie kura jāpieiet, jāuztur kontakts, lai uzmundrinātu, kamēr atsteigsies pārējā glābēju komanda.
Klusuma sekundes
"Bet līdz tam uzdevumam mēs netikām, jo tieši tajā mirklī notika otrais jumta nogruvums."
Valdis Dzērve atceras savu tā brīža reakciju:
"Tas bija reflektoriski. Es redzēju, ka tie paneļi nāk lejā. Un... Man liekas, tas bija tāds vienīgais, ko es varēju izdarīt, sagrupēties un paiet bišķiņ jau pie nobrukušām konstrukcijām ar cerību, ka varbūt pasargās tas. Kad es ar Vilni runāju, es biju tā kā nedaudz zemāk un Vilnis bija augstāk, un man sanāca tā kā skatīties uz augšu. Un tad es paralēli ar acu kaktiņu redzēju arī to jumtu.
Protams, tās bija sekundes. Tad iestājās absolūts klusums. Neraksturīgs klusums. Nezinu.. Vai varbūt man tā likās, ka tas klusums iestājās. Izvilka cauri tāda kā vēja brīzīte. Un tad viņš nāca lejā."
Nākamajā mirklī Valdis no glābēja bija kļuvis par glābjamo – iesprostots zem visa, kas sagāzies pāri.
"Tādā kā šaurā kokonā, var teikt. Man principā bija brīva tikai viena roka. Sāpēja viss, kas bija salūzis… Tie kauli."
Uzreiz centušies savā starpā sasaukties ar darba biedriem, kas aprakti kaut kur līdzās. Daži atsaucās, citi ne. Divus Valdis pat varēja redzēt.
"Viens otru mēģinājām uzturēt kaut cik... Pozitīvāk, nekā īstenībā varbūt bija. Ik pa brīdim, protams, par Vilni es tur iedomājos, nez kā ir. Ienāca arī prātā tas sliktākais scenārijs. Nu, mēģināju kaut kā sevi un kolēģus noskaņot, ka gan jau, ka izglābs mūs. Ar brīvo roku es varēju rāciju paņemt un vairāk neko. Pārējais viss bija ļoti, ļoti blīvi apkārt. Tā bija alkohola nodaļa. Pamatā mēs bijām aizgāzti ar visādām pudelēm. Es sāku tās pudeles dauzīt ar rāciju, jo cita nekā nebija. Pa gabaliņam atbrīvoju sev telpu, kur es varētu pakustēties, tad es jau atbrīvoju roku pilnībā. Pēc tam jau es otru roku atbrīvoju. Tad es kaut kā varēju novilkt ķiveri, padot ārā. Un pabāzt rokas ārā. Abas. Aiz tām rokām mani arī izvilka. Viss! Un tad man atteica viss ķermenis.
Principā es nezinu, vai es turējos tā kā uz adrenalīna vai kā... Bet pēc tam es varēju tikai acis pakustināt. Mani nolika uz dēļa. Aizveda uz slimnīcu.
Es vēl nevarēju pakustēties. Pirmo versiju pavisam sliktu iezīmēja man. Ka bojāti skriemeļi, kas atbild par kustībām. Bet, nu, paldies Dievam, neapstiprinājās. Nekādas blaknes nav palikušas. Uz vecumu varbūt sākšu just."
Savu ķiveri Valdis Dzērve tagad atdevis Ugunsdzēsības muzejam. To bija pircis pats, speciāli pasūtījis ASV, jo ļoti paticis konkrētais modelis – ar apmalītēm, kā hūtei. Tieši ķiveres maliņa bija pasargājusi no tieša trieciena pa sprandu.
Kapteinis Vilnis Šteinītis neizdzīvoja. To Valdis uzzināja tikai nākamajā dienā, kad bija slimnīcā. Glābjot citus, bojā gājuši bija arī virsleitnants Edgars Reinfelds un kaprālis Sergejs Ižiks. Ik gadu kolēģi brauc uz kapiem pieminēt savējos un palīdzēt bojāgājušo tuviniekiem.
Gan nakts murgos, gan nomodā it īpaši pirmajos gados pēc traģēdijas, atkal un atkal acu priekšā bijušas toreizējās ainas.
Palikt dienestā
Tomēr traģēdija nav likusi Valdim mainīt profesiju: "Nē, nē, absolūti nē! Neskatoties uz visām grūtībām, kas mums ir ikdienā un sadzīvē, un tā tālāk, tas darbs man patīk. Man tas liekas viens no jēdzīgākajiem, kas vispār ir. Glābt citus. Varbūt dzīvības pat. Vai kaut vienkārši palīdzēt."
Pēc Zolitūdes traģēdijas dienestu pametuši tikai nedaudzi. Galvenokārt veselības dēļ.
"Bet es esmu diezgan pārliecināts: ja veselība ļautu, viņi turpinātu dienēt un turpinātu savu darbu. Tikpat pašaizliedzīgi, kā tajā reizē."
Katram atbildība par savu darbu
Viņam pašam Zolitūdē notikušais licis domāt par to, cik nozīmīgi ir katram būt atbildīgam pret līdzcilvēkiem. Arī tad, ja tas nav tiešs amata pienākums.
"No mana skatupunkta tiesa ir pārvērtusies tādā juristu vārdu spēlē un terminu apzīmējumos. Nevaru teikt, ka tiesai nav taisnība. Bet tīri cilvēcīgi – katram darba darītājam ir sava atbildība. Katram savs darbs ir jāizdara pēc labākās sirdsapziņas. Un, ja tur ir kaut kas, kas neiet kopā ar fizikas likumiem vai ar vispārpieņemtajām normām, vai jebko citu jebkurā nozarē, nu, tad… Tad tam vajadzētu pretī stāvēt."
Arī dienā, kad LTV tiekas ar viņu ugunsdzēsēju depo Rīgā, kur tagad strādā Valdis Dzērve, skan trauksme. Valdis ar komandas biedriem aizbrauc un atgriežas pēc nepilnām divām stundām. Dzēsuši atkritumus, kas aizdegušies sešstāvu namā. Arī tas ir stāsts par bezatbildību, uzskata Valdis.
"Divos no sešiem stāviem telpa pie atkritumu vada aizkrāmēta ar mantām. Pārvērsta par pieliekamo un vēl aizslēgta ar atslēgu. Labi, ka liesmas neierāva tur! Tas varēja izvērsties par daudz, daudz lielāku nelaimi. Skaidrojam to katru reizi – arī mazas lietas var izvērsties traģēdijās."
