Pateicības Raksts

Treneris. Cilvēks. Personība.

Jānis Lodītis

Distanču slēpošana

Rakstu visu bijušā Rīgas Politehniskā institūta distanču slēpotāju vārdā, kuri savulaik daudzas ziemas un vasaras pavadījuši, lejot sviedrus trenera Jāņa Lodīša vadībā izlases treniņbāzē „Brakos” pie Ērgļiem. Es lauku zēns no Trikātas pagasta „Ūdriņiem” viņu pirmo reizi satiku 1974.g. oktobrī RPI slēpju bāzē Rīgā, Laimdotas ielā 2a, kad pieteicos treniņgrupā distanču slēpošanā. Šeit kopmītņu otrā stāva 50. istabiņā 5 gadus bija arī manas otrās mājas (blakus tagadējām sporta leģendām Dainim Dukuram un Zintim Ekmanim), bet par trešām mājām visai drīz man kļuva Braki. 5 gadus studējot, mēs apmēram 25 izlases puiši un 15 meitenes (treneris Gunārs Krastiņš, kurš jau pasen ir citos medību laukos) bijām viena liela draudzīga saime. Ikgadu , protams, vecie aizgāja un nāca klāt jaunie, bet tā labā aura, kas valdīja mūsu Braku kolektīvā, un ko labā nozīmē apskauda pārējo augstskolu slēpotāji, nemainījās ilgus gadus un saglabājas vēl šodien, kad mēs tiekamies gan sniegotajās trasēs un MTB maratonos vai citās sacensībās un kopā sanākšanas reizēs. Treneris Jānis Lodītis, saukts arī mīļvārdiņā par „Ķoksīti” bija vienkāršs, sirsnīgs, godīgs, strādīgs un labestības pārpilns cilvēks, lai gan reizēs, kad to bijām pelnījuši, varēja pateikt dažam labam arī kādu skarbāku vārdu. Brakos mūsu trenerim apaļo 60. dzimšanas dienu nosvinējām 1988. gada 29. februārī. 90-to gadu sākumā RPI slēpošanās bāzi Brakos slēdza. Kopš 2008. gada, kad J. Lodīša 80. jubileju svinējām „Lido”, Rīgā sanākam kopā biežāk, lai arī 29. februāris ir tikai reizi četros gados. Gan 84., 85. (ieradās vairāk nekā 50 slēpotāju) un 88. dzimšanas dienas salidojumā mūsu treneris bija možs, dzīvespriecīgs, kustīgs un lustīgs un ar bijušajiem audzēkņiem - inženieriem, arhitektiem, ceļu būvniekiem utt. un Latvijā pazīstamiem cilvēkiem kopā kā senāk uzdziedāja Braku dziesmas un kavējās atmiņās par kopā pavadītajiem gadiem. Un tie nestāv uz vietas, bet visus treneris vēl atpazina, samīļoja un uzklausīja. Lai mūsu Ķoksītim laba veselība vēl turas ilgi, bet pēc gada ceram satikties atkal - nu jau 90. jubilejā. Mans vēlējums lai skan Vitauta Ļūdēna dzejas rindās: Baltā dienā braucu baltā ciemā, Uzkāpu pa braku kalnu Braku ziemā, Aptinu ap raibu cimdu vēju, Visu Vidzemi no kalna saredzēju, Acis aizvēru, pārplakstiem Sniga sniegs ar vidzemnieku rakstiem, Bet kalns man teica: Katrā paša augstums mīt, Ko ar citu kalnu nevar izmērīt.

Aivars Grinbergs; SC "Kaimiņi" un Beverīnas novada sporta dzīves vadītājs

Rakstu visu bijušā Rīgas Politehniskā institūta distanču slēpotāju vārdā, kuri savulaik daudzas ziemas un vasaras pavadījuši, lejot sviedrus trenera Jāņa Lodīša vadībā izlases treniņbāzē „Brakos” pie Ērgļiem. Es lauku zēns no Trikātas pagasta „Ūdriņiem” viņu pirmo reizi satiku 1974.g. oktobrī RPI slēpju bāzē Rīgā, Laimdotas ielā 2a, kad pieteicos treniņgrupā distanču slēpošanā. Šeit kopmītņu otrā stāva 50. istabiņā 5 gadus bija arī manas otrās mājas (blakus tagadējām sporta leģendām Dainim Dukuram un Zintim Ekmanim), bet par trešām mājām visai drīz man kļuva Braki. 5 gadus studējot, mēs apmēram 25 izlases puiši un 15 meitenes (treneris Gunārs Krastiņš, kurš jau pasen ir citos medību laukos) bijām viena liela draudzīga saime. Ikgadu , protams, vecie aizgāja un nāca klāt jaunie, bet tā labā aura, kas valdīja mūsu Braku kolektīvā, un ko labā nozīmē apskauda pārējo augstskolu slēpotāji, nemainījās ilgus gadus un saglabājas vēl šodien, kad mēs tiekamies gan sniegotajās trasēs un MTB maratonos vai citās sacensībās un kopā sanākšanas reizēs. Treneris Jānis Lodītis, saukts arī mīļvārdiņā par „Ķoksīti” bija vienkāršs, sirsnīgs, godīgs, strādīgs un labestības pārpilns cilvēks, lai gan reizēs, kad to bijām pelnījuši, varēja pateikt dažam labam arī kādu skarbāku vārdu. Brakos mūsu trenerim apaļo 60. dzimšanas dienu nosvinējām 1988. gada 29. februārī. 90-to gadu sākumā RPI slēpošanās bāzi Brakos slēdza. Kopš 2008. gada, kad J. Lodīša 80. jubileju svinējām „Lido”, Rīgā sanākam kopā biežāk, lai arī 29. februāris ir tikai reizi četros gados. Gan 84., 85. (ieradās vairāk nekā 50 slēpotāju) un 88. dzimšanas dienas salidojumā mūsu treneris bija možs, dzīvespriecīgs, kustīgs un lustīgs un ar bijušajiem audzēkņiem - inženieriem, arhitektiem, ceļu būvniekiem utt. un Latvijā pazīstamiem cilvēkiem kopā kā senāk uzdziedāja Braku dziesmas un kavējās atmiņās par kopā pavadītajiem gadiem. Un tie nestāv uz vietas, bet visus treneris vēl atpazina, samīļoja un uzklausīja. Lai mūsu Ķoksītim laba veselība vēl turas ilgi, bet pēc gada ceram satikties atkal - nu jau 90. jubilejā. Mans vēlējums lai skan Vitauta Ļūdēna dzejas rindās: Baltā dienā braucu baltā ciemā, Uzkāpu pa braku kalnu Braku ziemā, Aptinu ap raibu cimdu vēju, Visu Vidzemi no kalna saredzēju, Acis aizvēru, pārplakstiem Sniga sniegs ar vidzemnieku rakstiem, Bet kalns man teica: Katrā paša augstums mīt, Ko ar citu kalnu nevar izmērīt.

Aivars Grinbergs; SC "Kaimiņi" un Beverīnas novada sporta dzīves vadītājs