"Mīlestība no pirmā acu uzmetiena"
Ingrīda Meierovica koši sarkano "Hondu Accord" nopirka 1989. gadā Minhenē. Laikā, kad Latvijā jau bija sākusies dziesmotā revolūcija, bet valsts neatkarības atjaunošana vēl likās kā sapnis, Meierovicas kundze, Otrā pasaules kara bēgļu bērns, pēc dzīves Austrālijā un Amerikā bija atgriezusies Eiropā, lai strādātu radio "Brīvā Eiropa" latviešu redakcijā. 1989. gads ir arī Rīgas Motormuzeja dzimšanas brīdis, bet tā darbiniekam Valtam Ceplevičam tolaik bija tika viens gads.
Nesen "Honda" saimniece izlēma atslēgas nodot Ceplevičam, lai auto pēc tam nonāktu muzeja kolekcijā. Patlaban Ceplevičs ar šo auto atrodas Zviedrijā – Latvijas Antīko automobiļu kluba braucienā.
"Stāsts ir salicies tā, ka mašīna dosies gandrīz tādā pašā maršrutā, kā Meierovicas kundze brauca uz Latviju. Jau rītvakar kāpjam uz prāmja un braucam uz Travemundi, caur Kopenhāgenu augšā uz Gēteborgu, tālāk uz Stokholmu, ne vairs ar prāmi "Iļjič", bet "Stena Line" uz Ventspili un atpakaļ," stāstīja Ceplevičs.
Kad piecus gadus pirms atgriešanās Latvijā Meierovica iegādājās šo auto, Kopenhāgenu un Malmi savienojošais tilts, pār kuru auto šajās dienās pārstūrēja Ceplevičs, vēl nebija uzbūvēts, bet jaunais "Volvo" muzejs Gēteborgā, ko ceļojumā tikko apmeklēja antīko auto kluba biedri no Latvijas, vēl nebija iecerēts.
Meierovica, kas labu laiku nodzīvojusi Amerikā, 1989. gadā gan jau bija visai pieredzējusi braucēja. Vēl lielāks auto fans bija viņas vīrs Gunārs Meierovics – pirmā Latvijas Republikas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dēls, kura Vašingtonā nodibinātajai Apvienotajai baltiešu komitejai savukārt bija ievērojami nopelni Latvijas neatkarības atjaunošanā.
Par sarkano "Honda" spēkratu Meierovica stāstīja: "Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, kā varētu teikt. Es dzīvoju Minhenē, un man bija maza hondiņa, "Honda Civic", kas Vācijas lielajiem autoceļiem un ātrumam, ar kādu cilvēki tur brauc, nebija īsti piemērota. Tā bija jāved labot, un es aizbraucu uz "Honda" pārstāvniecību, kas bija tuvumā. Viņu garāžā bija izstādīta šī sarkanā "Honda", tā izskatījās vienkārši brīnišķīgi. Es prasīju, vai tā ir pārdošanā. Un tajā brīdī viss bija nokārtots. Atstāju savu mazo, pelēko "Honda Civic" kā iemaksu. Aizbraucu mājās no šīs automobiļu izstādes telpas. Mans vīrs Gunārs bija atbraucis no Vašingtonas, un es viņam saku: "Zini, es nopirku jaunu mašīnu!" Viņš saka: "Ko? Tu nopirki mašīnu? Tu? Ko?" Bet viņš, kad mašīnu ieraudzīja, bija burtiski iemīlējies tajā."
Atgriezās Latvijā kā daļa no ģimenes
Laiks, kad Meierovica pa daļām pamazām nomaksāja šo auto, jau ir senā pagātnē. Kā piemiņu no Gunāra viņa saglabājusi un Ceplevičam nodevusi arī retro kazādas lupatiņu, ko mašīnas pulēšanai nopirka viņas nu jau mūžībā aizgājušais vīrs, kurš šo auto lolojis gluži kā mazuli.
Meierovica stāstīja: "Pirmkārt, tā bija ļoti jaudīga mašīna, Vācijas ceļiem ļoti piemērota, jo varēja ļoti ātri uzņemt ātrumu. Es varēju gandrīz vai sacensties ar visiem "BMW" un "Mercedes". Gadi gāja, mēs izbraucām gandrīz visu Eiropu – gan Austriju, gan Šveici, gan Itāliju, gan Zviedriju. Pienāca laiks, kad mēs varējām atgriezties Latvijā. Gunārs jau bija šeit, viņš darbojās politikā, un es aizgāju pensijā. Biju labi pastrādājusi savu darbu, Latvija bija brīva. Radio "Brīvā Eiropa" vairs nebija, ko darīt, kaut gan tas turpināja pastāvēt, bet pārvācās no Vācijas uz Čehiju."
Latvijā Meierovica atgriezās ar mīļo, sarkano spēkratu "Honda", pilnu ar mantām. Viņa uzskata, ka tas ir svarīgākais pieturas punkts šī auto dzīvē un arī viņas pašas mūža piepildījums. No Travemundes Ziemeļvācijā ar prāmi uz Gēteborgas ostu, pāri visai Zviedrijai uz Stokholmu, no kurienes uz Rīgu toreiz kursēja jau iepriekš minētais prāmis "Iļjič". Gan "Honda", gan tās saimniecei bija jāpierod pie aukstajām, mitrajām Latvijas ziemām un pirmo neatkarības gadu ceļu kvalitātes.
"Toreiz Latvijas ceļi… tur bija vairāk bedru nekā gludā asfalta, un bieži vien es dabūju lielu bārienu no vīra, ka es laužu hondiņu, braukājot par daudz uz laukiem, un vienreiz man pat norāva izpūtēju, jo biju uzbraukusi uz kukuržņa," stāstīja Meierovica.
Gādīgu meistaru uzmanīta, sarkanā "Honda" tomēr turpināja veikt savu misiju, kopš 2007. gada arī vedot saimnieci uz Meža kapiem Rīgā pie vīra Gunāra, un ik gadu 22. augustā, Zigfrīda Annas Meierovica nāves dienā – uz vietu pie Brizules netālu no Tukuma, kur pirms 99 gadiem Latvijas pirmais ārlietu ministrs gāja bojā traģiskā avārijā un kur uzstādītais piemineklis pārdzīvoja arī padomju laikus.
Meierovicai šī "Honda" ir kaut kas vairāk nekā tikai parasts auto – ar to saistās simtiem atmiņu. Bijusī saimniece uzsvēra, ka ar to tik ilgi nobrauca arī patiešām lieliskās kvalitātes dēļ. Lai gan mašīnai viss cits, atskaitot sarkano krāsu, ir neuzkrītošs, gadījies piedzīvot brīžus, kad zinātāji ielas malā rāda uz augšu paceltus īkšķus, viņa iesmiedamās atcerējās: "Daudz jaunāki modeļi vienkārši neiztur brūķi, jo mašīnas ražo citādāk nekā pirms vairākiem desmitiem gadu."
Auto varētu nokļūt ar Latvijas valstsvīriem saistīto spēkratu krājumā Rīgas Motormuzejā
Meierovica domā, ka "Honda" arī 90. gadu Latvijā tomēr nav izcēlusies kā kāds īpašs statusa simbols, Rietumu auto te saradās lavīnas ātrumā. Taču Ceļu satiksmes drošības direkcijas pārziņā esošā Rīgas Motormuzeja direktors Agris Šmits tai saskata vietu ar Latvijas valstsvīriem saistīto spēkratu krājumā, kur jau uzņemts, piemēram, eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dienesta auto.
Šmits sacīja: "Tas automobilis, paldies Dievam, netika sagriezts lūžņos vai izmests. Kad tas beidza savu dienesta laiku, tika nodots bruņotajiem spēkiem. Mums ir laba sadarbība ar bruņotajiem spēkiem un vīriem, kas šīs automašīnas glabā. Viena daļa no tām, iespējams, tiek izmantota rezerves daļām citiem spēkratiem, bet šis bija tas unikālais gadījums, kad spēkrats nebija ne izjaukts, ne pamests, un mums bija iespējas pie tā tikt."
Kamēr Vairas Vīķes-Freibergas bijušais "Mercedes Benz" vēl tiek sakopts un fondos gaida izstādīšanu muzeja ekspozīcijā, labā darba kārtībā esošā Meierovicas "Honda" augustā piedalīšoties Baltijas ceļa 35 gadu jubilejas braucienā no Tallinas caur Rīgu uz Viļņu, ko rīko visu trīs Baltijas valstu antīko auto klubi. Motomuzeja darbinieks Ceplevičs sola aicināt līdz arī spēkrata ilggadīgo saimnieci.
