Jau ceturto gadu Krievijas militārais kontingents karo Donbasā, gandrīz katru dienu tur ar krievu šāviņiem tiek ievainoti ukraiņu karavīri, bet Maskava uz to visu nevainīgi noskatās, jo “mūsu tak tur nav”. Noskatās arī Rietumos, kur taču it kā zina kaut ko pavisam citu – pat precīzi, cik simti tanku un tūkstoši krievu lielgabalu ievesti Donbasā. Tas, ko var dzirdēt no Rietumiem, skan tā – ir jārunā ar krieviem.
Par ko? Kā liecina Baltijas pieredze, aizrādījumi krieviem par mūsu jūras un gaisa telpas pārkāpumiem nemudina no šādiem soļiem atturēties, aicinājumi nelietot ieročus Donbasā arī netiek uzklausīti. Derīgi atgriezties senākā pagātnē 2008.gadā, lai pārliecinātos, ka visi gruzīnu centieni normalizēt situāciju Dienvidoestijā, gatavība dialogam ar Kremli nenoveda pie atrisinājuma – pilnīgi pretēji - krievi izprovocēja Tbilisi uz militāru konfliktu un parādīja savus kara muskuļus. Tam sekoja pirmā Rietumu izgāšanās, jo Kremlis turpmākajos gados atklāti nodemonstrēja to, ko tagad esam aptvēruši, ka
runām ar krieviem, pat Kremļa parakstītiem dokumentiem nav nekādas nozīmes, jo Krievija rīkosies tikai tā, kā vēlēsies.
Ja būs notriekta pasažieru lidmašīna, tad, neraugoties uz gana plašu starptautisko nosodījumu, izturēsies tā, it kā nekas nebūtu noticis. Ja būs nolemts noindēt savu bijušo izlūku Lielbritānijā, to arī izdarīs, bet par atbildi uz visām apsūdzībām izvēlēsies jau par klasiku kļuvušo pretapsūdzību par naida kurināšanu pret Krieviju.
Putina Krievija nepārtraukti tiek gatavota karam. Un to vajadzētu ņemt vērā Rietumos, kam nāktos nopietni izvērtēt, cik tālu iespējams ielaisties miermīlīgā un samiernieciskā politikā attiecībās ar Krieviju. Skaidrs, ka krievi nodarbojas ar testēšanu. To redzam Ukrainā, kas pēc ukraiņu publicistes Larisas Vološinas domām, nemaz neesot Kremļa mērķis.
“Tā esot līdzeklis. Lakmuss, kam jāparāda, vai civilizētā pasaule samierināsies ar jauna koloniālās ietekmes centra izveidošanos Eiropā. Pieņemt, ka atpalikušai neīstai impērijai ir tiesības uz agresiju suverēnu valstu teritorijā, ir gluži tas pats, kas pieņemt verdzības un koloniālās ekspluatācijas, kā arī citu civilizāciju apkaunojošu lietu pastāvēšanu. Barbarismu nedrīkst atbalstīt. Tādēļ katrs, kas piever acis uz mežonību, pats kļūst par mežoni. Krievija cenšas iebiedēt Rietumus ar karu Ukrainā. Arī savaldzināt. Rietumi savukārt izvairās no izpratnes, ka piekrītot krievu piedāvājumam, tiks īstenota atkāpšanās no fundamentāliem principiem un beigu beigās tie pat pazaudēs paši sevi. Ukrainas vēsturiskā un ģeopolitiskā misija liek nosargāt sevi “izšķirošajā dialogā” starp diviem ārprātīgajiem: maniaku un sevī iemīlējušos aklu personu,” raksta ukraiņu avīzes “Deņ” autore Vološina.
Rietumu pozīcija lielā mērā līdz šim bijusi nožēlojama.
Te vietā atgādināt Eiropas Savienības augstās komisāres ārējā un drošības politikā Federikas Mogerīni atbildi 2014.gadā uz Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa kritiku par ASV un tās sabiedroto vājo atbildi Krievijai uz suverenitātes un teritoriālā veseluma pārkāpumiem.
Tolaik Itālijas ārlietu ministres amatā esošā Mogerīni izteicās šādi: “Tad ko, mums vajadzētu bombardēt Krieviju? Kādam tad jābūt lēmumam?” Izteiksmīgs citāts, kas palīdz saprast, ka nopietnu atbildi pret krievu pārkāpumiem Rietumi nav spējīgi dot. Pie tam tāda nebūt nav meklējama vienīgi militārajā sfērā. “Un to nez kāpēc atsakās saprast Mogerīni: iespējams ieviest stingrākās sankcijas pret Krieviju, iesaldēt Putina tuvāko personu aktīvus, atteikties no “Ziemeļu straumes -2” un Krievijas gāzes un naftas iepirkuma Eiropā, un visbeidzot, atslēgt Krieviju no SWIFT norēķinu sistēmas, “raksta ukraiņu “Deņ”.
