Nereti cilvēki saka, ka ir pazaudējuši dzīves jēgu. Šādu sajūtu var radīt vai izprovocēt dažādi notikumi, piemēram, tuvinieka zaudējums.
"Tuvo cilvēku klātbūtnē ir kaut kas tāds pastāvīgs, klātesošs, arī mierinošs un mums vajadzīgs. Es teiktu, ka tā ir viena no dzīves jēgām, viens no piepildījumiem, kas var būt. Ja nomirst otrā pusīte vai, piemēram, neveicas attiecībās un tās visu laiku izjūk, tad šis piepildījums un jēga zūd, un cilvēks jūtas slikti – viņš šo mērķi nevar piepildīt," stāstīja Veselovskis.
Tāpat cilvēks var justies pazaudējis dzīves jēgu tad, ja nepiepildās iepriekšējais dzīves plāns. Piemēram, ja cilvēks ir plānojis nodarboties ar profesionālo sportu, bet gūst traumu un karjerai jāliek punkts.
"Cits piemērs: dzīvo vīrietis, labi pelna, domā, ka viss ir kārtībā mājās, bet pēkšņi sieva pasaka, ka mums nav labi un es eju prom. Viss sabrūk. Viss būvētais plāns un jēga – ja es pelnīšu, ar to pietiks un viss būs labi – viss nobrūk.
Tad ir ļoti lielas traumas, un ļoti bieži pēc tādiem zaudējumiem, traumām cilvēki nevar atkopties, nevar atrast jaunu jēgu," norādīja Veselovskis.
Ja cilvēks pazaudē jēgas izjūtu dzīvē vai viņam tāda nav bijusi, agrāk vai vēlāk viņš to sāk meklēt. Jēgas izjūtu var gūt, galvenokārt darot kaut ko, kas šķiet vērtīgs, kas sniedz gandarījumu un piepildījumu. Tie, kuriem šo sajūtu trūkst, ierasti ļoti labi saskata to citos.
"Parasti cilvēki saka – es redzu, ka viņa gatavo ar tādu prieku, es redzu, ka tas dod piepildījumu. Vai vingro, vai gatavo, vai iet, vai viņas stājā ir tāds lepnums, gandarījums. Parasti tie, kas izjūt jēgu, pievelk apkārt cilvēkus, un tie pārējie tā kā piesūcas ar to jēgas sajūtu," stāstīja Veselovskis.
Bieži ir skaidrots, ka cilvēki cits citu var "inficēt" ar trauksmi, piemēram, nododot savu uztraukumu ģimenes locekļiem, taču tāpat viens otram varam nodot arī jēgas izjūtu. Tas izskaidro, kāpēc daudzi seko dažādiem garīgās prakses skolotājiem vai padomu devējiem.
"Ja jēga ir pazudusi, cilvēki to atgūst visbiežāk caur komunikāciju ar kādu cilvēku, kuram ir šī jēgas izjūta. Tas var būt jogas treneris, psihoterapeits, kolēģis. Tās var būt arī jaunas attiecības vai jaunas nodarbošanās.
Es klientiem parasti mācu – jo vairāk būs šīs jēgas, jo labāk, bet jāsāk ir ar mazumiņu, jāsāk kaut ko darīt, kaut kur piedalīties, socializēties," ieteica Veselovskis.
Domājot par jēgas izjūtu dzīvē, nevajadzētu paļauties tikai uz citiem, bet ir jāsāk tā saskatīt arī savā ikdienā. Arī visikdienišķākās ikdienas darbības var sniegt piepildījuma sajūtu, ja par tām tiek domāts.
"Viens no veidiem, kā justies labāk, ir būt klātesošam katrā mirklī un meklēt laimi vai jēgu katrā brīdī. Tu dzer kafiju un dari to ar jēgu. Vai runā ar bērnu, un tam ir jēga un nozīme. Tātad prāts ir fokusēts uz kaut ko te un tagad, turklāt katru brīdi, un ar tādu pietiekamības sajūtu, ka ir pietiekami – man ar to pietiek. Ja ir šī pietiekamība, tad nav trauksmes," skaidroja Veselovskis.
Ja cilvēks domā par to, ko darīs pēc pusstundas vai rīt, viņš neatrodas šeit un tagad, viņa prāts ir aizskrējis pa priekšu, kas liek satraukties un ar laiku pazaudēt jēgas izjūtu.
"Dzīves jēga katram ir ļoti individuāla. Tas arī ir svarīgi – paļauties uz savu sajūtu, kas ir vērtīgs. To vērtību sargāt, paturēt un izbaudīt. Piemēram, mīlestība, protams, ir vērtība, bet katram jau tā mīlestība ir kaut kas cits. Varbūt mazgāt traukus vai grīdu ir mīlestība, vai pateikt – es tevi mīlu. Katram tas ir atšķirīgi," norādīja Veselovskis.
