Sapnis par valsti.
Satversme.
Katra tauta lepojas ar savu konstitūciju. Un katrai tautai konstitūcija ir viens no pieminekļiem līdzās eposam un lieliem literārajiem darbiem. Jo tā ir kultūras iezīme un viens no simboliem.

Jānis Pleps

Konstitucionālo tiesību eksperts, Augstākās tiesas senators

Fakti

  • Satversme ir augstākais likums Latvijas Republikā. Tā nosaka sabiedrības pamatus, valsts varas organizāciju un cilvēka un pilsoņa tiesības un brīvības.

  • Satversme – pamatlikums stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, kad uz pirmo sēdi sanāca 1. Saeima.

  • Satversmi izstrādāja Satversmes sapulce, kas konstitūcijas tekstu apstiprināja 1922. gada 15. februārī.

  • Satversme – viena no vecākajām spēkā esošajām konstitūcijām Eiropā. Senākas vēl ir tikai Sanmarīno (1600. g.), Nīderlandē (1814. g.), Norvēģijā (1814. g.), Beļģijā (1831. g.), Dānijā (1849. g.), Luksemburgā (1868. g.), Austrijā (1920. g.) un Lihtenšteinā (1921. g.).

  • Satversme ir viena no īsākajām konstitūcijām. Ar lakonismu tā atšķiras no daudzvārdības un izvērsta regulējuma citu valstu mūsdienu konstitūcijās.

  • Satversmes darbība bija apturēta vairāk nekā 50 gadu, kad Latvijas Republika piedzīvoja okupāciju. Satversmes darbību pilnā apmērā atjaunoja līdz ar valsts neatkarības atgūšanu 1990. gadā. Nevienā citā valstī šāds konstitucionāls risinājums / eksperiments nav bijis.
    Kā nonāca līdz Satversmei?
    Satversmes spēkā stāšanas diena

    1922. gada 7. novembrī Vecīgas ielās bija lielāka rosība, nekā ierasts. Pie Saeimas ēkas piebrauc automašīnas, no kurām izkāpa kungi ar cilindriem galvā. Ārzemju sūtņi. Virsnieki. Saposušies ieradās deputāti. Pulksten 12.00 uz pirmo sēdi sanāca 1. Saeima. To atklājot, Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste paziņoja:

    "Augstā sapulce! Taisni šinī brīdī Latvijas valstī stājas spēkā Latvijas jaunā Valsts Satversme. Šī jaunā Satversme ieved Latvijā jaunu iekārtu, viņa rada pa
    daļai jaunus valdības orgānus un ciešāki noteic, tikpat esošiem, kā arī jauniem orgāniem viņu funkcijas. No šī brīža šī jaunā Satversme būs tas pamats, uz kura varēs darboties valdības iestādes un valdības personas labāki un pilnīgāki, nekā tas līdz šim bija iespējams. Mēs cerēsim visi un būsim pārliecībā, ka šī jaunā Satversme mums līdzēs galīgi nodibināt Latvijā likumību un taisnību un līdz ar to tautas labklājību un kārtību. Lai šī jaunā Valsts Satversme padara Latviju laimīgu un stipru! Dievs, svētī Latviju!"


    Pēc šiem Čakstes vārdiem deputāti nodziedāja valsts himnu.
    Lūk, kā šo dienu aprakstījis aculiecinieks Latvijas Universitātes students Arnolds Zaļais, kurš stenografēja plenārsēdes, bija stenogrāfists un atradās Saeimas zālē:

    "Kad Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste pašā pusdienas laikā atklāja pirmo Saeimas sēdi, logus rībināja lielgabalu salūti pilsētā. Lauru koku zaļums pušķoja Augsto namu... Pa labi no prezidija tribīnēs sēdēja ārzemju sūtņi un lietveži savās krāsainajā uniformās.. Čakstes runa bija īsa un kodolīga. Viņš runāja par jauno Satversmi un spēkā stāšanos. Pēc viņa runas visi piecēlās un nodziedāja "Dievs, svētī Latviju!". Tas bija pacilāts brīdis. Līdz ar to svinīgā sēde beidzās, un mēs pēc runas atšifrēšanas devāmies mājās. Bija priecīga sajūta, ka esmu piedalījies kādā ļoti svarīgā brīdī mūsu jaunās Latvijas Republikas vēsturē. Gribējās to izkliegt katram pretim nācējam Brīvības bulvārī. Pie agrākās Senāta ēkas tirgojās kāds kara invalīds, no kura vienmēr pirku avīzes. Vismaz šim vīram pateicu, ka nupat nāku no pirmās Saeimas sēdes un ka nu Latvijā ir stājusies spēkā mūsu jaunā Satversme."

    Arnolds Zaļais "Mani studiju gadi". "Treji Vārti", nr. 144, 1991

    Kā nonāca līdz Satversmei?

    Līdzīgi kā daudzām lietām latviešu nācijas vēsturē, arī jautājumā par Satversmes tapšanu svarīga loma bija jaunlatviešiem. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks Toms Ķikuts stāsta: "Tas pirmais katls, kurā tika vārītas tās idejas par to, ka latviešu cilvēkam arī būtu kaut kas jāsaprot par politiku, bija "Pēterburgas Avīzes" 1860. gadu sākumā. Bet tolaik vēl jēdziena "Satversme" nav. Tiek runāts par grunts likumiem, pamata likumiem vai konstitūcijām, kad latviešu lasītājs pirmoreiz tiek iepazīstināts ar dažādu valstu pārvaldes kārtībām. Tolaik runa vēl nav par to, ka tas attiektos uz Latviju, bet tas ir liels solis uz priekšu. Tas, galvenokārt zemnieku kārtai piederīgais latviešu cilvēks, tiek iepazīstināts ar dažādo pārvaldes kārtību, kas pastāv Eiropā un pasaulē."

    Nākamais zīmīgais punkts, domājot par Satversmes priekšvēsturi, ir 1869. gads. Viens no nacionālās kustības celmlaužiem Atis Kronvalds piedāvā lietot jēdzienu "Satversme". Turpina Toms Ķikuts: "Radīts, balstoties uz vācu valodas Verfassung, kas nozīmē satvert, aptvert. Un ar šo jēdzienu vācu valodā tiek apzīmētas konstitūcijas. Kronvalds bija liels latviskotājs un daudzu jaunvārdu radītājs. Līdzīgi kā Juris Alunāns vēl mazliet agrāk. Un nu tad viņam bija priekšlikums, ka šo varētu ieviest kā latvisku jēdzienu. Patiesībā tas ir tāds pārcēlums no vācu valodas. Nu tāds latvisks savā nostājā. Protams, ka Kronvalds bija caur un caur audzis vācu kultūrā. No tiem impulsiem iedvesmojās, mācījies Prūsijā un Berlīnē. No turienes tas iespaids bija nācis. Šodien dzirdot vārdu "Satversme", ar to saprotam tieši Latvijas konstitūciju. Taču sākotnēji vārds tika tverts plašāk, un ar to var apzīmēt jebkuras institūcijas pamatlikumus un nolikumus. Teiksim, pagastu Satversme, Kurzemes un Vidzemes Satversme. Ierakstot periodikā.lv jēdzienu "Satversme" 1880. gados,mēs atradīsim arī tādus rakstus kā "Bišu valsts satversmē" jeb kā, teiksim, bites saimnieko. Šī vārda nozīme bija plašāka un ar laiku sašaurinājās."
    Latvijas pamatlikumu nosauca īpašā vārdā – "satversme". To bija radījis jaunlatviešu kustības aktīvs dalībnieks, publicists un valodnieks Atis Kronvalds.
    "Latviešu inteliģences petīcijā, kas tiek sarakstīta 1905. gada pavasarī un kuras viens no galvenajiem autoriem ir Rainis, jau konkrēti tiek pateikts, ka mūsu politiskā prasība ir Satversmes sapulces sasaukšana. Tas gan ir domāts par Krievijas impēriju. Bet tātad šis jēdziens, šī ideja tur ir. Un tas ir viens no politisko pārmaiņu postulātiem. Rainis laiku mazliet vēlāk arī uzrakstīja rakstu "Kas ir Satversme?", kas publicēts 1905. gada beigās/1906. gada kalendārā. Faktiski tas ir tāds latviešu publikas iepazīstināšanas mēģinājums vēlreiz ar konstitūcijām. Bet tiesa gan, jāsaka, ka tas ir gandrīz pilnībā vācu sociāldemokrātijas pamatlicēja Ferdinanda Lasāla 1862. gadā brošūriņas par Satversmes būtību vai Satversmēm pārlikums latviešu valodā. Rainis pašās raksta beigās ar maziem burtiņiem uzraksta un faktiski piesaka kā savu autordarbu. Bet, palasot to, diezgan daudz ir tieši no Lasāla idejām. Tur tā pamattēze, ko Rainis vēlas proponēt latviešu vidū, ir, ka javajag, tad Satversmi var uzrakstīt trīs dienās. Tas nav nekas sarežģīts, bet tā lielākā māksla ir atrast..teiksim, to, lai šis dokuments atspoguļo tā brīža sociālobalansu. Tam ir jāatbilst tā laika sabiedriskajai iekārtai un tātad ļoti sociālistisks skatījums uz to, kas ir galvenais Satversmē. Mēs nevaram uzrakstīt Satversmi, kas ir izdevīga vienai kārtai. Tas nenokārto valsts likumiskos pamatus," stāstījumu turpina Ķikuts.
    Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts. Latvijas Televīzija
    1917. gadā atkal viena no galvenajām prasībām ir Satversmes sapulces sasaukšana. Pamatā domājot Krievijas Satversmes sapulci, taču paralēli tam latviešu politiķiem prātā ir jautājums par Latvijas autonomiju vai eventuālo neatkarību. Tas ir politiskās informēšanas laiks par to, kā darbojas valsts iekārtas. Tiek izdots daudz brošūru. Piemēram, Miķeļa Valtera "Latvijas autonomija". Linards Laicens uzraksta "Latvijas valsts". Jānis Grīns – par to, kas ir republikas un kādas ir republikas. Kārlis Dziļleja "Proletariāta uzdevumi revolūcijā" apraksta dažādu valstu konstitūcijas un iekārtas.

    1917.gada beigās jau ir izkristalizējusies viena no alternatīvām, ka Latvijai jābūt pilnīgi neatkarīgā valstij, ko proponē Latviešu pagaidu nacionālā padome. Tā pirmo reizi noformulē nepieciešamību domāt tieši par Latvijas Satversmes sapulci, nevis Krievijas Satversmes sapulci, un autonomijas nosacījumiem, kādi varētu būt Latvijai. Latviešu Pagaidu nacionālā padome 1917. gada beigās pasludina, ka tā būs pagaidu varas orgāns līdz Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanai un attiecīgi valsts pamatlikuma uzrakstīšanai. To turpina Latvijas Tautas padome 1918. novembrī ar tālejošo mērķi uzvarot visos politiskajos, militārajos konfliktos un diplomātiskajā cīņā, sasaukt Satversmes sapulci un izstrādāt valsts Satversmi. Tas ir formulēts gan Latvijas Tautas padomes 1918. gada 17. novembra deklarācijā, gan 1919.gadā pirms Bermontiādes, kad ir uzvarētas Cēsu kaujas un politiskā situācija normalizējusies. Tad vēlreiz 1919. gada augustā un septembrī tiek pausts, ka tūdaļ sāksies darbs pie Satversmes sapulces ievēlēšanas un Satversmes izstrādes. Taču sākas Bermontiāde. 1920. gada februārī izveido Centrālo vēlēšanu komisiju, kas ķeras pie Satversmes sapulces vēlēšanu sagatavošanas.

    1920.aprīlī ievēlē Satversmes sapulci, kas 1.maijā sanāk uz pirmo sēdi. Un beidzot var sākties valsts pamatlikuma rakstīšana.
    Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
    Kā radās nosaukums?

    Par to, kā saukt jaunās Latvijas valsts pamatlikumu, Satversmes sapulces komisijā lielu diskusiju nebija. 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākumu iezīmēja latviešu atmoda, jaunlatviešu kustība, un tolaik vērība tika pievērsta valodas kvalitātei. Lai aprakstītu visus fenomenus, ar ko saskaras pasaule un visas zinātnes jomas, tolaik ļoti mērķtiecīgi darināja vārdus latviešu valodā. Kā saka Konstitucionālo tiesību eksperts un Augstākās tiesas senators Jānis Pleps, arī pats Satversmes teksts pierāda, cik augsta latiņa bija uzlikta: "Jūs varat aprakstīt ļoti abstrakti, ļoti precīzi valsts iekārtas darbību tikko dibinātā valstī, kur iepriekš viss noticis vācu un krievu valodā. Kur neviens nav mācījies tiesības latviešu valodā. Un jūs to spējat aprakstīt! Un tas strādā joprojām. Tas parāda gan mūsu valodas kvalitāti, ko radīja jaunlatvieši un pēc tam šī darba turpinātāji, gan arī juristu meistarību, uzrakstot šo lietu."
    Latvijas pamatlikumu nosauca īpašā vārdā – "satversme". To bija radījis jaunlatviešu kustības aktīvs dalībnieks, publicists un valodnieks Atis Kronvalds.
    Šo vārdu Kronvalds izmanto jau 1869. gadā – "cilvēki tādēļ pieņēmuši likumus, lai tiem būtu vajadzīgā laikā, kur patverties." Stāsta Jānis Pleps: "Kronvaldu Atis teica, ka tā jāapzīmē konstitūcija. Tur gan bija arī citi varianti. Jurim Alunānam bija, manuprāt, grunts likumi. Tā kā pamatlikumi. Vārdu "Satversme" dzīvē faktiski ieviesa Rainis, uzrakstot 1906. gadā pirmo rakstu konstitucionālajās tiesībās "Kas ir Satversme?" Vārds jau bija sācis iedzīvoties. Ja mēs skatāmies uz Latviešu Pagaidu nacionālo padomi Voldemāra Zāmuela vadībā un pēc tam uz Latvijas Tautas padomi, tad tur jau runā - mēs sasauksim Satversmes sapulci un mums būs Satversme."
    Kā tapa Satversmes teksts?

    Satversmes sapulce izveidoja atsevišķu Satversmes izstrādes komisiju ar 34 deputātiem. Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka tik plaša komisija nebūs efektīva, tā nevarēs veiksmīgi darboties. Tāpēc nolēma izveidot vairākas apakškomisijas, kas izstrādāja katra savu Satversmes daļu. Līdz mūsdienām saglabājies ļoti maz ziņu par to, kādas bija telpas, kur rakstīja pamatlikumu. Kā atgādina Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Arnis Stradziņš, Satversmes sapulce darbu sāka 1920. gada 1. maijā mūsdienu Saeimas namā jeb bijušajā Vidzemes bruņniecības namā. Taču pēc tam, kad 1921. gada oktobrī ēka tika ļaunprātīgi aizdedzināta, sapulce darbu turpināja Rīgas pilī: "Ja runājam par Satversmes izstrādes komisijas sēžu zāli, tad ir minimāla informācija par to, kā vizuāli tā izskatījās. Saglabājušie vien daži attēli, kuros var redzēt, kā telpa bija iekārtota. Viens citāts par to, ka Satversmes komisijas vadītājs bija lūdzis Satversmes sapulces Saimniecības departamentam atrisināt jautājumu par komisiju sēžu zāles iekārtojumu: "Lūdzu komisijas sēžu zāli iekārtot līdzīgi Juridiskajai komisijai, pieliekot vēl vienu galdu un pārvietojot elektriskās spuldzes. Bez tam lūdzu izdot trīs pelnu traukus, divas tintnīcas ar attiecīgajiem piederumiem un vienu galda zvaniņu, kā arī vienu papīra kurvi." Lūk, tāds Satversmes rakstīšanas starta komplekts tika ievietots Satversmes komisijas izstrādes sēžu zālē."
    LNVM pētnieks Arnis Strazdiņš
    Latvijas Televīzija
    Satversmes rakstīšanas komisija bija otra lielākā komisija Satversmes sapulcē. Lielāka bija tikai Agrāro lietu komisija. Bija iesaistīti visa politiskā spektra pārstāvji un ļoti daudzi spēcīgi juristi. Satversmes komisijas priekšsēdētājs visu komisijas darbības laiku bija Marģers Skujenieks no sociāldemokrātu partijas. Komisijai bija četras apakškomisijas. Pirmā nodarbojas ar valsts iekārtas jeb Satversmes pirmās daļas pantu rakstīšanu. To vadīja jurists Fēlikss Cielēns. Savukārt par Satversmes otrās daļas jeb tā sauktā pilsoņu brīvību un tiesību kodeksa rakstīšanas apakškomisijas vadītāju ievēlēja deputātu Andreju Kuršinski (rakstnieks Andrejs Kurcijs). Trešā apakškomisija nodarbojās ar atsevišķu likumprojektu izstrādi, piemēram, sagatavoja likumu par to, kā sāks darboties Satversme un kā notiks 1. Saeimas vēlēšanas. Savukārt ceturtajai jeb heraldiskajai apakškomisijai bija jāizstrādā pamats valsts ģerbonim. "Lielākā Satversmes rakstīšana attiecīgi notika pirmajā un otrajā apakškomisijā. Kā vēlāk atmiņās detalizēti raksta pirmās apakškomisijas vadītājs Fēliks Cielēns - pirmā apakškomisija faktiski ir bijusi tā laboratorija, tā vieta, tā domu apmaiņas platforma, centrs, kas izstrādāja mūsu valsts konstitūcijas juridiskos pamatus," norāda Strazdiņš.

    Katra apakškomisija savu daļu izskatīja trīs lasījumos. Vispirms apakškomisijā. Tad izskatītā daļa ceļoja uz Satversmes komisiju, kur to atkal trīs lasījumos caurskatīja. Un tikai 1922. gada otrajā pusē tā nonāca pašā Satversmes sapulcē. Gandrīz pusgadu ilgās diskusijās katru daļu atkal trīs lasījumos diskutēja un laboja, līdz 1922. gada 15. februārī pamatlikumu pieņēma. Un vienlaikus ar likumu noteica, ka Satversme stāsies spēkā tikai līdz ar 1. Saeimas sanākšanu 7. novembrī pulksten 12. dienā.
    Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
    Kāpēc "Twitter" būtu satversmes autoru žanrs?
    Satversmes rokraksti arhīva mapēs

    Latvijas Valsts vēstures arhīvā neskaitāmās mapēs glabājas dokumenti, kas nosaka un veido valsts tiesisko pamatu. Gan no Satversmes sapulces laika, gan tās mantinieces –Saeimas – dokumenti. Arī lietas no Valsts prezidenta kancelejas. Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva pētnieks Gints Zelmenis: "Gan Satversmes izstrādes dokumenti, gan citu likumu un normatīvo aktu dokumenti. Dažādi rīkojumi. Ārkārtīgi plašs dokumentu klāsts. Te ir vairāki tūkstoši dokumentu. Ļoti daudzi tos ir pētījuši. Bet ir arī gana daudz nepētītu vai nepietiekami izpētītu tematu, kas saistās ar Satversmes sapulces darbu, un vēlāk - ar Saeimas un valdības darbu. Ar Latvijas politiku kopumā." Satversmes sapulces un Saeimas stenogrammas pilnībā tika publicētas jau 20.–30. gados gan presē, gan atsevišķos izdevumos. "Arhīvā ir stenogrammu oriģināli. Arī dažādu komisiju dokumenti, no kuriem var redzēt, kā likumi ir attīstījušies, kādi ir bijuši sākotnējie priekšlikumi un kādi grozījumi vēlāk izdarīti. Kā deputāti diskutējuši, labojuši un iesnieguši ierosinājumus. Tas viss šeit ir uzkrāts, atrodams un pētāms," saka Gints Zelmenis. Lai ieskicētu, kā Satversmes izstrādātāji slīpējuši tekstu, vēsturnieks no krājuma izceļ vairākas lietas. Starp mašīnrakstā apdrukātām lapām ir daudz mazu papīra lapiņu. Pat strēmeles, uz kurām ar zīmuli uzrakstīti vien pāris vārdu vai daži skopi teikumi. "Toreiz Satversmes sapulces prezidijam sūtīja lapiņas ar priekšlikumiem. Tur ir atzīmes par to, vai priekšlikums pieņemts, vai tieši otrādi - noraidīts. Teksta sastādīšana bija garš un pietiekami sarežģīts process. Taču tās bija demokrātiskas procedūras, ko tajā laikā ieviesa, un kuras lielā mērā, ar niansēm, darbojas joprojām mūsdienu Latvijā, " uzsver Zelmenis.
    Latvijas Nacionālā arhīva pētnieks Gints Zelmenis
    Judīte Čunka/Latvijas Televīzija
    Pēc publicētajām Satversmes sapulces stenogrammām var izsekot, kā Satversme balsota trijos lasījumos plenārsēdēs. Bet arhīvā esošajos dokumentos var apskatīt arī izstrādes komisijas protokolus. "Redzam, kā komisija jau pašā sākumā iedomājās, kam vispār vajadzētu būt Satversmē. Dokumenti ir dažādi. Ir mašīnrakstā, ar roku pierakstītas kaut kādas idejas. Ir atsevišķi priekšlikumi par pantu formulējumiem, labojumiem un tā tālāk. Viss papīra formātā. Apskatāms un izpētāms," saka Valsts arhīva pētnieks un norāda uz interesanti niansi. Pašreizējo Satversmes preambulu pieņēma 2014. gadā. Bet sākotnējā tekstā, kas publicēts 1922. gadā, preambulas nav: "Kad aplūkojam dažādas Satversmes izstrādes stadijas, no šiem dokumentiem redzam, ka ir bijis priekšlikums, ka vajadzīga kāda neliela preambula. Lūk, viens no šādiem priekšlikumiem, kuru 1922. gada 17. janvārī iesniedza Kristīgā nacionālā savienība, kādu tā iedomājās Satversmes ievadu: "Pateicamies visuvarenajam Dievam par iegūto brīvību. Latvijas tauta savā brīvi vēlētā.." un tā tālāk. Tā bija viena no idejām, kādam vajadzētu būt Satversmes ievadam jeb preambulai. Cita lieta, ka to noraidīja. Te ir viens, divi, trīs, četri... 11 paraksti zem šī priekšlikuma. Bet tajos apstākļos šādam priekšlikumam ar Dieva piesaukšanu nebija izredžu. Tādēļ ka sociāldemokrātiem bija vislielākā frakcija un, lai arī pilsoniskajām partijām kopumā bija lielāks balsu skaits, tomēr ne visas pilsoniskās frakcijas balstījās, teiksim tā, uz reliģiskiem apsvērumiem. Un rezultātā šāds priekšlikums tika noraidīts."

    Gints Zelmenis izcilā vēl vienu mapi, kurā ir sākotnēji izstrādātais viens no projektiem par to, kam būtu jābūt rakstītam Satversmē. Konkrētais dokuments tapis 1921. gada februārī. "Redzam, ka sākotnējā ideja bija Satversmi sastādīt pat trijās daļās! Tātad, pirmā - valsts iekārta, ko arī Satversmē pieņēma. Otrajā daļā - pilsoņu tiesības un pienākumi, ko beigu beigās izgāza. Bet trešajā daļā bija paredzēts Vēlēšanu likums. Par Saeimas un Valsts prezidenta vēlēšanām. Kā zinām, šo trešo daļu Satversmē neiestrādāja. Bet tika pieņemti divi atsevišķi likumi. Atcerieties.. iepriekšējā zīmītē es rādīju, ka vispirms izlēma, ka taisīs atsevišķus likumus, ko publicēs vienlaikus ar Satversmi. Bet sākumā, kā redzams, tie likumi bija paredzēti kā Satversmes sastāvdaļa. Tā ir viena no ilustrācijām tam, kā tas pamatlikuma rakstīšanas process attīstījās."

    Latvijas Valsts vēstures arhīvā no plaukta tiek izņemts vēl viens dokumentu sējums. Tas ir pamatlikuma teksts, kādu gala variantā izstrādāja Satversmes izstrādes komisija un nosūtīja caurlūkošanai Satversmes sapulcē. Pirms plenārsēdē sāka izskatīt Satversmes tekstu, deputātiem izdalīta jau nodrukātu projektu. Deputāti varēja iepazīties, iesniegt priekšlikumus un balsot. "Te nu redzam, kāds ir tas Satversmes izstrādes komisijas darba rezultāts, primārais. Te ir arī ievads, ko galu galā nepieņēma, bet ko piedāvāja komisija - Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev sekojošu valsts Satversmi. Un tālāk viss teksts. Tā ir preambula, kādu bija iedomājusies komisija. Lasām tālāk. Valsts prezidentu bija sākumā paredzēts ievēlēt uz pieciem gadiem vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās vēlēšanās. Respektīvi, sākotnējā ideja bija - ka prezidenta institūtam ir jābūt spēcīgākam, nekā beigās tika pieņemts. Tātad, pirmkārt, pieci gadi. Otrkārt - tautas vēlēts. Gan par termiņu, gan pret tautas vēlētu prezidentu visasāk iebilda sociāldemokrāti. Viņi ļoti baidījās no spēcīgas prezidenta institūcijas. Tādēļ, lai tas nepārvērstos līdzīgi caram, " skaidro arhīva vadošais pētnieks Gints Zelmenis.
    Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
    Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumenti. Judīte Čunka/Latvijas Televīzija
    Satversmes teksta skaidrums

    Satversmes teksts ir kodolīgs. Daži panti pat ļoti īsi, vien pāris vārdi. No mūsdienu sabiedrības viedokļa – ļoti laikmetīgi. Jo šodienas cilvēkam, īpaši jaunai paaudzei, nepatīk lasīt garus tekstus. Konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps:
    "Es teiktu, ka Satversmes sapulces deputāti, kuri rakstīja Satversmi, varētu būt ļoti labi čivinātāji. "Twitter" būtu viņu žanrs - respektīvi, pateikt lielu domu ļoti precīzi, lakoniski.
    Profesors Aivars Endziņš pat ir raksturojis - ekstrēmi skopi. Tā arī tā doma - jūs pierakstiet tikai to, kas ir minimāli nepieciešams. Jo jūs paļaujaties, ka tas, kurš lasīs to tekstu, sapratīs. Tas vienkārši ir iekodēts vēstījums, aiz kura slēpjas milzīga konstitucionālo tiesību doktrīna un ļoti labi pārdomāta, uzbūvēta valsts iekārta. Ar paļāvību, ka Satversmes piemērotājs būs gudrs, un aiz šī lakoniskā teksta saskatīs to dziļo aisbergu un atradīs pareizo atbildi."

    Šajā ziņā Satversmi pielīdzina vecajām konstitūcijām, kuras izdzīvojušas. Arī Amerikas Savienoto Valstu konstitūcija ir ļoti lakoniska. Arī Norvēģijas konstitūcija, kas ir vecākā šobrīd Eiropā. Tajās uzsvērts tikai svarīgākais. Bez plašām vērtību deklarācijām, bet ar ļoti izvērstiem paskaidrojumiem. "Paturot to pašu svarīgāko patiesībā nepateiktu - kāpēc tas tiek darīts. Un tas atšķir šo juridisko valodu, kas bija raksturīga 19. gadsimtam un 20. gadsimta sākumam no mūsdienām. Ja mēs, piemēram, paskatāmies uz Eiropas Savienības direktīvām vai mūsdienu likumiem. Mēs varam iedomāties, cik grūti nāktos šādu tekstu rakstīt mūsdienu tradīcijas ietekmē. Tā ir tā vērtība, kuru izdevies saglabāt visus 100 gadus," saka Jānis Pleps.
    Konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps. Latvijas Televīzija
    Nav daudz tautu, kurām būtu tik sena konstitūcija kā Satversme. Kā uzsver tiesību eksperts: "Katra tauta lepojas ar savu konstitūciju. Un katrai tautai konstitūcija ir viens no pieminekļiem līdzās eposam un lieliem literārajiem darbiem. Jo tā ir kultūras iezīme un viens no simboliem. Un, piemēram, valstis, kuras ir vecas, bet kurām ir salīdzinoši jaunas konstitūcijas, tās pat mākslīgi mēģina vecināt savu konstitūciju. Īpašu uzmanību pievērš, lai celtu autoritāti. Piemēram, Lietuva, kura lepojas ar savu ļoti seno valstiskumu, tās konstitūcijai šobrīd ir tikai 30 gadi šogad. Lietuviešiem, kuriem ir ļoti senas dižkunigaitijas tradīcijas, trīsdesmitgadīga konstitūcija ir jauna vēl. Mums ir simt gadi. Pasaulē tāds labākais pazīstamākais paraugs ir Amerikas Savienoto Valstu konstitūcija. 1787. gadā pieņemta, joprojām spēkā esoša, un tas ir bijis etalons Eiropai. Es domāju, arī mūsu Satversmes tēvi un sevišķi Kārlis Ulmanis, kurš bija studējis Amerikas Savienotajās Valstīs, zināja šo konstitūciju un kaut kur centās droši vien mazliet līdzināties. Varbūt ne pārņemot valsts iekārtu, bet pārņemot filozofiju un attieksmi pret Satversmes tekstu. Un otra tāda konstitūcija kā piemineklis varētu būt Norvēģijai, kas ir rakstīta 1814. gadā. Tā ir rakstīta vēl senajā norvēģu valodā, kuru lai šodien piemērotu… Jūs iedomājieties - vajag ne tikai tulkot juridiski, saprast jēgu, bet tīri gramatiski vēl jāveic tulkošana. Respektīvi, jāatrok vārdiskā jēga un tikai tad var tikt pie tā juridiskā satura. Bet kopumā teksts reti kad ir ģeniāls. Arī mūsu Satversmē mēs varam atrast neveiklākās vietas. Arī grozījumi ne vienmēr bijuši labi. Bet ir tāds teiciens, ka teksts vienmēr ir gudrāks par tā autoru. Jo tā priekšrocība ir tajā, ka lasītājs lasa katrs savā laikā un, ja ir lasītājs, kurš meklē atbildes konstitūcijas tekstā un atrod atbildes, tad viņš padara šo tekstu gudrāku, nekā autori bijuši. Jo viņi ir atraduši šīs atbildes, kas ir iekodētas. Nu, piemēram. Satversme rakstīta pirms simt gadiem, bet vēl šobrīd mēs varam to piemērot un atrast atbildes gan par to, kas notiek ar internetu, gan to, kas notiek ar personas datiem; kas notiek ar automašīnām un daudzām citām lietām. Tas parāda sistēmas tādu efektivitāti, ka nav rakstītas detaļas, bet ir pateikts pats galvenais."

    Satversmes autori apzināti piestrādāja, lai panti būtu ļoti skaidri un nepārprotami noformulēti, bez liekvārdības. Labskanību slīpēja gan Satversmes komisijās, gan vēlāk no Satversmes sapulces tribīnes – saka vēsturnieks Imants Cīrulis: "Piemēram, Satversmes ievada teikums - Satversmes sapulce ir pieņēmusi šādu Satversmi. Pirmajā variantā tas skanēja - pieņem sev sekojošu Satversmi. Ar atsevišķu balsojumu šī labskanības nianse tika ieviesta. Bija ārkārtīgi svarīgi, lai katrs vārds sēdētu teikumu struktūrā pareizajā vietā. Piemēram, Satversmes 3.pants par to, ka Latvijas teritoriju sastāda līgumos noteiktajās robežās Vidzeme, Latgale, Zemgale un Kurzeme. Sākotnēji šī teikuma daļa - starptautiskajos līgumos noteiktās - bija teikuma beigās. Notika atsevišķa diskusija no Satversmes sapulces tribīnes, ka ne jau, lūk, Zemgales robežas noteiks starptautiskajos līgumos, bet - ka šī frāze attiecas uz visu Latvijas teritoriju."

    Iesaistījās arī sabiedrība. Caur presi un lasītāju vēstulēm, kas tika iesūtītas Satversmes izstrādes komisijai. Satversmes autoru rindās bija daudz cilvēku ar juridisko izglītību. "Arī no Satversmes ilgmūžības principa - cik tā būs aktuāla vēl pēc simts gadiem -
    ir labi, ka Satversmes autori bija tik tālredzīgi, ka pantus formulēja atturīgi, varbūt pat skopi, bez izpušķojumiem, kas ļauj Satversmi tikpat labi pārcelt uz mūsdienu situāciju un varbūt arī vēlāk pēc 50 vai 100 gadiem," secina Imants Cīrulis.
    Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
    Avots: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums

    1. Plakāts. Latvijas Republikas Satversme. 20. gs. 20. gadi. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums

    2. Latvijas Republikas Satversmes publikācija "Likumu un Valdības Rīkojumu Krājumā". 1922. gada 7. augusts

    3. Latvijas Republikas Satversmes pirmpublikācija "Valdības Vēstnesī", 1922. gada 30. jūnijs, Nr. 141
    Par ko strīdējās un nestrīdējās Satversmes izstrādātāji
    Par ko nestrīdējās Satversmes izstrādātāji

    Satversmes pirmie četri panti, kas nosaka Latvijas valsts iekārtu un to, ka suverēnā vara pieder tautai, un ka Latvijas teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Zemgale un Kurzeme – tika pieņemti ar lielu vienprātību.

    Bet šo postulātu priekšvēsture ir gara un interesanta. Priekšstats par to, ka jaundibinātajai valstij ir jābūt demokrātiskai dažādu partiju un domātāju formulējumos, bija pastāvējis jau vismaz kopš 1917. gada. Pēc cara gāšanas to varēja lasīt manifestācijās un partiju programmās vēl pirms Latvijas valsts dibināšanas. 1918. gada 17. novembrī, dienu pirms valsts dibināšanas, izveidoja Latvijas Tautas padomi, kas šo principu – Latvija kā demokrātiska republika – ielika jaunās valsts pamatos.

    Latvijas Nacionāla vēstures muzeja pētnieks Imants Cīrulis uzsver – gan Latvijas Tautas padomē 1918. gadā, gan Satversmes sapulcē, kuru ievēlēja 1920. gadā, bija apvienojušies politiskie spēki, kuri bija par demokrātiju un tautu kā suverēnu, kas nosaka visu lietu virzību:

    "Ļoti būtiski, ka potenciālie oponenti, kuri būtu varējuši iebilst šādam principam, tie pat nebija pārstāvēti Satversmes sapulcē. Galvenokārt komunisti. Radikālākie no kreisajiem. Tie 1920. gada aprīlī vēlēšanās nepiedalījās. Nebija fundamentālu iebildumu pret valsts formu. Tas piederēja arī lielā mērā pie labā toņa.
    Sabiedrība sagaidīja, ka Satversmes sapulce demokrātiju kā pašsaprotamu postulātu ieliks valsts pamatos. Ļoti būtiski, ka tika arī uzsvērts, ka suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Tas jau 1920. gadā maijā un jūnijā, tā saucamajā pagaidu Satversmē divās deklarācijās tika formulēts - vairs nav runa par latviešiem kā šīs zemes pamatiedzīvotājiem, kas pieprasa lielāku politisko līdzdalību, kā tas varbūt bija 1917. gadā, bet ļoti skaidri norāda - mēs esam politiskā nācija. Latvijas tauta, kas ietver arī mazākumtautības un dažādu viedokļu paudējus."

    Latvijas Nacionāla vēstures muzeja pētnieks Imants Cīrulis. Latvijas Televīzija
    Arī 1920. gada maijā un jūnijā deklarācijā par Latvijas valsti un likumā par Latvijas valsts iekārtu šie principi jau bija noformulēti. Sabiedrībā par to bija konsenss. Satversmes pirmos pantus pieņēma diezgan lielā vienprātībā. Izņemot pāris atgadījumu, kas saistījās ar 3. pantu: "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Zemgale, Latgale un Kurzeme." Latgales pārstāvjiem bija iebildumi. Viņi vēlējās Satversmes 3. pantā iekļaut normu, ka Latgale savas atšķirīgās kultūras, vēsturiskās un politiskās attīstības ceļa dēļ būtu pelnījusi lielāku, kā toreiz teica, pašvaldību. Tātad – zināmu autonomiju. Par šo jautājumu diskutēja visos trijos lasījumos, kad apsprieda Satversmes pirmo daļu. Tomēr to neapstiprināja.

    Imants Cīrulis turpina: "Kā mēs zinām, tas izrādījās par klupšanas akmeni Satversmes otrās daļas nepieņemšanā. Tā bija balansēšana. Starp to, ka Latvija jaunajās robežās kā nacionāla demokrātiska valsts apvienos un lielā mērā vienādos atšķirības, kas cara laikā bija starp Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņu un Latgales apriņķiem. Ka Latvijas nācija saaugs vienotā juridiskā ietvarā. No otras puses, dažu reģiona vēlme vairāk iestāties par savām tiesībām. Jau 1921. gadā diskusijās parādījās, ka Latgales jautājums nebūs viegli atrisināms balansā starp unificēšanu un reģionālo patstāvību vai zināmu autonomiju."
    Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
    Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumenti. Judīte Čunka/Latvijas Televīzija
    Kas vēlēs prezidentu?

    Rakstot Satversmi, lielākos strīdus raisīja divi jautājumi. Par Valsts prezidentu un pilsoņu tiesībām. Vispirms par valsts galvas izraudzīšanu. Kā stāsta Jānis Pleps, politiskā pieredze, kāda bija Satversmes rakstītājiem un sabiedrībai tobrīd, tā bija iegūta Krievijas impērijā. Kur, no vienas puses, bija stipra cara vara, bet notika arī revolūcijas. Bija pieredze, ka revolūcijas, kur tikušas ievēlētas padomes un pārstāvji, nes zināmu haosu. Tāpēc notika mēģinājumi to līdzsvarot. Tautas gribu, kas tiek pausta vēlēšanās un ievēlot parlamentu, kas varētu valdīt. Sevišķi aplūko valstis Eiropā, kuras uzvarēja Pirmajā pasaules karā. Uzvarēja parlamentārās demokrātijas – Francija, Itālija un Apvienotā Karaliste. Sabruka monarhijas, kur stiprāka bija monarha vara. Piemēram, Austroungārijā, Vācijā, Krievijā.
    Un tā pieredze bija tāda, ka – jā, vajadzētu virzīties uz parlamentāro demokrātiju pusi, bet no otras puses bija bažas, vai tas nepārvērtīsies anarhijā.
    Nevajag aizmirst arī to, ka kaimiņos bija visai Eiropas kārtībai patiesībā naidīgs režīms – lielinieku Krievija. "Ļeņina Krievija, kuras sludinātās idejas bija pietiekami populāras daudzos sabiedrības slāņos un kur pavisam nesen bija Stučkas republikas pieredze un cīņas, kā nosargāt neatkarību. Un bažas bija, ka, no vienas puses, vajag šo tautas gribas izpaudumu parlamentā, bet, no otras puses, vajag kādu stingrāku roku, kas var nodrošināt stabilitāti un kārtību. Un bija jautājums, kā to salikt kopā," skaidro tiesību eksperts.

    Eiropā atbildes bija dažādas, taču vairākums valstu virzījās uz parlamentāro demokrātiju pusi, kur visa vara ir koncentrēta parlamentā. Parlaments ieceļ valdību, kas īsteno izpildvaru. Ja ir valsts galva, tad – ceremoniāls, kurš reprezentē nāciju, piedalās starptautiskajās attiecībās, pārstāvot valsti bez plašām pilnvarām, lai neapdraudētu tautas gribas izpaudumu, jo suverēns saimnieks valstī bija tauta. Savukārt vēlētāji, kas tolaik balsoja reizi trīs gados, jo bija paredzēts parlamentu vēlēt uz trīs gadiem, dodas pie vēlēšanu urnām izvēlēties to partijas listi, kura nu katram ir tuvāka. Galvenais mērķis bija saglabāt un nodrošināt demokrātisko valsts iekārtu, un no tā arī izrietēja jautājums par prezidentu.

    Turpina Jānis Pleps: "Mums, kas ir interesanti... es pat brīnos, kāpēc tik ilgi noturējās ideja, ka tauta varētu vēlēt prezidentu. Jo, ja skatās.. nevienā konstitucionālajā dokumentā iepriekš, ne pirmajā, ne otrajā pagaidu Satversmē mums vispār nebija tautas vēlēts prezidents. Tas, ka daļa aktīvistu ar ideju par tautas vēlētu prezidentu noturējās līdz Satversmes projekta trešajam lasījumam, patiesībā ir pat mazliet pārsteidzoši. Bet es teiktu, ka galvenais jautājums patiesībā bija tāds diezgan cilvēcisks. Jo svarīgs bija jautājums - kurš būs pirmais prezidents? Man šķiet, ka Satversmes sapulces vairākumam nebija šaubu, ka pirmais prezidents būs Jānis Čakste. Varbūt ne visiem.. Jo Rainis droši vien iebilstu. Varbūt Kārlis Ulmanis iebilstu. Bet zināms konsenss vairākumam bija par to, ka pirmajam prezidentam vajadzētu būt Čakstem, kurš nodrošina sekmīgu demokrātiskas valsts iekārtas nostiprināšanos. Un tad tas jau bija tehnisks jautājums, kā to labāk izdarīt. Respektīvi, kā drošāk izveidot vēlēšanu kārtību, kurā nebūtu pārsteigumu. Tādā ziņā parlamenta vēlēts Valsts prezidents visprecīzāk atspoguļo šo ideju. Parlamentāra demokrātija, visas pilnvaras un visa lielā lemšana ir vēlētāju rokās, viņi vairāk ietekmē valsti. Un Rīgas pils saimnieks, Valsts prezidents, ir autoritatīva figūra, simboliska figūra, bet tāda, kas neapdraud demokrātiju. Un šo "rāmējumu" Satversmes rakstītājiem izdevās uztaisīt. Jo atceramies arī to, ka valsts apvērsumu 15. maijā jau nesarīkoja Valsts prezidents. To izdarīja Ministru prezidents."

    Satversme bez pilsoņu tiesību daļas

    Otrs jautājums, kas raisīja plašas diskusijas, pilsoņu tiesības un brīvības. Sākotnējā iecere bija, ka Satversmē būs divas daļas. Pirmā daļa – valsts organizācija, un otrā daļa, kas noteiktu pilsoņu tiesības. Vēsturnieks Arnis Strazdiņš: "Otrās daļas nepieņemšana, Pilsoņu tiesību kodeksa neesamība Valsts pamatlikuma sākotnējā redakcijā, ir viens no trūkumiem, kas varbūt neļauj mums apgalvot, ka 1922.gadā pieņemtā Latvijas Satversme bija patiešām savam laikam ļoti moderna." Par pilsoņu tiesībām diskutēja jau no 1905. gada, kad vārda un preses brīvība, biedrošanās brīvība bija prasības, ko arvien plašāk pauda latviešu sabiedrība. Turpina Arnis Strazdiņš: "Kad sākās otrās daļas apspriešana, sākotnēji tā guva plašu atbalstu. Deputātiem bija skaidrs, ka tāda veida tiesībām būtu jābūt. Šo otro daļu skatīja atsevišķi no pirmās daļas. Tajā bija 30 panti. Tā bija autonoma daļa, ko atsevišķi izstrādāja un atsevišķi pēc tam skatīja, un atsevišķi izlēma. Satversmes pirmā daļa jau bija pieņemta 1922. gada 15. februārī, kad vēl tikai aprīļa sākumā skatīja otro daļu, kuru beigu beigās tomēr nepieņēma."

    Kas tad otrajā daļā bija paredzēts? Tie bija būtiski panti, kas skāra ar civilo likumdošanu saistītas sociālās normas.

    Piemēram, pasludināja abu dzinumu vienlīdzību. Vienlīdzību arī laulību likumu priekšā. Noteica baznīcas un valsts šķirtību. "Viens no klupšanas akmeņiem, iemesliem, kādēļ šo otro daļu nepieņēma, bija diskusija un strīds starp labējiem un kreisajiem par to, cik plašas varētu būt vienā vai otrā jautājumā skatītās brīvības. Viens no strīdīgākajiem jautājumiem bija par to, vai streiks ir iekļaujams kā politiska protesta forma vai tikai kā saimnieciska. Sociāldemokrāti vēlējās, lai streiks tiktu iekļauts Satversmes otrajā daļā kā politiska protesta forma. Bet bija ļoti problemātiski novilkt to ārkārtīgi šauro robežu starp streiku kā saimniecisku vai kā politisku protestu līdzekli. Respektīvi, pēc kādiem kritērijiem varētu izmērīt, vai tas ir vai nav saimniecisks streiks. Lūk, tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ tad, kad Satversmes sapulcē trešajā lasījumā notika balsojums par Satversmes otro daļu, šī otrā daļa tika noraidīta," skaidro Arnis Strazdiņš.


    Streika jautājumam piemita ļoti būtiska nianse. Tas skāra ļoti konkrēti saimnieciskās, ekonomiskās, merkantilās intereses, papildina vēstures pētnieks Imants Cīrulis:
    "Te sadūrās īpašnieku, piemēram, rūpniecības uzņēmumu īpašnieku, intereses ar strādnieku interesēm, ar arodbiedrību un sociāldemokrātu atbalstīto strādnieku organizāciju interesēm. Ļoti iebilda arī Latvijas Zemnieku savienība un Latgales Kristīgo zemnieku savienība ar Franci Trasunu, kuri uzsvēra, ka streiku nedrīkst pārvērst par vispārēju, arī politisku cīņas ieroci. Jo, piemēram, ja sociāldemokrāti izsludinātu vispārējo streiku arī valsts iestādēs, ministrijās, pašvaldības iestādēs, sabiedriskajā transportā, tad valsts dzīve apstātos uz streika laiku." Viens no piedāvātajiem kompromisa modeļiem bija, ka streiks būtu tikai saimnieciskās cīņas ierocis un valstī svarīgās jomās streiks būtu aizliegts. Bet tas bija uzbangojis diskusijas tik augstu, ka Satversmes sapulcē jautājumu par streiku brīvību noraidīja. Tas bija ļoti būtisks jautājums uz 20.gadu smagā ekonomiskā fona un grūtajiem saimnieciskajiem apstākļiem. Streiki bija izplatīta parādība. Un tobrīd tas skāra ļoti daudzu strādājošo intereses.

    Par Satversmes otro daļu nobalsoja 62 deputāti, 62 deputāti bija pret, bet 6 deputāti atturējās. Un tieši šo sešu deputātu nostājas dēļ otrā daļa netika pieņemta. Pilsoņu tiesību pantiem rakstīšanai par paraugu ņēma tā laika vienu no modernākajām konstitūcijām – Veimāras konstitūciju jeb Vācijas 1919. gada konstitūciju. "Daudzos pantos var redzēt diezgan tuvu redakcionālu līdzību. Un varbūt neiedziļināšanās Latvijas apstākļos, bet, varbūt tehniski ņemot no vācu konstitūcijas un varbūt liekot mums šīs idejas, tās pilnībā nestrādāja. Arī tas bija viens no argumentiem, kādēļ nepieņēma.
    Daudzām tā laika konstitūcijām Eiropā nebija otrās pilsoņu tiesību daļas. To neuzskatīja kā tādu lielu trūkumu,"
    saka Cīrulis. Idejas par cenzūras atcelšanu, par nāvessoda likvidēšanu, gan par vienlīdzību (tituli un mantas cenzs tiek atcelts), visi šie jautājumi tika nostiprināti atsevišķu likumu formā. Tos vēlāk pieņēma 1. Saeima.

    Jautājums par Satversmes otrās daļas nepieciešamību aktualizējās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. 1998. gadā Saeima pieņēma nodaļu "Cilvēka pamattiesības".
    Kam pieder otrais paraksts zem Satversmes?
    Zem Satversmes ir divi paraksti. Valsts pamatlikumu parakstīja Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste. Un līdzās – Satversmes sapulces sekretāra Roberta Ivanova paraksts. Kas bija Roberts Ivanovs? Par savu vecvectēvu stāsta Egils Grasmanis. "Iedziļinoties vairāk un pētot ģimenes arhīva fotogrāfijas, kļuva skaidrāk, ka viņam bijusi liela loma dažādos Latvijas notikumos. Mans vecvectēvs Roberts Ivanovs bija 1. Saeimas deputāts. Latvijas Satversmi ir parakstījis Jānis Čakste un Roberts Ivanovs, viņš ir bijis Satversmes sapulces sekretārs. Viņš bija arī Latvijas valsts kontrolieris. Pirmais. Un nostrādāja vairākus pilnvaru termiņus. Ar Ulmaņlaiku atnākšanu viņš devās pensijā. Aizbrauca dzīvot uz laukiem. Roberts arī parakstījis 1944. gada Centrālās padomes memorandu. Un ir viens no nedaudzajām augstāka ranga amatpersonām, kas palika Latvijā slapstoties. 1954. gadā viņš nomira Rīgā. Man ļoti interesētu vairāk uzzināt, ko viņš darījis tajā laikā. Viņam bija 70 gadi. Es gribu domāt, ka viņš, visticamākais, nomira ar cerību, ka Latviju var atgūt valsts statusu."

    Roberts Ivanovs bija sociāldemokrāts, un viņam bija ciešas saites un pazīšanās ar Raini. Par dalību 1905. gada revolūcijā Robertam draudēja apcietinājums. Tādēļ 1906.gadā viņš bēga vispirms uz ASV un pēcāk nokļuva Šveicē. Cīrihē Ivanovs studēja tautsaimniecību. Šveices periodā viņš iepazinās ar Raini, kurš arī tur uzturējās. Kā stāsta viņa mazmazdēls, Roberta vārds daudz parādās Raiņa un Aspazijas sarakstē, vēstulēs: "Tas, ko stāstīja - Roberts ir bijis iniciators Raiņa atbalsta kustībai Šveicē, Raiņa klubam. Arī vēlāk pēc tam Rīgā. Viņi ir daudz viens otram arī palīdzējuši ar dažādām personīgām informācijām. Cik es saprotu, Rainis ir ļoti vēlējies, lai Roberts kļūst par dzejnieka sekretāru. Roberts bija pārrakstījis vienu no lugām, manuprāt, "Indulis un Ārija". Izdarījis to ļoti kvalitatīvi un ļoti īsā laikā, par ko Rainis un Aspazija bijuši ļoti pateicīgi. Tur parādās daudz un dažādas personības šķautnes un iesaistes dažādos nozīmīgos notikumos valsts pašos sākumos."
    Egils Grasmanis - Roberta Ivanova mazmazdēls. Latvijas Televīzija
    Roberts Ivanovs Latvijā atgriezās 1918. gadā. Un viņš arī organizēja Raiņa un Aspazijas atgriešanos no trimdas: "Tas bija liels pasākums. Viļa Rīdzenieka grāmatā ir arī fotogrāfijas, kur Roberts ar Raini un Aspaziju ir Daugavpilī. Ieradās Latvijā caur Daugavpili. Un pēc tam arī Rīgā bija lielais pasākums, kur tauta sagaidīja abus dzejniekus. To, cik es saprotu, organizēja arī Roberts."

    Daudzās fotogrāfijās Roberts Ivanovs redzams blakus Jānim Čakstem. Arī ar Čakstes ģimeni bijušas draudzīgas attiecības: "Jūrmalā blakus bija Čakstes dēla – Konstantīna Čakstes – māja. Viņi daudz kārtis spēlēja kopā. To zinu no vecmāmiņas stāstiem, ka Ivanovu mājās, Valsts kontroles ēkā, otrā stāva dzīvoklī notikuši daudzi saviesīgi pasākumi un daudz tika spēlētas kārtis. Kāršu spēlēšana ir lieta, ko mēs arī ar vecmāmiņu darījām."

    Uzzināt par vecvectēvu vairāk Egils centies, pētot fotogrāfijas, arī muzejos, un no vecmammas, Roberta meitas Gunas Grasmanes. "Man vecmāmiņa nebija daudz stāstījusi. Vecmāmiņa nomira pirms vairākiem gadiem, bet pēdējos gadus es mēģināju maksimāli daudz informācijas par Robertu iegūt. Cik nu tas bija iespējams. Es tikai varu pieļaut, ka tās, iespējams, ir bijušas bailes, kāpēc vecmāmiņa daudz nestāstīja. Es saprotu, ka viņa slepus nesusi drēbes un ēdamo Robertam tajos gados, kad viņš slapstījās Latvijā. Vecmāmiņa daudz nerunāja par tiem laikiem. Guna bija ļoti drosmīga savā ziņā. Man šī interese radās tikai pēdējos gados. Pēc izglītības Roberts Ivanovs bijis jurists un studējis ekonomiku. Viņš bijis pārliecināts par to, ka mēs paši spējam izveidot savu valsti un spējam būt atbildīgi. Roberts bijis ļoti godīgs. Nosvērts cilvēks, bet tai pašā laikā ļoti sabiedrisks. Saviesīgs. Viņam patika jokot, viņš bija ļoti kaislīgs mednieks. Nesmēķēja, nedzēra. Bet tajās kāršu spēļu naktīs esot dažreiz glāzīti pacēlis. Robertam ļoti patika dzīve laukos, it sevišķi pēc Ulmaņa apvērsuma. Un par laukiem vecmāmiņai gan bija daudz stāstu. Lauku īpašums bijis vienmēr atvērts ģimenes draugiem un bērnu draugiem."

    Egils Grasmanis saka – ir lepnums par vecvectēvu Robertu Ivanovu, kas piedalījies ļoti zīmīgos Latvijas notikumos: "Tā atbildības sajūta ir man arī ļoti svarīga, un tuva. Es jūtu, ka varbūt viņam arī tas ir bijis - atbildība pret sabiedrību, pret valsti."
    Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
    Roberts Ivanovs ar ģimeni un draugiem. foto no Egila Grasmaņa privātā arhīva
    Satversme valsts turpinājumam

    Vēsturiskajā griezumā būtiski, ka Satversme nekad nav tikusi pārrakstīta. Tā visu šos gadus bijusi tikai viena. Tikusi tikai papildināta. Tas izrādījās liels pluss un priekšrocība Atmodas laikā, kad 1990. gadā lēma par Latvijas valsts atjaunošanu – par to, kādu ceļu iet, kā to pareizi juridiski noformēt, kā būtu visgudrāk no starptautisko tiesību viedokļa.
    Vēsturnieki atgādina, ka Kārlis Ulmanis neizpildīja savu solījumu uzrakstīt jaunu Satversmi. Atšķirībā no igauņiem un lietuviešiem, kuriem bija šādas autoritārās konstitūcijas.
    Latviešiem bija tikai viena 1922. gada konstitūcija par demokrātisku valsti, un šī pamatlikuma darbība tiek atjaunota 1990.gadā. Skaidro Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Toms Ķikuts: "Mums juridiski neviens dokuments pa vidu "nemaisās", vienkārši sakot. Jo, piemēram, lietuviešu ceļš bija tāds, ka tad, kad sanāk kopā 1990. gadā ievēlētā Lietuvas Augstākā padome, lietuvieši vispirms atjauno savas autoritāras konstitūcijas darbību. Un tajā pašā dienā pārtrauc šīs konstitūcijas darbību, un top jaunais pagaidu pamatlikums. Tāds juridisks triks. Faktiski vecās konstrukcijas atjaunošanos uz pāris stundām vai 15 minūtēm, un tad strādā pie jauna pamatlikuma."

    Kur ir Satversmes oriģināls?

    Reizēm sabiedrībā izskan jautājums – kur tad ir Satversmes oriģināls? To neviens mūsdienās neesot redzējis.

    Un, ja nav oriģināla, vai Satversme ir spēkā? Vēsturnieks Toms Ķikuts: "Tās gaidas, protams, ir pēc zelta zīmoga un visu deputātu parakstīta dokumenta. To var saprast. Jo citu valstu gadījumā tā tas ir. Dažkārt prezidenti zvērot liek roku nevis uz Bībeles vai kā citādāk, bet uz konstitūcijas oriģināliem. Arhīvu speciālisti precīzāk par to zinās.
    Bet, šķiet, ka ir bijis kāds atsevišķs dokuments savulaik, bet tas, visticamāk, pārmaiņu un juku laikos zudis."
    Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Gints Zelmenis stāsta – ir zināms, ka tas pilnīgi noteikti bijis: "Nav šaubu, ka oriģināls bijis. Arhīvā ir vismaz divi Satversmes noraksti. Un, ja reiz ir noraksts, tad bija jābūt arī oriģinālam. Jautājums tikai, kur tas oriģināls šobrīd atrodas. Turklāt arhīvā ir ļoti daudzi dokumenti, no kuriem redzams, kā Satversme tika izstrādāta. Sākot ar pašiem pirmajiem uzmetumiem un plāniem, kam tur vispār vajadzētu būt, kā teksts attīstījās no 1920. gada maija līdz 1922. gada pirmajai pusei, kad Satversmi pieņēma. Visi šie dokumenti arhīvā ir atrodami, izpētāmi un apskatāmi."

    Uz jautājumu, kādas ir versijas, kāpēc oriģināla nav, Zelmenis uzsver – tā ir spekulāciju un minējumu joma. Atmiņās un cita veida liecībās par šo jautājumu nekas neesot atrodams. Versijas varētu būt dažādas. "Sākot ar to, ka 1934. gada maijā Kārlis Ulmanis sarīkoja valsts apvērsumu. Ļoti iespējams, ka .. sākotnējie solījumi bija, ka viņš dos tautai jaunu Satversmi, un varbūt viņš palūdza veco Satversmi apskatīt. Ielika seifā, un tālākais kas notika ar seifa saturu 1940. gadā, to mēs šobrīd varam tikai minēt. Vēl tikpat labi var būt versija, ka 1940. gadā "atbrīvotāji" kaut kādu iemeslu dēļ arī gribēja Satversmes oriģinālu apskatīt, vai varbūt aizvest uz Maskavu. Es uzsveru - tie ir tikai minējumi. Mūsu vēsture ir diezgan sarežģīta, un kopš tā laika pagājuši simt gadi. Līdz ar to šobrīd simtprocentīgi pārliecinošas versijas nav. Bet viena no versijām, ka gluži vienkārši Satversmes oriģināls varētu būt šeit pat arhīvā. Tikai tas jauši vai nejauši ievietots starp kaut kādiem mazāk svarīgiem dokumentiem, kuriem līdz šim neviens nav pievērsis uzmanību. Neiedomājoties, ka tur, iespējams, varētu būt oriģināls. Ja tas tā tiešām izrādīsies, tad domāju - agrāk vai vēlāk kāds to noteikti atradīs."

    Kā uzsver Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Toms Ķikuts, Satversmes sapulce ļoti precīzi formulēja kārtību, kādā stājās spēkā likumi, tai skaitā Satversme: "Centrālais atslēgas vārds ir oficiālā publikācija "Valdības Vēstnesī." Tur nozīme nav nekādam ar zelta zīmogiem apzīmogotam dokumentam. Ir skaidri pateikts - galvenais ir dokumentu publicēšana oficiālā laikrakstā. Līdzīgi kā tas šodien notiek. Likums nav svarīgāks tikai tāpēc, ka tam ir skaistāks iesējums. Visi tiek publicēti vietnē likumi.lv, un tas ir atskaites punkts. "Latvijas Vēstnesis" ar to nodarbojas, un tas ir pats galvenais."

    Satversme sapulce noteica, ka pamatlikums stājas spēkā 7. novembrī, dienā, kad uz pirmo sēdi sanāk 1. Saeima. Pēc Satversmes apstiprināšanas to nodrukāja oficiālajā laikrakstā. Jau no 1919. gada augusta tas bija "Valdības Vēstnesis", kurā tika publicēti visi likumi, Ministru kabineta noteikumi, rīkojumi un jebkāda cita būtiska informācija. "Tā ir pieņemta prakse ne tikai pie mums, bet arī lielākajā daļā pasaules demokrātisko valstu. Jo ideja ir tāda – lai pilsoņi varētu ievērot likumus, viņiem tie likumi ir jāzina. Un, lai viņi zinātu, kāds tas likums īstenībā ir, nepieciešams kāds avots, kur to var izlasīt. Tādēļ lielākajā daļā valstu ir kāds oficiālais izdevums, kurā tiek publicēti visi pieņemtie normatīvie akti. Mūsu gadījumā tas ir "Valdības Vēstnesis", kur 1922. gada 30. jūnija numurā ir nodrukāts pilns Satversmes teksts," norāda Gints Zelmenis.
    Jānis Pleps: "Mums nevar būt slepeni likumi. Katrs likums, kas tiek pieņemts, tiek darīts zināms sabiedrībai. Un valstij ir pienākums nodrošināt katra likuma publicēšanu un pieejamību. Šodien to dara "Latvijas Vēstnesis". Vietnē Likumi.lv var visu atrast. Satversmes sapulces laikā atbilstoši tālaika likumam bija divi oficiālie izdevumi. Bija laikraksts "Valdības Vēstnesis" un bija "Likumu un valdības noteikumu krājums." Un, ja mēs gribam redzēt, kāda ir īstā Satversme, - 1922. gada 30. jūnijā "Valdības Vēstnesī" tika publicēts Satversmes teksts. Un tā ir tā īstā publikācija. Ja redzat šo publikāciju, jūs varat būt droši - tas ir tas teksts, kas tika pieņemts. Pēc tam jau tad nāk nākamie grozījumi, un tie grozījumi ir kāpuši kārtu pa kārtai uz augšu, izveidojot šībrīža tekstu. Bet pirmsākums ir "Valdības Vēstneša" publikācija. Jebkurš jurists, kad sāk runāt par normatīviem aktiem un grib pārliecināties, "iet atpakaļ" uz to tekstu, kas bija pieņemts un nodrukāts."

    Vēsturnieks Gints Zelmenis saka – ja kādam rodas kādas šaubas, var doties uz arhīvu skatīties dokumentu oriģinālus: "Par Satversmes sapulces darbu tolaik regulāri informēja arī tā laika prese. Satversmes sapulces darbības atreferējumi regulāri parādījās oficiālajā laikrakstā "Valdības Vēstnesis." Bet arī dažādi partiju izdevumi un dienas laikraksti regulāri informēja par to, kādi lēmumi Satversmes sapulcē tiek virzīti uz priekšu un kādi bijuši priekšlikumi. Tā ka pat pēc publiskās preses, kas šobrīd ir pieejama arī interneta vietnē periodika.lv, ir iespējams izsekot Satversmes sapulces darbam."

    Latvijas Republikas Satversmes pirmpublikācija "Valdības Vēstnesī", 1922. gada 30. jūnijs, Nr. 141