Cik lielā mērā karš, ko Vladimira Putina režīms šobrīd turpina Ukrainā, ir saistīts ar šī režīma principiālu izdzīvošanu? Pirmajā kara gadā dominēja viedoklis: ja Putinam neizdosies īstenot savus plānus Ukrainā, viņa režīmam būs beigas. Lībietis vērtē, ka tagad tas vairs nav universāli atbilstošs pieņēmums.
Krievijā joprojām valda padomju domāšana
"Ja atskatāmies atpakaļ, gatavošanās un iešana uz šo lielo karu ir notikusi ļoti ilgi. Nav stāsts par vienu, diviem, pieciem, pat desmit gadiem. Tā ir visa Putina valdīšanas laika tendence – atgūt to, "kas pienākas Krievijai" pēc vēsturiskiem priekšrakstiem, ja tā var teikt, "pēc vēsturiskā taisnīguma"," vērtēja Lībietis.
Pētnieks pauda, ka pagājušajā gadā, kad visa pasaule sekoja līdzi militārā grupējuma "Vagner" un tā līdera Jevgeņija Prigožina gājienam uz Maskavu, daudziem šķitis, ka kaut kas Krievijā ļoti mainīsies, bet cerības ātri izrādījušās veltas.
"Diezgan ātri tika nodemonstrēts, ka Putins, lai kā arī izskatītos un kādas baumas klīstu, ir pie pilna prāta un labas veselības, un stratēģiskas domāšanas, ja tā var teikt.
Lai cik grūti mums to būtu atzīt, Krievija tiešām pašlaik ir daudz veiksmīgāk un efektīvāk pielāgojusies kara apstākļiem. Stāsts par to, ka "labāk ar puspliku dibenu, bet uzvaras karogu rokās" strādā ļoti efektīvi," pauda Lībietis.
Pretēji tam, kā mēdzam cerēt Rietumos, Krievija šo gadu laikā nav aizgājusi pārāk tālu no padomju domāšanas un attieksmes pret karu.
"Mūsu domāšana vai cerēšana par to, ka Krievija taču šo gadu laikā ir attīstījusies, gājusi uz priekšu un vairs nav tiešām tā padomju "urrā" patriotisma, "visus spēkus uzvarai" – viņi tieši tādi joprojām, izskatās, ka ir. Tas nebūt, manuprāt, neliecina par Putina pozīciju vājināšanos," atzina Lībietis.
Valdošais režīms "piebaro" represīvo aparātu
Turklāt vienāds scenārijs ir gan Krievijā, gan Baltkrievijā, norādīja pētnieks, un jebkādi mēģinājumi apturēt politiskās elites pozīcijas bez tiešām plaša drošības struktūru un militāristu atbalsta nav iespējami.
"Abās šajās valstīs režīmi ir gadiem strādājuši uz to, lai veicinātu drošības struktūru darbinieku lojalitāti. Baltkrievijā tie ir dzīvokļi, labāki izglītības apstākļi, veselības aprūpe visu drošības struktūru darbiniekiem un viņu ģimenēm. Krievijā ir ļoti līdzīgi. Būšana nacionālajā gvardē vai bruņotajos spēkos ir drošības garantijas šajā visādi citādi daudziem varbūt ne tik labvēlīgajā ekonomiskajā modelī," skaidroja Lībietis.
Savukārt cilvēkiem, kas nav iesaistīti valsts drošības sistēmās, jādomā par savu iztiku, un tāpēc viņi neizvēlas apdraudēt savus ienākumus un dzīves kvalitāti, lai stātos pretī politiskajai varai.
"Tā vēdera dominance pār galvu jeb, Veidenbauma vārdiem sakot, "vēders Dievs visaugstākais, un katrs pats sev tuvākais" – tas diemžēl šajā valstī ir ļoti izteikti," norādīja Lībietis.
Pētnieks vērtēja, ka lielas daļas Krievijas sabiedrības uztvere ir balstīta tieši uz šo pozīciju. Netiek domāts par demokrātijas vērtībām vai idejām, jo materiālais stāvoklis tomēr ir noteicošais.
Krieviju nevar mainīt no ārpuses
Savukārt pret tiem, kuri būtu gatavi upurēt materiālo labumu idejas par brīvību vārdā, tiek pielietoti arvien nežēlīgāki iebiedēšanas līdzekļi, piemēram, pat izrēķināšanās pret tuviniekiem.
"Rietumos sāk parādīties tā apziņa, kurai vajadzēja būt jau pirms diezgan ilga laika, ka nekas strauji un drīz nemainīsies un neko ar ārējiem spēkiem izmainīt nevar. Daudziem savulaik bija lielā cerība Mihails Hodorkovskis, daudziem bija cerība Garijs Kasparovs, vēl lielāka cerība bija Aleksejs Navaļnijs," skaidroja Lībietis.
Viņš atzina, ka Navaļnijs darīja labu darbu, stāstot pasaulei par lietām, par kurām Rietumos neviens vispār nevar iedomāties, ka tā var būt. Uz brīdi viņam, iespējams, arī Krievijā kādā nelielā sabiedrības daļā izdevās ko mainīt, bet kā redzams – kolīdz līdera nav, tā arī kustības nav.
"No ārpuses mainīt neko nevar. Emigrācijas cilvēki – gan Krievijas, gan Baltkrievijas –, kas tagad dzīvo trimdā, var turpināt stāstīt un pievērst uzmanību jautājumam kā tādam, bet viņi nevar izmainīt to, kas notiek uz Krievijā iekšienē. No vienas puses, ir sāpīgi apzināties to.
Es arī redzu, ka man pazīstami baltkrievu aktīvisti un bijušie opozicionāri kaismīgi un neatlaidīgi gadiem braukā pa pasauli, lasa lekcijas, stāsta un runā, un tu saproti, ka tas var mainīt mūsu domāšanu, bet tas neko nemainīs Krievijā vai Baltkrievijā," skaidroja Lībietis.
Vai Rietumi būs gatavi turpināt atbalstu Ukrainai?
Tāpat, viņaprāt, ir visai naivi diskutēt un likt cerības uz to, ka Krievijas virzienu strauji varētu izmainīt kāds Putina pēctecis, ja Putins no šīs pasaules pēkšņi strauji aizietu.
"Ja vadonis tagad nomirs, karš nebeigsies, karš turpināsies.
Tāpat kā arī Navaļnijs savulaik nebūtu pateicis, ka tagad mēs visu beidzam un atkāpjamies. Neviens, pat ne pats demokrātiskākais Krievijas politiķis nevarētu pateikt – tā, labi, tagad mēs atkāpjamies, Krimu mēs atdodam. Tāda domāšana netiks pieņemta tagad, un tāda domāšana netiks pieņemta vēl vienu, divas paaudzes pilnīgi noteikti," pauda Lībietis.
Jebkurš iespējamais nākotnes scenārijs Krievijā lielā mērā ir atkarīgs no divām valstīm – Ukrainas un ASV, norādīja pētnieks.
"Lai arī cik bieži jau tagad izskanētu kaut kādas domas vai diskusijas par miera sarunām, pamiera sarunām, tas lēmums ir jāpieņem Ukrainai. Lai arī cik mēs runātu par uzbrukumiem, pretuzbrukumiem vai vajadzībām un spējām, tas atkal ir jāizlemj Ukrainai, cik viņi var, ko viņi var, kā Ukrainas sabiedrības pašas iekšienē notiek noskaņojuma maiņa – vai tā notiek vai nenotiek, vai nogurums iestājas vai neiestājas. Mums ir ļoti jāņem vērā tas, kas izskan no Ukrainas," norādīja Lībietis.
Pētnieks uzsvēra, ka Ukrainas vadība šobrīd dara visu iespējamo, lai panāktu labāko rezultātu. Jautājums ir – cik labi Rietumi to sadzirdēs? Cik daudz Rietumi spēs palīdzēt, ja ASV kādu brīdi vairs to nevarēs tik ļoti kā šobrīd?
"Jautājums ir – cik mēs tepat Eiropā palīdzēsim? Vienlaikus neaizmirstot arī to, ka visā šajā situācijā mums ir jādomā arī pašiem par sevi," pauda Lībietis.
