Laura Lapiņa: Kāpēc jūs izvēlējāties palīdzēt tieši dzīvniekiem? Pastāstiet, lūdzu, kā jūs nokļuvāt līdz šim brīvprātīgajam darbam. Kādus darbus šobrīd tur veicat? Jo suņu staidzināšana ir pirmais, kas daudziem ienāk prātā, bet nebūt ne vienīgais, ko patversmē var darīt.
Liena Kalna: Kovida laikā tā tas sanāca, ka nebija, ko darīt, nebija, kur staigāt, braucu uz "Ulubeli" un sāku staidzināt suņus. Tā tas ir palicis par manu sirdsdarbu – braukt uz "Ulubeli" un palīdzēt viņiem. Ko es daru šobrīd "Ulubelē"? Es palīdzu organizēt pasākumus, palīdzu arī ar pasākumiem ārpus "Ulubeles", vedu materiālus, kas ir noderīgi patversmei. Kā arī Ziedoņdārzs ir manējais, tur ir ļoti daudz ulubeliešu un citu suņu. Un daudziem cilvēkiem ir grūti aizbraukt uz turieni [dzīvnieku patversmi – red.] un redzēt visu to, kā ir un kā tas notiek ar dzīvniekiem, jo mēs viņus ikdienā neredzam – skraidošus, klīstošus. Un tad es palīdzu ar labdarības mantām – aizvedu. Darbu jau ir daudz, nekad nebeidzas.
Kādas mantas ir vajadzīgas patversmei visvairāk?
Liena Kalna: Segas, barības, gultiņas. Daudziem, kad aiziet mīļie dzīvnieciņi, daudz kas paliek un negribas mest ārā, un tas tiek iedots. Un arī pavadas un trauki. Viss kaut kas noder, dažkārt šķiet pat neiedomājamākās lietas, bet noder. Putnu būri, trušu būri – tas jebkurā brīdī tur uz vietas var noderēt.
Toms Goiževskis: Man – nedaudz citāds stāsts. Mans brīvprātīgais darbs "Ulubelē" aizsākās 2019. gada janvārī – jau kāds laiciņš pagājis. Bet laikam kā galvenais katalizators tam bija draudzenes suņa aiziešana. Mēs vēlējāmies aizpildīt tukšumu un novirzīt skumjas uz kaut ko produktīvāku, un sākām palīdzēt patversmē nonākušiem suņiem. Izvēle, kāpēc tieši palīdzēt dzīvniekiem – jo, kā jau zināms, brīvprātīgo darbs ir dažādās nozarēs – bet, pirmkārt, jau suņiem un arī kaķiem, manuprāt, ir diezgan limitētas iespējas pašiem lemt savu likteni. Diemžēl arī mūsu sabiedrībā joprojām pastāv diezgan, pat es teiktu, prātam neaptverama cietsirdība un bezatbildība pret dzīvniekiem. Pierādījums tam ir fakts, cik pilnas ir šobrīd patversmes. Otrkārt, brīvprātīgo darba kontekstā mani noteikti motivē cerība, ka suņiem, ar kuriem mēs darbojamies patversmē, šis laiks palīdz savā ziņā dziedēt pagātnes brūces un atgriezt ticību cilvēkam. Sunim, kas atrodas patversmē, voljērā, starp vēl citiem desmitiem suņu skaļumā, stresā, tas varbūt sagādā to nelielo prieku ikdienā, kad es ar viņu varu pavadīt laiku. Es vēlos būt viena no šīm, iespējams, suņa retajām lietām, kas viņam sagādā prieku.
Ko jūs tieši darāt ar viņiem kopā, kādi ir pamata pienākumi?
Toms Goiževskis: Sākotnēji tās bija tikai tādas vairāk pastaigas, dalība talkās. Tagad gadu gaitā esam nofokusējušies uz sarežģītākiem suņiem, bailīgiem un daļu agresīvākiem suņiem, kuriem ir mazākas iespējas, ka kāds cits brīvprātīgais viņus vedīs ārā.
Kā sākt darboties patversmē, Vadim?
Vadims Čudars: Suņi un dzīvnieki kopumā ir neaizsargāta grupa mūsu sabiedrībā, kuriem ne vienmēr tiek pievērsta pietiekoša uzmanība. Sevi es varu pozicionēt kā dzīvnieku draugu jau no bērnības, tāpēc mani uzrunāja tieši suņi, es izvēlos palīdzēt tieši suņiem. Strādāju "Ulubelē" diezgan pasen, kopš 2017. gada. Laika gaitā funkcijas un darbi ir mainījušies. Ja aizsākās viss ar suņu staidzināšanu, ar praktisku palīdzību, mantu ziedošanu, ziedojumiem, tad rezultējās līdz pat suņu socializācijai, par ko ir neizsakāmi liels prieks. Patiesībā gribas teikt, ka viss, kas mūs attur, ir tikai laiks.
Ja ir vēlēšanās, tad tu noteikti atradīsi, kā tu vari palīdzēt suņiem, kā tu vari palīdzēt patversmei un patversmes darbiniekiem.
Cik regulāri jūs dodaties palīdzēt? Tas ir katru nedēļu, katru otro nedēļu?
Vadims Čudars: Tēmēju uz katru nedēļu. Reizēm sanāk vairākas reizes mēnesī, reizēm vairākas reizes nedēļā atkarībā no savām iespējām.
Minējāt tādu interesantu terminu kā suņu socializēšana, kas jums jau kļuvis par ikdienas valodas terminu, bet pieļauju, ka daudzi cilvēki, kas nav saistīti ar šādu brīvprātīgo darbu, var īsti nezināt, ko jūs tieši darāt. Kā suni ir iespējams socializēt? Kādiem suņiem tas ir vajadzīgs? Visiem vai agresīvākajiem un bailīgākajiem?
Vadims Čudars: Patiesībā jūs jau daļēji atbildējāt uz jautājumu – bailīgākajiem suņiem, kam ir noteikti trigeri, noteikti uzvedības traucējumi, bailes, jebkas var būt par iemeslu, kāpēc suni vajag papildus socializēt. Vienam varbūt ir bail no citiem dzīvniekiem, kādam citam no cilvēkiem, no dažādām situācijām. Tas ir atkarīgs no suņa pieredzes, suņa dzīves ritējuma un situācijām. Mēs, suņu socializētāji, strādājam ar to, lai problēmas novērstu, atrastu risinājumu. Primāri, lai sagatavotu suni adopcijai. Lai viņš būtu spējīgs atrast sev īstās mājas un īsto cilvēku.
Ir kādi konkrēti uzdevumi, ko suns izpilda? Ko jūs ar viņu kopā darāt? Mācāt viņam iet blakus vai ko citu?
Vadims Čudars: Atkarībā pēc situācijas. Piemēram, kucēniem sākumā jāsaprot – cilvēks, kas tas ir par radījumu tāds. Viņam ir jāatrod komforts, sadarbības iespējas. Viens ir baiļu novēršana, un pēc tam mēs varam turpināt ar pavadā iešanu, satikšanos ar citiem suņiem un pasaules izzināšanu kopā.
Tom, tā kā jūs arī socializējat suņus, man ir jautājums, vai arī vecākam sunim var iemācīt jaunas lietas? Pieļauju, ka daudziem varētu būt priekšstats – ja viņš suņu skolā nav laikus gājis, tad ko nu vairs!
Toms Goiževskis: Jā, ne velti ir arī tas teiciens, kuram man ļoti negribas piekrist, ka vecam sunim jaunus trikus neiemācīsi. Tās ir pilnīgas muļķības, jo arī vecus suņus var socializēt. Papildus tam, ko Vadims jau minēja, arī ķēdes suņi ierakstās šajā grupā, kuriem ir īpaši nepieciešama socializācija, jo liela daļa no socializācijas ir arī pastaiga. Ja suns ir bijis pie ķēdes un viņam vēsturiski šīs asociācijas ir tikai negatīvas ar būšanu pie ķēdes, iespējams, ar limitētu pārtikas saņemšanu un tamlīdzīgi, runājot par sliktākajiem gadījumiem, kad suņi tiek nogādāti patversmē, tad skaidrs, ka viņam arī ar pavadu, ar kakla siksnu ir sliktās asociācijas. Arī manā pieredzē ir bijuši gadījumi, kad ar ļoti maziem pakāpeniskiem solīšiem, sākot ar vienkārši būšanu suņa voljērā, vai ir arī suņi, kuri pat neļauj tā īsti pienākt pat no ārpuses voljēram un ir ļoti agresīvi, un rej. Tad ir šie mazie solīši, līdz brīdim, kad tu viņu vari pielikt pie tās pavadas un kad viņš vairs nedomā, ka cilvēks ir pats, pats briesmīgākais radījums pasaulē.
Ar cik suņiem jums vienā reizē sanāk pavadīt laiku? Vai tie ir vairāki suņi, ar kuriem jūs paspējat kopā padarboties?
Toms Goiževskis: Man ir liela priekšrocība, ka šajā nodarbē palīdz arī mana draudzene Laura. Nesen ir pievienojusies arī mana mamma, kas mums tādu kopējo kapacitāti palielina. Līdz ar to mēs to mēģinām uzturēt kā iknedēļas pasākumu – došanos uz "Ulubeli". Vidēji tie ir kādi desmit līdz 12 suņi, ar kuriem mums izdodas brīvdienās izstaigāties.
Vai sanāk ar kādiem suņiem nodibināt ciešāku saikni, jo droši vien, tāpat kā nav vienādu cilvēku, nav arī vienādu suņu? Kāds no viņiem, es pieļauju, vairāk iekrīt sirdī. Liena, vai jums ir kādi īpašie mīluļi?
Liena Kalna: Mani saveda kopā "Ulubeles" administrators ar draudziņu – un tas ir tāds īpašs suns, kas bija visnedraudzīgākais, man liekas, no visiem, kuram neviens arī roku nevarēja pielikt klāt. Mūsu draudzība ļoti ilgi vilkās, bet nu jau mēs esam tā sadraudzējušies, ka var noglaudīt un pakasīt aiz auss, un staigājam. Tā ir, jā, kā mēs ar Tomu pirmīt runājām, ka viņam ir savs loks, pa kuriem voljēriem iet. Ir citi, kas nāk tikai pie "opīšiem". Un kaut kā ir tā, ka tu pats savedies kopā ar suņiem. Katru reizi nāc, ar katru reizi vairāk viņš pierod pie tevis. Viņš tev uzticas, un tad liekas – nu, kā es viņu tagad neizvedīšu, bet vedīšu citu ārā? Tā arī veidojas saikne ar viņiem.
Vadims Čudars: Mīluļi noteikti procesa laikā rodas, nav iespējams, ka tā nenotiek. Bet kopš es uzsāku socializēt suņus grupā no pagājušā gada rudens, tad man ir piešķirts konkrēts suns, ar ko es strādāju. Tas ir Reksis, kurš baidās pamest patversmi, bet burtiski pagājušo nedēļu mums bija liels, liels rāviens uz priekšu. Konkrēta problēma bija, ka suns baidās iet tik tālu, ka viņš vairs nedzird patversmes rejas. Viņš sāk stiept pavadu atpakaļ un meklēt jebkādu iespēju, kā tikt atpakaļ savā ierastajā vidē. Līdz pat smieklīgai simulācijai ziemā, ka pēkšņi sunim ieķeras kaut kas ķepā un ir jāiztīra sniegs. Kā tikai mēs ejam patversmes virzienā, nekādu problēmu nav. Katrs suns nāk ar savu raksturu. Ir ļoti viegli pieķerties. Ir arī daudz citu kolosālu suņu, tai skaitā suņu ar problēmām, ar savu īpašo raksturiņu, ar savām īpatnībām, un tas ir brīnišķīgi, jo mēs esam dažādi.
Tom, kā ir ar jums? Jūs arī piekrītat tam, ka mēs esam līdzīgi tiem suņiem, ko izvēlamies?
Toms Goiževskis: Jā, viennozīmīgi. Viens no tiem ir Bobis, un tas ir mans suns jau trīs gadus, kurš ir adoptēts no "Ulubeles" 2021. gadā. Viņš tika pozicionēts kā ļoti liels žuļiks. Līdz ar to ļoti daudz dažādas tādas it kā šķietami gaidāmās likstas varēja būt saistītas. Bet beigu beigās tas, ko arī pirms tam, ja nemaldos, Liena minēja, par šo klikšķi, ka ir īpašie suņi, ar kuriem klikšķis veidojas, tad manā gadījumā šis klikšķis bija tik spēcīgs, ka tagad man viņu gribētos pat dēvēt par savas dvēseles pagarinājumu, jo nespēju iedomāties, kā būtu bez viņa. Bet tas noteikti nav viss. Iepriekš pieminēju arī savu draudzeni Lauru, kurai ir suns Šeldons, kas arī ir adoptēts no "Ulubeles" gadu vēlāk – 2022. gadā. Šis gan ir īpašais suns ar smagāku vēsturi, un noteikti, ka man piekritīs liela daļa "Ulubeles" darbinieku, kas neloloja īpaši lielas cerības uz to, ka viņu kāds varētu adoptēt, kur nu vēl, ka viņš varētu būt tāds pavisam normāls mājas suns kādā brīdī. Noteikti daudzi arī no aizgājējiem, kas šobrīd ir citos medību laukos. Noteikti gribu uzskaitīt arī daudzus tādus. Manā gadījumā vienmēr ir kaut kā iekrituši acīs tādi necilākie, varbūt kaut kādā ziņā bišķiņ tādi riebīgāki suņi, ar riebīgāku raksturiņu. Kā, piemēram, bija tāds Smiļģis. Smiļģītis nonācis no kaut kurienes arī diezgan mīklainos apstākļos. Nu nebija tā, ka cilvēks viņam ir mīļākā lieta, kam atrasties tuvumā. Viņš mēdza arī šad tad ieknakstīt. Bet kaut kā mēs tomēr laika gaitā satuvinājāmies. No tagadējiem iemītniekiem ir tāds Avotiņš, kuram uz voljēra ir rakstīts "Neaiztikt aiz kakla siksnas, var iekost!".
Patversmes "Ulubele" darbiniece Diāna Elekse man sarunā teica, ka tik liela patversme nemaz nevarētu pastāvēt bez brīvprātīgajiem. Tā kā jūsu atbalsts būtībā ir izšķirošs! Tomēr ko brīvprātīgais darbs dod jums pašiem? Kas sagādā vislielāko gandarījumu?
Vadims Čudars: Es jau kādu brītiņu to neuztveru kā darbu, tā ir drīzāk interese, drīzāk aicinājums. Iesākumā, staigājot ar suņiem, tu jūti terapeitisko sajūtu, tu esi momentā, koncentrējies uz suni, seko viņam līdzi, tev aizmirstas savas ikdienas raizes, problēmas. Līdz ar to tu atbrīvojies un koncentrējies tikai uz suni. Suns tavā pastaigā ir viss. Ar laiku var daudz ko citu iegūt no šī procesa. Protams, gandarījums par to, ka tu dod savu pienesumu, tu dod kādu artavu patversmei. Bet, kopš uzsāku suņu socializēšanu, es jūtu, ka esmu advancējies tieši psiholoģijā, kā mēs zinām, psiholoģija ir viena – vai tā būtu suņu, citu dzīvnieku, cilvēks arī ir dzīvnieks. Līdz ar to tas aiziet citos līmeņos – un tās ir praktiskās zināšanas, ko tu pielieto un ko tu izmanto savā dzīvē.
Liena Kalna: Braukt uz "Ulubeli" – tā ir mana terapija, jo tajā brīdī no visiem atslēdzies, tu ej ar to suni, staigā, tu ar viņu izrunā, kas viņam ir, kas tev ir. Tāda kā maza psihoterapija tajā visā ir bijusi. Ko es esmu paņēmusi no tā visa? Nu, man ir sanācis arī tā, ka es esmu pastrādājusi kā dispečeris uz telefona, un es arī ļoti daudziem, kas cenšas paņemt dzīvniekus, lieku daudzas reizes padomāt par to. Jo tāpēc, ka daudzi vienkārši sapņo, bet sapņi ne vienmēr piepildās. Tā ir vislielākā "aplaušanās" – cerības nepiepildās. Tas ir tas, ko es cenšos cilvēkiem arī pateikt, kādi ir plusi un kādi ir mīnusi, jo man pašai arī suns bija invalīds. Lai viņam tur forši augšā ir! Tā ir atbildība, un man patīk iet un ar viņiem sarunāties, darboties. Man tiešām ir terapija, es tiešām jūtos ļoti labi tur tajā vidē. Un man prieks arī par to, ka es savas zināšanas un savas spējas varu dot un ieguldīt. Arī kā Toms un arī Vadims teica, kā mēs visi – tas ir forši, ka mēs tiem suņiem varam palīdzēt. Tad, kad mēs redzam, ka viņš ir noaudzis, mēs saprotam to, ka darbiniekiem nav laika tam visam. Kad mēs viņu izķemmējam, viņš jūtas tik laimīgs – viņš var pa sniegu pavāļāties. Un tev uzreiz ir tāds papildu dopings iekšā no tā, ko tu iegūsti.
Kā ir ar jums, Tom? Tā ir droši vien kvalitatīva laika pavadīšana arī ar ģimeni?
Toms Goiževskis: Viennozīmīgi, jā, būšana svaigā gaisā, izkustēšanās. Bet papildus tam es noteikti to arī redzu kā diezgan lielu darbu arī ar savu ego. Jo no tā, ka tu paraudāsi par to dzīvnieku vai pabēdāsies no attāluma, no tā viņš mājās netiks un no tā viņam dzīves apstākļi arī patversmē neuzlabosies. Tāpēc es to uztveru kā pašaizliedzības treniņu, ego treniņu, lai spētu to nolikt malā. Mani diezgan cieši caurstrāvo viens tāds citāts no viena angļu rakstnieka, tāds Džons Bunjans ir teicis, ka tu neskaities dzīvojis, kamēr neesi palīdzējis kādam, kurš tev nekad nespēs atdarīt ar to pašu. Es mēģinu caur tādu prizmu doties uz patversmi, jo tā jau tomēr tāda diezgan beznosacījumu darbība, un es neko negaidu atpakaļ, bet cenšos dot, ko jau varu.
Ir daudz tādu stāstu, kad dzīvnieki tiek pamesti apzināti. Arī šajā pavasarī mēs dzirdam, cik pārpildītas ir dzīvnieku patversmes. Kā jūs domājat, kam vajadzētu mainīties mūsu sabiedrībā, lai mums būtu mazāk šo stāstu? Bieži vien ir dzirdams, ka saimnieks ir aizgājis mūžībā un suns ir palicis viens.
Toms Goiževskis: Tas, ko es noteikti gribētu rosināt un ieteikt, kam vajadzētu mainīties tāda vidējā aritmētiskā sabiedrības locekļa galvā, ir tas, ka, pirmkārt, gados veciem cilvēkiem ir jāapzinās – nevajag ņemt jaunu suni. Ja tev ir savi astoņdesmit, astoņdesmit pieci gadi, visu cieņu, protams, tavam mūža gājumam, bet neņem kucēnu, jo ir risks, ka viņš paliks bez saimnieka kādā brīdī. Tāpat arī ļoti bieži dzirdam – oi, mums bija jāpārvācas uz ārzemēm. Bet tas nav iemesls! Tu bērnu diez vai atstāsi citā valstī tāpēc, ka tev ir jāpārvācas uz ārzemēm. Tad kārto savus apstākļus tā, lai tu varētu to suni ņemt līdzi, vai arī nepārvācies. Tāpat mums ir arī diezgan arhaisks uzskats par sterilizāciju. Mums pat nebūtu no Rīgas jāaizbrauc, lai dzirdētu viedokli – tā jau ir suņu dabīgo vajadzību atņemšana – kastrācija vai sterilizācija. Tas patiesībā ir diezgan atbildīgs solis, ja mēs neesam šķirnes suņu audzētava. Tad tas ir mūsu uzdevums paredzēt to, ka viņiem nebūs nevēlami kucēni, mēs izvairāmies no tā, ka patversmes kļūst pilnākas. Mēs izvairāmies lauku reģionos no "vecās labās" jūras skolas. Tas pats, arī "ss.com" ieejot, paskatoties sludinājumus, es teiktu, ka proporcionāli ļoti, ļoti maza daļa no tiem visiem ir oficiālas audzētavas, un tas ir ļoti, ļoti lielā pretrunā ar manu ideoloģiju par suņu pavairošanu un audzēšanu. Protams, viennozīmīgi – bargāki sodi arī par šo cietsirdīgo izturēšanos. Mēs esam kaut kādā ziņā tagad par ķēdes suņiem kaut kur vismaz pavirzījušies, bet tik un tā tas skar tādus gados jaunus suņus, kurus tagad nedrīkst vairs turēt pie ķēdes. Vēl cilvēki, kas vēlas šķirnes suņus. Ieejot patversmē, mums te diezgan tomēr salīdzinoši mazāk ir šie šķirnīgie, bet lielā daļā gadījumu cilvēki, kas šos šķirnes suņus vēlas, viņi tomēr balsta savu izvēli uz vizuālo. Tas liek domāt, ka suns patiesībā ir kaut kāds aksesuārs, nevis tavs ģimenes loceklis. Arī diemžēl realitāte ir tāda, ka arī patversmēs pirmie mājās nonāk smukie, pūkainie, draudzīgie, maziņie. Tas šķiet kaut kādā ziņā nedaudz aprobežots uzskats. Noteikti tas viss iepriekš minētais liecina, ka, iespējams, publiskajā telpā ir par maz informācijas. Bet noteikti gribu pozitīvi uzteikt "Ulubeles" vienu no iniciatīvām, kas jau kādu laiku ir – tā ir Cilvēcības skoliņa. Es uzskatu, ka tas ir solis pareizajā virzienā, lai vismaz jaunajai paaudzei iedēstītu pareizās vērtības.
Kas ir Cilvēcības skoliņa?
Toms Goiževskis: Cilvēcības skoliņa, cik man zināms, ir tāds epizodisks pasākums, kas ir pašiem, pašiem jaunākajiem dalībniekiem un bērniem, kur tiek mācīts un stāstīts par patversmi, kas tas ir – par to, kā suņi un kaķi tur nonāk.
Laura Lapiņa: Varbūt arī skolā vajadzētu būt kādai papildu nodarbībai, kur mēs runājam par to, ka mēs esam atbildīgi par dzīvībām mums apkārt, par tiem, ko mēs pieradinām. Un par to, kā arī izvēlēties sev to labāko draugu.
Liena Kalna: Man liekas, ka pirmām kārtām par to visu ir jāsāk runāt ģimenē. Jo parasti ir tā, ka bērni grib – es gribu sunīti, es gribu kaķīti. Un tad vecāki nopērk, bet neapzinoties to, kas tas ir. Es ļoti daudziem saku, ka ir mums patversmes, brauciet katru nedēļu staigāt. Brauciet, mācieties, darbojoties. Man ļoti patīk, ka es, darbojoties "Ulubelē", esmu redzējusi, ka ļoti daudz skolu brauc – ne tik vien kā uz Cilvēcības skoliņu, bet arī ekskursijās, kur visa klase piedalās, un brauc arī ar vecākiem.
