• Kopš kara sākuma Pavlo tiešsaistē vadīja bezmaksas jogas nodarbības, lai palīdzētu cilvēkiem fiziski un mentāli. 
• Rīko arī jogas maratonus - līdzekļu vākšanas kampaņas Ukrainas armijas atbalstam.
• Pavlo iesaistījies Ukrainas armijas vienību karavīru trenēšanā.
• Ne visi jogas praktizētāji atbalsta palīdzību armijai. Kāpēc?
• Pavlo neslēpj – 2014.gadā mēģināja nepievērst uzmanību notiekošajam Ukrainas austrumos.
• Viņa jogas kopienā ir 4600 cilvēku, un jogas maratonam aicina pievienoties arī cilvēkus no Latvijas.

Dīvas Reiznieks: Karš un joga. Šķiet, ka tās ir divas pilnīgi atšķirīgas pasaules. Kā tās mijiedarbojas kara laikā?

Pavlo Gončaruks: Patiesībā viss ir pavisam vienkārši. Ja skatās pirmavotos, tur par šo rakstīts melns uz balta: pirmkārt, aprakstītas daudzas leģendas un nostāsti, par to kā cilvēki apguva jogu un tad devās karā. Otrkārt, senos laikos daudzi leģendāri jogas meistari vienlaikus bija arī kareivji. 

Bet, ja aizejam prom no vēstures un paskatāmies uz jogas vingrošanu, jogu kopumā, tad kļūst skaidrs, ka

tas ir tikai instruments, lai optimizētu mūsu ķermeni un psihi. Bet kādam mērķim, tas jau ir katra paša ziņā. 

Piemēram, jau daudzus gadus Indijā joga tiek izmantota dažādu specvienību sagatavošanā. Tā kā te arī beidzas diskusija. Šādus jautājumus parasti uzdod tie, kuri jogas vingrošanā pārāk labi neorientējas.

Šķiet, jogas tēls Ukrainā un Latvijā varētu būt visai līdzīgs – apgaroti, dvēseliski cilvēki mierpilni nodarbojas ar dažādiem vingrojumiem. Tā tas vismaz izskatās no malas. Vai sanāk, ka šis tēls ir tāda rietumu versija par indiešu jogu? 

Jā, jūs pareizi sakāt – šis tēls nācis no rietumiem, ASV, kad pagājušā gadsimta 60-70.gados joga masveidā ieplūda Rietumu pasaulē, īpaši Amerikā, un lai tā tur veiksmīgāk izplatītos, vajadzēja to kaut kā skaisti "iepakot". Tā nu arī tika izveidots šis ļoti ērtais, garšīgais garīguma tēls, kas kopš tā laika iesakņojies cilvēku prātos. Tā jogu ir vienkāršāk pasniegt plašākām cilvēku masām.

Pārdot. 

Jā, jā, jā. Tieši tā. Patiesībā jogai, jogas vingrošanai nav nekāda sakara ar šo pseidogarīgumu. Absolūti.

Izšķiršanās starp jogu un armiju, un sabrukums

Par jūsu sadarbību ar armiju mēs vēl runāsim, taču vispirms vēlējos dzirdēt jūsu stāstu – ko, esot jogas meistars, jūs darījāt brīdī kad 2022.gadā sākās pilna mēroga iebrukums?

24.datumā, kad viss sākās, visiem bija šoks. Nebija skaidrs, ko tagad darīt. Arī es par to domāju un sapratu, ka ir tikai divi varianti: vai nu iet pieteikties uz iesaukšanas punktu un doties karot – un tādu mūs bija ļoti daudzi, vai arī izmantot savas prasmes, lai kaut kā palīdzētu cilvēkiem. 

Protams, sākumā es gribēju doties karot, es jau tam sāku gatavoties. Taču tobrīd jau aktīvi strādāju ar ļoti daudziem cilvēkiem, pasniedzot jogu. Sanāca tā, ka viņi mani apturēja no šī soļa, apgalvojot, ka, iespējams, daudz noderīgāk būtu, ja es turpinātu strādāt ar cilvēkiem un palīdzētu viņiem sakārtot prātu un ķermeni. Tajā brīdī bija ļoti svarīgi, lai visi būtu salīdzinoši harmoniskā, mierīgā, efektīvā un veselīgā stāvoklī. Tad nu arī pieņēmu lēmumu mēģināt strādāt ar cilvēkiem tālāk, un, ja tas īsti neizdosies, tad došos karā. Taču tā lieta aizgāja. 

Es jau no pirmās dienas – 24.februāra rīta – palaidu "Instagram" tiešraidi un tā nu palēnām sāku strādāt ar visiem interesentiem. Tas gan neturpinājās pārāk ilgi, jo virsū sakrita dažādas lietas: gan saistītas ar karu, gan privāto dzīvi, kā rezultātā neizturēju arī es pats. Var teikt – salūdzu un uz kādu laiku izkritu no šīs aprites. 

Ko tas nozīmē?

Es neizturēju. Mana psihe neizturēja apkārt notiekošo – no neziņas, kā dzīvosim tālāk, no tā, ka biju piesaistījis tik daudz cilvēku un acīmredzot vienkārši pārstrādājos, aizmirstot parūpēties par savu mentālo un fizisko veselību. Vienā brīdī ķermenis un prāts to vienkārši neizturēja, un veselība pilnībā sabruka.  

Ja to vārdos vispār var paskaidrot… Jūs teicāt, ka jums bija nodarbības tiešsaistē. Cik noprotu šādā nodarbē vajadzīgs, lai apkārt būtu miers un klusums. Taču, ja tev aiz loga vai kaut kur tuvumā, iespējams, var dzirdēt sprādzienus un šāviņus, kā šādos apstākļos vispār var notikt jogas nodarbība? Vai šie jogas treniņi jau bija citādi, nekā pirms kara?

Faktiski joga ir ļoti elastīgs rīks, ko var pielāgot jebkura veida uzdevumam. Šajā gadījumā, kad apkārt notika tas, kas notika, man kļuva skaidrs, kas būtu darāms. Nolēmu, ka konkrētajos apstākļos jogas vingrošana jāizmanto tikai kā līdzeklis maksimālai psihofiziskai psihes adaptācijai un pielāgošanai, lai nebūtu ļoti spēcīgas reakcijas uz visiem ārējiem faktoriem, kas mums bija.

Ko tas nozīmē reālajā dzīve?

Tas nozīmē… Piemēram, man ir viens video, ko ieliku "Instagram", un tajā redzams kā pasniedzu nodarbības, bet to laikā pa logu dzirdami ļoti spēcīgi sprādzieni, tik spēcīgi, ka tur kaut kas no plauktiem pat sāka krist nost, taču mēs neapstājāmies, bet turpinājām nodarbību. Teicu – tā, nomierināmies un turpinām strādāt. Proti, ir nepieciešamība būt pēc iespējas psiholoģiski stabilākam, pat neskatoties un nepanesamajiem ārējiem apstākļiem. Vingrošana, joga var to dot. 

Tomēr, kādā brīdī jūs salūzāt. Tam gan sekoja atgriešanās. Jau intervijas pieteikumā minēju, ka jogai vispār pievērsāties veselības problēmu dēļ un joga izrādījās tas, kas jūsu gadījumā strādāja. Bet šobrīd, kad jau notika pilna mēroga karš, jūs palīdzējāt daudziem cilvēkiem, bet pats salūzāt. Kas notika tālāk? Kā spējāt savākties un atgriezties. Ne tikai pie veselības, bet šajā procesā atkal palīdzot gan cilvēkiem, gan armijai.

Jā, es salūzu. Kādā brīdī sabruka gan mans ķermenis, gan veselība un psihe, jo es biju uzņēmies pārāk daudz visa kā. Ziniet, no vienas puses, noteikti varu teikt, ka joga, ja ar to regulāri nodarbojaties, patiešām var tevi padarīt ļoti izturīgu un spēcīgu gan fiziski, gan mentāli. Un jūs ļoti ilgi varat veikt absolūti neizpildāmus uzdevumus.

Tomēr, šī ir ļoti smalka balansēšana: kad vari strādāt pilnā jaudā un kad tas darbs jau nodara vairāk kaitējuma, nekā labuma.

Tas uzkrājas lēnām, un to mierīgi pat var nepamanīt, līdz šis negatīvais iznāk laukā kādas slimības formā vai kā citādi. Tieši tā notika ar mani. Vienā brīdī sakrita kopā vairākas lietas – gan veselība pievīla, gan karā krita labs mans biedrs, gan nāca klāt vēl dažādi privātās dzīves aspekti. Nu, tā sanāca, ka tas viss sakrita vienā laikā. Es to vairs nespēju izturēt, un viss sabruka.

Es izkritu no aprites uz ilgu laiku – apmēram pieciem sešiem mēnešiem. Bija vairākas operācijas, slimības, dažādas lietas. Tad kļuva skaidrs, jau ne pirmo reizi, ka šis ceļš ved nekurienē un nāksies vien, kā senāk, pašam sevi vilkt no šī visa laukā. Tad nu ķeros tam klāt, un ar to arī viss sākās: iznācu no slimnīcas, uzelpoju svaigu gaisu un sapratu, ka man ir jāatgūstas. Tobrīd biju pilnīgi sabrukušā stāvoklī. Izskatījos ļoti slikti, taču zināju, ka varēšu izķepuroties un zināju, kas man darāms. 

Pirmā doma bija noslēpties mājās, strādāt ar sevi un, kad paceltu sevi uz kājām, tad atgrieztos pie mijiedarbības ar cilvēkiem. Taču tad apjēdzu, ka varētu darīt tieši pretēji, jo cilvēkiem tas varētu būtu ļoti noderīgi – redzēt mani tādā sliktā stāvoklī, darboties kopā ar mani un tad jau redzēt, kas no tā visa sanāks. Tobrīd man šķita, ka tas pamudinātu pieslēgties vēl vairāk cilvēkus.  

Jo viena lieta ir, kad instruktors ir vesels, uztrenējies, var izdarīt visu un cilvēki uz viņu skatās kā uz tādu monstru, kura līmeni nekad nesasniegt. Taču pavisam kas cits, kad esam visi līdzvērtīgi un varu teikt: lūk, ļaudis, te es esamu, gribu ar jums kopā noiet šo ceļu, lai jūs redzētu gan uz mana, gan sava piemēra, ka tas ir reāli. Ka varam tikt laukā no jebkuras bedres. Un tā arī izdarīju. Dabiski es to darīju, neprasot samaksu. Un manam uzsaukumam atsaucās tik daudz cilvēku, ka pilnīgi izbrīnījos. Katrā tiešraides nodarbībā bija 500-600 dalībnieku. Katrā nodarbībā divas reizes dienā. Tas ir ļoti daudz.

Es sapratu, ka, pirmkārt, tas ir jaudīgi. Otrkārt, jāizmanto šī iespēja, lai kaut kā palīdzētu mūsu puišiem karā. Tad nu, tīri kā iespēju, piedāvāju mūsu nodarbību dalībniekiem sekojošo. Teicu viņiem: mēs te kopīgi darbojamies, es to daru jums, un tas viss ir bez maksas. Taču, lai no mūsu kopīgā darba būt vēl vairāk labuma, savāksim naudiņu mūsu puišiem. Rezultātā savācās ne maza summa, un es sapratu, ka šis var būt ļoti spēcīgs instruments. Tā nu tas viss sākās. 

Jogas maratons mērķi – atbalstīt armiju

Izstāstiet, lūdzu, ko īsti nozīmē jogas maratons. Cik saprotu, tās ir divas nodarbības dienā. Cik ilgu laiku ilgst šīs nodarbības? Pastāstiet par šiem maratoniem.

Es sapratu vienu lietu – par to ir gan statistika, gan manis paša novērojumi, ka

katru gadu, katru mēnesi cilvēka fiziskais un mentālais stāvoklis šeit, Ukrainā, kļūst arvien sliktāks. Cilvēki saslimst, cilvēkiem ir psihozes.

Tas skaidrs – pie mums ir karš. Tas ietekmē visus. Man kļuva skaidrs, ka nepieciešams izmantot jogas vingrojumus pašā vienkāršākajā formā, lai tos varētu pildīt visi: veselie, slimie, cilvēki ar depresiju un citi. Proti, nepieciešams piedāvāt režīmu, kuru varētu izpildīt katrs un kas pats galvenais, ka tas spētu palīdzēt ikvienam. 

Un šo domu arī realizēju jogas maratona veidolā. Tas nozīmē, ka divu nedēļu garumā divas reizes dienā – rītā un vakarā – savācamies uz nodarbību tiešsaistē. Tad kopā pildām ļoti vienkāršus vingrojumu kompleksus, ne ilgāk kā 20 minūtes. Šos vingrojumus var izpildīt ikviens; pat tie, kuri nekad dzīvē nav nodarbojušies ar jogu, sportojuši vai kā citādāk bijuši aktīvi. Un tieši šādā formātā tas nostrādāja.  

Vai tas ir kaut kāds specifisks jogas veids, vai tas ir pilnīgs iesācēju līmenis? Kāda veida joga tā ir? Ja mūs klausās jogas praktizētāji Latvijā, lai viņi labāk saprastu, ko īsti jūs tur darāt.

Tās ir manas personīgās iestrādnes, pie kurām esmu strādājis 12 gadus. Te nevaram runāt par kādu konkrētu jogas skolu vai virzienu. Tie ir manu vingrinājumu kompleksi, tāpēc arī šo saucu par jogas vingrošanu. 

Ja ejam vēl dziļāk, tad mans subjektīvais uzskats ir tāds, ka jogai nemaz nevar būt dažādi veidi. Savā būtībā joga ir viens instruments, ko var pielāgot pilnīgi atšķirīgiem uzdevumiem. Tas, ka šobrīd pasaulē ir ļoti daudz dažādu virzienu, sistēmu un tā tālāk, ne vienmēr, bet lielākoties ir tāpēc, lai ar to varētu pelnīt. 

Taču, arī jūs ar šiem maratoniem nopelnījāt nesliktu naudu. Tiesa, ne sev, bet Ukrainas armijai. Pastāstiet par to.

Pašā pirmajā maratonā, kad viss vēl tikai sākās un ziedojumi bija tikai kā papildus opcija, mēs savācām 120 000 hrivnu (282 eiro). Tas nav maz, bet nav arī pārāk liela summa. Tas bija gada sākumā, šķiet, pirms dažiem mēnešiem, laikam februārī.

Pēc tam es sapratu, ka šis ir ļoti efektīvs instruments. Un tad man bija izvēle. Es varēju savākt daudz cilvēkus, uztaisīt slēgtu maksas grupu un pelnīt ne mazu naudu. Taču ņemot vērā to, kas šobrīd pie mums notiek, sapratu, ka tā nekādā ziņā nedrīkst darīt, un uzreiz pēc pirmā maratona noorganizēju otro. Un tieši otrajā mēs divu nedēļu laikā savācām jau miljonu hrivnu (23 500 eiro).

Tad arī sapratu, ka turpmāk jāstrādā šajā virzienā. Tādēļ pēc mēneša jau uztaisīju nākamo maratonu, un tajā ziedojumos sanāca jau pusotrs miljons. 

Tas viss notika tiešsaistes režīmā, bet jūsu "Instagramā" redzēju, ka bija arī nodarbības klātienē. Redzēju vienu bildi, kur bijāt zālē, un vienu, kur vingrojāt kādā Kijivas parkā. Tās bija maratonu noslēguma nodarbības?

Jā, tie bija noslēdzošie treniņi mūsu maratonos. Pirmo reizi to sarīkoju otrajā maratonā. Tam pat īsti nebiju domājis dziļu jēgu. Man vienkārši kļuva tīri interesanti uztaisīt šādu sanākšanu tiem, kuri ir Kijivā un gribētu pastrādāt tā teikt dzīvajā. Tas bija tāds kā bonusiņš. Es ierakstīju par šo ideju mūsu "Telegram" grupā. Atsaucība izrādījās tik liela, ka tas jau palika nopietni. Proti, tas nozīmēja, ka man jāsameklē liela zāle, kur mēs to varētu darīt un tamlīdzīgi. 

Tajā pirmajā reizē atnāca ap simt cilvēku. Tad arī sametāmies naudiņu, kas ļoti labi palīdzēja armijai. Finišējot trešo maratonu, klātienē jau savācās aptuveni 120 cilvēku. Un tie nebija tikai kijivieši. Cilvēki brauca no dažādām Ukrainas vietām un pat no Eiropas.

Tas droši vien ir pavisam citādi, nekā vadīt nodarbības tiešsaistē – te vari reāli satikties ar cilvēkiem, parunāt. Kādas bija sajūtas? Kas visvairāk pārsteidza šajos maratonos un tiekoties ar cilvēkiem aci pret aci?

Ziniet, šīs tikšanās, it īpaši klātienē, ir tik spēcīgas, tur tu pa īstam saproti, ka darām šo visu kopā. Tu izjūti šo attieksmi un pateicību no visiem tiem, kuri bija savākušies. Šīs tikšanās ir tik spēcīgas un godīgas, ka patiesībā man pat ir grūti tādas pārdzīvot. 

Es nekad mūžā nebiju saskāries ar tādu atvērtību, tādu godīgumu un spēku cilvēkos, kuri ir gatavi kaut kā sanākt kopā un darīt ļoti svarīgas lietas. Tas dod milzīgu stimulu dzīvot un strādāt. 

Bija daudz sarunu, daudz militāro puišu, ar kuriem mēs arī tur strādājām un kuri stāstīja savus stāstus, kas liek sirdij sažņaugties. Un bija ļoti daudz pateicības vārdu par to, ka mums visiem izdevās apvienoties, strādāt pašiem ar sevi, stabilizēt sevi un darīt ļoti svarīgas un jēgpilnas lietas sadarbībā ar mūsu karavīriem.

Īpaša programma karavīriem

Šeit atsaukšos uz vienu jūsu ierakstu "Instagram" kontā. Tajā jūs runājāt par kādu kara veterānu, kurš bija uz vienu uz šīm klātienes nodarbībām. Karā viņš zaudējis visu: veselību, ticību, sieva no viņa aizgāja. Un joga, pēc viņa vārdiem, deva viņam spēkus savākties un uzstādīt mērķi – tikt atpakaļ uz kājām, lai atgrieztos frontē pie saviem kaujas biedriem. Kas notiek jūsu galvā, kad jums stāsta šādas lietas?

Tas ir ļoti smagi.

Darbā ar cilvēkiem, militārpersonām mans galvenais instruments ir joga. Taču pienāk brīži, kad joga jānoliek malā un priekšplānā iznāk empātija.

Tev jābūt maksimāli atvērtam un godīgam. Bez tā mūsu komūna nebūtu iespējama. Kontaktējoties ar karavīriem, dzirdot šādus viņu stāstus, tu vairs pret to nevari izturēties kā pret darbu. Te tu nevari būt vienkārši kā speciālists vai ārsts, kurš vienkārši dara savu darbu. Pirmkārt, tev jābūt cilvēkam. Un tas ir ļoti sarežģīti, jo, lai kāds tev atvērtos, arī pašam ir jābūt maksimāli atvērtam. Tādējādi tu caur sevi izlaid visu šo cilvēku sāpi. Tu pats to jūti. Un, atsperoties no šīm sajūtām, tu jau mēģini kaut ko darīt lietas labā. Tas ir ļoti sarežģīti un sāpīgi. Man pēc šādiem stāstiem vajag dienas divas, lai atgūtos. Bet kā citādi? 

Ja redzu, ka cilvēks tajā, ko daru, saskata izeju no savas situācijas, es kā tas, kurš, iespējams, var šo veicināt, ieguldīšos šajā lietā pilnībā. Tas ir mazākais, ko varu darīt, jo šie ir cilvēki, kuri par mūsu brīvību ir atdevuši vai ir gatavi atdot savu dzīvību. Tāpēc tas, ko daru es, ir pats minimums – pilnīgs nieks, salīdzinājumā ar to, ko mūsu visu labā ir izdarījuši šie cilvēki.

Teicāt, ka reiz jau salūzāt. Taču jums nu ir pieredze, kā pats spējāt savākties un turpināt darboties. Ņemot vērā šo pieredzi, taču vienlaikus saprotot, ka šādus personīgus stāstus jūs dzirdēsiet vēl ne reizi vien, vai tagad jau sevi kā citādāk sagatavojat, lai nesalūztu atkal?

Pilnīgi noteikti. Kaut vai tāpēc vien, ka zinu: tas, ko mēs darām, tas, kā es strādāju, tas dod vissvarīgāko – tas dod rezultātu. Un rezultāti ir iespaidīgi. Gan darbā ar militārpersonām, gan tajā, ka varam savākt daudz līdzekļus. Tāpat es zinu, jūtu un redzu, cik ļoti cilvēkiem šī mana darbošanās ir nepieciešama.

Sajūta, ka manam darbam ir jēga, ka varu dot savu ieguldījumu, ka varu būt noderīgs, neļauj man salūzt.

Šī apziņa man dod fantastisku spēku strādāt pilnīgi necilvēcīgā režīmā. Es zinu, ka tas kādam izglābs dzīvību, un tādi gadījumi jau bijuši. Ne mazums.

Izstāstiet par sadarbību ar militārpersonām. Es saprotu, ka no sākta gala nodarbības pie jums karavīriem ir bez maksas. Bet tas bija tikai sākums, jo šobrīd jau jūs esat vairāk iekļāvies armijas darbā.  

Man ir atsevišķa grupa tikai militārpersonām, kurā strādāju ar viņiem. To, saprotams, nekur nereklamēju, jo esošajos apstākļos un, ņemot vērā manu darba specifiku, man pievērsta nedaudz lielāka uzmanība, tai skaitā no Krievijas. Viņi veikuši noteikta veida operācijas, lai uzzinātu, ko es daru un kā es to daru. Tieši tāpēc par savu individuālo darbu un darbu slēgtajā grupā ar karavīriem es publiski neko nerakstu. Varu tik teikt, ka

esmu izstrādājis savu programmu, kas mērķēta uz to, lai karavīriem palīdzētu labāk veikt dažāda veida militāros uzdevumus. Lai pēc iespējas ātrāk optimizētu karavīra ķermeni un mentālo stāvokli.

Šī metodika sevi jau apliecinājusi un uzrādījusi rezultātus, par kuriem ieinteresējušies, teiksim tā, interesanti cilvēki. Šobrīd šo metodi jau ieviešu Ukrainas leģionā, kas ir karavīru sagatavošanas skola. 

Piemēram, vakar mēs sarakstījāmies, un jūs teicāt, ka tobrīd atrodaties poligonā. Arī publiski esat atklājis, ka sadarbojaties arī ar vienību "Falcon Force". Ko varat mums par to pastāstīt?

Par sadarbību ar šo struktūru, pēc komandieru norādēm, es publiski neko daudz nevaru stāstīt. Darbs notiek, taču afišēts netiek. Vienīgais, ko varu teikt, ka nākamajā jogas maratonā, kas sāksies pēc nedēļas, savāktos līdzekļus novirzīsim mūsu pašu nelielai darbnīcai, kurā vienuviet, no A līdz Z tiks izgatavoti bezpilota lidaparāti. 

Vai pareizi saprotu, ka "Falcon Force" tieši ar to nodarbojas – tie ir dronu piloti?

Viņi ir gan piloti, gan paši arī izgatavo dronus. Ņemot vērā, ka, esot kaujas laukā, puiši vienā dienā izlieto kā minimums 25 "putniņus", to vienmēr ir par maz. Tāpēc nonācām pie slēdziena, ka,

ņemot vērā, cik naudas spēju piesaistīt, mēs varētu nosegt šos izdevumus, kas nepieciešami, lai izveidotu pašiem savu nelielu ražotnīti.

Tur darbojoties pašu rokām, nodrošinātu visas vajadzības un izdarītu to krietni lētāk.  

Noslēdzot šo tēmu, es vienkārši gribēju saprast jūsu sadarbību ar karavīriem. Vai tas vairāk ir darbs tiešsaistē, kur vingrojat ar tiem, kuri to vēlas, vai tas ir darbs uz vietas poligonos, kur esat ieradies pēc komandieru aicinājuma, kuri uzskata, ka joga varētu būt noderīga viņu kareivjiem? Vai tas ir darbs ar puišiem, kuri izgatavo un pilotē dronus? Ko jūs varat stāstīt? 

Mans darbs ar militārpersonām faktiski aptver milzīgu dažādu uzdevumu klāstu. Par daļu no tā varu runāt, par daļu – nevaru. To, ko drīkstu teikt:

tas ir individuāls rehabilitācijas darbs, tas ir instruktora darbs "Ukrainas leģionā", ieviešot jogu vispārējās apmācības programmā.

Un tas ir darbs tieši ar puišiem manā vienībā, ar kuriem strādājam pie dronu ražotnes izveides. Nu, un tad ir vēl vesela rinda pienākumu, kurus šobrīd labāk neizgaismot. 

Nejaukt jogu ar karu?

Šķiet vienā no ierakstiem savos soctīklos minējāt par to, kā atšķiras karavīri no civilajiem. Kāds ir jūsu secinājums?

Šie cilvēki ir daudz tīrāki un godīgāki. Šiem cilvēkiem nav ne laika, ne enerģijas, lai izliktos par to, kas viņi nav, kā to parasti dara civilie, kuriem gribas sajusties svarīgam, gribas, lai tevi novērtētu. Armijniekiem tā nav. Viņi ir kā bērni – maksimāli neviltoti, tieši un godīgi. Sadarbojoties ar viņiem, esmu secinājis, ka šāda pieeja sev un dzīvei mani uzrunā daudz vairāk, jo tur nav vietas maldināšanai, nav vietas liekajam, tur viss ir pa godīgo un tiešo.

Bet, ja paskatās uz jūsu kolēģiem Ukrainas jogas praktizētāju kopienā, tad saprotu, ka uz jūsu darbošanos skatās ne pārāk pozitīvi.  

Jā, ir tādi. Protams, tā ir absolūta norma, jo

daudzi, kuri apgrozās jogas lauciņā, uzskata, ka, nodarbojoties ar jogu, viss laiks, enerģija, pūles un uzmanība jāvelta pozitīvajam, gaišajam, mierīgajam. Tas viss būtu lieliski, ja vien ne tā realitāte, kas mums aiz loga.

Manuprāt, viss ir ļoti vienkārši – cilvēks, kurš sadarbojas ar armiju, seko kara gaitai, vai kuru personīgi skāris karš, tā nekad dzīvē neteiks. 

Es sevi nesaistu ar to jogas izpratni, kāda ir lielākajai daļai cilvēku, ka joga ir par kaut ko ļoti garīgu, ka joga nav par karu, jo jogas praktizētāji karu neatbalsta.

Tādu, kuri jogu izmanto, lai norobežotos no šobrīd notiekošā, diemžēl ir ļoti daudz.

Jūsu kopienas "Telegram" kanāla nosaukums ir "Jogas policija", kas šķiet neierasti. Vai tas ir veids, kā parādīt, ka atšķiraties no šiem stereotipiem?

Tas savā ziņā gan ir joks, gan nav. "Jogas policija" tas ir kā protests pret šo standarta uztveri un izpratni par jogu, kas ir galvā lielākajai cilvēku daļai. Tas ir sava veida mēģinājums nodot vēstījumu, ka joga nav par aizbēgšanu no realitātes, ieslīgstot pseigogarīgumā. Joga ir par realitātes pieņemšanu, lai kāda tā arī nebūtu. Pat ja tas ir karš, kurā mums visiem ir pilnībā jāiesaistās.

Tie, kuri mani apsūdz, ka pielietoju jogu kaut kā ne tā, ka joga nav par to, ka nevajag atbalstīt karu, ka jāieguldās mierā, attīstībā un tā tālāk, tie ir cilvēki, kuri ar karu reāli nav saskārušies. Nav saskārušies ar īsto kara realitāti visā tās mērogā. Tie ir cilvēki, kuriem nav jēgas pievērst uzmanību. 

Bet, lai būtu godīgs, jāsaka, ka zinu šīs jomas cilvēkus, kuri vāc līdzekļus un palīdz kā vien spēj. Viņu gan nav īpaši daudz. Zinu jogas cilvēkus, kuri kļuvuši par karavīriem. Diemžēl zinu arī izcilas personības, ļoti spēcīgus jogas instruktorus, kuri kļuva par karavīriem un diemžēl vairs nav starp dzīvajiem. Tie bija visīstākie cilvēki.

Vai uzsaukums nejaukt jogu ar karu, jo tās esot divas dažādas lietas, principā nav tas pats vēstījums, ko pilna mēroga iebrukuma sākumā teica arī jogas speciālisti Krievijā?

Nu, protams. Turklāt es varu jums pateikt ļoti interesantu lietu: pirms kara sākuma man Krievijā bija daudz kontaktu ar dažādiem turienes instruktoriem. Sociālajos tīklos man sekoja daudz cilvēku no Krievijas. Tā kā situāciju Krievijas jogas pasaulē es zinu ļoti labi. Kad sākās karš, jelkāda atgriezeniskā saite bija vien no dažiem. Tikai daži mēģināja saprast reālo situāciju. Bet nebija neviens, kurš paustu jelkāda veida atbalstu. Vēl vairāk – ir daudz tādu, kas atbalsta šo varu, kas sadarbojas ar Krievijas speciālajiem dienestiem.

Cilvēki, kas slēpjas no realitātes

Bet lielais karš izmainījis arī to, kā jūs pats skatāties uz dzīvi, politiku, kaimiņiem.

Protams, tas nevar neietekmēt. Es ļoti skaidri redzu, kā karš, kā mana mijiedarbība ar militārpersonām ietekmē mani personīgi. Es ļoti skaidri redzu, kā mana attieksme ir mainījusies, ne tikai pret krievu jogas skolu. Tur viss ir skaidrs. Bet tajā pašā laikā es ļoti skaidri redzu, kā ir mainījusies mana attieksme pret mūsu pašu civilajiem. Diemžēl ir ļoti daudz tādu cilvēku. Tā ir viņu izvēle, un tas ir normāli, bet šā vai tā, mana personīgā attieksme pret ļoti daudziem cilvēkiem ir stipri mainījusies, jo, tāpat kā 2014.-2015.gadā,

cilvēki slēpjas no realitātes, mēģinot aizmirst, kas pie mums šobrīd notiek. Cilvēki nepieslēdzas notiekošajam, nepieslēdzas ar pilnu jaudu. 

Bet sanāk, ka pēc 2014.gada jūs arī bijāt viens no tiem, kas nepieslēdzās. 

Pilnīgi noteikti. Es biju tieši tāds cilvēks, pret kuriem šodien izturos visai negatīvi. Vienlaikus es pilnībā saprotu, kāpēc daudzi cilvēki tā dara, jo es pats esmu tā darījis.

Un kāpēc tā dara?

Jo tas nav ietekmējis cilvēkus personīgi. Tā ir pirmā lieta. Un, otrkārt, tā ir dabiska psihes reakcija – slēpties no kaut kā, kas tai var būt absolūti destruktīvs. Tāpēc, neskatoties uz to, ka mana attieksme pret šādiem cilvēkiem ir specifiska, vienlaikus es ļoti labi saprotu, kāpēc tā ir. Tomēr,

ja visi pievērstos kopējai lietai kaut vai uz pusi no tā, uz ko būtu spējīgi, man ir pilnīga pārliecība, ka situācija mūsu valstī nebūtu tāda, kāda tā ir šobrīd.

Jūsu jogas komūnu Krievijā šobrīd esot iesaukuši par "жидо бандерівськими йога нацистами". Es pat nezinu vai drīkst to tulkot, bet nu tas tādā Krievijas klasiskajā stilā sanāk: "ebreju-banderoviešu-nacistu-jogisti". Tātad, kaut ko pareizi darāt? 

Domāju, ka jā. Jo sliktāk par mums tur izsakās, jo labāk darām savu darbu.

Turpinās darboties Ukrainas atbalstam

Es saprotu, ka jogas maratonu pieredze ir tik laba, ka šis darbs turpināsies. Pareizi?

Man tā šķiet. Es nezinu, kā tieši viss virzīsies uz priekšu, bet man ir skaidrs, ka kļūsim arvien lielāki. Tikai dažu mēnešu laikā esam kļuvuši par lielāko jogas kopienu Ukrainā gan pēc cilvēku skaita, kas kopā vingro, gan pēc savāktajiem ziedojumiem. 

Man šķiet, šī ir tieši tā niša, kas lielā kara divos gados līdz šim nebija aizpildīta, taču, kā izrādījās, cilvēkiem tas tiešām bija ļoti vajadzīgs. Ņemot vērā, cik daudz Ukrainā ir lielisku meistaru, lielisku jogas skolu, ir dīvaini, ka to neviens nebija izdarījis pirms mums. 

Cik cilvēku ir jūsu kopienā?

4600, ja nemaldos.

Latvijā ir diezgan daudz cilvēku, kuri vēl aizvien regulāri palīdz, vai meklē veidus, kā palīdzēt Ukrainai…

Paldies jums.

Es tikko tā iedomājos, kad būs nākamais jogas maratons, vai tam varētu pievienoties arī jogas entuziasti no Latvijas? 

Pilnīgi noteikti.

Par kaut kādu ziedojumu arī var piedalīties?

Esmu ar abām rokām par, jo zinu dažus cilvēkus no Latvijas, kuri palīdz daudz vairāk nekā daži mūsu vietējie. Tāpēc, ja būtu iespēja jebkā padot ziņu jūsu jogas entuziastiem, ar lielāko prieku bez jebkādas samaksas iedotu pieeju mūsu grupai. Tas ir kas tāds, kas šobrīd tiešām būtu jādara.

Es ļoti priecātos redzēt jūsu ļaudis, un man šķiet, ka arī mums tas būtu kā apliecinājums, ka atbalsts ir no visurienes un ka cilvēki nav aizmirsuši, un katrs dara, ko var.

Katru sarunu noslēdzam ar jautājumu, ko novēlēt jums personīgi.

Ziniet, es jums droši vien pateikšu ļoti dīvainu lietu. Jūs teicāt "man personīgi", bet es saprotu, ka man personīgi neko īsti nevajag. Man ir svarīgi, lai tas, ko es māku, tas, ko es daru, palīdzētu cilvēkiem, jo tad vairāk ļaudis kļūs mierīgāki, veselāki. Tā rezultātā mēs varēsim vēl vairāk apvienoties un dot vēl lielāku ieguldījumu tajā, lai viss šis beigtos.

Man svarīgi, lai cilvēki būtu dzīvi, veseli. Un, lai mēs kļūtu par arvien spēcīgāku un nozīmīgāku instrumentu, kas veicinās ikviena fizisko un mentālo veselību, parādot, ka visiem kopā ir iespējams kaut ko izdarīt un kaut ko ietekmēt, par ja katrs atsevišķi domā, ka neko nespēj. 

Nu ko, Pavlo, liels paldies par šo sarunu.   

Paldies jums. Paldies, ka neaizmirstat par mums. Tas ir pats svarīgākais. 

Nē, mēs esam ar jums. Paldies. 

Paldies. Slava Ukrainai.

Varoņiem slava.