Desmitos no rīta pie pieminekļa piebrauc Samariešu busiņš. Tā pasažiere – Ausmas kundze – mīt sociālās aprūpes centrā "Mežciems" Rīgā.
Ausmas sapnis ir vēlreiz nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Laukā nav būts sen. Saule esot spilgta, un vējš dikti stiprs.
"Drusciņ, pavasarī vienmēr drusciņ vēju vajag...." nosaka Ausmas kundze. Pie Brīvības pieminekļa viņa daudzreiz bijusi un likusi ziedus, "kamēr biju vesela, es te netālu dzīvoju".
Ausmas kundze esot policista meita. "Voldemārs Skrastiņš bija mans tētis. Policists, jā," viņa stāsta.
Projekta "Sapņu pavadonis" vadītāja Laura Bulmane atzīst – tas, ka "var piepildīt sapni tādam cilvēkam un vēl Latvijas svētkos, tas ir īpaši skaisti".
Pansionātā iemītnieku sapņus cenšas realizēt arī paši. Bet ne vienmēr tas iespējams.
Centra "Mežciems" sociālais rehabilitētājs Vilnis Gricaičuks-Puriņš stāsta, ka sapņi ir dažādi – "gribēja uz operu aizbraukt, grib īstos melnos ikrus vienu reizīti saēsties".
Bet daudzu vēlme ir vēlreiz satikt savus mīļos. Daudziem, īpaši gulošiem, tas ir gandrīz neiespējami. Tāpēc talkā nāk komanda ar medicīnas transportu un īpašu aprīkojumu.
""Sapņu pavadonis" piepilda nedziedināmi slimu cilvēku sapņus. Un tie ir tik dažādi – brauciens uz jūru, uz Siguldu, satikt radagabalu," stāsta brīvprātīgais Kristaps Kuzņecovs.
Bet nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa – "šāda vēlme pirmo reizi bija. Bet šis ir jauns projekts, sākām tikai novembrī. Kas zina, kādi vēl būs sapņi," saka Kristaps.
Pēc ziedu nolikšanas Ausma atgriežas pansionātā. Vēl viņa sapņo par šokolādi un arī tā jau sagādāta. Brīvības piemineklis ir arī kalendāra bildītē pie gultas, un Ausmiņa katru dienu to noglāsta. Ja rīt ziedu paklājā pamanāt tumši sarkanās un baltās rozes, tad ziniet – tās Tēvzemei un Brīvībai ir no Ausmas.
