Sugām bagātākā no daudzajām Latvijas kukaiņu kārtām ir vaboles jeb cietspārņi. Kāpēc tāds nosaukums – cietspārņi? Tāpēc, ka šo kukaiņu priekšspārni ir stipri hitinizēti, sklerotizējušies – pārveidojušies ķermeni aizsargājošos stingros, cietos vai retāk ādainos segspārnos, zem kuriem bezmaz visām sugām salocītā stāvoklī atrodas pakaļējie spārni – lidspārni.
Latvijā konstatētas krietni vairāk nekā trīs tūkstoši vaboļu sugu no gandrīz simt dzimtām. Visvairāk sugu ir lapgraužu, skrejvaboļu, īsspārņu, smecernieku dzimtās.
No kā vaboles pārtiek? Kā nu kura suga un kā nu kurā savas dzīves stadijā (ēdienkartes atšķirība starp paaudzēm pastāv daudzām sugām).
Ir vaboles – dzīvu augu ēdājas, ir beigtu augu ēdājas, ir plēsējas, ir līķēdājas, ir mēslēdājas un ir polifāgas.
Virkne vaboļu sugu ļoti nepieciešamas ekosistēmai, jo pilda sanitāru funkcijas – atbrīvo zemi no beigtiem augiem, sēnēm, dzīvniekiem, piedalās dzīvnieku mēslu sadalīšanā. Krietna daļa vaboļu irdina augsni. Vaboles sastāda būtisku daļu dažādu citu dzīvnieku ēdienkartē. Ne vienai vien vaboļu sugai ir nozīme augu apputeksnēšanā.
Diemžēl sastopami arī no cilvēka viedokļa ļoti negatīvi vērtējami cietspārņi. Ievērojama daļa augēdāju vaboļu atzītas par mežsaimniecības un lauksaimniecības kaitēkļiem.
Par plaši pazīstamu nozīmīgu kaitēkli uzskatāms, piemēram, kartupeļu lapgrauzis jeb Kolorado vabole. Tas gan nav vienīgais lauksaimniecības kaitēklis no sugām ļoti dāsni pārstāvētās lapgraužu dzimtas.
Ir virkne lapgraužu sugu, kuru gan pieaugušie īpatņi, gan kāpuri spēj manāmi nodarīt pāri mežam.
Meža kaitēkļiem pieder arī mizgrauži. Pēdējos gados negatīvi populārs kļuvis egļu astoņzobu mizgrauzis. Milzums egļu šīs nelielās vabolītes dēļ gājis bojā.
Sugām visai bagāta dzimta – koksngrauži: Latvijā konstatētas vairāk nekā simt šo vaboļu sugas. Starp tām arī Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļautas sugas. Taču nenoliedzami daudzu sugu koksngrauži ir no cilvēku viedokļa ekonomiski kaitīgi.
To pašu var teikt par sugām ļoti bagāto smecernieku dzimtu: daudzas no smecernieku sugām kaitē cilvēku interesēm. Ir sugas, kas mielojas uz augu stublājiem, ir lapu ēdājas, ir ziedu kāras sugas, ir augļu un sēklu bojātājas.
Mānīgi līdzīgs nosaukums ir zināmā mērā ārēji līdzīga veidola vabolēm platsmeceriem, kas ir polifāgi insekti.
Arī skudrulīši ir polifāgas vaboles: kā pieaugušie dzīvnieki, tā kāpuri barojas gan ar gaļas barību, gan dzīviem augiem (īpaši – ar to putekšņiem), gan ar atmirušām organiskām vielām.
Visai populārie kukaiņi mārītes, kas, kā zināms, arī pieder vaboļu kārtai, ir būtiskas cilvēku sabiedrotās cīņā ar tā saucamajiem "kaitēkļiem", pirmkārt, laputīm. Mārītes un viņu kāpuri apēd arī dažādu citu kukaiņu kāpurus, tāpat tīklērces. Mārīšu dzimtas sugu Latvijā diezgan daudz – manāmi vairāk par pussimtu.
Visas mārītes, izņemot augu ēdāju biešu mārīti, pamatā ir plēsīgas, tomēr neatsakās no ziedputekšņiem. Šo vabolīšu relatīvi mīksto segspārnu košais krāsojums brīdina potenciālos apēst gribētājus: esam negaršīgas, smakojošas. Viņas tiešām ir negaršīgas un smirdīgas – izdala īpašu aizsargvielu.
Aizsargājošu vielu izdala arī mīkstspārņu dzimtas vaboles. Arī šīs dzimtas kukaiņi (gan pieaugušie īpatņi, gan kāpuri) ir plēsīgi, tomēr pieaugušie īpatņi bez tam izrāda kāri uz augu, īpaši čemurziežu, ziediem. Atbilstoši nosaukumam, šīs dzimtas vaboļu segspārni ir salīdzinoši mīksti – ādaini.
Turpretim skrejvaboļu segspārni (un arīdzan daudzas citas ķermeņa daļas) izceļas ar krietnu cietību. Skrejvaboles ir gaļēdāju vaboļu dzimta. Sugām ļoti bagāta dzimta. Dzimtas nosaukums norāda: skrienoši kustoņi.
Smilšvaboles – par skrejvabolēm ātrāki (ļoti ātri skrienoši), kā arī veikli lidojoši plēsīgie dzīvnieki. Dzimtas nosaukums liecina par to, ka smilšvaboļu dzīves vietas cieši saistītas ar smiltīm. Latvijā gan konstatētas vien dažas šo kukaiņu sugas.
Sugām vēl nabadzīgāka pie mums ir spīdvaboļu dzimta. To pārstāv divu sugu "jāņtārpiņi". Plēsīgi dzīvnieki. Par "tārpiņiem" šīs vaboles dēvē tāpēc, ka pieaugušās mātītes līdzinās kāpuriem, jo ir bezspārnainas (spārni reducēti). Savukārt kukaiņu kāpurus tautā pie mums, kā zināms, pieņemts nepamatoti dēvēt par tārpiem.
Arī īsspārņi ir vaboles ar reducētiem spārniem. Sugām ļoti bagāta kustīgu, lielākoties plēsīgu dzīvnieciņu dzimta. Pie mums mītošo īsspārņu sugu skaits rēķināms vairākos simtos.
Daudzveidīgi (gan izskatā, gan izmērā) ir skarabeju jeb plākšņtaustekleņu dzimtas pārstāvji. Latvijā atklātas bezmaz simt to sugas. Dzimtas zinātniskā nosaukuma pamatā liktas kukaiņu plākšņveida taustekļvālītes.
Gan vaboles, gan kāpuri pārsvarā ēd dzīvus augus, augu un dzīvnieku atliekas, kā arī mēslus. Populārākie plākšņtaustekleņu pārstāvji ir dažādi bambali jeb mēslvaboles, maijvaboles, degunradžvaboles, kameņvaboles, praulgrauži, rožvaboles.
Samērā reti Latvijā sastopamas veikli tekalējošās, labi lidojošās dažādu sugu krāšņvaboles. Tās cilvēki parasti pamana uz koku stumbeņiem un celmiem.
Vaboles var ieraudzīt arī ūdenī. Lai gan visas vaboles, tāpat kā citi kukaiņi, skaitās sauszemes dzīvnieki, tomēr ne mazums viņu evolūcijas gaitā pielāgojies dzīvei ūdenī. Latvijā ar ūdeņiem cieši saistītas četru dzimtu pārstāves. Tiesa, nedz ūdenī mītošās pieaugušās vaboles, nedz kāpuri nespēj uzņemt ūdenī izšķīdušo skābekli, tāpēc, lai ieelpotu, šiem kustoņiem ir jāuzpeld.
Vēl par kukaiņiem
