Kad ģimene gaida bērnu, neviens jau neplāno, ka piedzims mazulis ar invaliditāti, un arī ne vienmēr tas uzreiz kļūst zināms. Kā liecina Labklājības ministrijas apkopotie dati, bērniem pirmsskolas vecumā invaliditāte ir mazāk izplatīta, un lielāks skaits bērnu iegūst to, tuvojoties skolas gaitu uzsākšanai.
Kā emocionāli un reāli stiprināt ģimeni, kurā aug bērns ar īpašām vajadzībām, un kāds atbalsts vajadzīgs tieši tēviem?
Helmuta stāsts
Helmuts Beketovs ir tētis bērnam ar Dauna sindromu, kā arī biedrības "Dauna sindroms Latvija" pārstāvis.
Viņa dēlam Ričardam vasarā apritēs jau trīs gadi, bet viņš nerunā un ir ar kustību traucējumiem. Par spīti tam, viņš apmeklē bērnudārzu, un Beketovs pats ikdienu šobrīd raksturo kā vienkāršu un mierīgu.
Protams, sākumā, uzzinot dēla diagnozi, iestājās milzīgs apjukums, šoks un sēras, it sevišķi tāpēc, ka viņu gadījumā pirms dzemdībām nekas par to neliecināja.
"Tās sēras, kas sākumā bija, kas bija ļoti garas, nepazūd. Tās kaut kur parādās ikdienā, kad, pieņemsim, ir kaut kādi pasākumi bērniem, un tu redzi, ka tavs trīsgadīgais bērns knapi staigā un varbūt knapi komunicē ar tevi, bet cits trīsgadīgais bērns skrien, runā un spēlējas ar savu mammu. Tad atnāk tās skumjas, bet tās ir īsākas, un tu zini, kā sevī ar tām apieties," stāstīja Beketovs.
Pārvarēt grūto sākuma posmu un turpināt iet uz priekšu Beketovam palīdzēja sarunas ar sievu un arī psihologu. Tāpat palīdzēja citu vecāku atbalsts bērnu ar Dauna sindromu vecāku atbalsta grupā.
"Tā palīdzēja mums saprast un risināt kaut kādas lietas, par kurām mēs nemaz nezinājām.
Man bija iespēja satikt superīgu cilvēku, kas ir Velta Polinska, viņa pateica, ka nekas nav beidzies, ir sākums jaunai lietai, jaunai interesantai un foršai lietai tavā dzīvē, un ir jābeidz [domāt] par to, ka būs slikti. Viņa mani nogādāja tādā cilvēku kopumā, kas viens par otru pastāv, viens otram palīdz, palīdz risināt lietas," stāstīja Beketovs.
Bērnudārzā viņa dēlam Ričardam palīdz arī asistents, kas ir ļoti būtiska atbalsta mehānisma sastāvdaļa, atzina Beketovs.
Jāņa stāsts
Jānis Košeļevs ir brīvprātīgais tēvs no Autisma apvienības, kura astoņus gadus vecajai meitai ir autiskā spektra traucējumi un pirmā tipa cukura diabēts. Šīs diagnozes nebija zināmas uzreiz, jo sākumā meitas attīstība gāja "kā pēc grāmatas". Pirmais atklājās cukura diabēts, un tikai vēlāk arī autiskā spektra traucējumi.
"Bērnam ir savādāka uztvere, attieksme, uzvedība. To ir grūti raksturot. Autiskais spektrs tāpēc ir spektrs, ka tas ir ļoti plašs – līdz tam, ka varbūt ārēji cilvēkam no malas liekas, ka tur nekā tāda nav, ka normāls bērns, līdz pat tiešām smagiem autiskā spektra traucējumiem neverbāli cilvēki, ar kuriem ir grūti, kuriem tiešām ir diezgan smagi dzīvē," skaidroja Košeļevs.
Viņa meitai ir grūtības ar komunicēšanu, un viņa bieži nevēlas runāt vai sazināties ar apkārtējiem, taču tajā pašā laikā viņa ir apguvusi ne tikai latviešu, bet arī angļu valodu, un bieži izvēlas komunicēt tajā.
"Mēs strādājam ar viņas vājajām pusēm, ejam uz visādām nodarbībām, uz visādiem pasākumiem pie speciālistiem, lai attīstītu tās lietas, kas ir jāattīsta.
Ikdiena ir viens liels ritenis, kurā tu skrien apkārt pa dažādām nodarbībām, speciālistiem," atzina Košeļevs.
Viņš uzsvēra, ka viņa ikdienā atbalsts ir ļoti svarīgs. To viņam sniedz arī citi īpašo bērnu tēvi autiskā spektra traucējumu atbalsta grupā, kas palīdz dažādos veidos. Tēvu grupa ir nesen nodibināta, bet ļoti noderīga.
"Tā ideja ir tāda, ka lēnā garā tie tēvi, kas regulāri piedalās, savā starpā rada kaut kādas jaunas komūnas sajūtu, un tajā vienā brīdī kļūst vieglāk potenciāli atvērties, atklāt savu sāpi un izrunāt, un gūt atbalstu. Tā ir droša vide, kurā tu vari runāt par savām sajūtām, emocijām, pieredzi, ja tāda nepieciešamība rodas," stāstīja Košeļevs.
Viņš uzsvēra, ka svarīgākais ikdienā ir atrast līdzsvaru starp visu – starp bērnu, ģimeni, attiecībām un laiku sev, lai neiebrauktu no viena grāvja otrā un, rūpējoties par bērna vajadzībām, nesadedzinātu pats sevi.
Ērika stāsts
Ēriks Drande ir trīs bērnu tētis, no kuriem vienam bērnam, dēlam Jēkabam, ir funkcionālie traucējumi. Jēkabs, kuram tūlīt apritēs 12 gadi, ir ratiņkrēslā bērnu cerebrālās triekas dēļ.
"Tas nozīmē, ka viņš ir asistējams, pilnīgi kopjams. Viņš pats nestaigā, viņš ir jābaro, un, kā jau cilvēkam ar funkcionāliem traucējumiem, visi autiņi jāmaina un tā. Tas, protams, aizņem lielu daļu ikdienas, un man kā tēvam, īstenībā tagad jau esmu bišķiņ ar to apradis, bet sākumā bija samērā grūti to visu salāgot," atzina Drande.
Ņemot vērā, ka ģimenē kopā aug trīs bērni, ikdiena prasa lielu loģistiku. Lai tā būtu vienkāršāka, Jēkabam ir asistents, kas pavada ar viņu laiku pēc skolas līdz brīdim, kad vecāki pārrodas mājās no darba.
"Lai to visu sakārtotu, lai būtu kaut cik harmoniska ģimene, protams, mēs arī strādājam, bet vēl mēs ejam uz abu pārējo bērnu pasākumiem, uz meitas koncertu, uz mazā bērna futbola turnīru, daudz kas ir jāpaspēj, un tas dzīvei piedod tādu, es teiktu, asumu, jo neprognozējamība ir samērā augsta. Tas, protams, prasa arī sevis pieskatīšanu un turēšanu tādā formā, lai ir emocionāla stabilitāte un arī fiziska īstenībā," stāstīja Drande.
Arī viņš sākotnēji izmantojis psihoterapijas pakalpojumus, taču sakārtot savas emocijas viņam joprojām palīdz arī dažādas fiziskās aktivitātes. Tāpat viņš izmantojis iespējas komunicēt ar citiem tēviem.
"Man liekas, ka vīriešiem vispār ar emocijām un to izteikšanu ir samērā smagi. Mēs gan tēvu grupās, gan citur esam runājuši par to, ka nav tā, ka tu vari apsēsties tagad un pateikt, kā tu jūties, visu emociju spektru nosaukt – gan dusmas, gan izmisumu, gan bailes. Ir grūti reflektēt visu laiku, bet tas ir vajadzīgs, un bez tā nevar," pauda Drande.
Viņš uzsvēra, ka tēvam cita tēva plecs ir vajadzīgs un tiešām noderīgs. Uzzinot dēla diagnozi, viņam vairs negribējās runāt ne ar vienu, pazuda vēlme tikties ar līdzšinējiem draugiem, bet pamazām iepazinies ar citiem īpašo bērnu tēviem.
"Mūsu gadījumā mēs esam bijuši vairākos pārgājienos, mums ir tēvu atbalsta grupa, kurā reizi pāris nedēļās sanākam kopā un parunājam – gan ar pieredzi dalāmies, gan par emocijām parunājam. Šis palīdz saprast, ka tu neesi viens unikāls ar savu problēmu uz pasaules. Tas stiprina. Tas sniedz gan tehniskus, gan fiziskus padomus, gan kādu ideju, kur dabūt kādu palīglīdzekli papildus, kur kādu atbalstu atrast," norādīja Drande.
