Ārpus ētera
Aktuālie notikumi Latvijas–Baltkrievijas pierobežā katru dienu ir iemesls veidot jaunas ziņas, kuru centrā ir migranti, robežas šķērsošana, žogs, tā pārvarēšana, migrantu atturēšana vai ielaišana Latvijā. Process pamatoti tiek saistīts ar Baltkrievijas režīma realizētā hibrīdkara paņēmieniem. Kā par šo visu medijos stāstīt profesionāli ētiski?
Reiz izstādē satiku Džemmu Skulmi, kura paziņoja, ka vakaros vienmēr skatoties LTV Kultūras ziņas. Pavaicāju, kurus jaunumus gaida visvairāk, taču viņa atmeta ar roku: "Neklausos tos jūsu tekstus, abi ar Raginska kungu runājat parāk ātri. Man svarīgi paskatīties, kāda tev frizūra un kleita. Esmu vizuāls cilvēks, tādēļ skatos, kas krāšņs!"
Baltkrievu bēgļu bērni 1. septembrī ies skolā Latvijā. Kopā ar vecākiem viņi te sākuši jaunu dzīvi. Un ja vecāku izvēle piedalīties 2020. gada revolūcijā Baltkrievijā bija apzināta, tad bērni iet pa to ceļu, kuru izvēlējušies māte un tēvs. Kā jūtas bērni bērnudārzā, skolā? Kā tas ir – iet uz stundām un mācīties priekšmetus, nesaprotot latviešu valodu?
Pirms dažām dienām LSM portālā tika pieminēta sociālā kampaņa "Atceries. 23. augusts", veltīta totalitārisma upuriem, ko izveidoja Eiropas tīkls "Atcere un solidaritāte" (European Network Remembrance and Solidarity, ENRS), kuru dibināja Centrālās un Austrumeiropas valstu pārstāvji. Būsim godīgi: mums ir kopīga vēsture.
Sporta komercializācijas dēļ pieaugošās televīzijas pārraižu licenču cenas ir novedušas pie tā, ka sabiedriskie mediji visā Eiropā sastopas ar problēmām iegādāties raidīšanas tiesības, lai skatītāji bez ierobežojumiem, nemaksājot papildus par īpašām pakām vai interneta pieslēgumiem, varētu just līdzi savējiem.
Kad jūnijā iesniedzām projektu Rīgas domes Sabiedrības integrācijas projektu konkursā nevalstiskajām organizācijām, ļoti satraukti gaidījām iznākumu, jo bez atbalsta šādu nometni personību izaugsmei, kurā ir lekcijas ar dažādiem lektoriem, kurā katru dienu nedēļas garumā strādā vairāki pedagogi plašas amplitūdas nodarbēs jauniešiem ar īpašām vajadzībām, nebūtu iespējams sarīkot. Nometni sarīkot Saulkrastos izdevās!
Augusta sākumā Rīgā, Doma laukumā notika viens no diviem "Telewizja Polska" ("Polijas televīzija) pie Daugavas rīkotajiem pasākumiem – koncerts "Łączy nas Bałtyk" ("Mūs vieno Baltijas jūra"). 24. septembrī poļu dziedātāji līdzīgajā sastāvā uzstāsies arī Daugavpilī.
Tas, ko stāsta baltkrievu bēgļi, kas pēc 2020. gada notikumiem Baltkrievijā atbraukuši uz Latviju, dziļi aizkustina dvēseli. Varonis (viņa vārds mainīts), kurš šodien atklāj savu stāstu, kļuva par liecinieku tam, kā spēka struktūru pārstāvji protestu laikā nogalināja cilvēku. Neskatoties uz visu pārdzīvoto, aktīvists sāka dzīvi no baltas lapas, un sekmīgi – apguva jaunu, prestižu profesiju, izveidoja ģimeni, turpina mācīties latviešu valodu un piedalīties baltkrievu diasporas dzīvē.
Jaunākajā "Sporta studijas" aizkulišu epizodē ciemojas Latvijas hokeja izlases un "Zemgale/LLU" treneris Artis Ābols. Atskatījāmies uz pasaules čempionātu Rīgā, kādi bija iemesli un sakritības bronzas medaļas izcīnīšanai. Noskaidrojām, par ko Artis Ābols šobrīd ir ļoti dusmīgs, kāda ir šībrīža hokeja sistēma Latvijā un kādus uzlabojumus būtu nepieciešams ieviest.
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā Reinis Ošenieks sarunājas ar vieglatlēti Rūtu Kati Lasmani. Tikko notikušajā Valsts prezidenta balvas izcīņā trīssoļlēkšanā Lasmane uzvarēja ar rezultātu 14,02 metri. Šis sniegums Pasaules Vieglatlētikas savienības ("World Athletics") punktu tabulas vērtē deva 1119 punktus, kas bija augstvērtīgākais rezultāts abās sacensību dienās.
2020. gada prezidenta vēlēšanu trešajā gadadienā Latvijas baltkrievi, tāpat kā citu diasporu baltkrievi visā pasaulē, rīkoja "Solidaritātes dienu". Kolonna Rīgā gāja no Nacionālās bibliotēkas līdz Brīvības piemineklim. Šis datums – 9. augusts – mainījis dzīvi uz "līdz" un "pēc" gan pašai Baltkrievijai, gan desmitiem tūkstošiem tās pilsoņu, pret kuriem tika vērstas nežēlīgas represijas. Un, lai kā diktators necenstos "aizšķirt" Revolūcijas lappusi, ar propagandu uzbūvējot pats savu realitāti, tas pilnīgi noteikti neizdosies.
Tā mēdz būt – cilvēks jau sen ar kaut ko vairs nenodarbojas, viņu reti kurš redzējis, kāds jau aizmirsis par viņa eksistenci, taču viņa lieta tomēr turpina dzīvot. Runa ir par bijušo Latvijas Futbola federācijas prezidentu un "Skonto" futbola impērijas bosu Gunti Indriksonu, kura lolojums – "Skonto" stadions – liek arvien no jauna atgriezties tajās līksmajās dienās.
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā Andris Auziņš sarunājas ar nu jau bijušo basketbolistu Kasparu Vecvagaru. Šajā gadā Vecvagars sezonu sāks jaunā ampluā kā "Valmiera Glass/ViA" treneris.
Postoši mežu ugunsgrēki, sirdi stindzinošas viesuļvētras un iznīcinoši karstuma viļņi… Ekstrēmi laika apstākļi un informācija par netipiskām gaisa temperatūras izmaiņām ienākusi pamata ziņu lentēs. Tās vairs nav laika vai dabas katastrofu ziņas. Tās ir klimata pārmaiņu, zinātnes, sabiedrības veselības, sociālo problēmu, ekonomisko krīžu un politiskā procesa ziņas. Tās pamana un nicīgi, pārmetot žurnālistiem angažētību, uzdevumu pakļaut sabiedrību, "tāpat kā ar "izdomātu pandēmiju", dusmīgi komentē klimata pārmaiņu skeptiķi. Arī Latvijā. Arī dienās, kad ziņas par laika apstākļiem mūsu valstī sākas ar vārdiem "pārsniedz novērojumu vēsturē fiksēto…" Diskusijas par to, kā profesionāli atspoguļot klimata pārmaiņas, ir ļoti aktīvas. Par ko tajās runā žurnālisti un pētnieki?
Šodien, klausoties, ko stāsta mani tautieši – baltkrievu bēgļi, kuriem Latvija kļuvusi par otrajām mājām, es sapratu, ka lepojos ar to, ka viņus pazīstu. Viņi visi ir neticami stipri, drosmīgi un gudri cilvēki. Manas nācijas zieds. Baltkrievi stāsta par to, kā viņi nonākuši šeit, par savu dzīves pieredzi jaunā valstī. Kā arī par sabiedrisko organizāciju "Supolka" ("Суполка"), kuru viņi izveidojuši Latvijā, lai atbalstītu cits citu un dzimto Baltkrieviju, saglabātu savu nacionālo kultūru. Jā, visu sarunbiedru vārdi ir mainīti, un nē, fotogrāfiju nebūs: visiem Baltkrievijā ir radinieki.
Ziņu bota veidots saturs mūsu jaunumu lentēs ir ikdiena, jo mākslīgā intelekta (MI) rīki un profesionāli žurnālisti vai redaktori strādā līdzās gandrīz kā parasti kolēģi. Daudzi mediji veido un testē jaunas MI izmantošanas iespējas, uzdodot jautājumus ne vien par programmētāju, bet arī par žurnālistikas ētiku. Kas par to jāzina auditorijai?
Skumja ziņa pienākusi no Ņujorkas – nenodzīvojusi līdz savai 95. jubilejai sešas dienas, viņsaulē aizgājusi Latvijas žurnāliste Emma Bramņika-Vulfsone. Par to pavēstīja Natella Grigorjana, Gaļina Prosvirova, Renē Armanda, Vladimirs Haneliss – bijušie laikraksta "Vefietis" līdzstrādnieki. Droši vien šis būs mans neparastākais… ne gluži nekrologs (Emma droši vien šim vārdam veltītu ironisku "hm"). Un arī ne "atvadu vārdi" ("šķiršanās – tā nav mums", kā dzied dziesmiņā no filmas "Salmu cepurīte").
Trešdien, 2. augustā, speciāli veidota darba grupa spriedīs jau par konkrētiem scenārijiem tālāko gadu nodokļu politikai. Līdz šim visi darba grupā skatītie priekšlikumi no plašākām diskusijām sabiedrībā tika slēpti, un to uzskatīt par normālu praksi diez vai vajadzētu. Laika līdz gada beigām, kad teorētiski nodokļu izmaiņām vajadzētu stāties spēkā, nav daudz. Vai būs iespējamas kvalitatīvas diskusijas un piedāvājuma korekcijas – atliek tikai cerēt.
"Cīņa pret cenzūru ir atklāta un bīstama, tāpēc varonīga, savukārt cīņa pret pašcenzūru ir anonīma, vientuļa un neredzama, un tā liek tās subjektam justies pazemotam," 1986. gadā esejā "Cenzūra/pašcenzūra" rakstīja rakstnieks un tulkotājs Danilo Kiss.
"Tā ir zeme, kas applūdusi ar asinīm", parasti tik daudz poļi zina par Volīniju, aizmirstot par simtgadīgo poļu, ebreju un ukraiņu līdzāspastāvēšanu šajās zemēs, par slaveno Kremenecas liceju un Juliuša Slovacka (Juliusz Słowacki), Džozefa Konrada (Joseph Conrad) un Jaroslava Dombrovska (Jarosław Dąbrowski) dzimteni. Latviešiem Volīnija ir vēl lielāks noslēpums.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
