Ārpus ētera
LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” pārbaudīja Roberta Raimo vēstījumu, ka krīzes aizsegā ir plāns iznīcināt mazo un vidējo biznesu. Eksperti to vērtē kā komentāru, kurā ietverts nepamatots fakts.
LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” pārbaudīja Jāņa Pļaviņa vēstījumu, ka vīruss ir radīts laboratorijā Uhaņā, sadarbojoties ķīniešiem un amerikāņiem. Lai arī fakti patiesi, taču to salikums ir manipulatīvs. Eksperti to vērtē kā ļoti meistarīgu dezinformācijas formu.
Apziņa, ka cilvēku izseko, parasti ir nepatīkama. Ja uzraudzība ir totāla — katrs solis uzskaitīts, katra darbība piefiksēta, katra saruna ierakstīta —, tas rada pamatotu apdraudētības un neuzticēšanās sajūtu. Taču šāda izsekošana jau sen vairs nav zinātniskajā fantastikā tik dažādos veidos apspēlēta antiutopija. Digitālajā vidē tā ir realitāte, un neredzamība tai liek izskatīties mazāk biedējošai. Dažkārt uzraudzība ļauj cīnīties pret ļaundariem vai palīdz ierobežot koronavīrusa izplatību, bet visbiežāk tā prasti cenšas sūkt peļņu no mūsu ikdienas dzīves gaitām vai ar mums manipulēt.
Infodēmija jeb infodemic ir vārds, ko izmanto, lai aprakstītu nepatiesas informācijas plūsmu, kas tiek izplatīta par vīrusu Covid-19. Šo jēdzienu lieto Pasaules Veselības organizācijas ģenerāldirektors, sakot: “Mēs cīnāmies ne tikai pret epidēmiju, mēs cīnāmies pret infodēmiju.”
Atšķirībā no Atmodas laika mūsdienās vairs nepastāv inteliģence, kurā ieklausās visa sabiedrība, tā intervijā Latvijas Radio stāsta neatkarīgā pētniece un uzņēmēja Olga Procevska. Šis ir laiks, kad par satura veidotāju var kļūt jebkurš. Sabiedrība ir sadalījusies ciltīs, un katrai no tām ir savas autoritātes. Mūsdienās autoritātēs klausās nevis tāpēc, lai iegūtu informāciju, bet lai atrastu kopīgu identitāti.
Tieslietu ministrija, Kultūras ministrija un Valsts policija aicina kritiski izvērtēt satura avotus, no kuriem tiek iegūta informācija par koronavīrusu jeb Covid- 19 un neizplatīt maldinošu informāciju, bet iegūt ziņas no drošiem informācijas avotiem.
Komercmediju darbiniekiem bieži vien nākas izdabāt īpašnieku un reklāmdevēju interesēm, bet reģionālajā presē žurnālists ir pārāk pietuvināts kopienai – tā uzskata Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes dekāne, asociētā profesore Anda Rožukalne, kura pētījusi pašcenzūru Latvijas medijos. Sabiedriskie mediji ir daudz brīvāki no pašcenzūras, tāpēc, lai mazinātu pašcenzūru, sabiedrībai jāsaprot, cik svarīgi ir neierobežot žurnālista darba brīvību.
40% no "Youtube" lietotājiem jauniešiem uzskata, ka viņu iemīļotie "Youtube" satura veidotāji saprot viņus labāk nekā draugi, liecina kompānijas “Google” veiktais pētījums ASV 2016. gadā. Cik daudz uzticamies slavenībām, ģimenei un interneta vietnēm Latvijā?
Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kura spēj diagnosticēt koronavīrusu laboratorijā, gandrīz vienlaikus paziņoja aizsardzības ministrs Artis Pabriks un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule. LSM.lv "Melu detektora" pārbaude parādīja, ka šie apgalvojumi neatbilst patiesībai.
Daiņa Īvāna un Artūra Snipa raksts „Par Daugavas likteni domājot” 1986. gada 17. oktobrī laikrakstā „Literatūra un Māksla” bija drosmīgs un svarīgs pagrieziena punkts tālākajos Atmodas procesos. Latvijas Universitātes filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns intervijā Latvijas Radio pauda uzskatu, ka mūsdienās mediji izvēlas neitrālāku veidu, kā atspoguļot notikumus. Laikraksts “Literatūra un Māksla” savā laikā esot izmantojis iespēju izcelties uz virkni daudz pasīvāku mediju fona. Šobrīd gan mediji kļuvuši arī paviršāki, jo informācijas plūsma ir krietni intensīvāka.
