Literatūre

Literatūre 6. Linda Mence – Maira Asare.

Literatūre 6. Osvalds Zebris – Gunars Janovskis

Gļuks. Nekas nebūs tā, kā esi iedomājies. Osvalda Zebra «Literatūre» pie Gunara Janovska

Romāna "Pilsēta pie upes" autors un trimdas latviešu vispopulārākais rakstnieks Gunars Janovskis rakstīja tikai par to, ko labi pazina un bija piedzīvojis. Bet mūsdienu rakstnieks Osvalds Zebris spēj uzrakstīt romānu "Mežakaija", kura pasauli ar visām maņām iepazīst jau pēc godalgu saņemšanas. Raidījuma "Literatūre" pavadībā rakstnieks cauri Notinghemas mežam, pāri tiltiņam un pa aitu taku nonāca pie Sarmītes, kura iemīlas, vien sadzirdot rakstnieka balsi. Un nav vairs skaidrs, kura roze smaržīgāka — tā ceļmalā vai Sarmītes dārzā?

Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.

Filmēšana, lai kāda būtu tās iecere un galamērķis, vienmēr sagādā pārsteigumus. Nekas nekad nenotiek tā, kā esi to iztēlojies. Filmēšana gļuko. Kadru un skaņu tvarstīšana var izskatīties pēc visai haotiskas ņemšanās, bet galu galā, kad viss samontēts un nogludināts, aptver, ka kāds to visu iepriekš taču bija tā iecerējis. Vai, – gandrīz tā. Droši vien, paredzot arī nejaušību un ķibeļu radītu novirzi no mērķa. Ar tekstbūšanu ir līdzīgi, – garāka gabala rakstīšanas procesā ir vesels lērums negaidītu pavērsienu, un kādu laiku tu centies tos godprātīgi absorbēt, nezaudējot sākotnējo ieceri. Bieži vien iecere vienalga pazūd, transformējas un rakstīšanas process aizved pavisam citos ceļos. Arī rakstīšana gļuko un, lūk, tieši no šitādiem neaprēķinātiem negludumiem un kļūdām vēlāk var izaugt kaut kas jēdzīgs. 

Ar "Literatūres" komandu pērnvasar laidāmies ekspotīcijā uz Angliju, kuru varētu nosaukt "Pa Gunara Janovska vietām". Tieši vārds "vietas" te ir nozīmīgs, jo vietas – Pārdaugava, Bolderāja, Krīka, Notingema – ir tādas kā topošo romānu skatuves. Lapa, pie kuras apsēžas, sākumā nebūt nav pilnībā balta, – uz tās jau ir scenogrāfiskas skices. Lūk, 80. gadu pats sākums, Janovskis ir savā Notingemas "farmā", viņš raksta romānu "Ines", kura darbība sākas Kalnciema ielā, 20. gadu Rīgā. "Skatuve" ir iekārtota – tajā ir viss, ko Janovskis atceras no savas bērnības, romāna vieta ir definēta un no tās izriet norises. Sākas teksts, kuru var pierakstīt, un, ja ir interese, – novest līdz kādam pagaidām vēl nezināmam galam. Var arī nepierakstīt, bet atstāt vēlākam laikam, vai atmest tam ar roku un aizmirst.

Rakstot "Mežakaiju" – romānu sērijā "Es esmu...", kas veltīts G. Janovskim – mana teksta skatuve atradās tieši tai pašā vietā, kur rit Janovska "Ines" notikumi. Tā nu ir sagadījies, ka dzīvoju tai pašā ielā un tai pašā namā, kur Janovskis savā bērnībā. Atlika vien paieties vienus simts gadus atpakaļ, un viens teksta dzīparēns bija rokā. 

Gandrīz visu savu iespaidīgo tekstu kopumu – galvenokārt jau romānus, kā arī stāstus un dzeju – Gunars Janovskis ir sarakstījis Anglijā. Tāpēc manas "Literatūres" iecere bija ieraudzīt tās vietas, ko pieredzēja rakstnieks Gunars Janovskis, – dzīvojot Krīkā, pansionātā "Straumēni", ejot uz krogu vai pastaigā pa Notingemas apkaimes mežiem. Tā nu "Literatūre" dragāja pa Anglijas vidienes ceļiem, runāja ar Gunara atraitni Sarmīti Janovskis-Ērenpreiss un Gunara draugu Krišu Ligeru, blandījās pa aitu aplokiem un zirgu ganībām, apmeklēja kādreizējo Janovska "farmu" un krogus, kuri Anglijā ir dzīvelīgi katrā miestā, un visādi citādi mēģināja uztaustīt kaut kādu nevienam nezināmu trimdas rakstniekbūšanas sajūtu. Viņa romānu skatuves tapa tālu prom no Latvijas, bet lielākā daļa no tām aizvien atradās Latvijā.

Janovska tekstiem ir kāda vērā ņemama īpašība, kas tos atšķir no daudzu citu autoru rakstītā. Tie bija ārkārtīgi populāri un pieprasīti – izdevējs Helmars Rudzītis (izdevniecība "Grāmatu Draugs" ASV) vēstulēs Janovskim šad un tad atgādināja, ka lasītāji gaida periodikā publicēto romānu turpinājumus un jaunus romānus grāmatu formā.

Lasītāji un lasītājas no visas pasaules rakstīja Janovskim, meklēja viņa tekstos līdzības ar saviem paziņām un radiem, ar atmiņā palikušo Latviju, un tā vismaz daļēji saglabāja saikni ar savu zaudēto paradīzi.

Milzīgā intereses vilkme bija saistīta ar smeldzi pēc Latvijas un savas valodas, – tas atkārtojas teju visos Janovska tekstos un 20. gadsimtā spēcīgi rezonēja aizbraukušajos latviešos. Otra raksturīga iezīme ir Janovska tekstu autobiogrāfiskums. Gandrīz viss, ko lasām viņa romānos, sakņojas viņa paša pieredzē, un viņa teksti tāpēc pievelk to patiesuma dēļ.

"Mežakaijas" iecere bija nevis attēlot cita rakstnieka pieredzi, imitēt viņa stilu vai, dies’ pasarg’, atstāstīt dzīvi, bet raudzīt aptvert to, kā (kāpēc) cilvēks nonāk līdz rakstīšanai? Arī "Literatūre" jau nemaz nav par to, kādi ir rakstnieki, bet drīzāk par to, kāpēc cilvēks raksta un kā? Kas tas par tādu gļuku – rakstītgriba?

"Literatūres" papildainas

 

 

 

 

 

 

 

"Literatūre" – ceļojums ar rakstniekiem

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti