Sofija (25, vārds mainīts) vardarbību pieredzēja attiecībās ar savu puisi, ar kuru viņa iepazinās 21 gada vecumā. Kā jau vairumā gadījumu, sākumā viss bija lieliski ,un problēmas parādījās pamazām – no emocionālās vardarbības un pasīvās agresijas lēnām attīstījās fiziskā vardarbība. “Sākumā tie ir pazemojumi, tad grūšana, roku spiešana, uz rokām paliek zilumi, bet es domāju – labi, viņš man vismaz neiesita.” Taču situācija pakāpeniski pasliktinājās.
Polīna (21) pati saka, ka nāk no “standarta latviešu ģimenes” – viņa, mamma un vecmamma. Vardarbību viņa piedzīvoja no mammas puses. Lai arī Polīna ilgu laiku bija apzinājusies, ka viņai dara pāri gan fiziski, gan emocionāli, vajadzēja paiet ilgam laikam, lai viņa savstarpējās attiecības nosauktu par vardarbīgām – viņas uztverē mamma vēl joprojām ir “svētuma simbols, viena no cilvēka pamatvajadzībām,” un pat pēc piedzīvotā mammu nosaukt par varmāku šķiet grūti.
Vairumā ģimeņu, kurās ir vardarbība, tās veicējs parasti ir tēvs, liecina Labklājības ministrijas sniegtā informācija. Kārļa (vārds mainīts) gadījumā gan varmāka bija viņa mamma. Tēvs bieži devās komandējumos un reti bija mājās, tādēļ Kārlis lielāko daļu savas ikdienas pavadīja ar māti. Viņai bija problēmas ar alkoholu, kas arī bija galvenais vardarbības katalizators.
Kasparam (vārds mainīts) 21 gada vecumā šķita, ka viņš ir saticis savu mūža mīlestību, taču attiecības ar šo cilvēku izvērtās par četriem fiziskas, emocionālas un seksuālas vardarbības pilniem gadiem. Šobrīd viņam ir 25 un viņš uz piedzīvoto atskatās no malas, priecājoties, ka ir atguvis spēju iestāties par savām vajadzībām.
Ar vardarbību Sandra pirmo reizi sastapās aptuveni astoņu gadu vecumā – sākotnēji tās bija emocionālās vardarbības izpausmes kā kliegšana un likšana stūrī, taču kopš desmit gadu vecuma līdzās tam viņa sāka piedzīvot arī fizisko vardarbību no tēva puses. To, ka saskaras ar vardarbību, Sandra saprata tikai 14 gadu vecumā – sākotnēji viņa to uzskatīja par normālu parādību un domāja, ka tā notiek katrā ģimenē.
Ar vardarbību nereti asociējas fiziska spēka pielietošana, taču visizplatītākā un tajā pašā laikā visgrūtāk atpazīstamākā vardarbības forma ir tieši emocionālā vardarbība. Tā atšķirībā no konflikta ir ilgstoša un var radīt pat psiholoģiskus traucējumus cietušajam. Nereti emocionālā vardarbība var pāraugt pat fiziskā spēka pielietošanā. Jekaterina ir tam piemērs.
Jaunākās ziņas