Ārpus ētera
2017.gadā būs vairāki notikumi, kas nopietni ietekmēs mediju vidi. Lūk, dažas versijas par to, kas varētu un kas nevarētu mainīties.
2016. ir gads, kurā turpinājām gaidīt karu. Ziņās vēstīts par Krievijas militārajām aktivitātēm Latvijas un pārējo Baltijas valstu pierobežā, kodolraķetēm Kaļiņingradā, un dažādas amatpersonas vai citi zinātāji regulāri ir izteikušies par situācijas saasinājumiem. Laikā, kad bieži tiek runāts par jauno auksto karu, vienīgais, kas mierina — šoreiz mēs atrodamies priekškara otrajā pusē. Tomēr arī šī puse nav neitrāla. Tāpēc rūpīgi izvērtēt vajag arī šīs puses informācijas avotus un spriedumus.
Politiķu, amatpersonu vai citu personu izteikumi un darbi publiskajā telpā regulāri tiek kritiski izvērtēti. Tas ir normāli — šāda pārraudzība ir viens no veidiem, kā sabiedrība var sekot līdzi valstī notiekošajiem procesiem. Dažkārt pārmetumi ir pamatoti, dažkārt ne visai. Tāpēc žurnālistikā labais tonis ir dot nopeltajiem iespēju sniegt savu skaidrojumu.
Ja nepieciešama ilustrācija tam, kā mediji veido realitāti, par kuru pēcāk paši aizgūtnēm ziņo, der palūkoties, kā žurnālisti nesen vēstīja par SKDS veikto socioloģisko aptauju. Aptaujā cilvēkiem tika jautāts, no kuriem ministriem valstij ir vislielākais labums un vismazākais labums.
