Ar Rūtu Abaju tiekos rīta stundā, kad Kolkas dārzus vēl klāj migla, bet pie mājas sliekšņa, līdzās atjaunotajai senajai verandai, sagūlusi košā rudens raža ar dažāda izmēra un šķirņu ķirbjiem. Ik uz soļa te redzamas rūpes gan par atstāto senču mantojumu, gan dārzu.
Rūta Abaja stāsta: "Šī ir mana dzimtas māja, kuru cēla mans vecvecvectēvs Andrejs Hausmanis. Kolkā, mājas "Strauti". Tagad jau vairākus gadus kopš mana vecmāmiņa ir tajsaulē, te dzīvo mana mamma. Es te ar brāli un māsu, brīvdienas, kad vien varam – braucam, saimniekojam un palīdzam.
Katru gadu pieliekam roku, lai māja saglabājas savā vēsturiskajā skatā."
Pašu lauku sēta Kolkā un dārzs tad arī kļūst par vietu, kur bioloģe Rūta Abaja var likt lietā savu interesi par permakultūras principiem. Iegūtās zināšanas vairāku gadu garumā, arī pašai izstrādājot permakultūras dizaina projektus gan Latvijā, gan tālajā Jaunzēlandē, arī darbs Vides risinājumu institūtā un zinātniska pieeja procesiem, ļauj Rūtai Abajai kļūt par atbalstu citiem, kuri interesējas par ilgtspējīgām saimniekošanas metodēm.
"Varētu būt palīgs cilvēkam – iekārtot saimniecību atbilstoši permakultūras principiem, lai tā būtu ilgtspējīga saimniekošana, kur ieraudzīt resursus, kuri jau ir pieejami, ka es racionāli saimniekoju, taupot pats savu enerģiju, lieki to nešķiežot. Mācoties, kā nenodarot pāri dabai, ar to sadarboties, nevis izmantot savās interesēs, bet kur mēs būtu labs partneris viens otram," skaidro Rūta Abaja.
Tā labi partneri viens otram var būt arī dažādi augi. Rūtas Abajas dārzā redzami vairāki dobju veidi, kā var audzēt dārzeņus, augļkokus un krūmus. Viens no tiem ir meža dārzs, ko ar palīgiem sākusi veidot pirms vairākiem gadiem, bet tagad jau redzams rezultāts: "Mežā augsnē izteikti dominē sēnes, lai to panāktu, tur vajag visas tās nobiras un lapas, tāpēc, ko es sapratu, ir jāmēģina sagatavot augsni, kas būtu līdzīga mežam."
Zāli nomāc ar kartonu, virs tā izmanto kompostu un mulču, kas imitē meža augsni, zem kuras tagad jau labi redzams sēņu micēlija tīklojums. Apkārt pundurābelītēm dāsni aug piparmētras, jo to aromāts atbaida dažādus grauzējus, ļauj pasargāt arī stumbru. Meža dārzā tiek ievērots tāds kā stāvu princips, augstāk atrodas ābele, tad draudzīgie augi – kāds zemāks krūms, garšaugi vai puķes.
"Vienīgā atšķirība no tāda dabiska meža struktūras ir tā, ka te visu stāda retāk, lai pietiktu saules gaismas visam, kas tiek audzēts un rezultātā būtu pietiekami liela raža, ko var iegūt," skaidro Rūta Abaja. "Pamata lieta, kas ir jāatceras, mežā dārzam ir svarīgi, lai būtu augi, kas piesaista apputeksnētājus, ir augi, kas piesaista slāpekli vai citas barības vielas, piemēram, tauksakne piesaista kāliju augiem. Man te pamatā ir ābeles un bumbieres, bet tas noder arī citiem. Man te pamatā ir smiltsērkšķis iestādīts vai lupīne, kas slikti uzvedas, ja to nepieskata."
No dārza pārpalikumiem, arī nopļautās zāles Rūta Abaja veido paugurdobes, kur aug burkāni, gurķmētra un citi. Bioloģe izrāda savu diplomdarba projektu, kur no vairākiem slāņiem tapusi augstā dobe: "Vispirms tiek izrakts sekls grāvītis. Tad centrā ieliek, vēlams, trupējušu koku, kārtīgu baļķēnu, kam apliek apkārt zarus, arī trupējušus, jo tur jau visur iekšā ir sēne un sāks veikt savu darbu. Norakto velēnu apmet otrādi un ar to apklāj vidiņu, kas tur jau ir izveidojies liek virsū kompostu un citus organiskos materiālus. Pa slāņiem veido kaut ko līdzīgu tortei, sanāk kaut kas līdzīgs ruletei.
Var veidot kā pakavu, piemēram, pret dienvidu pusi stāda augus, kas mīl sauli, otrā pusē varbūt tādus, kur saulīti tik ļoti nevajag. Var veidot dažādus mikroklimatus.
Te aug kāļi, dažādas bietes sasētas utt. Ir ielikta biete, lai ievāktu sēklas. Briedis te nācis pamieloties. Apkārt ir aukla, lai no briežiem pasargātu. Mums te nāk brieži."
Zemenes Strautu mājās Kolkā nav jāravē vai īpaši jālaista, jo izveidotais permakultūras princips ar dobēs sabērto zāles mulču veido nepieciešamo slāni, kas saglabā mitrumu un neļauj augt arī nezālēm.
Rūta Abaja vienlaikus ir arī mantoto sēklu entuziaste. Pašai ir čemodāns, kur izveidots sēklu maiņas punkts. Tur atrodamas sēklas no dažādām vietām Latvijā. Tā nav tikai dalīšanās vai mantoto sēklu saglabāšana vairākās paaudzēs. Bioloģe saka, tā ir daļa no mūsu kultūras mantojuma.
