Ja žurnālisti katru dienu cīnās par iespēju iegūt savlaicīgu un patiesu informāciju atbildīgās valsts institūcijās, ja konkrēti politiķi vai amatpersonas regulāri izvairās no mediju pārstāvjiem, vai Latvijas mediju redaktoriem par to ir kas sakāms? Vai ir kas paziņojams par profesionālajiem principiem, par ikdienas darbu, par to, kas maināms un kas paliks nemainīgs?
2016. ir gads, kurā turpinājām gaidīt karu. Ziņās vēstīts par Krievijas militārajām aktivitātēm Latvijas un pārējo Baltijas valstu pierobežā, kodolraķetēm Kaļiņingradā, un dažādas amatpersonas vai citi zinātāji regulāri ir izteikušies par situācijas saasinājumiem. Laikā, kad bieži tiek runāts par jauno auksto karu, vienīgais, kas mierina — šoreiz mēs atrodamies priekškara otrajā pusē. Tomēr arī šī puse nav neitrāla. Tāpēc rūpīgi izvērtēt vajag arī šīs puses informācijas avotus un spriedumus.
Politiķu, amatpersonu vai citu personu izteikumi un darbi publiskajā telpā regulāri tiek kritiski izvērtēti. Tas ir normāli — šāda pārraudzība ir viens no veidiem, kā sabiedrība var sekot līdzi valstī notiekošajiem procesiem. Dažkārt pārmetumi ir pamatoti, dažkārt ne visai. Tāpēc žurnālistikā labais tonis ir dot nopeltajiem iespēju sniegt savu skaidrojumu.