Cilvēkiem, kam ir kustību vai dzirdes traucējumi, autovadītāja tiesību iegūšana aizņem vairāk laika nekā citiem. Latvijā ir tikai viena nedzirdīgo autoskola un tikai viena aģentūra, kas pielāgo auto cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Vai vēlme iegūt autovadītāja apliecību un braukt pašam ar savu auto ir jāuzskata par greznību?
Līdzenas apmales uz ielas, zemā grīda tramvajā vai uzbrauktuve pie piemājas veikala risina tikai nelielu daļu sarežģījumu, ar kuriem ikdienā spiesti saskarties cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem. Dažādu ierobežojumu dēļ arī citās jomās tikt uz priekšu ir grūtāk. Gatavojoties „Dod pieci!” labdarības maratonam, Latvijas Radio Ziņu dienests jau oktobrī uzrunāja trīs dažādus cilvēkus ar dažāda veida invaliditāti, kuri meklē darbu un kuri bija ar mieru vairāku nedēļu garumā ļaut šajā procesā ieskatīties arī žurnālistiem. Šīs sadarbības mērķis bija noskaidrot, ar kādiem šķēršļiem šie cilvēki sastopas darba tirgū.
Dažādu tehnisko palīglīdzekļu pieejamība cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem ir sāpīga problēma. Teorētiski valsts nodrošina, bet ne visus. Piemēram, piešķir ratiņkrēslu, bet, lai tajā varētu sēdēt, nenodarot vēl lielākas sāpes un ķermeņa bojājumus, jāmeklē arī ziedotāju palīdzība. Arī dažādas protēzes mūsdienās ir pieejamas gana kvalitatīvas. Tādējādi iespējams uzlabot dzīves kvalitāti un mobilitāti. Bet – vai tādas pieejamas par valsts atbalstu? Īpaši bērniem, kuri aug un mainās.
Lai atvieglotu iekļūšanu un izkļūšanu no mājas, cilvēkiem ar kustību traucējumiem bieži vien nākas šķirties no vairākiem tūkstošiem eiro. Pacēlāju izbūve var maksāt pat vairāk nekā 10 tūkstošus eiro. Dažreiz cilvēkiem palīdzīgu roku sniedz pašvaldības, taču reti kura apmaksā pacēlāja izbūvi pilnā apmērā. Tāpēc cilvēki bieži vien ir spiesti lūgt ziedojumus vai samierināties ar dzīvi mājās.
Pacēlāji ir, cilvēku nav. Šāds paradokss novērojams vairumā sabiedrisku ēku – vide it kā ir pieejama, taču cilvēki ratiņkrēslos tur parādās ļoti reti. Tas liecina, ka būvniecības noteikumi vien problēmas nerisina – svarīgi ir gan tas, vai piedāvātie risinājumi ļauj cilvēkam patstāvīgi nokļūt, kur viņam nepieciešams, gan arī attieksme, ar kuru cilvēks sastopas – vai viņš tiek uztverts kā problēma vai kā gaidīts viesis. Lai gan kopumā Latvijā cilvēkiem ratiņkrēslā vide uzlabojas, ir vēl daudz darāmā, lai tā kļūtu arī ērta un patīkama, pārliecinājās Latvijas Radio.
Māris Svikliņš dzīvo Rīgā, Pļavniekos. Mārim ir kustību traucējumi, kas sagādā grūtības ikdienā pārvietoties. Tiesa gan, viņš pārvietojas pats, ratiņkrēsls nav nepieciešams, bet viņš nevar, piemēram, iekāpt pats sabiedriskajā transportā vai uzkāpt pa trepēm, ja nav īsti, kur pieturēties. Mārim izdevās nokārtot autovadītāja tiesības, bet tas nebūt nebija vienkārši.
Atbalstot līdzcilvēkus, kuri ikdienā sadzīvo ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem, no 2. decembra labdarības maratona "Dod pieci!" tīmekļa vietnē www.dodpieci.lv ikviens var apmainīt ziedojumu par savas mīļākās dziesmas atskaņošanu Latvijas Radio 5 – Pieci.lv ēterā labdarības maratona norises laikā. Līdz ar ziedošanas startu pirmatskaņota šī gada "Dod pieci!" oficiālā himna – repa apvienības "Kreisais krasts" un mūziķes Būū (Ilze Fārte) radītā kompozīcija "Pāri visam".
Cilvēki bieži vien neizprot un nezina, kā korekti runāt par cilvēkiem ar invaliditāti, neaizskarot tos. Vārdus “akls”, “kurls” vai “invalīds” ikdienā izmanto, gan runājot par diagnozēm, gan nicinoši pārmetot par cilvēka rīcību. Eksperti aicina izmantot apzīmējumus, kas izceļ cilvēka personību, nevis uzsver viņa diagnozi – piemēram, cilvēks ar invaliditāti vai funkcionāliem traucējumiem.
Latvija ir pievienojusies ANO Konvencijai par bērnu tiesībām, kā arī Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām. Tas nozīmē, ka arī Latvijai jāievēro to prasības: piemēram, jānodrošina bērna vajadzībām atbilstoša apmācība, jāizslēdz jebkura veida diskriminācija, tostarp veselības traucējumu dēļ.