Izstādē "Dzintargaisma" redzamas visdažādākā veida dzintara rotas – saktas, kniepķeni, krelles, kuloni un rokassprādzes, kas datētas no 19. gadsimta beigām līdz pat mūsdienām. Rotas glabātas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā, privātkolekcijās, kā arī veidotas mūsdienās, ko darinājuši Tautas lietišķās mākslas studiju "Kursa" un "Zītars" meistari un Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas audzēkņi.
Latvijas Nacionālā kultūras centra Tautas lietišķās mākslas eksperte un izstādes kuratore Linda Rubena stāsta: "Latvijā un arī pasaulē tas tiek saukts par saules akmeni. Tā pozitīvā enerģija, siltums, kas nāk caur dzintaru kā materiālu, – jo dzintars nekad nebūs auksts, tas ir silts. Dzintars pieņem cilvēka temperatūru; ja mēs lietotu kādu dārgakmeņu vai akmeņu krelles vai rotas – tās ir vēsas."
Dzintars Baltijas jūras baseinā veidojies daudzu miljonu gadu senā pagātnē, pārakmeņojoties skuju koku sveķiem. Ir trīs veidu dzintari – dzeltenais caurspīdīgais un necaurspīdīgais un baltais necaurspīdīgais. Dzintara struktūru, caurspīdīgumu un krāsu nosaka tā ķīmiskais sastāvs un tajā ietvertie gāzes burbulīši – dzeltenā caurspīdīgā dzintara tonis variē no medus dzeltena līdz salmu dzeltenam, dzeltenajam necaurspīdīgajam ir vaska krāsa, bet baltajam necaurspīdīgajam raksturīgi baltie toņi, tāpēc to dēvē arī par kaula dzintaru.
Baltijā dzintaru sāka apstrādāt vēlajā akmens laikmetā gan piejūras, gan iekšzemes apmetņu iedzīvotāji. No dzintara, to apskaldot ar krama rīkiem, griežot, urbjot, pēc tam ar smilšakmeni slīpējot un pulējot, izgatavoja savdabīgas rotaslietas – pogas, ripas, riņķus, krelles, trapecveida un citu formu piekariņus, kā arī cilvēku un dzīvnieku figūriņas. Savulaik dzintaru izmantoja arī maiņas sakaros.
Baltijā dzintars ir vienīgais iegūstamais pusdārgakmens, saukts arī par saules akmeni, dzītaru un zītaru, tāpēc arī jau kopš aizvēsturiskiem laikiem Latvijas teritorija dēvēta par Dzintarzemi jeb Zītara zemi, bet Baltijas jūra par Dzintarjūru.
Linda Rubena turpina: "Izdomājot tēmu, bija daudz un dažādas versijas, ar ko sākt vai ar ko meklēt, jo ar dzintaru asociējas daudzas lietas, piemēram, "Dzintara" krēms vai sieriņš, bet, apsverot visas versijas, mēs izdomājām pieturēties pie meistara – pie cilvēkiem, kas apstrādā dzintaru, kas no tā kaut ko darina, tāpēc ir tās rotas. Pamatā ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājums, no kura mēs atlasījām 99 dažādus priekšmetus, vairāk mēģinot atlasīt pēc dažādības – rotu veidiem, materiāla, lai parādītos gan visas dzintara nokrāsas, gan toņi."
Lai gan dzintara mākslinieciskajai apstrādei Latvijas teritorijā ir senas tradīcijas, vislielāko popularitāti tas sasniedzis pēc Otrā pasaules kara, kad ar tā māksliniecisko apstrādi sāka nodarboties vairākās tautas lietišķās mākslas studijās. Īpašas bija Liepājas studijas "Dzintars" un "Zītars", kuru darbība bija orientēta tikai uz dzintara rotu darināšanu.
Dzintara apstrādes tradīcijā liela nozīme bija faktam, ka Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, kas tagad ir Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola, 1939. gadā izveidota Dzintara apdares nodaļa.
Kā uzsver izstādes kuratore Linda Rubena, dzintars atver iespēju fantāzijai un radošai darbībai: "Katra rota, kas šeit ir eksponēta no muzeja krājumiem un arī no personiskajām kolekcijām, parāda, cik daudzveidīgs dzintars spēj būt, cik dažādas ir šīs nianses un ko no dzintara var darināt. Protams, var to sašķaidīt mazos gabaliņos un savērt krelles, bet var ļoti veiksmīgi veidot rotu, īpaši apstrādājot, piemērojot dzintara formu vēlamajai rotai vai idejai."
Diemžēl šobrīd dzintara apstrādes meistaru skaits iet mazumā – lielākā daļa studiju savu darbību ir beigušas. Vienīgā, kas Latvijā nodarbojas ar dzintara apstrādi, ir Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra Tautas lietišķās mākslas studija "Zītars", daži meistari vēl darbojas arī studijā "Kursa" Liepājā.
Tieši tāpēc ar izstādi "Dzintargaisma" ir vēlme pievērst šai tautas mākslas nozarei it īpaši jaunās paaudzes uzmanību, ieinteresējot, mācot, stāstot par dzintara apstrādi, rotu kompozīciju un pielietojumu, padziļināti pētot gan vēsturisko materiālu, gan šodien ar dzintaru strādājošo meistaru radošo devumu.
"Mums nevajadzētu pazaudēt prasmes, kā ar to materiālu strādāt, jo tās ir vēl saglabājušās vecākās un dažiem jaunākās paaudzes meistariem. Viegli jau ir aizmirst, varbūt: "Ai, mums to nevajag, mēs varam veikalā nopirkt gatavu", bet visi šie knifi, tieši amata knifi – kā šis materiāls uzvedas, kā ar to var strādāt, kāda specifika jāievēro, ar ko to var izdarīt, – tas nav vienkārši, arī darbarīku jautājums, kā pielietot šos darbarīkus," norāda Linda Rubena.
Izstādes kuratore gan izsaka cerību, ka tas ir visai ciklisks process, – vienu brīdi dzintars pazūd un tad atkal parādās modē, tāpēc arī šobrīd jaunajai paaudzei ir iespēja izpausties un aktualizēt dzintara rotas, īstenojot jaunas un vēl neredzētas idejas.
