Kas tad ir Latvijā dižākā kokle?
Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Par dižkokli, dižkaukli un bāgu meistars Eduards Krauksts nosauca savu 1947. gadā radīto unikālo instrumentu – Latvijā un, iespējams, arī pasaulē dižāko kokli. Tāda izmēra kokle skan zemos reģistros, tātad to var saukt par basa kokli jeb bāgu.
Izrādās, ka vārds "bāga" nāk tieši no suitiem, kur tā dēvē dūdu zemāko jeb basa stabuli. 1896. gadā dzimušā Eduarda Krauksta dzimta nāk no Lietuvas pierobežas, bet savas kokles viņš darināja Aizputē, kur kokļu būvi mācījās no slavenā koklētāja un kokļu meistara Pētera Korāta.
Bāgs pārsteidz ar savu iespaidīgo izmēru. Ja vidējais mūsu valsts iedzīvotāju garums ir ap 1,75 cm, tad dižkokles garums ir 2 metri un 9 centimetri!
Pati kokle ir darināta no egles, kas ir tradicionāls kokmateriāls, no kā tiek darinātas kokles, taču, pamatīgā izmēra stīgas meistars ir darinājis no vecas kara laiku telegrāfa līnijas vadiem – tātad no visa, kas nu pēckara apstākļos bija pieejams.
Meistars Krauksts jaunībā dienēja latviešu strēlniekos un bija rotas rakstvedis. No tā laika viņam radās ieradums dokumentēt paša darinātos instrumentus: trīsdesmit gadu laikā savā reģistrā meistars ļoti rūpīgi dokumentēja kokļu gatavošanas procesu.
Dižkokles abās pusēs ir īpaši, paša meistara veidoti raksti.
Par laimi, savā mūzikas instrumentu reģistrā viņš ir uzrakstījis atrisinājumu abiem kokles sānos redzamajiem zīmējumiem. Tās ir mūsu dainu rindas.
Uz viena sāna, izmantojot dažādus interesantus simbolus, ir iegravēts: "Brieži, lāči, aunat kājas, / aug man divi bāleliņi, / aug man divi bāleliņi, / trejdeviņi šunelīši." Vai gan kādreiz esat redzējuši kokli, kuras sānos būtu iegravēti mazi sunīši, turklāt katrs no viņiem – citādāks?
Otrā kokles sānā ir Jāņiem veltīta tautasdziesma: "Jauni puiši, jaunas meitas / Jāņu nakti neguļat(i). / Tad rītiņā redzēsiet, / kā saulīte rotājās."
Latvijā dižākās kokles oriģināls kopš pērnā gada glabājas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja fondos, bet tam ir izveidota kopija. Latviešu senākā sabiedriskā organizācija – Rīgas Latviešu biedrība – pēc tam, kad bija saņēmusi Kraukstu ģimenes dāvinājumu, ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu īstenoja bāga jeb dižkokles atjaunošanas ceļu.
Tagad mums ir spēlējama dižkokle, jo tās kopiju 2022. gadā izveidoja Druvienā dzīvojošais kokļu meistars Rihards Valters, un tā dzīvo savu dzīvi. Taču – tās oriģināls līdz ar vēl vairākiem Krauksta radītiem mūzikas instrumentiem glabājas Brīvdabas muzejā.
Kraukstu ģimenes koklētāju ansamblis 20. gadsimta piecdesmitajos gados dižkokli jeb bāgu spēlēja etnogrāfisko kāzu uzvedumā, ar ko apceļoja Kurzemi, bet, pārceļoties uz dzīvi Jūrmalā, tika izveidota seno tautas deju un dziesmu programma ar kokļu pavadījumu. Pēdējais seno dziesmu koncerts notika 1958. gadā Rīgas 1. ģimnāzijas (toreiz vidusskolas) aulā.
Ko par koklēm senatnē saka pētnieki?
Par kokles spēles veidu senatnē profesors Valdis Muktupāvels rakstījis, ka "atšķirībā no citiem instrumentiem, kokles spēlētas tikai sev – kā tāda kontemplācija jeb apcere, vērošana. Turklāt arhaiskajos priekšstatos par koklēšanu ir ideja par to, ka jākoklē, kamēr "galvā sāk zvanīt baznīcas zvani". Šo teicienu varētu skaidrot kā norādi uz izmainītās apziņas stāvokli, un baznīcas zvanu pieminēšana tam piešķir zināmu sakralitāti".
Lietuviešu pētnieks Romualdas Apanavičus uzskata, ka kokles tika izdobtas laivu un zārku formā, jo tas apzīmē ceļojumu "citā saulē". Viņš pieļauj domu, ka tieši tādēļ kokles tika veidotas šādā formā – lai arī formas ziņā attēlotu ceļojumu citā saulē.
Savukārt folkloras pētniece Janīna Kursīte raksta, ka kokle ir instruments, ar kura palīdzību tiek harmonizēta un pārjaunota pasaule. Kokles koklē saule, Jāņos tas ir pats Dieva dēls Jānis.
Kokles skaņām esot piedēvēta arī maģiska iedarbība ne tikai uz klausītāju, bet arī uz visu apkārtējo telpu. Vairumā gadījumu tā ir pozitīva.
Kokles patiesi ir viens no visvairāk apdziedātajiem mūsu tautas mūzikas instrumentiem, jo koklē gan puiši nu ja slavenajā tautasdziesmā "Es izjāju prūšu zemi", gan mums visiem labi zināmais "Krauklīt(s) sēž ozolā", kurš to dara ar zelta koklēm rociņā...
Dižkokle jeb bāgs rātni dus Brīvdabas muzeja fondos, bet dižkokles stāsts turpina skanēt, jo tās kopija skan koncertos visā valstī un nu jau arī aiz tās robežām.
