Izcilo lomu vidū – Ausma ("Hanana", režisors Dž. Dž. Džilindžers), Morīna ("Līnenas skaistumkaraliene", režisors Dž. Dž. Džilindžers) un Ričards III ("Šekspīrs", režisors Elmārs Seņkovs), bet Ineses Kučinskas jaunākās lomas – Emīlija (Berta) Liepājas teātra izrādē "Svešā āda" (režisore Inga Krasovska) un Marija Leiko – Čehova teātra izrādē ""Skatuve" ugunī" (režisore Laura Groza).
Ieva Struka: Sagadīšanās pēc tieši pirms intervijas izlasīju atsauksmi par izrādi "Svešā āda", kur kāds skatītājs teica – ja vien varētu, viņš nogrieztu visas rozes savā dārzā. Man tas likās tik skaisti! Bet gribu pajautāt, kā ir ar to iekšējo kritiķi sevī? Vai šie labie vārdi iedvesmo, vai tomēr bijuši brīži, kad tie varbūt iemidzina uzmanību un liekas, ka tiešām – viss ir iespējams, visu vari? Kā ir ar šiem ļoti, ļoti skaistajiem vārdiem situācijā, kad vienmēr jāsāk no nulles, no tukšas lapas?
Inese Kučinska: Tieši skatītāju siltie, labie vārdi simtprocentīgi vienmēr iedvesmo. Jo tu pats esi tik paškritisks un reizēm nomoki sevi ar tik daudziem jautājumiem, uz kuriem nav atbilžu, vēl ir profesionālā kritika, un tad nu skatītājs ir tas, kurš tiešām iedod pārliecību. Pārliecību, ka esi īstajā vietā, ka dari to, ko tu māki. Iedod ticību saviem spēkiem.
Vai pa šiem daudzajiem gadiem tev ir bijusi sajūta vai kāds brīdis, kad tu nodomā – varbūt neesi īstajā vietā?
Godīgi teikšu – nē. Nē. Protams, ka arī man ir raksturīgs radoša cilvēka tuksnesis, kad iestājas tāds visaptverošs tukšums, ka liekas – tev nav ko teikt, tu esi noguris, tu esi izdedzis. Bet parasti vienmēr nāk kāda jauna loma sadarbībā ar jaunu režisoru, kas tevi iedvesmo nākamajiem soļiem.
"Svešā āda" ir horeogrāfes Ingas Krasovskas debijas darbs režijā. Savukārt iestudējums ""Skatuve" ugunī", par kuru arī gribu parunāt, ir Lauras Grozas veikums. Ar Ingu kā režisori tu strādā pirmoreiz, ar Lauru – nu jau daudzas reizes. Kāda ir atšķirība – cik baro režisors, ar kuru tu sadarbojas pirmoreiz, un kā ir tad, kad viens otru pazīstat jau tik labi? Tu audz no lomas uz lomu kopā ar režisoru, bet vai to atšķirību var vispār noformulēt?
Tu jau pamanīji, ka abas režisores ir sievietes, vai ne? (smejas) Kaut kā ar tām sievietēm režisorēm sadarbība notiek tādā intuitīvā līmenī. Mēs kaut kā saprotamies no pusvārda. Ar Ingu, strādājot pirmo reizi kā ar režisori, protams, neizpalika arī asākas vārdu pārmaiņas un domstarpības, kas ir normāli. Bet tā vēlme radīt – es nebaidos šī vārda – tiešām izcilu darbu [ir kopīga]: pateikt gan es no savas puses kā aktrise, gan viņa no savas puses kā režisore sev būtiskas lietas, risināt aktuālus jautājumus – kā "Svešās ādas" gadījumā – par dzīvi, par laiku, par to, ka mīlestībai nav tautības.
Par Lauru runājot, ja nemaldos, tā ir jau mūsu piektā sadarbība, un man ir vienkārši bezgalīga cieņa pret viņu kā pret režisori. Laura ir gudra, talantīga, stilīga, kaislīga, apbrīnojama. Apbrīnojama sieviete un apbrīnojama režisore. Zina, ko grib. Nekad neķeras pie darba tāpat vien. Vienmēr viņas izvēles ir pamatotas, pārdomātas, un tās tēmas, kuras viņa izvēlas, ir jaudīgas – tādas, kāda viņa ir pati.
Vēl par "Svešo ādu". Te nu ir tas fenomens, ka jūs šo izrādi spēlējat mazā telpā, mēs par to runājam, kritika par to raksta, bet izredzes šo izrādi noskatīties līdzinās nullei.
Jā, jo biļetes ir izpirktas, izpirktas, izpirktas... (smejas)
...kas dažreiz, protams, ir labi, jo tā intriga saglabājas. Bet kā ir šādos gadījumos? Izrāde, protams, tapusi nelielai telpai un aktieru ansamblis nav liels, bet vai nepastāv variants tomēr to pārcelt uz lielās skatuves, lai to varētu noskatīties katrs?
"Svešo ādu" nē. Es arī domāju, ka tur noprotestēs scenogrāfs. Un es izbaudu Mazo zāli. Es tiešām izbaudu, jo manā lielajā skatuves pieredzē izrādes Mazajā zālē ir uz pirkstiem saskaitāmas, un tas tuvums ar skatītāju, tā viņa ciešā klātbūtne… Tāda sajūta, ka viņš pieskaras manai ādai, un es savukārt pieskaros viņam. Tā ir kaut kāda mistiska atklātības sajūta – nu, tāda, ka es nodīrāju savu ādu un ļauju viņam sev pieskarties. Man liekas, katram aktieriem lomu sarakstā ir tā saucamie gardie kumosiņi, ar kuriem "piesiet dūšu", un "Svešā āda" man ir tieši tāda, jo tā ir iespēja uz skatuves izdzīvot mīlestību, kas līdzīga sprādzienam. Jā, šobrīd viena no manām "topa" izrādēm ir "Svešā āda". Ar prieku eju, ar prieku spēlēju, un ir milzu gandarījums.
"Šņorbēniņos" šajā sezonā viesojās arī Indra Briķe, un es atgādināju, cik izcila bija viņas Randa izrādē "Ko tur liegties, nav vērts". Protams, domājot par tevi, nevar aizmirst un nevar nepieminēt Ausmu izrādē "Hanana". Šie varoņi... Vai to nosaka tevis pašas izjūta vai jūtīgums, vai patiešām tajā tēlā ir izdevies iekodēt kaut ko tik latviski dziļu, kas tiešām pauž mūsu kopīgo kolektīvo pieredzi vai pasaules izjūtu? Nu, kā gan šāda tipa lomas, kas nav ne Šekspīra, ne Ibsena, ne Čehova radītas, izdodas pacelt līdz tik dramatiskam, pat traģiskam piesātinājumam, kā tas ir "Hananas" gadījumā? Kur ir tas noslēpums?
Nu jā, "Hanana" ir īpaša... Un Ausma man ir īpaša. Tagad, ar laika atstatumu, kad vērtēju un domāju par to, man liekas, ka tādas izrādes top reizi desmit gados. Vēl joprojām nepazīstami cilvēki nāk uz ielas un saka: "Es redzēju jūsu izrādi, jūs bijāt brīnišķīga..."
Domāju – tas ir kaut kāds kods, kas ielikts jau pašā materiālā. Tie ir uzrakstītie vārdi, kuriem tu piešķir miesu un asinis, un viņi ir tik dzīvotspējīgi uzrunāt skatītāju. Protams, arī manis pašas aktrises klātbūtne – cik dziļi es ienirstu tajā, cik dziļi ļauju uzplēst sevi, savu dvēseli un izdzīvot. Jo tā jau ir, ka mēs iemiesojam vārdus. Desmitiem tūkstošus vārdu! Un vārdi savukārt iemieso kāda cilvēka dzīvi, un nav no svara, vai tas ir karalis, vai tā ir Ausma kaut kur Skrundas nomalē – manuprāt, skatītājus ļoti uzrunā tieši vienkāršā cilvēka dzīve. Jo dzīves kaislības jau nemainās, vai tas ir vienkāršs cilvēciņš, vai tā ir primadonna, vai tā Džūlija Lamberte, vai tā ir Ausma. Nemainās. Dvēsele izcīna savas cīņas, savas mokas, savas ilgas pēc laimes. Pēc laimīgās zemes.
""Skatuve" ugunī" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un filma "Marijas klusums". Vienā tu spēlē Mariju Leiko, otrā – Annu Lācis. Un šis man tiešām šķiet ļoti intriģējoši, ka tik īsā laika posmā tu nospēlē divas dažādas lomas par vienu un to pašu tēmu un par vienu un to pašu notikumu… Tev jebkad ir bijusi kaut vai mazdrusciņ līdzīga situācija, kad tu spēlē vienu un to pašu darbu no dažādiem skatupunktiem? Jeb šis ir tāds pirmais un unikālais gadījums?
Šis laikam ir vienīgais gadījums. Ir tāds nezināms fakts… Pirms dažiem gadiem Dāvis Sīmanis man piedāvāja iespēju filmēties filmas "Marijas klusums" tīzerī un piedāvāja man Marijas Leiko lomu. Man nekad nav bijis galveno lomu kino, un, kad parādījās šī doma un iespēja, ka es varētu spēlēt Mariju Leiko, es, protams, līdz galam tam nenoticēju un varbūt tāpēc arī tas nenotika man nezināmu iemeslu dēļ. Un es pat nezinu, vai gribu to zināt. Loma tika citai aktrisei. Es savukārt nospēlēju Asju Lācis, bet liktenis met cilpas, un tad, kad Laura [Groza] man piedāvāja Mariju Leiko, es tajā saskatīju tādu kā likteņa pirkstu... Ka mums ir jāsatiekas. Un tikšanās notiek Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī Lauras Grozas iestudējumā ""Skatuve" ugunī".
Mākslinieks un vara. Jautāšu diezgan retoriski: uz kuru vārdu tu šajā gadījumā liktu uzsvaru?
Atkarībā, no kāda redzes leņķa uz to skatās. Skaidrs, ka izrādes virstēma ir mākslas un varas attiecības par mākslinieka spēju vai nespēju izdzīvot, radīt totalitārā režīma apstākļos. Tas arī ir tas, kas Lauru, manuprāt, nodarbināja. Tā ir izrādes virstēma, un par to mēs arī runājam. Marija Leiko ir vienkārši kā tāds atskaites punkts tam visam. Viņa absolūti nav galvenā varone šajā izrādē. Bet viņa ir tāpēc, lai vienkārši saprastu to ārprātu, kāds ir tad, kad [viens otram] pretī pretī stāv mākslinieks un rupjš, brutāls spēks. Tā ir ļoti dziļa tēma, un baidos, ka es tajā varu arī apmaldīties. Jebkurā gadījumā man, strādājot pie šī iestudējuma, bija ļoti interesanti un svarīgi – kaut mazākajā veidā pieskarties, sataustīt tieši Marijas Leiko īpatno, trauksmaino aktrises dabu. Kaut nedaudz sajust viņu. Jo informācija par viņu ir ļoti skopa. Ļoti skopa. Līdz ar to paliek pietiekami daudz telpas interpretācijai, izdomai, fantāzijai par to, kāda viņa bija kā cilvēks, kā aktrise, kā personība, kā sieviete.
Iestudējums bija sarežģīts tādā ziņā, ka [Artūra] Dīča luga jau pēc savas uzbūves ir sarežģīta – tas nav dokumentāls darbs un nepretendē uz vēsturisku precizitāti, savukārt skatītājs materiālā tomēr sajūt tā laika bailes, nedrošību, bezspēcību. Visas lugā darbojošās personas ir reāli dzīvojoši cilvēki, bet lugas ietvaros viņi darbojas tādā – "kā būtu, ja būtu". Viņi ir samērā vispārināti tēli. Arī Marijas tēls ir stipri vispārināts – tas nav tradicionāli psiholoģiski izvērsts raksturs, tāpēc man bija sajūta, ka ielienu nezināmā matērijā, kas mani saviļņo, izraisa vibrācijas un tad notiek kaut kāda man pašai neizskaidrojama ķīmiska reakcija. Un tad piedzimst tā sajūta, ka liekas – ā, te es kaut ko attāli sajūtu, sataustu, kāda viņa ir.
Kā tev šķiet – vai jebkurš liels aktieris daudzus gadus pēc savas dzīves var kļūt par leģendu? Jo patiesībā jau Marijas Leiko gadījumā mēs darbojamies ar leģendu. Viņa nav vienīgā, kas iet bojā. Runājot tieši par šo leģendāro vārdu, par kuru pirms gadiem droši vien zināja tikai teatrāļi – pēkšņi mums ir filma, mums ir izrāde, un viena aktrise pārvēršas leģendā. Es tagad mazliet provocēju, bet vai pēc simt gadiem varētu būt arī izrāde par Inesi Kučinsku?
(smejas) Nezin' vai. Man liekas, ka leģendas rodas saistībā ar viņu traģisko likteni. Nezinu, kaut kas tajā ir tāds. Marijas dzīve, arī viņas traģiskā nāve, manuprāt, nospēlē to, kāpēc viņa šobrīd ir leģenda. Mēs arī iestudējumā viņu glorificējam, ja tā var teikt, piešķiram viņai milzīgu iekšējo spēku un visaptverošu mīlestību "šeit un tagad", kuras, iespējams, toreiz viņai pietrūka. Stāsts par to kā tādu eksotisku, krāšņu ziedu, kāda bija Marija Leiko, kādu mēs viņu uzburam… Vismaz uzburam – ka viņa tāda bija! Tāda skaistuma, mīlestības, mākslas esence. Un kā to samaļ, iznīcina režīms.
Izrāde tiek spēlēta Čehova teātrī. Un kaut kādā ziņā tā ir teātra tālāko plānu diloģijas vai varbūt pat triloģijas otrā daļa.
Nezinu, vai teātra triloģijas, bet pieņemu, ka Laura Groza gan vēl varētu turpināt šo tēmu...
Tieši tāpēc gribu jautāt: kad skatījos izrādi "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos", konkrētajā vakarā 90% publikas bija latviešu skatītāji. Kad skatījos ""Skatuvi" ugunī", arī tad publikā bija ārkārtīgi daudz latviešu skatītāju. Vai un kā tu jūti – vai abas mūsu Latvijas iedzīvotāju daļas šo izrādi vienlīdz pieņem? Nevēlos šeit analizēt krievu veikto genocīdu pret latviešiem 1937. un 1938. gadā, bet vienlaikus tas, par ko es aizdomājos, ka arī es kā latviete ne vienmēr ļoti priecīga gribu uzņemties kolektīvo atbildību par tiem atsevišķajiem latviešu cilvēkiem, kuri arī veikuši dažādas noziedzīgas darbības. Kā ir ar kolektīvo atbildības sajūtu par to, ko konkrēti tava tauta ir darījusi? Vai tu jūti, kā reaģē krievu skatītājs uz to, ka uz skatuves tiek runāts par 1937., 1938. gada vardarbību?
Kad izrāde beidzas, skatītāji ceļas kājās, un man ir tāda sajūta, ka viņi atdod godu tiem cilvēkiem, kas ir cietuši no režīma, no represijām. Domājošā sabiedrības daļa noteikti apzinās – ja runā kategorijās, kas ir labs un kas ir ļauns. Man liekas, ka Čehova Rīgas Krievu teātris šajā ziņā iet pareizo ceļu, svētīgu ceļu, mēģinot apvienot sabiedrības divas daļas.
Vai vismaz veidot kopīgu vēstures izpratni.
Tieši tā. Jo Čehova Rīgas Krievu teātris tomēr ir neatņemama latviešu kultūrtelpas sastāvdaļa, mūsu vēsture. Tāpēc diskusijas par to, vai tādam teātrim jābūt vai ne, man šķiet absolūti liekas. Un, starp citu, teātrī šobrīd mājvietu un darbu atraduši aktieri, kuri ir no Krievijas, Baltkrievijas, no Ukrainas. Man liekas, tas virsuzdevums visiem viens – cīnīties pret ļaunumu, saskatīt labestību visā un kaut kā pārvarēt šos grūtos laikus.
Runājot par labo un ļauno, es tomēr vēl mazliet gribētu pieskarties Elmāra Seņkova triloģijai. Tikko, tikko visa Latvija redzēja tavu Ričardu, kurš pēc manām domām labu no ļauna noteikti neatšķir. Viņam ir tikai viņa "es" un vara. Bet ir tas slavenais teiciens, ka aktierim jāspēj attaisnot savs varonis. Vai, ar ko un kā tev izdevās attaisnot savu monstrozo varoni?
Obligāti jāspēj attaisnot savs varonis! Protams, savādāk nevar. Vecais labais teiciens, ka aktierim ir jābūt savas lomas advokātam.
Un kā tev tas izdevās?
Man ir viena aina izrādē. Viena aina. Dialogs ar māti. "Māt, redzu – jūsu acīs nav mīlestības. Nekad nav bijis." Tā patiesībā ir sakne visam. Jo pirmajās trīs minūtēs Ričards jau tiek zākāts par kropli, par krupi – tā ir ļoti laba augsne, kur rasties ļaunumam un vēlmei atriebties, varaskārei. Jā, Ričards man bija ļoti liels pārbaudījums. Bet Elmārs ir tik ārkārtīgi "traks", un māksliniekam tādam jābūt. Viņš ir drosmīgs, traks, savā ziņā "psihs". Un viņš pavilka visu mūsu ansambli sev līdzi. Mana grūtība bija tāda: ja pārējie personāži situācijas izspēlē tādā groteskā stilā, un tajā ir daudz komikas, man kā Ričardam tomēr ir ārkārtīgi svarīgi nodot to saturīgo pusi, to jēdzienisko, to domu, un šajā groteskajā formā tas nav viegli.
Arī tīri fiziski – izveidot specifisko izturēšanās veidu, ārieni, saglabājot to visas izrādes garumā, man liekas, ir ļoti grūti.
Masāža pēc tam noderētu, jā.
Es tieši domāju, ka ķermenis varētu protestēt...
Aktieriem jau patīk sevi pamocīt... Egons [Dombrovskis] sevi mocīja "Ziloņcilvēkā", "Hananā" man ir līkā mugura un aizsmakusī balss – tas pēc tam prasa "rehabilitāciju". (smejas)
Starp šādām lielām lomām totālā spēles stilā un, piemēram, tiešām reālistisku tēlu – pat ja liela mēroga kaislību pilnu dramaturģiju un lomu: kā šo formu savienot kopā ar saturu? Reālistisks stāsts – ka tu ej no sākuma līdz beigām milzīgā lomā, un šādā lomā, kur tā ir spēle? Jo "Ričards" ir spēles teātris. Ļoti spilgta, groteska spēle.
Man kā aktrisei tas ir profesionālais adrenalīns – vienmēr atrast tēlu. Paštēls man gandrīz nekad nav bijis interesants. Droši vien tad man būtu kļuvis teātrī garlaicīgi, ja es no lomas uz lomu būtu paštēlā un tikai nomainītu kostīmiņu. Nē, man vienmēr ir interesanti ienirt cilvēka domāšanā, cilvēka uzvedībā, saprast, kā viņš ēd, kā viņš guļ, kā viņš komunicē. Un ķermenis tajā visā neapšaubāmi piedalās. Tā ir cita fizika. Tā ir cita domāšana. Vienkārši ir lomas, kuras atnāk pie tevis caur ķermeni. Kaut vai, piemēram, mans otrais "gardais kumosiņš" – izrāde "Līnenas skaistumkaraliene" Džilindžera režijā. Arī tā sieviete ir caur ķermeni jāmeklē. Visādā ziņā man tas ir kaifs. Man ir kaifs meklēt. Un, ja sakrīt zvaigznes, tad arī izdodas atrast. Vai tā nav apziņas pieredze – katra tāda loma?
Apziņas pieredze – skan ļoti smalki.
Tā tev izklausījās? (smejas)
Tās lielās un ne tik lielās lomas jau veido to pieredzi – manas dvēseles pieredzi. Man tā gribas domāt, ka es kļūstu gudrāka. Par vienu dzīvi gudrāka. Tas varbūt skan pašpārliecināti, bet ir lomas, kas iegraužas tavā ķermenī, tavā apziņā, un tu nevari viņas izskrāpēt no sevis ārā. Tās tevī paliek.
Noslēgumā mēģināšu lūgt tevi no tavas kā skatītājas pieredzes atbildēt uz šādu jautājumu: proti, ir aktieri un ir aktieri. Ir aktieri, kuriem piemīt traģēdijas mērogs un lielākoties viņiem arī tiek piedāvātas šīs lomas, kas prasa "augsto do" – paņemt to vertikāli un atklāt traģēdijas mērogu. Droši vien tam ir desmitiem priekšnosacījumu, un tas ir arī tas teātra brīnums – lai cik gadus skaties, nevari to uzminēt. Mēs zinām, ka tu, būdama ļoti noslogota aktrise, skaties ļoti daudzas izrādes citos teātros. Kad esi skatītāju zālē – kā tev šķiet, kur ir tas noslēpums? Kāpēc viena aktrise var paņemt to "augsto do" un atklāt traģēdijas vērienu, dziļumu, mērogu, un citai, arī ļoti labai aktrisei, tas tomēr paliek tikai dramatiski piesātinātas lomas līmenī? Vai vari kā skatītāja uzminēt to noslēpumu? Es zinu, ka tev tas piemīt. Vēl dažām aktrisēm tas piemīt. Bet kur ir tas noslēpums?
Nezinu. Man tiešām grūti atbildēt… Tā ir spēja savu sirdi atklāt tik lielā mērā, padarīt to tik uzsūkt spējīgu un empātisku – ielīst tajā pārdzīvojumā, un tad translēt to, izkāpinot kādā simt, divsimt grādu temperatūrā. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā nav tikai tehnika. Tehnika mums palīdz strukturizēt, bet to sirds asiņu klātbūtni mēs piedodam katrs kā personība.
Un, protams, mīlestība pret to, ko tu dari. Mīlestība pret skatuvi. Cieņa pret skatuvi. Man ir sajūta, ka teātra mēģinājumu zālē jābūt sviedru smakai. Aktierim ir jāstrādā, maksimāli daudz sevī jānoslogo savas maņas, savas smadzenes – iespējams, daudz, daudz vairāk, lai kaut vai kripatiņa aiziet līdz skatītājiem. Tad iedomājies, kādā gradācijā tam jābūt paša aktiera iekšienē, lai tas pārpludina skatītāju zāli, lai tas aiziet līdz galerijai un pat vēl tālāk!
Es tā pati sev esmu noformulējusi, ka ar kino man ir tādas romantiskas attiecības – ik pa laikam kāds projektiņš, kurā ar prieku piedalos. Izmantoju iespēju. Bet teātris ir mana mūža mīlestība. Mani var saukt par sava darba fanātiķi. Varbūt kādam liekas, ka es par daudz esmu pārņemta ar savu darbu, ka esmu darbaholiķe, bet es citādāk nemaz nemāku. Un arī negribu. Tā ir manas dzīves asinsrite. Tā es dzīvoju šajā pasaulē. Ar to es dzīvoju. Es arī jūtu, ka ir atgriezeniskā saite, kas ir ļoti svarīgi. Var sisties kā zivs pret ledu – ka es taču esmu tik talantīga, bet mani neviens nenovērtē – un daudziem aktieriem tā arī ir, bet es jūtu atgriezenisko saiti ar skatītāju. Tāpēc man liekas, ka esmu īstajā vietā.
