Bērnībā pie Gundegas mājām blakus atradās zooveikals, kas viņu ļoti uzrunājis, jo pašai tajā laikā mājās aprūpē bija paņemti divi kaķi no ielas. Viņas mīļākā nodarbe pēc skolas bija iet palīgā uz zooveikalu. Tas Gundegai šķita interesanti – pabarot putnus, pakomunicēt ar trušiem. Tā viņa tika pie sava pirmā pundurtruša Zuzes.
"Cilvēki viņu bija iegādājušies zooveikalā, bērni mājās bija trusim ausīs salikuši pīrsingus, un trusis bija sācis kost. Šo trusi mamma bija aiznesusi uz zooveikalu, lai viņi ņem viņu atpakaļ, jo trusis agresīvi izturas pret bērniem. Tas laikam bija mans pirmais apzinātais dzīvnieks, ko es paņēmu," atcerējās Gundega.
Viņa atzina, ka sevi kā pusaudzi padsmit gadu vecumā nenovēlētu nevienam vecākam. Gundegai ļoti patika pārbaudīt robežas, mainīt ģērbšanās stilus, iepazīties ar daudz un dažādiem cilvēkiem no dažādām subkultūrām, izbaudīt jaunības maksimālismu.
"17 gadu vecumā es sāku strādāt Rīgas cirkā par biļešu kontrolieri, jo man bija svarīgs tas iekšējais princips – es pati gribu nopelnīt sev naudu.
Pēc tam es strādāju Vecrīgā, "Grokā" – rullējām, cepām picas. Strādāju dažādās kafejnīcās un restorānos kā pavāre," stāstīja Gundega.
Paralēli jau no mazām dienām viņa atradās uz skatuves, spēlēja flautu, piedalījās dažādu šovu programmās, kā arī Rīgas cirkā vingroja gaisā uz trapeces.
Darbs cirkā izrādījās ļoti smags – nevis fiziski, bet tāpēc, ka Gundega redzēja, kā cirka mākslinieki izturas pret dzīvniekiem. Viņa ļoti labi atceras gadījumu, kad kāds mākslinieks sitis mērkaķim, bet visi to uzskatījuši par normu.
Pēdējais punkts bijis kādu mākslinieku rupjā izturēšanās pret kaķiem un suni – lai dobermanim iemācītu neskatīties apkārt, tas katru dienu tika iekaustīts un pļaukāts no saimnieku puses. Gundega uz to nevarēja noskatīties
"Tas bija man pēdējais punkts. Es pateicu, ka es uz šo nevaru skatīties. Paralēli es jau mājās nesu suņus, kaķus. Laikam pirmais suns bija, kad mēs vēl Rīgā dzīvojām dzīvoklī, ko es paņēmu uz mājām, jo viņš bija pieklīdis pagalmā," stāstīja Gundega.
Suņus un kaķus viņa sāka glābt vēl ilgi pirms dzīvnieku aizsardzības biedrības "Ķepu ķepā" dibināšanas. Redzot, ka dzīvniekam uz ielas nepieciešama palīdzība, viņa to noķēra, pabaroja, aizveda pie vetārstiem un centās atrast jaunas mājas.
"Man mājās vienā istabā bija kaķu pagaidu mājas, kurā bija pieci līdz 10 dažādi kaķēni. Tad, kad tu ieej tajā visā dzīvnieku glābšanā, tu saproti, ka tā problēma īstenībā ir milzīga, un tu iegūsti arī jaunus paziņas, jaunus draugus," stāstīja Gundega.
Savā pieredzē viņa redzējusi daudzus šausmīgus gadījumus – pagrabā noindētus kaķēnus, mežā piesietu un bada nāvei atstātu amerikāņu buldogu, un vēl, un vēl. Ar laiku viņa saprata, ka visus dzīvniekus uz mājām nest ilgstoši nevarēs, kaut kas lietas labā ir jādara nopietnāk.
"Ja tu gribi to situāciju valstī mainīt, uzlabot, tad tu nevari stiept tikai visu laiku uz mājām visus, bet kaut kas ir jādara.
Tad mēs ar mammu izlēmām, ka mēs taisām dzīvnieku aizsardzības biedrību, piesaistījām vēl brīvprātīgos, ar ko kopā glābām šos dzīvniekus sākotnēji un atvērām "Ķepas"," stāstīja Gundega.
Par kādu naudu tika atvērta un izveidota patversme? Gundega to nopelnīja, dejojot striptīzu.
"Es dejoju striptīzu, dejoju šovprogrammas. Mums bija šovs ar uguni, tā pati trapece, akrobātika gaisā. Jā, arī naktsklubs – striptīzs. Tā bija iespēja tam laikam nopelnīt gana lielu naudas summu gana īsā laika periodā. Vai tas bija viegli? Nē. Vai es to darītu vēlreiz savā dzīvē? Nu, ja mani dzīve noliktu uz ceļiem, tad es to darītu vēlreiz, jā. Jo tā ir iespēja godīgā ceļā pārdot savu ķermeni velnam, dvēseli atstājot sev, lai tu varētu darīt to, ko tu vēlies savā dzīvē. Es biju to atradusi, joprojām esmu – mans mērķis ir palīdzēt dzīvniekiem Latvijā," skaidroja Gundega.
Naktsklubos uzkāpt uz skatuves un nodejot šovu nav bijis grūti, daudz grūtāk bijis komunicēt ar cilvēkiem pie galdiņiem, atzina Gundega. Tajā laikā viņa daudz iemācījusies par cilvēku fantāzijām un iekšējo pasauli.
"Bija cilvēki, kuri atnāca uz naktsklubu, kuri gribēja paskatīties šovu, kā skaistas meitenes dejo, vienkārši parunāt un papļāpāt, jo viņiem dzīvē bija garlaicīgi. Bija cilvēki, kas nāca kratīt sirdi, un bija cilvēki, kas nāca stāstīt savas fantāzijas un ko tad viņš ar tevi gribētu darīt," stāstīja Gundega.
Lai nopelnītu naudu, par ko iegādāties māju un zemi plānotajai patversmei, Gundega devās strādāt arī uz naktsklubu Polijā. Tas viņai bijis vissmagākais periods, jo viņa redzējusi, ka daudzas meitenes šo darbu neiztur – sāk pārmērīgi lietot alkoholu vai lietot narkotikas. Kādu no meitenēm, ar kuru viņa kopā strādājusi naktsklubā Rīgā, Gundega pēc tam pamanīja uz ielas, rokoties pa miskastēm.
"Es laikam tajā mirklī biju vislielākajā šokā, jo es pazinu viņu, viņas vīru un bērnus. Tev ir iespēja ieraudzīt, ka cilvēks no tā sava dzīves ceļa, kāpēc viņš to ir darījis, ir nogājis, ir kļuvis par bomzi, par narkomānu. Tas cilvēks, kādu tu pazini, viņa vairāk nav," atklāja Gundega.
Viņa pati striptīzu dejoja līdz 2015. gadam, kad beidzot izdevās sasniegt savu mērķi par patversmi dzīvniekiem, un tai tika atrasti sponsori, kas bija gatavi finansēt patversmes būvniecību tā, lai tā būtu atbilstoša Eiropas standartiem.
Šobrīd dzīvnieku aizsardzības biedrība "Ķepu ķepā" gadā uzņem vairākus simtus dzīvnieku – galvenokārt suņus un kaķus. Visus no tiem aprūpē, izārstē, ja tas nepieciešams, un nodod jaunu saimnieku rokās.
"Man ir cerība, ka situācija mūsu valstī uzlabosies. Lēni, bet uzlabosies.
Es ticu, ka labais mūsos uzvarēs ļaunumu, uzvarēs tās lietas, kas nav pareizas. Ja tu tam netici, ja pats uz to netiecies, tad, protams, jā, tu vari dzīvot sev, darīt visu tikai sev… Manā uztverē tas ir diezgan egoistiski – darīt tikai sev. Ja tu redzi, ka otram turpat blakus ir nepieciešama palīdzība, tev ir iespēja to dot. Nav pareizi paiet garām, uzlikt klapītes uz acīm un pateikt, ka es to neredzu, ka tas neattiecas uz mani," secināja Gundega.
Citi "Dzīvei nav melnraksta" stāsti
