Arnis Krauze: Es sākšu ar citātu no prezidenta laikā teiktās runas, kas skanēja Latvijai ļoti simboliskā brīdī. 1995. gada 4.maijā Skrundā tika uzspridzināts Krievijas armijas un padomju okupācijas monstrs – Skrundas radiolokators. Klātesot šajā notikumā, prezidents Ulmanis teica: "Mēs esam šīs zemes un šīs valsts vienīgie un likumīgie mantinieki. Mums jāprot atgādināt par sevi kā par mazu, bet bezbailīgu tautu. Mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar visiem tuviem un tāliem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši. Viens no galvenajiem mūsu drošības stūrakmeņiem ir iekšējā sakārtotība, mērķtiecība un stabila valsts dzīve. Mums ir jāceļ sava politiskā kultūra, lai vēlēšanu kampaņas un parlamenta debates nesanaidotu cilvēkus."
Tā toreizējais Valsts prezidents teica pirms 29 gadiem Latvijai svarīgā dienā – 4. maijā. Prezidents Guntis Ulmanis 2024. gada 4. maijā ir Latvijas Radio studijā. Mēs neesam tikušies krietnu laiku, arī publikā jūs pēdējā laikā bijāt manīts mazāk. Kā jums šobrīd klājas?
Ziniet, es gribētu izvairīties no tādiem vulgāriem vārdiem, ka labi, bet kopumā es jūtos labi. Esmu par daudzām lietām gandarīts. Tāpat kā katrs no mums – par dažām lietām nervozēju, pārdzīvoju un esmu neapmierināts, bet kopumā es vienmēr salīdzinu pirmskara Latviju, es domāju, pirms Otrā pasaules kara, kura nodzīvoja tikai īsu brīdi un daudz ko sasniedza, un mana mēraukla vienmēr ir, ko esam izdarījuši mēs, dzīvodami brīvā Latvijā gandrīz divreiz ilgāku laiku. Ir ar ko lepoties un ir par ko pārdzīvot, bet katrā ziņā – smaidām, dzīvojam, veidojam savu personīgo dzīvi, strādājam valsts labā, strādājam savu bērnu labā, bērnu nākotnei. Es ne mirkli neesmu pārstājis domāt par to, kas notiks rīt. Kad es kādreiz atstāju prezidenta krēslu, man teica – tev būs ļoti grūti saistīt savu nākotni ar to, kas tu biji šos sešus gadus. Nē, nebija grūti. Ir tikai jājūt šī atbildība valsts, tautas priekšā, un arī pateicība, ka tu esi bijis tādā amatā, ka tu varēji darīt to, ko no tevis prasa.
1990. gada 4. maijs – kā šī diena jums ir palikusi prātā? Vai jūs arī klausījāties radio tiešraidi no parlamenta? Šī balsu skaitīšana, pēc tam ļaudis pie Augstākās Padomes? Kāda ir šī diena jūsu atmiņās?
Bieži vien salīdzina 18. novembri un 4. maiju. Kaut kas tur ir līdzīgs, bet ir kaut kas tāds, ko mēs neesam tiesīgi būtībā salīdzināt. Jo katram bija savs spēks, savi apstākļi, savi noteikumi. Man 4. maijs ir sirds notikums. 18. novembris man ir vēsture, kuras labā es strādāju un kuru mēs kopīgi visi veidojām, bet 4. maijā es vienkārši iemīlējos visos tajos deputātos, kuri sēdēja Augstākās Padomes zālē, un varbūt ne tikai tajos, kuri nobalsoja "par", bet tajā komandā, tajā kolektīvisma garā, tajā, cik īsā brīdī šis uzticības, mīlestības zieds pavērās Latvijas dārzos. Mēs bijām visi kā brāļi, kā māsas, gribējās ar katru sabučoties, apskauties un mīlēt. Tie cilvēki, kas no tās zāles nāca toreiz ārā, tie man vienmēr acu priekšā ir. Teiksim, divas personības – Ziedonis un Īvāns – viņus nevar nekādā veidā pārvērtēt, viņiem ir jābūt Latvijas sirdī arī tad, kad varbūt mēs būsim viens otrs jau pazuduši no šīs zemes. Bet 4. maijs vienā ziņā ir līdzīgs 18. [novembrim]. Tikpat neticams kā 18. novembris, tikpat neticams daudziem likās 4. maijs, un tomēr rīcība bija spēcīgāka par domām, par šaubām, un tālākais jau viss aizgāja, kā mēs šeit sēžam un runājam.
Ulmaņa kungs, es domāju, vēl viens 4. maijs jums ir ļoti labā atmiņā. Tas ir 1995. gada 4. maijs, kad tiek uzspridzināts Skrundas radiolokators. Toreiz jūs arī esat klāt šajā notikumā un, īsi pirms atskan šie dārdi un šis monstrs sabrūk, jūs sakāt arī runu. Es pieļauju, tagad to noklausoties, ka šī jūsu runa Skrundā bija viena no svarīgākajām jūsu prezidentūras gados. Toreiz jūs teicāt, ka "mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar saviem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši". Šodien, pēc 29 gadiem, klausoties šos jūsu vārdus, kādas ir sajūtas?
Ja man šodien būtu jārunā kādā līdzīgā notikumā, un katrs mēs varam savā iztēlē padomāt, kādi šie notikumi varētu būt, es teiktu tos pašus vārdus, viens pret vienu, parakstoties ar savu sirdi, savu dvēseli, savu pārliecību. Jo ir viegli runāt, ja tu runā pēc savas būtības, pēc savas pārliecības, ko nevar mainīt nekādi notikumi. Nekādi. Tā un nekā citādi. Šī ir tēma, šis monstrs, šis lokators, šīs garās sarunas ar rietumvalstīm un šie attaisnojumi, ka Krievijai taču vajag, Krievija ir jāsaprot, Krievija gandrīz ir jāmīlē, jo Otrais pasaules karš beidzās tā, kā tas beidzās... Šis lokators palika kā ēna, kuru mēs vēl vāķējām jeb pieskatījām četrus vai piecus gadus…
Jo blakus otrs vēl turpināja strādāt.
Jā. Baltkrievijā viņiem bija uzbūvēts rezerves variants. Es tikai brīnos par to vaļsirdību, kas tajā laikā bija. [Krievijas prezidents Boriss] Jeļcins man saka: "Nu, tu taču saproti, prezident, mēs bez tā lokatora nevaram iztikt! Vai tiešām tu to nesaproti, ka tu gribi to lokatoru uzspridzināt vai izdzīt mūs no turienes ārā? Mēs taču arī jūs apkalpojam caur šo lokatoru, skatāmies, ko dara tie kapitālisti tur tuvumā un tālumā!" Tam lokatoram bija milzīgs spēks, jo tas aptvēra kaut kādas zonas, kas Krievijas, teiksim, militārajai domāšanai bija ļoti svarīgi. Viņš [Jeļcins] saka: "Mēs taču esam kaimiņi un draugi, un brāļi…"
Man bija stipri jāsasprindzinās, lai nesarunātu kaut kādas rupjības un nesagrautu šīs labās ieceres par lokatora sagraušanu.
Bet Ulmaņa kungs, es, piesakot šo runu, teicu, ka šī, iespējams, ir bijusi viena no svarīgākajām runām jūsu prezidentūras gados. Tā tas ir?
Nu tad man ir drusciņ jāatgriežas [tajā laikā]... Ne mazāk svarīgi jautājumi bija par pilsonību, valodu...
...Krievijas armijas izvešanu.
Krievijas armijas izvešana jau cieši saistās ar šo lokatoru. Bet par šo runu man nav kauns. Man ir tāds iekšēji cilvēcisks lepnums, ka tā bija mana pārliecība un nekas vairāk. Tur nebija nekāda teatrālisma, tur nebija nekādas izlikšanās, nebija kāda tāda nevajadzīga diplomātija. Tur bija tas, ko es lasīju daudzus gadus izsūtīto piemiņās, grāmatās. Tur bija tas, ko es dzirdēju, kādreiz klusā balsī stāstot saviem radiem, saviem piederīgajiem. Tur bija tas, ko mēs bieži vien šaurā lokā atcerējāmies, kas tā tāda ir – brīva Latvija. Tā bija tāda sēkla. Es domāju, ka tā ir katram latvietim, tāpat kā katrai mazākai vai lielākai nācijai, tā sirdsbalss par savu zemi, par savu tautu ir tas primārais un noteicošais. Jā, no tāda viedokļa skatoties, man nav iebildumu, ka jūs šo runu raidiet vēl un vēl.
Ulmaņa kungs, noskanēja sprādziens un šis monstrs sabruka, bet šodien Ukrainā šādi sprādzieni ir ikdiena. Būdams prezidents, jūs tikāties ar Krievijas, ar Ukrainas vadītājiem. Jūs droši vien pat nevarējāt iedomāties, ka paies 30 gadi un šīs valstis savā starpā karos?
Tik dramatiski – nē, bet šāda tāda nojausma bija. Vispirms Ukraina pēc vispārējās atmodas un Padomju Savienības sabrukuma bija diezgan sašķelta. Varbūt ne tik daudz ģeogrāfiski vai robežu ziņā, bet tieši mentāli, uzskatu ziņā. Pieņemsim, mēs domājam par Harkivu šodien, ko grauj nežēlīgi –, tur 85% krievu dzīvoja un dzīvo vēl tagad droši vien. Interesantākais ir, ja es pārlecu šīm domām pāri mazlietiņ, es runāju dažas dienas atpakaļ ar dažiem sev pazīstamiem un saprotamiem ukraiņiem, un viņi saka: prezident, tu nebaidies par mums, arī tie krievi, kas dzīvoja Harkivā, jau puse domā, ka tas krievs nav labs cilvēks. Šajā gadījumā, lai man piedod tie krievu tautības cilvēki, kuri bieži vien man ir aizrādījuši, ka nacionalitātei nav nozīmes, jo ir svarīgi uzskati un principi, šajā gadījumā, Krievijas un Ukrainas gadījumā, ļoti svarīga ir arī tautības attieksme pret notikumu gaitu. Kāpēc man bija drusciņ šaubas, kā viss tālāk veiksies? Bija tāds mērs kādreiz Maskavā [Jurijs] Lužkovs. Viņš bijis arī Rīgā. Kā jau toreiz daudzi no Krievijas, mīlēja Jūrmalu, Rīgu un tā tālāk, un viņam šie izteikumi – "Krima mūsu", "Dienvidukraina mūsu", "Odesa mūsu". Nu es saku – paga, paga... Bet ukraiņi diezgan diplomātiski lavierēja. Es jautāju [Leonīdam] Kučmam, Ukrainas prezidentam: "Bet kā tu tā pieļauj, ka viņi tā runā?" Viņš teica: "A ko man darīt? Man diplomātisku apsvērumu dēļ ar Krieviju ir svarīgi saglabāt labas attiecības, jo mūsu sakari ir ne tik virspusēji kā jums ar Krieviju, bet daudz dziļāki." Es jutu, ka agri vai vēlu šīs pretrunas starp Ukrainu un Krieviju samilzīs, bet ne tik rupjā veidā. Tāpat kā visa Eiropa un Amerika nedomāja, ka būs tik dramatiski, jo Amerikas prezidentiem Krievija ir, teiksim tā, samērā mīļa zeme. Otrais pasaules karš un kopējā darbība vienā frontē – viņiem likās, ka tas ir kaut kas neatkārtojams, mūžīgs. Tajā brīdī viņi varbūt nedomāja par citām, mazākām valstīm. Tas ir ļoti svarīgi.
Par Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu, kurš tagad ir nesis lielu postu Ukrainai un Ukrainas ļaudīm, – vai tā ir tiesa, ka savulaik Jeļcins jau uz prezidentūras beigu pusi jūs esot iepazīstinājis ar Putinu? Ne tieši personiski, bet stāstot, ka viņam ir padomā viens cilvēks, kurš tagad to valsti vadīs un saturēs.
Bija. Tas bija tajā kontekstā, kad Jeļcins izjuta nožēlu, man tā liekas, ka viņš izjuta nožēlu, bet es nevaru to apgalvot tā kategoriski, par to, ka Krievija ir sadalīta oligarhiem. Sibīrija, raktuves dažādas, rūpnīcas un uzņēmumi. Jeļcins teica: "Bet es tajā brīdī nevarēju neko citu darīt, jo Krievijā bija drausmīga krīze." Kā mēs to atceramies, ne tikai Krievijā. Tad viņš man teica: "Bet tu neuztraucies, man ir padomā kāds cilvēks, kuru esmu izvēlējies un kas nāks pēc manis. Viņam būs stingra roka, un viņš būs ieinteresēts strādāt Krievijas labā, un izlabos varbūt tās…" Viņš neteica "kļūdas", jo Krievijas cari kļūdas parasti ne sevišķi atzīst. Viņš teica: viņš izlabos šo situāciju un Krievija ekonomiski sāks uzplaukt. Viņš nedomāja varbūt par [Vladimira] Žirinovska teiktajiem jociņiem… Interesanti, kā viņi izvēlas? Šobrīd [Dmitrijs] Medvedevs ir galvenais cirka meistars, toreiz bija Žirinovskis. Bet situācija ir pilnīgi nesalīdzināma, jo Žirinovskis nebija ne tuvu... Viņš varēja ar alus pudeli iemest tev pa galvu, tas ir skaidrs, bet diez vai viņš būtu ar mieru ķerties pie ieročiem un doties uz Ukrainu.
Par Vladimiru Putinu runājot, jums prezidentūras gadi nesakrita, bet, es saprotu, jūs Putinu esat arī aci pret aci redzējis?
Tas bija Jeļcina bērēs.
Kādu jūs šo cilvēku ieraudzījāt tajās pāris minūtēs, kad jums bija tāda iespēja?
Bāls, neizteiksmīgs skatiens. Sausi vārdi, grimases un žesti. Tāda sajūta bija, ka šis cilvēks ir akmens ciets, un viņam sveša ir sirsnība un emocijas, caur kurām mēs varētu kaut kā tuvoties viens otram. Mums gan nebija iespējas sarunāties un nekādā veidā izpausties, jo tas viss notika pa gabalu katedrālē un pēc katedrāles oficiālā pieņemšanā, bet es šīs dienas Putinu redzu daļēji jau caur tā brīža skatienu, kad es viņu ieraudzīju. Zemapziņā kaut kur, tā jau vienmēr ir cilvēciskās attiecībās, man šad tad likās, ka nekā laba tur gaidīt nevar. Varbūt, ka tā ir tāda iedzimta nepatikšana pret Krievijas politiķu rīcībām, bet viņš izcēlās uz pārējo fona. Krievi parasti vai nu izliekas, vai ir diezgan sirsnīgi un, teiksim, tādā savā izpratnē cilvēcīgi, bet notikumi Ukrainā šos priekšstatus par krieviem, es domāju, it sevišķi Amerikai [ir mainījuši]. Jo [Bils] Klintons man ne vienu reizi vien teica: "Nu ko tu, prezident, nu pajoko ar tiem krieviem, pasmaidi un palaid šo to gar ausīm pāri, un, ja tev ir grūti, piezvani Kolam, tu uz Ameriku vienmēr neatskriesi pie manis, bet tev ir uzticami cilvēki Eiropā." Viņš minēja Vācijas kanclera [Helmūta] Kola uzvārdu un teica – tas ir cilvēks, caur kuru mēs varētu tālāk rīkoties un darboties. To arī apliecināja, teiksim, Vācijas līdzdalība daudzos jautājumos. It sevišķi pirmajos gados, kad viņi bija vieni no lielākajiem palīgiem Latvijas gan ekonomiskajā, gan arī politiskajā attīstībā.
Paliekot vēl pie Putina, – jūs noteikti arī esat domājis, kādēļ viņš sāka šo nežēlīgo karu. Varbūt jums ir kāds paredzējums, ar ko tas viss Putinam var beigties? Un ar ko Krievijai tas var beigties?
Beigties? Jā…. Vai vispār kaut kas var beigties tādā izpratnē, kā mēs šodien runājam? Es domāju, ka divi gadi ir parādījuši, ka viss mainās zibens ātrumā, un mainās arī patiesās vērtības. Lai kā mēs arī negribētu teikt, ka ir vērtības, kas ir mūžīgas un kuras nemainās, šajā gadījumā pasaule pārvērtē savus uzskatus par daudziem notikumiem. Iespēja ir tikai viena – meklēt konsolidāciju starp visām pasaules valstīm, iesaistot Ķīnu, Indiju, un, lai cik tas izklausītos dīvaini – Ziemeļkoreju. Prakse ar Krieviju jau parāda – ignorance neglābj situāciju, ir jāmeklē cita izeja. Ja šie jaunie ieroči, par ko mēs tagad runājam, un es ceru, ka jau maija sākums ir un ka šajā laikā šie ieroči jau sevi apliecinās Ukrainas frontē, neienesīs krieviem kaut kādu līdzsvara sajūtu jeb neuzvarētības sajūtu… Kaut kas ir jāmaina, jo tas, kā viņi šodien domā, tas nav reāli, tas ir pilnīgs karš, jo, ja miljoni vai simtiem tūkstoši no katras puses karavīru viens uz otru šauj, to nevar apturēt vienā dienā. Bet Ukrainai ir jāpaliek. Ukrainas vadītājiem ir jāsaprot – Rietumu politika ir ne tikai ieročos, bet Rietumu politika ir arī attieksmē visos miera laika jautājumos, ekonomikas jautājumos, attiecībās ar citām valstīm un tā tālāk, un tā tālāk…
Cīņā ar korupciju, kas arī Ukrainā ir jautājums.
Ziniet, man to vārdu "korupcija" ir diezgan smagi izrunāt, jo mēs arī neesam bez grēka šais jautājumos. Tāpēc, pirms es kādu nosodu šais jautājumos, es domāju, ka korupcija sākas pašiem ar sevi. Ja nebūs korupcijas tajā vai citā rietumvalstī, nebūs korupcijas arī Ukrainā. Jo Ukrainā, ja korupcija ir, tā var attīstīties tikai ar daudzu Rietumu un civilizētās pasaules atbalstu tiešā vai netiešā veidā. Jo var simts eiro ieekonomēt, tūkstoš eiro, bet nevar miljoniem ieekonomēt, turēt ārzemju bankās un pēc tam uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es vēlu, lai ukraiņi paši tiek galā ar šito jautājumu.
Ukrainā šobrīd tā ir reāla karadarbība, bet daudz pēdējos gados tiek runāts arī par hibrīdkaru. Par to, kā Krievija iejaucas dažādu valstu politiskajos procesos, par to, kā Krievija cenšas ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Šo hibrīdkaru mēs izjūtam arī Latvijā, bet jūs reiz esat teicis, ka Krievija hibrīdkaru pret Latviju sāka faktiski jau no pirmajām dienām, kad mēs atjaunojām savu neatkarību.
Tā ir. Pirmajā Saeimas sasaukumā nebija, es uzdrošinos teikt, nevienas tik kreisi orientētas partijas, kā tas ir šodien.
Piektajā Saeimā jeb pirmajā pēc neatkarības atjaunošanas?
Jā, man tie cipari jau kādreiz arī sajūk. Es tagad ļoti uzmanīgi pret tiem attiecos. Es biju [prezidents] no 1993. līdz 1999. gadam. Bet pamazām Saeimā, sabiedrībā šī sašķeltība veidojās uz nacionālās bāzes. Tas bija tāds jau ļoti reāls hibrīdkara sākums. Kur gan Krievija varēja izmēģināt savu roku, ja ne tuvākajos kaimiņos? Atzīsim vienu lietu – Krievijā no cara laikiem ir ļoti spēcīga ārlietu darbības sistēma, kura ietver sevī ne tikai diplomātiskos jautājumus, bet arī šos jautājumus, ko jūs man tagad uzdevāt. Pašreizējais Krievijas ārlietu ministrs [Sergejs] Lavrovs, kad viņš strādāja Apvienotās Nācijās un [Andrejs] Kozirevs bija ārlietu ministrs, tad Lavrovs bija kā eņģelis no Krievijas. Mēs ar viņu runājāmies, un viņš teica: jums būs labi, viss būs kārtībā. Nu nevar cilvēks tā pārvērsties! Ja tu viņu klausies šodien, kādas viņam ir diktatoriskas tieksmes, varbūt pat vēl lielākas nekā Putinam! Es nezinu, par ko viņi savā starpā sarunājas, kādreiz būtu interesanti paklausīties, bet hibrīdkarš sākas ar to brīdi, kad kāda valsts blakus Krievijai veido savu neatkarīgo politiku, neatkarīgās sistēmas. Šobrīd, ja mēs sakām, ka nevar ticēt krievu masu medijiem un ar visu to saistītajam, arī mums pašiem jābūt ļoti kritiskiem attieksmē pret saviem masu medijiem, pret savu teikto un pret savām attieksmēm. Tā arī mēs liecinām par to, kas notiek mūsu politiskajā sabiedrībā šajās dienās.
Šajās dienās ir plašas diskusijas par biznesa attiecībām ar Krieviju, vai tirgoties ar Krieviju, vai mūsu ostās pārkraut Krievijas labību un citas preces. Par šo jūs esat teicis – biznesam ir jābūt morāli principiālam, nekādas sadarbības ar Krieviju. Kā ir ar sportu? Pēc Krimas okupācijas 2014. gadā viss turpinājās – mūsu "Dinamo", KHL. Jūs arī krietnus gadus bijāt "Dinamo" sistēmas vadībā, un "Arēnā Rīga" ložā sēdēja "Gazprom" cilvēki un tā tālāk. Sports un politika un sports kā arī viens no Krievijas veidiem, kā savu roku uz pulsa turēt, – kā jūs tolaik to izjutāt?
Mēs taču sakām, ka mēs visi esam šais divos gados daudz ko pārdomājuši un daudz kur mainījušies. Ja mēs redzam šo Krievijas pilnīgi simtprocentīgo iznīcības politiku pēdējos divos gados, tad kompromisa vairs nevar būt. Ne sportā, ne biznesā. Es brīnos par to, ka biznesā mēs bieži vien taisnojamies – šitos graudus sūtīsim līdz tai robežai, tos – līdz tai robežai un tā tālāk. Tas pats arī sportā. Manuprāt, jebkādas sporta attiecības šobrīd ar Krieviju ir vienkārši noziedzīgas. Tas ir mans viedoklis, kas ir mainījies šajos pēdējos gados, jo es sportā nodarbojos pēc tam, kad biju daudz veidojis kopā ar Krieviju, teiksim tā, nepieciešamas lietas. Nederētu vārdi "labas lietas", jo katram mums bija sava domāšana, krievam viena, man – otra. Bet tad, kad mēs [veidojām] šīs lietas, tad vienmēr likās, ja mēs kultūrā, mākslā, un daudzi mūsu mākslinieki ir izgājuši savu pieredzi Krievijas plašajos laukos un nav bijuši tie sliktākie… Tas bija tāds laikmets, kad mums vajadzēja sadarboties, jo atkal es citēšu Klintonu, viņš teica: "Tu vari paļauties uz mani, bet atceries vienu – kaimiņš tev ir viens cits, un ar šo kaimiņu tev ir jāsadzīvo tā, lai mēs varētu kopīgi ar tevi risināt tālākos jautājumus attīstībā." Tāda ir dzīve.
Krievu un baltkrievu sportistiem ir jābūt olimpiādē, kas tūlīt tuvojas Parīzē?
Mans personīgais viedoklis, ka – nē. (...)
Redziet, mēs tagad atceramies dažādus notikumus gan sportā, gan mākslā, gan savā attieksmē un uzskatu maiņā, bet par vienu es nešaubos – Latvija šodien tāda nebūtu, ja toreiz tik veiksmīgi nebūtu izvests Krievijas karaspēks. Jūs iedomājaties, ja būtu lokators, ja būtu šī bāze… Neviens pasaulē Krievijas bāzi nekur nevar ar spēku likvidēt, tas nav iespējams. Neviens pasaulē nekur karaspēku no kādas svešas zemes ar varu izdzīt nevar. To mums arī šodien šo divu gadu pieredze rāda.
Ja būtu šie milzīgie tūkstoši karavīru Latvijā, man bail pat iedomāties. Tieši tāpēc varbūt, jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk esmu pārliecināts, ka ir lietas, ko tīri cilvēciski mēs esam darījuši veiksmīgi, pareizi un ar pozitīviem rezultātiem.
Kā jums ir atmiņā, Jeļcins toreiz ar vieglu roku parakstīja šo līgumu par armijas izvešanu un samierinājās, ka jāiet prom?
Tas ir labs jautājums. Ir divas versijas. Viena versija ir, ka viņš domāja tā, kā viņa padomnieki viņam to iestāstīja droši vien, ka – tu esi diezgan tālredzīgs, izdarām tagad tā, un pēc tam mēs to Latviju tāpat, kad vajadzēs, paņemsim. Ir tāds slavens krieviem teiciens – "tu neuztraucies, mēs drīz atgriezīsimies un tad tev palīdzēsim." Tas ir tas, ko krievi tiražēja diezgan plaši attiecībā pret Latviju. Otra versija ir, ka nosacīti Jeļcins bija tomēr… Ja Krievijā ir bijis kāds demokrāts, tad Jeļcinam varētu šo jēdzienu kaut kādā veidā piekabināt. Lai gan viņa sabiedrībā tas būtu diezgan grūti realizējams. Iespējams, viņš domāja: "Es tāpat te nevaru pārvaldīt visu to Krieviju, mēs netiekam galā ar daudziem jautājumiem, nu lai iet viņi, tie mazie kanāriņi tur visi, kas ir igauņi vai latvieši, vai lietuvieši, dzīve parādīs, ko darīt tālāk, viņi mums neko ļaunu nevar izdarīt." Bez tam, Krievijas ideoloģija sprieda, ka hibrīdkarš un rīcība, tāpat kā viņi cerēja uz Ukrainu, ka daudzi pievienosies Krievijas ideoloģijai, ka arī Latvijā [tā notiks], it sevišķi Rīgā, kur krievu procentu skaits bija ļoti liels. Tā ka šeit ir grūti tā spriest, bet saskarsmē Jeļcins nebija ļauns.
1994. gada 31. augustā Krievijas ģenerāļi, tiekoties ar jums, ziņo, ka Krievijas bruņoto spēku izvešana no Latvijas ir pabeigta. Pēc jūsu tikšanās beigām jums bija arī preses konference ar žurnālistiem, kurā arī, es teikšu, diezgan emocionāli var redzēt, kā jūs tajā brīdī jūtaties un runājat. Mazs citāts no dienas, kad pēdējais krievu karavīrs pamet Latviju, ko tolaik jūs teicāt: "Liekas, ka mēs ar uzelpošanu varam teikt šos vārdus, ka tas nu reiz ir noticis. Ja šovakar vakarā 18.00 pāri robežai sekmīgi pāries pēdējie vagoni ar Krievijas armijas bruņojumu, tad Latvijā varēs teikt, ka okupācijas laiki ir beigušies, ka okupācijas sekas, process, kurš iesākās labu laiku atpakaļ, ir uzsitis visaugstāko vilni. Ir jāapsveic šodien Latvija, Igaunija, latviešu un igauņu tautas ar to, ka pēc tik daudziem gadu desmitiem, kad mēs visi bieži vien par to domājām – kad beidzot šis karaspēks atstās mūsu zemi, kad mēs ilgus gadus daudzi tam neticējām, ka tas varētu notikt, un notikt civilizētā veidā –, tas nu beidzot ir noticis. Jā, ir palikušas problēmas. Ir palikušas militārpersonas, kas ir demobilizējušās līdz 1992. gada janvārim un kuras, saņemot pensiju no Krievijas, paliks šeit dzīvot, vai arī labprātīgi pēc savas gribas atradīs ceļu uz savām mājām. Ir palikušas atvaļinātas militārpersonas pēc 1992. gada janvāra, to skaits šodien nav precīzi nosakāms, un es domāju, ka valdībai ir jāpieņem virkne lēmumu, kas ļautu viņiem veikt kontroli pār šo atvaļināto militārpersonu aizbraukšanu no Latvijas. Šīs dienas sarunā man tika apsolīts gan no ģenerāļa puses, gan no vēstnieka puses, ka tas notiks līdz 31. decembrim 1994. gadā. Tā, protams, ir līguma neizpildes daļa, kas liek mums vēl nopietni strādāt, lai tas tiktu izpildīts līdz galam."
Jūs minat, ka virkne problēmu vēl ir palikušas, un ir kritiķi, kuri vēlāk jums saka – ļoti daudz šo militārpersonu Rīgā, Liepājā un citviet tomēr pamanījās palikt, ka vajadzēja vēl stingrāk, vēl ciešāk, un uzreiz pāri robežai…
Tas ir labi, kāds kontrolēja šos jautājumus, ko mēs kopīgi darījām, – Saeima, prezidents un valdība – un mēs bijām paškritiski.
Bet tas bija maksimālais, ko tobrīd varēja izdarīt?
Tas bija maksimālais, vēl jo vairāk no šīs dienas fona skatoties. Protams, nevar salīdzināt manu emocionālo stāvokli, satiekoties ar ģenerāļiem, kaut es viņus tūkstoš gadus vairāk neredzētu, un emocionālo stāvokli, runājot par to, kas ir noticis, aizejot Krievijas karaspēkam. Tie [vārdi] runā paši par sevi, bet vai varēja izdarīt ko labāk… Ziniet, dzīvē vienmēr var kaut ko labāk izdarīt, ja ņemam tā šodien no attāluma. Bet tajā brīdī es satikos ar vismaz četru, piecu valstu prezidentiem pirms šiem lēmumiem, un ar katru no viņiem mēs runājām tā, kā mēs šodien runājam ar jums. Ja nu tā, ja nu tur, ja nu 100… Man Zviedrijas vai Dānijas prezidenti, nerunājot nemaz par frančiem vai vāciešiem, teica tā: "Prezident, nu ja 100 militārpersonas mazāk vai vairāk paliks, kurām būs klapes uzliktas uz galvas un viņi nevarēs vairāk aktīvi darboties, nu vai tad jūs esat tik vāji – tieciet ar viņiem pēc tam paši galā! Galvenais, tagad izdarām to, ko mēs varam kopā izdarīt, – visa brīvā un Rietumu pasaule!" Man bija jāpiekrīt. Būt maksimālistam un paņemt visu – tā dzīvē nenotiek.
