Saziņā ar psiholoģi jaunie sportisti – bērni, pusaudži – saka, ka viņi nekad nejūtas pietiekami labi savam trenerim un viņiem ir bail no trenera reakcijām. Bail, ka treneris kliegs, un ir bail arī pievilt treneri, jo viņš ir autoritāte. Tādēļ trenerim, reaģējot uz sportista darbībām, ir jādomā, kā viņa rīcība ietekmē jauno sportistu priekšstatu par sevi, uzsvēra psiholoģe.
Ja jaunais sportists pats sev nejūtas pietiekami labs, bet cenšas pierādīt savu varēšanu, tad rezultāts ļoti bieži arī tiek panākts. Taču tas tiek panākts, cenšoties izspiest no sevis visu, lai beidzot dabūtu novērtējumu no trenera, bet nepietiekamās pašvērtības sajūta saglabājas.
Savukārt vecāki grēko ar atbalsta trūkumu, un dzīšana uz sasniegumiem nav līdzsvarota, nevērtējot bērna ieguldījumu procesā, paskaidroja Smiltiņa. Bērniem un jauniešiem ir bail arī no vecāku agresīvas reakcijas, piemēram, kliegšanas.
"Arī to man bērni bieži ir teikuši, ka ir bail, ja viņam nebūs uzvara, ja nebūs pietiekami labs rezultāts, tad tēvs vai mamma būs ļoti dusmīgi un kliegs," uzsvēra psiholoģe.
Lielāku nozīmi Smiltiņa piešķir jauno sportistu psihoemocionālajai veselībai un skaidrai izpratnei par to, kas ir pieļaujams un kas nav pieļaujams jaunatnes sportā. Viņa sociālajos medijos ir novērojusi, ka sabiedrība kopumā ir ļoti atbalstoša dažādām vardarbības izpausmēm jaunatnes sportā.
Ļoti daudziem šķiet, ka emocionāla vardarbība sportā no trenera puses ir pieļaujama, tostarp tādam uzskatam ir atbalstītāji sporta vidē, atzina psiholoģe. Viņa saskata, ka cilvēki, kas paši ir cietuši no vardarbības, pieļauj robežu pārkāpšanu arī pret citiem.