Neskati vīru no cepures, bet upi – pēc garuma. Šķietami rāmā Narūta izrādās varen čakla Latgales rokdarbniece, kas savā īsajā tecējumā uz zilās ūdeņu auklas pagūst savērt piecas ezeru pērles un divus dzirnavu dīķus. Narūtas sākums meklējams salām bagātākajā ezerā Baltijā, bet jau drīz vien upe plūst garām muižai, kurā nav neviena spoka, toties satiekami baisi ūdens nezvēri. Netālajā mežiņā var gadīties sajust senču garu klātbūtni. Tālāk Narūta izspurdz cauri dzirnavām un pamāj sveicienu pilsētai, kurā andelēšanās sit augstu vilni, lai visbeidzot mestos Dagdas ezera mierpilnajās skavās.
Dziesmās cildinātā un dzejas rindās apjūsmotā Salaca ir īstena Ziemeļvidzemes skaistule, kas joņo uz jūru, metot galvu reibinošus līkumus. Pašā sākumā upe draudzējas ar burtniekiem, kuri spēj piesaukt mežonīgu vēju un savos nagos notvert pat brangu ezeru. Vaska smaržas iedvesmota, Salaca dodas palīgā Ādamam atrast viņa sievu. Pa ceļam upe piestāj stārķu galvaspilsētā, bet, papriecājusies par dažādām klintīm un alām, cēli ieslīd Salacgrīvā. Tur Salacu sagaida sentēvu zvejas metodes un zeltainas šprotes.
"Braukt pa Salacu bija traks lēmums – mums pat negribēja dot laivas. Ceļi bija aizsniguši, un gaisā virmoja satraukums, jo bija liela neziņa par to, kas un kā būs. Jau tā neviens no mums tur nebija braucis ziemā, bet kur nu vēl ar suni!" par raidījuma "Pa straumei" piektajā sezonā piedzīvoto stāsta Ilze Lasmane-Brože.
Lai gan Juglas upe rit vien pāris kilometru garumā, turklāt lielu daļu sava tecējuma pavada, rotaļājoties Juglas ezera vilnīšos, tās krasti ir bagāti ar krāšņiem vēstures stāstiem un iedvesmojošām personībām. Apkaime ir gluži vai nosēta ar senām muižiņām, kurās turīgie rīdzinieki reiz pamatīgi lustējušies. Kamēr vieni priecājās un uzdzīvoja, tikmēr citi čakli strādāja, ražojot gan izcilas kvalitātes papīru, gan smalku zīdu, pagūstot diktēt tērpu modi teju visā Latvijā. Mūsdienās Juglas krastos var izzināt latvisko identitāti, iepazīt pasauli, kurā taustei ir lielāka loma par acu gaismu, notvert Āzijas noskaņas, kā arī iedvesmoties aktīvam dzīvesveidam līdz pat sirmam vecumam. Lustēšanās nekur nav zudusi!
Laivojot pa Abulu, raidījuma "Pa straumei" komanda paviesojās saimniecībā "Abullāči" – tur varēja kārtīgi saēsties svaigas ogas un uzzināt lielisku melleņu kokteiļa recepti, ko iespējams pagatavot jebkurā gadalaikā.
Ēdiena gatavošanai zemes cepeškrāsnī ir gadu tūkstošiem sena tradīcija, ko atkal tautās ceļ Rūjienā dzimušais un augušais fon Stricka villas šefpavārs Aldonis Elksnis. Viņš zina, kā izcelt zivs dabisko garšu un maltītes pagatavošanā izmanto vien to, kas tuvumā atrodams. Recepte ir bezgala vienkārša, viss āķis slēpjas izejvielās, pagatavošanas tehnikā un attieksmē pret darāmo. Šoreiz tika kūpināts plaudis – viena no izplatītākajām Latvijas zivīm, turklāt ļoti garda. Tas rados karpai, taču plauža vietā var izmantot jebkuru citu balto zivi.
Ja arī tev līdz šim šķitis, ka Mārupīte līkumo vien kaut kur ap Māras dīķi Rīgā, laiks doties ekspedīcijā, lai apgāztu šo stereotipu. Izrādās, ka Mārupītes sākums meklējams jau Medema purvā starp Tīraini un Stūnīšiem. Laivošana pa Mārupīti gluži nesanāks, bet var mēģināt kāpt virsū SUP dēlim. Klasiskāku vērtību cienītājiem vērts iepazīt upītes krastus, dodoties ceļā ar kājām vai velosipēdu. Mārupītes un apkārtējās vides radošā noskaņa tverama, sekojot upītei vai arī izvēloties kādu no izstrādātajiem tūrisma maršrutiem.
Diez vai kāds būs dzirdējis Plītnīcas vārdu, ja nu vienīgi saistot to ar žūpošanu un krogiem. Bet velti! Mazā upīte paslēpusies Latgalē, pašā Ludzas pievārtē. Plītnīca savieno divus ezerus – Zvirgzdenes ezeru un Mazo Ludzas ezeru. Ņemot vērā, ka Plītnīcas garums nesasniedz pat kilometru, šis nav stāsts par klasisku laivošanu, bet gan par piedzīvojumiem zilo ezeru zemē, kur jādodas laivot no ezera uz ezeru, nobaudīt vietējos labumus, iepazīt senos arodus un vienkārši ļauties krāšņās Latgales valdzinājumam.