Jelgavā izvietotajai augstskolai pēdējos gados nācies tikt galā gan ar globāliem izaicinājumiem, piemēram, Covid-19 pandēmijas laikā gan strauji pārorientēties uz attālinātām studijām arī zinātnēs, kur liela daļa mācību aizrit laboratorijās, gan reaģēt uz vietēja mēroga problēmām. Galvenā ir demogrāfiskās situācijas raisītais studējošo skaita kritums – pēdējos desmit gados tas mazinājies par teju pusotru tūkstoti.
Pirms iepriekšējā studiju gada tika apvienotas vairākas fakultātes, bet vēl pirms gada augstskola mainīja nosaukumu, no Latvijas Lauksaimniecības universitātes pārtopot par Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti. Sarežģītāks nosaukums gan neuzrāda lielāku studentu pieplūdumu.
Lielu interesi nevarēja vērot arī rektora amata it kā starptautiskajā konkursā, kurā starp prasībām bija doktora grāds kādā no pašu universitātes jomām un labas valsts valodas zināšanas. "Es, protams, būtu priecīgāks, ja būtu vairāk kandidātu, jo universitāte tomēr ir liela un it īpaši Jelgavai, Zemgalei un Latvijai ļoti nozīmīga. Trīs ir noteikti par maz," vērtēja Uldis Dūmiņš, Zemgales nevalstisko organizāciju centra vadītājs un arī Jelgavas domes deputāts no "Kustības "Par!"".
Jelgavas domē gribējusi iekļūt arī aizejošā rektore Irina Pilvere, taču pietiekamu atbalstu nav saņēmusi, tāpēc kalpojusi tikai kā vēlētāju magnēts Zaļo un Zemnieku savienībai. Taču ar ilggadējo "zaļzemnieku" mēriju Pilvere ir labās attiecībās, gan izlīdzot ar pašu tukšajām telpām pilsētas skolu remontu laikā, gan pozējot politiskos pasākumos.
"Universitātes esamība ir noteikti jūtama. Es domāju, ka Jelgava nebūtu Jelgava, ja mums šeit nebūtu savas universitātes. Bet ir jūtams arī studentu skaita kritums," atzina Dūmiņš.
Studentu skaita kritums un viņu prasmes
Ar studentu skaita kritumu universitātes vadība ir samierinājusies. To nedaudz audzē ārzemnieku interese, īpaši par vienmēr populāro veterinārmedicīnas jomu.
Viena no rektora amata kandidātēm, pašreizējā Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes dekāne un profesore Andra Zvirbule samierinās ar Latvijas būšanu demogrāfijas bedrē: "Drīzāk mēs kā zinātnes universitāte vairāk lūkojamies kvalitātes ziņā. Tāpēc izaicinājums ir saistīts gan ar kvalitatīvāku studiju procesu, gan kvalitatīvāku studējošo atlasi. Tāpēc plāns pieaudzēt milzīgu studentu skaitu ir nevietā."
Zvirbule kā lielu izaicinājumu sauc to, ka šodienas studentu paaudzei būtiski krītas lasītprasme un teksta izpratne. Daudzi varbūt prot apgūstamās gudrības izlasīt, bet nesaprot, par ko ir runa. Tāpēc nepieciešama gan individuālāka pieeja, gan palīgpersonāls, lai tiktu līdzi digitālajam laikmetam.
Līdzīgi izteicās arī viņas konkurente uz rektora krēslu – pašreizējā zinātņu prorektore un Inženierzinātņu un informācijas tehnoloģiju fakultātes profesore Irina Arhipova. Studenti ļoti labi orientējas sociālajos tīklos, bet, kad nonāk līdz programmēšanai vai kādai nopietnākai tehnoloģiju izmantošanai, rezultāti esot ļoti vāji.
Arhipova problēmām sola meklēt cēloņus: "Mans stils ir pirms lēmuma pieņemšanas iedziļināties problēmas būtībā. Galvenais ir nevis cīnīties ar sekām, bet saprast, kādi ir cēloņi, un rast risinājumu. Līdz ar to es vienmēr mēģinu sistematizēt jebkuru darba situāciju un efektīvā veidā – ātrāk un ar mazākiem resursiem – atrast risinājumu. Protams, ne vienmēr tas izdodas."
Arhipova ir līdzdarbojusies fakultāšu apvienošanā, kas daļai padoto nav paticis, bet viņa uzsvēra, ka no nepopulāras rīcības nebaidās. Savukārt Zvirbule pauda, ka vairāk ieklausīsies kolēģos un strādās pie viņu motivācijas, kaut arī pašai degsmes pietiekot.
Kopumā abu solījumi ir visai vispārīgi: kvalitatīvas studijas, vairāk mūžizglītības iespēju un līdz ar to atvērtāka universitāte arī attālinātām studijām.
Kādas pārmaiņas sagaida?
Būtiskas pārmaiņu prasības nedzird arī studentos. "Salīdzinājumā ar to, ko redzu apkārt Latvijā, līdz šim mums ir ļoti paveicies ar rektori un viņas interesi par studējošo viedokli. Pie iesāktā vajadzētu pieturēties, bet tādu ieilgušu problēmu nav bijis. Runājot par kandidātēm, viena ir fakultātes dekāne un varbūt studentiem zināmāka nekā prorektore, bet studējošo vidū vēl nav izteikta favorīta," sacīja Studentu pašpārvaldes vadītāja Renāte Silakalne.
Konkrētāk un skarbāk par risināmām lietām izteicās lielākās Latvijas arodbiedrības – Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības – priekšsēdētāja Inga Vanaga, kura pati iepriekš bijusi mācībspēks šajā universitātē.
"Ir risinātas problēmas, kas saistītas gan ar darba samaksu, gan amata slodzi un darba drošības jautājumiem. Diemžēl šajā universitātē bijušas arī tiesvedības un konfliktsituācijas. Ja universitāte gribēs attīstīties, tas nav iespējams bez spēcīgas akadēmiskās un zinātniskās personāla komandas. Daļa no darbiniekiem ir jau aizgājuši strādāt uz vispārējās un profesionālās izglītības iestādēm, jo tur sociālās garantijas ir labākas. Tā ka augstskolas vadībai būs jāstrādā pie motivācijas sistēmas," sacīja Vanaga.
Darbinieku nepietiekamība un lielā mainība tiek atzīta arī fakultāšu ikgadējos darba pārskatos,
bet tajos redzama arī studentu vēlme pēc labākām svešvalodu zināšanām pasniedzējiem un mūsdienīgākas pieejas studiju procesā. Bez virzības līdz šim palikušas arī idejas par universitāšu apvienošanu laikā, kad studentu skaits krītas, bet smagnējā infrastruktūra prasa arvien lielākus tēriņus.
