Vairas Vīķes-Freibergas dzīve līdz nokļūšanai prezidentes amatā parasti tiek atainota kā smags bārenītes un bēgļu bērna ceļš uz pašas un visas Latvijas nokļūšanu atpakaļ “saulītē”. Taču šī, kaut arī būtiska, ir tikai viena no daudzajām prezidentes dzīves šķautnēm, bez kurām stāsts par viņu nebūtu pilnīgs.

“Man vienmēr ir paticis runātais vārds. Ja ne bēgļu gaitas, paliekot Rīgā, es varbūt būtu kļuvusi par aktrisi,” kādā intervijā savulaik sacījusi Vaira Vīķe-Freiberga. Šovasar, izrādot krāšņās puķu dobes savā Īvandes lauku mājā, prezidente savukārt stāstīja, ka būtu varējusi būt “laimīgs” ziedu selekcionārs.

Žurnālistiem, kas intervējuši prezidenti, ir labi pazīstams auksti metāliskais tonis, kāds ieskanas viņas balsī, kad Vairai Vīķei-Freibergai uzdotais jautājums nav patīkams. Taču nevienu pārmetumu viņa neuztver tik sāpīgi kā apgalvojumus, ka nav pietiekami darbojusies valsts iekšpolitikā.

Nešpetna, augstprātīga, ļaunatminīga un pārliecībā par savu izredzētību gatava pārmērībām. Šādi pārmetumi Vairai Vīķei-Freibergai izskanējuši gan prezidentūras laikā, gan vēlāk. Tiesa, tikai retais atļāvies publiski nākt klajā ar šādu viņas novērtējumu.