Mēs būsim tik stipri, cik mūsu griba! (Rainis)

5. jūnijā Latvijā gaidāmās pašvaldību vēlēšanas notiks situācijā, kad korona vīrusa pandēmija ir izraisījusi vienu no smagākajām krīzēm atjaunotās valsts vēsturē, bet valdības neizlēmīgā un nesaskaņotā rīcība ir novedusi pie sabiedrības noguruma un vilšanās.
Viens no būtiskiem iemesliem, kādēļ izveidojusies šāda situācija, ir 30 gadus pastāvošā situācija, ka pie varas ir tikai ierobežots partiju loks, kas ir novilcis sev apkārt sarkanās līnijas, atsakoties dalīties varā ar ikvienu, kura uzskati ir kaut nedaudz atšķirīgi no labēji konservatīvā redzējumā. Tas ne tikai liedz izmantot daudzu talantīgu cilvēku potenciālu, bet arī turpina šķelt Latvijas sabiedrību, iedalot to pēc etniskā principa, politisko uzskatu, vēlmes uzturēt normālas biznesa un politiskās attiecības ar „tīkamajām” un „netīkamajām” lielvalstīm un citiem principiem.
Sabiedrības sašķeltība un 30 gadu garumā īstenotā politika ar sociāli mazāk aizsargāto iedzīvotāju izdzīvošanas atstāšanu viņu pašu ziņā, noteikti nav tas ceļš, kas novedīs Latviju līdz pārtikušas un sociāli taisnīgas valsts statusam. Sabiedrības šķelšana – vienalga, vai tā balstīta uz tautību, valodu, politiskajiem uzskatiem vai tradīcijām, liedz ievērojamai daļai cilvēku piedalīties valsts attīstībā. Savukārt, ekonomiskās politikas izraisītais sociālais netaisnīgums pēc pandēmijas beigām sola jaunu emigrācijas vilni ar sekām.
Ir skaidrs, valstij ir vajadzīgas jaunas prioritātes. Latvija ilgus gadus ir bijusi Eiropas Savienības teicamniece budžeta jostas savilkšanā, ir ar uzviju pildījusi starptautisko finanšu institūciju prasības un aizsardzības saistības. Tagad ir pienācis laiks ar tādu pat centību beidzot sākt pildīt saistības arī pret saviem iedzīvotājiem, ir jāizvelk no bedres veselības aprūpe, jāglābj izglītība un jāmaina sociālā politika, nodrošinot cilvēka cienīga iztiku ikvienam un nepieļaut, ka daļa iedzīvotāju tiek atstāti aiz nabadzības sliekšņa. Latvija nevar atļauties vēl vienu emigrācijas cēlienu.
Lai beidzot panāktu plaukstošu, sociāli iekļaujošu valsti, ir jāmainās veidam, kā tauta ievēl savus priekšstāvjus. Pašreizējā sarakstu sistēma neprasa konkrētu atbildību no katra deputāta, neliek viņam atskaitīties par savu lēmumu. Rezultātā varu tautai nozog tie, kas visnekaunīgāk sola un visātrāk aizmirst solīto. Ir nepieciešama pāreja uz mažoritārām vēlēšanām, lai pilsoņiem būtu iespēja atdot balsi konkrētam priekšstāvim, pieprasīt konkrētu rīcību un arī izteikt viņam neuzticību, ja netiek pildīta vēlētāju griba.
Ir jāpārtrauc atšķirīgo uzskatu vajāšanas vilnis, kas turpina pieņemties spēkā, aizvien vairāk šķeļot sabiedrību. Ir jāveido iekļaujoša sabiedrība un savstarpējā cieņa.
Šie un citi līdzīgi punkti ir neatņemama daļa no „Saskaņas” programmas, un pati partija ir veidota pēc minētajiem principiem. Ikreiz, kad vēlētāji ir spējuši salauzt mākslīgi radīto neuzticības sienu, atdodot balsis „Saskaņai”, partija ir spējusi ar darbiem pierādīt, ka Latvijā pašvaldību līmenī ir iespējams īstenot citu – ievērojami taisnīgāku sociālo politiku.