Žulijens Nuhums Kulibali: Abas šodien aplūkojamās filmas ir sporta filmas, proti, šodien mēs vēlētos apskatīt Šona Dērkina (Sean Durkin) filmu "Dzelzs tvēriens" ("The Iron Claw"), kā arī Lukas Gvadaņino (Luca Guadagnino) filmu "Sāncenši" ("Challengers"). "Dzelzs tvēriens" ir biogrāfiska drāma par četru, īstenībā jau piecu brāļu likteni reslinga pasaulē pagājušā gadsimta 70., 80. un pat 90. gados. Tā ir sporta drāma par Fon Ērihu (Von Erich) ģimeni.
Dārta Ceriņa: Filmu ir veidojusi nu jau daļai kino skatītāju iecienītā izplatīšanas un arī producēšanas kompānija "A24", kas ir Amerikas galvenokārt neatkarīgais kino. "The Iron Claw", es teiktu, ieguļas ļoti precīzi un visnotaļ gludi "A24" producēto filmu tradīcijā. Tas ir tāda kolektīva ģimenes portreta tuvplāna darbs ar tiešām interesantiem aktieru atlases risinājumiem. Mēs filmā satiekam gan Zaku Efronu (Zac Efron), gan Džeremiju Alenu Vaitu (Jeremy Allen White), kas ir pacēlies pilnīgi citā atpazīstamības stratosfērā ar seriālu "Lācis" ("The Bear").
Žulijens Nuhums Kulibali: Tas ir neticami. Kopš viņa karjeras pirmsākumiem seriālā "Shameless" šis aktieris ir bijis kaut kur mūsu apziņas neķeramajā perifērijā jau daudzus, daudzus gadus, taču patiesi pēdējā gada vai divu gadu laikā viņš ir kļuvis par vienu no interesantākajiem aktieriem.
Dārta Ceriņa: Jā, viņam līdzās vēl ir arī Hariss Dikinsons (Harris Dickinson), viens no perspektīvākajiem britu jaunās paaudzes aktieriem, kuru vairums noteikti atpazīs kā "Instagram" laikmeta modeli filmā "Skumju trīsstūris" ("Triangle of Sadness"). Tāpat arī aktrise Lilija Džeimsa (Lily James), es domāju, komentārus neprasa. Tāpat man vienmēr ir prieks satikties arī ar aktieri Holtu Makalaniju (Holt McCallany), kurš atveido minētās Fon Ērihu ģimenes patriarhu. Protams, mums ir centrā Fon Ērihu ģimenes jaunā paaudze – dēli, kuri ir audzināti cīņai, izklaidei, un patriarhs, kuru atveido Holts Makalanijs, ir savā ziņā pats savām rokām, kā filmā saka, izveidojis šo reslinga kā sporta un izklaides industrijas nu jau tādu televīzijas šovu. Viņa dēliem, ejot cauri asinīm, sviedriem un faktiski tādai hipermaskulīnai lomai, jo viņi, protams, ir ne tikai sportisti, bet arī aktieri un izpildītāji, ejot cauri tādām gaidām un hiperspēkam, ko ir nepieciešams performēt, mēs pieredzam arvien trauslākas un trauslākas šīs ģimenes aprises.
Žulijens Nuhums Kulibali: Man patīk vārdu spēle, filmas nosaukumā minētais dzelzs tvēriens ir patriarha izgudrots reslinga paņēmiens. Es ne līdz galam sapratu, kas tas īsti ir, tas ir tā kā paņemt pretinieka seju savā plaukstā un sažmiegt to. Bet, protams, runa arīdzan ir par šo dzelzs tvērienu uz viņa ģimeni.
Respektīvi, šī patiesi ir drāma par to, kā vecāki caur saviem bērniem realizē savus neizdzīvotos sapņus diezgan tādā tiešā veidā.
Skaidrs, ka šī filma ir balstīta reālos notikumos. Es domāju, ka mēs varētu arī neiet sižeta peripētijās, lai tas būtu gana..
Dārta Ceriņa: Jā, neatklāsim visu, jo es domāju, ka [svarīga ir] šī pakāpeniskā atklāsme – jā, tas ir lāsts, kas kuļas pār šo ģimeni. Es pat teiktu, skatoties šo darbu, ka te ir ļoti īpatnēji pat uztaustīts dzīves dramaturģijai tāds antīkais sižets.
Žulijens Nuhums Kulibali: Sengrieķu motīvs ir kaut kas tāds, ko min arī vairums recenzentu un kino kritiķu savās recenzijās. Zaka Efrona attēlotais varonis no tāda "Disneja" sirdsāķīša un tīņu komēdiju zvaigznes šeit ir pārtapis arī fiziski par pavisam citu tēlu ar absolūti citu faktūru. Tā ir tāda lieta, ko uz kino ekrāna redzēt ir ļoti spēcīgi un interesanti, it īpaši tādēļ, ka bērnu zvaigznes, "Disneja" prinči un princeses diemžēl samērā reti var izlauzties no šīs čaulas.
Dārta Ceriņa: Bet izlaužas. Mēs parunāsim arī par filmu "Sāncenši" un par Zendaju (Zendaya) – vēl vienu "Disneja" zvaigzni, bet es tev pilnībā piekrītu par Zaku Efronu, kurš ir tiešām tāds mačisks, tāda cīņas mašīna, kaujas mašīna, bet, tomēr tieši viņam kļūstot par filmas emocionālo gravitācijas centru, viņā ir tik daudz visu arī šo emocionālo līmeņu, kas rezonē attiecībās gan ar katru brāli, gan ar viņa vecākiem, gan attiecībās ar sievu – ko viņš ir gatavs no šīs visnotaļ disciplīnai pakļautās ģimenes pārcelt uz savu ģimeni, un arī kādi ir šie te riski, apsvērumi. Interesants piemērs, domājot arī par sporta drāmām, ir tieši par šo performatīvo pusi. Te, protams, reslings kā tāds izteikti mačisks un maskulīns sporta veids.
Žulijens Nuhums Kulibali: Arī ļoti performatīvs.
Dārta Ceriņa: Tieši tā. Tur ir interesants viens tas dialogs, kad Zaka Efrona atveidotais Kevins satiek savu [draudzeni], tobrīd viņš tiekas vēl ar Lilijas Džeimsas atveidoto varoni, un viņa saka – vai tas vispār ir sports? Visu taču jūs galu galā iestudējat. Un viņš saka – nu it kā jau jā, savā ziņā tā ir, iznākums ir paredzams.
Žulijens Nuhums Kulibali: Es domāju, ka mēs varam atklāt, ka stāsts ir drāma, un patiesi, es atgriezīšos pie Dārtas minētā par sengrieķu traģēdiju. Ir redzams, kā šīs ambīcijas, izdarītais spiediens, vēlme gūt apstiprinājumu savās acīs, sava vecāka acīs, galu galā arī skatītāju acīs, vienkārši salauž cilvēku. Sporta filmas datējas būtībā ļoti, ļoti sen, līdz pat kino pirmsākumiem, un ir pieredzējušas vairākus popularitātes bumus cauri 20. gadsimtam un 21. gadsimtā arīdzan, bet "A24" klātbūtne ir kaut ko acīmredzami mainījusi arī uzstādījumā par to, kā šai filmai ir jāizskatās, un tā ir vēl viena lieta, par ko es gribētu parunāt, – filmas vizualitāte. Ļoti bieži tur tiek iepītas 70.–80. gadu pat attēla puses, un kas man likās interesanti, ka filmas galvenais operators ir Matias Erdelijs (Mátyás Erdély).
Tas, ko mēs iegūstam, ir sporta drāmai neraksturīgs poētisks skatījums.
Dārta Ceriņa: Es teiktu, ka, jā, ir ļoti interesanti, ka šī pat ir vairāk tuvplāna drāma. Tuvplāna, ne tikai domājot par to, ka kamera atrodas ļoti tuvu aktieriem, to sejām, to ķermeņiem, bet arī pašas tēmas fokusā. Šons Dērkins, kuram vēl ir cita starpā arī lieliskā filma "Ligzda" ("The Nest"), viņš "Dzelzs tvērienā", manuprāt, ir tiešām ļoti koncentrēti attiecies pret biogrāfisko daļu, tātad faktoloģisko precizitāti, lai gan viņš ir samazinājis, protams, uz ekrāna redzamo brāļu skaitu no sešiem līdz pieciem.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tur ir bijusi interesanta cilpošana starp realitātes apkopošanu un patiesi to māksliniecisko skatījumu.
Dārta Ceriņa: Mēģinot pāriet no "Dzelzs tvēriena" kā no daļēji individuāla sporta, daļēji kolektīva sporta, jo Fon Ērihu brāļi cīnās gan viens pret viens, gan trīs pret trīs, gan vēl dažādās citādās konfigurācijās, mēs nonākam pie tieši individuālā sporta, kas ir teniss, bet arī dubultspēles mēs redzam Lukas Gvadaņino filmā "Sāncenši". Piesakot filmu, tas ir darbs, kam bija jānokļūst Venēcijas kinofestivālā pagājušajā gadā, bet, ņemot vēro savu visnotaļ zvaigžņoto filmas sastāvu, kur lomas atveido Zendaja, tāpat arī Džošs Okonors (Josh O’Connor) no seriāla "Kronis" ("The Crown"), un arī Maiks Faists (Mike Faist), un to, ka tobrīd bija Holivudā scenāristu un aktieru ģildes streiks, filma ir ieceļojusi pavasarī 2024. gadā. Kad Luka Gvadaņino sāka veidot šo projektu, viņš pieteica, ka šī filma nav gluži tikai par tenisu, bet par seksu, un tā ir dabūšanās komēdija – "screwball comedy", kurai Holivudā ir visnotaļ brīnišķīga un skaista vēsture.
Žulijens Nuhums Kulibali: Īsi ieskicējot sižetu, ir viņa, ir viņi – labākie draugi. Tā ir tenisa pasaule, kurā visu izšķir azarts un draivs.
Dārta Ceriņa: Sāncensība.
Žulijens Nuhums Kulibali: Protams, ka runa ir arī par mīlas ģeometriju. Šajā gadījumā tie līkloči nav diez ko sarežģīti, viss ir tā uzskatāmi, bet, jā, interesanti, jo tiešām šeit mēs redzam tādu piegājienu sporta drāmai kā metaforu.
Respektīvi, tenisa spēle šajā gadījumā ir metafora attiecību līkločiem, un, jo augstākas ir likmes uz spēles laukuma, jo augstākas ir likmes arī gultā un visur citur.
Dārta Ceriņa: Jā, es domāju, ka mēs nemēģināsim apstāstīt šo visnotaļ tiešām vielisko, pārmērīgi varbūt pat dinamisko, pilnīgi gan acīm, gan ausīm klausoties Trenta Reznora (Trent Reznor) un Atikus Rosa (Atticus Ross) veidoto to hipervienkārši elektronisko mūziku, kas visu laiku sit paralēlu kaut kādu ritmu, līdzīgi kā elektrozaļā tenisa bumbiņa, ko mēs redzam arī uz ekrāna…
Žulijens Nuhums Kulibali:
Pulsējoša mūzika, sviedraini ķermeņi tuvplānā, it kā nekas nenotiek, bet viss notiek.
Dārta Ceriņa: Tas, kas man liekas interesanti, ka filmā ir tik daudz atskatu pagātnē jeb tā saucamo flashback, ka ir pat kaut kādā mērā jokaini vispār šo vienkāršo stāstu tātad par trīs sāncenšiem, kuri kļūst par mīlniekiem un tad faktiski viens otru kaut kā stimulē un rada viens otrā šo saspensu un spriedzi, lai viņiem būtu labāka performance laukumā, [aprakstīt]. Ir tik daudz to flashback. Es domāju, ka šis ir itāļu Lukas Gvadaņino pirmais izteikti Holivudas darbs. iepriekš viņš ir veidojis tādas filmas kā "Saules apžilbinātie" ("A Bigger Splash") 2015. gadā. Viņam ir arī rimeiks "Nopūtām" ("Suspiria").
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, bet neaizmirsīsim, ka Luka ir kļuvis par tādu mājsaimniecībā zināmu vārdu un kino teātru plakātos izceļamu vārdu tieši ar viņa kvīru drāmu "Sauc mani savā vārdā" ("Call Me by Your Name") ar Timoteju Šalamē (Timothée Chalamet).
Dārta Ceriņa: Jā, tieši Gvadaņino tuvās šīs dzimumu spēles un faktiski arī savas seksualitātes un dzimuma izmantošana, lai kaut kā nodzīvotu vienu dienu tālāk, tas varbūt "Sāncenšos" man vismaz personīgi liekas tāds visinteresantākais, eksplozīvākais materiāls, jo tad mēs īsti savā starpā… Mēs saprotam šo motivāciju šiem trim galvenajiem varoņiem veidot dažnedažādas attiecību konstrukcijas un arī spriedzes trijstūri, bet tomēr līdz galam vismaz galveno vīriešu lomas atveidotāju, varoņu attiecības ir vēl joprojām arī it kā šifrējamas. Vai tur ir kāds homo-erotiskais akcents, vai viņi tiešām ir bijuši pāris vai ne.
Žulijens Nuhums Kulibali: Neko īsti nevar zināt. Jā, jāsaka, ka filmā, kas ir par sportu, bet patiesībā jau par seksu, šajā filmā īsti nav pat nevienas seksa ainas.
Dārta Ceriņa: Sekss nenotiek šeit, jā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Bet tas ir sajūtams visur – gaisā, mūzikā, ritmos, itin visā.
Dārta Ceriņa: Es pieņemu, ka vairumam skatītāju varētu būt par daudz hipertrofētās klišejas, ko mēs zinām sporta drāmās. Tātad bezgalīgās sviedru straumes – brīžiem filmā "Sāncenši" ir vietas, kur šķiet, ka līst lietus. Vai nemitīgi un pārmērīgi daudz izmantotie palēninājumi vai kaut kādas atsevišķas dialogu banalitātes. Ir viens vizuālais paņēmiens, par kuru mēs abi saķērām galvu, bet tad laikam piedevām par to.
Žulijens Nuhums Kulibali: Neesmu līdz galam piedevis, bet jāsaka, ka filma tiek arī mārketēta kā komēdija. Komiskais šeit rodas tieši no tā, cik it kā nopietns ir šīs filmas reģistrs, bet cik muļķīgi ir veidi, kādos stāsts tiek stāstīts tīri vizuāli. Pieņemsim, netrūkst jau filmu par cilvēkiem, kuri izmanto savu seksualitāti kā tādu adrenalīnu un tonusu uzturošu instrumentu, protams, ka ne, taču Luka Gvadaņino šajā gadījumā ieiet tajā, ko mēs varētu saukt par augstā kempa jeb high camp teritoriju, kurā tiek izmantots tik daudz štampu un klišeju no sporta filmu žanra, tik daudz pārspīlējumu, tik daudz pārsātinājuma, ka, to visu skatoties, tā kā nāk smiekli, un nāk smiekli tieši no tā, ka režisors ļoti labi pārzina, ko tad viņš mazliet tā kā parodē.
Dārta Ceriņa: Tu minēji vārdu kemps. Varbūt jāpaskaidro, ka ar to apzīmē tiešām tādu pilnīgi izkāpinātu, reizēm pat bezgaumīgu stilu, un šo jēdzienu ieviesa Sūzana Zontāga (Susan Sontag), kas pati definēja to kā "miljons un viena spalva".
Žulijens Nuhums Kulibali: Es teiktu, ka kemps drīzāk ir atveidojums ar nolūku to izkāpināt līdz absurdam. Galu galā kemps var būt jebkas – jebkura mājsaimniece var būt kemps.
Dārta Ceriņa: Arī mēs.
Žulijens Nuhums Kulibali: Kinokritiķi viennozīmīgi ir ļoti...
Dārta Ceriņa: Kempa arhipelāgs.
Žulijens Nuhums Kulibali: Pilnīgi.
