"Iekļaujošais maratons ir katram cilvēkam pēc spējām. Ir maratona dalībnieki kā Mareks Odumiņš, kurš nevar fiziski palīdzēt savam asistentam, bet viņš palīdz ar savām emocijām, saviem atbalsta vārdiem," pastāstīja Dāvis.

Ja cilvēkam ir funkcionāli traucējumi, tas nenozīmē, ka viņš nevar piedalīties maratonā.

To Dāvis rāda ar savu piemēru, kuram seko daudzi. Pērn komandā kopā ar viņu bija 35 cilvēki, un arī šogad dalībnieku skaits nav sarucis. Iekļaujošā maratonā ir pieteikušās divas māmiņas, kuras gatavas skriet piecu kilometru distanci, lai atbalstītu savus bērnus. Māmiņām ļoti palīdz garo distanču skrējējas Anitas Siliņas-Kažemākas izstrādātā gatavošanās programma.

"Ja runājam par rezultātu, tad ir jāizvēlas savām spējām un vēlmēm atbilstošs paralimpiskais vai sporta veids cilvēkiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem, un tur jācīnās par rezultātu. Manuprāt, un kā arī man ir mācīts, savs rezultāts un izaugsme ir jāsalīdzina ar saviem panākumiem, nevis ar citu," uzskata Siminaitis. "Katram dalībniekam ir savi izaicinājumi un, manuprāt, galvenais, ka viņi piedalās un gūst pozitīvas emocijas. Ja piedalās visa ģimene, tas, manuprāt ir lieliski!"

Ģimenes locekļu iesaistīšana iekļaujošajā maratonā ir viens no lielākajiem Dāvja izaicinājumiem. Ir ģimenes, kur skrien visi – visi dodas kopā distancē, lai atbalstītu vienu no savējiem, kuram dzīvē nav tik ļoti paveicies, lai distanci varētu pievarēt viens, bez palīdzības un atbalsta.

"Mans uzskats ir, ka vecākiem ir jārāda saviem bērniem piemērs.

Nevar tētis stāvēt trases malā ar alus vēderiņu un stāstīt, ka kustēties ir labi," uzskata Dāvis.

Bet kas tad ir svarīgākais iekļaujošajā maratonā? Vai rezultāts? Siminaitis uzskata, ka pats svarīgākais ir likt sajust savam cilvēkam, skrējiena partnerim prieku, sajust, ka šī diena ir savādāka nekā viņa ikdienas rutīna. Asistents cilvēkam ar funkcionāliem traucējumiem nevar piedalīties iekļaujošajā maratonā, lai uzstādītu savus rekordus – to viņš var darīt individuāli. Tas nav tikai skrējiens, tā ir saruna visas distances garumā, lai partnerim, cilvēkam ar funkcionāliem traucējumiem būtu interesanti.

Tajā pašā laikā Dāvis sev uzstāda mērķus. Piemēram, 21 kilometra distanci, kuru skries maratonā kopā ar Mareku, noskriet divās stundās.

"Man kā sporta mīlētājam ir šis sacensību gars, tāpēc uzlieku sev mērķi, bet tas noteikti nav kā primārais, jo primārais ir cilvēks, ar kuru tu kopā skrien, lai viņam būtu ērti, interesanti un maksimāli komfortabli. Mūsu komandā katrs dalībnieks piedalās skrējienā pēc savām spējām – skrien, soļo, nūjo, brauc ar specializētu velosipēdu, ratiņkrēslā ar daļēju palīga asistēšanu un speciāliem skriešanas ratiem ar pilnīgu palīga asistēšanu. Līdz ar to asistents pielāgojas dalībnieka tempam," paskaidroja Siminaitis.

Iespējams, no malas izskatās, ka asistentam skriet ir daudz grūtāk, taču Dāvis šādu priekšstatu kliedē.

"Jā, slodze ir bišķiņ lielāka, ja trase iet pret kalnu, tad tajā brīdī ir grūtāk," atzīst Siminaitis.

Pērn, pateicoties ziedotāju palīdzībai, biedrība iegādājās speciālus skriešanas ratus. Tas nebija lēts prieks – vismaz 4000 eiro vērts ekipējums, taču noteikti ir tā vērts, un katrs dalībnieks, kā arī asistents, kurš skrien ar šiem ratiem, var vairāk izbaudīt dalību maratonā.

Piemēram, šogad "Rimi" Rīgas maratonā ar šo ekipējumu veiks četras dažādas distances – jūdzi, 5 kilometru, 10 kilometru un 21 kilometru. Siminaitis vēl atgādina – galvenais iekļaujošajā maratonā ir radīt prieku un labas emocijas.