IZM vismaz sporta nozares kontekstā ar rocību bez finanšu pieauguma ir samierinājusies, bet iekšienē meklējot risinājumus, kā optimālāk sadalīt naudu dažādām vajadzībām.

Viena no idejām, kuru intervijā Latvijas Radio septembra sākumā pauda arī jaunais IZM Sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs, ir samazināt valstī noteikto prioritāro sporta veidu skaitu no 15 līdz 10. Viņš gan uzsvēra, ka tā ir tikai ideja un nekas vēl nav izlemts.

"Darba kārtībā ir jautājums par prioritāro sporta veidu skaita samazināšanu, bet vispirms tas tiks apspriests ar iesaistītajām pusēm. Pagaidām nekādas konkrētības nav, bet ļoti daudzas nevalstiskās organizācijas, arī Latvijas Sporta federāciju padome, gribētu, lai skaits tiktu samazināts," teica Samoilovs.

Latvijas Radio aptaujātās sporta veidu federācijas, kuras nav prioritāri atbalstāmo augšgalā, gan bija pārsteigtas par Samoilova apgalvojumu. Arī Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) vadītājs Einars Fogelis Latvijas Radio sacīja, ka

ar LSFP par prioritārajiem sporta veidiem nav runāts, tāpēc arī ne atbalsts, ne noliegums nav pausts.

LSFP tikšanās ar Samoilovu ieplānota otrdien, 24. septembrī, kad paredzēts izklāstīt visu Latvijā atzīto sporta federāciju viedokli, pauda Fogelis.

IZM uz Latvijas Radio jautājumiem atbildēja tikai rakstiski, uzsverot, ka nekādas fundamentālas izmaiņas sporta veidu atbalstā 2025. gadā nav paredzētas.

"Sporta nozares stratēģiskie mērķi ir plašas sabiedrības iesaiste fiziskās aktivitātēs, kā arī bērnu un jauniešu sporta veicināšana. Latvijā atzītajām sporta federācijām noteikts pienākums pakāpeniski palielināt to finansējuma daļu, kas novirzāms bērnu un jauniešu sportam (provizoriski 50%), izņemot mērķfinansējumu augstas klases sportistu sagatavošanai un paraolimpiskajam sportam," pauda ministrijā. "Iekļūšanai valsts īpaši atbalstāmo sporta veidu klāstā jābūt tieši saistītai ar sporta veida spēju piesaistīt bērnus un jauniešus.

Šobrīd turpinās diskusija par precīziem kritērijiem finansējuma saņemšanai, tostarp ņemot vērā vēsturiski tradicionālos sporta veidus un sporta veidus ar unikālu infrastruktūru.

Aktuālais jautājums ir par to, cik sporta veidus mēs spējam finansēt nepieciešamā apjomā, lai nodrošinātu sportistu konkurētspējīgus startus augstākās raudzes starptautiskos turnīros, kam ir jāiedvesmo plašāka sabiedrība iesaistīties brīvā laika sporta aktivitātēs."

Valsts budžeta sadaļā "Sports" 2024. gadā lauvas tiesa jeb vairāk nekā puse no 51 miljona eiro ir atvēlēta sporta skolu pedagogu algām. Pārējais sadalīts sadrumstaloti, bet visām 95 Latvijā atzītajām sporta federācijām – 3,2 miljoni eiro, vēl papildu 2,2 miljoni eiro 15 prioritārajām federācijām.

Valsts naudu federācijām kopš 2024. gada tieši piešķir IZM. Katrai federācijai piešķiramo summu nosaka pēc trim kritēriju blokiem, un katrā no tiem ir maksimālais punktu skaits.

Sistēma ir sarežģīta, grūti saprotama, tajā pamatīgi jāiedziļinās. Pirmais bloks ir reģistrēto sportistu skaits, tātad masveidība. Otrajā blokā vērtē sacensību kopskaitu – gan federācijas sarīkoto, gan to, kurās piedalījušies federācijas sportisti. Trešajā vērtē augstu sasniegumu sporta rezultātus, tātad medaļas un augstās vietas lielajās sacensībās.

Prioritāro federāciju vidū 2024. gadā ir pārstāvēta vieglatlētika, futbols, riteņbraukšana, basketbols, kamaniņu sports, motosports, autosports, florbols, hokejs, volejbols, orientēšanās, peldēšana, teniss, šaušana un slēpošana.

Pēc punktu sistēmas saraksta beigās ir Ugunsdzēsības sporta federācija, Savatē federācija, Raketlona federācija, kā arī Beisbola un softbola federācija, kas tātad no valsts saņem vismazāk naudas.

Latvijas Beisbola un softbola federācijas prezidents Ainārs Birulis uzskata, ka primāri ir jāizveido vienkārša un saprotama valsts naudas piešķiršanas sistēma sportam, kā arī jāmēģina vienoties kopējam virsmērķim.

"Par prioritārajiem sporta veidiem – protams, ir valstij tādi vajadzīgi, bet nevar izvirzīt šos prioritāros sporta veidus uz pārējo sporta veidu rēķina, noliekot tos pavisam zemā plauktiņā," teica Birulis. "Tomēr ir svarīga kopējā situācija sportā, mēs mazā valstī dzīvojam. Nav jācīnās vienam ar otru un jāmeklē, kuram vairāk, lai viņiem būtu mazāk. Es gribētu, lai viņiem ir vēl vairāk, nav visiem jābūt profesionāļiem, bet viņi toties neslimos, un veselības budžetā būs kāds ietaupījums."

Prioritātes sportā Latvijā plānoja noteikt jau pagājušā gadsimta izskaņā, taču tā arī pie taustāmām iestrādēm netika.

Pamatus šodienas prioritāro sporta veidu sistēmai lika 2019. gadā, kad IZM Sporta departamentu vadīja Edgars Severs. Gan tolaik, gan tagad prioritāro sporta veidu idejai bija un ir daudz pretinieku.

Latvijas Peldēšanas federācija šobrīd ir 15 prioritāro sporta veidu vidū, taču organizācijas prezidents Aivars Platonovs kritiski vērtē gan sistēmas uzbūvi, gan ministrijas mētāšanos savos lēmumos. Viņš rosina ņemt piemēru no lietuviešiem, kam sistēma ir viegli saprotama.

"Lielākā problēma ir mētāšanās, tas ir ļoti graujoši sportam, tu nespēj neko prognozēt," uzsvēra Platonovs. "Tagad Samoilovs jau runā par 10 prioritārajām federācijām, sakot, ka tas ļaus kaut ko ietaupīt. Es nesaprotu, kā, dalot vienu un to pašu summu uz saskaitāmajiem, kaut kas ietaupās. Pārmaiņas pārmaiņu pēc, kuras, manuprāt, pati ministrija nespēj izskaidrot un argumentēt. Deklarētais mērķis neizpildās realitātē.

Mērķis ir labs un apsveicams – ļoti pareizi ir lielāks finansējums bērnu un jaunatnes sportam, bet, kamēr nokļūst līdz sadalei, redzam, ka vidusposmā ir pieļautas diezgan lielas kļūdas, kā rezultātā tas mērķis netiek sasniegts.

Mēs visu gribam par sešiem miljoniem [eiro] – summa, ko mēs ieliekam un uzliekam tik augstas prasības, ir neadekvāta."

Sabiedriskā medija LSM.lv sporta redaktors Gundars Galkins uzskata, ka jāsāk ir nevis ar prioritāro sporta veidu skaita noteikšanu, bet gan definētu virsmērķi, kas jāsasniedz. Turklāt, viņaprāt, prioritāram sporta veidam jābūt visā Latvijā pieejamam un iekļaujošam.

"Vispirms būtu jānosaka mērķi, iespējas un līdzekļi. Tad mēs varētu konstatēt, kurus sporta veidus mēs varam varbūt atbalstīt vairāk, kurus mazāk," sacīja Galkins. "Prioritārs sporta veids, manuprāt, nevar būt tāds, ar kuru var nodarboties tikai daļā Latvijas. Ļoti daudz jautājumu būtu, lai šādu sistēmu izstrādātu, un noteikti nevarētu vadīties pēc numeroloģijas principiem, vai mēs atļausimies piecus vai desmit [prioritāros sporta veidus]."

Šķēpus par un ap prioritārajiem sporta veidiem vēl lauzīs daudz. Galvenais gan, lai pati sporta nozare būtu gatava iesaistīties, diskutēt, piedāvāt savas idejas un priekšlikumus. Neoficiālās sarunās IZM gaiteņos izskanējusi arī utopiska versija par sešu vai septiņu prioritāro sporta veidu noteikšanu. Šādam priekšlikumam uzreiz arī sekojis komentārs, ka tad gan varam sagaidīt nozares protestus Vecrīgā. Visticamāk, jebkurā gadījumā arī turpmāk sistēmai būs jābalansē starp diviem pretējiem lielumiem – masveidību un augstu sasniegumu sportu jeb medaļām nišas sporta veidos.

• Uzņēmējs Hiršs pats savām rokām radīja lielu uzņēmumu, jo viņu vadīja interese.
• Uzņēmumā „Rīgas audums” darbiniekiem bija skaista un ērta vide darbam. Uzņēmums plauka.
• Hiršs un viņa ģimene emigrēja uz ASV, bet villu atstāja LU.
• LU saka, ka ēka tās īpašumā nonākusi jau degradēta. Fotogrāfijas liecina, ka 2003.gadā tai vēl bija jumts.
• LU plāno novērst villas bīstamību, bet naudas tās atjaunošanai nav.

Latvijas Radio korespondente Māra Rozenberga villu atklāja nejauši, braucot ar riteni pa mazāk zināmām Rīgas vietām. Nokļūstot Salamandras ielā Juglā, uzkalniņā, koku pudurī līdzās kādreizējai rūpnīcai „Rīgas audums” viņa ieraudzīja milzu graustu, kas savulaik acīmredzami bijis lepns savrupnams un piederējis kādam ļoti bagātam cilvēkam. Tagad tam pilnībā izdedzis jumts, logi neveikli aizsisti, sienas apķēpātas ar grafiti un uz mūriem aug bērziņi.

Un tad nāca lielākais pārsteigums – uz ēkas sienas ir plāksne ar uzrakstu „Salamandras iela 1/4, Latvijas Universitātes īpašums”.

Pensionāre Jadviga Kazakēviča dzīvo blakus mājā. Arī tā pieder Latvijas Universitātei. Viņa stāsta, ka agrāk ēkā bijusi sieviešu kopmītne, pirms tam – bērnudārzs. Ēka jau ilgi esot pamesta, un tā degusi vismaz piecas reizes. Jadviga novērojusi, ka ēkā laiku pavada jaunieši, kuri droši vien lieto alkoholu un narkotikas, jo pie mājas regulāri mētājas pudeles un šļirces.

Ekskursijā uz kādreizējo Hirša villu Rozenberga uzaicinājusi ceļabiedru Mārtiņu Ķibildu, kurš pats veidojis raidījumus par Latvijas Universitātes mecenātiem un viņu mantojumu.

Ķibilds: Laikam es esmu nedaudz tas pats kas tu. Es staigāju apkārt pa pamestām un nepamestām adresēm un asiņojošu sirdi stāstu par tām citiem.
Rozenberga: Tu esi šeit, pie Roberta Hirša villas, kādreiz bijis?
Ķibilds: Nē, tu man esi jaunatklājusi šo adresi. Es, protams, zināju par „Rīgas audumu” Salamandras ielā, zināju arī par Hirša testamentu 70.gadu sākumā. Iedomājies, cilvēks trimdā, zinādams, ka Latvija ir okupēta un ka Latvijas Universitāte – tai laikā Latvijas Valsts universitāte – nekādu īpašumu nevar pārņemt, ar apbrīnojamu providenci novēl šo īpašumu.”
Rozenberga: Turklāt viņš apsēžas pie galda ar visiem trim dēliem, un viņi paraksta atteikšanos no šī īpašuma par labu Latvijas Universitātei.
Ķibilds: Vēl labāk.

Neliela atkāpe vēsturē: Roberts Hiršs ir otrs lielākais LU mecenāts aiz Kristapa Morberga. Starpkaru Latvijā – lielākais privātais nodokļu maksātājs. Kā stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Imants Cīrulis, pats Hiršs par savu dzinējspēku uzskatījis pašizglītošanos un lielo interesi par lietām:

„Viņš dzimis 1895.gadā Vējavas pagastā, pavisam netālu no Gaiziņkalna. Bērnība viņam pagājusi drīzāk trūcīgos apstākļos, viņš nav lutināts ar labu izglītību. Ģimene viņam nav spējusi dot tādu bāzi kā citiem pazīstamiem cilvēkiem, un [visu izšķir] jaunā Roberta Hirša zinātkāre, vēlme aizrakties lietām līdz pamatiem, saprast, kā tās darbojas.

Kad vēlāk viņš sāk strādāt Tirzas dzirnavās, kas ir viņa pirmā lielā „arodskola”, viņš vēlas izprast, kā strādā visi mehānismi.”

Tieši tur 19 gadus veco Robertu Hiršu noskata kāds Krievijas uzņēmējs un uzaicina atbildīgā amatā tekstilfabriku kompleksā Tambovas guberņā. Pēc revolūcijas viņš 1920. gadā atgriežas Latvijā un sāk darbu vilnas vērptuvē, un 1925. gadā dibina pats savu uzņēmumu. Līdz „Rīgas auduma” uzplaukumam Salamandras ielā gan vēl paies desmit gadu.

Ķibilds: Tevis lietotais vārds „māja” šeit ir pārspīlēts. Tā vairs nav māja. Es tiešām ceru, ka klausītāji spēs iztēloties to, ko mēs ar tevi pašlaik redzam. Tās ir drupas.
Rozenberga: Tās ir drupas bez jumta. Un mēs pat varam ieiet iekšā, jo kāds ir atkal atlauzis vaļā aiznaglotās durvis.
Ķibilds: Tas nav bīstami?
Rozenberga: Droši vien ir.

Iekšā žurnālisti nedodas. Ir iemesls, kādēļ pašvaldība pieprasījusi bīstamās ēkas konstrukcijas demontēt. Un par to stāsta Latvijas Universitātes Infrastruktūras departamenta vadītāja pienākumu izpildītājs Marģers Počs, kurš ar šiem jautājumiem strādā pēdējos piecus gadus:

„Šobrīd būvvaldē ir iesniegts projekts ne gluži nojaukšanai, bet bīstamības novēršanai, kas var paredzēt arī daļēju būvkonstrukciju likvidāciju līdz drošai pakāpei. Vienkāršoti to var saukt par daļēju nojaukšanu.

Tas ir ceļš, lai vairs neatkārtotos šie ugunsgrēki, un tas neizslēdz iespēju, ka mēs viņu varētu nākotnē atjaunot.”

Fabrika tiek uzcelta no nulles, un 30. gadu vidū tas jau ir tāds kā flagmanis - lielākais zīda un puszīda ražotājs Latvijā. „Rīgas auduma” darbinieku skaits pieaug no dažiem desmitiem 20. gadu vidū līdz pat 1600 un vēl vairāk darbiniekiem īsi pirms Otrā pasaules kara. Viennozīmīgi veiksmes stāsts un lepnums gan visai Latvijai, gan, protams, ļoti darbīgajam uzņēmuma izveidotājam Robertam Hiršam un viņa dzīvesbiedrei Almai, kas vienmēr stāvējusi klāt finanšu jomā.

Uzņēmumam strauji augot, Roberts Hiršs 30. gadu sākumā nopērk cara laika instrumentu tērauda rūpnīcas „Salamandra” drupas Juglā un iekārto tur „Rīgas audumu”.

„Tieši tur, Juglā, izaug tā ziedošā rūpnīca. Šādu epitetu tai 30. gados ir veltījis Aleksandrs Čaks, kurš apmeklējis fabriku un bijis sajūsmā, ka ap rūpnīcu korpusiem, kas ir ļoti utilitāra vide, tikpat nozīmīga vide ir bijusi apstādījumiem.

Tur bijuši mākslinieciski veidoti dārzi, koki, pēc Hirša iniciatīvas izveidotas trīs milzīgas siltumnīcas, kur audzēja ziedus. Arī rūpnīcas cehos esot regulāri mainīti grieztie ziedi, lai darbinieki justos labi.

Esot bijuši nodarbināti veseli 20 dārznieki, lai tikai piešķirtu rūpnīcai daili ar ziediem un apstādījumiem,” stāsta vēsturnieks Cīrulis.

Bet pats Roberts Hiršs ar ģimeni sāk dzīvot greznā savrupnamā blakus rūpnīcai. To kādreizējam „Salamandras” direktoram 19. gadsimta beigās bija projektējis arhitekts Karls Felsko.

Leģendā par Robertu Hiršu svarīga loma ir uzņēmēja rūpēm par saviem darbiniekiem. Stāsta, ka ar to viņš bijis kā dadzis acī citiem uzņēmējiem.

„Daudzi kā vienu no lielākajiem sasniegumiem uzsver rūpes par labu darba vidi strādniekiem. (..) 30. gadu avotos tiek uzsvērts, ka „Rīgas audumā” ir perfekta ventilācija un apgaismojums, nevienam nav jāstrādā pustumsā. Viss ir spodrs, vienmēr uzkopts, greznots puķēm, tiek gādāts par ērtiem apaviem, stāvot pie iekārtām. No pašu ražotā auduma tiek izgatavoti virsvalki darbiniekiem. (..) Ar tik lielu gādību par darbiniekiem viņš bija savā ziņā pionieris privātajā uzņēmējdarbībā,” stāsta Cīrulis.

30. gados Roberts Hiršs iegādājas arī lauku saimniecību „Ratnieki” Līgatnē, lai apgādātu strādniekus ar veselīgu pārtiku un radītu vietu kopīgai atpūtai. 2000. gados Latvijas Universitātei par Eiropas fondu naudu „Ratniekus” ir izdevies atjaunot, un tagad tas ir viesu nams lieliem korporatīviem pasākumiem, kas pamazām sāk nest peļņu. Taču Hirša savrupmāja Juglā ir grausts.

Ķibilds: Es ticu – ja šī māja būtu normālā stāvoklī, tas noteikti būtu arhitektūras piemineklis. Pat no šīm drupām var redzēt, ka tā savulaik ir bijusi izcila, ekskluzīva villa tolaik arī ekskluzīvā vietā. Tagad pat šī vieta vairs nav ne tuvu ekskluzīva.
Rozenberga: Tolaik te apkārt ir bijis grezns parks, un Hiršs no šī uzkalniņa ir varējis pārredzēt visu uzņēmumu. Tagad te ir izmētātas segas un dīvāni.
Ķibilds: Kaut kāds bomžu midzenis.

Ķibildu interesē, kādā stāvoklī šī ēka bija 1998. gadā, kad tā beidzot nonāca Latvijas Universitātes īpašumā, un vai tiešām pa 21 gadu neko nevarēja darīt.

„Šeit mēs redzam pieņemšanas–nodošanas aktus, kur komisija konstatē, ka vienīgais, kas ir labā stāvoklī, ir pamati. Viss pārējais ir sliktā stāvoklī.

Foto fiksācijas no tā laika mums nav pieejamas, bet, lasot šos pieņemšanas–nodošanas aktus, mēs secinām, ka ēka jau tobrīd ir bijusi pamesta.

Pirms šīs intervijas aptaujājot universitātes darbiniekus, ir apstiprinājums, ka šīs ēkas ir nonākušas universitātes rīcībā jau degradētas,” stāsta LU pārstāvis Počs.

Latvijas Industriālā mantojuma fonda vadītāja Andra Biedriņa fotogrāfijās no 2003. gada  redzams, ka tolaik ēka tomēr bijusi stipri labākā stāvoklī nekā šodien. Tai joprojām bjis jumts.

Hirša novēlētais īpašums Salamandras ielā ir viens no vairāk nekā 50 Latvijas Universitātes nekustamajiem īpašumiem. Te universitātei pieder 17 hektāri zemes ar 11 ēkām – arī noliktavām, angāriem, garāžām. Hirša novēlētās „Rīgas auduma” ražotnes Universitāte neieguva. Tās jau bija paguvis privatizēt uzņēmums „Makolat”, kas tur saimnieko aizvien.

Pētnieks Imants Cīrulis stāsta, ka Hirši nav mīlējuši „zīmēties” sabiedrībā, bet bijuši ļoti dāsni mecenāti. Piemēram, ērģeles LU aulā ir Hiršu dāvinājums.

„Hirši ļoti dāsni atbalstīja dažādas iniciatīvas, biedrības, ziedoja lielu summu, piemēram, Brīvības pieminekļa celtniecībai. Ļoti redzams Hirša privātā ziedojuma paraugs bija 1935. gadā, kad Kārlis Ulmanis izsludināja „Draudzīgā aicinājuma” kustību. Hiršs pāris mēnešu laikā uzcēla savam dzimtajam Vējavas pagastam jaunu pamatskolu un uzdāvināja klavieres.

Interesanti, ka Hirša personībā apvienojās gan dedzīgs Latvijas patriotisms, gan atbalsts dažādām grupām, kas neatbilda Ulmaņa tā laika idealizētajai „latviskajai Latvijai”.

Piemēram, viņš bieži ziedoja kādai krievu emigrantu biedrībai, vācbaltiešu iniciatīvām, dažādām latviešu kultūras biedrībām. Tā bija iekšēja vajadzība ziedot, ja tu pats esi spējis pakāpties.”

Kāpēc tad Hirši savu īpašumu atdeva? Hiršu ģimene bija viena no retajām, kam Otrā pasaules kara priekšnojautās jau 1939. gadā izdevās aizceļot no Latvijas.

„1938. un 1939. gadā Roberts Hiršs, meklējot jaunus noieta tirgus un vietas, kur atvērt jaunas fabrikas (piemēram, Norvēģijā viņš īsi pirms kara nopirka rūpnīcu), viņš nojauta, kas drīz sekos. Un 1939. gada nogalē, kad jau bija pavisam skaidrs, ka karš nepaies garām arī Latvijai, viņš neatgriezās Latvijā no kāda sava darba ceļojuma. Un viņam izdevās panākt, ka arī viņa ģimenei atļauj izbraukt no Latvijas. Pēc dažādiem avotiem ir ziņas, ka tas noticis ar ievērojama kukuļa palīdzību, jo tajos mēnešos Latvijas valdība turpināja apgalvot, ka viss būs labi, un neizsniedza ārzemju ceļojumu pases Latvijas pilsoņiem. Un tā viņa ģimene caur Šveici un vairākām citām valstīm nokļuva ASV. Hiršam izdevās arī lielu daļu savu iekrājumu pārvest uz Šveices bankām. Šajā ziņā ļoti veiksmīgs iznākums atšķirībā no lielākās daļas citu uzņēmēju.”

Arī ASV Hiršs mēģināja turpināt audumu biznesu – gan vairs ne ar tādiem panākumiem. Turpināja arī ziedot trimdas latviešu organizācijām un 1971. gadā kopā ar ģimeni parakstīja atteikšanos no saviem Latvijas īpašumiem par labu Latvijas Universitātei, ar ko daudz bija sadarbojies.

„Par iemeslu, kādēļ Hirši savus ievērojamos īpašumus novēlēja Latvijas Universitātei, nevis kādam no dēliem vai citiem ģimenes locekļiem, ir dažādas spekulācijas. Bet laikam ļoti svarīgs iemesls ir jau minētā iekšējā apziņa, ka cilvēkam viss ir jārada saviem spēkiem. Alma Hirša kādā privātā vēstulē ir teikusi, ka visiem sūrā darbā sakrātiem līdzekļiem ir jānonāk kādam vispārējam labumam, vislabāk – kādai izglītības iestādei. Un dēliem, lai gan viņiem ir nodrošināti labi dzīves apstākļi, tomēr mantojuma sadale nedrīkstētu kļūt par cēloni „lai brāļu mīlestības vietā stātos mantojuma sadalīšanas naids'',” stāsta Cīrulis.

Līdzīgi Hiršs rīkojās ar otru savu uzņēmumu „Kauno Audiniai” Lietuvā – to viņš novēlēja vietējai tehniskajai universitātei.

Ķibilds uzskata, ka villai Juglā nav nākotnes, bet tajā pašā laikā norāda, ka LU izturas neētiski.

„Ja Universitāte saka, ka viņi to nav pārdevuši, jo tas ir dāvinājums un tāpēc pārdot būtu neētiski, tad es teiktu, ka dubultneētiski ir ar dāvanu apieties šādi. (..) Kaut vai aiz cieņas un pateicības pret tādu traku fantastu kā Roberts Hiršs - kaut vai aiznaglo logus ar cieņu! Neliec tos mēslus, kas te ir – kaut kādi sapuvuši dēļu gali un norūsējuši skārdi… Vismaz kulturāli uztaisi skaidu plātnes un pieliec priekšā logiem, lai tas vismaz izskatās pēc pieklājīga grausta,” saka Ķibilds.

LU atbild, ka ēka būtu jāskata kontekstā ar visu 17 hektāru revitalizāciju, bet LU nav 100 miljonu, ko projektā ieguldīt. „Tas būtu jārisina kopā, iespējams, ar kaimiņu zemes gabaliem, Rīgas pilsētu, „Latvijas dzelzceļu”, kas atrodas blakus, tāpat kā plānotais Ziemeļu ievads jeb Brīvības ielas dublieris,” saka LU pārstāvis Marģers Počs.

Ķibilds par šādu atbildi ir sašutumā: „Pardon, kamēr taps Brīvības ielas dublieris, šai mājai vairs nebūs nekā uz pamatiem palicis. Te taču ir cauri... Ja ēkai vairs nav jumta, tie ir daži gadi, lai tā sabruktu. Piecas reizes degusi…”

Latvijas Radio korespondente satiekas arī ar LU pārstāvi Poču.

Rozenberga: Ieraugot uz šīm drupām uzrakstu „Latvijas Universitātes īpašums”, man kā pilsētniekam palika mute vaļā.
Počs: Es saprotu. Bet augstākā izglītība Latvijā vispār ir švaki, nepietiekami finansēta. Mūsu prioritātes tomēr ir nodrošināt algas pētniekiem, pasniedzējiem, nodrošināt studiju procesu. Mēs nevaram visu vienlaicīgi izglābt. Protams, man arī personīgi ir žēl un es neesmu pret šo testamentāro īpašumu attīstību, bet diemžēl, neredzot tiešu iespēju izmantot to izglītības funkcijai, ēka nonāk prioritāšu… otrajā kārtā.

Ķibilds LU rīcību dēvē par cūcību: „Arī sakopt Morberga dzīvokli vai Hirša villu ir izglītība. Tā ir izglītība plašākā nozīmē. Turēt šādu māju šādā stāvoklī ir cūcība. Izglītības organizācijas misija ir gādāt, lai sabiedrība Latvijā nebūtu cūcīga. Bet šobrīd Universitāte pati nodarbojas ar cūcību. Piedod, Marģer!”

Izīrējot citas Hirša kādreizējā īpašuma ēkas un zemi, Latvijas Universitāte pašlaik nopelna 70 tūkstošus eiro gadā. Tātad kopumā īpašums ir rentabls. Pārdot to LU uzskata par galējo un sāpīgāko risinājumu un vairās to darīt arī iespējamā sabiedrības nosodījuma dēļ, ar ko nesen saskārušies, pārdodot kādu citu novēlētu īpašumu.

„Tas ir koks ar diviem galiem. Es nesteidzos ar pārdošanu, jo summāri tas kaut kādu naudiņu ienes.

Un es ticu šīs vietas [nākotnei]. Varbūt mums liekas – 20 gadi ir daudz. Bet, tā kā Universitāte ir mūžīga, tādās kategorijās skatoties, varbūt nākotnē šis komplekss universitātei var ienest nevis 70 tūkstošus gadā, bet 70 miljonus gadā.

Varbūt ir vērts mazliet paciesties, lai vēlāk gūtu daudz lielākus ienākumus,” saka Počs.

Cienījams žests no Latvijas Universitātes ir savam mecenātam Robertam Hiršam veltīta grāmata, ko sarakstījis Verners Rodrigo Lediņš. Tajā publicētas arī paša Hirša atmiņas par nezinātājam grūti aptveramo organizatoriskā darba slodzi, kas jānes uzņēmējam, lai nodrošinātu savam uzņēmumam sekmes.

• Nauda jauniem kokiem ielās – tikai uz nozāģētu koku rēķina;
• Galvenais arguments – komunikācijas zem ielām;
• Aug iedzīvotāju aktivitāte sociālajos tīklos;
• Eksperti: trūkst vienotas sistēmas;
• Par apstādījumiem atbildīgie: Rīga ir zaļa pilsēta.

Brīvības alejā pie Ministru kabineta Latvijas Radio tikās ar „Rīgas mežu” valdes locekli Uldi Zommeru. Viņa pārraudzībā ietilpst pilsētas dārzu un parku apsaimniekošanas uzraudzība. Liepu vainagu apzāģēšanu ģeometriskās kontūrās Brīvības alejā rīdzinieki mana ik pavasari. Ne visi ir sajūsmā.

„Pirms vairākiem gadiem tika izdiskutēts jautājums, ko darīt ar šiem Brīvības alejas kokiem, jo daudzi no tiem ir ne pārāk labā stāvoklī, galvenokārt ar mehāniskās noturības problēmām. Bet šādā veidā, pie reducēta vainaga, to tālākais mūžs vēl ir iespējams. Katru gadu kāds koks vai nu nokrīt vai ir tik iztrupējis, ka jānozāģē. Bet katru gadu šeit arī tiek iestādīti jauni koki,” uzsvēra Zommers.

„Rīga – parku un dārzu pilsēta, mēs tā sakām. Un mums tā saka, slavē mūs, un mēs paši sevi slavinām. Un no šīs slavināšanas reibstam kā teteru gaiļi riesta laikā. Paskatīsimies uz saviem zaļumiem ar vēsāku prātu!” tā 1980. gadā skandināja kinožurnāls „Padomju Latvija”. Tas bija laiks, kad propagandas pārsātinātajos rullīšos sāk ielauzties pirmā kritika. Un uzrunātie eksperti atļaujas sacīt: Rīgai nav skaidras sistēmas apstādījumu atjaunošanai.

„Ja tas turpināsies tādā pašā tempā, uz kādu pašlaik ir spējīgs Rīgas dārzu un parku trests, tad to varētu paveikt 25 gadu laikā. Pa to laiku jau vesela rinda liepu būs nobeigušās. Un, ja rinda vairs neeksistē, arī ielas stādījums pats kā tāds beidz eksistēt. Lūk, tas ir varbūt pats galvenais,” kinožurnālā norāda Andris Zvirgzds, tobrīd bioloģijas zinātņu doktors un vēlāk arī Rīgas galvenais dārznieks. Kopš tā laika pagājuši teju 40 gadi. Galvenā dārznieka amata Rīgā vairs nav, bet galvenais atbildīgais par Rīgas apstādījumiem ir pašvaldības kapitālsabiedrība "Rīgas meži" un tās pārraugs – Rīgas domes (RD) Mājokļu un vides departaments.

„Tas, ko mēs darām – mēs organizējam šo apstādījumu ikdienas kopšanu, kur ir nepieciešams, zāģējam nokaltušos, sausos, bīstamos kokus, apzāģējam zarus, kopjam vainagus lielajiem kokiem, kopjam jaunos stādījumus,” skaidroja Mājokļu un vides departamenta Vides pārvaldes priekšniece Evija Piņķe.

Atbildību sadali par Rīgas apstādījumiem paredz saistošie noteikumi par apstādījumu uzturēšanu un saglabāšanu. Šis dokuments būtībā ir galvenais koku likumiskais pārstāvis Rīgā un noteic, ka par tiem atbild zemes īpašnieks. Pašvaldības teritorijās atbildīgie ir vairāki, tādēļ centralizētu datu par to, cik tajās ir koku, cik katru gadu iestāda, cik nozāģē un cik tam visam ir naudas, nav.

Nauda ielu apstādījumiem RD Mājokļu un vides departamenta (MVD) maciņā pārsvarā ienāk tikai no citu koku ciršanas nodevām; reizēm arī no Rīgas vides aizsardzības fonda projektiem. Faktiski jaunu koku departaments var iestādīt uz kāda nozāģēta koka rēķina. „Jā, tā šobrīd sanāk,” apliecināja Piņķe. Pēdējos piecos gados Mājokļu un vides departaments iestādījis 198 jaunus kokus, bet nozāģēti 2626 – „avārijas koki”, kaltušie, bojātie un papeles, ko pašvaldība mērķtiecīgi izcērt.

„Pilnvērtīgi atjaunot apstādījumus traucē tas, ka šis budžets ir nepietiekams. (..) Bez stādīšanas mums publiskajos apstādījumos ir jādara vēl arī citi darbi. Lai iestādītu tikpat, cik nozāģē – tā nesanāk,” atzina Vides pārvaldes priekšniece.

2014

*2014. gadā vēl tika iestādīti 80 krūmi

Par ačgārnu šādu situāciju sauc gan vairāki Latvijas Radio uzrunātie nozares eksperti, gan opozīcijas deputāte Inese Andersone („Vienotība”), kas domes darbā aktīvi iestājusies par zaļāku Rīgu. „Tas ir absurds, ka nevis ir budžets un plāns, un nozāģēto koku [nodeva] ir kā papildu piemaksa, bet [jaunu koku stādīšana] ir atkarīga no tā, cik nozāģē. (..) Tas vien pierāda to, ka nav politiskās gribas, un attiecīgi tam neseko arī līdzekļi,” secināja Andersone.

Savs budžets koku stādīšanai ir „Rīgas mežiem”, kuru pārziņā līdzās mežiem ir pilsētas dārzi, parki un skvēri. Speciālisti sekojot katra koka stāvoklim un bojātos aizstājot pakāpeniski, iespēju robežās ar dendroloģiski retiem un vērtīgiem kokiem. „Šogad pavasara pusē mums ir paredzēts iestādīt 154 kokus dažādos parkos, dažādas sugas. Katrā parkā, protams, nozīmīga aleja vai stādījums nebūs, katrā parkā tie būs daži koki saskaņā ar mūsu koku stādīšanas plānu,” stāstīja Uldis Zommers. Nauda tam nāk gan no pašvaldības dotācijas, gan no saimnieciskās darbības ieņēmumiem.

Savukārt jaunu ielu izbūvē par apstādījumiem atbild Rīgas domes Satiksmes departaments.

„Mēs stādām kokus tad, kad iet liels, kārtīgs pārbūves projekts, kur jau sākotnēji ir ieprojektēti koki un citi apstādījumi. Tad šo stādīšanu veic departaments, precīzāk, būvuzņēmējs, ar ko departamentam ir līgums,” skaidroja Beāta Dambīte, kura Satiksmes departamentā vada Plānošanas un projektēšanas organizēšanas nodaļu. Konkrētu plānu, cik kokus gadā iestādīt, nav arī šim departamentam – to lemj katrā projektā atsevišķi, balstoties uz projektētāja un tā piesaistītā ainavu arhitekta izpētīto.

„Projektētājs izvērtē no tehniskā viedokļa, vai ir vietas, kur iespējams paredzēt kokus, un ainavu arhitekts attiecīgi – no arhitektoniskā un cita veida viedokļa,” norādīja Dambīte.

Piemēram, šogad Rīgā sāks atjaunot Čaka ielu, tomēr visā garumā līdz pat Ērgļu ielai koku nebūs. Te nonākam pie vēl viena atslēgvārda – komunikācijas zem ielām.

„Tas ir ūdens, kanalizācija, elektrība, sakari, gāze un cita veida komunikācijas, kas ir izvietotas lielākoties garenvirzienā pa brauktuvi ar šķērsojošiem pievadiem pie katras mājas,” skaidorja speciāliste. Šīs komunikācijas ir viens no biežāk piesauktajiem iemesliem, kādēļ kokus ielu malās nevar stādīt. To ierobežojot gan Aizargjoslu likums, gan gluži vienkārši kokam pieejamais zemes tilpums.„Iela ir tā publiskā telpa, kur visi grib visu. Tā ir vēsturiski veidojusies šaura, pie mums nav, piemēram, kā Minskā vai Maskavā, kur starp ēkām ir milzīga platība. Mums ir salīdzinoši šaura ielu telpa, pa kuru ir jābrauc velosipēdiem, sabiedriskajam transportam, jāiet gājējiem. Tad mēs vēl gribam kokus, gribam, lai visas komunikācijas tiek pievadītas pie mājām… Kaut kur ir jāatrod kompromiss. Ne vienmēr visur visam var atrast vietu. Nav tā, ka kāds negrib stādīt kokus vai speciāli iespītējas. Tas vienkārši ir loģisks apsvērums – nevar iestādīt koku, ja apakšā iet gāzes vads,” secināja Satiksmes departamenta pārstāve.

„Protams, tā ir galvenā atruna – mēs nevaram stādīt kokus, jo ir komunikācijas. Bet šajā situācijā – ja ļoti, ļoti grib, tad izrādās, ka var,” atzina Gvido Leiburgs - mežinženieris, arborists, dendrologs un pasniedzējs Bulduru Dārzkopības tehnikumā.

Situācija, par ko viņš runā, ir kāda baņķiera privāta iniciatīva pirms vairākiem gadiem sastādīt kokus Elizabetes ielā. To veica Leiburga uzņēmums „Koku eksperts”. „Mēs iestādījām, ja nemaldos, astoņas Holandes liepas ar stumbra apkārtmēru 35-40 cm un augstumu – ap sešiem metriem,” viņš atceras. Koki bija lielāki, nekā rocība atļauj stādīt pašvaldībai – katra koka iestādīšana izmaksāja vairākus tūkstošus eiro –, un tie tika iestādīti virs komunikācijām.

„Tās gan nav ļoti nozīmīgas komunikācijas – lietus ūdens kanalizācija, bet tomēr. Tieši gar būvbedres malu iet arī elektrokabeļi. Bet mūsdienu tehnoloģijas ļauj stādīt kokus tieši gar komunikācijām un atsevišķos gadījumos – arī uz komunikācijām, jo ir izmantojami dažādi pretsakņu aizsardzības materiāli – pretsakņu plēves, paneļi un tā tālāk, kas ierobežo sakņu augšanu konkrētā virzienā,” stāstīja koku eksperts.

Konkrētajā gadījumā izdevies vienoties ar komunikāciju turētājiem, kas ļāva apiet Aizsargjoslu likuma striktās prasības. Leiburgs šo likumu sauc par morāli novecojušu. „Aizsargjoslu likums ir būvēts uz padomju laika normatīviem, kad vēl plaši tika izmantotas māla drenas, betona kanalizācijas caurules, kas vienkārši nebija hermētiski noslēgtas un kurās brīvi varēja attīstīties koku saknes, tādējādi nosprostojot un ietekmējot to darbību. Šobrīd vairs [netiek liktas] tādas komunikācijas, ko kaut kādā veidā varētu apdraudēt koku saknes,” norādīja Leiburgs.

Taču zem daudzām ielām joprojām ir vecas komunikācijas, tādēļ visur tas nestrādā. Kā atzīst pašvaldības Vides pārvaldes priekšniece Evija Piņķe, šādi individuāli risinājumi, piemēram, speciāla apakšzemes tilpuma izbūve kokam, pilsētai vienkārši nav pa kabatai. „Tur iet runa nevis tikai par stāda iepirkšanu un iestādīšanas izmaksām, kas ir simtos eiro, bet šādas sakņu zonas izbūve jau ir vairāki tūkstoši eiro uz katru koku. Un tas prasa arī zināmu izpratni no komunikāciju turētājiem,” pauda Piņķe.

Komunikācijas ir arī viens no iemesliem, kādēļ pilsēta mēdz neatjaunot un pat aizbruģēt apdobes, kur koki reiz bijuši. Tādēļ Mājokļu un vides departamentam esot zināmas bažas par nesen pieņemto likumu, kas Rīgas vēsturiskajā centrā liek gada laikā iestādīt jaunu koku vietā, kur tas nozāģēts.

„Vēsturiskajā centrā kokiem tie apstākļi nav paši labākie. Mums ir bijuši gadījumi, kad atjaunojam stādījumu, paiet pāris gadi un atkal tas kociņš aiziet bojā, jo slodze tajā vietā ir par lielu. Šī likuma dēļ, iespējams, mums būs tie jāatjauno atkal un atkal, vairākus gadus pēc kārtas, varbūt arī tādās vietās, kur, ja tā būtu mūsu brīva izvēle, mēs tos vairs nestādītu, jo, redzot, kā ir gājis iepriekšējiem kokiem, mums tas liktos bezjēdzīgi,” neslēpa Vides pārvaldes priekšniece.

Būtisks iemesls, kādēļ koki ielu malās mēdz nīkuļot, ir ziemās kaisītā sāls daudzums augsnē, kas ap kokiem ir sablīvēta. Varētu līdzēt tās irdināšana, taču arī tas ir dārgi.

Viens no piemēriem, liekas, arvien augošajai iedzīvotāju aktivitātei ir nesenais pikets Hāmaņa muižas parkā pret vairāk nekā 100 koku izciršanu. Tajā piedalījās arī Lolita Tomsone – aktīva rīdziniece un Žaņa Lipkes memoriāla direktore. Pirms diviem gadiem viņa sociālajā tīklā „Facebook” izveidoja grupu „Par kokiem Rīgā”. Tajā pašlaik ir 756 biedri. Tomsone atzīst, ka reizēm pārņem bezspēcība, jo ir sajūta, ka iedzīvotājus īpaši galvā neņem.

„Ir ļoti smagi, ka cilvēki ir iznākuši ielās, ir savākuši parakstus, tiešām cenšas iesaistīties, un kad tu redzi, ka tas netiek ņemts vērā, tad liekas – nu, priekš kam?” viņa saka. Tam gan negrib piekrist Rīgas būvvaldē, kas izsniedz atļaujas koku ciršanai ārpus meža. „Ja vēlas cirst kokus būvniecības jautājumā, tad vienkāršiem argumentiem – gribu, lai šeit cērt kokus, negribu, lai cērt kokus – ir nozīme, bet ne tik liela, jo jāievēro arī īpašnieka tiesības izmantot šo zemes gabalu pēc saviem ieskatiem, atbilstoši teritorijas plānojumam,” teica Apstādījumu inspekcijas vadītāja vietnieks Viesturs Freimanis.

Taču papildu spiediens varot vairot iespēju, ka būvniecības skice tiks pārskatīta, kā tas esot bijis, piemēram, Pļavnieku veikala „Lidl” gadījumā, kur vietējie pret apmēram 40 koku izciršanu savāca vairāk par tūkstoti parakstu. „Iedzīvotāji, iespējams, tā neuzskata, bet vismaz [Apstādījumu saglabāšanas] komisijas ieskatā kompromiss tika rasts. (..) Saglabāja gandrīz pusi no sākotnēji cirst plānotajiem kokiem, tika paredzēta bērnu laukuma izbūve un jaunu koku stādījumi, kas skaitliski ir lielāki par izcērtamo koku skaitu,” minēja Freimanis.

Rīgas būvvalde ik gadu izsniedz apmēram 3000 koku ciršanas atļauju, bet ap 400 noraida. Freimanis gan uzsver, ka reāli tiek nocirsta vien apmēram ceturtā daļa – vismaz tā liecinot samaksāto nodevu apjoms. Nodeva var būt ļoti dažāda – no pārdesmit līdz vairāk nekā tūkstotim eiro atkarībā no koka sugas, lieluma, atrašanās vietas un citiem kritērijiem.

„Man ir tik daudz runājamā par šo tēmu, ka es gribētu taisīt podkāstu… To nevar izrunāt vienā īsā intervijā,” nopūtās ainavu arhitekte Helēna Gūtmane no uzņēmuma „Alps”. Par Rīgas apzaļumošanas problēmām viņa patiesi varētu runāt stundām. Daudz sadarbojusies ar pašvaldību, toskait Krišjāņa Barona ielas atjaunošanā, Gūtmane secina: akūti trūkst sistēmas apstādījumu veidošanai un apsaimniekošanai un visu atbildīgo kopīgas rīcības grupas tās īstenošanai.

„Kaut ko dara Vides pārvalde, kaut ko – Satiksmes departaments, ir Rīgas dārzu un parku nodaļa „Rīgas mežos”, kuri vienkārši burvīgi, ļoti profesionāli dara savus darbus, ir vēl vairākas institūcijas, kas ņem rūpi par to, bet ir ļoti daudzas lietas, kas „izkrīt nosēdumā” no visiem darbiem, kas ir jāpadara, lai uzturētu Rīgas apstādījumus savā labākajā formā,” viņa rezumēja.

Uzņēmums „Alps” pērn pēc Mājokļu un vides departamenta pasūtījuma izstrādājis dokumentu, ko Gūtmane sauc par Rīgas vēsturiskā centra zaļās infrastruktūras atjaunošanas rokasgrāmatu. „Tas ir formāts, kas nav nosaucams par standartu un nav juridiski saistošs, bet kas varētu palīdzēt saprast, kas mums ir jādara Rīgā,” paskaidroja ainavu arhitekte. Taču vēlāk sarunā ar Mājokļu un vides departamenta Vides pārvaldes priekšnieci Eviju Piņķi Latvijas Radio neradās iespaids, ka līdz šim šis dokuments būtu izgājis aktīvā apritē.

„Pirmā dzirdēšana… Ne mūsu departamentā. Varbūt [Pilsētas] attīstības departamentā?” viņa sākumā min. Kad Latvijas Radio vēlāk precizē dokumenta nosaukumu - „Ieteikumi Rīgas zaļās infrastruktūras atjaunošanai un attīstībai”, departamentā norāda, ka par šo dokumentu atbildīgais speciālists tobrīd esot atvaļinājumā. Bet dokumentu šopavasar esot plānots prezentēt publiski. Latvijas Radio plāno tam sekol līdzi.

„Man personīgi gribētos atjaunot ne vien tur, kur tie koki ir auguši, bet ir daudzas vietas Rīgā, kur gribētos veidot arī jaunus stādījumus,” sarunas beigās atzina Vides pārvaldes priekšniece Piņķe, vaicāta, cik daudz koku viņa gribētu iestādīt, ja būtu bezgalīgi daudz naudas. Beāta Dambīte no Satiksmes departamenta gan uzskata, ka satraukumam par koku daudzumu pilsētā īsti nav pamata. „Man tiešām liekas, ka Rīga ir salīdzinoši zaļa pilsēta. Es nesaskatu to kā būtiskāko problēmu, ka būtu par maz zaļumu,” viņa uzsvēra.

„Rīgas mežu” valdes loceklis Uldis Zommers piekrīt: „Pilsētas vēsturiskais centrs, es domāju ir ļoti zaļš un pietiekami zaļš.”

„Mēs, protams, nevaram gribēt, lai Rīga pēc pāris gadiem būtu Londona, Berlīne vai Amsterdama, kas ir Eiropas zaļās galvaspilsētas,” iebilda uzņēmuma „Koku eksperts” īpašnieks Gvido Leiburgs. „Bet dažus principus droši vien nebūtu slikti nodefinēt. Piemēram, kāds dažādās pilsētas zonās ir mūsu vēlamais konkrētā laikā sasniedzamais vainagu pārklājums procentuāli no kopējās platības. Cik koku mēs gribam Vecrīgā, cik – Klusajā centrā, cik – mikrorajonos. Tad varbūt mums tiem Londonas 40% izdosies tuvināties. Ja mēs nenospraudīsim tādus mērķus, mēs arī nekad neko konkrētu nesasniegsim,” tā Leiburgs.

Redzot, ka koku Rīgā kļūst mazāk, aktīvākie iedzīvotāji publiskās vietās tos mēģinājuši stādīt paši, no pilsētas mēra saņemot vien apzīmējumu „pajoliņi”. Eksperti aicina stādīšanu atstāt profesionāļiem, bet tam, kā redzams, vienmēr naudas nepietiek. Varbūt tai jāatver ziedojumu konts? Iedzīvotāji teic – būtu jauki, ja pašvaldība beigtu bārt tos, kas vēlas iesaistīties, bet, piemēram, sarīkotu kursus, kā pareizāk kopt pagalmu stādījumus.

Tomēr pašlaik nākas secināt, ka koki Rīgas politisko prioritāšu sarakstā nav augstu. Jau 15 gadu Rīgā vairs nav galvenā dārznieka vai galvenā ainavu arhitekta amata; pietrūkst stratēģiska redzējuma un vienotas sistēmas zaļās infrastruktūras atjaunošanai. Katrai struktūrai ir sava atbildība, bet reizēm komunikācija klibo pat viena departamenta ietvaros. Kā mainās koku skaits publiskās teritorijās, centralizēti neviens neuzskaita. Centrālajā Brīvības gatvē šopavasar plāno nozāģēt 27 nokaltušus kokus. Cik iestādīs vietā? Pašlaik nav zināms.

• Onkoloģisko saslimšanu pacienti par medicīnisko marihuānu interesējas paši;
• Ārstiem par medikamentiem no marihuānas - viedoklis dažāds;
• Pacienti marihuānas preparātus iegūst nelegāli;
• Lietuvā medicīniskās marihuānas preparātus varēs izmantot jau no 1.maija;
• Veselības ministre aicina uz diskusijas atsākšanu.

Onkoloģiskas saslimšanas ir viszināmākās, par kurām mēdz runāt saistībā ar kanabinoīdiem medikamentiem. Liepājniekam Agrim Freibergam slimība ir garām - septembrī tika izoperēts prostatas audzējs. "Bija otrā stadija, bet pirms operācijas bija jau uz trešo stadiju pārgājis. Grūti pat pateikt, kā gāja. Februārī atklāja un septembrī izoperēja. Man, paldies Dievam, nav kā citiem. Man viss raiti izgāja," pauda Agris.

Viņš apgalvo, ka pats kanabinoīdos medikamentus izmēģinājis nav, bet slimība likusi pastiprināti par šo tematu interesēties. "Manā uztverē mūsu sabiedrībā nav lielas informācijas par medicīniskās marihuānas izmantošanu. Saskaroties ar cilvēkiem un runājot, kad cilvēks man sāk stāstīt par marihuānas kaitīgumu, tad man rodas priekšstats, ka viņam domās ir tā, ka slimnīcas palātā guļ pacienti, „pīpā” zālīti un pa koridoru staigā ārsts dredos. Realitātē medicīnisko marihuānu izmanto eļļu veidā, uz spirta un pastilās. Visa medicīna nepastāv tikai uz ķīmiskām vielām. Medicīniskā marihuāna ir dabisks produkts, kuru var izmantot, bet kuru mēs diemžēl neizmantojam," tā Agris.

Līdzīgs viedoklis ir Latvijas Onkologu asociācijas vadītājam, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Onkoloģijas katedras vadītājam un arī Austrumu slimnīcas Krūts ķirurģijas nodaļas vadītājam Jānim Eglītim. Viņš ikdienā saskaras ar pacientiem, kuriem slimība rada sāpes un stresu, un saskata plusus šādu medikamentu ieviešanā, īpaši, ja tie varētu aizstāt dažādus sintētiskos analogus.

"Ja runājam par neārstējamiem onkoloģiskiem pacientiem, pie konkrētām situācijām varētu izmantot un lietot. Pieredze pasaulē norāda, ka tas tiek legāli lietots un daudziem pacientiem palīdz, sevišķi lai mazinātu trauksmes sajūtu, lai nebūtu aizcietējumu, kas ir pie injicējamiem narkotiskajiem līdzekļiem.

Faktiski, ja mēs runājam par dabiskajiem produktiem, tos ir diezgan grūti pārdozēt, ja mēs runājam par sintētiskajiem analogiem, tad tur pārdozēšanas problēma ir, iespējams, aktuālāka," spriež Eglītis.

Eglītis gan skaidro, ka sabiedrība, viņaprāt, nav nobriedusi šādam solim, jo medicīniskiem nolūkiem izrakstītos medikamentus var iegūt personas, kas vēlas apreibināties. Viņš arī uzsvēra, ka šādi medikamenti izmantojami būtu paliatīvās aprūpes pacientiem, proti, tiem, kuru slimība ir progresējoša un kuru slimības nevar ārstēt, bet gan tikai padarīt mazāk mokošu laiku līdz slimības uzvarai.

Vēl kāda slimība, kuras kontekstā mēdz runāt par medikamentiem, kas satur no marihuānas iegūtas vielas, ir multiplā skleroze. Šīs slimības pacientu biedrības vadītāja Ineta Osipoviča skatās divējādi - izsaka gan atbalstu, gan arī piesardzību.

"Ir cilvēki, kuriem nepalīdz nekādas zāles, un viņš saprot, ka tas ir vienīgais, uz ko ir cerība, jo viņš arī to nav izmēģinājis, bet ir dzirdēts no ārzemju literatūras, ka tas palīdz. Tad, protams, cilvēks ķeras pie jebkura salmiņa, lai viņam tas palīdzētu. Es ārstiem esmu uzdevusi šo jautājumu, un viņi viennozīmīgi ir pret. Tāpēc, ka tas tuvākajā brīdī dod atvieglojumus sāpju noņemšanai un spastikai, bet ilgtermiņā ir konstatēts, ka ir veselības pasliktināšanās," norāda Osipoviča.

Multiplās sklerozes pacientu asociācijas vadītājas Osipovičas teikto par ārstu vienprātīgo attieksmi gan apgāž onkologs, algologs jeb sāpju ārsts, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs. "Es personīgi neredzu pilnīgi nekādu problēmu, ja valstī ir nauda un tā ir ar mieru reģistrēt jau legālus medikamentus. Es neredzu nekādu problēmu, ka ārsti jau uzreiz skatās indikācijas un izraksta medikamentus tur, kur vajadzīgs. Protams, uz pierādījumiem balstītiem," pauž  Sosārs. Viņš uzskata, ka pacienti marihuānas medikamentu neesamību kompensē arī tagad, bet viņi to dara nelegāli.

"Viņi dabū šos medikamentus nelegāli. Kādā ziņā – caur internetu iepērk. Ir bijuši nodaļā mums ārzemnieki, kas iegādājas Nīderlandē, Vācijā un lieto. Lieto kopā ar mūsu tradicionālajiem medikamentiem, bet vairāk tas izpaužas smēķu veidā, kad uzpīpē. Dažāda vecuma – jauni, veci. Ir bijuši arī ap septiņdesmit gadiem, kas uzvelk dūmu," saka Sosārs norādot, ka jau tagad dažādi pētījumi pierāda kanabinoīdo medikamentu efektivitāti.

Arī algologs un Latvijas Sāpju izpētes biedrības prezidents Mihails Ārons norāda – medikamenti, kas satur kanabinoīdus, var līdzēt. "Kanabinoīdi pierādījuši savu efektivitāti ārstējot neiropātiskas sāpes, sāpes, kuras saistītas ar nervu bojājumiem un citas grūti ārstējamas sāpes. Smagas onkoloģiskas sāpes, kur nepadodas konservatīvā ārstēšana jeb ārstēšana ar citiem medikamentiem," akcentē Ārons.

Tomēr Multiplās sklerozes biedrības vadītājai Inetai Osipovičai līdzīgi domā arī Ināra Logina. Viņu nedaudz satrauc, ka šo jautājumu pēdējā laikā ļoti izceļ. Viņa norāda – marihuāna bija, ir un būs narkotika.

"Mani dara bažīgu spēks, ar kādu šī auga preparāti ienāk mūsu apritē un mūsu uzskatos, ka tas mums ir vajadzīgs," saka Logina.

Tajā pašā laikā Logina arī atzīst, ka kanabinoīdi ir lietojami medicīnā. "Mēs zinām, ka opijs, opija magones un no viņiem nākošie opioīdi ir stabili medicīniskie preparāti, un arī tagad pie mums valstī ir vairāk opiofobija, nevis opiomānija. Tādēļ tiek liktas cerības, ka marihuāna, kas ir relatīvi psiholoģiski vieglāka, relatīvi vieglāka būtu kā aizvietotājs. Es labi zinu un saprotu, ka kanabinoīdi ir cerīgi lietojami sāpju medicīnā. Visur vienmēr blakus ir uzsvars – ja citi preparāti nelīdz," tā Logina. Proti, Ināra Logina norāda, ka medikamenti, kas satur kanabinoīdus, ir trešās izvēles preparāti, ko izmanto tikai tad, ja citi nelīdz. Logina uzskata, ka daudz svarīgāk ir krietni uzlabot pieejamību pirmās un otrās izvēles medikamentiem.

Ārzemju pieredze liecina, ka pamazām pasaules valstis virzās uz to, ka slimības ārstēt un palīdzēt varēs arī ar marihuānas vielas saturošiem medikamentiem. Latviešu ārsts, endokrinologs Uģis Gruntmanis, kurš 22 gadus bijis Teksasas universitātes profesors, norāda uz ASV pieredzi šajā jomā. Viņš gan savu viedokli piekrita paust rakstiski. "33 no 50 ASV štatiem medicīniskās marihuānas lietošana ir legalizēta, galvenokārt pie hronisku sāpju sindromiem un ķīmijterapijas izraisītas sliktas dūšas. Es personīgi atbalstu šādu soli par 100%, jo tas samazina nepieciešamās narkotiku devas un pārdozēšanu," uzsvēra Gruntmanis.

Patiesībā piemēri nav tik tālu jāmeklē, arī tepat Lietuvā ir ko stāstīt - kaimiņvalstī marihuānu saturošu medikamentu izmantošana ir atļauta. Lietuvas Veselības ministrijas Farmācijas nodaļas padomniece Gražina Bobeliene stāsta, ka kaimiņvalstī drīzumā būs atļauts izmantot medikamentus, kuri satur no marihuānas iegūtas vielas. Tur tie būs pieejami drīzumā, un šobrīd notiek aktīva gatavošanās tam, lai sistēma strādātu bez problēmām.

"Sākot no šī gada 1. maija, medicīniskiem nolūkiem būs atļauts lietot medikamentus, kas satur vielas, iegūtas no marihuānas. Ir speciālas prasības telpām, noliktavām un grāmatvedībai. Katram solim, kas veikts, darbojoties ar šiem medikamentiem, jābūt izsekojamam," uzsver Bobeliene. Viņa norāda, ka tas radīs jaunas iespējas palīdzēt un ārstēt dažādas saslimšanas.

"Viens ļoti svarīgs medikaments tiek piedāvāts Lielbritānijā. Tas satur kanabinoīdus aktīvajā vielā. Tas tiek izmantots, ārstējot multiplo sklerozi. Mēs domājam, ka mūsu pacientiem arī būtu jābūt pieejai šādam medicīnas produktam, kas piedāvā jaunas ārstniecības metodes," stāsta Bobeliene.

Latvijā šajā jomā gan pagaidām nav īstu panākumu, bet tiek plānotas diskusijas. Tā saka Andris Skride ("Attīstībai/Par!") - Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs un arī ārsts, kurš ikdienā saskaras ar slimībām, kurām varētu līdzēt kanabinoīdie medikamenti.

"Ja mēs runājam par medicīnisko „cannabis”, tā ir strikti jānošķir no tā, ko mēs saprotam ar to, ko lieto izklaidei. Tā ir pavisam cita viela, ko var ražot, sintezēt no kaņepēm medicīniskajām vajadzībām. Ir vesela rinda diagnožu, kurām tās lieto, un mans viedoklis ir, ka mēs nedrīkstam atpalikt, mums ir jāizmanto iespējas, ko mums sniedz medicīna - jālegalizē medicīniskā marihuāna un arī klīniskajā darbā tā ir jāliek iekšā," norāda komisijas vadītājs.

Skride ikdienā strādā ar retajām slimībām un nosauc vairākas saslimšanas, kur kanabinoīdus saturoši medikamenti varētu palīdzēt. "Viena ir tā pretsāpju sadaļa, iedarbojoties uz endokanabinoīdajiem receptoriem, un otra sadaļa ir – vairākas diagnozes, kā piemēram, multiplā skleroze -  smaga saslimšana, pie kuras ir muskuļu spasticitāte. Ir tāda smaga slimība kā Hantingtona horeja, ir kairinātu zarnu sindroms, galvassāpes, migrēna, depresija. Ir vesela rinda, kur mēs varam šo medikamentu izmantot," akcentē Skride.

Savukārt veselības ministre Ilze Viņķele ("Attīstībai/Par!"), uzsverot, ka pauž savu, nevis Veselības ministrijas viedokli kopumā, atzina, ka diskusija par medicīniskās marihuānas legalizēšanu ir jāatsāk vēlreiz. "Īstenībā tā laikam nekad nav bijusi tā pilnvērtīgi atvērta. Mums būtu jādiskutē par šo. Man ir bažas, ka diskusija ir līdz šim sašaurināta, proti, uzreiz domājot par marihuānas lietošanu izklaides nolūkiem.

Bet šeit, ja mēs turam strikti to tvērumu medicīniskām indikācijām, es neredzu nevienu iemeslu, lai mēs to vismaz neizvērtētu," saka Viņķele.

Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta vadītāja Santa Līviņa stāsta, ka, ja kādam ir pētījumi, pierādījumi, ka konkrētais medikaments palīdz slimībai, tad ar tiem jādodas uz Valsts zāļu aģentūru. "Tas būs uz konkrētu medikamentu ar konkrētu nosaukumu. Tas nebūs konkrēti uz marihuānu kā augu, bet uz konkrētu medikamentu, kas saturēs kādu no marihuānas ekstrahētu vielu," skaidroja Līviņa.

Ārstējot var izmantot medikamentus, kas satur no marihuānas iegūtas vielas. To apliecina ārvalstu pieredze un dažādi pētījumi. Šādu ceļu iet daudz kur pasaulē, piemēram ASV. To arvien vairāk izvērš arī Eiropā, maijā šādu praksi sāks arī Baltijā – Lietuvā. Noprotams, ka lielākā daļa mediķu un politikas veidotāju, lai arī piesardzīgi, tomēr pauž atbalstu tam, ka vismaz sākt diskusijas un mēģināt šādu praksi ieviest arī Latvijā būtu vērtīgi. Tomēr stingri jānodala un sabiedrībai jāskaidro tas, ka šeit nevienā brīdī nav runas par marihuānas smēķēšanu izklaides un atpūtas nolūkos. Runa ir tikai par to, ka no auga iespējams iegūt vielas, ko izmantojot medicīna var ārstēt un palīdzēt pacientiem, kas cieš no sāpēm, trauksmes un citām slimību radītām problēmām.

Publiskā telpā mēs vairāk runājam par to, ka uzņēmējiem trūkst profesionāļu. Te ierasts piesaukt informāciju tehnoloģiju speciālistus, dažādus inženierus, ārstus un citus augstās skolās gājušos. Taču realitāte ir nedaudz cita. Pieprasījums pēc šādiem cilvēkiem ir salīdzinoši neliels, lai arī jāatzīst - stabili augošs.

Ja paskatāmies Nodarbinātības valsts aģentūras datus, tad pērnā gada nogalē Latvijā bija reģistrēts vairāk nekā 12,6 tūkstoši brīvu darbavietu. Jāpiebilst, ka šāda situācija bija 2006.gadā un tā vēl krietni atpaliek no augstākiem rādītājiem, kādi tika sasniegti pirms krīzes. Visvairāk strādnieku trūka būvniecībā – vairāk nekā trīs tūkstoši. Un te gribu piebilst, ka diez vai visi tie bija būvinženieri, drīzāk jau vienkārši celtnieki. Trūkst administratīvo dienestu darbinieku, arī apstrādes rūpniecībā strādājošo, kā arī transporta nozarē un tirdzniecībā. Šīs ir tās nozares, kur brīvo darbavietu skaits pārsniedz tūkstoti.

Latvijā top arī vairāki lieli tirdzniecības projekti, piemēram, tirdzniecības centrs "Akropole", iespējams, arī lielveikalu tīkls "Lidl"  sāks strādāt un, protams, "Ikea". Tas viss liek domāt, ka pieprasījums pēc tirdzniecības darbiniekiem tikai augs. Tāpat sāksies lielā dzelzceļa projekta "Rail Baltica" realizācija un palielināsies pieprasījums pēc dzelzceļa būvniekiem.

Taču ar profesionāļiem, kas spēj radīt jau augstāku pievienoto vērtību, situācija ir cita. Kad ielūkojamies aģentūras datu bāzē, redzam - pērnā gada nogalē uzņēmējiem bija nepieciešami ap 700 informācijas tehnoloģiju speciālistu, tāpat darbavietas brīvas bija vairāk nekā 200 ārstiem un ļoti nedaudz – tikai 32 – finanšu speciālistiem.

Turklāt arī no tiem ārzemniekiem, kas jau strādā Latvijā, aptuveni tikai 15% ir reģistrēti kā tā saucamie kvalificētie darbinieki.

Ir jāatzīst, ka tas ir tāds mūsu pašu kultivēts mīts, ka Latvijas uzņēmēji alkst veidot uzņēmumus ar ļoti augstu pievienoto vērtību

un tagad viņi sēž un kož pirkstos, jo nevar atrast sev darbiniekus. Nenoliedzami, ka arī šādi uzņēmumi Latvijā ir un top no jauna, un tā ir laba ziņa.

Taču ne jau šiem uzņēmējiem lielākais kreņķis ir par darbaspēka trūkumu. Parasti tie, kas rada augstu pievienoto vērtību un strādā globālajos tirgos, spēj noalgot arī laba līmeņa speciālistus par adekvātu, Latvijas mērogiem lielu algu. Un šajā gadījumā praktiski ir vienalga, vai darbinieks nācis no Latvijas vai arī no kādas citas valsts. Šie uzņēmēji spēj izpildīt arī šobrīd valsts noteiktās imigrācijas jeb ārvalstu darbaspēka algošanas prasības.

Neliela atkāpe par to, kāda ir viena no būtiskākajām prasībām. Tātad, lai šobrīd būtu iespējams oficiāli nodarbināt darbinieku no ārzemēm, viņam ir jāmaksā kā minimums vidējā bruto darba samaksa valstī, kas pareizināta ar noteiktu koeficientu. Tas nozīmē, ka šobrīd šādam darbiniekam kā minimums jāsaņem „uz papīra” ap 1300 eiro mēnesī vai arī – zemākas kvalifikācijas speciālististiem vidējā bruto darba samaksa valstī. 

Vai šobrīd šādu atalgojumu kāds ir gatavs maksāt pārdevējiem vai vienkāršiem rūpnīcas strādniekiem un būvniekiem?

Patlaban Latvijā lielākais pieprasījums ir tieši pēc strādniekiem tādās specialitātēs, kur vietējie uzņēmēji ir pieraduši maksāt zemas algas.

Prasība pēc noteikta atalgojuma, kas ir visai augsts, manuprāt, ir galvenais nosacījums, kas aizsargā mūsu darba tirgu tieši no lēta darbaspēka masveida pieplūduma Latvijā. Samazinot atalgojuma prasības, ievest to kļūs krietni vieglāk.

Pagājušā gada beigās Latvijā reģistrētā bezdarba līmenis samazinājās līdz 6,8%. Rīgā un Pierīgā tas bija vēl zemāks – ap 4%. Taču Latgalē tas joprojām bija teju 16%.

Tie ir Nodarbinātības valsts aģentūras dati. Jāprecizē – reāli bez darba Latvijā ir vairāk cilvēku. Šos procentus veido tie, kas iet uz Nodarbinātības valsts aģentūru un tur reģistrējas, lai saņemtu gan pabalstu, gan tiktu uz kursiem un apgūtu jaunas prasmes. Tātad varam pieņemt, ka viņus principā interesē jauna darba atrašana un viņi ir gatavi strādāt.

Ja no procentiem pārejam uz reālajiem skaitļiem – tie ir vairāk nekā 63 tūkstoši reģistrētu bezdarbnieku. Vai tiešām starp šiem cilvēkiem nav iespējams atrast sev strādniekus tirdzniecībā, lauksaimniecībā vai arī apmācīt vienkāršākām būvniecībā nepieciešamām prasmēm? Neticu!

Paskatoties jau detalizētāk, kas tad ir tie cilvēki, kuri palikuši bez darba, atklājas ne īpaši skaista aina, kas diemžēl neliecina neko labu par mūsu pašu darba tirgu un arī daudziem uzņēmējiem.

Tātad 26 tūkstoši bez darba esošie ir cilvēki, kuriem ir 50 un vairāk gadu. Jāpiebilst, ka pavisam nesen, pirms vairākiem mēnešiem, Nodarbinātības valsts aģentūra taisīja speciālu semināru ciklu, runājot par nodarbinātību tieši šai vecuma grupai. Turklāt, kā uzsver viņu pieaicinātie eksperti,

lai arī dažādās aptaujās teju visi darba devēji atzīst, ka gatavi pieņemt darbā šādus, pēc Latvijas mēroga sanāk - jau ļoti vecus cilvēkus, realitātē aina tomēr esot cita.

Tieši šie cilvēki saskaras ar reālu diskrimināciju darba tirgū. Nē, sarunās netiek minēts, ka viņi ir par vecu, bet gan tas, ka viņiem ir veselības problēmas, ka viņi tik ātri nespēj apgūt jaunās tehnoloģijas un viņiem piemīt citas lietas, kas neapmierina darba devēju.

Tālāk ir vēl viena liela grupa - ilgstošie bezdarbnieki, kas no visiem oficiāli reģistrētajiem ir 20 tūkstoši. Protams, te ir gan cilvēki ar veselības problēmām un atkarībām, visdrīzāk ne viens vien jau pieradis nestrādāt un netic, ka kādreiz atradīs darbu. Iespējams, vairāk pat nevēlas. Vai viņi visi ir bezcerīgi? Nedomāju gan. Vēl vairāk, es pieļauju, ka, iespējams, šajā grupā ir arī cilvēki, kuri tiek nodarbināti nelegāli. Tātad, principā strādā bez sociālām garantijām un ne jau par milzu summām.

Ja darba devējam nepatīk ne veci, ne ilgstoši „sliņķi”, vairāk nekā astoņi tūkstoši invalīdu arī meklē darbu. Tāpat kā vairāki tūkstoši jauniešu. Un viņi, kā jau es minēju, ir tikai Nodarbinātības valsts aģentūrā oficiāli reģistrētie.

Vien gribu piebilst, ka vairāk nekā 24 tūkstošiem bezdarbnieku ir profesionālā izglītība, vēl 12 tūkstošiem –  augstākā.

Manuprāt, tam ir vairāki iemesli, taču divi ir īpaši būtiski. Pirmais, cilvēki nav mobili, un otrais – alga.

Atkal nedaudz statistikas. Tātad pērn Latvijā strauji auga vidējais atalgojums. Pēc Centrālās statistiskas pārvaldes datiem, mēs esam aizauguši līdz tam, ka pērnā gada septembrī Latvijā vidējā darba samaksa vēl pirms nodokļu nomaksas jeb tā saucamā alga „uz papīra” sasniedza 914 eiro mēnesī. Rīgā jau pārsniedza tūkstoti. Bet Latgalē tā bija teju par 400 eiro mazāka – nedaudz vairāk par  600 eiro mēnesī „uz papīra”.

Teorētiski tas nozīme, ka latgaliešiem būtu tagad jāskrien uz Rīgu un Latgalē bezdarbam būtu strauji jāsamazinās. Taču tas nenotiek. Jo problēma ir tā, ka tajās profesijās, kur galvenokārt ir brīvās darbavietas gan Latgalē, gan Rīgā, ir salīdzinoši mazs atalgojums. Lai kļūtu mobils, nepietiek tikai ar darbavietu vien. Klāt jāpierēķina arī citas izmaksas – vai nu par transportu, vai nu par dzīves vietu, kas ir tuvu darbam.

Pirms apvainot kādu nespējā mainīt savu dzīvi uz pozitīvo pusi jeb ne-mobilitātē, nedaudz parēķināsim. Īres cenas, par kādām var dabūt, piemēram, pieticīgu vienistabas dzīvoklīti Rīgā, ir ap 200 eiro mēnesī plus komunālie maksājumi. Tāpat sanāks visi 300. Vēl jāpaēd, jāapģērbjas un arī jāpārvietojas, kaut vai nedaudz, bet tomēr. Ja vēl jāpalīdz reģionā palikušajai ģimenei vai vecākiem… Beigās sanāk tāda vidējā latgalieša alga vai pat vēl lielāka summa.

Tad kāpēc mainīt, ja dzīvot uz vietas sanāk vienkāršāk, ierastāk un, visdrīzāk, arī lētāk?

Cik daudz uzņēmēju ir gatavi saviem darbiniekiem piedāvāt dzīvokli? Cik daudzi piedāvā kopmītnes vai dienesta viesnīcu, un kādas tās ir? Mājoklis darbiniekam - tās ir papildu izmaksas.

Šeit gribu atgādināt Valmieras pieredzi. Proti, Valmieras pašvaldība tagad pati ceļ īres namus un gatava aicināt pie sevis nepieciešamos speciālistus. Jau martā tajos varēs saņemt dzīvokļus 150 ģimenes. Doma esot celt vēl, lai kopumā būtu mājvietas 1000 ģimenēm. Īres tiesības izsolīs un, visdrīzāk, pirmajiem namiem tās būs samērā dārgas, jo jau tagad pieprasījums pēc šādiem mājokļiem pārsniedz piedāvājumu.

Šis ir solis, kā reāli veicināt darbaspēka mobilitāti un palīdzēt darba devējiem atrast sev nepieciešamos speciālistus no pašu valsts un nevis tikai domāt par darbaspēka importu. Cik daudz pašvaldību ir gatavas sekot Valmieras piemēram?

Nenoliedzami, pašreizējie notikumi ekonomikā algotu darbu veicējiem ir labvēlīgāki, nekā tie bija pirms gada vai diviem. Darba algas pieaug, un tās, visticamāk, palielināsies arī turpmākos gadus. Tā tam vienkārši ir jābūt, jo aug ekonomika.

Lai arī darba devēji saka, ka labākos darbiniekus konkurenti mēdzot pārpirkt, solot lielāku atalgojumu, jāatgādina, ka šāda prakse ir bijusi visu laiku. Vēl vairāk – pieļauju, ka jau drīz tikai ar lielākas algas solīšanu var nepietikt. Lai pārvilinātu labu darbinieku, būs vajadzīgi papildu labumi. Piemēram, visu nodokļu nomaksa, 3.pensiju līmeņa iemaksu piesolīšana, sociālā apdrošināšana un vēl citas lietas.

Laiks, kad darbinieks ir galvenais un var ietekmēt savu cenu darba tirgū, nav piedzīvots bieži.

Latvijā šāda situācija bija aptuveni pirms desmit gadiem, īsi pirms lielās krīzes. Tātad labā ziņa strādājošajiem – beidzot jūs varat izdarīt spiedienu uz savu darba devēju, sliktā ziņa darba devējiem – šis spiediens visdrīzāk pieaugs.

Protams, uzņēmēji mēģina cīnīties ar visiem līdzekļiem, lai turpinātu maksāt mazas algas. Un tas tiek darīts vairāku iemeslu dēļ. Iespējams, peļņa nav nemaz tik liela. Tāpat, iespējams, peļņa ir laba, bet vienkārši uzņēmuma īpašnieks nevēlas dalīties ar saviem strādniekiem. Ja Latvijā tagad ievedīs lētu darbaspēku, šī situācija saglabāsies. Vismaz uz kādu laiku. Taču tā nebūs panaceja, kas glābs uzņēmumus, kas nespēj pelnīt pietiekoši jeb, citiem vārdiem sakot, – nestrādā produktīvi.

Metodes, kā saglabāt esošo situāciju un turpināt dzīvot kā iepriekš, ir ļoti dažādas. Nevaru no prāta izmest kādu pagājušā gada nogalē Saeimā iesniegtu ierosinājumu no Latgales uzņēmējiem. Proti, neskatoties uz to, ka Latgalē ir viszemākais atalgojums un vislielākais bezdarbs valstī, arī šī reģiona uzņēmēji saka – mums trūkst darbaspēka. Lielas algas viņi maksāt nevarot, jo Latgalē daudz nopelnīt arī nevarot, tāpēc minimālā darba alga būtu jāatstāj 380 eiro līmenī vai arī sliktākajā gadījumā jāpalielina daudz lēnāk nekā visā valstī. Un pamatojums tam – uzņēmumi strādā ar zaudējumiem vai ar minimālu peļņu, un nez no kurienes nācis arī „ekonomikas teorijas vispārzināms fakts”, ka minimālās algas celšana noteikti palielina arī bezdarbu. Deputāti, kas virzīja šo petīciju, gāja vēl tālāk un piesauca depopulācijas riskus pierobežā un valsts drošības apdraudējumu.

Nedaudz ironiski gribu piebilst, ka vēl tikai pietrūka ierosinājuma apkārt Latgalei uzcelt sētu un atņemt tur dzīvojošajiem pases, lai viņi nespētu pārcelties uz citu vietu Latvijā vai arī uz ārzemēm un turpinātu strādāt šajos uzņēmumos par mazu atalgojumu.

Mans ieteikums Latgales uzņēmējiem - varbūt jēga ir drīzāk nopietni padomāt, ko darāt nepareizi, ja jau visu laiku jādzīvo tuvu bankrotam?

Mūsu ekonomika ilgstoši ir balstījusies un diemžēl joprojām pārsvarā balstās uz zemām izmaksām, kur galvenais postenis ir lēts darbaspēks.

Mēs ražojam ne īpaši gudras un dārgas preces, un to dara darbinieki, kuriem nevajag būt ar īpašām zināšanām, bet kuri var šo darbu veikt lēti un nerunājot pretī.

Ja politiķi vēlas saglabāt šādu statusu un joprojām Latviju redz kā lēto izmaksu zemi, to var darīt. Atliek tikai samazināt prasības lētā darbaspēka ievešanai. Daudzi uzņēmēji būs priecīgi, jo viņiem nekas nebūs jāmaina ne savā domāšanā, ne tehnoloģijās, nebūs jādomā ne par darbinieku apmācību, ne citām lietām. Būs labi iekonservēts pašreizējais stāvoklis.

Vai tas palīdzēs mūsu ekonomikai kopumā? Domāju, ka nē. Ilgus gadus domātais, ka ar savu lēto darbaspēku kļūsim bagāti, nez kāpēc nav attaisnojies. Šāda ekonomika mūs ir ierindojusi starp nabadzīgākajām Eiropas valstīm un daudziem joprojām liek pamest Latviju.

Ir jāatzīst, ka vismaz patlaban nekāda krīze vai akūts stāvoklis, kas būtu jārisina nekavējoties un kardināli, darbaspēka tirgū nav iestājies. Jā, demogrāfiskā situācija nav Latvijai ilgtermiņā labvēlīga, un mēs jau varam sākt spekulēt ar dažādiem aprēķiniem, cik daudz darbaroku jeb varbūt tomēr gudru galvu mūsu tautsaimniecībai trūks un cik, kurā gadā vajadzēs piesaistīt no ārvalstīm.

Taču patlaban mums vēl ir rezerve ar cilvēkiem, kas ir spējīgi veikt vismaz daļu no tiem darbiem, kurus šobrīd vajag uzņēmējiem.

Varu gan prognozēt, ka runas par nepieciešamību ievest lēto darbaspēku uz daudz atvieglotākiem nosacījumiem turpināsies un spiediens uz valdību tikai pieaugs. Jāatgādina, ka valdībā šobrīd ir iestrēguši Ekonomikas ministrijas izstrādātie noteikumi, kas paredz imigrācijas nosacījumu atvieglojumus dažādām specialitātēm. Tiesa, noteikumu projektā iekļautas tikai tās, kurās nepieciešami augsta līmeņa profesionāļi. Pieļauju, ka noteikumi nekust ne no vietas, jo tur nav klāt vienkāršo profesiju saraksta.

Tuvojas Saeimas vēlēšanas, un baidīšana ar masveida bankrotiem un ekonomikas sagruvumu tikai tāpēc, ka netiks pieļauta lēta darbaspēka ievešana, visdrīzāk, būs lielā cieņā. Vai politiķi tam pakļausies? Lielā mērā to rādīs augstāk minēto, sagatavoto noteikumu liktenis - cik ātri tas kustēsies uz priekšu un galu galā kādas profesijas tur tiks iekļautas. Tiesa, ja daudzas būs no „lētā” gala, es gribu redzēt, kā politiķi paskaidros „vienkāršajai tautai”, kāpēc ir jāieved ukrainis vai baltkrievs, bet mūsu pašu cilvēkiem jādzīvo bez darba vai joprojām ar ļoti zemu atalgojumu.

Tikmēr palikšanu mājās vēlēšanu dienā zemgalieši nereti attaisno ar sējas darbiem un vienaldzību, jo "nekas taču nemainīsies". Nemainās arī – Zemgalē sēklas un nodokļus sēj cilvēki, bet ražu novākt pamanās pie varas esošie, kas daudzos novados un pilsētās iekapsulējušies, šķiet, uz palikšanu.

• Rundālē kandidē viens saraksts, taču novadā valda apmierinātība
• Iecavā gaidāma varas maiņa - 30 gadus novadu vadījušais Pelsis nekandidē
• Bauskas novadā kandidē, lai savestu kārtībā ceļus
• Vai vēlētāju pasivitāte ļauj pie varas palikt vecajiem vietvalžiem?

Rundāles novadā reklāmas nemana vispār. Tām arī nebūtu jēgas, jo Rundāles novads ir valstī vienīgā pašvaldība, kur vēlēšanu rezultāts zināms bez vēlēšanām.

Tur vēlētāju izvēlei ir tieši viens saraksts.

Gadu pēc iepriekšējām vēlēšanām Rundāles novads mazo pašvaldību kategorijā tika pie Eiropas Gada pašvaldības titula. Žūrija novērtēja Rundāles spēju gādāt par iedzīvotāju dzīves kvalitāti, piemēram, izglītību, fizisko labsajūtu, mobilitāti, sociālajām lietām un citu pakalpojumu pieejamību. Vēl gadu vēlāk ar saukli "Mēs protam pārsteigt! Tikai ļaujies..." novada jaunieši par Izglītības ministrijas piešķirto naudu izveidoja videoklipu, kurā Rundāles novads parādīts no putna lidojuma. Tajā centrālā vieta, protams, dota baroka pērlei Rundāles pilij. Pārējos dažos attēlos redzami kāpostu un labības lauki, jauns bērnudārzs, Saulaines profesionālā skola un pussagruvusī Mežotnes baznīca.

Mežotnes pilskalna attīstību, panākot arī karā izpostītās baznīcas ēkas atjaunošanu, nākamajā četrgadē sola Rundāles novada vienīgais vēlēšanu saraksts "Cilvēkiem un zemei". Attīstīt pilskalnu šī vēlēšanu apvienība solīja arī pirms četriem gadiem.

Kamēr vietējie politiķi tikai sola, iespaidīgāko novada ēku ir atjaunojis Rundāles pils saimnieks Imants Lancmanis.

Uz domi viņš nekandidē, bet novada vietējo varu Lancmanis vērtē atzinīgi.

„Mēs jau ar savu pili esam paši par sevi. Bet man ir patīkami redzēt, kā ceļi ir sataisīti, kādā veidā ir sakārtots dzīvojamo māju ciemats: tur ir apgaismojums, ceļa zīmes, nupat iestādīja lielu, garu aleju. Ar skolām arī viss normāli. Man liekas, ka ir svarīga lauku skolu problēma. Gan Rundāles novadā, gan Svitenes pagastā ir skaista un klasiska pils. Laukos tā bieži ir problēma – skola beidz pastāvēt un nav ko likt iekšā. Taču tur darbojas mākslas un mūzikas skola. Šāda attieksme man ļoti patīk,” klāsta Lancmanis.

Viņš arī uzteic Rundāles novada prasmi piesaistīt Eiropas Savienības (ES) projektu līdzekļus. „Tagad blakus novada domes ēkai ceļ lielu, jaunu māju dažādām publiskām izdarībām,” stāsta Rundāles pils vadītājs.

Visi projekti, ko Rundāles novads īsteno, ir paredzēti mazāk nekā 4000 iedzīvotāju. Taču ar viņu samaksātajiem nodokļiem ir par maz, lai novads dzīvotu –

četru miljonu eiro gada budžetā gandrīz 600 000 eiro "samet" bagātākās pašvaldības, bet vēl pusotru miljonu pārskaita valsts.

Kopš iepriekšējām vēlēšanām līdz nepilniem 80 sarucis arī uzņēmumu skaits, liecina "Lursoft" dati.

Vēlētāju apvienība "Cilvēkiem un zemei" nākamajos četros gados par uzņēmējdarbību sola gādāt, it īpaši par jaunajiem komersantiem, ko atbalstīšot ar naudu. No vienīgā saraksta 12 pretendentiem vēlētājiem būs jānosaka deviņi nākamie deputāti. "Listē" pirmais numurs ir Rundāles ilggadējais vadītājs 58 gadus vecais Aivars Okmanis, kas domē pelna vairāk par 2600 eiro mēnesī. Otrā ir mēra vietniece Inta Klīve, kam šogad paliek 66 gadi. Kandidātu vidējais vecums – 50 gadu. Viņu pieredzi Rundāles pils vadītājs Imants Lancmanis sauc par ieguvumu, turklāt politiskās konkurences trūkums novadam par sliktu nenākšot.

„Ja šī otra saraksta nav, tad ir ļoti vienkāršs secinājums: tā ir izveidojies, nav vajadzības taisīt kaut kādu pretmetu. Īsi sakot, Rundāles novadā viss notiek normāli,” apmierinātību pauž Lancmanis.

„Es domāju, ka iecere ir laba. Galvenais nesabojāt to, kas jau ir un jābūvē vēl kaut kas „foršāks”,” tikai labu par savu novadu saka arī iecavniece Agita Hauka, viena no aktīvākajām novada iedzīvotājām. Viņa ir sieviešu kluba "Liepas" dibinātāja, vada Latvijas Zemnieku federāciju, fotografē laukus un bildes izrāda izstādēs, bet Iecavā pirms 18 gadiem iekārtojusi ārstnieciskās masāžas kabinetu. Arī vietējā vara savus pienākumus pildījusi labi, atzīst Hauka, - sabiedriskās ēkas ir atjaunotas, interešu izglītība nodrošināta, daudzdzīvokļu mājās centralizētā apkure saglabāta pat ārpus pilsētas. Iecavu jau 30 gadu vadījis Jānis Pelsis, kura divu partiju saraksts vēlēšanās guvis vairākumu. Taču šoreiz Pelsis uz domi nekandidē, tāpēc Iecavas novadā vērojama lielāka rīvēšanās starp pieciem sarakstiem.

„Kad paklausās, tad cilvēki ir satraukušies, jo nezina, par ko vēlēt. Cilvēki ir pieraduši pie Pelša.

Cilvēki sarakstos ir pazīstami, taču ir izmētāti [pa dažādiem sarakstiem]. Gribētu, lai tos, kurus ievēlē, domātu ne tikai par sevi un savām ambīcijām, bet arī visiem. Es domāju, ka mums, iedzīvotājiem pašiem ir jābūt aktīvākiem un jāpieprasa savas tiesības. Mēs visi kopā šo vidi veidojam,” norāda Hauka.

Iecavas domē aizejošo Jāni Pelsi Latvijas Radio nesatiek, jo kopā ar visu domes vadību viņš aizdevies pēdējā ārzemju komandējumā. Par mēra pienākumu izpildītāju atstāts Pelša partijas biedrs deputāts Juris Ludriķis. Pašlaik pārstāv Nacionālo apvienību un Zemnieku savienību, bet 3. jūnijā kandidēs jau no Latvijas Reģionu apvienības saraksta. Atbrīvotā mēra krēsla tīkotāju netrūkst, tāpēc arī pašreizējie deputāti pārgrupējušies pa partiju sarakstiem. Ludriķis neko konkrētu nesola.

Iecavas novada 9200 iedzīvotājiem Pierīgas turīgās pašvaldības šogad nāks talkā ar 600 000 eiro, bet novada budžeta izdevumi pārsniegs 12 miljonus eiro.

Uz naudas tērēšanu domes krēslu tīkotāji solās būt naski. Programmās lasāma apņemšanās asfaltēt un izgaismot ielas, līdz 150 eiro palielināt bērna piedzimšanas pabalstu, visiem pamatskolēniem piešķirt brīvpusdienas, bet labākos prēmēt ar naudu, siltināt daudzdzīvokļu mājas, celt jaunu sporta zāli, izveidot pašvaldības policiju. "Saskaņa" un pie varas esošā Nacionālās apvienības un Zemnieku savienības apvienība sola saglabāt arī bēdīgi slaveno pašvaldības izdevumu "Iecavas Ziņas", kurā dome iegulda 50 000 eiro, bet izdevumu tirgo par maksu un publicē komercreklāmas. Par konkurences kropļošanu domi tiesā uzvarējis neatkarīgais laikraksts "Bauskas Dzīve", tomēr neviena partija nesola pārkāpumus pārtraukt.

Taču starp solījumiem ir arī neīstenojamākas lietas, kas balsotājiem ļoti patīk pat tad, ja plānus neīstenos. Piemēram, varas partija aktualizēs apvedceļa nepieciešamību. Ar apvedceļu varētu dabūt arī baušķenieku balsis, saka avīzes "Bauskas Dzīve" žurnālists Vilnis Auzāns.

„Ir vēlētāji, kuri gaida, kad kāds pateiks kaut ko drošu un skaidru par Bauskas apvedceļu: „Mēs to panāksim, izsitīsim!” Tomēr par to runā kautrīgāk, jo tas ir diezgan nereāli - vienlaikus būvēt apvedceļu un dzelzceļu.

Tas varētu būt labs trumpis, ja kāds to dzelžaini apsolītu. Bet to visi izvairās,” norāda Auzāns. „Šī sasaukuma laikā varētu sākt dzelzceļa būvi, ja vien nenojūk kaut kas grandiozs. Tad loģiski būtu [veidot] arī uzbērumu apvedceļam,” komentē žurnālists.

Tomēr par tik tālām lietām Bauskas novada ļaudis vēl nesapņo. Vispirms viņiem pietiktu, ja beidzot salabotu lauku ceļus. Brunavas pagasts šopavasar sacēla traci medijos un politiķu aprindās, draudot bloķēt satiksmi šosejā Rīga – Lietuva, ja nesavedīs kārtībā izšķīdušos pagastu ceļus.

„(..) Pamatnozares ir kāpostu skābēšana un vasaras laikā puķkopība,” stāsta Iveta Ļekūne, kas 17 gadus saimnieko pierobežā - Brunavas pagastā. No viņas sētas līdz asfaltētajam ceļam pie Bauskas ir 18 kilometru. Divās saimniecībās kopā ar vīru nodarbina desmit vietējos cilvēkus. Darbs ir cauru gadu.

Kilometriem garo ceļu līdz asfaltam viņa mēro visu gadu. „Es no valdības neko neprasu, nevienam acīs nelecu, uz pagastu neeju un nevienam neko neprasu. Man īstenībā no viņiem neko nevajag, lai tikai ļauj strādāt. Bet, tā kā bija šogad – man bija tā pilna sirds. Man nekad nebija tik lielas dusmas uz valdību kā šogad. Es biju līdz asarām – es to nevaru pateikt. Jūs tagad lidojāt kādas 10 minūtes, bet viņš brauc stundu un 10 minūtes līdz asfaltam.

Tās bedres bija tik asas, ka elpa aizrāvās. Es diviem auto nomainīju atsperes, lobēdama Bauskas autoservisus, jo pasūtījumi jāved katru dienu – uz Lietuvu, Rīgu,” saka Ļekūne.

Plašu rezonansi guvušā Brunavas pagasta ceļu bēda ne tikai sapurināja dažus valdības pārstāvjus, bet arī aktivizēja vietējos cilvēkus. Viens no astoņiem Bauskas novada vēlēšanu sarakstiem tapis tieši ceļu problēmu dēļ, bet citi ceļus kā prioritāti salikuši programmās. Zemniece Iveta Ļekūne saka – būtu labi, ja ar ceļiem izdarītu kaut tikai to, par ko saņem naudu.

„Mēs neesam tādi muļķi, lai domātu, ka šodien vai rīt radīsies, bet šajā brīdī mūsu galvenais mērķis ir panākt, lai viss, kas ir jāizdara ceļu uzturētājiem, būtu izdarīts. Tie ir ceļu profili, nošķūrētās apmales – lai izdara to mazumiņu, kas ir paredzēts un par ko miljoni uzturētāju firmai tiek atskaitīti. Tad redzēsim, kāda būs jaunā Bauskas dome, un tad lai pašvaldība sāk pārņemt šo ceļu un pamazām sākam domāt par asfaltu. Es tiešām gribētu sagaidīt savas vecumdienas pie asfaltēta ceļa,” norāda Ļekūne.

Pagājušās vēlēšanas rāda, ka savus priekšstāvjus Zemgales pašvaldībās ir izvēlējies iedzīvotāju mazākums.

Aktīvākie ir bijuši Viesītes novada vēlētāji – tur līdz urnai aizgāja gandrīz 52% balsstiesīgo. Pārējās 25 pašvaldībās nākotne vienaldzīga bijusi vairāk nekā pusei cilvēku. Piemēram, ar mēra skandāliem labi zināmajā Jelgavas novadā balsoja tikai trešā daļa, kas varu ielika tā paša politiskā spēka rokās. Ar apšaubāmiem miljonu iepirkumiem un nerealizētiem investīciju solījumiem zināmajā Jelgavā vēlēja 40%, bet viskūtrākie bija baušķenieki – tikai 32% novadnieku gāja uz iecirkni.

Tāpēc Zemgales nevalstisko organizāciju atbalsta centra vadītājam jelgavniekam Uldim Dūmiņam jautājums, kā aktivizēt vēlētājus.

„Tas ir labs jautājums. Droši vien cilvēks jāatslēdz no kabeļa, no slimības, ko tagad sauc par pašvaldības izdevumiem. Cilvēki tiek indēti ar informāciju par to, ka viss ir labi. Cilvēki tiek pārliecināti, ka viss ir labi, un, ja viss ir labi, tad kāpēc iet uz vēlēšanām? Mums pietrūkst konkurences, spēcīgu līderu. Nenotiek [varas] nomaiņa. Reizēm liekas, ka tur pat ir tāda kā monarhija.

Mēs redzam, ka jauni cilvēki ir saraksta apakšgalos. Pašvaldību vēlēšanu process cilvēkiem ir garlaicīgs process, jo tur nenotiek nekādas darbības. Demokrātijas stūrakmeņi – aktīvs cilvēks un brīva prese – ir apdraudēti,” saka Dūmiņš.

Sapurināt kūtros iedzīvotājus palīdzētu vēl vismaz divas lietas. Pašlaik uz 22 000 nevalstisko organizāciju valsts piešķirtā nauda ir 400 000 eiro jeb 18 eiro katrai. Ar tādu finansējumu pilsonisko aktivitāti iekustināt grūti. Tāpat ik pa laikam pavīd runas, ka varētu ierobežot mēru pilnvaru termiņu. Tas vēlētājiem ļautu neiemigt, bet vietvalžus atturētu no domas pa pašvaldības maku dzīvot kā pa savu kabatu. Un pašvaldību maki ar katru gadu kļūst biezāki.

• Par 1949. gada deportācijām ne vārda
• Strādājis bez nodevām režīmam
• Iespējams, vietējo sargāšanā bijis sabiedrotais
• Pasargāja, iespējams, jau 1947.gadā
• Kauliņa ietekme paliek neapzināta

Jau pirms tam arhīva pētniecei Aijai Kalnciemai ir pastāstīts, ka Latvijas Radio meklē kādus faktus, kas apliecinātu Edgara Kauliņa lomu 1949.gada deportāciju laikā. Pagaidām nekā daudz nav – cilvēku nostāsti, dažas publikācijas presē.

Tomēr Kalnciema šo to ir atradusi. „Šeit ir Kauliņa personas lieta. Viņas ir vairākas, bet es esmu paņēmusi divas no nomenklatūras kartotēkas. Viņš ir nomenklatūra, jo kolhoza priekšsēdētājus iecēla caur Ogres rajona partijas komiteju, tālāk apstiprina [Latvijas Komunistiskās partijas] Centrālā komiteja,” saka Kalnciema.

Tā ir padomju laika kartona mape, kurā iešūtas ar rakstāmmašīnu rakstītas atsauksmes, uzziņas, avīžraksti un citi dokumenti par Edgaru Kauliņu. Dokumenti pārsvarā krieviski. Bet tiem pa vidu arī paša Kauliņa rakstīta autobiogrāfija.

„Tā ir biogrāfija. Viņš bija sociāldemokrātiski noskaņots, tik nevar pateikt, kurš virziens,” paskaidro Kalnciema.

„Tā ir Edgara Kauliņa autobiogrāfija, ko viņš pats rakstījis ar savu roku. Parakstījis 1978. gada 6.janvārī. Autobiogrāfijā atrodu, ka viņš raksta, ka 1947.gadā traģiskā nāvē nomirst sieva Cecīlija, 1948 gadā tiek dibināts kolhozs „Lāčplēsis”. Nākamais ieraksts jau ir par 1950. gadu, kad viņš pabeidz sešu mēnešu kursu priekš vadītājiem pie Ogres lauksaimniecības nodaļas. Par 1949. gada notikumiem tur, protams, nav ne vārda,” stāsta Kalnciema.

Dodoties tālāk pa pēdām patiesībai par Edgara Kauliņa lomu lielvārdiešu pasargāšanā no represijām, jābrauc uz Andreja Pumpura muzeju Lielvārdē, kas pēta un glabā novada vēstures liecības. Muzeja galvenā krājumu glabātāja Zane Nemme ved rādīt Kauliņa darba krēslu.

Pārsteidz Edgara Kauliņa jeb Kauliņtēva, kā viņu šeit dēvē vēl šobaltdien, vienkāršā padomju laika darba krēsla izskats, pavisam nodilis un savā ziņā spilgti demonstrē bijušo īpašnieku, kas, šķiet, mantām īpašu nozīmi nav piešķīris. Pirms dažiem gadiem 110. jubilejā Kauliņam muzejā bija veltīta izstāde – ar dokumentiem, dažādiem priekšmetiem, vēstulēm.

Viņa loma 1949. gada deportācijās gan nav pētīta.

„Dokumentālu pierādījumu, kā tas Edgaram Kauliņam izdevās, tādu laikam tomēr nav vai arī līdz šim nav atrasti. Visticamāk, tas bija cilvēciskais faktors, kas nostrādāja kaut kādu iemeslu pēc,” pieļauj Nemme. „Lai arī nevienu neizveda, tomēr no vietējo cilvēku nostāstiem izriet, ka tomēr smagās kravas mašīnas tika gatavotas, tikai izmantotas citiem nolūkiem.

Tāpat ir atmiņas, kurās stāstīts, ka Kauliņš esot teicis, "vediet mani pirmo, jo neviena cita, ko izvest nav – visi ir atbildīgi kolhoznieki!”. Manuprāt, nostrādāja tieši Kauliņa personība. Tas, ka viņš bija ļoti pārliecināts par šo sistēmu, par veidu, kā viņš strādāja, lai gan 1949. gadā vēl nevarēja runāt par kaut kādiem saimnieciskajiem rezultātiem,” viņa stāsta.

Par Kauliņa personību var nojaust arī no ierakstiem, ko glabā Latvijas Radio arhīvs. Tos pārklausoties, atklājas neparasta aina – gandrīz visos pieejamajos ierakstos Kauliņš runā par kolhoza darbu un iecerēm, bet nav ne miņas no nodevām komunistu režīmam.

Pat pēc visiem padomju standartiem rīkotajā svinīgajā pasākumā par godu kolhoza „Nākotne” 30. jubilejai, Kauliņš radio arhīva ierakstā ir sirsnīgs un vienkāršs – vispirms uzkāpis uz skatuves kādu brīdi meklē brilles, tad nolasa varbūt pat kāda cita uzrakstītu runu par vārpām, kas druvā dzied himnu darbam.

„Nu ko es zemnieku cilvēks, nu ko es tur varu pateikt!” tā Kauliņu atceras Anastasija jeb, kā Lielvārdē viņu dēvē, Asja Neretniece. Agrāk skolotāja, novada muzeja dibinātāja un vadītāja, tagad pensionāre un vietējās vēstures atmiņu glabātāja.

Neretnieces stāsts apstiprina jau iepriekš arhīva materiālos lasīto Kauliņa biogrāfiju.

Kā var nojaust no personas lietu datiem, Kauliņa biogrāfija un apbalvojumi par dalību Otrajā pasaules karā bija labs politiskais alibi - karojis 43. latviešu strēlnieku divīzijas 123. pulkā, četras reizes ievainots.

„Pēc kara viņš ļoti gribēja palikt savā darbā Rīgā, bet viņu kā partijas biedru ar pavēli nosūtīja par "partorgu” [partijas darba organizatoru]. Šis darbs viņam, protams, bija svešs, bet trīs gadu laikā viņš ieguva ļoti lielu cilvēku uzticību, piemēram, kopīgās talkās viņš visur bija līdzi. Nekur nebija tā – „jūs strādājiet, es tagad te pakomandēšu!” kā dažkārt tā bija citās vietās, kur no pilsētas atbraukušie tā darīja,” saka Neretniece. „1948.gadā, kad dibinājās kolhozi, es tā domāju, iekšēji viņš nojauta, ka vēl daudz kas draud. Pēc tiem dokumentiem, kas nāca no centra, viņš saprata, ka būs tāda pati kārtība kā Krievijā, ka varētu būt izvešanas. Viņš sāka runāt ar šejienes ļaudīm, vai mēs arī nevarētu kaut ko darīt, lai mums mazāk nodokļu būtu, jo tiem saimniekiem tie bija lieli. Tā viņš 1948. gada Jāņos sāka par šo jautājumu runāt,” norāda novada muzeja dibinātāja un vadītāja.

Šis jautājums bija kolhoza dibināšana. „Lāčplēsi” nodibināja 1948. gada vasarā, Kauliņu vienbalsīgi ievēl par kolhoza priekšsēdētāju. Kauliņa prasme saimniekot pārliecināja vietējos stāties kolhozā, kas savukārt, iespējams, nāca par labu jau gadu vēlāk, sargājot vietējos no deportācijām.

Te gan Neretniece pieļauj, ka cilvēku sargāšana no deportācijām bija iespējama tikai ar toreizējā Lielvārdes ciemata partijas organizācijas sekretāra, ar daudziem padomju ordeņiem apbalvotā bijušā kara lidotāja Kārļa Sebaha atbalstu.

„Viņi abi ļoti labi sapratās. Kad Kauliņu ievēlēja par kolhoza priekšsēdētāju, pienāca pavēle sūtīt sarakstus, kuri būtu izsūtāmi. Kā stāstīja vēsturnieks Jānis Riekstiņš, ir atrasts saraksts, kurā bija divas personas,” stāsta Neretniece. „Bet tās personas – viena pie pašas Jumpravas robežas jau vairs tur nedzīvoja un otra bija nezināma persona. Sarakstu tātad nosūtīja, bet neviens no pagasta iedzīvotājiem tur tai sarakstā nebija. Piemēram, tāda epizode, ko stāstīja Hermīne, kolhozniece, kura redz Lielvārdes stacijā cilvēkus, kurus ved prom. Viņa drebēdama iet garām „Ūbeļiem”, un tur stāv Kauliņš. Viņa jautā, kas tagad notiks. Viņai vīrs - bijušais leģionārs, mājās pieci bērni. Kauliņš viņai pateicis - tu ej mierīgi mājās, nesatraucies, ar tevi nekas nenotiks. Un tā arī bija – neviens pie viņas naktī neatnāca,” saka Neretniece.

Arī vēsturnieks Jānis Riekstiņš savulaik nedaudz interesējies par Kauliņa lomu 1949. represiju laikā. Savulaik arhīvā izpētot dokumentus, Riekstiņš secināja, ka no Lielvārdes 1949.gadā patiešām bija plānots izvest no divām mājām.

Tomēr arhīva dokumenti apliecina, ka no Lielvārdes neesot izsūtīts neviens cilvēks, kāpēc tā – tas šobrīd nav zināms.

Riekstiņš pieļauj, līdzīgi kā iepriekš Neretniece, ka Kauliņš cilvēkus nosargāja jau 1947.gadā.

„1947. gadā Latvijā pēc PSRS valdības rīkojuma sastādīja "kulaku" saimniecību sarakstus. Šie saraksti kalpoja par pamatu 1949. gada izvešanām, kad sākās kolektivizācija.

Es pieņemu, ka Kauliņa nopelns bijis tas, cik un vai vispār tajos sarakstos iekļuva cilvēki no Lielvārdes,” saka Riekstiņš. „Tas būtu jāpapēta atsevišķi, cik no Lielvārdes tajos sarakstos ieskaitīja. Jo tiem, kurus ieskaitīja, uzlika lielu lauksaimniecības nodokli, ja nevarēja samaksāt, ielika cietumā, citi aizbēga…

Cik tas saistās ar to viņa konkrēto ietekmi uz lielvārdiešu neizsūtīšanu, to neviens nezina. Kaut ko vairāk varētu uzzināt, ja papētītu Ogres apriņķa VDK daļas materiālus, kur taisīja tās lietas. Tas ir skaists mīts, bet tas nav slikts mīts. Tas ir pat ļoti labs,” nosaka vēsturnieks.

Riekstiņa pieminētā grāmata ir trīs sējumu biezais Valsts arhīva vēsturnieku 10 gadus gatavotais, Ilmāra Blumberga ilustrētais izdevums „Aizvestie”, kurā apkopoti vērtīgi dokumenti un izvesto saraksti 1941. un 1949. gadā.

Vēsturnieks Riekstiņš pieļauj, ka Kauliņa plānam par labu varēja nākt tas, ka tieši 1947.gadā izveidoja Ogres apriņķi, kurā bija Lielvārdes pagasts. Līdz ar to šajā pārmaiņu laikā vēl nebija izveidojušās visas struktūras un papīriem bija vieglāk noklīst. Bet, ja Kauliņam izdevās nosargāt cilvēkus no ielikšanas sarakstā, vai viņu vietā neizsūtīja kādu citu?

„Patiesi ir tas, ka varēja izsūtīt to vietā kādu citu. Kā ir konkrēti Edgara Kauliņa gadījumā? Es vēlreiz atgrieztos pie tā Lielvārdes pagasta un paskatītos Rīgas apriņķa neizsūtīto kulaku ģimenes sarakstu,” saka Riekstiņš. „Un tajos es varētu mēģināt soli pa solim likt, vai tā varēja būt, kas palika un kuri bija paredzēti. Tādu lietu mums nav, bet šādi saraksti mums ir. Dažas dienas rūpīga darba, paskatoties šo, un tad arī šis rezultāts, ko varēs pateikt, būs jau dziļāks un dokumentālāk pamatots, bet tas nenozīmē, ka vēl kas cits nevarēs atrasties,” atzīmē Riekstiņš.

Vēl viena leģenda par Kauliņu ir tāda, ka viņš ņēma darbā arī tos, kuru biogrāfijas nav tik tīras.

Tie, kas pēc izsūtījuma Sibīrijā vairs nevarēja atgriezties dzimtajā pusē, atrada darbu „Lāčplēsī” – Kauliņš esot novērtējis bijušo saimnieku prasmi saimniekot.

Šos stāstus no vecajiem lielvādiešiem dzirdējis arī vēsturnieks Jānis Riekstiņš. „Bet tas nav nofiksēts un tautas atmiņā ir bijuši un būs šie nostāsti. Bet, par Kauliņu nobeidzot, gribu teikt tā, ka tas mīts paliek, jo manā uztverē viņš to ir pelnījis. Būtu bijis tādu vairāk, dzīve būtu bijusi daudz labāka,” saka Riekstiņš.

Kā un kāpēc padomju amatpersona, totalitārā mehānisma sastāvdaļa – partorgs, kolhoza vadītājs - varēja ietekmēt notikumus, par kuriem lēma Maskavā? Tas ir jautājums, kas paliek neatbildēts.

Bet varbūt atbilde ir pavisam vienkārša – Kauliņtēvs godprātīgi un pašaizliedzīgi darīja savu darbu un nepildīja burtiski visu ko, kāds lika no augšas. Varbūt Kauliņtēvs rīkojās vienkārši cilvēcīgi, un cilvēki to vienkārši zināja.

„Tad kad viņš nomira, darbnīcas vīri, kuriem arī viņš vienam otram aiz auss plēsis par dzeršanu, visi vienojās, ka to zemi, kuru izraks, vedīs prom un atvedīs baltas jūrmalas smiltis. Apbērs Kauliņu ar baltām smiltīm. Ar rokām,” atminas Neretniece.

• Bēgšana no konfliktu reģioniem
• Nieka 0,03% no eiropiešu kopskaita
• Sarežģītie uzņemšanas apstākļi
• Cauri Balkāniem uz Ziemeļeiropu
• Viesmīlība mijas ar agresiju
• Nevar atļauties gaidīt krīzes beigas

Vai pieaugošais bēgļu skaits var kļūt par lielāko visa 21 gadsimta problēmu? Šāds jautājums pēdējā laikā visai bieži izskan gan dažādu rietumvalstu presē, gan ekspertu diskusijās. Un nenoliedzami - šis ir pamatots jautājums, jo jaunākie ANO bēgļu lietu aģentūras dati liecina - pašlaik visā pasaulē piespiedu kārtā pārvietoti un bēgļu gaitās devušies aptuveni 60 miljoni cilvēku.

Tas ir augstākais jebkad reģistrētais bēgļu skaitlis, turklāt, salīdzinot ar pagājušo gadu, tas ir palielinājies par 8,3 miljoniem.

ANO globālo tendenču pētījums liecina, ka pagājušajā gadā ik dienu bēgļu gaitās ir devušies aptuveni 42,5 tūkstoši cilvēku.

Šajā situācijā loģisks ir jautājums, kas ir galvenais iemesls šādam straujam bēgļu skaita pieaugumam. Un atbilde no pirmā acu uzmetiena ir visai vienkārša –

pēdējo piecu gadu laikā pasaulē ir izcēlušies piecpadsmit bruņoti konflikti un lielākais bēgļu skaits ir tieši no konfliktu skartajiem reģioniem.

Pārliecinoši pirmajā vietā ir Sīrija, kur pilsoņu kara dēļ savas dzīvesvietas četru gadu laikā ir bijuši spiesti pamest vairāk nekā 11 miljoni cilvēku. Situāciju pasliktina arī jaunu konfliktu izcelšanās Dienvidsudānā, Irākā un Ukrainā, kā arī nespēja atrisināt ieilgušus bruņotos konfliktus tādās valstīs kā Afganistāna, Kongo Demokrātiskā Republika, Eritreja un Somālija.

Protams, ļoti lielu lomu pēdējā laikā spēlē arī radikālā grupējuma "Islāma valsts" aktivitātes. Lai arī Eiropā bieži vien pastāv uzskats, ka liela daļa no patvēruma meklētājiem ir ieradušies Eiropas Savienības valstīs labākas dzīves meklējumos,

ANO apkopotie dati liecina, ka aptuveni 60-70 procenti no visiem imigrantiem patiešām bēg no karadarbības, represīviem režīmiem un reliģiskā ekstrēmisma.

Tieši tāpēc šiem cilvēkiem ir visas likumīgās tiesības saņemt bēgļa statusu Eiropā.

Uz to preses konferencē Ženēvā norādīja arī ANO Komisariāta bēgļu jautājumos direktors Eiropā Vinsents Košetels: "Lielākā daļa no cilvēkiem, kas ierodas Grieķijā, bēg no valstīm, kuras piedzīvo karu vai cilvēktiesību pārkāpumus. Galvenokārt tās ir Sīrija, Afganistāna un Irāka. Šī bēgļiem ir ārkārtas situācija. Mēs esam nedaudz noguruši no ziņojumiem par to, ka mēs piedzīvojam migrantu krīzi. Šie nav cilvēki, kas bēg ekonomisku iemeslu dēļ, bet gan cilvēki, kas bēg no karadarbības Sīrijā, Afganistanā un Irākā. Lūk daži dati – 63% ieceļojušo ir sīrieši, 20% - afgāņi, 4% - irākieši."

Bieži vien saņemtās ziņas par Vidusjūrā pārtvertajām bēgļu laivām no Ziemeļāfrikas valstīm var radīt iespaidu, ka Eiropā vislielākais skaits ieceļotāju nāk tieši no šī kontinenta. Taču arī tā īsti nav. 

Lielākā daļa bēgļu Āfrikā pārvietojas kontinenta iekšienē un ir uzskatāmas par iekšēji pārvietotām personām.

Subsahāras reģionā vien bēgļu skaits pārsniedz 15 miljonus. Šeit var minēt salīdzinājumu – tādas lielvalstis kā ASV un Francija pagājušajā gadā kopā uzņēma 760 tūkstošus bēgļu. Savukārt viena pati Etiopija uzņēma aptuveni pusi no šī skaita, turklāt valsts saglabā atvērto durvju politiku un pašlaik Etiopijā patvērumu ir raduši aptuveni 650 tūkstoši bēgļu no kaimiņvalstīm.

Liekot uzsvaru uz ekonomisko migrantu nodarīto kaitējumu atsevišķās Eiropas Savienības dalībvalstīs, imigrācijas pretinieki bieži vien piemin, ka, palielinoties bēgļu pieplūdumam, drīzumā tiks iznīcināta visa Eiropas sociālā kārtība. Šī viedokļa pretinieki gan norāda, ka aptuveni 300 tūkstoši patvēruma meklētāju, kas šogad ieradušies Eiropā, ir tikai aptuveni nieka 0,03 procenti no visiem 740 miljoniem Eiropas valstu iedzīvotāju, tāpēc šo cilvēku iekļaušanai sabiedrībā nevajadzētu radīt milzīgas problēmas.

Salīdzinājumam var minēt tādu valsti kā Libāna, kurā patvērumu ir atraduši aptuveni 1,2 miljoni bēgļu no Sīrijas, taču pašā valstī dzīvo vien četri miljoni iedzīvotāju.

Faktiski tas nozīmē, ka viena pati Libāna, kurā mīt vairāk nekā 100 reižu mazāk cilvēku nekā visā Eiropas Savienībā, ir uzņēmusi 50 reižu vairāk bēgļu nekā plāno Eiropā.

Turklāt arī tādās valstīs kā Vācija un Zviedrija, kas pie sevis izmitinājušas ļoti lielu skaitu bēgļu, bēgļu pabalsti nav pārmērīgi - aptuveni 50 eiro nedēļā.

Taču arī šai monētai, protams, ir otra puse. Kā norāda cilvēktiesību aizsardzības organizācijas "Human Rights Watch" Eiropas nodaļas vadītāja vietnieks Bendžamins Vords, iedzīvotāju skaitam ir jābūt tikai vienam no rādītājiem, cenšoties izveidot godīgāku bēgļu sadales sistēmu. Pēc viņa vārdiem, nenoliedzami, jāņem vērā gan ekonomikas apjoms, gan nodarbinātības līmenis, gan valstu spējas nodrošināt adekvātus uzņemšanas apstākļus un integrāciju sabiedrībā.

Tieši uzņemšanas apstākļi bieži vien izraisa asas diskusijas. Piemēram, Grieķijas nelielajās salās, kur pašlaik uzturas vismaz 10 tūkstoši patvēruma meklētāju, viņiem domātas infrastruktūras faktiski nav. Grieķijas varas iestādes gan atzīst, ka līdz šim saņemtā Eiropas Savienības nauda nav izlietota visai lietderīgi un ekonomisko problēmu dēļ bēgļu jautājumam nav pievērsts pienācīgi daudz uzmanības. No otras puses var teikt, ka nebūtu īpaši lietderīgi katru nelielo salu savlaicīgi aprīkot ar bēgļiem nepieciešamo infrastruktūru – nometnēm, tualetēm, dušām un tā tālāk.

Līdzīga situācija izveidojusies arī Maķedonijā un Serbijā, kas pēdējo nedēļu laikā kļuvušas par galveno bēgļu ieceļošanas maršrutu Eiropā. Kā uzskata ANO bēgļu lietu komisariāta pārstāve Melisa Fleminga, par spīti visam, valstīm ir pienākums ievērot bēgļu un patvēruma meklētāju tiesības:

"Mēs prognozējam, ka šajā maršrutā bēgļu pieplūdums turpināsies un būs aptuveni trīs tūkstoši cilvēku dienā. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai pret šiem cilvēkiem attiektos humāni. 

Nodrošinot pašu nepieciešamāko palīdzību un apmierinot viņu pamata vajadzības, taču vienlaicīgi ievērojot arī viņu kā patvēruma meklētāju un migrantu tiesības un pašcieņu. Saprotot visu reģiona valstu bažas un saprotot, ka šāds cilvēku pieplūdums ir negaidīts, mēs tomēr aicinām valdības ieviest robežu kontroles pasākumus, kas būtu gan humāni, gan atbilstu starptautiskajām saistībām."

Vairums no Balkānu valstīm, kas šogad piedzīvo negaidīto bēgļu pieplūdumu, lielākoties ir tikai tranzītvalstis bēgļu ceļā uz Rietumeiropu. Taču arī šajā situācijā grūtības ir milzīgas. Gan Grieķijā, gan Maķedonijā pašlaik galvenais uzsvars tiek likts uz to, lai palīdzētu bēgļiem nokļūt līdz nākamajai robežai.

Tomēr, kā uzsver Maķedonijas ārlietu ministrs Nikola Popeski, tiek darīts viss, lai patvērumu meklētāju prasības tiktu apmierinātas: "Manuprāt, mēs esam darījuši visu, kas bija mūsu spēkos, lai tiktu galā ar šiem cilvēkiem, kuri, protams, nav ieradušies brīvdienās, bet gan bēg no vardarbības savās mājās. Maķedonijai ir pieredze, kā rīkoties šādās situācijās, jo jau deviņdesmitajos gados mēs saskārāmies ar bēgļu plūsmu Dienvidslāvijas kara laikā. Mēs cenšamies nodrošināt šiem cilvēkiem visu, ko viņi prasa. Svarīgi ir uzsvērt, ka šie cilvēki galvenokārt vēlas tikai šķērsot Maķedoniju, lai dotos uz kādu Ziemeļeiropas valsti. Un lielākā problēma ir tā, ka ir nepieciešama kopēja Eiropas rīcība, jo tik maza valsts kā Maķedonija ar diviem miljoniem iedzīvotāju viena pati nevar tikt galā ar šo izaicinājumu."

Pagājušajā nedēļā Grieķijas un Maķedonijas, Maķedonijas un Serbijas un Serbijas un Ungārijas robežu reģionus apmeklēja arī kolēģis no Norvēģijas sabiedriskās raidorganizācijas NRK Jans Espens Kruse. Viņš komentē iespaidus par tur redzēto: "Vairums no bēgļiem, ar kuriem es runāju, ir no Sīrijas, Afganistānas vai Āfrikas, taču liela daļa ir arī tā dēvētie ekonomiskie imigranti no Albānijas un Kosovas, kuri vēlas nokļūt Rietumeiropā. Cilvēki ļoti ātri tiek transportēti uz nākamo robežu, jo Balkānu varas iestādes galvenokārt vēlas tikt vaļā no šiem bēgļiem, cik vien ātri iespējams, un dabūt viņus ārā no savas valsts. 

Bēgļi tiek reģistrēti, daži uzturas nometnēs, bet nevarētu teikt, ka no varas iestādēm tiek saņemta liela palīdzība."

Šķērsojot Maķedoniju un Serbiju, bēgļu plūsma nonāk pie Ungārijas, kura, cenšoties atturēt bēgļus no iekļūšanas valstī, uz robežas ir uzbūvējusi Eiropā bieži vien kritizēto četrus metrus augsto un ar dzeloņdrātīm apvīto sētu. Kā liecina ārvalstu žurnālistu uzfilmētie materiāli, tas gan netraucē bēgļiem izlīst sētai pa apakšu un censties aizbēgt no ungāru policistiem. Kā atzīst paši bēgļi, Ungārija nebūt nav tā valsts, kurā viņi vēlētos palikt. Kā nosaka Eiropas Savienības noteikumi, migranti var pieprasīt patvērumu tikai pirmajā Eiropas Savienības valstī, kurā tie ir ieradušies, bet, darot to kādā citā valstī, viņiem draud deportēšana.

Jebkurā gadījumā, arī Ungārija pašlaik ir nokļuvusi uzmanības centrā. Tās valdības pārstāvji ir aicinājuši Eiropas Savienību sniegt papildus finansiālu palīdzību, jo veids, kā līdzekļi tiekot piešķirti pašlaik, esot pazemojošs. Kā paziņojusi Eiropas Komisijas preses pārstāve Nataša Berto, Eiropas Komisija apsver iespēju sniegt Ungārijai šādu finansiālu palīdzību: "Mēs redzam, ka migrantu skaits, kas katru dienu ierodas Ungārijā no Balkānu valstīm, katru dienu palielinās apbrīnojamos apmēros. Tieši tāpēc ir iespējams, ka Ungārija tāpat kā Grieķija, Itālija un Malta iegūst priekšējās līnijas jeb pierobežas valsts statusu. Tā tiktu atzīts, ka valsts cīnās ar šo problēmu un tai ir nepieciešama mūsu palīdzība."

Nevienam nav noslēpums, ka viens no iekārojamākajiem bēgļu galamērķiem ir Vācija, kas šogad plāno uzņemt līdz pat 800 tūkstošiem ieceļotāju. Turklāt, saprotot, cik neefektīvi darbojas pašreizējā Eiropas Savienības patvērumu pieprasīšanas sistēma, Vācija ir atteikusies no Sīrijas bēgļu iespējamās deportēšanas. Humānu apsvērumu dēļ, kā arī birokrātisko procedūru sarežģītības un dārdzības dēļ.

Turklāt interesanti, ka atsevišķas Vācijas mazpilsētas, kurās ir neliels iedzīvotāju skaits un novērojama iedzīvotāju novecošana, pat ir aicinājušas bēgļus pie sevis, jo tas varētu palīdzēt uzlabot reģionu demogrāfisko situāciju.

Vācijas medijos aktīvi tiek pārraidīti arī pozitīvie stāsti par vācu ģimenēm, kas uzņem pie sevis bēgļus, tādējādi veicinot sapratni sabiedrībā un palīdzot ieceļotājiem integrēties Vācijā. Migrācijas eksperte Katažina Stoklosa gan norāda, ka šie pozitīvie piemēri ir jāvērtē visai uzmanīgi, jo Eiropas valstu iedzīvotāju attieksme dažādos reģionos ir atšķirīga.

Stoklosa konstatējusi, ka iedzīvotāju attieksme pret ieceļotājiem izmainās, ja patvēruma meklētāju skaits ir samērīgs ar pamatiedzīvotāju skaitu: "Es esmu veikusi nelielu pētījumu, kurā salīdzināju situāciju Vācijas un Dānijas mazajās pilsētās. Piemēram, Vācijā, kur nelielā pilsētā dzīvo 400 iedzīvotāju un plānots izvietot 100 bēgļus, vairumā gadījumu šie bēgļi nebija gaidīti. Iedzīvotāji iebilda, balsoja pret šo cilvēku uzņemšanu un viņiem nepalīdzēja. Bet Dānijā nelielos ciemos ar 150 iedzīvotājiem 20 bēgļi tika uzņemti ļoti laipni. Un tas viss ir saistīts ar mazo skaitu, jo šajos gadījumos ir svarīgi cilvēki, nevis skaitļi.

Taču, kad ierodas tik liels skaits patvēruma meklētāju, viņi kļūst tikai par skaitļiem, nevis cilvēkiem. Ir grūti just kādam līdzi, ja tu redzi tik daudz ieceļotāju.

Tieši tāpēc es uzskatu, ka ir nepieciešams kontrolēt bēgļu skaitu reģionos, jo, ja tiek pieņemti nepareizi lēmumi, tas var radīt problēmas abām pusēm."

Arī pati Vācija nevar lepoties ar to lielāko viesmīlību, jo arvien biežāk paralēli pozitīvajiem integrācijas stāstiem dzirdami un redzami arī stāsti par neonacistu, galēji labējo aktīvistu un vienkārši agresīvi noskaņotu jauniešu un pat ģimeņu ar bērniem uzbrukumiem bēgļu uzturēšanās centriem un vardarbīgām protesta akcijām. Turklāt presē visai bieži izskan aicinājumi izraidīt no valsts ekonomiskos bēgļus no Balkānu valstīm, jo šie cilvēki faktiski nenes nekādu pienesumu valsts ekonomikai un tāpēc viņi Vācijā būtu uzskatāmi par nevēlamiem.

Taču tieši Vācija kā bagātākā un politiski ietekmīgākā Eiropas Savienības valsts kopīgi ar savu sabiedroto Franciju norāda, ka Eiropas Savienība nevar atļauties nogaidīt, kad šī krīze beigsies. Tieši tāpēc abas valstis aicina pastiprināt Eiropas Savienības patvēruma politiku. "Vācija un Francija sagaida, ka visas dalībvalstis, cik vien ātri iespējams, izveido sistēmu, kas nodrošinātu tiesības uz patvērumu. Tas nozīmētu pieteikumu apstrādi un minimālos veselības un mājokļu standartus. Mēs arī aicinām Eiropas Komisiju pārliecināties, ka visas tās valstis, kuras šādas prasības nav ieviesušas, beidzot to izdarītu," sacīja Angela Merkele.

Arī Francijas prezidents Fransuā Olands norādījis, ka šādu visaptverošu Eiropas līmeņa sistēmu migrācijas krīzes pārvarēšanai nevar izstrādāt tikai divas valstis, bet tam ir jābūt visas Eiropas kopīgajam projektam. Šajā situācijā daudzas no dalībvalstīm ir kritizējušas Eiropas institūcijas par pārāk lēno un ne visai efektīvo darbību.

Taču eksperti uzsver – pašām dalībvalstīm no sākuma ir jāmēģina risināt problēmu pašu spēkiem un tikai pēc tam savu palīdzību var būt gatava piedāvāt Eiropas Savienība.

Uz to norāda arī Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerīni: "Mums ir jāsaprot, ka vienam otra vainošana nenesīs nekādus pozitīvus rezultātus nevienam no mums. Galvenais nav teikt, kurš ir vai nav paveicis savu mājasdarbu. Galvenais ir saprast, kā mēs visi kopā varam stāties pretī šim izaicinājumam un kā šo problēmu varam atrisināt."

Kā norāda Ietekmīgās domnīcas "Carnegie Europe" pētnieks Marks Pierini, kopumā gan Eiropas Savienība, gan citi ietekmīgie starptautiskie partneri pret bēgļiem, īpaši no Sīrijas, ir izrādījuši pat ļoti vērā ņemamu solidaritāti. Tā, piemēram, Eiropas Savienība Sīrijas bēgļu problēmas risināšanai ir piešķīrusi 3,7 miljardus eiro, no kuriem pusi sedzi Eiropas Savienības institūcijas, otru pusi - dalībvalstis. Tāpat ir izveidots "Madad" trasta fonds, kura mērķis ir piesaistīt lielāku palīdzību krīzes pārvarēšanai. Par spīti šiem centieniem ANO aprēķini liecina, ka līdz jūlijam bija izdevies iegūt vien aptuveni ceturto daļu no šajā gadā nepieciešamā finansējuma.

Eksperts arī uzsver, ka diemžēl līdz šim bēgļi ir uztverti kā pagaidu ārkārtas stāvoklis.

Pēc pētnieku vārdiem, ir pienācis laiks saprast, ka bēgļu krīze vairs nav īstermiņa reģionāla krīze, bet gan ilgtermiņa starptautiska problēma, uz kuru ir nepieciešams atrast koordinētu atbildi.

Tā kā dažādiem reģionālajiem bruņotajiem konfliktiem, tostarp konfliktam Ukrainas austrumos, visticamāk, tuvākajā laikā nebūs iespējams atrast ne militārus, ne politiskus risinājumus, ir nepieciešams jau laikus domāt par ilgtermiņa globālu stratēģiju. Taču arī šeit var rasties jauna problēma, jo starptautiskie donori labprātāk piešķir naudu humānai palīdzībai krīzes gadījumos, nevis visaptverošiem ieguldījumiem, kas ietvertu gan humānos, gan attīstības aspektus.

 

• Ja "ņe bum, bum" no kompjūteriem, tad filiāle ir vajadzīga
• Jaunie var dzīvot bez filiāles, vecā kaluma cilvēkiem - grūtāk
• Pašvaldību vadītāji: Uzņēmējiem grūtāk dabūt kredītus; pensionāriem - nokļūt filiālē
• "Procesu pārstrukturizācija" - veids, kā slēgt pensionāru socializācijas telpu
• Pašvaldību savienība: Cik daudz teritorijas, slēdzot filiāles, valsts zaudē sociālekonomiski?

Par Latgales sirdi dēvētie Preiļi ar 7000 iedzīvotāju un vēl vairākiem tūkstošiem tuvējos novados bankām kļuvuši tik neinteresanti, ka pēdējā gada laikā mazpilsētā aizvērtas visu banku filiāles. Vēl pirms pāris gadiem to bija piecas, bet tagad lielveikalā palikusi tikai "Swedbank" tā dēvētā pašapkalpošanās filiāle ar bankomātu un datoru, kur pieejama internetbanka. Trīs reizes nedēļā uz dažām stundām ierodas arī bankas darbiniece. Uzrunātie preilēnieši par banku aiziešanu nepriecājas.

"Man ir mazbērns, kuram bija vārda diena. Man ir jāpārskaita nauda meitai, lai viņa varētu nopirkt dāvanu bērnam no Babītes.

Ja tu esi Rīgā, tad tu vēl vari [aiziet uz filiāli un pārskaitīt naudu], bet, ja tu esi vecene – "ņe bum - bum" [neko nesaprot] no kompjūteriem… Ko viņa [vecene] var izdarīt [Preiļos]? Ja tu sēdi bankā un tur ir patīkamas meitenes, kas visu izdara – "cepuri nost!"; tad tagad – nav visiem "kompīši" un katrs nevar to izdarīt [prast pārskaitīt naudu internetbankā]," neapmierināta ir kāda preiliete.

Viņai piekrīt vēl kāda vietējā iedzīvotāja. "Bija tiešām labi, kad te bija "Swedbank" filiāle. Tagad, kad atbrauc [bankas] konsultants, ir ļoti lielas rindas," viņa atzīst.

"Ir švaki ar "Swedbank"," piekrīt Kristaps Kunrads, kurš starp Preiļiem un Līvānu novadu vada uzņēmuma "Sutru ogu dārzs" intensīvo saimniekošanu, segtajās platībās audzējot krūmmellenes un zemenes. "Kaut kāda filiāle, kur kaut kādos laikos sēž darbinieki, viņiem ir vēl. Taču pensionāri ir panikā, jo neprot izmantot internetbanku," viņš norāda.

Viņš kā jaunais uzņēmējs bez bankas filiāles iztiek.

"Es vairāk vai mazāk pa Rīgu darbojos. Te es vairāk esmu darba laikā, tāpēc mani tā [filiāļu slēgšana Preiļos] nav iespaidojusi," viņš atzīst. Darījumos nepieciešamie pārskaitījumi notiek internetbankā. Izņēmums bijis, kad vajadzējis atjaunot bankas karti – Preiļos bijis ērtāk, jo mazākas rindā nekā Rīgā. Taču citādi – pie iecienītās ēstuves ir palicis bankomāts, kur izņemt naudu, jo ēstuvē var maksāt tikai skaidrā naudā.

Skeptiskāks par banku aiziešanu ir uzņēmējs Igors Pličs, kam Preiļu centrā vēsturiskā namā pieder viesu nams, fotosalons un arī Latvijā mazākā kapela jeb ceļmalas dievnams. Viesu māju gan Igors Pličs izlicis pārdošanā, jo nevarot atrast jēdzīgus darbiniekus un turklāt gribot baudīt vecumdienas. Uz banku devies gan iemaksāt sīknaudu, gan kārtot nopietnākas finanšu lietas.

"Mani kā vecu stagnātu tas [filiāļu slēgšana] ietekmē.

Man ir ērti aiziet pie meitenēm un nokārtot dažus jautājumus, bet tagad man jālieto bankomāti, pret kuriem es esmu diezgan atturīgs," atzīst Pličs. "Man nav vieglāk. Taču ne jaunajiem – viņi ļoti labi operē ar kredītkartēm un bankomātiem. Viņiem tā lieta patīk, taču man tā patika ir nosacīta (..)," saka uzņēmējs. Viņš zina stāstīt gadījumus, kad cilvēkiem, darbojoties ar bankomātiem, sanākot visādas "šaizes" un tad steidzīgi jābrauc uz pilsētām, kur filiāles vēl ir atrodamas – Rēzekni, Daugavpili vai Jēkabpili.

Uz pussimt kilometru attālo Rēzekni pēc jaunās bankas kartes nupat uzaicināta doties arī Preiļu novada domes priekšsēdētāja Maruta Plivda (Sociāldemokrātiskā strādnieku partija). Viņa stāsta, ka māte uzticējusi Plivdai pārvaldīt viņas finanses. Tāpēc pēc jaunās bankas kartes Preiļu novada vadītājai vajadzēja doties uz Rēzekni. "Tās [brauciens uz citu pilsētu] mūsu iedzīvotājiem ir papildu izmaksas. Es domāju, ka bankai vajadzētu skatīties – ja cilvēks īstajā vietā nav ielicis ķeksīti, tad tomēr viņam karti varētu atsūtīt pa pastu. Protams, mēs varam lielīties, ka esam pilsēta, kur ir visvairāk bankomātu. Taču, ja viņi tur šos bankomātus, tad varēja arī kādu filiāli saglabāt. Kur vecāks cilvēks var uzreiz braukt? Nu, labi, ja kāds no bērniem brauks uz Rēzekni un izņems! (..)

Cilvēkiem arī gribas parunāt [ar bankas pārstāvjiem], jo ne visu var saprast no tā, kas ir rakstīts," pauž Plivda.

Preiļu domes priekšsēdētājai piekrīt arī 35 kilometru attālo Līvānu mērs Andris Vaivods (ZZS). Līvānu deviņiem tūkstošiem iedzīvotāju jāsamierinās vai nu ar salīdzinoši dārgajiem vēl palikušās bankas "Citadele" pakalpojumiem, vai arī jāmēro 35 kilometri uz Jēkabpili. "Jaunajiem uzņēmējiem ir grūtāk iegūt kredītus, sākot uzņēmējdarbību. Agrāk bankās bija cilvēki, kas zināja šos uzņēmējus un varēja uzticēties. Šobrīd, lai uzsāktu uzņēmējdarbību un iegūtu kredītu, var palīdzēt vien Eiropas Savienības fondi vai radi vai kaimiņi. Citādi cilvēkiem, kas tikko beiguši augstskolu un gatavi sākt uzņēmējdarbību, ir grūti (..)," norāda Vaivods.

Piemēram, SEB banka, kas Preiļus pameta pēdējā, gada laikā filiāļu skaitu samazinājusi no 40 uz 28. Banku pārstāvji to nesauc par filiāļu slēgšanu, bet izvēlas sarežģīto "procesu pārstrukturizācijas" nosaukumu. "Ir mainījusies klientu uzvedība un paražas. Mēs redzam, ka 99% no visiem norēķiniem SEB bankā tiek veikti caur internetbanku vai citiem elektroniskajiem kanāliem un tikai 1% notiek filiālēs. Preiļu filiālē pērn bija apkalpoti par 36% klientu mazāk. Aizvien mazāk klientiem ir nepieciešams, lai tuvāk atrastos ēka, kur būtu uzraksts "SEB"," viņš norāda.

Savukārt mājokļu kredītu un citās nopietnākās reizēs banka esot gatava arī individuāli doties pie katra kaut vai tikai potenciālā klienta. Līdzīgi izsakās arī "Swedbank" Ārrīgas reģiona vadītājs Mārtiņš Drusts, kurš gan akcentē, ka Preiļos aizvien trīs reizes nedēļā klientos izbraukumā pieņem bankas pārstāve. Tāpat tur uzlikti papildu bankomāti.

Pavasarī, parakstot sadarbības memorandu ar >Latvijas Pašvaldību savienību, "Swedbank" apņēmās līdz gada beigām uzlikt vēl 15 bankomātus to novadu apdzīvotajās vietās, kur iedzīvotāji pie skaidras naudas vispār nevar tikt. Līdz šim bankomāts uzlikts tikai vienā vietā – Rugājos.

Par banku aiziešanu no reģioniem Komercbanku asociācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis izsakās skarbāk – bankas nav nekāda socializēšanās vieta. "Cilvēki nenāk uz filiālēm – [slēgšanas] iemesls ir ļoti vienkāršs. Bankas seko klientam.

Ja klientam nevajag, tad filiāles tiek aizslēgtas. Vecāka gadagājuma cilvēkiem tā bija vieta, kur socializēties. Bet vai par to visiem pārējiem ir jāmaksā? Droši vien, ka nē. Pārējām mājsaimniecībām nav par to jāmaksā," viņš skaidro.

Par lielu sociālekonomisku problēmu banku filiāļu slēgšanu sauc Latvijas Pašvaldību savienības padomniece uzņēmējdarbības jautājumos Andra Feldmane. "Mums ir jārunā par vietējo iedzīvotāju dzīves līmeņa pasliktināšanos. (..) Viens piemērs – no Valkas cilvēki dodas uz Valmieru vai Smilteni.

No manas puses būtu jautājums – vai kāds ir izvērtējis šo cilvēku patērēto laiku, patērēto benzīnu, mašīnas amortizāciju, sastrēgumus, kas veidojas Valmierā vai Smiltenē, kad bankas savus pakalpojumus vairs nesniedz Valkā? Latvijai ir jāizvērtē – cik daudz zaudē cilvēki un cik daudz teritorijas tiek zaudēts sociālekonomiski?" viņa retoriski vaicā.

Pašvaldību savienība uzteic bankomātu tīkla paplašināšanos, bet norāda, ka nepieciešami arī iemaksas automāti, īpaši uzņēmējiem. Runājot par problēmas risinājumiem, Pašvaldību savienība rosina atgriezties pie diskusijām par Latvijas Pasta bankas kā valstij piederošās institūcijas filiāļu izveidi.

• Sola pētījumus veidot ekonomiski pamatotākus
• Bez papildus finansējuma apvienošana var nedot cerētos rezultātus
• Pētījumu kvalitāte, visticamāk, neuzlabosies uzreiz
• Arī "Dārzkopības institūta attīstība atkarīga no finansēm

Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūta vadītāja, pētniece Arta Kronberga, izrādot graudaugu selekcijas laukus, stāsta, ka viens no jaunajiem lauksaimniecības institūtiem top uz Priekuļu institūta bāzes, apvienojoties ar Valsts Stendes graudaugu selekcijas institūtu un Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūtu, kā arī iekļaujot tajā SIA "Latgales Lauksaimniecības zinātnes centra" zinātnisko personālu. Gala rezultātā jaunā institūta nosaukums būs "Bioresursu un ekonomikas pētniecības institūts".

Priekuļu institūta vadītājas ieskatā līdz šim lauksaimniecības pētījumos patiešām trūcis ekonomikas speciālistu.

"Mūsu stiprā puse ir izmēģinājumi lauksaimniecībā reģionos. Lai arī Latvija liekas maza, tomēr klimata un augsnes atšķirības ir ļoti būtiskas. Veģetācijas periods atšķiras pat divas nedēļas, un tas ļoti ietekmē to, kas un kā tiek audzēts. Mūsu reģiona kapacitāte ir lieta, ko mēs gribam saglabāt nākotnē.

Bet ir lietas, ko, viens pats strādājot, nevar attīstīt  - piemēram, kvalifikācijas celšana. (..) Apvienojoties mēs mēģināsim strādāt arvien kvalitatīvāk," stāsta Kronberga. Turklāt agrārās ekonomikas institūta pievienošana dos iespēju sniegt ekonomisku pamatojumu saviem izmēģinājumiem un pētījumu rezultātiem.

Apvienojot iepriekš minētos institūtus, nav plānots samazināt personālu. Paralēli apvienošanās ieguvumiem Kronberga arī secina, ka Izglītības un zinātnes ministrijai vienlaikus ar konsolidācijas soli zinātnē bijis jāsper arī valsts finansējuma palielinājuma solis, lai no apvienošanas procesa būtu jēga. "Igaunijā tas jau notika pagājušajā gadā. Lietuvā tas notika jau pirms dažiem gadiem (..).

Lielākā problēma Latvijas zinātnē ir stabilitāte, un pati lielākā problēma ir bāzes finansējuma nodrošināšana. Piemēram, Igaunijā un Lietuvā prognozējamais finansējums ir līdz pat 50%, mums tie labākajā gadījumā ir 10%. Tas nav nopietni!" kritiska ir Kronberga.

Stendes graudaugu selekcijas institūts pastāv jau vairāk nekā 90 gadu, un pētījumu tēmu vidū ir gan graudu kvalitātes un izmantošanas iespējas, graudu bioķīmiskais sastāvs, pākšaugu augšanas iespējas Latvijā un mijiedarbība ar vidi, gan arī nezāļu monitoringa projekti un citi pētījumi.

Institūta zinātniskās padomes priekšsēdētāja un pētniece Santa Zute norāda, ka zinātnieki saprot vienota liela zinātniska institūta spēku konkurētspējā, taču ir neatbildēti jautājumi par to, vai vienota administrācija nozīmēs arī operatīvāku, mazāk birokrātisku darbu.

"(..) Mēs no iepriekšējām sadarbībām redzam, cik lēni universitātēs tiek izieta visa subordinācijas ķēde un cik lēns ir [darbu] pieņemšanas process. Mēs arī saprotam, ka ķēdes garuma dēļ var notikt visādas lietas (..). Mēs, protams, šaubāmies, vai [pēc apvienošanās] būs iespējams [atrisināt visas problēmas], ja mums viena struktūrvienība atradīsies Vidzemē, viena Kurzemē un vēl viena Rīgā. Tātad, nonākot lielā institūcijā, mums ir jāmaina vadības tradīcijas vai vadības modelis – mēs paliekam trīs teritoriāli attālinātās vienības, kam katrai ir savas tradīcijas, iestrādes, rīcības principi. Tagad tas viss būs jāapvieno, un tas, protams, radīs stresa situāciju, (..)" saka Zute.

Viņa vēl papildina, ka pārmaiņu gads lauksaimniecības nozares zinātniekiem būs sarežģīts un pētniecības kapacitāte no apvienošanas procesa noteikti necelsies tuvākā gada laikā.

Kopumā lauksaimniecības nozares zinātnes institūtu apvienošanā gan nav plānota fiziska apvienošana, proti, kādu laboratoriju pārcelšana uz vienu vietu. Nozarē ir nepieciešami izmēģinājumu lauki dažādās Latvijas teritorijās. Turklāt tie nav fiziski  pārvietojami.

Taču paredzams, ka jaunajā lielā institūta modelī zinātnieki sadarbībā biežāk ceļošot viens pie otra, uzskata Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektore Irina Pilvere.

"Līdz ar konsolidāciju mēs redzam, ka sadarbība varētu būt daudz ciešāka. Turklāt, lai nevajadzētu katrā vietā veidot jaunu infrastruktūru no A līdz Z, ir jāsadarbojas un jākoordinē infrastruktūru izmantošana. Pētījumi mūsu jomā nav lēti, un rezultāti ir jāsalīdzina vairāku gadu garumā starp dažādiem lauku reģioniem. Līdz ar to zinātnieki dalīs infrastruktūru (..)," klāsta Pilvere.

Savukārt, kopumā vērtējot zinātnisko institūciju apvienošanu Latvijā, arī Lauksaimniecības universitāte līdzīgi kā institūtu darbinieki atzīst, ka klupšanas akmens ir nelielais finansējums, lai institūtus apvienotu kvalitatīvi. "(..) Mēs gaidām papildu finansējumu infrastruktūru attīstībai un iekārtu uzturēšanai un darbināšanai. Tas ir tas, ko mūsu valstī aizmirst – "jā, beidziet reorganizācijas, taisiet jaunas struktūras un likvidējiet zinātniskās institūcijas, kuru neapšaubāmi ir par daudz". Bet aizmirst to, ka ir vajadzīgs arī finansējums," saka Pilvere.

Otra jaunā zinātniskā iestāde zem nosaukuma "Dārzkopības institūts" apvienos Latvijas Valsts augļkopības institūtu, SIA "Pūres dārzkopības pētījumu centru" un zemnieku saimniecību "Vīnkoki". "(..) Tas ir plāns, ko ir uzrakstījis zinātnieks, kam nav kādas finanšu iestādes apstiprinājuma.

Kaut ko jau saraksta,  bet - vai tas piepildās? Tas jau ir atkarīgs no iespējām piesaistīt finansējumu," uz trūkumiem norāda Pūres centra direktors pētnieks Jānis Lepsis.

Viņš gan atzīst, ka infrastruktūras pieejamība pēc apvienošanās var nebūt lielāka, jo nauda analīžu un pētījumu veikšanai būs nepieciešama tāpat, kā līdz šim.

Septiņu ar lauksaimniecības nozari saistītu institūtu zinātnisko potenciālu plānots apvienot divos lielākos institūtos līdz šā gada 30. decembrim.

• LVC: Tiltu stāvoklis bēdīgs, bet par bīstamību vēl nav pamata satraukties
• Vairums ceļu nepieder valstij
• Pašvaldības var cerēt uz valsts un ES naudu
• "Ceļinieki" atturīgi pieņem uzņēmēju prasības saskaņot ceļu remontus ar viņiem

Tilts pār Auces upi uz autoceļa, kas savieno Tukumu un Jelgavu, ir viens no tiem daudzajiem Latvijas tiltiem, uz kuriem ir noteikti ierobežojumi. Šajā gadījumā tilts ir pārāk šaurs divjoslu autoceļam, tāpēc tajā jāpārvietojas uzmanīgi. Savukārt gājējiem un velosipēdistiem tilts ir nedrošs, jo tam nav atsevišķas ietves. Bet, aplūkojot tilta margas un balstus, neredz nekā tāda, kas raisītu bažas – lai gan betona balsti vietām ir apdrupuši, klausoties tilta apakšā, nedzird nekādus neparastus trokšņus vai arī pārmērīgu tilta šūpošanos.

"Nepieciešamības gadījumā uz šiem tiltiem, kas ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī, tiek ieviesti dažādi ierobežojumi – tie var būt masas ierobežojumi vai kādu gabarītu ierobežojumi. Tie var būt ierobežojumi gājējiem atsevišķos gadījumos," drošības aspektus īpašos gadījumos skaidro VAS "Latvijas Valsts ceļu" (LVC) pārstāve Anna Kononova.

Viņa uzsver – kopumā, par spīti uz tiltiem noteiktajiem ierobežojumiem, par to bīstamību pamata uztraukties nav. Tie tiek pārbaudīti pietiekami bieži un ne vienmēr ierobežojumi ir saistīti ar nestspēju. Proti, tie var būt saistīts arī faktu, ka tilts kļuvis pārāk šaurs vai arī ir nepiemērots gājējiem.

Tāpēc, lai gan finansējums tiltiem un ceļiem ir pārāk mazs, runāt par daudzu tiltu slēgšanas nepieciešamību nebūtu korekti, uzsver Kononova.

"Nekavējoties slēgt tiltu parasti nākas kādu dabas stihiju gadījumos: ja ir kādi plūdi, kas izskalojuši pamatus, vai arī gadījumos, ja ir notikušas kādas īpaši smagas avārijas, vai arī zem tilta ir nogāzusies kāda kravas tehnika," viņa atzīmē.

Savukārt pārvads uz Liepājas šosejas pār Jelgavas – Tukuma dzelzceļu, ir viens no tiem objektiem, kurā skaidri redzams – nav gluži tā, ka valsts būtu tiltus atstājusi novārtā. Šeit ir svaigi pabeigti remontdarbi, jauns, kvalitatīvs uzbērums un kvalitatīvs asfalts. Lai gan uz tilta nav gājēju ietves, gājēji var izmantot ceļa nomales, kuru no automašīnu plūsmas atdala izturīga, jauna barjera.

"Kopumā šogad darbi norit uz aptuveni 40 tiltiem - gan uz lielākiem, gan uz mazākiem. Lielākos es jau nosaucu - tie ir uz Liepājas šosejas. Taču darbi notiek arī uz tilta pār Tartaku Aglonā, un uz daudziem citiem tiltiem. Pagājušajā gadā ir pilnībā pārbūvēts tilts pār Mazo Juglu, braucot no Rīgas uz Ērgļiem, netālu no Upesciema," viņa uzskaita.

LVC pārstāve vienlaikus gan uzsver, ka kopumā uz lielākajiem valsts autoceļiem, kuru remontam iespējams piesaistīt Eiropas Savienības (ES) līdzekļus, tiltu, pārvadu un caurteku remonts notiek vienlaikus ar ceļu remontu.

Tomēr būtiska daļu no tiltiem atrodas arī uz pašvaldību un citu īpašnieku ceļiem. "Latvijā kopumā visu ceļu kopējais garums ir 70 000 kilometru, un no tiem valsts pārziņā ir 20 000 kilometru ceļu, tostarp arī tilti, un tie kilometri, kurus veido tiltu kopējais garums," saka Kononova.

"Pārējie tilti un arī ceļu kilometri pieder citiem, dažādiem īpašniekiem – pašvaldībām, privātpersonām un arī juridiskajām personām, mežniecībām," viņa saka.

Lai gan kopumā LVC pārzina situāciju arī uz citu īpašnieku ceļiem, par to infrastruktūras drošību un iespējamajiem ierobežojumiem jau ir atbildīgi paši īpašnieki, uzsver Kononova. "Ceļu īpašnieki pilnībā atbild par ceļa uzturēšanu, par tā tehnisko stāvokli un drošību. Protams, tāpat kā lielajās pilsētās ceļus uztur pilsētu pašvaldības, tāpat arī novados par turienes ceļiem atbild pašvaldības," pauž LVC pārstāve.

Tomēr tieši pašvaldībām, kuru pārziņā ir lielākā daļa autoceļu tīkla, tiltu uzturēšana ir krietni smagāks uzdevums.

Tradicionāli pašvaldības saņem mazāko daļu no valsts finansējuma ceļiem un tiltiem, un tām nav būtisku iespēju piesaistīt papildu līdzekļus.

Pašvaldību savienības vadītājs Andris Jaunsleinis, tiekoties ar satiksmes ministru Anriju Matīsu ("Vienotība"), norādīja, ka pašvaldību transporta infrastruktūras finansēšana būtu jāizvirza starp valsts prioritātēm, jo bez tām citu prioritāšu - piemēram, drošības - veicināšana nav iespējama. "Neviena no tām četrām prioritātēm bez ceļiem nevarēs funkcionēt. Ja nav ceļu, tad arī tās prioritātes var nefunkcionēt. Tas ir valdības jautājums," saka Jaunsleinis.

Tiesa, Matīss solīja, ka jau nākamā gada budžetā paredzēti papildu 35 miljoni eiro, no kuriem būtiska daļu saņems tieši vietējie ceļi un uz tiem izvietotie tilti. "Nākamā gada budžetā mēs  papildus esošajai bāzei prasām 35 miljonus, no kuriem lielākā daļa ir vietējiem ceļiem, plus tiltu sakārtošanai,"" uzskaita ministrs.

"Pašvaldību bilancē ir ļoti daudz tiltu, kas ir avārijas stāvoklī un kas būtu principā jāslēdz. Mums ir precīzas prioritātes, kuri ir šie tilti, kas būtu jākārto. Kopumā tie ir 35 miljoni eiro," viņš norāda.

Jaunas iespējas pašvaldībām atjaunot vismaz daļu savā pārziņā esošo tiltu gan pavērs nupat valdībā atbalstītais noteikumu projekts, kas ceļu un uz tiem izvietoto tiltu, un citas infrastruktūras atjaunošanai paredz 126 miljonus eiro, piesaistot arī Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai līdzfinansējumu. Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve Sniedze Sproģe programmai veltītajā seminārā uzsvēra, ka projektu ietvaros tiltus vai caurtekas būs iespējams remontēt kā daļu no ceļa kompleksa. "Ko tad var to ceļu sakarā būvēt vai pārbūvēt? Visu to, kas ir autoceļu kompleksā. Nevar paņemt vienu pašu caurteku vai tiltu izraut [no visa ceļa] (..)," viņa skaidro.

Pēc Sproģes teiktā, pretendējot uz šo atbalstu ceļa vai tilta būvniecībai, pašvaldībām arī būs jārēķinās, ka atbalsta programmas galveno mērķi – uzņēmējdarbības atbalstu un apdzīvotības saglabāšanu. "Ar projekta īstenošanu ir jāsasniedz pasākuma mērķis - atbalsts uzņēmējdarbībai. Veidojiet šos savus kritērijus tā, lai ir atbalsts uzņēmējdarbībai un apdzīvotības saglabāšanai. Skolēnu vizināšana autobusos ir apdzīvotības saglabāšana," viņa mudina.

Apstiprinot programmu valdībā, spilgti iezīmējušās arī atšķirīgās uzņēmēju un pašvaldību intereses. Zemkopības ministrijas valsts sekretāre Dace Lucaua norādīja, ka lauksaimnieku organizācijas vēlējušās, lai programmas ietvaros atbalstīto ceļu un tiltu remontu projekti obligāti būtu jāsaskaņo ar vietējiem lauksaimniekiem.

"Viņi grib, lai mēs skaidri un gaiši ierakstām noteikumos, ka šos projektus ceļu rekonstrukcijai un būvniecībai var iesniegt tikai tad, ja gala punktā stāv zemnieku saimniecība," atzīst Lucaua.

Kopumā gan ceļu uzturētāji pret uzņēmēju prasībām par tiltu un ceļu atjaunošanu izturas neviennozīmīgi.

Lai gan tiešām Latvijā netrūkst situāciju, kad tiltu un ceļu ierobežojumu dēļ uzņēmēji cieš zaudējumus, vienlaikus arī starp pārvadātājiem netrūkst tādu, kas regulāri pārkāpj likumā noteiktos tiltu un ceļu nestspējas ierobežojumus, pārslogojot infrastruktūru.

Kā sevišķi satraucošu LVC min faktu, ka šādi pārkāpumi ir vērojami pat uz nupat uzceltā Liepājas šosejas pagaidu tilta pār Lielupi, jo atšķirībā no citiem tiltiem, pagaidu tiltam var pietrūkt nepieciešamās drošības rezerves.

• Saimnieko ar peļņu, ko izmaksā dividendēs
• Rīgas krematorijā dome citus nelaiž
• Nomas maksa – tikai no pagājušā rudens
• Konkurenti sola kremāciju par 200 eiro
• Kocēnos un Valmierā iedzīvotāji krematoriju gaida

Uzņēmuma "Rīgas kremācijas centrs – krematorija" direktors Aivars Ozols, izrādot pirmskara laikā Varoņu ielā Rīgā celtās krematorijas ēkas labirintus, stāsta par nelaiķu ceļu uz mūžību. Savulaik mirušie vesti uz augšstāvu, kur ir divas vecās krāsnis, bet kopš jauno iegādes ķermeņi pa liftu nonāk pagrabstāvā.

Vidēji ik dienu Rīgas krematorijā tiek sadedzināti seši aizgājēji, arī dienā, kad krematoriju apmeklē Latvijas Radio, kurtuves ir pilnas liesmu. Pēc krāsnī pavadītas stundas pārpalikumi vēl stundu dziest, stāsta Ozols: "Viss ir kompjuterizēts – tur mirušais iet iekšā, te – nāk ārā. Tad tiek atdzesēts, ja paliek kauli, tos akmens bumbās samaļ."

Rīgas krematorijā strādā seši kurinātāji, kas apmācīti kursos Čehijā, no kurienes piegādātas jaunās ar gāzi darbināmās krāsnis. Vecās krāsnis iekurinot reti, vien tad, ja prokuratūrai vai ārvalstu vēstniecībām jāiznīcina kādi slepeni dokumenti.

"Būtībā te ir rūpnīca, pašlaik tiesājamies ar Valsts ieņēmumu dienestu, kas neuzskata, ka šeit noris ražošana. Bet īstenībā te ir ražošanas process. Jā, bulciņas necepam, bet sniedzam pakalpojumu iedzīvotājiem, tāpat apkalpojam slimnīcas, no kurām pie mums nonāk viss biomateriāls, piemēram, pēc operācijām," klāsta Ozols.

Gadā Rīgas krematorijā notiek teju 2200 kremācijas, turklāt skaitļi rāda augošu tendenci. Tur sadedzina ne tikai no slimnīcām atvesto, bet arī cietumos mirušos. Kopš Rīgas dome ļāva krematoriju privatizēt, pēdējos gandrīz 20 gadus tajā saimnieko viena – Videnieku – ģimene. Krematorijas direktors Ozols sūrojas, ka bizness nav nekāds vieglais, daudz naudas aizejot remontos.

"Lursoft" datu bāzu informācija gan liecina, ka monopola stāvoklis Latvijas tirgū krematorijas saimniekiem ir ienesīgs. Gadā firma apgroza 830 tūkstošus eiro, bet pērn nopelnīti teju 63 tūkstoši.

Īpašnieki Baiba un Juris Videnieki nolēmuši peļņu izmaksāt dividendēs.

Rīgas domes rīcību, kremēšanas biznesu nododot vienās rokās, asi kritizē Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama.

"Ap 20 gadu krematorija atrodas viena ģimenes uzņēmuma pārziņā. Kā [Rīgas dome] rīkojusi iepirkumus, vai bijis kāds konkurss? Tas ir kārtējais gadījums, kas notiek, ja pašvaldība kaut ko dara biznesa vidē. Resursi ir nepārredzami, ilgstoši nav veiktas izsoles par nomas tiesībām. Turklāt izveidots tāds kā apburtais loks, ka neviens cits uz krematorijas telpām nemaz nevar pretendēt – lai iegūtu tiesības nomāt Rīgas krematoriju, no Rīgas domes jāsaņem licence. Bet, lai dabūtu licenci, vajadzīgs apliecinājums, ka jums nomā ir Rīgas krematorija," izpētīto atklāj Ābrama.

"Tas ir Konkurences padomes viedoklis! Otra lieta ir tā, ka mūsu departaments ir jauns," saka Vineta Dārzniece, Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Tiesiskā nodrošinājuma pārvaldes priekšnieka pienākumu izpildītāja. Viņa atgaiņājas, ka ilggadējās attiecības starp krematorijas saimniekiem un domi uzturējis Oļega Burova vadītais Īpašuma departaments. Tur par līdz šim saņemto nomas maksu informāciju nesniedz. Konkurences padomes pētījums liecina, ka savulaik par 820 tūkstošiem eiro krematorijas nomniece apņēmusies veikt kapitālo remontu. Arī pēc tam nomas maksa nav skaitīta domei, bet it kā ieguldīta remontos.

Dārzniece no Mājokļu departamenta skaidro, ka pērn līgums pārslēgts uz gadu. Arī nomas maksa nu tiekot skaitīta. Par telpām "Rīgas kremācijas centrs – krematorija" maksā 1400 eiro mēnesī, bet kremācijas krāsnis nomā par 2058 eiro mēnesī.

Savukārt nākamā gada rudenī – novembrī – Rīgas dome nonākšot situācijā, kad konkursu par krematorijas nomas tiesībām tomēr rīkos.

Lai pieliktu punktu kremācijas biznesa monopolam, ik pa laikam publiskajā telpā nonāk ziņas par krematoriju celtniecības plāniem reģionos. Bet līdz būvniecībai nav tikusi nedz kāda Jelgavas vietvarai pietuvināta uzņēmēja, kam pašvaldība pat iznomāja zemi, nedz arī citi līdzīgi noskaņoti komersanti Tukumā un Liepājā.

Vistuvāk kremēšanai pašlaik ir Sergejam Pizānam piederošā Rīgas firma SIA "Apbedīšanas nams-krematorija", kas plašāk zināma ar citas Pizānu firmas - "Paradisus" - nosaukumu. Šim uzņēmumam arī valstī vienīgais privātais morgs, kurā veic sekcijas, nosakot mirušo nāves iemeslus.

Uz Valmieras pašvaldībai piederošas zemes Kocēnu novada teritorijā blakus kapiem firma ceļ krematorijas ēku, kur krāsni iekurināt sola ap gadumiju.

Patlaban tikts līdz jumtam, bet darbības laikā algošot septiņus darbiniekus. Kā stāsta uzņēmuma pārstāvis Edgars Timpa, plāni ir ambiciozi – sadedzināt vismaz divas reizes vairāk nekā Rīgā jeb ap 14 mirušo ik dienu. "Plāno nodrošināt ap 5000 kremāciju gadā. Iedzīvotājiem būs izvēles iespēja. Plānojam vienu kremāciju piedāvāt cenā no 200 eiro." Timpa teic, ka šajā summā ietilpšot visi standarta pakalpojumi – aizvešana, urna vai kapsula, zārks u.c.

Tikai ēkas būvniecībā plāno ieguldīt līdz 300 tūkstošiem eiro, bet vēl tikpat var izmaksāt arī krāsns un cits aprīkojums. Investīcijām firma ņēmusi kredītu bankā. Kā liecina "Lursoft" dati, pagājušajā gadā "Apbedīšanas nams-krematorija" apgrozīja vien 10,6 tūkstošus eiro, bet gadu noslēdza ar gandrīz 11 tūkstošu eiro zaudējumiem. Savukārt "Paradisus" apgrozījusi 190 tūkstošus un nopelnījusi gandrīz 22 tūkstošus eiro. Firmas īpašnieks savu interešu lobēšanai nodibinājis arī Eiropas Apbedītāju asociāciju.

Kocēnu novada mērs Jānis Olmanis (Nacionālā apvienība) teic, ka kocēnieši krematoriju gaidot. "Cik man ir bijušas sarunas ar cilvēkiem, tajā skaitā gados veciem, viņi to uztver ļoti pozitīvi! Jo mums ir problēma, ka kapi ir pilni, vietu vairs diži daudz nepaliek, turklāt ir augsti gruntsūdeņi, tad ir ļoti nepatīkami ūdenī guldīt," saka Olmanis.

Arī tuvējā Valmierā, kur pērn nomira 424 cilvēki, ir interese par aizgājēju kremēšanu, saka Valmieras pašvaldības izpilddirektors Aigars Vītols. Dome zemi firmai iznomājusi jau 2009.gadā uz 25 gadiem.

Tomēr plāni kremāciju nodrošināt par 200 eiro izklausās visnotaļ drosmīgi, jo Rīgā tikai dedzināšana vien maksā 250 eiro, bet vēl ap 200 eiro tiek prasīti par mirušā vešanu, cilāšanu, glabāšanu un atvadu zāles nomu.

Līdzīgas izmaksas arī salīdzinoši nesen Kedaiņos Lietuvā uzceltajā krematorijā. Bet zemākas cenas ir Igaunijā, kur darbojas pat četras dedzinātavas. Pieprasījumam pēc kremācijas kaimiņvalstī esot pavisam praktisks skaidrojums – daudzviet Igaunijā uz iežu pamatnes ir vien pusmetra augsnes slānis, tāpēc tradicionālo kapsētu darbība apgrūtināta.

Cenu salīdzinājums Latvijas un Igaunijas krematorijās (eiro)

Rīga

Tartu, Tallina

Kremācija – 250 eiro

Kremācija Tartu  –  235 eiro

Kremācija Tallinā - 225 eiro

Morga pakalpojumi par diennakti

– 7 eiro

Morga pakalpojumi par diennakti

Tartu – 8 eiro

Tallinā – 9 eiro

Steidzamā kremācija, kapsula,
gravēšana (24 stundu laikā)  –
490 eiro

Steidzamā kremācija/kremēšana

bēru dienā Tartu-  275

Tallinā  -  259 eiro  (šajā

summā nav iekļauta kapsula,

gravēšana  –  tās tiek norādītas

atsevišķi šo krematoriju cenrāžos

un ir robežās no 30-50 eiro

Mirušā transportēšana pa Latviju

- 0,6  eiro /km

Transportēšana ārpus Tartu un

Tallinas – 0,58 eiro/km

Lielā atvadu zāle – 100 eiro

Mazā atvadu zāle – 50 eiro

Lielā atvadu zāle (+ 8 sveces)

Tartu – 35 eiro Tallinā lielās atvadu zāles izmantošana 65 eiro un

mazās atvadu zāles izmantošana

30 eiro

Mirušā novietošana atvadu zālē

un uz kremāciju vai kapličā  –

23 eiro

Transportēšana no morga vai
mājām 50 km ietvaros Tartu - 53 eiro.
Transportēšana no Tallinā esoša
morga uz krematoriju  –  30 eiro. Transportēšana no mājām
Tallinā uz krematoriju  –  25 eiro.

Avots: Konkurences padome. Uzraudzības lietā iegūtā informācija

• Jelgavā ģimenes labprāt izmanto pašvaldības palīdzību
• Atbalsta trūcīgās, dažviet – arī daudzbērnu ģimenes
• Dažviet pietek ar goda vārdu, citur pat speciāli taloni
• Apmaksā arī pusdienas, transportu un pulciņus
• Lielāku rosību ar pieteikumiem gaida rudenī
• Lielās atšķirības – problēma vai vietvaru politika?
• Infografiks: Skolas pabalstu atšķirības pašvaldībās

Jelgavas pilsētas Sociālo lietu pārvaldes darbiniece Elga Skaidiņa daudzbērnu tēvam Viesturam rāda veidlapu, kas jāaizpilda, lai Viestura bērni varētu skolā pusdienot bez maksas, kā arī izmantot bezmaksas sabiedrisko transportu. Pārvalde savas durvis daudzbērnu un trūcīgām ģimenēm ver vaļā astoņos no rīta, un jau 15 minūtes pēc astoņiem šeit izveidojusies rinda.

Elga Skaidiņa iznes veidlapas un ļauj pildīt tās, vēl rindā gaidot. To aizpilda arī trīs bērnu tēvs Viesturs: "Braukšanu mums nevajag, puikas ar riteni brauc uz skolu un mazo aizvedam. Ēdināšanu izmantojam, citus gadus arī izmantojām Mūzikas skolu."

"Man katru gadu ir jāuzraksta iesniegums, un tad visu gadu bērniem ir brīvpusdienas un arī autobuss par velti. Viņiem ir jāizņem bankā tās skolēnu apliecības. Un tad, kad skolā viņš ēd, viņš pieliek to kartiņu un viņam no sociālā budžeta tiek apmaksātas tās pusdienas. Autobusā tāpat, viņš pieliek to kartiņu un tiek atmaksāts. Ja viņš brauc, tad samaksā, nu, ja nebrauc, tad nē," stāsta daudzbērnu mamma Inga, kas arī pilda iesnieguma ailītes.

Jelgavā bezmaksas pusdienas un sabiedriskais transports, kā arī 57 eiro pienākas skolēniem no trūcīgām ģimenēm. Par šo summu vecāki var iegādāties skolai nepieciešamās kancelejas preces vai apģērbu. Pēc naudas ieradusies arī vecmāmiņa Jelizaveta: "Man palīdzēja ar naudu, arī bezmaksas ēdināšanu un autobusu. Par iedoto naudu es viņai nopērku visu skolai vajadzīgo – rūtiņu burtnīcas, pildspalvas. Tagad viņa mācīsies 8.klasē un ļoti daudz jāiegādājas. Apģērbam gan ar šo summu nepietiek, to jāpērk par savu naudu. Bet ko padarīsi? Paldies jāsaka par to pašu."

Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes Sociālās palīdzības administrēšanas nodaļas sociālā darbiniece Edīte Zvilna stāsta, ka brīvpusdienas skolā un bezmaksas braucieni sabiedriskajā transportā pienākas bērniem no trūcīgām ģimenēm, kurās ienākumi uz vienu ģimenes locekli mēnesī nepārsniedz 128,06 eiro. Neatkarīgi no ģimenes ienākumiem, tādus pašus pabalstus, vecākiem aizpildot anketu, var saņemt arī skolēni no daudzbērnu ģimenēm. "Apmēram tādā pašā līmenī turamies. Uz šo brīdi pabalsts ēdināšanai daudzbērnu ģimenēm ir piešķirts 211 skolēniem, bet trūcīgām ģimenēm – 310 skolēniem. Tas nozīmē, ka trūcīgas ir vairāk ģimenes," stāsta Zvilna.

Vienlaikus sociālā darbiniece atzīst, ka arī daudzbērnu ģimenes labprāt izmanto pašvaldības atbalstu un vecāki daudz aktīvāk piesakās augusta pēdējā vai septembra pirmajā nedēļā: "Pagājušajā gadā pat bija tā, ka atnesa no klases veselu kaudzīti iesniegumu."

Latvijas Radio apzvanīja 22 pašvaldības, kurās pēc Centrālās statistikas pārvaldes jaunākajiem datiem ir vismaz četri tūkstoši bērnu vecumā līdz 18 gadiem. Informācija netika saņemta vien no Rēzeknes pilsētas pašvaldības, kurā visi, kas varētu sniegt šādu informāciju, bija devušies atvaļinājumā.

Latvijas Radio secināja, ka dažādās pašvaldībās krasi atšķiras kritēriji tam, kādas ģimenes uz atbalstu var pretendēt.

Visas pašvaldības īpaši atbalsta bērnus no trūcīgām ģimenēm, vairums arī maznodrošinātus skolēnus, bet sešas pašvaldības, tostarp Rīga, Liepāja, Jelgava un citas pabalstus izsniedz arī daudzbērnu ģimenēm, neatkarīgi no bērnu vecāku turības. "Vieni ir tā saucamajām trūcīgajām ģimenēm, tas ir tiem, kam mēs, protams, pārbaudām ir atbilstība statusam vai neatbilst. Un otra ir pašvaldības iniciatīva, kas ir atbalsts daudzbērnu ģimenēm. Atšķiras tikai ar to, ka trūcīgo ģimeni izvērtē, bet, ja tā ir daudzbērnu ģimene, tad vienkārši pietiek ar to, ka viņa ir daudzbērnu ģimene, mēs to redzam datu bāzē," skaidro Jēkabpils sociālā dienesta vadītājs Juris Tužikovs.

Gandrīz visas pašvaldības, izņemot Rēzeknes novadu, trūcīgiem un dažas arī maznodrošinātiem bērniem izsniedz materiālu pabalstu individuālo mācību līdzekļu vai skolas apģērba iegādei. Summas variē no 20 eiro Liepājā līdz pat 72 eiro Jūrmalā un Salaspilī. Salīdzinoši lielākas summas arī Madonas novadā, tur trūcīgie saņem 71 eiro, bet 60 eiro – Saldus novadā.

Pašvaldību darbinieki stāsta, ka pabalstus ik gadu saņem vienas un tās pašas ģimenes, daļa no tām ir tā saucamās sociālā riska ģimenes. Lai pārliecinātos, ka nauda tiešām iztērēta skolēna vajadzībām, atsevišķas pašvaldības izveidojušas veselu atskaites sistēmu vai citus mehānismus.

Tikmēr citur, tajā skaitā Jelgavā, paļaujas uz vecāka godavārdu. "Nu, ja tās ir [sociālā] riska ģimenes, tad tur tiek noslēgta vienošanās un tad arī izvērtē, vai tiešām ir paredzētam mērķim izlietoti līdzekļi. Laikam čekus neuzrāda," stāsta Jelgavas sociālā darbiniece Edīte Zvilna.

Stingrāki nosacījumi ir citās pašvaldībās. Piemēram, Jēkabpilī vecākiem izsniedz speciālus talonus, kas ir 36 eiro vērtībā un par tiem var iegādāties vien kancelejas preces. Šogad pirmo reizi šāda prakse arī Ventspilī.

"Pirmo reizi bērni no trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm pabalstu saņems iepirkumu kartes veidā. Šī jaunā prakse – izsniegt pabalstu iepirkumu kartes veidā – ir ieviesta tādēļ, lai mēs, Sociālais dienests, gūtu pārliecību, ka pašvaldības sniegtā palīdzība patiešām aiziet paredzētajam mērķim. Diemžēl Sociālajam dienestam ne vienu reizi vien iepriekš ir nācies saskarties ar gadījumiem, kad ģimene pabalstu saņem, bet mācību līdzekļi netiek iegādāti," skaidro sociālā dienesta vadītāja vietniece Dace Roģe.

Valsts no šī gada brīvpusdienas apmaksās pilnīgi visiem pirmo līdz ceturto klašu skolēniem. Ir pašvaldības, kas ēdināšanu sedz visiem līdz devītajai un pat divpadsmitajai klasei, bet daļa pusdienas pērk vien trūcīgajiem.

Īpaši novadu pašvaldībām raksturīgs, ka trūcīgu ģimeņu bērniem no attālākiem pagastiem apmaksā sabiedrisko transportu līdz skolai un arī interešu izglītības iestādēm. Bezmaksas braukšana sabiedriskajā transportā visiem skolēniem iespējama Rīgā. Savukārt atsevišķās pilsētās, piemēram, Valmierā, Ventspilī, Jēkabpilī un citur pašvaldība izdevumus par biļetes cenu skolēniem no trūcīgām ģimenēm sedz vismaz daļēji.

Ir arī pašvaldības, kur dome apmaksā arī maksas interešu izglītības nodarbības, mācību ekskursijas un pat nometnes.

Pieprasījums pēc pabalstiem gan atšķiras. Kamēr Jelgavā rindā cits aiz cita gaida vecāki, citos sociālajos dienestos teju vai tukšums.

"Pagaidām jau pamazām rosība ir sākusies. Bet, nu, no pieredzes varam teikt, ka lielākais iesniegumu daudzums tiks saņemts pēdējā augusta nedēļā un pat pirmajās septembra nedēļās," stāsta Ventspils Sociālā dienesta vadītāja vietniece Dace Roģe. Ventspilī pagaidām naudas izmaksas un ēdināšanas, transporta pabalstam pieteikti daži desmiti skolēnu no trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm.

Neliela interese vērojama arī Pierīgas pašvaldībās un Talsu novadā, kur pagaidām pabalstiem pieteikušās vien septiņas ģimenes. Aktīvāki vecāki ir lielākajās pilsētās, kur arī vairāk skolēnu – Daugavpilī jau vairāk nekā 900 pieteikumu, Rīgā vairāk nekā 600, bet Jelgavā kopumā vairāk nekā 500.

Tukuma un citās pašvaldībās, kurās vecāku interese nav liela, nelielo pieteikumu skaitu skaidro ar to, ka kopumā samazinās trūcīgo iedzīvotāju un bezdarbnieku skaits. "Ja mēs skatāmies šo līkni, tad samazinās trūcīgo un maznodrošināto skaits. Tas nozīmē, ka cilvēki vairāk izmanto tās iespējas, ko paredz ģimenes atbalsta programma un nav jānāk uz sociālo dienestu un jāuzrāda ienākumi, nav jāvērtē. Līdz ar to viņi tā kā saņem to, kā mēs sakām, netestēto palīdzību. Savukārt testēto palīdzību saņem tie cilvēki, kuri ir trūcīgi un maznodrošināti, bet viņu skaits samazinās," situāciju Tukuma novadā vērtē Sociālā dienesta direktore Ina Balgalve.

Arī Jūrmalā šī pusgada laikā par 22 trūcīgām personām mazāk.

 "Ja runa iet par pabalstiem, kas iet izglītībā, atšķirības, protams, ir milzīgas. Par to, vai to mēs saskatām kā problēmu – tā, protams, ir problēma," Radio apkopotos datus komentē Vecāku foruma biedrs Jānis Ezers, "šeit mēs runājam par prioritātēm. Es kā vecāks redzu, ka izglītība noteikti ir prioritāte, jo tas ir veids, kā mēs būvējam rītdienu. Un tas, cik daudz mēs būsim šodien caur saviem bērniem ieguldījuši izglītībā, to rezultātu mēs redzēsim pēc dažiem gadiem."

"Protams, tā ir katras pašvaldības atsevišķa politika, [kā] veidot šo pabalstu sistēmu," tā atšķirības materiālajās izmaksās vērtē Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte. Viņa arī atzīst, ka tagad liels atspaids pašvaldībām ir mācību grāmatu un darba burtnīcu iegādāšanās par valsts naudu, protams, varētu vēlēties lielāku atbalstu. "Ir zināms, ka valsts maksā šo pedagogu atalgojumu, bet pārējie skolu uzturēšanas izdevumi, tajā skaitā vēl papildu atbalsts mācību līdzekļu iegādei, tomēr arī ir no pašvaldību budžeta," saka Rudzīte.

Vecāki uzskata, ka valstij būtu jānosaka minimālā summa, ar kādu jāatbalsta bērns no trūcīgas ģimenes jebkurā pašvaldībā, pauž Jānis Ezers no Vecāku foruma.

"Tur ir jāvērtē skolotājiem, pedagogiem, kas ir tas minimālais grozs, ar kuru var dabūt maksimālo atdevi. Te droši vien, ka ir runa ne tikai par papīra veida mācību materiāliem, bet arī par visa veida digitālajiem - es domāju par interaktīvajiem mācību materiāliem, lai šis mācību process būtu interesants, saistošs, radošs un bērna personību attīstošs. Tas ir, manuprāt, galvenais," norāda Ezers.

Pašvaldībās, kurās pabalstu klāsts un apjoms nav no lielākajiem, palīdzību ģimenēm nereti meklē arī, uzrunājot vietējos iedzīvotājus un uzņēmējus. Šādas akcijas notiek gandrīz visās lielākajās pilsētās un novados. Sestdien labdarības akcija notiks Talsos, bet nākamajā trešdienā – Jelgavā. 

Septembra vidū apritēs 42 gadi, kopš Vidzemē izveidots Latvijā vecākais nacionālais parks. Īpašais statuss noteikts gandrīz simt tūkstošiem hektāru, kuros aizsargā mazpārveidotas teritorijas ar lielu bioloģisko daudzveidību, iežu atsegumus un arī tās puses tipiskās ainavas.

Pašlaik Gaujas nacionālais parks Siguldā rāda kontrastu pilnas ainas. Daudzās vietās jau labu laiku izlikti brīdinoši uzraksti, ka takas vai kāpnes ir bīstamas, bet dažviet tās pavisam slēgtas. Tā tas ir arī pāris kilometru no trošu vagoniņa Gaujas kreisajā krastā Satezeles pilskalna apkaimē. Tur paveras gleznainākie skati uz Gaujas senleju, tur ir Pēteralas, Kraukļu aiza un pat Satezeles kanjons. Bet takām priekšā uzraksti, kas tālāku došanos dabā un drošību jau atstāj paša gājēja ziņā.

Taču vēl daudzviet ir uzraksti, kas vērš uzmanību patlaban notiekošiem darbiem. Tādus sāka pirms pāris gadiem, bet tad darbi apstājās nacionālā parka saimnieces Dabas aizsardzības pārvaldes un uzņēmēja strīda dēļ, kas tagad tiek kārtots tiesas ceļā.

Bet nu darbus atsākušas citas firmas. Tie ir ap miljonu eiro vērti Kohēzijas fonda finansēti jaunu taku izbūves, kāpņu atjaunošanas un skatu laukumu kopšanas darbi.

Tas nozīmē arī to, ka vairākos skatu laukumos izcērt kokus, kas pēdējās desmitgadēs saauguši un traucē baudīt Gaujas senlejas ainavas.

Šos darbus uzteic arī Māris Mitrevics - leģendārs siguldietis, kas mūžu veltījis Gaujas senlejas sargāšanai un maluzvejnieku ķerstīšanai vēl pirms nacionālā parka izveides. "Manis kritizētā dogma ir tāda, ka Eiropā pirms 200-500 gadiem visus mežus ir nocirtuši, bet Eiropas direktīvas un biotopu saraksti uz visu Eiropu attiecas vienādi. Un tad mēs nonākam līdz tam, ka Siguldas gravu nogāzes ir svētais biotops, kur nedrīkst nevienu koku cirst. Tajā pašā laikā Sigulda kā Gaujas nacionālā parka sirds jau 200-300 gadu ir tūrisma un Latvijas apjūsmošanas objekts. Ja tu ej pa mežu kā pa alu un neko neredzi, tad tu esi bijis džungļos plašumu, tālumu. Bet viņi nav ņēmuši vērā šo dogu, ka nevienu koku nedrīkst cirst, jo tas ir svētais biotops, un noņēmuši nost kokus pa to vidu. Un panorāma no Ķeizarskata šobrīd ir stipri augstvērtīgāka, kvalitatīvāka un plašāka.

Un tā nav vienīgā vieta, kur ar milzīgu atbildību un drošu risinājumu iet uz priekšu ar ainaviskumu un infrastruktūras kopšanu Gaujas nacionālajā parkā," skaidro Mitrevics.

Protams, par atsegtajām ainavām visi Siguldā priecājas. Taču koki daudz lielākos apjomos tiek zāģēti ne tikai ainavu vārdā. 

Dabas aizsardzības pārvalde, kas apsaimnieko gandrīz 100 tūkstošu hektāru plašo parku, īsteno vēl vienu tādu naudas ziņā ietilpīgu Eiropas projektu. Aiz tā sēž smuka, melna vabole vārdā lapukoku praulgrauzis.

Aizsargājams kukainis, kas šiverējas pa nokaltušiem kokiem un kura sastrādātās vietas pēcāk ir laba dzīvotne citām kukaiņu sugām un mikroorganismiem. Tad nu praulgrauža vārdā tiek izcirsti desmitiem hektāru meža, atstājot tikai pa kādam kokam.

Tāpat pamatīgs zāģu pieskāriens vērojams arī meža takās. Tur it kā drošības vārdā izzāģē milzīgas priedes, apses un citus kokus, lai neuzgāžas kādam taku minējam.

Tik vērienīga darbošanās ar zāģi, kaut arī nav aizliegta, jo tur nav lieguma vai rezervāta teritorijas, dažiem siguldiešiem nav pa prātam. Redzot tagadējo rosību vairākās vietās un vienlaikus pamestību citur, viņi jautā, cik pārdomāti nacionālais parks tiek apsaimniekots.

Viens no tiem, kam nozāģēto koku žēl, ir Miķelis Isājevs, kas Gaujas krastā izveidojis tā saukto glempingu. Uz koka paletēm uzliktas gultas un lielas teltis, kur dzīvo atpūtnieki ciešā saskaņā ar dabu. Blakus viņa glempingam kopš oktobra cirsti un vesti laukā tūkstošiem kubikmetru koku. Būtībā šis koku izciršanas projekts ir turpinājums tiem plāniem, ko sabiedrība pērn tā teikt noprotestēja – toreiz bija plāns kontrolēti izdedzināt mežus, lai tajos iedzīvotos visāda dzīvā radība.

Bet tādi vērieni nacionālajā parkā Miķelim nepatīk: "Padomu būtu jāprasa ārzemniekiem nevis latviešiem. Latvieši dzīvo tik ekskluzīvā vietā, ka viņi paši neredz, kur viņi dzīvo. Bet, kad viņi aizbrauc uz Taizemi un Ķīnu, tur nekas nekad nebeidzas – visu laiku ir rūpnīcas rajons 500 kilometrus, tad saprot, kas ir svaigs gaiss."

Aktīvākie siguldieši pēc novērojumiem spriež, ka parka apsaimniekošana notiek nepārdomāti. Turklāt lielos Eiropas projektus kūrē vien daži cilvēki, kas ar tiem strādā jau desmit un vairāk gadus un siguldiešu ieskatā ne vienmēr atšķir savas kabatas labumu no sabiedrības kopējām interesēm. Pierādījumi gan tam nav atrodami, lai gan masveidīgā koku izvešana no parka liek jautāt, kā labā tie tiek zāģēti.

Tāpat Valsts ieņēmumu dienesta datubāzes parāda, ka projekta vadītājam ir gandrīz 360 tūkstošu eiro parādsaistības, ko pat visas algas atdošanu bankai varētu nosegt 30 gadu laikā. Bet tas vien jau neapstiprina, ka korupcijas riski no riskiem varētu pārvērsties īstās darbībās.

Tāpat turienieši pārmet, ka ilggadējie Gaujas nacionālā parka sargi Mitrevicu ģimene savas zemes pārdevuši miljonāram Jūlijam Krūmiņam, kas tur aktīvi būvējas un gandē dabu. Taču saimnieciskā darbība tur ir atļauta, savukārt pārmetumu, ka uz Krūmiņa mājām Siguldas dome izbūvējusi ceļu, pašvaldība noraida.

Taču tas būtisks secinājums, ka dabas sargi un parka apsaimniekotāji tik ļoti pārņemti ar savām lietām, ka piemirsuši sabiedrībai tās pamatīgi izskaidrot.

Latvijas lēmums brīvprātīgi uzņemt 250 bēgļus pēdējo nedēļu laikā ir bijusi viena no visvairāk apspriestajām tēmām gan politiskajos gaiteņos, gan sabiedrībā kopumā. Lai arī joprojām nav skaidri zināms, kādi bēgļi tieši mūsu valstī varētu ierasties un kādu reliģisko novirzienu tie varētu pārstāvēt, šis jautājums jau ir mudinājis valsts prezidentu Raimondu Vējoni aicināt uzsākt plašākas diskusijas par iespējamo musulmaņu sieviešu tradicionālo galvassegu aizliegumu. Par to viņš pagājušajā nedēļā paziņoja intervijā LNT raidījumam 900 sekundes.

"Es pašlaik nerunāšu par to, vai šādas lietas ir jāaizliedz vai jāatļauj, bet katrā gadījumā šī diskusija ir jāuzsāk. Un bēgļu jautājums ļoti labi parādīja to, ka diemžēl ļoti daudzām lietām mēs valstī neesam gatavi. Mans personīgais viedoklis ir, ka, protams, nevajadzētu šādas galvassegas nēsāt.

Latvijas sabiedrība tomēr ir atvērta sabiedrība – mēs pieņemam dažādu tautību cilvēkus un esam toleranti pret šiem cilvēkiem. Es neredzu pamatu, ka būtu šādas lietas jāizmanto," sacīja valsts prezidents Raimonds Vējonis.

Tā uzskata prezidents Vējonis. Bet ko par šādu iespējamo aizliegumu saka Rīgas ielās sastaptie iedzīvotāji? Viņu viedokļus uzklausīja Aija Pakalna:

"Nu, lai viņas atbrauc vispirms tās musulmaņu sievietes. Nu, nav taču Rīgā redzēta neviena ar to burku. Jūs esat redzējusi? Es nē."

- "Es domāju, ka šo ierosinājumu nevajadzētu atbalstīt. Pat ja šis lēmums būtu saistīts ar drošības jautājumu, es neuzskatu, ka tam vajadzētu ierobežot cilvēku personiskās brīvības."

- "Teorētiski nav nekas pret to, bet, protams, liekas dīvaini, kāpēc būtu jāslēpjas. Viņiem, protams, tā ir ticība. Bija salīdzinājums – ja mēs nedrīkstam viņu pludmalēs atrasties bikini, kāpēc būtu jāatļauj viņiem staigāt savās parandžās."

- "Aizliegt vajag, jā! Tur jau vecis var palīst zem tās kleitas un uzlaist gaisā kādu mašīnu. Tas ir drošības jautājums."

- "Tas laikam ir saistīts ar drošības jautājumu, jo parasti šajā apģērbā neredz seju, bet tikai acis. Tas varētu apdraudēt drošību."

- "Nevar otram cilvēkam aizliegt kaut ko, kas viņam ir ļoti svēts un tradicionāls. Man personīgi netraucētu, ka viņas staigātu tā, kā viņām ir jāstaigā. Tā ir viņu iekšējā būtība, nevis tikai ārišķība."

Iepriekš dzirdētais parāda, ka Latvijas sabiedrības viedoklis par šo jautājumu vismaz pagaidām un vismaz Rīgas centrā ir visai atšķirīgs un, jāsaka, arī gana iecietīgs. Taču bažas par drošības jautājumiem ir jūtamas. Izvērtēt šo jautājumu, tostarp drošības aspektus, ir uzticēts jaunizveidotajai bēgļu uzņemšanas darba grupai.

Drošības Policija (DP) sola rūpīgi izpētīt citu valstu pieredzi šajā jautājumā. Vienlaicīgi gan tiek piebilsts, ka valstīs, kurās šāds aizliegums ticis ieviests, tas izraisījis vietējo musulmaņu kopienu protesta akcijas, kas atsevišķos gadījumos pāraugušas arī vardarbīgās sadursmēs ar policiju. Latvijas gadījumā gan jānorāda, ka vismaz pagaidām musulmaņu kopiena pie mums ir skaitliski ļoti neliela.

Nevienam nav noslēpums, ka pavisam cita aina nekā Rīgas centrā paveras virtuālajā vidē, kur bieži vien viedokļi ir neiecietīgi un pat naida pilni. Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks uzskata, ka prezidenta aicinājums uz diskusiju kopumā ir vērtējams pozitīvi, jo pašlaik sastopamie izteikumi liecina par mūsu sabiedrības bailēm no nezināmā:

"Tur ir dažādas bailes no svešādā vispār, cenšanās sevi pasargāt no kaut kādām ārvalstu ietekmēm apvienojumā ar iedomīgumu un pārākuma sajūtu. Protams, tur ir arī sava daļa rasisma.

Taču tā ir arī saprotama reakcija, saskaroties ar kaut ko nepazīstamu, ar kaut ko tādu, ar ko mēs neesam iepriekš saskārušies un par ko mēs zinām no diezgan sensacionālām ārzemju ziņām, kuras saistītas ar kaut kādām šausmām, briesmām un apdraudējumu. Bailes ir un baiļu situācijā reakcijas vienmēr ir pārspīlētas un bieži vien neadekvātas."

Klāvs Sedlenieks arī norāda, ka Latvijā pašlaik ir izveidojusies labvēlīga augsne tam, lai šādi izteikumi, kas citkārt tiktu uzskatīti pat par tumsonīgiem, tiktu pieņemti.

Turklāt līdzīga situācija ir izveidojusies gan uz Austrumiem, gan Rietumiem no Latvijas – gan, piemēram, Krievijā, gan Eiropas valstīs. Turklāt, iespējams, ka savā ziņā konservatīvo ideju aizstāvjiem politiskajā līmenī pašlaik ir zināmas priekšrocības. "Man liekas, ka pašreizējā mirklī ir redzams tas, ka Latvijas intelektuālie spēki, kuri varētu dot kaut kādu argumentāciju pret šīm negatīvajām iezīmēm, ir stipri pieklusuši, sakautrējušies un nobijušies no tās publiskās nepatikas, kas bieži vien pret viņiem tiek vērsta.

Taču, ja šādas diskusijas tiktu veicinātas, tās jebkurā gadījumā novestu pie kaut kāda konsensa veidošanās. Es esmu optimistiski noskaņots par to, ka šādas diskusijas novestu pie labāka, racionālāka, plašākam cilvēku lokam, ne tikai ekstrēmi noskaņotiem, pieņemama rezultāta," piebilst Sedlenieks.

Dažādās līdzšinējās diskusijās un interneta komentāros bieži vien izskan viedoklis, ka daudzu bēgļu mērķis, ierodoties kādā no Eiropa valstīm, ir izmanto šo valstu labklājības un sociālo sistēmu savtīgiem mērķiem, kļūstot par tā dēvētajiem ekonomiskajiem imigrantiem. Un atkal, bieži vien īpaši tiek izcelti ieceļotāji no musulmaņu apdzīvotajām valstīm.

Kā norāda Latvijas tiesībsargs Juris Jansons, Latvijas gadījumā šādām bažām īsti nav pamata, taču arī mūsu varas iestādēm būtu laiks izstrādāt politiku, kas šādus scenārijus potenciāli novērš: "Es domāju, ka Latvija nebūtu gatava šādam scenārijam. No sociālo jautājumu un sociālās politikas viedokļa Latvija ir absolūti nepievilcīga šiem cilvēkiem. Pat mūsu iedzīvotājiem no sociālās drošības un sociālo pabalstu viedokļa, kaut vai skatoties uz pensijām, viņa ir ļoti nepievilcīga, lai neteiktu, ka diezgan sociāli netaisnīga.

Es neteiktu, ka visi šie cilvēki ir dīkdieņi vai parazitējoši elementi, kas grib sēdēt uz sociālajiem pabalstiem vai bonusiem.

Eiropā ir ļoti labi redzams, ka daudzi no šiem cilvēkiem aktīvi strādā, ne tikai bodīšu līmenī, bet nodarbojas ar ļoti nopietnu uzņēmējdarbību. Protams, ka ir cilvēki, kas ir orientēti neko nedarīt, bet tad Latvijai arī ir laiks pieņemt attiecīgas politikas, izstrādāt programmas, lai kaut kam tādam preventīvi sagatavotos."

Atgriežoties pie diskusijas par musulmaņu sieviešu galvassegu aizliegšanas, nedrīkst aizmirst arī reliģisko aspektu. Kā norāda Rīgas Lutera draudzes virsmācītājs Indulis Paičs, lai arī Latvijā baznīca kā institūcija no valsts ir šķirta, nevar runāt par īstu reliģijas un politikas vai reliģijas un sabiedriskās dzīves nošķiršanu. Pēc viņa vārdiem,

dažādos sabiedrības viedokļos ir jāieklausās, arī tajos, kas nav ar mieru atteikties no saviem simboliem sabiedriskajā dzīvē, atstājot tos tikai savā privātajā telpā.

Indulis Paičs arī uzskata, ka faktiski ar šādu dilemmu saskaras visa Eiropa, aicinot meklēt citus saskarsmes un samierināšanās veidus: "Kad Eiropa saskaras ar šo multikulturālo situāciju, kad ir dažādas reliģijas un dažādi atšķirīgi simboli, Eiropa saprot, ka ir tikai divas iespējas – vai nu mēs pieļaujam visus šos simbolus vienlīdzīgi un sakām, ka mums nav jājaucas iekšā un jāmēģina regulēt tas, kā cilvēki veido savu ticību un dzīvi, vai arī, ja mēs gribam aizliegt musulmaņu apģērbus, tad attiecīgi līdzīgi aizliegumi mums ir jāpielieto pret kristietību un patiesībā jebkuru reliģisko izpausmi.

Sarežģīts šajā situācijā ir tas, ka panākt situāciju, kurā cilvēki nekādi redzamos veidos neizpauž savu pārliecību, faktiski nav iespējams. Tāpēc es vairāk sliecos uz to, ka Eiropai būtu jāmācās būt iecietīgiem un jāatrod kaut kādi citi ceļi, kā ietekmēt un iespaidot citam citu, nevis caur likumdošanas līdzekļiem un instrumentiem."

Bēgļu uzņemšanas darba grupa ir apņēmusies bēgļu uzņemšanas plānu izstrādāt līdz rudenim. Taču var prognozēt, ka diskusijas sabiedrībā, tostarp par musulmaņu sieviešu galvassegu iespējamo aizliegumu, visticamāk, turpināsies arī pēc šī termiņa.

Molenbekas rajons ir tā Briseles daļa, kur dzīvo viens no lielākajiem musulmaņu iedzīvotāju īpatsvariem. Te ir gan marokāņu konditorejas, gan halal gaļas veikali, gan austrumu garšvielu bodītes.

Briselē uz ielām var redzēt arī ne mazums sieviešu ar pilnībā vai daļēji aizsegtiem matiem un kaklu. Līdz 2011.gadam Molenbekā, tāpat kā gandrīz visur citur Beļģijā bija atļauts nēsāt arī parandžas jeb biezus plīvurus, kas aizsedz seju.

Tagad Beļģijas likums par to paredz gandrīz 140 eiro sodu vai līdz septiņām dienām cietumā. Jāatzīst, ka nebūt ne visiem tas patīk un pēc aizlieguma ieviešanas 2011. un 2012.gadā ir bijuši arī ielu protesti pret policijas rīcību, arestējot sievietes parandžās un liekot tām noņemt plīvuru.

Savukārt bijušais Francijas prezidenta kandidāts Rašids Nekazs 2011.gadā bija ieradies Briselē, lai samaksātu divām sievietēm uzlikto sodu par parandžas nēsāšanu. Nekazs arī nodibināja fondu, kas solīja maksāt katrai sievietei uzlikto sodu par šo pārkāpumu.

"Es vērsīšos ar sūdzību pret Francijas un Beļģijas valsti gan to nacionālajās tiesās, gan arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), lai pierādītu, ka Francijas un Beļģijas valsts ir pārkāpusi šo cilvēku pamatbrīvības," pavēstīja Rašids Nekkazs.

Savukārt kāda cita beļģiete, kura jau pieaugušā vecumā pārgāja islāma ticībā, salauza policistei degunu, kad tā mēģinājusi noņemt viņai parandžu. Tomēr ar laiku gan grautiņi, gan cita veida protesti pierima un tagad uz ielām sievietes ar pilnībā aizsegtu seju manīt vairs negadās.

Arī Beļģijas Konstitucionālā tiesa atzina likumu, kas aizliedz pilnībā aizsegt seju, par atbilstošu valsts pamatlikumam.

Vēl pirms Beļģijas līdzīgs aizliegums tika ieviests arī Francijā. Tas notika prezidenta Nikolā Sarkozī  laikā. Toreiz uzrunājot parlamentu viņš skaļi paziņoja, ka parandžu nēsāšana aizskar un apspiež sievietes.

"Problēma ar parandžu nav reliģiska problēma. Tā ir sieviešu goda, cieņas un brīvības problēma," sacīja 
Sarkozī.

"Mēs nevaram pieņemt, ka mūsu valstī sievietes tiek ieslodzītas aiz plīvura, nogrieztas no sabiedrības, atņemot viņām identitāti. Tas nesaskan ar Francijas Republikas priekšstatiem par sieviešu godu un cieņu. Parandža nav reliģisks simbols, bet gan pakļaušanās simbols."

Pēc likuma pieņemšanas kāda gados jauna Francijas pilsone vērsās ECT, norādot, ka ir pārkāpta viņas izteiksmes brīvība. Tomēr tiesa atzina, ka šis aizliegums ir likumīgs, jo balstās uz noteiktas idejas par pilsoņu kopīgu līdzāspastāvēšanu valstī.

Tāpat Francijā ir arī būtiska ideja par valsts un reliģijas simbolu nodalīšanu. Tādēļ, piemēram, arī skolās ir aizliegti gan kristiešu krusti, gan ebreju zvaigznes, gan arī jebkādi musulmaņu vai citas reliģijas simboli.

Citur Eiropā aizliegums pilnībā aizsegt seju ir spēkā vien atsevišķos reģionos vai pilsētās. Šādi likumi darbojas, piemēram Šveices Tičino kantonā, kā arī atsevišķās Itālijas un Spānijas pilsētās. Pārsvarā tie ir balstīti argumentos par nepieciešamību radīt varas iestādēm iespēju cilvēku atpazīšanai un identifikācijai.

Savukārt Dānijā jebkādi reliģiskie simboli ir aizliegti tiesnešu vidū, lai neradītu šaubas par viņu objektivitāti. Arī citviet ierēdnēm ir liegts aizsegt seju vai pat matus.

Par aizliegumu nēsāt parandžas ir spriests arī citās Eiropas valstīs, piemēram Nīderlandē un daļēji arī Vācijā un Šveicē. Tomēr līdz konkrētu likumu pieņemšanai nacionālajā līmenī politiķi tā arī nav nonākuši. Juristi šajās valstīs ir izteikuši pieņēmumus, ka diez vai tādi likumi varētu atbilst minēto valstu konstitūcijai.

Interesanta situācija ir izveidojusies arī Krievijā. Stavropoles apgabalā nesāt parandžas ir aizliegts. Savukārt Čečenijā tieši pretēji sievietēm ir pienākums vismaz aizsegt matus. Un šāda vietējo likumu prasība ir tiešā pretrunā ar Krievijas federālajiem likumiem.

Visbeidzot Turcijā, kur reliģija ir strikti atdalīta no valsts un pat galvas lakati daudzus gadus bija aizliegti gan skolās, gan valsts iestādēs, tagad prasības tiek mīkstinātas. Līdz ar pašreizējā Turcijas vadītāja Radžipa Tajipa Erdogāna nākšanu pie varas, lakatus ir atļauts nēsāt gan skolās, gan daudzās citās sabiedriskās vietās.

• Pat bez norādes zīmēm uz apbedījumiem
• Pļaviņās gadu neizdodas izspriest par kapu atjaunošanu
• Antiņu kapos sola restaurēt pieminekli
• Pārsvarā aizmirsti un reti kuram zināmi

Ar vērienīgiem koncertiem Rīgā, Vērmanes dārzā un 11.novembra krastmalā un valsts augstāko amatpersonu uzrunām šogad 1.augustā tika atzīmēti 100 gadi kopš Latvijā tika dibināti pirmie strēlnieku bataljoni, kas cīnījās Pirmajā pasaules karā. "Ikkatrā no mums ir karavīra gēns, kas mostas laikā, kad ir nepieciešams aizstāvēt savu valsti. Lai arī diendienā tas veicina mūsu ticību sev, mūsu valstij un drošai rītdienai!" sacīja Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Rīgā arī atklāta Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai izveidota piemiņas plāksne, strēlnieki godināti arī koncertā Likteņdārzā.

Lai arī pirmo valsts aizstāvju piemiņa plaši atzīmēta, Latvijas Radio skaidroja, vai par viņiem atceramies vien reizi simts gados un kā izskatās brīvības cīnītāju piemiņas un kapavietas citur Latvijā.

Gandrīz Pļaviņu novada centrā, Dzirnavu un Daugavas ielu krustojumā, blakus sabiedriskā transporta pieturai un daudzdzīvokļu dzīvojamai mājai atrodas bērzu aleja, kas kā taciņa ved uz Daugavu. Nekādu norobežojumu, krustu vai citu zīmju, kas liecinātu par to, ka šeit ir apbedīti mirušie, nav.

Celtniecībā strādājošie jaunieši Edgars un Dmitrijs ir pļaviņieši, bet iepriekš nezinājuši, ka bērzu alejā apbedīti teju 200 karā kritušie latviešu strēlnieki.

Kapavieta Latgales divīzijas strēlniekiem šeit izveidota Latvijas Republikas pirmās brīvvalsts laikā. Tad par kapu kopšanu regulāri rūpējušies vietējās ģimnāzijas audzēkņi. Pēc padomju varas rīkojuma 1962.gadā kapus nolīdzināja un šo vietu, kur tika iestādīti nu jau izaugušie bērzi, pārdēvēja par komjaunatnes skvēru.

Pēc neatkarības atjaunošanas kapi tā arī atstāti novārtā, atminas blakus mājas iedzīvotājs Edvīns Endzelis: "Agrāk te bija riņķī eglītes, iekšā bija metāla krusti, vainagi ar metāla lapiņām. Eglītes, viss smuki bija. Te man vecāmamma pretī – es viņai prasīju, kas te ir par kapiem. Nu, viņa vecs cilvēks jau bija, 1880.gadā dzimusi. Viņa teica – Pirmā pasaules kara kapi. Kādi zaldāti, es neatceros, ko viņa vēl man stāstīja. Tad man bija kādi 12 gadi, 13. Tad jau citas intereses bija."

"Vismaz divas epizodes es atceros. Jā, tie kapi bija, kapu kopiņas bija neparasti augstu veidotas rindās. Padomju laikos, protams, tie bija nolaisti, diezgan tādā švakā stāvoklī," savās atmiņās dalās arī bijušais Pļaviņu iedzīvotājs Jānis Ivars Padedzis.

Pļaviņu iedzīvotājs Jānis Ivars Padedzis tagad uzņēmies panākt to, lai apglabātajiem strēlniekiem tiktu uzstādīta kāda piemiņa: "Neviens vairs neatceras, it īpaši no tās jaunās paaudzes neviens neatceras, ka te ir Pirmā pasaules kara apbedījumu vietas. Nekas [par to] neliecina, un jaunākā paaudze līdz ar to neko nezina. Nepelnīti aizmirsti ir tie kritušie, kuri apglabāti daudzās vietās, tai skaitā arī Pļaviņu Daugavas ielas un Dzirnavu ielas stūrī."

Viņš kopā ar klasesbiedru Guntaru Zāģeru par kapu atjaunošanu vairākkārt runājis ar Pļaviņu novada domes darbiniekiem. Sarunas ar vietvaru neesot produktīvas un gada laikā jautājums neesot atrisināts, saka Guntars Zāģers, kurš pirmo reizi pie domes vērsies jau pagājušajā gadā. "Grib taisīt it kā iedzīvotāju aptauju – vai tur veidot kaut ko vai neveidot. Bet cilvēkiem nav īsti informācijas par to. Tad arī viņiem viedokļa tāda riktīga nav," teic Zāģers.

Iedzīvotāju aptaujāšana par to, vai kā atgādināt par kritušajiem strēlniekiem, ir rezultāts gadu ilgajām sarunām. "Pagājušajā gadā pie viņiem biju šajā pašā laikā. Tad viņi runāja pavisam ko citu, ka rakstīs uz Brāļu kapu komiteju, vienosies, it kā Brāļu kapu komiteja palīdzēs. Bet es skatījos visu laiku domes lēmumos, ka tur vispār nekas neparādījās," saka Zāģers. Viņš piebilst - ja vajadzētu, tad palīdzētu pašvaldībai ar līdzfinansējumu, taču finanšu trūkums neesot deputātu pretarguments.

Par šo jautājumu atbildīgās pašvaldības Vides komisijas priekšsēdētājs Juris Ikaunieks informē, ka Vides komisija jau lēmuma pieņemšanu adresējusi visiem domes deputātiem: "Pēc ierosinājuma mēs šo jautājumu izskatījām. Vides komisija nolēma, ka piemiņa ir jāsaglabā, un ieteicām domei izvērtēt šo jautājumu par piemiņas zīmes uzstādīšanu Dzirnavu un Daugavas ielas stūrī, kur atrodas Pirmā pasaules kara apglabātie karavīri."

Savukārt Pļaviņu novada domes priekšsēdētāja Gunta Žilde sola, ka lēmums par to, vai veidot īpašu atceres zīmi vai kā citādi norādīt, ka arī Pļaviņās guļ pārsimt strēlnieku, tiks pieņemts tuvāko mēnešu laikā. "Tagad mums līdz oktobrim ir informācijas vākšanas, apzināšanas periods, un arī cilvēku aptaujāšanas periods, lai viņi izsaka arī savas idejas. Tas, ka tur kaut kas būs, tas, visticamāk, būs. Tikai kādā formātā, to tad mēs pieņemamu. Gan ar iedzīvotājiem, kas dzīvo blakus mājā, gan arī pārējiem iedzīvotājiem, cerams, ka pa šiem mēnešiem izdomāsim, izrunāsim un gala rezultātā nebūs nevienam tāds neapmierinājums sirdī," saka Žilde.

Kāpēc šādam domes lēmumam nepieciešams vairāk nekā gadu ilgs laiks, viņa skaidro ar to, ka daļa iedzīvotāju pret kapu atjaunošanu iebilstot: "Tāpēc, ka te ir tās dažādās cilvēku domas. Mums ir pilnīgi pretēji viedokļi. Viena puse saka – jā, lūdzu vajag tur tai vietā vai atjaunot kapsētu, vai piemiņas vietu izveidot. Savukārt tie, kas tur blakus dzīvo, viņiem tieši mājas priekšā tas ir, un viņi, protams, ir neapmierināti. Es nevaru tad tikai Zāģera kungam pateikt – jā, tur būs. Vai arī tiem cilvēkiem pateikt – nē, tur nebūs. Tāpēc tas ir tāds garš periods. Tiklīdz ir kāda sasāpējusi problēma, kur ir divi diametrāli pretēji viedokļi, Jūs pati zināt, nu tad tas neiet ātri un tas neiet viegli."

Vairums kaujās kritušo guldīti Babītes novada Antiņu kapos, kas dēvēti arī par Tīreļu kapiem. Tur apglabāti 1240 latviešu strēlnieki, uzstādīts arī piemineklis.

"Šādā stāvoklī mēs 1991. vai 1992.gadā šos kapus pārņēmām no Jūrmalas Mežrūpniecības saimniecības un tādā stāvoklī viņi ir. Protams, ka mēs cenšamies tos uzturēt pienācīgā līmenī. Šogad vēl ir paredzēts pilnīgi no jauna pārbūvēt tiltu pār kanālu, lai kājāmgājējiem nebūtu līkumi jāiet, bet viņi tiktu iekšā pa taisno pie pieminekļa," stāsta Babītes novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ence.

Viņš arī stāsta, ka pašvaldība par to uzturēšanu rūpējoties un līdz Latvijas simtgadei plāno restaurēt kapu pieminekli. Tagad gan acīm paveras vien piemineklis, celiņš, kas aizaudzis nezālēm un divi plači abpus celiņa, kuros guldīti vairāk nekā 1200 vīri. "Mēs šo vietu nedrīkstam aizmirst un neaizmirstam. Šogad mēs esam pasūtījuši šī pieminekļa restaurāciju. Speciālisti to ir novērtējuši, viņi zina, kas ir jādara. Tātad uz simtgadu atceri šis piemineklis būs restaurēts. Arī šo teritoriju mēs uzturam pa pašvaldības budžeta līdzekļiem," uzsver Babītes domes vadītājs.

Tomēr vairums strēlnieku apbedījumu vietu, tāpat kā Pļaviņās, esot aizmirstas un reti kuram zināmas. "Latvijā tie ir apmēram 200. Ne tikai strēlnieki, bet runāsim par Pirmajā pasaules karā kritušo karavīru kapiem. Ir tāda lieta, ka daļa no šiem apbedījumiem nav dabā atzīmēti, un tie ir laika gaitā – starpkaru periodā – tika pārapbedīti, apvienoti tie apbedījumi," skaidro atzīmē Brāļu kapu komitejas loceklis un vēstures speciālists Arnis Āboltiņš.

Nereti kapus neatjaunojot arī finanšu trūkuma dēļ, ar finansēm palīdzēt nevarot arī komiteja, tāpēc pašvaldībām, ja iespējams, būtu jāmeklē ārvalstu materiālais atbalsts, jo daudzviet latviešu strēlnieki guldīti kopā ar vācu vai krievu karavīriem, uzskata Brāļu kapu komitejas loceklis.

"Ir precedenti, kad šīs kapavietas gan atjauno, kas attiecas uz vācu kareivju kapiem, tad tur ar Vācijas atbalstu viņas tiek gan atjaunotas, gan labiekārtotas. Nu par Krievijas armijas kapiem, teiksim, Daugavpils pusē, tur arī ir labiekārtoti šie kapi, kas tiek uzturēti, tā kā es domāju, ka šajā gadījumā kaut kā ir jāsaglabā tā vieta un jāatzīmē," teic Āboliņš.

Viņš piekrīt pļaviņiešu iecerei kapos Dzirnavu un Daugavas ielas krustojumā uzstādīt piemiņas zīmi. Realitātē ikdienā par apglabātajiem strēlniekiem citviet atgādina uzstādītie pieminekļi, bet citur, piemēram, Pļaviņās pašlaik ziedus brīvības cīnītājiem nenoliek arī valstiski nozīmīgās dienās, jo par kapiem vairums nezina. 

Lauksaimnieki daudzās sūdzības skaidro ar mītiem sabiedrībā par augu aizsardzības līdzekļu lietošanas kultūru zemnieku vidū. Tikmēr, piemēram, biškopju ieskatā sadarbība ar lauksaimniekiem ir krietni uzlabojama, lai pilnībā izvairītos no bišu bojāejas lauku miglošanas dēļ. Savukārt pētnieki, kas veikuši eksperimentus ar jau apritē esošiem pesticīdiem, norāda, ka, iespējams, nākotnē nepieciešams noteikt stingrākas izsmidzināšanas koncentrācijas normas.

• Pesticīdi dārgi, piedāvājums - neliels
• Sūdzību daudz, bet pamatotas - reti
• Biškopji satraucas par savām bitēm
• Miglo upes aizsargjoslā, iet bojā vēži
• Pētnieki: pesticīdi daudzkārt jāatšķaida
• Zemnieki: ir daudz mītu par pesticīdiem

Centrālā statistikas pārvalde pirmo reizi veikusi apsekojumu un apkopojusi datus par pesticīdu izmantošanu augļudārzos, dārzeņu un kartupeļu platībās, siltumnīcu kultūrās, kā arī kukurūzas sējumos. Statistika un dati par izplatītajiem augu aizsardzības līdzekļu apjomiem liecinot, ka šo ķīmisko vielu daudzums Latvijā joprojām ir viens no mazākajiem ES. Līdzīgs secinājums bijis arī 2012. gadā veiktajā apsekojumā par pesticīdu lietošanu graudaugu kultūrām un rapsim.

"Tur nav nekādu pārsteigumu, bet var pieminēt, ka āboliem un bumbieriem tiek lietoti pārsvarā viens divi kilogrami uz hektāru. Pārsvarā tie ir fungicīdi kraupja ierobežošanai. Sīpoliem bija vislielākā deva, bet tur lielākā problēma ir neīstā miltrasa. Kartupeļiem arī divi kilogrami uz hektāru, lai apkarotu lakstu puvi, kas būtībā ir ļoti bīstama slimība, un, ja to neierobežo, tad pāris nedēļu laikā laksts iet bojā, arī to [kartupeļu] raža tiek zaudēta," stāsta Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) pārstāvis Vents Ezers.

Latvijas Augļkopju asociācijā apstiprināja, ka vietējie lauksaimnieki pesticīdus salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm lieto mazāk atsevišķu līdzekļu zemās pieejamības dēļ. Tāpat pie mums augu veģetācijas sezona ir daudz īsāka.

Asociācijas pārstāvis un augļkopības institūta vadošais pētnieks Edgars Rubauskis norāda, ka paši audzētāji labprāt aktīvāk apkarotu atsevišķus kaitēkļus un slimības, kas palīdzētu arī noturēties tirgū, konkurējot ar citām valstīm.

"Piemēram, poļu ābols Latvijas tirgū ir visu ziemu un pat šobrīd vēl ir atrodams veikalos. Viens ir tas, ka tur ir tehnoloģijas par augļa saglabāšanu, bet otrs, par konkurenci runājot, ir tas, ka Polijā šie augu aizsardzības līdzekļi ir lētāki nekā pie mums. Viņiem arī dažādu pesticīdu klāsts ir daudz plašāks, un tas ļauj viņiem variēt, lai efektīvāk apkarotu kaitēkļus un slimības," stāsta Rubauskis.

Viņš norāda, ka Latvijas tirgus augu aizsardzības līdzekļu izplatīšanas kompānijām šķiet mazs, turklāt piedāvātie preparāti Latvijā ir salīdzinoši dārgi un ir dažādi līdzekļu lietošanas ierobežojumi. "Līdz ar to audzētāji tos tiešām lieto piesardzīgi un arī pašiem audzētājiem nepatīk pārlieku daudz pesticīdu," uzskata  asociācijas pārstāvis.

Tāpat augļkopībā zemnieki bez pesticīdu lietošanas savos dārzos arvien meklējot un veicot citus profilaktiskus pasākumus - kā lamatu izmantošana kukaiņu izlidošanas laikā, slimību prognožu sistēmas lietošana vai slimību izturīgu šķirņu ieviešana.

Runājot par lietotās pesticīdu devas un noteikumu pārkāpumiem, VAAD pārstāvis Ezers norādīja: lai arī sūdzības par dažādu kultūru audzētājiem dienesta reģionālajās nodaļās ienāk visai bieži, par pamatotām atzīst samērā maz sūdzību. Pērn bijušas 17 administratīvās lietas

"Savukārt skaļāki gadījumi, kad pierāda, ka ir bijis pārkāpums līdzekļu lietošanā, tur lielākoties ir pārkāpumi aizsargjoslu neievērošanā līdz ūdens objektiem vai arī smidzinājumi nokļūst uz blakus lauka, kas nozīmē, ka nav ievērots likumdošanā noteiktais vēja ātrums, kad drīkst smidzināt lauku.

Aizsargjoslas katram līdzeklim ir atšķirīgas, tādēļ zemniekiem vienmēr ir jāiepazīstas ar marķējumā norādīto informāciju par ierobežojumiem vides un savas veselības aizsardzībai," teica VAAD pārstāvis.

Patlaban par pesticīdu glabāšanas un lietošanas prasību pārkāpšanu paredz naudas sodu līdz 350 eiro fiziskām personām un līdz 700 eiro - juridiskām personām. Kā redzamu kaitējumu videi bieži min pesticīdu ietekmi uz bitēm. Pērn bijusi ierosināta arī kāda administratīvā pārkāpuma lieta, proti, pesticīdu neatļautas lietošanas dēļ kādā dravā gājušas bojā bites.

Ilggadējs biškopis no Kandavas puses Olafs Baltgalvis stāstīja, ka šogad medu ievāks salīdzinoši nelielā apjomā. Arī biškopis saimniekojot nereti aizdomājas par pesticīdu klātbūtni dabā un skaidro, ka apbraukāt visus tuvumā esošos lauksaimniekus un sarunāt, lai pabrīdina par ķimikāliju lietošanu, nav iespējams, jo bites lido septiņu kilometru rādiusā.

"Ja tas zemnieks izdara visu pēc instrukcijas un miglo tikai neziedošus augus, strādā tikai ar atļautu ķimikāliju un atļautajā diennakts laikā - vakarā -, tad bitēm apdraudējuma nav," stāsta Baltgalvis.

Pēc viņa teiktā, biškopim un lauksaimniekam būtu jāsadarbojas gadījumos, kad drava novietota netālu no miglojamā lauka. Tad lauksaimniekam būtu jāpabrīdina biškopis par plānoto miglošanu.

"Viss ir atkarīgs no lauksaimnieka godaprāta un zināšanām par to procesu, jo, lai iegādātu pesticīdus, viņam [lauksaimniekam] ir jāiet kursos un tie nedrīkst būt formāli.

Īsti nedzīvoju šobrīd ar mierīgu sirdi par savām bitēm, jo man arī šogad bija gadījums, kad viens zemnieks šajā apkārtnē bija uzbraucis uz ziedoša lauka ar miglotāju," teica Baltgalvis.

Savukārt ūdenstilpnes no pesticīdiem pasargā aizliegums ar lauksaimniecību nodarboties un aizsardzības līdzekļus lietot aizsargjoslās. Piemēram, Valsts vides dienesta (VVD) redzeslokā šogad nonāca gadījums, kad Kuldīgas pusē šķietami lauksaimniecības piesārņojuma dēļ kādā upē bojā gājuši vēži.

"Vārmes upes krastā šis labības lauks tika iekopts upes aizsargjoslas teritorija 500 metru garumā gar krastu, kas jau ir pārkāpums. Iespējams, pesticīdi ir nonākuši vidē un radījuši vēžu bojā eju, tika veiktas analīzes mirušajiem vēžiem, bet rezultātos pārsniegumus konkrētiem pesticīdiem nekonstatēja.

Bet mēs vēl gaidām labības izmeklējumus, lai saprastu, cik lielas ķīmiskās vielas koncentrācijas vidē nonāca un varēja izraisīt tādu efektu," stāsta VVD pārstāve Jūlija Ņikitina.

Laiku pa laikam pētnieki gan arī izvērtē apritē jau esošo pesticīdu ietekmi uz vidi. Eiropas fondu projektā kāds eksperiments šogad veikts arī tepat Latvijā, Daugavpils Universitātei sadarbojoties ar Latvijas Hidroekoloģijas institūtu.

Pētnieki vērtējuši lauksaimniecībā plaši izmantoto herbicīda raundapa un insekticīda fastaka ietekmi uz ūdens organismiem, tos izsmidzinot laboratorijas akvārijos tieši ūdens vidē. Tādējādi imitējot situāciju, ja, dabā miglojot laukus, netiktu ievērots aizsargjoslu nosacījumus.

"Vislielākā jutība pret raundapa ietekmi no mūsu eksperimenta testorganismiem bija mikroskopiskajām zaļaļģēm, bet zemākā - zivīm.

Secinājām, ka, ņemot vērā lauksaimniecībā pieļaujamās šī herbicīda izsmidzināšanas koncentrācijas, lai panāktu tā netoksisku iedarbību nokļūstot ūdenstilpnē, būtu nepieciešams vismaz trīsdesmitkārtīgs atšķaidījums attiecībā pret aļģēm un vismaz astoņkārtīgs atšķaidījums attiecībā pret zivīm.

Savukārt ūdensvidē nonākot fastaka izsmidzināšanas koncentrācijām, tas var izraisīt lašveidīgo zivju mazuļu bojā eju dažu stundu laikā," stāsta pētniece Maija Balode.

Balode norādīja, ka pētījuma rezultāti liek aizdomāties par striktu piesardzību, strādājot ar pesticīdiem ūdenstilpņu tuvumā, un, iespējams, nepieciešamību nākotnē pārskatīt izsmidzināšanas koncentrācijas normas Eiropā.

Savukārt biedrības "Zemnieku saeima" eksperte, agronome Iveta Grudovska papildināja, ka arī zemniekiem pārlieka pesticīdu lietošana nav pa prātam lielo izmaksu dēļ. Turklāt Latvijā to lietojums ir salīdzinoši neliels īsās sezonas dēļ. Taču, lauksaimnieku ieskatā, sabiedrībā arvien ir pārlieku lieli mīti par pesticīdu lietošanas kultūru Latvijā. Bet atsevišķos vides piesārņojuma gadījumus zemnieki vērtē kā neuzmanību.

"Sabiedrībai šķiet, ka lauksaimnieki ar pesticīdiem rīkojas kā vēlas, bet tā nav, jo esam ieviesuši stingru ES regulējumu un arī attiecībā uz dažāda veida pesticīdiem ir pietiekami liels regulējums - par to, cik reizes sezonā drīkst lietot, kāds ir nogaidīšanas laiks, kādā laikā vispār tos drīkst lietot.

Tāpat mēs kā pircēji esam nobalsojuši par lētu pārtiku. (..)  Tas arī izskaidro faktu, kādēļ lauksaimniecībā ir šīs divas alternatīvas - tātad mēs vai nu audzējam produktus ar bioloģiskām metodēm vai intensīvā lauksaimniecībā. Turklāt šobrīd palēnām atgriežamies pie integrētās audzēšanas, kur ir ļoti sabalansēta un pārdomāta augu maiņa, kas zināmā mērā ir priekšnosacījums, ka varētu arī mazāk lietot fungicīdus, bet tas notiek ļoti lēnām, jo tirgus nosaka visu," teica Grudovska.

Apsekojumu par pesticīdu lietošanu lauksaimniecības kultūrām ES organizē reizi piecos gados un salīdzinājums ar citām ES valstīm būs pieejams "Eurostat" datu bāzē nākamgad.

• Trijām televīzijām vēl pusotru gadu spēkā līgums par dalību bezmaksas apraidē
• "Rīga TV-24" trumpis - tiešraides
• NEPLP sekošana komerctelevīzijām par uzdevuma izpildi - drīzāk formāla
• Eksperti: jāpārskata apraides naudas tērēšanas efektivitāte

Vēl līdz jūlijam bezmaksas apraidē raidīja pieci televīzijas kanāli – sabiedriskie mediji Latvijas Televīzijas pirmais un septītais kanāls, kā arī trīs komerctelevīzijas: "Rīga TV24", "Re:TV" un "Ogres Televīzija". Nelielās reģionālās televīzijas bezmaksas apraidē nokļuva pērnā gada sākumā pēc tam, kad ar ilgu un skaļu strīdu bezmaksas apraidi pameta zviedru mediju kompānija MTG grupa, kas plašāk zināma ar televīzijas kanāliem TV3 un LNT.

 "Tad sākās mūsu problēmas, jo mēs sapratām – ja paliek tikai divas programmas, skatītājiem vairs nav tik interesanti, ka viņi nepaliks bezmaksas apraidē. Bet, ņemot vērā, ka tie ir pārsvarā maznodrošinātie skatītāji, kuri neiegādājas nekādas papildu iespējas, būtu ļoti netaisnīgi, ja viņiem tiktu liegtas iespējas saņemt papildu informāciju, ne tikai to, ko piedāvā divi Latvijas Televīzijas kanāli. Tad mēs izsludinājām šo konkursu, kura finansējums bija tieši tik liels, lai segtu šo bezmaksas apraides samaksu. (..) Tas bija pirms pusotra gada. Tā apraides samaksa uz to laiku bija apmēram 300 tūkstoš eiro," stāsta Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja pienākumu pildītāja Aija Dulevska.

Lai gan elektronisko mediju pašreizējā uzraudze Dulevska runā it kā pagātnes formā, tieši tāda situācija turpinās pašlaik, turklāt nekas neliecina, ka kaut kas mainīsies tuvākā pusotra gada laikā, kamēr ar reģionu televīzijām spēkā līgums par dalību bezmaksas apraidē. Nozarē un arī pie naudas sadales atbildīgajās institūcijās visi labi zina, ka trim televīzijām piešķirtais aptuveni viens miljons eiro pēc būtības tiek pārskaitīts "Latvijas Valsts radio un televīzijas centram", ko mēdz dēvēt vienkārši par TV torni. Taču, lai pie tādas naudas – ap 350 tūkstošiem eiro gadā – tiktu, komerctelevīzijām jāpretendē konkursā par sabiedriskā pasūtījuma izpildi. Tā "Ogres Televīzija" apņēmās radīt saturu bērniem un jauniešiem, bet "Re:TV" veido pozitīvus sižetus un itkā iedvesmojošus stāstus par dzīvi laukos. Savukārt "Rīga TV24" no centrālā biroja un studijas Blaumaņa ielā seko sabiedrībā aktuālajiem procesiem ar ziņām, tiešraidēm un televīzijas diskusijām.

Ieejot "Rīga TV24" atvērta tipa birojā Blaumaņa ielas namā, ziņu vai citu tā brīža ētera raidījumu tapšanu ikviens var vērot klātienē. Televīzijā var ieiet caur tās pašas kompānijas krogu, pāris stāvos kompakti izvietotas ziņu, diskusiju un pavāru raidījumu studijas. Celtniecības trokšņi no pagraba, kur top studija septiņu mēnešu realitātes šovam par dzīvi uz Marsa, manāmi arī tiešraidēs. Un tiešraides "Rīga TV24" direktors Klāvs Kalniņš sauc par savas televīzijas trumpi:

"Plašā veidā mēs atspoguļojam notikumus tiešraidē. Viens ir tas, ka mēs pieslēdzamies no studijas ar viesiem, paralēli mums ir viena vai divas kameras tiešraidē no notikuma vietas. Ir televīzijas, kas uztaisa ziņas un parāda vakarā, mēs rādām notikumus tiešraidē, mēs bijā vienīgā televīzija Latvijā, kas parādīja visu piketa [pret bēgļiem] garumu. Otrs – mēs redzam plašu, transformējamu skatuvi, (..) cilvēkam ir iespēja nākt iekšā, skatīties savus iemīļotos raidījumus. (..)"

Gan televīzijas telpās, gan skatītājiem otrpus "Rīga TV24" ekrāna varētu rasties iespaids, ka sabiedriskais pasūtījums tiek izpildīts nevis sabiedrības interesēs, bet gan pašu priekam – jauniešu vadītos raidījumos nāk vieni un tie paši viesi, par politiku aicina izteikties aktierus un astrologus, raidījumu it kā nopietnās tēmas paliek neizrunātas, bet ēteru aizpilda stundām ilgas tiešraides no Rīgas maznozīmīgiem pasākumiem.

Kanāla direktors Klāvs Kalniņš uzskata, ka ar sabiedriskā pasūtījuma izpildes kvalitāti problēmu nav, jo sabiedrība tieši to prasa: "Viņiem neinteresē ziņas astoņos; viņiem vai nu interesē notikumi te un tagad, vai kaut kas alternatīvs. Un šīs ir īstenībā alternatīvās ziņas, kur tu vari četriem pieciem notikumiem Latvijā sekot līdzi nedaudz savādākā veidā. Ja tu neesi atšķirīgs, tad tu neesi interesants. Modernajām televīzijām jābūt ar kaut ko atšķirīgām. [Saistībā ar sabiedrisko pasūtījumu] NEPLP mūs kontrolē ļoti stingri."

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pagaidu vadītāja Aija Dulevska par sabiedriskā pasūtījuma izpildes kontroli runā drīzāk kā skatītāja, nevis mediju darba uzraudze.

"Protams, ka mēs pārbaudām. Es pati regulāri sekoju līdzi šiem raidījumiem, tā kā esmu atbildīgā par komerctelevīzijām. Skatos raidījumus, visiem 100% nevaru izsekot, bet zinu un redzu, kas tur notiek. Kolēģis Ivars Zviedris skatās, jo viņam mājās ir tikai bezmaksas apraide. (..) Mēs arī regulāri kontaktējamies ar šīm televīzijām, izsakām savu viedokli."

Par saņemtajiem 350 tūkstošiem eiro gadā mazās televīzijas Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei atskaitās ar to, vai pietiekamā daudzumā ar sabiedrisko pasūtījumu ticis aizņemts ētera laiks. Padome ik ceturksni arī mediju ekspertiem pasūta recenzijas, taču tās tiek nodotas pašām televīzijām, lai izmanto pēc saviem ieskatiem. Televīziju saturu vērtējuši Latvijas Universitātes pasniedzējs Rolands Tjarve un Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka.

"Es gribētu teikt, ka pakāpeniski, lēnām kvalitatīvi  uzlabojumi ir redzami tikai "TV24", jo tur radošais potenciāls ir diezgan liels un acīmredzot aizrautība lielāka. Protams, ir jautājums, kas ir šie saturi un kāpēc tie tiek veidoti, bet principā no vizuālās kvalitātes, no produkta viedokļa, tad grūti, bet tomēr vislabāk iet "TV24". "Re:TV" ir produktu grozs, ko viņi savāca no visām reģionālajām televīzijām, neveido liela kanāla konceptu. Protams, mazturīgā auditorija – varbūt viņiem arī prasības pret kvalitāti nav tik lielas" spriež Līdaka.

Līdzīgs vērtējums redzams arī mediju eksperta Rolanda Tjarves recenzijās, kurās arī teikts, ka raidījumos pieteiktās sociālpolitiski nopietnās tēmas ne vienmēr atbilst saturam, turklāt raidījumu veidotājiem trūkst pieredzes.

Taču abi eksperti vērtē, ka pašreizējā situācijā no komerctelevīzijām prasīt satura kvalitāti nemaz nebūtu īsti godīgi, jo būtībā visa nauda, kas tiek saņemta par it kā sabiedrisko pasūtījumu ar konkrētiem raidījumiem, patiesībā tranzītā uzreiz tiek pārskaitīta Satiksmes ministrijai pakļautajam Latvijas Valsts radio un televīzijas centram (LVRTC) par apraides nodrošināšanu.

Tā sauktais tornis no pieciem kanāliem par apraidi gadā iekasē pusotru miljonu eiro. Tā ir konstanta summa, tāpēc, no apraides aizejot "Ogres Televīzijai", palikušajiem četriem kanāliem ikmēneša maksājums augs no 24 uz gandrīz 30 tūkstošiem eiro.

Apraides maksu nodēvēt par sabiedrisko pasūtījumu nozīmē melot, vienisprātis ir gan Gunta Līdaka, gan Rolands Tjarve, domājot, ka stingri jānodala "torņa lietas" no satura apmaksas.

"Varbūt padomei kopā ar Satiksmes ministriju vajadzētu pārskatīt šīs apraides naudas iztērēšanas efektivitāti. Varbūt mums nevajag tērēt to miljonu uz trim mazajiem kanāliem? Varbūt vajag iet citus ceļus, jo problēma ir tāda –

tas, ko mēs pašlaik redzam, tā ir publiska melošana. Man kā mediju ekspertam un Latvijas pilsonim tas liekas nepieņemami. Cilvēkiem pasaka – mēs maksājam par sabiedrisko pasūtījumu, īstenībā tā ir samaksa tornim. Tad sabiedrisko pasūtījumu – kā gribat, tā taisāt. To visi zina, sarunās atzīst, un tas ir ļoti nepatīkami. Ja viena neatkarīga institūcija un politiķi, kuri piešķir naudu šai institūcijai, zina, ka nauda tiek piešķirta meliem, tad man ir kauns par valsti," secina Tjarve.

To atzīst arī "Latvijas Valsts radio un televīzijas centra" kapitāldaļu turētāja pārstāvis satiksmes ministrs Anrijs Matīss no "Vienotības".

"Jā, mediju ekspertiem ir taisnība, es pilnīgi piekrītu, ka varētu šīs apraides izmaksas nodrošināt pa tiešo Latvijas Valsts radio un televīzijas centram, nevis izmantojot subsidētus, dotētus raidījumus vai  valsts pasūtījumu konkrētajām televīzijām. Tātad neatkarīgi no  dalībnieku skaita, kas šajā bezmaksas apraidē ir."

Taču Matīss nepiekrīt ekspertu rosinājumam, ka apraides izmaksas varētu būtiski samazināt vai pat pilnībā segt uz paša Latvijas Valsts radio un televīzijas centra ievērojamās peļņas rēķina. Tā vietā Matīss piedāvā vien variantu, ka apraidei nepieciešamo pusotru miljonu eiro Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome tā sauktajam tornim varētu maksāt nepastarpināti.

Par Satiksmes ministrijas nostājas maiņu pozitīvi izsakās mediju uzraudze Dulevska. Tomēr tas nenozīmētu, ka sabiedriskajam pasūtījumam naudas būs vairāk. Tieši pretēji – tad par dalību bezmaksas apraidē varētu nemaksāt nemaz.

"Tad tornis tieši saņemtu savu finansējumu, un mēs rīkotu konkursu ar nosacījumiem – ja jūs izpildāt tādus un tādus priekšnoteikums, tad jums ir tiesības atrasties bezmaksas apraidē.  Tālākais par naudas došanu vai nedošanu ir valsts rīcībpolitikas jautājums, un pašlaik tiek runāts par mediju atbalsta fonda tapšanu, kur ir runa par komercmediju atbalstu kopumā. Līdz ar to varētu pretendēt uz finansējumu, kas daļēji ir kā sabiedriskais pasūtījums, bet tas nenāk no tās pašas kabatas, kur ir sabiedriskā radio un televīzijas nauda," saka Dulevska.

Jaunu kārtību varētu ieviest pēc nākamā gada, kad beigsies pašreizējie trīs gadu līgumi ar mazajām komerctelevīzijām. Līdz tam būšanai bezmaksas apraidē ir divi galvenie ieguvumi – tas, ka kanāls ir redzams visā valstī, kā arī noteikums, ka šīm televīzijām obligāti jābūt iekļautām arī kabeļoperatoru piedāvājumos. Tādējādi komerctelevīzijas var audzēt auditoriju un līdz ar to arī reklāmas ieņēmumus. To gan apgrūtina MTG grupas teju vai monopolstāvoklis, kas, pēc mazo televīziju datiem, "paņemot" ap 70 procentus reklāmas tirgus.

Pašlaik nav oficiālas statistikas, cik daudz no visiem skatītājiem samierinājušies ar bezmaksas virszemes televīziju. Nozare min, ka to skatās tikai pieci līdz 12 procenti no visas auditorijas.

Tāpēc Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis arvien vairāk prāto, kā lai transplatalogi operatīvi uzzina par gadījumiem, kad slimnīcās nonāk neglābjami pacienti ar smagiem smadzeņu bojājumiem. Arī Latvija ir spērusi soli sadarbībā ar reģioniem, lai orgānus neapglabātu līdz ar mirušo cilvēku, bet glābtu citus cilvēkus.

• Gaidītāji uz donoru - kā kopiena
• Ceļš no donora līdz orgāna pārstādīšanai
• Transplantologiem darbs dienu un nakti - arī brīvdienās 
• Orgāna atvešanai Latvijā iztiek bez helikoptera
• Donora gaidītājam - vienmēr jābūt sazvanāmam
• Kā neapglabāt mirušu donoru orgānus?
• Nīderlandes speciālists: jāatalgo slimnīcas, kas ziņo par donoru
• Ārsts: kur laba ārstēšana, tur iespējami donori 

"Un kur man būs jāguļ? Un kur ir mans spilventiņš? Piecpadsmitajā gultā - starp vīriešiem?" paciente, lietišķi ģērbta aptuveni 55 gadu veca kundze, ir ienākusi Stradiņa slimnīcas hemodialīzes nodaļā, nosvērusies un jokojas. Šo vietu viņa labi zina gadiem ilgi. "Šajā maiņā visi ir vīrieši," atbild māsiņa, un atskan joki. Paciente drošā solī dodas uz gultu, somā līdzi viņai ir krustvārdu mīklu žurnāls, un viņa ērti iekārtojas.

Izskatās jau omulīgi - kāds gulētājs austiņās klausās mūziku, kāds skatās planšetdatorā vai vienkārši guļ, taču īstenībā nekā patīkama te nav. Viņa un citi saka – dzīve ir piesaistīta gaidāmajai procedūrai.

Šai kundzei un vēl daļai pacientu ļoti palīdzētu donora niere. Bet lielā telpā 18 gultās gulošos pacientus māsiņas pieslēdz hemodialīzes aparātiem – mākslīgajai nierei. Tā ir kā attīrīšanas ierīce, lielajos aparātos var vērot, kā riņķo viņu asinis. Procedūra ilgst četras stundas, un daudzi te nāk trīsreiz nedēļā.

"Protams, daži ir, kas strādā. Bet, kam ir vajadzīgs darbinieks, kurš var atnākt otrdien un ceturtdien uz darbu, teiksim, pārējās dienas viņš ir aizņemts...," Stradiņa slimnīcas nieres transplantācijas nodaļas vadītājs Jānis Bicāns teic, ka maz pacientu pēc hemodialīzes var aiziet uz darbu, jo ne visi jūtas pēc tam labi.

"Nu kā – tev rokā iedur divas adatas, tām pieslēdz īpašu sistēmu, pa kuru tavas asinis vispirms dodas uz aparātu, iziet cauri filtram un tad atgriežas tevī atpakaļ, un tas tā viss turpinās četras stundas…" - arī šo jauno puisi, sauksim viņu mainītā vārdā par Igoru, satieku Stradiņa slimnīcā. Nieru mazspēja viņu nomoka turpat 20 gadu.Puiša rokas, tāpat kā citiem gulētājiem, ir rētainas no adatu dūrieniem. Uz Igora apakšdelma izveidojies liels apaļš veidojums, it kā zem ādas būtu iešūta bumbiņa.

"Tā ir tā fistula. Redziet, šajā vietā vēna ir sašūta ar artēriju, un venozās un arteriālās asinis savienojas. Lielā arteriālā spiediena dēļ vēnas sieniņas paplašinās un tā visa ir vēna. Sieniņas ir biezākas. Paskatieties, cik daudz adatas dūrienu, un adatas jau arī nav pavisam smalkas. Taču diemžēl nu šī fistula pēc 14 gadiem pārstāja strādāt, tāpēc man kaklā ielika katetru."

Kalsnais puisis ir aizrautīgs un runātīgs, taču vairāk nekā puse dzīves bijusi atkarīga no aparātiem. Šoreiz uz Rīgu Igors atbraucis no pilsētas, kur dzīvo un trīsreiz nedēļā saņem hemodialīzi. Šobrīd nestrādā, jo procedūru vairs nevar savienot ar darbu. Viņš zina cilvēkus, kuri uz hemodialīzi mēro pat 80 kilometru garu ceļu, arī kad ārā ir lietus vai putenis. Izlaist hemodialīzi nevar.

"Mēs esam kā kopiena, tie paši cilvēki taču atnāk parasti. Mēdz gadīties ka atnāc, un kāda cilvēka nav. Tad parasti jautājam – "Vai viņu aizveda uz pārstādīšanu?" - "Nē". Tad saproti, ka šodien viņš neatnāks un vairs neatnāks nekad.

Pārsvarā jau te ir vecāki cilvēki, bet jauniešu arī ir arvien vairāk. Kad atnāk jauns pacients, mēs izstāstām, kā tas viss notiek, lai saprot, noskaņojas. Daudzi domā, ka dialīze nozīmē - aizej uz klīniku, tev uztaisīs procedūru, patīrīs asinis un tu vesels dosies mājās. Bet tas var būt uz visu dzīvi," stāsta Igors. Viņš ļoti gaida, kad būs saderīga donora niere, jo tad varēs izlauzties no aparātu gūsta. Viņš jau zina, kāda ir dzīve ar pārstādītu nieri.

"Donoru orgānu tomēr vienmēr ir mazāk nekā vajadzētu. Lai arī ar visu organizāciju un uzlaboto organizāciju – mēs esam priecīgi, ka to ir vairāk, bet, protams, nav pietiekoši, un tā nekur visā pasaulē nav," stāsta dakteris Jānis Bicāns, kurš teic - gaidītāju skaits uz miruša donora nieri vidēji ir aptuveni 30 līdz 50 cilvēku. Tā nepavisam nav rinda, drīzāk asins saderības grupas. Donora sirdi savukārt gaida aptuveni desmit cilvēku.

Kāds ir ceļš no donora līdz orgāna pārstādīšanai, skaidroju gan Stradiņa slimnīcā, gan arī kādā no galvaspilsētas attālākā Latvijas slimnīcā. Vienojāmies, ka tās nosaukumu ierakstā neminēsim un arī reanimatologa vārdu ne – lai, runājot par jūtīgu tēmu, kādu īpaši neizceltu, un arī, lai saruna būtu neformālāka.

Ceļš sākas reanimācijas nodaļā. "Mana darbavieta, reanimācijas nodaļa, varētu teikt - mūsu valstība jeb vieta, kur glābt dzīvības smagiem pacientiem, kuriem tas ir nepieciešams…" stāsta reanimatologs, rādot nodaļu, kur ir sešas gultas vietas, arī operāciju zāle.

Arī šodien te guļ četri smagi slimi cilvēki, taču tiem ir citas kaites, nav neviena ar smagu postošu smadzeņu bojājumu. Pērn šajā slimnīcā bijuši četri iespējamie donori, citu gadu neviens, saka reanimatologs.

"Ir smagi pacienti, kas nonāk reanimācijā, pārsvarā tās ir galvas traumas pēc autoavārijām, pēc asinsizplūdumiem, pārsvarā tie ir jauni cilvēki," atzīst reanimatologs.

Ārstiem viņi ir pacienti, par kuru dzīvību viņi cīnās un glābj. Taču ir situācijas, kad ārstu spēkos vairs nav palīdzēt – konstatē sirds apstāšanos vai smadzeņu nāvi.

"Teiksim, ja pacients ir bezsamaņā, ir intubēts, viņš tiek ventilēts ar mākslīgo plaušu ventilācijas aparātu, un, ja šo ventilāciju var veikt bez medikamentoza miega, kuru pārtrauc, un viņš nepretojas - nav vairs refleksu, lai pretotos mākslīgās plaušu ventilācijas pārtraukšanai. Tad diennakti pēc medikamentu pārtraukšanas ar neirologu izvērtējam pēc Glāzgovas komas skalas, kas starptautiski pieņemta - ja ir trīs balles, tā ir pati mazākā, kad ir smadzeņu nāve, kad ir 15 – cilvēks nomodā, staigā, runā," skaidro reanimatologs.

Tad reanimatologs vai nodaļas vadītājs sazinās ar Stradiņa slimnīcas Latvijas Transplantācijas centru. Stradiņa slimnīca ir Latvijā vienīgā, kur veic orgānu pārstādīšanu.

"Un izstāstām par šo situāciju, kāds ir pacients, dati, protams, ir konfidenciāli. Bet viņi pārbauda datu bāzē, vai nav bijis dzīves periodā, kad viņš bijis vesels, aizliegumi, ka viņš ir iebildis pret to, ka viņa orgāni izmantoti datu bāzē. Mums pašiem nav pieejas, datu bāze ir konfidenciāla, tā ir pieejama noslēgtam lokam lietotāju," stāsta ārsts.

Pirmā saruna ar piederīgajiem ir reanimatologam, un šīs sarunas ir smagas.

"Tie ir parasti jauni cilvēki, pilni spēka, dzīvības, veselīgi bijuši, un pēkšņi izskrien zvērs mašīnai priekšā, un nu galva sadragāta, kauli sadragāti, smadzenes arī, tās ir ar dzīvību nesavienojamas traumas. Lai arī varbūt viss cits vesels, bet cilvēks bez centrālā procesora, bez smadzenēm nevar dzīvot, tas nav iespējams. Es personīgi cenšos ar šiem tuviniekiem runāt, it kā man viņi būtu tuvi cilvēki, bet sarunas ir ļoti smagas, viņi nevar to pieņemt, ka trauma nav savienojama ar dzīvību.

Mums ir atsevišķa telpa, kur runājam, izstāstu par visiem veiktajiem izmeklējumiem, par radioloģisko atradni. Viņiem to grūti pieņemt. Cenšamies arī stāstīt, ka viņš var izglābt vēl citus cilvēkus," stāsta reanimatologs.

Viņš arī tuviniekiem pasaka, ka par šo gadījumu informēts transplantācijas centrs un aprunāties atbrauks arī ārsti no Rīgas.

Laika ir maz - ja iestājusies smadzeņu nāve, parasti arī citas funkcijas ir traucētas – piemēram, pazemināta vai paaugstināta ķermeņa temperatūra, traucēta sirds darbība vai asinsspiediena problēmas. Pērn šajā slimnīcā tā bijis vienā gadījumā – transplantologi nepaspēja atbraukt, jo apstājās sirds.

"Mēs strādājam dienu, nakti, brīvdienās, mums nav tādu brīvdienu. Transplantologa darbs nerēķinās ar brīvdienām vai ģimenes svētkiem," atzīst Stradiņa slimnīcas Latvijas Transplantācijas centra transplantologs Jānis Jušinskis, norādot, ka komandas darbs sākas minūtē, kad pienāk ziņas no reanimācijas.

"Zvana reanimatologs, paziņo, ka ir potenciālais donors, un tad mūsu koordinators sāk inciēt procesu - reģistru, analīzes, brigādes savākšanu, un, ja iespējams, ar piederīgiem izrunāt." Jušinskis atzīmē, ka reanimatologam ir milzīgi liela joma – ne tikai jāpiezvana, arī jāzina, kad ziņot, lai nav par vēlu, un jāprot uzturēt cilvēku, kam iestājusies smadzeņu nāve vai apstājusies sirds.

Latvijas likumi neprasa sarunas ar piederīgajiem un viņu piekrišanu – ja cilvēks nav veicis ierakstu Iedzīvotāju reģistrā, ka ir pret orgānu ziedošanu, viņa orgānus var izmantot pēc nāves.

Tomēr daudz mierīgāk ir tad, ja saruna ir bijusi, saka Stradiņa slimnīcas nieres transplantācijas nodaļa vadītājs Jānis Bicāns.

"Tajās situācijās mēs redzam ārkārtīgi dažādus likteņstāstus, ir notikusi nelaime, ģimenei tas ir vienīgais pelnītājs, brigāde atgriežas pēc tādiem pasākumiem, jāsaka, grūti kontaktējama no pārdzīvojumiem. Nāves konstatācija un lietas ap to nekad nevar būt vieglas, to mēs saprotam. Ja tas notiktu katru otro, trešo dienu, ar tādu intensitāti, mēs to visu nevarētu izturēt, neviens to nevarētu izturēt. Bet tā kā ir ap 50, 60, 70 operācijām gadā, un mēs drusku maināmies, tad ir iespējams to darīt," tā Bicāns.

Izdibināt piekrišanas iemeslus sarunā ar piederīgajiem ārsti necenšas, vairāk skaidro nepieciešamību un pozitīvo efektu, norāda Bicāns. Mēdz būt arī atteikumi.

"Atteikumi – bieži vien mēģina piesaukt reliģiskās lietas, lai gan, protams, reliģiskie uzskati absolūti nevienā vietā nav šķēršļi. Vai arī – vienkārši "mēs negribam". Parasti tie atteikumi ir nemotivēti. Bet tos cilvēkus arī var saprast," tā Bicāns.

Ja sarunas ar tuviniekiem norisinājušās labi, tad Stradiņu komanda veic orgāna izņemšanas operāciju - turpat slimnīcā, kur atrodas donors. Transplantologs Jānis Jušinskis teic, ka pēc izņemšanas daži orgāni iztur lielāku laiku bez asinsrites, daži pavisam mazu.

"Ja runa ir par nierēm, arī, protams, būs atkarīgs no tā, cik jauns bija donors, cik veselas nieres, cik labi paņemts orgāns. No 12 līdz 24 stundām. Mēdz būt situācijas, kad ir pat vairāk kā 24 stundas, bet tas nozīmē, ka ir augsta riska orgāns – nestrādās pilnīgi vai vispār var nepieslēgties, nestrādāt," stāsta Jušinskis.

Kā ir sirds gadījumā, stāsta Stradiņa slimnīcas sirds ķirurgs Ints Putniņš: "Mums ir līdz četrām, maksimums sešām stundām tai sirsniņai jābūt recipientam iešūtam un palaistai, mēs esam ierobežoti atšķirībā no nieru transplantācijas, kur periods ir garāks – līdz diennaktij."

Ja no slimnīcas, kur atrodas donors, līdz transplantācijas centram jāmēro mazāk kā 200 kilometru, tad var iztikt bez helikoptera. 

"Tas laiks, kas nepieciešams gan ar mašīnu, gan lidmašīnu - tas pats sanāks. Ja distances ir lielākas, tad jāizmanto helikopters vai lidmašīna. Pie mums tā nav bijis. Mēs visi esam mācījušies citās valstīs, praktiski visi bija lidojuši. Bet mums nav liela valsts," atzīst Jušinskis.

Reiz gan bijusi nepieciešamība sarunāt helikopteru, jo iespējamais donors bija Daugavpilī. "Donors bija kļuvis par donoru, un biju personīgi sazvanījies un saorganizēju gaisa spēkus, visu nokoordinējis, jo Daugavpils ir pietiekami tālu, un, lai sirdi atvestu, ir jāizmanto gaisa spēku helikopteri uz Rīgu. Bet, jā, tad bija šis radinieku atteikums, un tā mēs nedabūjām neko izdarīt," stāsta sirds ķirurgs Ints Putniņš.

Tā kā laika bija maz, viss tika organizēts paralēli un, kad atskanēja atteikums, helikopteri jau gaidīja brigādi.

Vēl jāteic - kad pārbaudīta donora un iespējamā orgāna saņēmēja saderība, transplantācijas centra koordinatori zvana cilvēkam, kam donora orgānu pārstādīt. Viņam vienmēr jābūt sazvanāmam. To zina arī Igors. Pirmoreiz viņš bija 18 gadu vecs, kad saņēma zvanu par donora nieri.

"Es vispār biju vilcienā. Braucu no radiniekiem uz mājām citā pilsētā. Un man zvana – brauc! Toreiz mobilie telefoni jau bija izplatīti, man arī bija. Kad tev tā piezvana, pirmajās minūtēs tu nezini, pie kā pieķerties, kur likties, ko ņemt līdzi. Tāda kā neliela dezorientācija sākumā. Taču tad saproti - jā, jāsagatavojas, jāņem līdzi lietas, un tad tu brauc," stāsta Igors.

Ja Igors nebūtu atbildējis uz zvanu, centra darbinieks tad zvanītu nākamajam no saderības grupas, skaidro dakteris Bicāns.

"Zvanīt citam, ir tādi, kuriem ir kādas ķibeles parādījušās pa to laiku, kamēr bija uz pēdējo kontroli, pēkšņi bijusi temperatūra un nevar operēt. Visādi ir gadījumi, bet, protams, koordinatoram tās ir lielas papildu galvassāpes. Kuram der, kuram neder, vecumi, lielumi. Pat nieri pārstādot, mēs rēķinām, ka donors ir liela auguma un niere ir liela, un mēs nevaram to īsti pārstādīt neliela auguma cilvēkam. Vai vēl sliktāk mazu nieri lielam. Tīri banāli fiziskie parametri, ne tikai medicīnas," atzīst ārsts.

Jāteic, ka visā Eiropā transplantologi arvien lielāku uzmanību pievērš jautājumam – kā panākt to, lai mirušu donoru orgānus neapglabātu – lai slimnīcu intensīvās terapijas nodaļas ziņotu transplantologiem.

Arī Latvijā šis nav bijis viegls jautājums un ir slimnīcas, no kurām ir ļoti maz donora orgānu. Taču sadarbība pamazām uzlabojas un nozīme ir arī valsts atbalstam.

"Un no 2015.gada līgumā ar slimnīcu ir iekļauts atsevišķi izdalīts finansējums tieši koordinatoru darbam reģionos," stāsta Nacionālā veselības dienesta (NVD) pārstāve Evija Štālberga un piebilst, ka dienestā ar lūgumu bija vērsušies Stradiņa slimnīcas ārsti un no šā gada valsts piešķīrusi naudu diviem koordinatoriem reģionos.

"Visi šie līdzekļi tiek plānoti vienai darba slodzei, taču šī slodze tiek sadalīta uz vairākiem darbiniekiem, kas strādā ārstniecības iestādēs. Šīs iestādes ir Daugavpils reģionālā slimnīca, Liepājas reģionālā slimnīca un Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca," atzīmē  Štālberga.

Kā būs nākamgad – tas, vai koordinatoru reģionos būs vairāk vai mazāk, nav skaidrs. NVD rudenī vērtēs paveikto. Taču Stradiņa slimnīcas speciālisti jau tagad teic – šis gads parādījis, ka reģionu koordinatori ir ļoti vajadzīgi un viņus vajadzētu vēl vairāk.

Pateicoties sadarbībai ar reanimatologiem, pērn Latvijā arī bija 29 nieres donori, tikai ar Rīgas slimnīcām noteikti nepietiktu – saka Stradiņa slimnīcas transplantologi. Transplantācijas jomā šis ir labs gads – jau bijuši 23 nieres donori un pārstādīta viena sirds.

Pilsētās, kur nav šo koordinatoru, ziņošana balstās pārsvarā uz reanimatologu entuziasmu, tā arī ir ar šajā sižetā uzrunāto reanimatologu. Kolēģu attieksme ir dažāda, viņš atzīst. 'Šis darbs mums ir pretrunīgs, mēs no vienas puses esam reanimatologi, kas cīnās par cita cilvēka dzīvību."

Arī citās valstīs bijušas problēmas ar sadarbību slimnīcu un nodaļu vidū. Par tām runāja arī Eiropas Komisijas līdzfinansētajā ACCORD programmas noslēguma konferencē jūnijā Madridē.

Konferences starplaikā uzrunātais transplantācijas speciālists Andriess Oitsmams no Nīderlandes atzina: "Jā, mums bija tā pati problēma. Bet – man tiešām nepatīk to teikt – bet vienīgais, kas te tiešām līdzēs – ir atalgot slimnīcas, kuras ziņo par donoru. Ja cilvēkiem par šo papildu darbu slimnīcā nesamaksās, nekādu panākumu nebūs. Nīderlandē, piemēram, mums ir ieviesta komandas sistēma – ja noteiktā pilsētā ir donors, slimnīca paziņo, par to saņem naudu, un tad ierodas komanda, kas iegūst donora orgānu transplantācijai."

Savukārt, piemēram, Ferlanini slimnīca Romā, lai veicinātu sadarbību starp speciālistiem vienā slimnīcā, pilotprojektā  izveidoja plakātu. To pielika pie sienas kabinetā, kur mediķi aizpilda dokumentāciju. Uz plakāta ir rakstīts viens vārds "GIVE", tulkojot no angļu valodas - dot. Katrs burts angliski apzīmē vienu kritēriju - G - Glazgovas komas skalu, I – intubāciju, V – plaušu ventilāciju, E – dzīves beigu vadīšanu.

Ferlanini slimnīcas intensīvās terapijas nodaļas māsa Ērsa Fellere stāsta, ka neatliekamās palīdzības speciālisti identificē pacientus ar smagu, postošu smadzeņu bojājumu, un, ja pacients atbilst visiem šiem kritērijiem, iespējams, var kļūt par donoru. Tas ir kā atgādinājums telpā, kur aizpilda medicīnas dokumentus. Tad seko ziņošana transplantologu kordinatoriem, virkne pārbaužu, sarunas ar tuviniekiem. Pērn, izmantojot šo atgādinājumu, orgānu ziedošana slimnīcā uzlabojusies par trešdaļu.

Protams, orgānu ziedošana sabiedrībā izsauc dažādu reakciju, arī aizdomu pilnu. Piemēram, ja nu, domājot par donoriem, pacientu reanimācijā neārstēs tik labi kā vajadzētu un necentīsies glābt? Taču dakteris Bicāns saka – tuvinieki vispār piekrīt ziedošanai tikai tad, ja pārliecināt, ka ārsti darījuši visu cietušā cilvēka labā.

"Tur, kur laba ārstēšana, tur arī iespējami būs donori, bet tur, kur švakāka ārstēšana, tur nebūs donoru – tur piederīgie vienmēr būs pret. Piederīgie ir teikuši, ka mēs saprotam un atbalstām [ziedošanu], un tas nozīmē, ka viņi ļoti uzticas ārstniecības iestādei. Tādos gadījumos – jā, bet dēls vai meita, vīrs vai sieva, kas gājis bojā, gribēja palīdzēt cilvēkiem," stāsta Bicāns.

Pacientam donora niere paver iespēju uz pilnīgi citu dzīvi. Dakteris Bicāns teic, ka valstij nieres transplantācija izmaksā stipri lētāk nekā ilgstoša hemodialīze.

Stradiņa slimnīcā satiktais pacients Igors gan uzreiz saka – protams, tā ir loterija – var paveikties, var nepaveikties. Ārsti Latvijā teic, ka vidēji bojāgājuša donora niere strādā piecus līdz 10 gadus. Igoram divreiz pārstādīta donora niere – pirmā kalpoja pusotru gadu, jo viņš saslimis ar vīrusu. Otrā - piecarpus gadus.

"Es teikšu tā – kad donora niere bija, šis laiks paskrēja kā viens brīdis. Jo pie laba pierodi ātri. Vienam puisim bija 11 gadu donora niere, viņš teica to pašu – kā viens mirklis, lai gan divreiz ilgāks laiks. Īstenībā tu esi brīvs – vari paņemt zāles un braukt, kaut vai uz ārzemēm. Ar dialīzi arī var doties ceļā – man bija tāda pieredze, kad braucu uz Itāliju, taču tad ir iepriekš jāsarunā, lai būtu tur vieta dialīzes nodaļā noteiktā laikā. Bet tas ir daudz sarežģītāk – nav tā, ka ir biļete, sakrāmē čemodānu un brauc," tā Igors.

Ne Igors, ne ārsti negaida, ka ar kādu notiks nelaime, zinot, cik dzīvība ir trausla, viņi nelaimi nevēl. Tikai lūdz aizdomāties - ja cilvēks ir pret orgānu ziedošanu, lūgums to darīt zināmu – veikt ierakstu Iedzīvotāju reģistrā un izrunāties dzīves laikā ar ģimenes locekļiem.

Jo ir bijuši piederīgie, kas atteica orgānu ziedošanu, sakot – mēs nezinām, ko viņš vai viņa par šādu jautājumu domāja. Latvijā šobrīd viens donors var glābt trīs cilvēkus, taču ārvalstīs, kur pārstāda arī aknas, plaušas un citus orgānus – pat astoņus.

Taču retās izņēmumu reizēs vietvaras namus liek nojaukt, atstājot vietu jautājumam, vai tas darīts normatīvu stingrības dēļ vai drīzāk pašvaldības domes iegribu vārdā. Jaunais Būvniecības likums, kas spēkā kopš pērnā rudens, tādas iespējas izslēdzot.

• Ilgi lolotais sapnis par savu mājiņu pārvēršas pagaidu namā
• Lēmumu par Rudenko mājas nojaukšanu negaidīti atliek
• Jūrmalā pieaug nesaskaņotu būvniecības projektu legalizācija
• Jaunajam būvniecības regulējumam - vairāk plusu nekā mīnusu

Ūdenstilpju krasti gan iepriekšējo normatīvu laikā bija, gan patlaban ir vienas no potenciālo būvnieku iekārotākajām vietām. Jelgavas novada Kalnciema pagastā pašā Lielupes krastā tādu vietu savam nākotnes namam pirms teju desmit gadiem noskatīja Valentīna Rudenko ar ģimeni. Toreiz būvniecības plāniem zaļo gaismu deva tā laika Kalnciema dome, kas iznomāja zemes gabalu un teritorijas plānā mainīja tā statusu no mazdārziņu zemes uz apbūves teritoriju.

Kā daudzi, Rudenko tālāko ceļu gāja nelegāli – sāka celt ēku, dokumentu kārtošanu atstājot otrajā plānā.

Pirms četriem gadiem, kad ģimene mitinājās pagaidu būvē, mājai bija tikai ielikti pamati, iesākts pirmais stāvs un sācies pamatīgs strīds ar nu jau pēc reformas izveidoto Jelgavas novada pašvaldību.

Tagad nekas nav mainījies. Valentīna rāda savu pagaidu mājiņu, kas uzcelta ar mērķi tajā uzturēties, kamēr uzcels īsto māju. Jau piecus gadus viņi tajā mitinās būtībā pretlikumīgi, jo celtniecība notikusi nelegāli.

"Nelikumīgi ir tas, ka man tajā mirklī nebija projekta un būvatļaujas. Statuss, ka šī ir apbūves zeme, bija. Tāpat bija nomas līgums ar domi, ka drīkstu šeit celt. Toreiz vīrs teica, ka pats visu zina, kā būvēt," stāsta Rudenko. "Viņš ir pieredzējis celtnieks, uzcēla, lūk, to māju kaimiņos no pamatiem līdz jumtam. Sev visu darījām pakāpeniski – sākumā izmaiņas teritorijas plānā, bet tad, kad būvvaldē iesniedzu jau arhitektūras plānošanas uzdevumu, man tika atteikts. Dokumentā pat nebija minētas apstrīdēšanas iespējas.

Ģimenē apspriedāmies, ka nav būtiski, ja mums nav būvatļaujas, jo dome zemei apbūves statusu ir piešķīrusi. Tā bija mana lielākā kļūda, ka neiedziļinājos juridiskajās niansēs. Pēc tam dome visu uzcelto lika nojaukt.

Netiek ņemts vērā ne ieguldītais darbs, ne nauda – tās pūles, lai tādus krūmus pārvērstu šādā oāzē," savu pieredzi stāsta Rudenko.

Ģimenes bagāžā likuma pārkāpumu netrūkst. Bet legalizācijas iespēju, kādas dotas simtiem citos gadījumos, šajā gadījumā it kā neesot piemērojamas. Iemesls – tā laika Satversmes tiesas spriedums, ar ko tika aizliegts būvēt tur, kur applūšanas riski pastāv kaut reizi simt gados. Tāpēc ir situācijas, ka turpat blakus lepnai privātmājai otrs zemes saimnieks savu ēku vairs celt nedrīkst.

"2000. gadu sākumā izpratne bija tāda - ja teritorija applūst, tad viņu drīkst uzbērt, lai neapplūst un pēc tam drīkst būvēt. Vēlāk Aizsargjoslu likumā bija izmaiņas, kas aizliedza arī uzbērt teritoriju. Jāsaka, ka viņa nerīkojās, kā likumā būtu teikts. Nevajadzēja būvēt!" skaidro Jelgavas novada būvvaldes vadītājs Andris Ziemelis.

Tāpēc Jelgavas novada dome jau pirms pieciem gadiem lika Rudenko ēkas nojaukt, vietu sakārtojot tā, kāda tā bija pirms tam. Visas tiesu instances spriedušas, ka Jelgavas novads lēmis tiesiski.

Taču opozīcijas deputāti vērsušies pie kolēģiem domē, aicinot iepriekšējā sasaukuma lēmumu pārdomāt. Komiteju sēdē domē ievēlētā Kārļa Rimšas (Latvijas Reģionu apvienība) aicinājums atsaucību neguva. "Bet varbūt, ka dome varēja lemt savādāk. To tiesa nevērtēja un priekšlikumus nepiedāvāja. Tad kādēļ ir vajadzīga šāda iestāde kā dome, kur jau pats vārds nosaka "domāt"? Konkrēti šajā gadījumā - mēs varam nodemonstrēt savu muskuļu spēkus, jo mums ir spēks un vara. Bet kādi ir ieguvumi? Mēs varam piespiest viņu nojaukt to objektu. Bet vai jūs esat redzējuši to objektu dabā? Vai tas rada kādas problēmas sabiedrībai? Viņš rada problēmas trešajai personai, valstij, dabai?" retoriski vaicāja Rimša.

Pēc Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktores Ilzes Ošas teiktā noprotams, ka šajā gadījumā tiesas, vērtējot Rudenko mājas problēmas, lietas būtībā tomēr nav skatījušās. "Tiesa vērtē samērīgumu, kā arī to, vai attiecīgajā vietā tāds objekts var atrasties, vai ir to samērīgi nojaukt un cik lielā mērā tas ietekmē vidi un sabiedrības intereses, nevis tikai to, vai objekts ir uzcelts likumīgi. Var būt situācija, ka tiesa nolemj, ka objekts attiecīgajā vietā var būt (..) un nav nepieciešams nojaukt, bet ir jālegalizē un jāsakārto dokumentācija,  skaidro Oša."

Tādu samērīguma cerību gan trešdienas vakarā pēkšņi izrādīja Jelgavas novada dome. Vēl komiteju sēdē pirms nedēļas vairums bija krasi noskaņoti pret Rudenko un sprieda, ka dome pati nojauks būvi. Jau bija aplēsts, ka pāris tūkstošu eiro vērto ieguldījumu likvidācija pašvaldībai izmaksās ap 22 000 eiro.

Taču piecu gadu nostāja domes sēdē mazliet mainījusies un deputāti lēma, ka jautājumu par māju nojaukšanu uz mēnesi atliks, izvērtējot iespējas būves saglabāt.

Samērīguma ceļu par patvaļīgas būvniecības gadījumiem līdz pagājušā gada nogales likuma izmaiņām cenšas iet arī Jūrmala, kas ik pa laikam mēdz izcelties ar nelegālās būvniecības gadījumiem.

Līdz kāpu apbūvēšanai gan parasti neviens netiek, atzīst Jūrmalas Pilsētplānošanas nodaļas vadītāja Vita Zvejniece. Šogad jau 67 gadījumos pašvaldība ļāvusi būvniecību legalizēt, bet desmit situācijas ir tādas, kad īpašums jāatgriež sākotnējā formā.

Runa gan nav par ēku nojaukšanu, saka Zvejniece.

"Jūrmalā daudzas ēkas, kuras mēs pieņemam par privātmājām, vēsturiski ir bijušas daudzdzīvokļu mājas - tur ir vairāki dzīvokļi. Viens ir mazliet pievienojis no koridora, cits kaimiņš saka, ka tam nepiekritīs. Vēl pēc mēneša viņš atnāk ar vēstuli, kurā visi mājas iemītnieki piekrīt, ka viņš savu šķūnīti vai kambarīti varēs saglabāt. Tie tiešām ir vairāk dzīvokļu īpašumi, kur kāds kaut ko pārveidojis, bet pārējie nav piekrituši. Lai pārveidotu dzīvokli, ir nepieciešama pārējo piekrišana," atgādina Zvejniece.

Arī Jūrmalas Aizsardzības biedrība, kura visskaļāk reaģē uz nelikumībām kāpu zonā un citviet, atzīst, ka dome līdz šim pret nelegālo būvniecību bijusi samērīga. Biedrības vadītājs Guntis Grūba stāsta, ka Jūrmalā mēdz būt tādi gadījumi, kad pašvaldība būvatļauju izsniegusi komercobjektiem, bet tiesa vēlāk lemj, ka tas bijis nelikumīgi. Taču privātajā sektorā kliedzoši gadījumi neesot manīti.

"Es esmu ievērojis, ka Jūrmalas domes praksē ļoti bieži tiek pieņemti lēmumi par būvniecības radīto seku novēršanu gadījumos, kad privātīpašnieks patvaļīgi uzbūvē šķūnīti, piebūvē klāt stāvus vai palielina apbūves intensitāti. Man šķiet, ka Jūrmalā pašvaldība ir pretimnākoša, ievērojot samērīgumu," norāda Grūba.

Pērn visa gada laikā Jūrmalā atļauts legalizēt septiņus nesaskaņotas būvniecības gadījumus, bet šogad to ir jau teju 70.

Tāda kāpuma iemesls galvenokārt ir nevis strīdnieku kaimiņu sūdzības, bet būtiski uzlabotais Būvniecības likums. Tas liek būvvaldes inspektoram jau dokumentu kārtošanas sākuma stadijā apmeklēt vietu, kur īpašnieks plāno kaut ko darīt. Tad arī atklājas, ka šķūnītis patiesībā jau uzcelts.

Oša stāsta, ka būvvaldes neiesniedz atskaites par to, cik kopumā ēku likts nojaukt vai citādi rīkoties, lai īpašumu atjaunotu tā sākotnējā izskatā. Taču ir ziņas par patvaļīgas būvniecības gadījumu skaitu – nelegāla rīcība tiek konstatēta gandrīz katrā trešajā reizē jeb līdz 30% gadījumu no visiem. "Patvaļīgās būvniecības jautājumu sadala divās daļās. Pirmajā gadījumā patvaļīgā būvniecība ir uz salīdzinoši nelieliem objektiem, (..) jo dokumentācijas process [pēc likumpārkāpēju ieskata] ir ilgs un dārgs.

Jaunajā likumā ir noteikts, ka būves ir iedalītas trijās daļās: apbūves laukums līdz 25 kvadrātmetriem pilsētā, ārpus pilsētām līdz 60 kvadrāmetriem. Šai grupai ir vienkāršota procedūra - nav nepieciešama būvatļauja, kam seko sarežģīts process," klāsta Oša.

Otrs patvaļīgās būvniecības gadījums ir komercobjekti un privātmājas, īpaši iekāroto ūdeņu krastu vai kāpu zonās. Jaunais likums pielicis punktu iespējai, ka pašvaldības un tiesas atšķirīgi interpretē normatīvus, tādējādi vieniem ļaujot legalizēt, bet citiem liekot nojaukt. Kopš pērnā rudens tādas celtās ēkas visos gadījumos būs nojaucamas bez ierunām. Vai tādas mājas šogad jau gadījušās inspektoru rokās, pagaidām ziņu nav.

Pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš jaunajā regulējumā saredz problēmas. "Jaunais regulējums vēl nav aprobēts šajā lietā. Tā saucamo patvaļīgo būvniecību nevar legalizēt. Agrāk to varēja izdarīt, ja teritoriālais plānojums sakrīt. Tagad jebkura būve var nonākt esošā stāvoklī, proti, tās nojaukšana. Līdz ar to tā ir problēma. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jaunais regulējums ļauj izdot būvatļauju. Visi domā, ka tagad varēs doties uz priekšu! Taču būvatļauju izdod ar nosacījumiem, kuru kontroli ne vienmēr var saprast uzņēmējs un nodrošināt būvvaldes. Tur jau konflikta būtība ir iezīmēta," saka Salmiņš.

Taču ieguvumu šai likuma normai daudz, tostarp tiek izslēgti līdz tam akceptētie riski, ka par nelegālās mājas upuriem var kļūt paši tās cēlāji, kā arī pārtraukta nevienlīdzīgā precedentu radīšanas prakse, ka vienā gadījumā būvi ļauj legalizēt, bet citā liek nojaukt. Tāpat tas mazināšot arī korupcijas riskus būvniecības nozarē, lai izslēgtu iespējas pašvaldībās "kaut ko sarunāt".

• Nemanāmā nākotnes pensiju veidošana
• Līdzšinējais pienesums no pensiju fondiem - diezgan mazs
• Krievijas un Ķīnas finanšu tirgus svārstībām ietekmes nav; par Eiropu domas dalās
• Akciju tirgi un dinamiskie ieguldījumu plāni - ienesīgi, taču riskanti

Ir pieņemts uzskatīt, ka finanšu tirgos notiekošais vairumu Latvijas iedzīvotāju neietekmē. Tomēr šāds pieņēmums ir maldīgs, jo, lai arī ikdienā to neapzināmies, Eiropas un pasaules finanšu tirgus tendences lielākā vai mazākā mērā nākotnē ietekmēs vairāk nekā pusi Latvijas iedzīvotāju.

"Dalībnieku skaits valsts fondēto pensiju shēmā šobrīd ir 1,249 miljons. No tiem 771 000 ir dalībnieki, kas tika pievienoti shēmai obligāti. Un 489 000 dalībnieku shēmai pievienojās brīvprātīgi un tie ir aptuveni 39%," stāsta Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Fondēto pensiju shēmas administrēšanas daļas vadītāja Ilona Deģe.

Ņemot vērā patlaban noteikto 2. pensiju līmeņa iemaksu likmi, kas ir 5%, ikviens Latvijas iedzīvotājs, kas saņem vidēji lielu mēnešalgu – ap 800 eiro mēnesī, ik mēnesi 2. pensiju līmenī iemaksā aptuveni 40 eiro.

Tas, vai šīs iemaksas, kuras ikdienā pat nepamana, nākotnē kļūs par vērā ņemamu papildinājumu nākotnes pensijām, ir atkarīgs no mūsu izvēlētā pensiju plāna un šī plāna pārvaldnieka veiksmīgas darbības.

Pirmie valsts fondēto pensiju shēmas dalībnieki, kas 2. pensiju līmenim pievienojās 2000. gadu pirmajā pusē, pensijā devušies jau 2013. gadā. Ņemot vērā ekonomiskās krīzes laikā piedzīvoto 2. pensiju līmeņa iemaksu likmes, kā arī darba samaksas samazinājumu, viņiem izdevies uzkrāt vien nelielu papildu kapitālu, atzīst Deģe.

"Pienesums no fondēto pensiju shēmas kapitāla ir diezgan mazs šobrīd. Lai gan shēmā uzkrātais kapitāls jau pārsniedz 1600 eiro, tomēr reālais pienesums pensijai ir diezgan mazs. Šobrīd viņš ir septiņi eiro, kas ir skaidrojams dažādiem ienākumiem dažādiem cilvēkiem. Tas ir vidējais cipars. Bet ir cilvēki, kuriem šis pienesums sasniedz 30 – 35 eiro," saka Deģe.

Tiem, kam 2. pensiju līmenī izdevies uzkrāt lielāku kapitālu, proti, vismaz 3000 eiro, jau tagad ir būtiska priekšrocība. Viņi var iegādāties pensijas apdrošināšanas polisi, kas dod iespēju uzkrāto kapitālu atstāt mantojumā.

Šādu cilvēku gan ir ļoti maz, saka Deģe. "Šobrīd no tiem, kas pensionējas, var izmantot savu kapitālu mūža polises iegādei tikai 3%, tāpēc ka viņiem uzkrātais kapitāls pārsniedz to summu, ar kādu dzīvības apdrošināšanas sabiedrības ir gatavas noslēgt mūža pensijas apdrošināšanas līgumu," skaidro Deģe.

Tiem, kas pensijā dosies pēc kāda laika, gan ir pamats cerēt, ka iemaksas valsts fondēto pensiju shēmā un brīvprātīgi izvēlētajā 3. pensiju līmenī viņiem nodrošinās pārtikušākas vecumdienas.

Pēdējos gados 2. un 3. pensiju līmeņa pārvaldītājiem itin sekmīgi izdevies pavairot viņiem uzticēto kapitālu.

"Šis pusgads ir tiešām labs. Ja mēs skatāmies uz visu pensiju plānu ienesīgumu, tad pensiju 3. līmenī kopš gada sākuma pieaugums ir aptuveni 3,5%, kas ir ļoti labs ienesīgums," saka Latvijas Komercbanku asociācijas Privāto pensiju komitejas vadītāja, "SEB atklātā pensiju fonda" valdes priekšsēdētāja Dace Brencēna.

"Pirmajā ceturksnī bija uz pusi augstāks, bet tagad sakarā ar šīm korekcijām ir 3,5%. Ja mēs tā turpinātu līdz gada beigām, tie būtu 7% gadā jau pēc komisiju atskaitīšanas. 2. pensiju līmenim mums ir ļoti līdzīgi. Konservatīvajiem plāniem šobrīd, kad procentu likmes ir tik ļoti zemas, un tas krituma brīdis, kamēr procentu likmes samazinājās, konservatīvajiem plāniem deva pieaugumu, jo konservatīvajiem plāniem likmju samazināšanās dod peļņu," saka Brencēna.

Tomēr pēdējo mēnešu laikā finanšu tirgi kļuvuši ļoti svārstīgi un, lai arī Latvija šķietami atrodas ļoti tālu no pasaules finanšu tirgiem, negatīvās tendences lielajos vērtspapīru tirgos atstāj ietekmi uz Latvijas iedzīvotāju pensiju kapitālu. Tas attiecas arī uz Krievijas un Ķīnas finanšu tirgu svārstību ietekmi.

"Pensiju plānu ieguldījumu īpatsvars šajās valstīs nav tik būtisks, lai mēs varētu teikt, ka tas būtiski ietekmēs. Tur ieguldījumi ir zem 10% no kopējiem pensiju plānu ieguldījumiem," atzīmē Brencēna.

"Pārsvarā mums ir ieguldījumi Eiropā, Austrumeiropā un Latvijā, kas veido lielāko īpatsvaru. Vēl ir globālie fondi, kur ir Ķīnas un Krievijas vērtspapīri, bet tas ir globālajos fondos, bet tiešu ieguldījumu praktiski nav. Līdz ar to tā ietekme, protams, būs, bet ne tik liela. Kas attiecas uz Eiropu, tieši Eiropas akcijas šobrīd ir ļoti svārstīgas un, kas netipiski vasaras periodam, ir kāpumi un kritumi tieši pēdējos mēnešos. Ja gada sākumā bija skaists pieaugums, tad tieši pēdējos mēnešos šie ieguldījumi Eiropas akcijās deva šo "svārstīgo bildi"," viņa pauž.

Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības "Finasta Asset Management" valdes priekšsēdētājs Andrejs Martinovs gan lūkojas optimistiskāk. "Tiešām, likmes ir zemas, bet, kad ienesīgums samazinās, cenas kāpj un tad attiecīgi pie pārvērtēšanas, no tā, ka mēs vērtspapīru nopirkām par vienu cenu, bet pēc tam, negaidot tā dzēšanu, to pārdevām, arī pie negatīvām likmēm var pelnīt," norāda Martinovs.

Reaģējot uz depozītu likmju samazināšanos, pensiju fondu pārvaldītāji pēdējā laikā krietni samazinājuši noguldījumus banku depozītos. Martinovs uzsver, ka klientiem nevajadzētu uztraukties par depozītu likmju ietekmi uz pensiju kapitālu. "Tās likmes, ko piedāvā vietējās bankas, protams, atbilst tirgus situācijai, bet ne pilnībā atbilst mūsu ieguldīšanas mērķiem. Bet, ņemot vērā, ka tās tendences ir parādījušās salīdzinoši nesen, mūsu termiņnoguldījumu portfelis, kura vidējais dzēšanas termiņš ir ap divarpus gadiem, nodrošina ienesīgumu ap 3,5% gadā," viņš norāda

Savukārt Brencēna atzīst, ka pensiju pārvaldītāji ir novērojuši, ka, reaģējot uz depozītu likmju samazināšanos, ne viens vien 3. pensiju līmeņa klients steidz uzkrāto naudu ieguldīt 3. pensiju līmenī. "Pensiju 3. līmenis ir rekordaugsts iemaksu ziņā, kopš vispār 3. pensiju līmenis sāka savu darbu pirms 15 gadiem. Pirmajā pusgadā vien ir iemaksāti 27 miljoni eiro, kas ir par 67% vairāk nekā pagājušajā gadā," viņa norāda. "Bet klientu skaits jau tik dramatiski nepieaug. Tas nozīmē, ka šīs iemaksas seko līdzi tiem cilvēkiem, kas kādreiz ir slēguši līgumus, bet tagad veic iemaksas. Viena liela daļa, tas man ir jāatzīst, ir gados vecāki cilvēki, kas savus depozītus, kur ienesīguma nav, izmanto privātos pensiju fondus, lai ieguldītu naudu, jo ienesīgums, kā jūs redzat, ir stipri pievilcīgāks par jebkuru depozītlikmi," skaidro "SEB atklātā pensiju fonda" valdes priekšsēdētāja.

Pensiju pārvaldītāji gan šādu stratēģiju sauc par visai riskantu.

Martinovs uzsver, ka cilvēkiem, kas jau sasnieguši pirmspensijas vecumu, vajadzētu izvēlēties piesardzīgāku ieguldījumu stratēģiju.

"Tie, kas turēja pēdējos divus trīs gadus savus ieguldījumus akciju tirgos vai plānos, kuri iegulda akciju tirgos, ir nopelnījuši ļoti labi. Ja mēs skatāmies uz pēdējiem diviem trim gadiem, arī tie, kas ieguldīja vērtspapīros, ir labi nopelnījuši, jo likmes krita, bet cenas kāpa," pauž Martinovs. "Industrija ir nopelnījusi ļoti labi. Parasti mēs rekomendējam tiem, kam jau tuvojas pensionēšanās vecums, iziet no tiem plāniem, kas paredz ieguldījumus arī akciju tirgos. Jā, varbūt viņi negūs papildu peļņu, bet viņi zināmā mērā "iekonservēs" tos savus ieguvumus, kas gūti pēdējos trīs, piecos vai desmit gados," saka Martinovs.

Proti, lai arī aktīvie jeb dinamiskie ieguldījumu plāni sola lielāku peļņu, šādi ieguldījumi ir jūtīgāki pret tirgus svārstībām, to ienesīgums nav garantēts un tos nevar uzskatīt par depozītnoguldījumu aizvietotājiem.

"Termiņnoguldījumiem ienesīgums tiek garantēts, īpaši, ja runājam par ieguldījumiem līdz 100 000. Arī no tāda aspekta, ka 3. līmenī netiek garantēts ienesīgums un skaidrs, ka tie līdzekļi, kas tiek ieguldīti 3. līmenī, ņemot vērā visas tās nianses, politikas vai stratēģijas, kas tiek izmantotas, pārvaldot konkrētā plāna līdzekļus, ir pakļautas riskiem, pakļautas kaut kādām svārstībām," viņš piebilst.

Pensiju fondu pārvaldītāji neslēpj, ka patlaban atrast drošus veidus, kā ieguldīt un pavairot viņiem uzticēto pensiju kapitālu, nav vienkārši. Arī pašiem ieguldītājiem vajadzētu rūpīgāk sekot līdzi tam, kas notiek ar viņa pensijas kapitālu, un atcerēties, ka tā apmēru kādā mirklī var ietekmēt pat tas, vai Grieķijai izdosies saņemt jaunu starptautisko aizdevumu.

Tādu ainu rāda policijas un "Latvijas Valsts ceļu" dati. Likumsargi vērtē, ka autovadītāji pamazām kļūst arvien apzinīgāki un uzlabojumi notiek galvenokārt bailēs no sodiem. Taču galvenais ceļu būvnieks secina – pārmaiņas nāk pārāk gausi, smago mašīnu dēļ ceļi ātrāk nolietojas, tāpēc uz rudeni plānotas radikālas mašīnu svara kontroles metodes.

• Cits citu brīdinot, šoferi izvairās no pārbaudēm
• Pārkrauj, lai taupītu degvielas izmaksas
• Pārāk smagi kravas auto - otrs populārākais slikta ceļa seguma cēlonis
• Visvairāk pārkrauto kravas auto - uz Tinūžu-Kokneses ceļa
• Rudenī pārkrautos kravas auto fotografēs

Stāvlaukumā iepretim pamestajai kafejnīcai "Sēnīte" Vidzemes šosejas malā uz policijas svariem iekārtojas smagā mašīna "Scania". Tehnika nosver katru spēkrata asi, pēc tam iegūtos datus saliek kopā. Jevgēnija stūrētā mašīna ir viena no tām, kas pa Vidzemes šoseju ripo visbiežāk, jo piedalās remontdarbos.

"Uz rūpnīcu Vangažos vedu frēzēto asfaltu, kas noņemts no Garkalnes viadukta. Otro dienu braucam. Nezinu, cik viņi tur uzkrauj, – 22, 23 vai 26 tonnas," klāsta Jevgēnijs. "Vai viss likumīgi? Nu, to jau neuzminēsi, jo tam, kas frēzē asfaltu un ber kravā, svaru jau nav. Tā apmēram uzkrauj kalnu, dievs viņu zina, cik daudz tur ir. Šāda pārbaude gada laikā man ir pirmo reizi. Agrāk esmu kā tālbraucējs braukājis pa Eiropu, Krieviju, bet te pirmo reizi apturēja. Pagaidām nesaprotu, kas, kāpēc un kā," neizpratnē ir Jevgēnijs.

"Šī transporta līdzekļa vadītāja mašīnai ar masu viss ir kārtībā. Transporta līdzekļa sastāvs gan uz asīm, gan visa masa bija normas robežās –  paldies viņam par sadarbību! Var braukt!" stāsta Valsts policijas Autopārvadājumu uzraudzības nodaļas inspektors Artūrs Smilga.

Viņš skaidro, ka reida laikā pārbaudītās pirmās mašīnas masa nav pārsniegusi ar normatīviem atļautās 40 tonnas.

Gandrīz veiksmīgi pēc nosvēršanās ceļu turpināt var arī nākamā smagā mašīna, kuras krava izspaidītā pārsega dēļ sākotnēji izskatījās pārlieku smaga. Pārbaudē izrādās, ka šoferis ved skaidas. Taču vismaz 140 eiro sods viņam un 210 eiro – firmai – tiks par gandrīz gadu neveiktu tahogrāfa pārbaudi. Tā ir ierīce, kas reģistrē autovadītāja darba laiku, transportlīdzekļa kustības ātrumu un nobraukto attālumu, iepildīto un izlietoto degvielas daudzumu un arī uzkrautās kravas daudzumu.

Nākamās stundas laikā aina Vidzemes šosejā pilnībā izmainās – smagās mašīnas pa to tikpat kā nebrauc. Šoferi jau nodevuši ziņas cits citam, atzīst inspektors Smilga.

"Parasti jau mēs tā nedarām, ka stāvam ar svariem un gaidām. Pāris mašīnu pabrauc garām un vairāk vairs nebrauc. Informācija tiek nodota tālāk citiem vadītājiem! (..) To vietu, kur var svērt, nav tik daudz. Mums ir noteikumi, kur noteikts, kādos apstākļos var notikt svēršana. Mums ir savas metodes, kā mēs veicam izlasi, kurus gribam svērt un pārbaudīt," klāsta Smilga.

Pienākums svērt smagās mašīnas Valsts policijai nodots pirms trim gadiem. Lai gan kopējā satiksmē kravas auto ir trešā daļa, pērn likumsargi pārbaudījuši tikai 156 braucamos. Šogad sešos mēnešos nosvērtas 53 mašīnas un pusei jeb 27 šoferiem vai viņu darba devējiem piemēroti sodi.

Inspektoru rokās gadījušies gan vietējie vadītāji, gan šoferi no Lietuvas un Baltkrievijas. Puse no sodītajiem mašīnas pārkrāvuši dūšīgi – par piecām, astoņām un pat vairāk tonnām. Sodu diapazons teorētiski ļoti plašs – no 70 eiro līdz gandrīz 6000 eiro. Taču nav statistikas, kāds ir piemēroto sodu apmērs.

Inspektors Smilga teic, ka nupat nokomplektēta vēl viena svērāju komanda un pārbaudes tikšot pastiprinātas. Turklāt likumsargi neaptur katru mašīnu. "Piemēram, brauc kokvedējs un viņam līdz pusei ir piekrauts [ar kravu] – tā saucamie žagari. Tādus mēs neķeram! (..) Būtu viņam smiltis, tad viņš noteikti būtu iekritis. (..) Ne katrs, kuru apturam, bet ir pārsvars – astoņi no desmit [pārsniedz svaru, ja tiek vesti "smagi" materiāli]," klāsta Smilga.

Viņš stāsta, ka puspiekabes, kur arī mēdz būt pārsniegts svars, mēdz būt piekrautas ar smiltīm, šķembām, granti un citiem materiāliem. Grēkot mēdz arī kokvedēji un metālvedēji.

"Viņš [pārvadātājs], lai ieekonomētu degvielu, (..) brauc nevis divreiz, bet labāk sakrauj tā riktīgi daudz ar kaudzi un tad brauc," saka Smilga.

Tādi smagsvara auto ir otrs būtiskākais ceļu bojāšanās faktors aiz tā, kādā kvalitātē šoseja vispār tikusi izbūvēta, saka Rīgas Tehniskās universitātes pētnieks Viktors Haritonovs. "Piemēram, smagā mašīna var būt ekvivalenta 10 000 vieglajiem automobiļiem. (..) Jāskatās arī sinerģiskais efekts starp smago automobili un temperatūru. Ja ir smagais automobilis un karsta vasara, tad var runāt par risu veidošanos," skaidro Haritonovs.

Savukārt aukstā laikā smagas mašīnas asfaltā izraisa tā sauktās tīklveida plaisas, ko zinātnieki dēvē par noguruma plaisām. Vēlāk tīkls izkrīt, veidojoties klasiskajām bedrēm.

Pētnieks Haritonovs novērojis, ka astoņu deviņu gadu periodā risu izplatība šosejās samazinās, bet to drīzāk ietekmējot augstākas kvalitātes prasības ceļu būvē. Tehniskās universitātes pētījumā atklājies, ka smago mašīnu dēļ jauno ceļu mūžs būs pat par ceturto daļu īsāks, nekā paredzēts.

"Tika svērti automobiļi un tika konstatēta pārslodze un, analizējot pārslodzi, tika konstatēts, ka ceļu segums kalpos nevis 12 gadus, bet pa diviem trim gadiem mazāk. Turklāt pārslodze nav milzīga – par 15% vai 20% - jau minimāli pārsniedzot pieļaujamo svaru, efekts ir milzīgs. Kalpošanas laiks samazinās par 20%, ja pārslodze bijusi par 3%," saka Haritonovs.

To, ka smago mašīnu ietekme uz valsts ceļiem ir milzīga, secina arī uzņēmuma "Latvijas Valsts ceļi" Ceļu uzturēšanas pārvaldes direktors Aldis Lācis.

Tāpēc sešās lielākajās šosejās uzņēmums uzlicis automātiskās transporta skaitīšanas un svēršanas iekārtas. Dati rāda, ka noslogotākā ir Bauskas šoseja uz Grenctāles robežpunktu. Pa to ik dienu aizbrauc teju 9200 mašīnu, no kurām trešā daļa ir smagās. Igaunijas virzienā dienā dodas 4200 spēkratu, un kravas ir 41 procents no visām[!]. Visvairāk pārkrauto mašīnu fiksēts uz jaunās Tīnūžu – Kokneses šosejas, stāsta Ceļu uzturēšanas pārvaldes direktors Aldis Lācis. "Šie valsts ceļi ir būvēti ar pietiekami lielu kapacitāti, lai ilgtermiņā varētu uzņemt slodzes. (..) Ir ceļi, kas būvēti 1970. un 1980. gados, kur ceļa segumi jau ir novecojuši – tur šāda pārkrauta transporta līdzekļa parādīšanās, it sevišķi pavasarī, kad šāda kopēja ceļa nestspēja ir samazinājusies, nozīmē ceļa posma pilnību sagraušanu viena pārbrauciena laikā," atzīst Lācis

"Rekordsvars pagājušajā nedēļā ir fiksēts uz Tīnūžu – Kokneses šosejas. Ja atļautā masa ir 52 tonnas, tad šajā gadījumā tās bija 73 tonnas. Katru dienu uz Tīnūžu – Kokneses ceļa ir 38 pārkrautas mašīnas. Bet faktiski ir vēl vairāk, jo ne visām ir atļauja braukt ar 52 tonnu masu," analizē Lācis.

Īpašas atļaujas noteikto līdz 40 tonnu vietā pārvietoties ar 52 tonnu braucamo "Latvijas Valsts ceļi" gadā izsniedz ap 15 tūkstošiem smago mašīnu, no kurām vairums pārvadā mežos izcirstos kokmateriālus. Šis rādītājs turklāt ir augošs, jo vēl pirms pāris gadiem tādu atļauju bija par trim tūkstošiem mazāk.

Mašīnu svēršanas un skaitīšanas staciju iegūtie dati patlaban tiek nodoti Valsts policijai, taču uz rudeni "Latvijas Valsts ceļi" sadarbībā ar likumsargiem sola jaunu pilotprojektu. "Vairs nebūs pasākums statistikai. Līdz ar automātiskajām svēršanas un skaitīšanas iekārtām būs pievienota ierīce, kas fotografē pārkāpēja mašīnu. Šos datus gan paši uzkrāsim, gan nodosim Valsts policijai," atzīmē Lācis. "Plus vēl ar policiju tiek izskatīti varianti, kur varētu būt punkti, kur izlikt stacijas, kas ir līdzīgas radariem," pauž Lācis.

Tāds jaunums būtiski atvieglotu policijas darbu, jo šoferiem būtu grūtāk no svēršanas vietām izvairīties.

Un jākontrolē vairāk, turklāt tieši iekšzemes pārvadātāji, uzskata asociācijas "Latvijas auto" prezidents Valdis Trēziņš. Starptautiskos pārvadātājus izmācījuši bargie sodi, kas, piemēram, Krievijā esot ap 6000 eiro - turklāt ne tikai likumos, bet arī praksē.

"Visā Eiropā sit ar rubli.  Ir nopietnas soda naudas.

No otras puses, atbildībai jābūt ne tikai šoferim, bet arī nosūtītājam, jo bieži vien nosūtītājs "'izgriež rokas" šoferim. Treškārt, Rīgas ostā ir jābūt svariem, jo, saņemot kravu, ne vienmēr svars ir tāds, kā dokumentos norādīts'. (..) Satiksmes ministrija ir pārsviedusi uz muitu, muita uz Satiksmes ministriju. Tā viņi tur trijās priedēs ir apmaldījušies (..)," saka Trēziņš, gan piebilstot, ka ir cerības uz atrisinājumu.

Pēc "Latvijas Valsts ceļu" iniciatīvas pie likumdevēja drīzumā nonākšot pirmie normatīvu grozījumi, kas stingrāk regulēs īpaši smago mašīnu kontroli. Ir iecere kā pienākumu noteikt visus braucamos līdz 52 tonnu masai aprīkot ar globālās pozicionēšanas sistēmām, tādējādi uzlabojot vismaz ļoti smago mašīnu kontroli.

Gatavošanās lielākām pārmaiņām – tāds ir vairāku ekspertu izskaidrojums faktam, ka par aiziešanu no amata paziņojis ilggadējais dabasgāzes kompānijas LG vadītājs Adrians Dāvis. Uzsverot to, ka Dāvja kā uzņēmuma vadītāja darbība līdz šim ir bijusi ļoti veiksmīga, eksperti tomēr prognozē, ka uzņēmuma vadītāja maiņa var liecināt par iespējamo nākamo īpašnieku interesēm, gan arī esošā lielākā akcionāra "Gazprom" gatavību pārskatīt savus darbības principus.

Savulaik baumu līmenī izskanējis, ka uzņēmuma vadītāja vieta solīta bijušajam premjeram Aigaram Kalvītim. Arī privātās sarunās enerģētikas eksperti šo iespēju apšauba, un tiek uzsvērts - LG akcionāri drīzāk vēlas labāk pielāgoties gaidāmajai darbībai atvērtā tirgū.

Enerģētikas eksperts, "Providus" pētnieks Reinis Āboltiņš norāda, ka šobrīd ir grūti prognozēt, kāda varētu būt uzņēmuma akcionāru izvēle, tomēr pazīmes par iespējamajam pārmaiņām ir novērojamas. Piemēram, ir mainīts LG padomes sastāvs, padomē iekļaujot ar Krieviju saistītus cilvēkus. "Tas var būt indikators, ka "Gazprom" vēlētos redzēt lielāku ietekmi vai vismaz tādu pašu ietekmi, lai tā nemazinātos," tā Āboltiņš.

Arī enerģētikas eksperts, bijušais Eiropas Savienības (ES) enerģētikas komisāra padomnieks Juris Ozoliņš norāda, ka, ņemot vērā paredzamās pārmaiņas gan tirgū, gan arī uzņēmuma akcionāru struktūrā, pārmaiņas uzņēmuma vadībā ir tikai loģisks solis. Vienlaikus tomēr izskanējušas arī bažas par to, ka sarunas ar potenciālo jauno uzņēmuma akcionāru, fondu "Marguerite", ir aizkavējušās.

"Ir kāds cits interesants aspekts, ka, ņemot vērā šīs izmaiņas, gaidāmās izmaiņas, cik man ir zināms no dažādiem avotiem, tad gada sākumā uzsāktas sarunas ar fondu "Marguerite" šobrīd ir apstājušās, nekāda darbība šobrīd nenotiek. Acīmredzot visi svarīgākie dalībnieki nogaida, kādas izmaiņas būs uzņēmumam vadībā un tad, iespējams, varēs izdarīt secinājumus par tālākajām perspektīvām," teica "Providus" eksperts.

Ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola (Zaļo un Zemnieku savienība) tomēr atklāj, ka, lai gan uz brīdi sarunas tiešām risinājušās gausi, šobrīd tās ir aktivizējušās, un potenciālais investors aktīvi piedalās arī diskusijās ar Ekonomikas ministriju. "Ekonomikas ministrija šobrīd aktīvi strādā, lai atvērtu gāzes tirgu. Esam sagatavojuši visu likumu paketi, notiek konsultācijas ar nozares organizācijām, arī ar visām pārējam ieinteresātajām personām," teica ministre.

Viņa akcentēja, kas fonds "Marguerite" turpina aktīvi strādāt, jo viņiem ir nopietni nodomi iegādāties LG akcijas. "Līdz šim viņiem ir bijušas grūtības saņemt visu nepieciešamo informāciju, lai varētu veikt kvalitatīvu uzņēmuma novērtējumu un analīzi. Šodrīd, atbilstoši viņu sniegtajai informācijai, sadarbība ar esošajiem akcionāriem un uzņēmuma vadību ir uzlabojusies, un darbs turpinās diezgan aktīvā tempā," teica Reizniece-Ozola.

Ministre arī norāda, ka gan esošie, gan nākamie akcionāri visai aktīvi iesaistās topošo dabasgāzes tirgus reformu izstrādē. Fondam "Marguerite" interesē, kādi būs LG sadales nosacījumi saistībā ar gāzes tirgus atvēršanu. "Tāpēc man ir liels prieks, ka gan "E.ON Ruhrgas", gan fonds "Marguerite" piedalās šajās konsultāciju sanāksmēs, izsaka savus komentārus, uzdod jautājumus, jo mums arī ir svarīgi neaizbaidīt potenciālos investorus," teica ministre.

Arī Reizniece-Ozola atturējās no prognozēm par iespējamo nākamo LG vadītāju, bet pieļāva iespēju, ka jaunais investors uzņēmuma vadībā vēlēsies redzēt cilvēku, kas būtu gatavs darbam jaunajos apstākļos. "Nav informācijas par plānoto vadītāju vai kas varētu būt tie iespējami cilvēki, kas uzņēmumu vadīs," teica ekonomikas ministre, norādot, ka no sarunām ar  fondu "Marguerite" radies iespaids, ka fonds ir noskaņots strādāt "daudz eiropeiskāk" un gribētu, lai nākamā vadība būtu vērsta uz konkurenci un tirgus atvēršanu.

Faktu, ka sarunas starp fondu "Marguerite" un akciju pārdevēju Vācijas uzņēmumu "E.ON Ruhrgas" nav apsīkušas, apstiprināja arī uzņēmuma padomes vadītāja vietnieks Juris Savickis. ""Marguerite" fonds - tas nav mans jautājums. Tur tomēr notiek tādas pusslepenas sarunas starp vāciešiem "E.ON Ruhrgas" un  fondu "Marguerite" . Es tikai zinu to, ka viņi diezgan aktīvi pēta LG papīrus," teica Savickis.

Savickis arī atklāja, ka jautājums par to, kas būs uzņēmuma vadītājs, tiks izlemts augustā, un šobrīd gala izvēli plānots izdarīt no aptuveni pieciem sešiem kandidātiem. Savickis gan neatklāja, vai nākamajam uzņēmuma vadītājam kā viens no galvenajiem nosacījumiem ir izvirzīta spēja vadīt uzņēmumu strauji mainīgajos tirgus apstākļos, tomēr viņš neslēpa, ka izvirzītās prasības ir ļoti augstas un tiek izvērtēti gan vietējie, gan ārvalstu speciālisti.

"Tie ir gan vietējie, gan ārzemju speciālisti. Vietējie ir ar lielu darba pieredzi ārvalstīs. (..) Izlasot to, ko aģentūra izvirzījusi cilvēkam, kādām īpašībām jābūt, izglītības līmenim, politiskajai pieredzei, tad atrast tādu vadītāju nebūs vienkārši," sprieda Savickis.

Līdzšinējais LG vadītājs Dāvis, uzstājoties uzņēmuma akcionāru sapulcē, atklāja, ka uz gaidāmajām pārmaiņām uzņēmumā raugās piesardzīgi un par Vācijas uzņēmuma "E.ON Ruhrgas" ieceri aiziet no LG akcionāru loka neslēpa nožēlu.

"Man gandrīz raudāt gribās, ka "E.ON Ruhrgas" pārdod savas akcijas. Tik profesionāla kompānija, un tādus investorus otrus neatrast," teica Dāvis, paužot pārliecību, ka akcionāra maiņa noteikti ietekmēs LG darbību.

Dāvja viedoklis par sagaidāmajām dabasgāzes nozares reformām akcionāru sapulces laikā gan bija mazāk kritisks nekā dažos iepriekšējos izteikumos, tomēr pieredzējušais vadītājs joprojām neslēpa, ka labprātāk saglabātu esošo LG struktūru.

"Nevajadzētu celt paniku nekādā gadījumā. Mēs esam strādājuši jau tādā situācijā, kad kompānija bija sadalīta - bija atsevišķi galvenā gazifikācijas pārvalde Latvijā, pēc tam komiteja. Bija pilnīgi atsevišķs Inčukalns [pazemes gāzes krātuve] un maģistrālie vadi, kuru bija padoti tieši "Gazprom". Mēs tāpat strādājām, gāzi piegādājām. Te nekas ārkārtējs nav pie sadalīšanas, vienkārši esmu novērojis, ka efektīvāk kompānija strādā, ja tā ir vienās rokās," teica Dāvis.

Par spīti kuluāros klīstošajām prognozēm par "Gazprom" gatavību pakāpeniski pielāgoties gaidāmajām reformām un arī atvērtam tirgum, ekonomikas ministre Reizniece-Ozola atklāja, ka saziņā ar ministriju Krievijas gāzes koncerns savu nostāju pagaidām nav mainījis.

"Arī "Gazprom" vadību aicināju uz sanāksmi, uz pārrunām, lai, līdzīgi kā ar pārējiem akcionāriem, gan uzklausītu viņu viedokli, gan intereses gadījumā izstāstītu, kā mēs grasāmies tirgu atvērt. Man šķiet, ka šobrīd ir svarīgi spēlēt atklātām kārtīm un visas puses maksimāli iesaistīt, lai pēc tam nebūtu kādi pārmetumi vai kādi zemūdens akmeņi, ko mēs neesam pamanījuši no savas puses.

Pēc  ilgas domāšanas vai klusēšanas saņēmu oficiālu vēstuli, ka "Gazprom" uzskata, ka līdz 2017.gadam, kamēr ir spēkā privatizācijas līgums, nekādas darbības ar uzņēmumu nedrīkst tikt veiktas un šādā kontekstā arī viņi būtu gatavi runāt," atklāja ministre.

Tiesa, ekspertu vidū valda vienprātība par to, ka, ņemot vērā gan strauji sarūkošo dabasgāzes noieta apjomu Baltijas reģionā, gan arī Eiropas Savienības enerģētikas politikā notiekošās pārmaiņas, kopumā Krievijas gāzes koncerns labi apzinās nepieciešamību pēc pārmaiņām LG nākotnes darbībā un ātrāk vai vēlāk pieņems spēles noteikumus.

Kā vienīgais iespējamais klupšanas akmens tiek minēts topošais nozares regulējums, kurš atsevišķu enerģētikas nozares speciālistu vērtējumā šobrīd draud kļūt pārāk samudžināts.

Iesaistītās puses šobrīd cīnās par katru detaļu un koeficientu naudas sadalē, kas modeļa izstrādi padara gausu. Tomēr kopumā augstākās izglītības nozare atbalsta Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādāto finansēšanas mehānismu.

• Darbs pie apjomīgās reformas - sarežģīts un grūts
• Nozarē daudz spēlētāju un daudz vēlmju
• Neskaidrības par naudu budžeta studiju vietām
• Augstākā izglītība - neaizsniedzama greznība?
• Barševskis: Augstskolām ir daudz iespēju ietaupīt

Augstākās izglītības finansēšanas modelis ir viena no apjomīgākajām reformām IZM portfelī. Uz modeli cerīgi raugās gan pati ministrija, gan arī augstākās izglītības nozare kopumā. Galvenais mērķis ir uzlabot augstākās izglītības kvalitāti. Viens no veidiem, kā to panākt, ir ieviest pētniecībā balstītu augstāko izglītību, skaidro IZM Augstākās izglītības departamenta vadītāja Agrita Kiopa.

"Tas nozīmē, pirmkārt, to, ka augstskolā notiek pētniecība, un, otrkārt, to, ka augstskolā šajā pētniecībā iesaistās ne tikai mācībspēki, bet arī studenti. Tātad strādā profesoru vadītajos pētniecības projektos, izstrādā pētniecības darbus, un faktiski iemācās tādā veidā atbildēt uz svarīgiem jautājumiem, un tādā veidā tai izglītībai ir pilnīgi cita kvalitāte," norāda Kiopa.

Nauda par sasniegumiem pētniecībā ir viens no galvenajiem finansēšanas modeļa jaunumiem. Tam jau šogad no valsts budžeta ir iedalīti 5,5 miljoni eiro. IZM bija plānojusi, ka valdība pagājušajā nedēļā pieņems Ministru kabineta (MK) noteikumus, kas noteiktu, kā šos 5,5 miljonus eiro sadalīt, taču kultūras ministre ieteica noteikumus atlikt.

Kā pastāstīja izglītības ministres Mārītes Seiles padomniece komunikācijas jautājumos Ilze Salna, Kultūras ministrija uzstāja, lai noteikumos būtu precizēta mākslas projektu definīcija. Šādas detaļu precizēšanas ataino grūto reformu pieņemšanu izglītības nozarē. Augstākās izglītības finansēšanas modelis arī iepriekš ir bijis svītrots no MK sēžu darba protokoliem, jo detaļu saskaņošana ir laikietilpīga.

Pirms mākslas projektiem modeļa virzību bremzēja reģionu augstskolu vēlme iekļaut modelī kādu veidu, kā reģionu augstskolas varētu iegūt papildu naudu. Uz to visvairāk uzstāja Ventspils Augstskola, kas atbalstu meklēja Zaļo un Zemnieku savienībā.

Tagad noteikumos ir paredzēts no valsts budžeta atalgot augstskolu pētniecību sadarbībā ar pašvaldībām un to uzņēmumiem, par ko gandarīta ir Ventspils Augstskolas rektore Gita Rēvalde.

"Kopumā jā, mēs esam ļoti priecīgi par šādu papildu, varbūt ne bonusu, bet rezultātu, ko augstskolas varētu sasniegt. Tātad, ja augstskola ir pratusi dabūt papildu naudu kaut kur citur, tad valsts to novērtē un arī vēl piešķir papildu. Tāda ir tā ministrijas loģika, un no šī aspekta, protams, ka normāli, ka ņem vērā arī šo pašvaldībās iegūto finansējumu, ja augstskola ir pratusi no pašvaldības ar kaut kādiem mehānismiem salīgt kaut kādus papildu darbus, par ko pašvaldība maksā," skaidro Rēvalde.

Lai gan darbs pie modeļa ir sarežģīts un grūts, kopumā augstākās izglītības nozare ir gandarīta, ka reforma virzās uz priekšu, lai gan tas notiek gausāk, nekā varētu gribēt.

Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra skaidro, ka nozarē ir daudz spēlētāju un katrs vēlas modelī redzēt kaut ko sev tīkamu. Tāpēc saskaņošanas process ir garš. Tomēr Vētra uzsver - jau tas vien, ka modelis konceptuāli valdībā ir apstiprināts, ir nozīmīgs panākums.

"Neapšaubāmi, tas ir būtisks solis uz priekšu. Tas ir tiešām daudzu iesaistīto speciālistu, amatpersonu, protams, arī IZM darbinieku liels sasniegums, ka šis jaunais modelis vispār ir akceptēts, jo, ja ir modelis akceptēts, var tālāk jau pārcelt diskusiju par naudas daudzumu, bet nevis mēs visu laiku apstājamies pie tā, ka varētu tā darīt, varētu tā, un vispār līdz konkrētajam finansējumam, līdz konkrētajiem kritērijiem, kas nosaka, kā augstākā izglītība Latvijā attīstās, vispār nenonāk diskusija," vērtē Vētra.

Jaunais modelis sastāv no trīs pīlāriem, sekojot Pasaules Bankas ieteikumiem. Sasniegumu aile jaunajā finansēšanas modelī tiek saukta par otro pīlāru. Tas ir vienīgais, kam valdība jau ir iedalījusi papildu naudu. Pirmais pīlārs jeb bāzes finansējums, kā arī trešais pīlārs jeb attīstības finansējums vēl gaida savu daļu no valdības maka.

Kopā IZM papildus jau iedalītajiem 5,5 miljoniem eiro šogad vēlas vēl papildu 6,2 miljonus. Tomēr visvairāk neskaidrību jaunajā augstākās izglītības finansēšanas modelī ir par pirmo pīlāru – bāzes finansējumu, kas nosedz budžeta studiju vietu izmaksas. Lai gan studenti, kas iegūst budžeta vietas, studē bez maksas, praktiski tas nenozīmē, ka studijas apmaksā valsts.

Augstākā izglītība smagi cieta krīzes laikā - nogriezta gandrīz puse naudas budžeta vietām. IZM vienas studiju vietas bāzes finansējumu samazināja no 1800 eiro līdz 1300 eiro - ar to ir par maz, lai nosegtu studiju maksu. Paradoksāli, bet budžeta vietu skaits nesamazinājās. Augstskolas taupīja uz kontaktstundu, pētniecības un personāla rēķina.

Kā atzīst Latvijas Universitātes (LU) Zinātņu prorektors un nākamais universitātes rektors Indriķis Muižnieks, trūkstošo naudu par budžeta vietām šobrīd sedz maksājošie studenti.

"Situācija ir tāda, ka mēs netieši uzliekam tās iztrūkstošās maksas daļu uz maksas studentiem. Protams, viņi tur var mainīties. Tie, kas ir sekmīgāki, atkal iekļūst budžetā, tie, kas ir mazāk sekmīgi, no budžeta krīt ārā. Tātad tā nav tāda nolemtība uz visu studiju laiku, bet šobrīd tā mums iznāk," skaidro Muižnieks.

Bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis uzskata, ka tas nav taisnīgi, ka "cilvēks, kas ņem kredītu un maksā par savām mācībām, līdzfinansē sev blakus sēdošo studentu, kas ir iekļuvis budžeta vietā". Ķīlis, kurš jau vairākus gadus pastāvīgi kritizējis esošo budžeta vietu sistēmu, uzskata arī, ka šobrīd, neprasot no budžeta vietu studentiem nekādu atbildību, valsts rīkojas izšķērdīgi.

"Jūs izmācaties par budžeta vietu, jūs varat darīt, ko jūs gribat. Tas nozīmē, ka Latvijas nodokļu maksātāji nomaksā kaut kāda cilvēka studijas gan caur valsti, gan arī caur citiem, kuri ir kreditējušies, un tad jūs varat darīt, ko gribat. Nekādas atbildības pret Latvijas valsts nodokļu maksātājiem? Es taču varu braukt velns zina kur strādāt un tālāk darboties. Ļoti labi, to var atļauties bagātas valstis. Bet mēs neesam bagāta valsts," norāda Ķīlis.

Viņš kritizē arī to, ka modelī nav paredzēts speciāli atalgot izcilākos pētniekus, taču kopumā modeli viņš vērtē kā labu - tas prasīs ārējo novērtējumu un ir daudz vairāk vērsts uz rezultātiem. Proti, nevis uz uzņemto studentu skaitu, bet gan uz sagatavoto speciālistu skaitu. Tomēr galīgā vienošanās par to vēl nav panākta.

Turpmākajai valsts politikai attiecībā uz budžeta vietu finansēšanu iespējami vairāki varianti, stāsta IZM pārstāve Kiopa.

"Šī diskusija joprojām ir atvērta, un pastāv vairāki ceļi, kādus mēs varam iet. Viens scenārijs ir tomēr pateikt, ka viena vieta maksā 1800 eiro un saskaitīt, cik tad studiju vietas mēs varam nofinansēt. Otrs ir pateikt pilnos ciparus, lai augstāko izglītību pilnībā nofinansētu, un skatīties, kur to naudu var dabūt. Diemžēl zinām, ka budžeta situācija nav tāda, lai trūkstošos 50 – 60 miljonus varētu dabūt, lai pašreiz esošo budžeta vietu - apmēram 30 000 - skaitu nofinansētu. Tā kā tie risinājumi vēl ir jāmeklē," atzīst IZM speciāliste.

Risinājums varētu būt budžeta vietu skaita samazināšana. Šogad tas vēl nenotikšot, taču nākotnē, ja vien augstākā izglītība neiegūs daudz lielāku naudas maisu no valdības, tas var būt neizbēgami. Tādā gadījumā augstākā izglītība daudziem būs neaizsniedzama greznība, uzskata Latvijas Studentu apvienības prezidente Ilva Grigorjeva.

"Mums jau šobrīd ir situācija, kad ne visi studenti vai ne visi gribētāji var atļauties studēt. Mums jau šobrīd būtībā ir daļējs līdzmaksājums, kad ir budžeta vietas un ir maksas studenti. Vai mēs piekrītam, ka ilgtermiņa vajadzētu budžeta vietas samazināt? Nē, mums ir nostāja, ka Latvijā izglītībai būtu jābūt valsts finansētai, bet tai būtu jābūt arī kvalitatīvai. Pirmais ir kvalitāte, otrais ir tas, lai tie studenti, kas šobrīd ir budžeta vietās, nezaudē savas budžeta vietas tikai tāpēc, ka ir mainījušies noteikumi," tā Grigorjeva.

Ar jauno augstākās izglītības finansēšanas modeli apmierināta ir Rektoru padome. Tās priekšsēdētājs, Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Barševskis finansēšanas shēmā saredz agrākā izglītības ministra Rolanda Broka (Zaļo un Zemnieku savienība) laikā iecerētās reformas, kuras diemžēl toreiz neizdevās ieviest.

Barševskis stāsta, ka augstskolas naudu varētu taupīt uz administrācijas izmaksām. Piemēram, Daugavpils Universitātes 13 mazie zinātņu institūti nesen ir apvienoti divos. Barševskis uzskata, ka šim piemēram būtu jāseko arī citiem.

"Augstskolām joprojām ir diezgan sadrumstalota iekšējā struktūra. Ir runa par daudzajām fakultātēm un visu pārējo. Un tāpēc augstskolām, es uzskatu, ir daudz vairāk jādomā par, lūk ,šādu iekšējo konsolidāciju, tādā veidā mazinot administratīvo slogu un ietaupot līdzekļus tīri administratīvajām vajadzībām," teica Barševskis.

Latvija vēsturiski augstāko izglītību finansē ļoti kūtri. Šim mērķim Latvija atvēl vien 0,8% no iekšzemes kopprodukta. Lietuva un Igaunija Latvijai ir par 0,5% priekšā. LU jaunievēlētais rektors Muižnieks gan uz nākotni skatās cerīgi un uzskata, ka ieguldot izglītībā, valsts sev palīdzētu.

"Mēs palīdzam Grieķijai. Nu mums vispār ir jāpalīdz arī pašiem sev. Tas ir labākais veids, kā palīdzēt sev - ieguldīt izglītībā. Tas ir jautājums arī par mūsu pašu spēju atbildīgi rīkoties," uzskata Muižnieks.

Tā kā šonedēļ MK sēde nenotiek, augstākās finansēšanas modeli valdība varētu turpināt skatīt nākamnedēļ.

Rīgas domei Lucavsalā pašreiz pieder gan tās atjaunotā un labiekārtotā puse, gan lielākā salas daļa otrpus Salu tilta ar plašu neizmantotu platību un mazdārziņiem. Pērn bija plānots izsolīt zemi vairāk nekā 100 hektāru platībā. Rīgas mērs pagaidām sola dot iespēju īres līgumus slēgt līdz pieciem gadiem.

• Redz potenciālu ūdens satiksmes atjaunošanai
• Lucavsalā gan aizauguši, gan kopti dārziņi
• Dārziņa kopšana - modes kliedziens jaunajiem
• Risinājums salas sakopšanai - ilgtermiņa noma
• Neizslēdz atsevišķu zemes gabalu pārdošanu

Lucavsalas privāto māju lokā kādas senas brūnas koka mājas pagalmā kokā iekārtās, no riepas veidotās šūpolēs vēl rīta halātā sēž maza meitene. No atvērtajiem mājas logiem plīv balti mežģīņu aizkari un sētu sargā divas lielas suņu meitenes. Saimniece Dace Garāņina aicina pagalmā un labprāt dalās atmiņās par dzīvi Lucavsalā, kur ir vien 13 privātmāju.

"Ziemā mums šeit vienmēr ir pavisam mierīgs, un tad vasarā sabrauc dārziņu apsaimniekotāji. Arī krasts agrāk izskatījās citādāk, tas bija līdzīgs kā Zaķusalā vairāk – tur bija tāds celiņš un apkārt bija lieli koki. Tāpat rīdzinieki šeit turēja savas laivas, krastā bija mazas būdiņas – laivu nojumītes," stāsta Dace Garāņina.

"Tēra" mājās ģimene dzīvo jau ceturtajā paaudzē. Šeit iekopts neliels piemājas dārzs, līdzās vairāki šķūņi, bijusi arī kūts. Daces māte Dzidra Šēnberga šajā mājā piedzimusi un smejas, ka patiesībā salas iedzīvotāji sevi dēvē par lucavsaliešiem, nevis rīdziniekiem.

Abas iedzīvotājas ir kategoriski pret salas pārdošanu vai apbūvi un uzskata, ka tā arvien jāattīsta kā zaļa teritorija Rīgā, tikai jāpadara pieejamāka iebraucējiem.

"Manuprāt, tas ir muļķīgākais, ko var izdomāt - pārdot Lucavsalu. Vienīgi tos dārziņus vajadzētu vairāk sakopt. Tagad jau ir mazliet labāk, bet vienu brīdi mums te bija džungļi. Tāpat negribētu uz tās pašvaldību zemes redzēt privātu apbūvi, domāju tā ir rīdzinieku zeme, kurai jābūt pieejamai visiem, nevis tikai dažiem izredzētajiem," uzskata Dace Garāņina.

Kādā citā Lucavsalas iezemiešu mājā dzīvojusi latviešu brīvības cīnītāja, padomju disidenta Gunāra Astras ģimene.

Viņa brālis Leons Astra stāsta, ka agrāk teju pie katras mājas krastā bija ierīkota koka laipa, pie kā piesietas laivas. Viena no spilgtākajām bērnības atmiņām un izklaidēm bijusi plostu pludināšana pa Daugavu no kokzāģētavas Zaķusalā - tur ik dienu plkst.13 skanējusi tvaika svilpe, pēc kuras visi lucavsalieši regulējuši savus mājas pulksteņus.

"Tajā laikā šī vieta sevišķi apmeklēta nebija, reizēm te brauca zvejnieki vai kādi atpūtnieki. Ģimenes dārzi uz salas parādījās tikai ap 1945. gadu. Te bija tikai pļavas un bija kluss, mierīgs, zaļš stūris. Tāpat šeit kursēja pasažieru kuģītis, ap 20 vietu ietilpīgs un ceļu sāka apmēram vietā, kur patlaban ir zivju paviljons. Tas kursēja reizi stundā par ļoti niecīgu samaksu. Tie, kas šeit uz salas kaut ko izaudzēja, tie to savu produkciju arī veda ar kuģīti pāri Daugavai uz tirgu. Tas bija jauks skats – tantes ar ziediem un dārzeņiem brauca ar kuģīti," tā Leons Astra.

Lucavsalas iedzīvotājs stāsta, ka Daugava šad tad mēdzot applūst. Iespējams, tādēļ pašvaldībai izsolē nevienu pircēju salas zemēm neizdevās atrast, pieļāva Leons Astra.

Runājot par teritorijas attīstību, viņaprāt, Lucavsalu nevar atstāt tādu, kāda tā ir patlaban. Jāļauj aktīviem ļaudīm attīstīt salu bez smagnējas apbūves. Liels potenciāls cilvēku piesaistē būtu ūdens satiksmes atjaunošana. Tāpat vietējie iedzīvotāji varētu sanākt kopā, lai savāktu kādas vēstures liecības - tās varētu padarīt pieejamas arī salas viesiem.

"Manuprāt, šeit nekādas biroju ēkas un augstceltnes nevajag. Kādēļ gan lai šeit, pašā Rīgas centrā, neierīkotu pamatīgu zaļu atpūtas teritoriju, protams, ar kādu sporta aprīkojumu," sprieda Leons Astra.

Lucavsalas mazdārziņu teritorija stiepjas salas ziemeļrietumu krietnā daļā. Ir vietas, kur dārziņi un ceļi aizauguši ar garu zāli. Taču daudzi dārziņi ir sakopti - tajos uzslietas stikla un plēves siltumnīcas, koka nojumes, krāsainas būdiņas un pat dažviet ievilkti dzīvojamie treileri.

"Mēs nomājām un tad jau bijām sākuši būdiņu novākt, jo dzirdējām, ka te, Lucavsalā, būvēs augstceltnes. It kā jau jārēķinās ar pilsētas vajadzībām, jo tā ir viņu zeme. Bet mums, večiem, te ir ļoti laba atpūta, jo labais krasts apbūvēts ar pastaigu parku, bet man patīk darboties, jo, ja varu kaut ko darīt, es jūtos labāk," stāsta mazdārziņa kopēja Vera.

Daļu teritorijas apsaimnieko Jumpravsalalas ģimenes dārziņu apvienība. Vienā no zemes ceļu tīkla krustojumiem uzslieta oranža koka būdiņa ar uzrakstu "Jumpravsalas valdes ēka".

Nelielā biroja būdiņā ielikts vecs darba galds un krēsls, logā iekārti aizkari, bet sienas izlīmētas ar vaska drānu, uz kā lielu saulespuķu raksts.

Kopienas vadītāja Rasma Griņa tur saimnieko jau no bērnības četrdesmito gadu nogalē un ir pārliecināta, ka ģimenes dārziņu tradīcija pilsētas iedzīvotājiem bijusi vajadzīga, un vietai būtu piešķirams arī kāds kultūrvēsturisks statuss, lai neviens to nepakļautu iznīcībai.

"Mēs esam daudreiz teju iznīcināti un vienmēr esam kaut ko izdarījuši, lai saglabātos. Nu labi, [Rīgas mērs, Nils] Ušakovs tagad piekrita saglabāt, bet tad nāks vēlēšanas, varbūt nāks kāds cits pie varas pašvaldībā un atkal kaut ko citu te gribēs attīstīt, stabilitātes nav. Tāpēc domāju, ja mums iedotu to statusu, dārziņus neviens nevarētu aizskart," domā Griņa.

Viņa stāsta, ka jūnija sākumā šeit bijusi sapulce, kurā paviesojies arī Rīgas mērs Nils Ušakovs ("Saskaņa"), kas cilvēkiem atvainojies par vēlmi Lucavsalas zemi pārdot un solījis, ka dārziņi palikšot neskarti, turklāt veidošot kādu teritorijas attīstības padomi, kurā ļaušot piedalīties arī dārziņu īrniekiem

"Mēs sapratām, ka elektrību mums te neievilks, ko šeit visvairāk tagad vajag, lai te nestaigātu bomži un mēs varētu pārvietoties tumsā. Tāpat obligāti jāpārmēra šeit zeme, bet pati biedrība to neuzņemsies, kamēr nav līgumu vismaz uz deviņiem gadiem, jo tad mēs zinām, par ko maksājam naudu, tas ir dārgs prieks," sprieda dārziņu apvienības pārstāve.

Šobrīd pašvaldības Lucavsalas zemes gabalu nomas cenas esot zemas, jo līgumu termiņš ir tikai gads. Ģimenes dārziņu kopienas biedri maksājot vidēji līdz 20 eiro gadā par 200 kvadrātmetru dārziņu. Tur ir daudz vecu augļu koku, ogu krūmu. Cilvēki audzē arī saknes, tomātus, gurķus un zaļumus, kas dodot atspaidu ikdienas izmaksām par ēdienu.

Rasma Griņa uzskata, ka dārziņu nomāšana pēdējā laikā esot modes kliedziens jaunām ģimenēm. Starp tām ir arī Lucavsalā sastaptās jaunās sievietes Lienes ģimene, kas nupat iekopusi dārzu. "Diezgan aizaudzis šeit bija, bet aši gāja. Gribas savus salātus, tāpēc dārziņu paņēmām," skaidroja Liene.

Vēl kādā no Lucavsalas daļām jau ceturto gadu darbojas Lucavsalas ekokopiena, ko veido jaunieši, kas iekopuši atvērtus dārzus. Viņi pērn stingri iestājās pret pašvaldības zemes pārdošanu, rīkojot protestus pie Rātsnama, kā arī savākuši vairāk nekā 1000 iedzīvotāju parakstu pret Lucavsalas izsolīšanu. Patlaban ap 700 ģimeņu saimnieko Lucavsalas dārziņos, lēš ekokopienas koordinators Emīls Hlevickis.

Tuvākajā laikā biedrība plāno arī sākt veidot konkrētus projektus par salas attīstību un piedāvāt tos Rīgas domes solītajā attīstības padomē. Jaunieši pieļauj arī minimālu apbūvi, kas pielāgotos esošajai salas dabai, nevis to deformētu.

"Mēs aicinām dažādas nevalstiskās organizācijas, arī no universitātēm piesaistīsim cilvēkus un dažādus interesentus, kas vēlas darboties Lucavsalā. Mūsu ilgtermiņa vīzija saistās ar kultūru, izglītību, dārzkopību un ekoloģisko dzīvesveidu, kā arī ar sportu un izklaidi. Liela daļa teritorijas ir degradēta, un tur vajadzētu skatīt jaunas iespējas, kā attīstīt šo teritoriju, vienlaikus saglabājot visus dārziņus," stāsta Hlevickis.

Lai arī mūsdienās dārziņa kopšana vairs nešķiet aktuāla, vēsturiski šī nodarbe bijusi sociālās un ekonomiskās drošības spilvens cilvēkiem krīzes situācijās, stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docente, pētniece Kristīne Āboliņa.

Viņasprāt, risinājums plašākai salas sakopšanai un pakāpeniskai attīstībai ir ilgtermiņa nomas līgumi.

"Rīgas domē ir dažādas struktūras. Ja mēs runājam par Rīgas izpilddirekcijām, tad tur šis atbalsts ir, bet, nonākot līdz Attīstības departmentam, tur ir pilnīgi cita nostāja, jo jebkurš brīvs zemes pleķītis Rīgā tiek potenciāli skatīts kā iespējama attīstība, kur šo sociālo aspektu ņem vērā vismazāk. Vienīgais klupšanas akments pilsētas attīstības plānu veidošanā ir šis vārdu salikums – pagaidu zemes izmantošanas veids," stāsta Āboliņa.

Rīgas domes priekšsēdētājs apstiprināja, ka pērn pieņemtais lēmums pārdot pašvaldības zemes Lucavsalā šovasar ir mainīts, lai iedzīvotāji varētu turpināt iekopt mazdārziņus un attīstīt salas zaļās teritorijas. Tiesa gan, uz zemesgabaliem 103 hektāru platībā neviens pērn izsolē nebija pieteicies.

"Mana pozīcija ir, ka pērn pieņemtais lēmums pārdot visu salu bija nepareizs. Mēs redzam, ka ik gadu pieprasījums pēc zaļajām teritorijām pilsētā pieaug. Tāpat redzam, ka patlaban atbilstoši pilsētas attīstības plāniem jaunais pilsētas centrs būs Skanstes kvartālā," teica Ušakovs.

Taujāts par to, vai zemes gabalus varētu izīrēt ilgākam laika posmam par pieciem gadiem, Rīgas mērs norādīja, ka vispirms pašvaldība noteiks trīs līdz piecu gadu nomas iespējas eksperimentālā kārtā. Savukārt infrastruktūru sola sakārtot četru gadu laikā pakāpeniski – vispirms sākšot ar degradēto teritoriju sakopšanu.

"Mums vajadzēs kopā [ar dārziņu nomniekiem] saprast, kur būs tā robeža starp mazdārziņu koloniju, kuru attīstīsim tālāk, un zaļo zonu. Lēmums par pārdošanu tiks mainīts. Nevar gan izslēgt, ka līnija, kas ir pie tilta, ja tur būs interese no privātajiem, tad mēs varētu pieņemt lēmumu kādu gabalu tur atdot kādiem privātajiem komercijai. Tāpat jāsaprot, ka pie tilta divi lieli zemes gabali jau pieder privātajiem – kompānijai "Merks" un "Ektornet"," teica Ušakovs.

Savukārt iedzīvotājiem solīto Lucavsalas attīstības padomi sola veidot šī mēneša laikā, un to vadīšot Rīgas domes pārstāvji, iesaistot sabiedriskās organizācijas un kopienas, kas Lucavsalā jau darbojas.

• Jāņem brīvdiena darbā, lai stāvētu rindā pie ārsta
• Visilgāk telefona savienojums jāgaida Bērnu slimnīcā - pat 12 minūtes
• Vizīšu pieteikšanai aicina zvanīt pēc plkst.17
• Slimnīcas: Zvanītāji bieži ir sarunai ar operatoru nesagatavojušies
• Aizsūtītais e-pasts pazūd
• Pacienti bažījas par korupciju un negodīgumu slimnīcās

"Vai, tas ir murgs! "; "Ir jāpieteic vizīte Stradiņa slimnīcā, zvani no rīta pulksten 8 līdz vakarpuses pulksten 16, visu laiku atbild automātiskais atbildētājs, un tu netiec pie vārda."; "Tu zvani, zvani, neatejot nost, uzreiz tev paziņo, ka viss jau ir beidzies, pēc kaut kādas pusotras stundas tev vairs nav nevienas brīvas vietas"; "Es ar mieru gaidīt, maksāt par gaidīšanu, tikai nenolikt telefona klausuli – tad ir vilciens aizgājis, neko vairs nesazvanīsi." - Lai sazvanītu slimnīcu un poliklīniku reģistratūras, jābūt krietnai pacietības devai, zina Latvijas Radio aptaujātās pacientes. Par sazvanīšanas grūtībām vēsta arī nevalstiskās organizācijas.

"Man liekas samērā absurda situācija, ka cilvēki ņem darbā brīvdienu, lai nostāvētu rindā slimnīcā un ambulatorā centrā pierakstītos pie ārsta.

Ir tikai dzīvā rinda, par zvanu tur vispār nav runas. Tikai dzirdēts arī par Bērnu slimnīcu, kur mātes dienām sēž pie telefona, lai pierakstītos un pieteiktu savu bērnu," norāda pacientu organizāciju apvienības "Sustento" pārstāve Iveta Neimane. Viņasprāt, šajā laikmetā varētu vairāk izmantot tehnoloģijas. Ja pats pacients nevar pierakstīties, tad uz vizīti viņu varētu pierakstīt ārsts.

"Es gribu teikt, ka tā ir nesakārtotība pašā iestādē. Ja ir konkrēti datumi, kuros drīkst zvanīt cilvēki, tad būtu jāpaplašina šie zvanu centri. Tad "uzsēdiniet" papildu personālu! Kaut kas ir jādara! Tas ir absurds," dusmīga ir Neimane.

Arī Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklei Sandrai Ginterei par reģistratūru sazvanīšanu bija ko teikt nesenajā diskusijā jūnijā par vēža savlaicīgu atklāšanu. "Protams, ja mēs gribam darīt labu un pacientu pieteikt pie šī konsultanta, pie onkologa, tad mēs varam divas stundas vai pat dienu zvanīt. Mums skan mūzika un viss, un mēs nevaram sazvanīt. Un tad mēs sakām – "Mēģiniet paši, zvaniet!". Tad uzreiz rodas negatīvās emocijas par pieejamību, par medicīnu Latvijā," saka Gintere.

Pacienti sūdzas arī par to, ka daudzas ārstniecības iestādes atver pierakstu uz īsu laiku, piemēram, mēnesi vai trijiem.

Tas bieži vien nozīmē, ka tad visiem vienā dienā vai pat stundā jāsazvana reģistratūra, lai paspētu pierakstīties pie ārsta šajā mēnesī vai trijos. Ja neizdodas laikā sazvanīt, pieraksts ir izsmelts un pēc mēneša vai trim jāmēģina atkal.

Taču vispirms par sazvanīšanas ilgumu. To, cik tieši ilgi pie telefona jāgaida, Latvijas Radio centās noskaidrot nelielā eksperimentā, zvanot uz Stradiņa slimnīcas, Bērnu slimnīcas un Rīgas Austrumu slimnīcas pieraksta numuriem. Lai neapgrūtinātu jau tā noslogoto zvanu līniju, ļoti bieži un katru dienu netika zvanīts, kopumā septiņas darba dienas jūlijā vidēji divas trīs reizes dienā dažādos laikos.

Zvanot uz Latvijas lielāko slimnīcu - Rīgas Austrumu slimnīcu - ilgākais laiks, ko pavadījām, gaidot savienojumu, bija vienreiz sešas un citā reizē septiņas minūtes. Iespējams, sagadīšanās, abas reizes bija pulksten piecos vakarā. Tomēr deviņās no 16 zvanīšanas reizēm bija jāgaida divas līdz trīs minūtes. Tas bija dažādos laikos gan no rīta, gan pa dienu, gan vakarā. Dažas reizes nebija jāgaida nemaz vai pusminūti.

Stradiņa slimnīcā ilgākais gaidīšanas laiks bija vienreiz četras un divreiz piecas minūtes - abas reizes vienos dienā, pārējās reizes tika gaidīts vai nu trīs minūtes, vai arī savienoja nekavējoties vai minūtes laikā.

Ilgāk bija jāgaida, zvanot uz Bērnu slimnīcu. Tas nav liels pārsteigums, jo tā ir vienīgā universitātes līmeņa slimnīca, kur ārstē bērnus.

Eksperimenta datus nevar vispārināt un rēķināt vidējos rādītājus, jo eksperimentu neveicām ilgā laika posmā. Ilgākais laiks, zvanot uz Bērnu slimnīcu, bija 10 un 12 minūtes. Divreiz savienojumu gaidījām septiņas un astoņas minūtes. Taču vairākkārt izdevās sazvanīt slimnīcu trīs līdz piecās minūtēs un vairākas reizes pat minūtē vai pusminūtē. Gan veiksmes, gan ne tik lielas veiksmes bija ļoti dažādos laikos.

(Autore: Sanda Blomkalna)

Tāpēc uzzināt, kā zvanu centrs strādā, vispirms Latvijas Radio dodas uz Bērnu slimnīcu.

Dienas vidū ierodamies Bērnu slimnīcas zvanu centrā - vienā telpā pie datoriem ar austiņām sēž piecas darbinieces un mikrofonos sinhroni atbild uz zvaniem. Tikmēr klientu apkalpošanas daļas vadītājs Kaspars Grosu vienā no datora ekrāniem parāda, ka šobrīd zvana savienojumu gaida astoņi cilvēki, un vidējais gaidīšanas ilgums ir sešas minūtes.

Grosu atzīst, ka ilga gaidīšana nav pieņemama, tāpēc slimnīca meklē risinājumus. "Tas, ko es varu pateikt viennozīmīgi, kas no laika gala bijis, ka visnoslogotākās līnijas ir darba dienas laikā. Tātad no kaut kādiem pulksten 10 līdz tiem pašiem pulksten 17 ir ļoti, ļoti noslogotas līnijas," norāda Grosu.

Tāpēc klientu apkalpošanas daļas vadītājs iesaka izvēlēties vēlāku zvanīšanas laiku.

"Pēc pulksten 17, ap 17.30 līdz pat pulksten 20 tās līnijas nav tik noslogotas un var vienmēr sazvanīt. Tur nav bijušas, man šķiet, daudzas tādas situācijas, kad būtu jāgaida ilgāk par divām minūtēm," klāsta Grosu.

Ja savienojums jāgaida 10 minūtes, iespējams bijusi tehniska problēma, pieļauj Grosu. Turklāt izrādās, par zvana gaidīšanu zvanītājiem ir jāmaksā.

"Mums šis zvans iznāk maksas. Tas nav paaugstinātas maksas, viņš ir vienkārši maksas zvans. Tas nozīmē, ka jūsu operators nosaka to, cik jūs maksāsiet par konkrēto zvanu uz šo numuru," norāda Grosu. "Mums ir cilvēki arī rakstījuši sūdzības par to, ka viņi ir nosēdējuši uz līnijas četras vai piecas minūtes un arī četrus vai piecus eiro par to arī samaksājuši. Bet slimnīca no tā neko nepelna. Tas ir vienkārši operatora noteikts tarifs," skaidro Grosu.

Bērnu slimnīcas zvanu centrā strādā četri līdz pieci operatori, un dienā viņi apkalpo no 700 līdz pat 1500 zvanu. Slimnīca arī saņem apmēram 300 e-pastus dienā un atbild darbadienas vai divu laikā. Jūnija beigās slimnīca uzstādījusi jaunu zvanu saņemšanas sistēmu, kas ļaus sekot līdzi līnijas noslogojumam un to uzlabot, stāsta Grosu.

"Tā ir kā aplikācija. Ja pirms tam mēs atbildējām uz vienkārši stacionāru telefonu, kur viņam austiņas pieliktas klāt un kur mēs visu darījām principā manuāli, tad tagad mums viss nāk un reģistrējas caur kompjūteru, kas mums ļauj monitorēt visu, kas notiek un kā notiek, monitorēt arī sarunas kvalitāti un sarunas ilgumu, un ļauj mums arī to uzskaitīt. Tātad arī izvērtēt to noslodzi, kurā brīdī un kā mums plānot resursus," pauž Grosu.

Jaunās sistēmas mērķis – lai gaidīšana nebūtu ilgāka par minūti.

Slimnīcas zvanu centrā arī teic, ka lielāko līnijas noslogojumu rada zvani, kuros cilvēki mēģina noskaidrot, kā rīkoties dažādu simptomu gadījumā. Tad zvanu centra darbiniekiem, kuriem nav medicīniskās izglītības, jāskaidro, ka viņi nemaz nav tiesīgi uz šādiem jautājumiem atbildēt. Tad zvanītāju novirza uz Ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni. "Kaut kādi 20% no visiem zvaniem pat ir tādi, kad cilvēki vienkārši nezina, ko viņiem darīt un kā viņiem rīkoties. Cik es saprotu, (..) diez ko kvalitatīva tā otra alternatīva nav, ka var zvanīt tam, (..) jo arī tur pasaka: "Jums ir temperatūra? Tad brauciet uz slimnīcu!" skeptisks ir Grosu.

Tālāk ceļš ved uz Stradiņa slimnīcas zvanu centru, kurš arī ir pārmaiņu priekšā.

Stradiņa slimnīcas zvanu centrā strādā divreiz lielāks darbinieku skaits nekā Bērnu slimnīcā – vienlaikus līdz pat desmit cilvēkiem. Centrā ierodamies pulksten 12, un darbinieki paspējuši atbildēt jau nedaudz vairāk kā uz 600 zvaniem. Te nav kā Bērnu slimnīcā, kur ir vienots zvanu tālrunis, te ir trīs līnijas - ambulatoro pakalpojumu centra, radioloģijas un kardioloģijas reģistratūras. Tās šobrīd cenšas sazvanīt 15 cilvēku.

Klientu informācijas un apkalpošanas daļas vadītāja Dzintra Kļaviņa saka - vieglāk sazvanīt dienas otrajā pusē. "Dienā darbinieks, ja viņš visu laiku atbild, viņš var atbildēt 180 zvaniem. Bet mums zvanu centrs neveic tikai ienākošo zvanu atbildēšanu. Arī zvana pacientiem trīs dienas pirms izmeklēšanas – skatās pierakstu kalendāru un atzvana, tādējādi veidojas brīvas vietas uz izmeklējumiem un konsultācijām. Pacienti bieži vien ir aizmirsuši un neieradīsies, vai arī saņēmuši pakalpojumu citā ārstniecības iestādē, vai arī šis izmeklējums vairs viņiem nav aktuāls," norāda Kļaviņa.

Stradiņa slimnīca tieši no šīs nedēļas ievieš jaunu sistēmu. Līdz šim katrai reģistratūrai ir bijis savs tālrunis, kas atrodams, piemēram, slimnīcas mājaslapā, un pacientam pašam ir jāizdomā – vai jāzvana ir uz radioloģijas reģistratūru, vai uz ambulatoro pakalpojumu centru, vai uz kardioloģijas reģistratūru.

Tagad būs viens vienots tālrunis un izvēles būšot vieglākas – nevis sarežģītais vārds "radioloģija", bet, piemēram, izmeklējumi, ārsts.

"Mēs esam izveidojuši sistēmu, ka mums būs vienots pacientu tālrunis, tas telefona numurs, uz kuru visvairāk nāk zvani. Un tātad pacientam tiks piedāvātas izvēles," pauž Kļaviņa. "Nospiežot taustiņu, viens varēs pierakstīties uz konsultāciju, nospiežot taustiņu divi – uz izmeklējumu un "citi jautājumi". Ļoti daudzi pacienti zvana pa dažādiem jautājumiem: nezina, kur iet, kur vērsties, un tad ir šis informatīvais tālrunis," uzsver zvanu centra vadītāja.

Kļaviņa arī norāda, ka šobrīd sarunas ar zvanu centru darbiniekiem ieilgst, jo cilvēks zvana nesagatavojies.

Tāpēc vajadzētu būt gatavam. "[Vajadzētu būt, ka ] viņš zina, kādi pakalpojumi viņam vajadzīgi, viņš zina, pie kāda ārsta viņš vēlas. Sarunas ilgums ievelkas tajā brīdī, kad pacients saka – es tagad meklēšu pildspalvu, vai! - man nav papīra blakus... Tad gaida, un tad iet tās minūtes," stāsta Kļaviņa. Austrumu slimnīca tāpēc aicina pacientus, kas gaida savienojumu, sagatavoties.

Slimnīcas informācijas centrā uz zvaniem atbild līdz pat 14 cilvēku. Slimnīcā ir vienotais pacientu pieraksts un viens tālrunis, kas novirza – pieraksts uz izmeklējumiem, pie ārsta, un tā tālāk. Tādu tagad arī "Stradiņi" ievieš.

Turklāt Rīgas Austrumu slimnīca visu laiku cenšoties sistēmu uzlabot – lai pēc iespējas daudz struktūrvienību būtu iekļautas šajā vienotajā zvanu sistēmā un nebūtu jāzvana uz citiem tālruņiem.

Informācijas centra vadītāja Larisa Kirsone ievērojusi, ka pacietības mērs cilvēkam visbiežāk ir līdz trim minūtēm. Tomēr Kirsone aicina – tā kā visi zvanītāji gaida rindā, lūdzu, nenolieciet klausuli, citādi atkal būsiet rindas beigās. Informācijas centrs arī izrēķinājis vidējo gaidīšanas ilgumu, gaidot savienojumu ar operatoriem, februārī tas bijis ļoti ilgs – vidēji septiņas minūtes, janvārī – divarpus minūtes, taču jūlijā – 57 sekundes.

Visas trīs slimnīcas arī piedāvā pieteikties elektroniski, rakstot e-pastu. Tādus Latvijas Radio nosūtīja gan Rīgas Austrumu slimnīcai, gan arī "Stradiņiem". Uz Bērnu slimnīcu nerakstījām, jo e-pastā jānorāda bērna dati. Austrumu slimnīca atzvanīja pēc trim stundām.

Savukārt Stradiņa slimnīca joprojām nav atbildējusi uz trim e-pastiem vairāku nedēļu laikā. Kļaviņa to nespēj izskaidro. "Tā ir kaut kāda tehniska kļūda, jo, pārbaudot mūsu "infoe-pastu", mums nav ienācis jūsu e-pasts," uzsver Kļaviņa.

Te gan jāteic, ka e-pastu rakstīšana ne visiem ir viegli pieejama nodarbe. Kāda paciente Alūksnē, kura nevarēja nekādi sazvanīt reģistratūru un pieteikties, nopietni piepūlējās, un tas atmaksājās. "Un tad man vienīgi atbildēja reģistratūrā. "Stradiņos" – jūs piesakiet pa e-pastu, piemēram, no rīta sešos, pie acu ārsta dakteres Ozolas. Tad es sameklēju cilvēku – savu feldšeri, kas no rīta sešos piesaka mani pie acu ārsta uz vizīti," saka sieviete.

Tomēr pacientus satrauc ne tikai tas, ka jāpavada reizēm ilgāks laiks, cenšoties sazvanīt reģistratūras. Vēl smagāka problēma veidojas, ja ārstniecības iestādes atver uz īsu laiku pierakstu, piemēram, tikai uz mēnesi vai trijiem. Tad ir jāzvana konkrētā dienā, un visi drūzmējas, cenšoties sazvanīt. Protams, valsts vietas ir ierobežotas un visi nevar pierakstīties. Nākamreiz varēs mēģināt tikai pēc mēneša vai trim, un arī tad nav zināms, vai varēs pierakstīties. Līdz ar to pakalpojums kļūst nepieejams.

Pacienti saka – ja pieraksta vietas izsmeļ piecās vai 15 minūtēs, tas vieš bažas par negodīgumu un korupciju.

"Tas bija nesen, burtiski maijā. Man bija kalendārā ierakstīts lieliem cipariem," stāsta kāda paciente. Viņa savā lokālajā slimnīcā vēlējās pierakstīties uz ehokardiogrammu, kas bija steidzami nepieciešama plānveida operācijai. "Es zvanu astoņos, kad atklāj pierasktu – "pī, pī, pī" [neviens neatbild], 8.05 – tas pats, 8.08 tas pats, 8.09 arī, 8.12 beidzot atbild un saka – "Pieraksts ir izsmelts, nevaram palīdzēt!" Klikš, pī, pī, pī" [skaņas, kad pārtrauc sarunu]," atminas kāda paciente.

Šādas situācijas mēdz būt gan mazās, gan arī lielās slimnīcās. Atsevišķi pacienti atzīstas, ka nesuši reģistratorēm šokolādes, lai viņus tomēr iekļautu rindā. Savukārt Stradiņa slimnīcā norāda, ka pierakstu atverot uz pusgadu. "Ir ļoti jādomā par šo pierakstu, cik tas ir garš. Ja janvārī pacients pierakstīsies uz augustu, viņš neatcerēsies, par to mēs esam paši pārliecinājušies," norāda Kļaviņa.

Savukārt Austrumu slimnīca cenšoties pierakstu veidot uz gadu. Taču viss esot atkarīgs no speciālistu un izmeklējumu pieejamības. Atsevišķās situācijās pieraksts arī esot uz trim mēnešiem.

Nacionālajā veselības dienestā, kas slēdz līgumus par valsts apmaksātiem pakalpojumiem ar slimnīcām, gan skaidro, ka līgumiestādēm pieraksts jāveic nepārtraukti, nedalot pa mēnešiem. Par gadījumiem, kad slimnīcas un poliklīnikas tomēr dala pierakstu, Nacionālais veselības dienests runājot ar slimnīcu pārstāvjiem. Sūdzēties varot gan pašā ārstniecības iestādē, gan arī Nacionālajā veselības dienestā.

• Pašvaldībās sodi neizpalika
• Patriotismu ar represijām neveicināt
• Pašvaldības rīkojas atšķirīgi
• Karogs - valsts piederības nacionālais simbols

Medicīnas tiesību institūta vadītāja Solvita Olsena, kas iepriekš administratīvi sodīta par valsts karoga nepacelšanu valsts sēru dienā – 14.jūnijā, nu ir gandarīta par Satversmes tiesas spriedumu. Tiesa noteikusi, ka pilsoņa pienākumu ir pacelt valsts karogu pie dzīvojamām mājām valsts svētku un sēru dienās, vienlaikus neparedzot administratīvo sodu, ja cilvēks to nav izdarījis.

"Man būs brīvība, man nebūs jābaidās no tā, ka kāds no valsts nāks un mani sodīs par to, ka man piemīt noteikta brīvība. Šis spriedums mums dos iespēju daudz plašāk diskutēt tos jautājumus, kas ir saistīti ar demokrātiskas valsts iekārtas nostiprināšanu Latvijā. Tā kā es domāju, ka tas ieguvums būs ne tikai man, tas ieguvums būs visiem Latvijas iedzīvotājiem," tā Olsena sprieduma pasludināšanas dienā stāstīja Latvijas Televīzijai.

Iepriekš pašvaldības ar vērienu speciālos reidos pārbaudījušas gan daudzdzīvokļu, gan privātās mājas. Par valsts karoga nepacelšanu valsts svētku vai sēru dienās, kas ar likumu ir noteiktas desmit reizes gadā, iedzīvotājiem vispirms izsakot brīdinājumu, bet, pieķerot jau otro reizi, piemērojot arī naudassodu līdz četrdesmit eiro. Piemēram, Rīgā pagājušajā gadā kopumā sodīti 248 iedzīvotāji, bet šogad tikai viens.

Uz ielas satiktie iedzīvotāji stāsta, ka paši sodīti par karoga nepacelšanu nav, jo par valsts svētku vai sēru dienām vienmēr atceroties. Viņuprāt, pareiza nav bijusi kārtība, ka sodus nereti maksājuši tieši pensionāri, kas nav spējīgi karogu pacelt. Tajā pašā laikā viņi arī uzskata, ka visiem kopīgi šis pienākums būtu jāpilda arī turpmāk.

"Vienmēr ir uzkārts karogs. Lielākoties tiem, kam ir māja un vecākiem cilvēkiem, viņi nezina, kad ir jāuzkar karogs, un viņi vienkārši jābrīdina, viņi nav vainīgi. Ja vēl tādu jaunāku cilvēku nav, tad viņiem ir ļoti grūti, un sodīt viņus par to gan nevar. Tos, kas speciāli neuzkar, tos var," teic kāda uzrunātā kundze.

"Teiksim, ir arī tādas vietas kā suņu būdas un, ja tur jākar karogs, tad tas tā dīvaini izskatās no malas," teic Aldis.

"Cenšos, bet var gadīties arī, ka aizmirstu. Protams, ja cilvēks strādā no rīta līdz vakaram, tad var aizmirst diemžēl. Zinu, kaimiņam bija tādas problēmas, jā. Es domāju, ka uzreiz sodīt nav pareizi, bet brīdināt laikam tomēr vajadzētu. Kārtība ir kārtība," spriež Romāns.

Pēc sprieduma pasludināšanas pirmā valsts sēru diena bija 4.jūlijs, kad piemin ebreju genocīda upurus. Šajā dienā pirms 74 gadiem Rīgā nacistu atbalstītāji nodedzināja Lielo Horālo sinagogu Gogoļa ielā kopā ar lūgšanas namā esošajiem cilvēkiem.

Pašvaldību policijas šajā atceres dienā šogad rīkojušās krasi atšķirīgi no citu gadu pieredzes.

Piemēram, Rīgas pašvaldības policija to, kā aizvadīta šī diena šogad, komentēt atteicās, sakot - pēc Satversmes tiesas sprieduma policistiem "rokas sasietas". Tāpēc tam, vai karogi bijuši pacelti, īpaša vērība neesot pievērsta.

"Satversmes tiesa saka – jā, ja valsts var prasīt karoga izkāršanu līksmās un bēdu dienās, tad valsts par šī karoga neizkāršanu tomēr nevar prasīt maksāt soda naudu. Faktiski interesanti, ka vienā un tajā pašā lēmumā Satversmes tiesa, no vienas puses, saka – jā, karogu izkārt ir katra pilsoņa pienākums un valsts likums to paredz kā saistošu pienākumu. Savukārt sodu par šī pienākuma neizpildi nedrīkst prasīt. Tātad tiktāl šeit tā norāde, kas ir valsts likuma rezultatīvajā daļā," skaidro zvērināts advokāts un tiesību Lauris Liepa.

Eksperts piebilst - turpmāk pašvaldību policijas darbiniekiem ir jāturpina iedzīvotājiem atgādināt par karoga pacelšanu, ja pamana, ka tas vēl nav izdarīts. Tajā pašā laikā, ja cilvēks atbild, ka to nevēlas darīt, piespiest nedrīkst.

"Nevar uzspiest šo patriotisko pienākumu, ja es to nejūtu. Jāatzīst, ka tās sekas, visticamāk, būs tādas, ka Latvijas sabiedrība, cik tā ir sašķelta, piemēram, mediju telpā, tik sašķelta tā būs Latvijas pilsētu ielās. Būs mājas, kurām būs karogi un cilvēki leposies ar to, ka tie ir šīs valsts pilsoņi, un būs mājas, kurās cilvēki zināmā mērā teiks – jā, man šī valsts nav tik svarīga, lai es svinētu tās svētkus, un es šo karogu nelikšu," saka Liepa. Ar represijām patriotismu nevarot veicināt.

Vienlaikus gan tiem cilvēkiem, kas ar naudassodu sodīti 14.jūnijā vai 25.martā, laikā pirms sprieduma publiskošanas, administratīvais sods būs jāsamaksā, atbilstoši tolaik spēkā esošajām tiesību normām.

Kā iepriekš minēts, pašvaldības 4.jūlijā rīkojušās kā nu kura. Piemēram, Liepājas policija turpinājusi izteikt brīdinājumus un piemērot arī sodus. Tiesa, parasti vairāk nekā desmit māju īpašniekus nesodot. Stāsta Liepājas pašvaldības policijas pārstāvis Kaspars Vārpiņš: "Pēc būtības noteikumi mainījušies nav – Administratīvo pārkāpumu kodekss mainījies nav un mēs vadāmies pēc tā. Mēs vienkārši kontrolējam to, kā tiek ievēroti saistošie noteikumi un Administratīvo pārkāpumu kodekss. Līdz ar to tas skaits, ja tas ir, tas varētu būt ļoti mazs."

Advokāts Liepa gan rāda sprieduma punktu, kas nosaka izmaiņas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, attiecīgi liedzot turpmāku naudassodu piemērošanu. Jelgavā pašvaldības policijas darbinieki 4.jūlijā devušies reidos pie iedzīvotājiem ar mērķi atgādināt par valsts nozīmes sēru dienu, vienlaikus skaidrojot pašu jelgavnieku informētību par jaunajām tiesībām.

"Jelgavas pilsētas pašvaldības policija regulāri seko līdzi policijas darbību regulējošiem normatīvajiem aktiem, līdz ar to mēs savlaicīgi bijām informēti par Satversmes tiesas spriedumu. Ņemot vērā labas pārvaldības principus, mēs apsekojām tāpat kā iepriekš pilsētas teritoriju, tai skaitā privātmāju rajonus. Tādējādi pārbaudot ne vien to, vai iedzīvotāji ir pacēluši karogus, bet arī noskaidrojot, vai viņi ir informēti par Satversmes tiesas spriedumu. Par valsts karoga nepacelšanu neviens pie administratīvās atbildības saukts netika," stāsta Jelgavas pašvaldības policijas Pilsētas iecirkņa grupas vecākais inspektors Sandris Miezis.

Pagājušajā gadā Jelgavā sodīti 38 namu īpašnieki, bet šogad protokoli izrakstīti jau astoņiem cilvēkiem. Līdzīgi kā Jelgavā rīkojušies arī pašvaldību policisti Ādažos. Sazvanīts Ādažu policijas priekšnieks Oskars Feldmanis stāsta, ka salīdzinoši nelielajos Ādažos karogu nepacēluši aptuveni 20 līdz 30 dzīvojamo māju īpašnieki: "Mēs vairāk veicām preventīva rakstura darbības. Ja kāds tur bija uz vietas, tad mēs aicinājām to karogu pacelt. Tā kā citos svētkos, kad tur vāca materiālu, pēc tam noformējām administratīvos protokolus, tad šoreiz vairāk tas bija tā, ka [policisti] vienkārši aicināja cilvēkus, kam nav [karoga] un kas bija uz vietas, viņiem izkārt to karogu. Vidēji šajās svētku dienās aptuveni būtu 20 līdz 30 materiāli par to, ka nav izkarināti karogi."

Raudzīšanās uz nacionālo simboliku no iespējama soda pozīcijām un diskusijas par simbolikas nepieciešamību vien ir pārlieku vienkāršota pieeja un tā šķeļ sabiedrību, secina sociologi.

Valsts karogs, himna un ģerbonis ir nacionālie simboli, kas simbolizē piederību valstij. Diskusijas par sodiem un to, vai karogs jāpaceļ vai nav jāpaceļ, apšauba valsts vērtības. "Būtībā, atsakoties no simboliem, mēs sākam apšaubīt vērtības. Vērtības ir tās, kas satur sabiedrību kopā. Izkarot karogu, mēs apliecinām piederību šai valstij. Ļoti liberāli skatoties, mēs varam aiziet līdz balsojumam, vai mums šī valsts ir vajadzīga vai nav vajadzīga," saka socioloģe un pasniedzēja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļā Aija Zobena.

Nākamā diena, kad jāpaceļ valsts karogs, būs svētku diena – 21.augusts. Tajā atzīmējam konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas konstitucionālo statusu" pieņemšanas gadadienu. 

• Demogrāfijas bedres zemākais punkts vēl tikai būs
• Atsevišķās universitātēs arī "bada laikos" pieaug reflektantu skaits
• Darba devēji iesaka mācīties eksaktās zinātnes
• Mudina mācīties sirdij tuvo, nevis darba tirgum izdevīgo

Tikko kā saņēmuši vidusskolas atestātus, šonedēļ studēt gribētāji vēl centās paspēt uz pirmo studentu uzņemšanas kārtu Latvijas augstskolās. Daudziem tas bija pirmais solis augstākās izglītības iestādē.

Vienotajā studiju pieteikšanās sistēmā "latvija.lv" uz 11 Latvijas augstskolām pieteikušies ir aptuvenu 8500 reflektantu, vidēji katrs piesakoties uz četrām studiju programmām.

Studentu prioritātes nav mainījušās. Visbiežāk studenti vēlas mācīties medicīnu, datorzinātnes un tiesību zinātni. Tāpat nemainīgi populāra ir arī ekonomika un vadība.

Pēdējos gados studēt gribētāju skaits samazinās par aptuveni 7% gadā.

IZM Augstākās izglītības departamenta direktore Agrita Kiopa stāsta, ka samazinājums ir paredzams. "Protams, es domāju, nevienam nav noslēpums, ka studentu skaits Latvijā samazinās. Ja šobrīd mēs runājam, ka mums ir aptuveni 85 000 – 90 000 studentu, tad mēs prognozējam, ka šis skaits samazināsies tuvākajos gados līdz kādiem 60 000," saka Kiopa.

Studentu skaits samazinās, jo Latvija ir demogrāfiskajā bedrē, kuras dziļākais posms varētu būt pēc trim gadiem.

Studējošo skaits sarūk ne tikai reģionos, bet arī Rīgā. Latvijas Universitātē (LU) šobrīd studē uz pusi mazāk studentu nekā pirms 10 gadiem.

Iemeslus klāsta LU studentu servisa direktors Jānis Saulītis. "Viens no galvenajiem aspektiem ir tas, ka ļoti daudzi cilvēki mācījās priekš otrā grāda, kas deva tādu papildu apjomu, īpaši sociālajās zinātnēs. Šis kontingents laika gaitā atbira," saka Saulītis. "Tie, kuriem vajadzēja, tie samācījās. Vēl mums bija ārvalstu filiāle, kas faktiski Universitātei arī piesaistīja, ļoti aptuveni [lēšot] – 7000-8000 studentu," norāda Saulītis.

Par spīti kopējā studentu skaita samazinājumam, salīdzinoši nemainīgu studentu skaitu izdodas noturēt Rīgas Tehniskajai Universitātei (RTU). Ar gandrīz 15 000 studentu tā ir mazliet priekšā LU. Pieteikumu skaita ziņā gan LU arī šogad ir populārākā.

Vienotajā uzņemšanas sistēmā joprojām nepiedalās Rīgas Stradiņa universitāte (RSU). Tās pārstāvji skaidro, ka pašu uzņemšanas sistēma ir lētāka gan augstskolai, gan studentiem, turklāt tai ir labi rezultāti. RSU šogad pieteikušies 2400 reflektantu, par ko priecājas universitātes Studentu servisa vadītāja Indra Treija. "Stradiņa universitātei šis vasaras pieteikšanās periods ir bijis ļoti veiksmīgs.

Mēs esam saņēmuši vairāk pieteikumus nekā iepriekšējā gadā, un pēdējo četru piecu gadu laikā mums katru gadu pieaug reflektantu skaits. Tas ir ļoti iepriecinoši, ņemot vērā demogrāfisko kritumu, kāds vispār ir valstī," klāsta Treija.

Pēc Ekonomikas ministrijas prognozēm, Latvijas ekonomikai būs vajadzīgi eksakto zinātņu speciālisti, savukārt humanitārajās un sociālajās zinātnēs ir pārprodukcija.

Valsts jau vairākus gadus mudina studentus izvēlēties eksaktās zinātnes, piešķirot tām vairāk budžeta vietu. Kiopa gan uzsver, proporcija lēnām izlīdzinās. Ja 2008. gadā sociālās, tiesību un humanitārās zinātnes studēja gandrīz četras reizes vairāk studentu nekā eksaktās, šobrīd uz katru eksakto zinātņu studentu ir divi sociālo, tiesību vai humanitāro zinātņu studenti.

"2000. gadu sākumā mums bija ļoti liels studentu skaits, kas mācījās dažādās uzņēmēju vadības zinātnēs un pedagoģijā, un tam bija dažādi iemesli. Bija prasības no darba devēju puses, ka ir jābūt augstākajai izglītībai, vai cilvēki meklēja sev jaunu pielietojumu," viņa analizē. "Šobrīd varētu sacīt, pēc tiem cipariem, ko mēs redzam, ka viss izlīdzinās un proporcija mainās. Mēs arī saprotam, ka tas ir mūsu darba rezultātā, jo mēs jau gadiem esam augstskolām virzījuši palielināt proporciju eksaktajām zinātnēm," norāda Kiopa.

Eksaktās zinātnes iesaka studēt arī darba devēji. Portāla "Prakse.lv" un Latvijas Darba devēju konfederācijas veidotajā augstskolu topā pirmo vietu ieņem RTU, savukārt programmu topā divas pirmās vietas ieņem datorzinātņu programmas, kuras arī šogad ir starp pieprasītākajām.

RTU Studiju departamenta direktore Ilze Birzniece uzskata, ka tieši darba devēju novērtējums iespaido studentu izvēli. "Priecājamies, ka skolēni novērtē šos darba devēju ieteikumus un darba devēju tendences un arvien vairāk izvēlas nākt pie mums studēt eksaktās zinātnes," norāda Birzniece. "Tas ietekmē sabiedrības domu un attieksmi un veicina izpratni par to, ka šīs tehniskās zinātnes un arī matemātikas, fizikas ķīmijas priekšmeti skolās ir svarīgi, kaut arī ne vienmēr viegli. Tie ir svarīgi Latvijas tautsaimniecībai," saka Birzniece.

Lai gan datorzinātņu un medicīnas programmu kursos auditorijas solās būt pilnas, par savu pirmo prioritāti eksaktās zinātnes studenti izvēlas retāk nekā sociālās. Piemēram, studijas LU Sociālo zinātņu fakultātē kā pirmo prioritāti ir izvēlējušies vairāk studentu nekā Bioloģijas, Ķīmijas un Fizikas un matemātikas fakultātēs kopā. Nevienu RTU programmu topošie studenti kā pirmo izvēli nav norādījuši tik bieži kā LU tiesību zinātnes.

Kiopa uzskata, ka interese par eksaktajiem priekšmetiem ir jārada skolas laikā. "Tam, ka jaunieši bieži vien neizvēlas studēt eksaktajās zinātnēs, saknes ir jāmeklē jau vidusskolā un varbūt jau pirms vidusskolas," akcentē Kiopa. "Tas ir tad, kad cilvēks izvēlas vai neizvēlas studēt ķīmiju, izvēlas vai neizvēlas studēt bioloģiju, un pēc tam, tikai vēlāk saprotot, ka viņš labprāt būtu gājis un studējis par ārstu vai studējis bioloģiju un fizioloģiju, un visas tās jomas, kas, iespējams, pat patiktu, vienkārši kaut kad gadus atpakaļ nav ienācis prātā," viņa saka.

Skolēnu mazo interesi par eksaktajiem priekšmetiem parāda arī eksāmenu izvēle. Tikai aptuveni 7% vidusskolēnu šogad kārtoja fizikas eksāmenu. Ķīmiju kārtoja vēl retāk. Tomēr arī šie rādītāji šogad ir mazliet palielinājušies, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem.

Tikmēr politologs Ivars Ījabs uzskata, ka valsts uzsvaram uz eksaktajiem priekšmetiem nevajadzētu atspēlēties uz citu zinātņu kvalitāti. "Kopumā jau, protams, tas tā ir, ka Latvijas viena no lielajām ekonomikas programmām tuvākajā laika varētu būt kvalificēts darbaspēks. Tāpēc, ja mēs gribam attīstīties, mums tehnoloģijās un inženierzinātnēs tiešām vajadzēs [cilvēkus].

Cits jautājums ir, ka pēdējos gados, nu vismaz 15, Latvijas valdība ir lielā mērā atmetusi ar roku attiecībā uz kvalitāti sociālajā un humanitārajās zinātnēs. Viņa ir vienkārši atļāvusi savairoties veselam lērumam ļoti apšaubāmas kvalitātes mācību iestādēm, kas vienkārši nodarbojas ar dempingu," kritisks ir Ījabs.

Kā uzsver politologs, Latvijai vienmēr būs vajadzīgi žurnālisti, vēsturnieki un sociologi, tāpēc arī šajās jomās ir jārūpējas, lai Latvijas augstskolas varētu sagatavot labus speciālistus. Tomēr studentiem pirmkārt ir jāņem vērā nevis tas, ko saka iestādes, bet paša vēlmes.

"Kas attiecās uz jauniešiem, es ļoti silti ieteiktu domāt nevis par to, ko konkrētā brīdī pasaka kāda ministrija, bet gan padomāt par to, ko es kā cilvēks gribētu darīt nevis pēc diviem, trim gadiem, bet pēc 15, 20 gadiem, un vai man tas būs interesanti," norāda pasniedzējs.

"Nav drausmīgāka lāsta jebkuram atsevišķam cilvēkam, kā visu mūžu darīt kādu lietu, kas tev neinteresē un nepatīk," viņš norāda.

Šim viedoklim piekrīt arī topošie studenti. "Es ņēmu vērā to, kas man patīk, ko es zinu, ko es gribu darīt, nevis to, kas ir vairāk pelnošs. Es vienkārši mēģinu uz to, kas man patīk un ko es zinu, ka varēšu darīt ar prieku," saka viena no topošajām studentēm Ieva. Viņai piekrīt Agnese. "Es domāju vairāk par to, kas mani tiešām aizrautu. Uzskatu, ka tad, ja tu darīsi to, kas tevi aizraus, tad tu noteikti dabūsi darbu," norāda Agnese.

"Manuprāt, ja tu gribi strādāt, darbu tu atradīsi vienmēr. Tā, manuprāt, nav problēma," saka Kārlis. Savukārt Roberts par darbu vēl nedomā. "Es vēl par darba iespējām nedomāju. Pirmais lielais solis, ko es vēlos izpildīt, ir apgūt studijas," viņš nosaka.

Pirmās studiju pieteikšanās kārtas rezultātus jaunieši uzzinās jau piektdien.

• Ēnu ekonomika apbedītāju gaumē
• Nozarē haoss - cieš patērētājs
• Tuvinieki neprotestē - ētika augstāka par naudu
• Prasa maksāt par pakalpojumu, ko nekad nav lūdzis
• Blakus slimnīcai un morgam... apbedīšanas firma
• Slimnīca un apbedītāji zem viena jumta? Likums to neaizliedz!
• Apbedītāji: Valsts iestādes no mums atgaiņājās kā no nelaiķiem
• Nākamā pašplūsmā atstātā nozare jau rindā - morgi

Katru dienu Latvijā nomirst 78 cilvēki. Ik gadu tas nozīmē vairāk nekā 28 000 bēru, ko nu jau lielākoties organizē ne vairs paši aizgājēju tuvinieki, bet apbedīšanas firmas vai vienkārši personas, kas šajā nozarē atradušas peļņas iespējas. Garantēts bizness – tā varētu teikt par apbedīšanas nozari, jo uzņēmējiem nav īpaši jāpiepūlas, lai viņiem būtu darbs. Cita lieta, ka pie šī garantētā biznesa augļiem ar katru gadu grib tikt arvien vairāk uzņēmīgi noskaņotu cilvēku. Tāpēc, lai gan varbūt izklausīsies ciniski, tomēr cīņa par katru līķi, it sevišķi pilsētās, ir skarba. Tikai oficiālo apbedītāju vien ir vismaz trīs reižu vairāk nekā bērējamo.

"Pavisam ir 260 spēlētāju, kuri sniedz apbedīšanas pakalpojumus. 182 ir juridiskās personas, 78 ir saimnieciskās darbības veicēji, bet vēl 30 – individuālie komersanti," VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone sauc oficiālos skaitļus, kas raksturo apbedīšanas nozari.

Sausie cipari parāda, ka bēru rīkotāji gadā apgroza ap 6,5 miljoniem eiro, pusotru miljonu nodokļu veidā samaksājot valsts budžetā.

Nozares trūcīgie oficiālie un daudz lielākos apmēros tikai ēnu ekonomikā taustāmie skaitļi ir galvenais iemesls, kādēļ uz apbedīšanas nozari teju tiešā veidā var attiecināt teicienu "iet pār līķiem".

Lielākie cietēji gan ir tuvinieki, kam ar cieņu no aizgājēja jāatvadās un kas procesu uztic kādai no apbedīšanas firmām.

To vidū ir arī šāda pieredze. "Informācija ar sarakstu par to, kas bērēs būs nodrošināts, bez cenas minēšanas tika uzrakstīta ar roku uz piezīmju lapiņas. Bēru laikā izrādījās, ka nav paklāja, bet vēlāk pārliecinājos, ka paklājs lapiņā bija ierakstīts. Bija runa par kapa noklāšanu ar skujām, un par tām tika samaksāts, bet realitātē noformējuma nekāda nebija. Kaprači nemācēja aizrakt kapu, kā nākas. Kauns bija skatīties," tas ir viens no pusotra simta pieredzes stāstiem, ko Konkurences padomei aptaujas gaitā uzticējuši iedzīvotāji.

Ilgāk nekā gadu veicot apbedīšanas pakalpojumu tirgus uzraudzību, KP nonākusi pie secinājumiem, kas nav glaimojoši nedz šā tirgus dalībniekiem, nedz kopumā valstij, kas 25 gadu laikā nav darījusi neko nozares sakārtošanai.

"Nozare ir pilnīgi nesakārtota, un nozarē ir haoss," saka Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama.

"Visinteresantākais ir tas, ka neviens pat īsti nesaprot no atbildīgajām institūcijām, kam būtu jāraugās, kas nozarē notiek un kā tā attīstās. Ne Veselības ministrija, ne slimnīcu pāraugošās iestādes tam nav pievērsušas uzmanību. Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija to nav darījusi, raugoties no pašvaldību viedokļa. Mēs konstatējam, ka šajā nozarē cietēju ir ļoti daudz: iedzīvotāji, kam nākas izmantot apbedīšanas pakalpojumus savu tuvinieku sagatavošanai bērēm, cieš valsts, kam vajadzētu būt lielākiem ieņēmumiem, un valsts un pašvaldības nesaņem ienākumus no tā, ko sniedz slimnīcas izīrēšana vai krematorijas izīrēšana. Tur ir ļoti daudz aspektu. Bet, protams, pirmkārt, cieš patērētājs, un to mēs redzējām – bija pat trakāk, nekā mēs no sūdzībām bijām iepriekš lasījuši," teica Ābrama.

Piemēram, katrs ceturtais aptaujātais atzinis, ka, rīkojot bēres, nav sapratis, kādi pakalpojumi īsti iekļauti cenā un kā veidojas kopējā summa, kas jāmaksā firmai.

Tādu ainu atklāj vēl kāds pieredzes stāsts. "Apbedīšanas birojs piedāvāja to, kas īstenībā nav nepieciešams. Man bija situācija, ka nelaiķis jau bija savests kārtībā pirms krematorijas, tomēr apbedīšanas firma uzskatīja, ka ir jānodzen vēlreiz bārda, par ko tika pieprasīti 20 eiro. Kopā krematorijā tika samaksāti 566 eiro bez urnas un kaprača. Papildus samaksāju 63 eiro par glabāšanu un 10 eiro par kapraci. Vēl slimnīcas morgā bija jāmaksā 50 eiro par ģērbšanu un grimēšanu, bet 303 eiro par zārku un nogādāšanu uz krematoriju Rīgā."

Ir arī gadījumi, kad sākotnēji tuvinieki ar apbedīšanas firmu vienojas par vienu cenu, bet beigās izrādās, ka jāmaksā būtiski vairāk, jo sākotnēji noklusēts par pievienotās vērtības nodokli vai arī pakalpojumi pēkšņi izrādījušies dārgāki.

Lielākā daļa bēru rīkotāju par tādām lietām izvēlas klusēt, jo pie mums tradīcijas, par sensitīvām dēvētās ētikas lietas un cilvēku stereotipi apbedīšanas jomā ir spēcīgāki par patērētāju prasībām. "Apbedīšana un cilvēka sagatavošana bērēm ir emocionāli ļoti smaga situācija. Tas ir laiks, kad cilvēks nedomā, cik tas maksā, un cilvēks pat uzskatīs, ka tas ir neētiski - prasīt, kāpēc tieši tik ir jāmaksā.

 Savus tuviniekus aizvadot, šajā smagajā brīdī neiesim taču runāt par naudām un cenām! "Protams, ka daļa tirgus dalībnieku ar šo situāciju arī rēķinās, jo apzinās, ka visi klusēs un nerunās (..)," atzīst Ābrama.

Pa kādam pēc bērēm pie patērētāju tiesību sargiem ir vērsies, tomēr Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) direktore Baiba Vītoliņa atzīst, ka palīdzēt būtībā nav iespējams. "Lielākoties neko neesam varējuši palīdzēt, jo cilvēkam nav bijuši nekādi dokumenti. Līdz ar to varam palīdzēt ar padomu, bet ne faktiski," secina Vītoliņa.

Tipisks "čeks" vai "kvīts" apbedīšanas nozarē ir vienkārša piezīmju lapiņa, uz kuras ar roku sarakstīti firmas nolīgtie pakalpojumi, to cenas un gala summa. Piemēram, kaprači – 160 eiro, katafalks – 70, zārks – 130, krusts – 20, pārklājs – 20 eiro.

Par būtisku problēmu Vītoliņa sauc to, ka apbedīšanas birojos nav izlikti cenrāži. Turklāt to par problēmu neuzskata arī paši apbedītāji. "Trešā daļa atzīst, ka šo cenrādi nav redzējuši. (..) Apbedīšanas pakalpojumu sniedzējiem nekādas interneta mājaslapas nav, kur būtu cenas. Līdz ar to patērētājam nav iespējams izvērtēt esošo cenu līmeni un salīdzinot to ar citu. Tā no patērētāju aizsardzības viedokļa ir ļoti nopietna problēma," norādīja Vītoliņa.

Problēma vēl jo vairāk tā ir tādēļ, ka mirušā tuvinieki, uzzinājuši sēru vēsti, visbiežāk nevelta daudz laika apbedīšanas piedāvājumu izpētei. Izvēlas kāda ieteiktu, bet biežāk – tuvāko firmu. Kvalitāte paliek apbedītāju ziņā, novērojusi KP. "Notiek pakalpojuma uzspiešana – nav skaidra pakalpojuma kvalitāte un cena. Firmas līķus pārvadā, piemēram, maizes mašīnā. Tuvinieki nevar uzzināt, kur atrodas viņu aizgājējs pirms apbērēšanas (..)," uzskaita Ābrama, piebilstot, ka nauda tiek prasīta arī par miršanas apliecības izņemšanu, lai gan neviens to nav apbedīšanas uzņēmumam prasījis.

To apliecina kāda vīrieša pieredze. "Slimnīcā nomira mans tuvinieks. Divas dienas telefoniski mani terorizēja slimnīcas morga darbinieks, kuram pieder apbedīšanas firma "Kallava", kas izmitināta morga telpās. Es paskaidroju, ka man nav vajadzīga nekāda palīdzība un bēru jautājumu nokārtošu es pats.

Kad ierados slimnīcā, lai saņemtu "Medicīnisko apliecību par nāves cēloni", liels bija mans izbrīns, ka morga darbinieks man uz galda nolika priekšā miršanas apliecību un pieprasīja samaksāt 20 latus. Es nebiju ne pilnvarojis, ne uzticējis morga darbiniekam veikt šādas darbības. Es vēlējos saņemt tikai apliecību par nāves cēloni, kuru tā arī neiedeva!

Kad devos uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru (VSAA) saņemt apbedīšanas pabalstu, man pateica, ka pabalstu saņems firmas "Kallava" īpašnieks. Praktiski man tika nozagti 360 latu tuvinieka apbedīšanai. Es vēlējos, lai cita apbedīšanas firma veic visas darbības sakarā ar tuvinieka apbedīšanu, tai skaitā saģērbšanu, mazgāšanu, skūšanu un iezārkošanu. Ciniski un nekaunīgi es tiku apkrāpts!"

Cits pieredzes stāsts atklāj apzinātu apbedīšanas firmas zagšanu. Proti, par VSAA pabalstu, ko saņēma apbedīšanas firma. "Uzņēmums neatklāja, kāds ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras pārskaitītais apbedīšanas pabalsts. Pēc tam, kad teicu, ka man ir tiesības iepazīties ar lēmumu un ka zvanīšu pati aģentūrai, tajā pašā dienā no apbedīšanas biroja atzvanīja. Pateica summu, kas bija lielāka, nekā sākotnēji izpaustā, un birojs vēlāk man atmaksāja starpību, kuru bija paturējuši – aptuveni 100 eiro. Līdz ar to sanāktu, ka es šo summu par pakalpojumu pārmaksāju, jo bēru rēķinā parādījās mazāka pabalsta summa. Būtu nepieciešams šo jautājumu sakārtot, tuvinieks nemaz nezina apbedīšanas pabalsta apmēru un tam nav iespējas to apstrīdēt."

Šie piemēri nav tikai rūgta pieredze, kas gūta kādos tā sauktajos kaktu kantoros. Tās ir oficiālas apbedīšanas firmas, no kurām daļa turklāt ērti gadiem iekārtojušās gan lielajās, gan mazās reģionu slimnīcās.

No 37 uzrunātajām slimnīcām 14 Konkurences padomei atzinušās, ka tajās turpat pie morga ir arī apbedīšanas firma. Vairumā gadījumu ārstniecības iestādes nav rīkojušas atklātas telpu izsoles, tādējādi nesaņemot labāko nomas maksas piedāvājumu. Turklāt apbedītājus iesaka slimnīcas personāls, kam būtu jāārstē, nevis ar darbu jāapgādā bēru rīkotāji. "Tas, ka slimnīca ir teikusi – "Ejiet uz to apbedīšanas firmu netālu no morga!" – un tad kāds sanitārs mēģinājis nobīdīt [mirušā tuvinieku] uz kādu citu apbedīšanas firmu…

Es pieļauju, ka daudzi apbedīšanas uzņēmumi, mēģinot meklēt jaunus klientus, cenšas nodibināt šīs draudzīgās attiecības ar slimnīcām, ģimenes ārstiem… Stradiņa slimnīcā pat Kardioloģijas nodaļa sūdzējās, ka ir neētiski uzspiests šis apbedīšanas firmas pakalpojums. Tam nebija pievērsta nekāda uzmanība," atminas Ābrama.

Stradiņa slimnīcas pārstāve Lāsma Sīle tādu gadījumu neatceras. Tāpat nezina, vai pašu morga sanitāri vienlaikus piestrādājuši apbedīšanas firmā, strādājot par sava veida aģentiem. Neko neētisku faktā, ka slimnīcā ir arī apbedītāji, Stradiņi nesaskata (Foto: Slimnīcas plāns/ Edgars Kupčs, Latvijas Radio).

Tomēr KP veiktās uzraudzības laikā lēmuši no apbedītāja atvadīties. Oficiālais iemesls – telpas vajadzēja pašiem. "Slimnīcas pamatfunkcijas ir ārstniecība, aprūpe, neatliekamā palīdzība – esot lielai vajadzībai pēc telpām, šis telpu nomas līgums netika pagarināts. Primāras ir slimnīcas vajadzības," skaidro Sīle.

KP vadītāja Ābrama uzskata, ka korupcijas apkarotājiem būtu jāpievērš uzmanība  slimnīcu ciešajai sadarbībai ar apbedītājiem. "Arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja ziņā ir dažādi neētiskie maksājumi (..) Vairākās slimnīcās sanitāri bija it kā darbinieki, it kā īpašnieki – tāda īpatnēja sasaiste. Slimnīcas, morga sanitārs ir arī apbedīšanas firmas darbinieks," neizpratnē ir Ābrama.

Tieši tāda situācija ir lielākajā Latvijas ārstniecības iestādē - Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā jeb "Gaiļezerā", kur arī lielākais morgs valstī ar 70 vietām. Kādu morga sanitāri vispirms var sastapt slimnīcas Patoloģijas centrā, bet pēc brīža tajā pašā morga ēkā viņa jau gatava izrādīt piedāvājumu kā apbedīšanas firmas "Riets" pārstāve. "(..) Pārklājs, čības (..)," viņa uzskaita piedāvājumu, smejoties sakot, ka nav jāuztraucas par konkurenci.

Gaiļezera slimnīcas morga sētas pusē mirušos atved un aizved tiešām ik pēc mirkļa. Taču ne visām apbedīšanas firmām dotas ekskluzīvas iespējas turpat, slimnīcā, izvietot savas filiāles un sniegt pakalpojumus ārstniecības iestādē mirušo tuviniekiem.

Firma "Atvadas", strādājot "Gaiļezerā", tiek gan pie slimnīcā mirušajiem, gan tiem, kas atvesti uz tajā pašā ēkā izvietoto Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centru. "Zārciņi, pārklājiņi, transports, krustiņi – viss, kas ir nepieciešams apbedīšanai," uzskaita uzņēmuma pārstāve. "Viss, kas mums nāk garām (..)," viņa piebilst, gan sakot, ka darba nav daudz – mēnesī ap 50 cilvēkiem. "Tas jau nav daudz. Nu, labi, varbūt 60," saka darbiniece.

Gaiļezera slimnīcas vadības pozīcija ir līdzīga "Stradiņos" novērotajai – ja valsts ar likumu nav aizliegusi, ārstniecības iestāde ar apbedīšanu var iet roku rokā. Tā uzskata arī "Gaiļezera" Patoloģijas centra direktors Andris Šmits. "Mūsu patoloģijas centrs ir atvērts jebkurai firmai. Nav runa par privilēģijām vai vēl kaut ko.

Ja uzskata, ja kāda firma īrē telpas morgam [un tas ir slikti], tad ir jāizdod kāds normatīvais akts, kas aizliedz slimnīcām to darīt un viss," saka Šmits. "Nav tā, ka kāds viņu [mirušo] glabā kādā šķūnī, pagrabā vai uz balkona," viņš piebilst.

Tādējādi noprotams, ka pašas slimnīcas šajā jomā mainīt neko negrib.

Taču uz pamatīgām pārmaiņām cer pati nozare, ko pašlaik neregulē nekādi normatīvi. Pašplūsmā tai darboties līdz šim ļāvis arī Valsts ieņēmumu dienests, jo statistika rāda, ka apbedīšanas jomā vidējā oficiālā alga ir tikai 321 eiro pirms nodokļu nomaksas, kamēr valstī tā ir 765 eiro. Kaprača darba stundas likme ir 2 eiro un 88 centi, bet viņa firmas valdes loceklis stundā oficiāli saņem par deviņiem centiem mazāk.

Pētersone rēķina, ka ēnas zonā strādā vismaz puse no apbedīšanas nozares. "Izsakoties ļoti vulgāri – paskatoties, cik cilvēki ir miruši un parēķinot ar tiem 400 eiro, ko viņi uzrādījuši kā vidējās izmaksas, tad aptuveni puse," lēš VID vadītāja.

Pati nozare gan teic, ka apbedīšanas izmaksas vidēji ir vismaz 700 eiro, tādēļ beznodokļu zonā varētu atrasties vēl lielāka daļa. Tā kā šīs un citas lietas tieši ietekmē konkurenci, nozares nevalstiskais sektors jau pirms laba laika vērsies valsts institūcijās, aicinot izveidot kādu regulējumu.

Latvijas Apbedītāju asociācija pat savulaik izstrādājusi likumprojektu, taču tas palicis atvilktnēs, saka asociācijas vadītājs Edmunds Štreihfelds.

"(..) Jūtama bija tāda nostāja [no valsts iestādēm] – labāk tālāk no tiem nelaiķiem!" atminas Štreihfelds.

Tam, ka pašdarbība jāsāk regulēt, piekrīt arī Eiropas Apbedītāju asociācijas pārstāvis Edgars Timpa. "Necaurspīdīgums. Nav skaidrs, kā tas pakalpojums būtu jāsniedz, ņemot vērā noteiktus standartus un minimumus. (..) Kā katrs šo pakalpojumu saprot, tā viņš to arī sniedz," atzīst Timpa.

Ar Eiropas Apbedītāju asociācijas vadītāju Timpu saruna notiek apbedīšanas firmā "Paradisus", kas atrodas Jēkabpils ielā Rīgā,  blakus Ivana kapiem. Šis apbedīšanas birojs savā ziņā ilustrē arī nozari kopumā. Jauna ēka ar atvadu zāli, tikpat jaunas automašīnas sētā, to vidū mikroautobuss kā moderns katafalks.

"Lursoft" dati gan rāda, ka "Paradisus" gada apgrozījums nesasniedz 190 000 eiro, bet peļņa ir teju 22 000 eiro. Publiski pieejamā informācija liecina, ka gan asociācijas pārstāvis Timpa, gan "Paradisus" īpašnieks Sergejs Pizāns nesmādē arī attiecības ar politiķiem. Dāsni ziedots "Saskaņai" un Saeimā netikušajai partijai "Vienoti Latvijai".

Draudzība gan vismaz oficiāli daudz nav devusi – Iepirkumu uzraudzības biroja dati vien liecina, ka "Paradisus" regulāri tiek pie vardarbīgā nāvē mirušo ķermeņu pārvadāšanas līgumiem Valsts policijā.

Firmas īpašnieks Sergejs Pizāns gatavs izrādīt biroja saimniecisko pusi, lepojoties ar valstī vienīgo privātmorgu, kurā mirušos pienācīgos apstākļos ne tikai sapoš, bet arī nosaka nāves iemeslu.

Morgu pakalpojumi ir vēl viena nesakārtota apbedīšanas nozares niša, saka Timpa.

"Tāpēc mēs arī strādājam ar Veselības ministriju, lai ieviestu nosacījumus, ka tiem, kas piedāvā morga pakalpojumus, ir jāatbilst jēdzienam "morgs". Nav  pieļaujama situācija, ka valstī kāds var iedomāties, ka var piedāvāt morga pakalpojumus garāžā, bēniņos vai pagrabā," kritisks ir Timpa.

Tāpēc Ābrama teic, ka kopā ar Patērētāju tiesību aizsardzības centru un Valsts ieņēmumu dienestu rosinās vairākas nozaru ministrijas veidot darba grupu, lai taptu normatīvo aktu bāze.

Bet jau tagad KP izpētīto nosūtījusi Valsts kontrolei un citām uzraugošajām iestādēm, slimnīcas mudinājusi pirmkārt pārskatīt, vai apbedīšanai ir vieta ārstniecības iestādē, savukārt pie reizes arī slimnīcu personālam skaidrot ētiskos aspektus, ka piestrādāt apbedīšanas firmā gluži labi nav.

• Belēvičs: Valstij nav jāmaksā divreiz
• Visa diena vēl vienam izmeklējumam
• Arī poliklīnikās prasa atkārtot izmeklējumus
• Onkologi neapmierināti ar mazo slimnīcu darbu
• Reģionos nepiekrīt, ka tur paveiktais darbs ir nekvalitatīvs
• Baidās, ka galu galā samaksās pacients
• Ārsti par kolēģu kļūdām nesūdzas

Nav pareizi, ka valsts divreiz samaksā par vienu un to pašu - tā uzskata veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS). Viņš nācis ar priekšlikumu, kā cīnīties ar tā dēvētajiem atkārtotajiem izmeklējumiem.

"Mēs maksāsim tikai vienu reizi. Pašiem ārstiem vajadzēs pateikt, ka šis izmeklējums ir bijis nekvalitatīvs, nevis vienkārši nepareizs, un taisām otrreiz," vēl iepriekš sacīja Belēvičs.

Viņš uzskata, ka ārsti paši tiks skaidrībā, atkārtoti pacientus neizmeklēs un valsts ietaupīs. Tomēr šī ideja izsaukusi kritiku mediķu un pacientu vidū.

Alūksnes slimnīcas datortomogrāfs ir septiņus gadus vecs. Tam ir četri slāņi. Alūksnes speciālisti atzīst – izmeklēšanai gana labs. Šajā caurulei līdzīgajā ierīcē gulējuši daudzi pacienti, tomēr kādai daļai ar vienu reizi nepietika – bija jāizmeklējas arī Rīgā. "Es braucu uz Rīgu un Stradiņos mani sūta atkārtot visas analīzes: kompjūtertomogrāfiju, asins analīzes... Es nezinu, kāpēc viņiem nav ticības tiem izmeklējumiem, kas reģionos tiek iztaisīti," neziņā ir kāda paciente.

Savukārt citai kundzei universitātes slimnīcas ārsts lika pārtaisīt Alūksnes slimnīcā veikto ultrasonogrāfijas izmeklējumu." (..) Neder – apraksts nav atbilstošs," par ārsta lēmumu saka kāda paciente.

Runātāji ir vairāki, taču atkārtotie izmeklējumi nav tikai Alūksnes problēma – par tiem stāsta daudzviet Latvijā. Autobusā līdz Rīgai jāmēro četras, četrarpus, reizēm arī piecas stundas garš ceļš.

Biļete turp un atpakaļ kopā maksā vismaz 17 eiro. Tam klāt vēl pacienta iemaksa - piemēram, datortomogrāfijas izmeklējumam - 14 eiro vai 21 eiro, atkarībā ar vai bez kontrastvielas.

"Tā ir tāliene. Atbrauc mājās, un tu nespēj paiet vairs. Mugura atteikusies, galva no sēdēšanas sāk sāpēt, jo mugurkauls ir beigts," saka kāda paciente. Viņa zina, ko nozīmē, ja divreiz jāmaksā par ceļu un izmeklējumiem un jāgaida divreiz rindās. Tāpēc Rīgas ārstus viņa allaž cenšas iepazīstināt ar Alūksnē jau veiktiem izmeklējumiem. "Jā, es parādu, un saku – "Mums ir tāda pati aparatūra, kā jums. Ko jūs tur citu redzēsiet?" Man nav bijis jāiet, un ārstē dikti labi," saka paciente.

Turklāt viņa gadu gaitā, komunicējot ar ārstiem, izkopusi īpašu runas manieri."Es patēloju muļķīti. Kad viņi sāk tā dikti gudri ar mani runāt, tad es vienu jautājumiņu, otru, un tad iznāk tā, ka der tas, kas man ir līdzi. Tur ir jāmāk drusku runāt pretī, un tad viņi drusku piekāpjas," pieredzē dalās paciente.

Alūksnes slimnīcas pacienti pie citu slimnīcu ārstiem nedodas ar rentgena ruļļiem, bet gan ar paroli. Datu uzglabāšanā slimnīca sadarbojas ar medicīniskās diagnostikas informācijas sistēmu "Datamed". Ārsts jebkurā datorā tad atver "Datamed" mājas lapu, ievada paroli un tad var aplūkot konkrētā izmeklējuma attēlu.

Ne vienmēr izmeklējumu atkārtot rosina ārsti augstāka līmeņa slimnīcās. Mēdz gadīties, ka apstrīd arī poliklīnikas. "Man runa ir par pašu Rīgu, un tas ir pat šogad. Man Austrumu klīniskā slimnīcā veica ultrasonogrāfiju un ieteica, ka man vajag apmeklēt gastroenterologu," atminas kāda ogrēniete. "Es mēģināju uzreiz atrast variantu – bija tā, ka visur garas rindas un par pilnu samaksu. Tuvāko es atradu Rīgā - vienu klīniku par maksu, bet man kā pensionārei bija atlaide – tikai 15 eiro un, es protams, biju laimīga. Un es parādu izmeklējuma rezultātu, un viņa saka – "Vajadzētu, lai es jums veicu ultrasonogrāfiju. Es tagad esmu nopirkusi jaunu aparatūru, man tā ir labāka – pierakstieties, veiksim atkārtotu ultrasonogrāfiju!"," pauž kāda paciente.

Šī paciente gan esot ignorējusi ārstes aicinājumu.

Taču kāda citai ogrēnietei Ogres slimnīcā bija veikts mamogrāfijas izmeklējums, un pēc tam viņai ieteica konsultēties pie ārsta Onkoloģijas centrā. Turp arī viņa devusies ar izmeklējuma aprakstu. "Viņš pat nepaskatījās. Viņš teica - visu atkārtot pie mums. Tātad, tas nozīmē, ka es izgāju šeit par valsts naudu un tad es pēc diviem mēnešiem izgāju tur," saka paciente. Viņai Rīgā esot ārsts esot teicis, ka vairāk uzticoties saviem ārstiem. Taču paciente priecājusies, ka, atkārtojot izmeklējumu, bažas par vēzi bija dzēstas. "Es biju laimīga, ka man pateica, ka nekā nav. Es biju gatava dakterim rokas kājas nobučot par tiem vārdiem," atminas paciente.

Tomēr atkārtots izmeklējums ne tikai pacientam nozīmē dubultas izmaksas, bet arī valstij.

"Es minēšu konkrētu, vienkāršu piemēru," saka Belēvičs. "Ja reģionālajā slimnīcā pacients tiek pakļauts kompjūtertomogrāfijai un pēc tam tiek nosūtīts uz Onkoloģijas centru, šīs lietas nav vajadzīgas. Tas arī no pacienta veselības viedokļa nav labi, ka viņu atkārtoti apstaro. Nav pareizi tērēt valsts naudu divas reizes. Tāpēc mēs veselai virknei pasākumu, piemēram, mamogrāfijas attēliem iekārtosim situāciju, ka to paraksta divreiz – reģionālajā slimnīcā un Onkoloģijas centrā," atzīmē Belēvičs.

Viņš atzīst, ka būs gadījumi, kad izmeklējums būs jāveic atkārtoti par valsts naudu. Tas būšot saistīts ar akūtu nepieciešamību pacienta labā. Tomēr citos gadījumos – valsts nemaksās. "Mēs maksāsim vienu reizi, un iestāsies kārtība," uzsver Belēvičs.

Taču mazākās slimnīcās veiktos izmeklējumus un īpaši aprakstus ir kritizējuši onkologi."Daudzos reģionos mazās slimnīcās veic izmeklējumus. Taču tie ir nekvalitatīvi, nepietiekami aprakstīti, nav veikti vajadzīgajās kontrastvielu fāzēs, tie ir izdarīti pa tukšo," kritisks par reģionu kolēģu paveikto ir Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais onkoloģijas speciālists Jānis Eglītis. Viņš norāda, ka atkārtoti izmeklējumi bieži vien vajadzīgi, lai ārsts izvērtētu ārstēšanas taktiku.

"Atkārtotajos izmeklējumos mēs iegūstam plašāku informāciju, jo diemžēl tā informācija, kas līdz mums nonāk, ir nepietiekama. Tas valstij viennozīmīgi būtu lētāk, ja pacienti nonāktu tajos centros, kur tos var tālāk ārstēt," saka Eglītis.

Viņš atzīst, ka reģionos dzīvojošajiem brauciens uz Rīgu prasa papildu laiku.

Viņaprāt, problēma saistās ar atšķirībām pieredzē – pieredzējis ārsts uztvers nianses, ko ārsts, kas šādu gadījumu redz varbūt reizi gadā, nepamanīs. Eglītis nepiekrīt, ka, ieviešot jauno kārtību un apmaksājot tikai vienu izmeklējumu, ārstiem nevajadzēs veikt atkārtotu. "To var teikt tikai cilvēks, kas nesaskaras ar pacientu ārstēšanu ikdienā. Ja ar to saskaras un tu redzi, ka apraksts ir nepilnīgs un izmeklējums ir nepilnīgs, tad tu neņemsi tādu pacientu uz operāciju. Tu jebkurā gadījumā gribēsi viņu vēlreiz izmeklēt, lai tiešām būtu pārliecība, ka tu viņam palīdzi, nevis skādē," saka Eglītis.

Piemēram, mamogrāfijas izmeklējumus šobrīd apraksta ļoti daudzi centri un apraksti bieži vien nav konkrēti.
"Jāsaka, ka bieži vien apraksts ir tik mākoņains, ka nedod vispār nekādu informāciju," uzsver Eglītis. "Izmeklējums jāpārtaisa vai pacients jāsūta pēc diskiem, kur tas uzņēmums varētu būt objektivizēts, un jālūdz saviem radiologiem aprakstīt no jauna," viņš norāda.

Eglītis norāda uz iespējamu risinājumu – konkrētas izmeklējuma procedūras aprakstā ir jābūt vienotam algoritmam, piemēram, vēdera dobuma datortomogrāfijas izmeklējumam jāatbild uz konkrētiem jautājumiem. Tāpat arī risinājums varētu būt telemedicīnas attīstīšana, atzīst dakteris Eglītis. "Visi izmeklējumi nonāk vienotā datu bāzē un attiecīgi universitātes slimnīcas centrā, kur speciālists ir pieejams 24 stundas. Bet tas noteikti arī prasa speciālistu atalgojumu un samaksu par šo darbu," atzīst ārsts.

Tiesa, jau šobrīd vairākas slimnīcas ievieš attālinātu sadarbību – Alūksnes slimnīcas pacientiem izmeklējumus palīdz aprakstīt arī ārsts Stradiņa slimnīcā. "Protams, par aprakstiem ir tā - jo vairāk redz dažādas patoloģijas un jo tās ir komplicētākas, jo apraksti ir labāki. Reizēm pie mazāka pacientu apjoma šo patoloģiju nav tik daudz," stāsta Alūksnes slimnīcas vadītāja Maruta Kauliņa. "Jebko skatoties – vai tas būtu kardiogrammas apraksts - ja to neredz tik bieži, var arī ko palaist garām. Bet mums jau kādu ceturto gadu ir sadarbība ar Stradiņa slimnīcas radiologiem, kuri veic arī šos aprakstus. Tas nav nekāds noslēpums, piemēram, ka Indijā veic radioloģiskos aprakstus Zviedrijai, un tā ir nākotne, kur ir iespējams šādi darīt," norāda Kauliņa.

Proti, "Stradiņu" ārsts palīdz ar slimnīcā gulošo pacientu izmeklējumu aprakstiem, par kuriem steidzami jāpieņem lēmums. Ambulatori veiktos izmeklējumus apraksta vietējie speciālisti. Tomēr uzņemtajiem izmeklējumiem nebūtu jāatšķiras reģionos un lielajās slimnīcās, saka Kauliņa. "Ir šis digitālais izmeklējums, kur nav iespējams pieļaut kļūdas. Varētu būt kuriozi, ka sāp labā kāja un nofotografē kreiso. Bet tādu kuriozu nav bijis. Citā gadījumā varētu būt tā, ja konsultants domā, ka vajag vēl kādu citu projekciju, piemēram, veicot mugurkaula izmeklējumus, kādu citu skriemeli nobildēt, nu tad tas varētu būt. Bet tam ir jābūt pamatotam," saka Kauliņa.

Arī Latvijas Radiologu asopciācijas vadītāja un Stradiņa slimnīcas radioloģe Maija Radziņa nepiekrīt apgalvojumiem, ka reģionos izmeklējumus noteikti veic sliktāk nekā Rīgā. Taču vienmēr esot noteikts nevērības, kļūdu un arī nekompetences procents.

Turklāt, lai izlīdzinātu kvalitāti un sniegumu speciālistu vidū, Latvijas Radiologu asociācija regulāri rīkojot apmācības. "Ideālā pasaule attēlu diagnostikā ir tad, ja katras bildes interpretāciju veic divi cilvēki. Tas var būt tehniski uztaisīts Ventspilī, bet interpretē divi savā starpā neatkarīgi  cilvēki," uzsver Radziņa. "Un tur rodas patiesība. Un tas, ka starp diviem speciālistiem arī būs viedokļu atšķirības, tas arī ir skaidrs. Un, ja ir atšķirības, tad tiek pieslēgts trešais. Tāda ir ideālā pasaule. Tā atsevišķās nozarēs var pastāvēt. Ir mamogrāfijas skrīninga programmas, kur tiešām tiek lasītas bildes dubultā, bet tas ir jautājums par cilvēkresursiem, cik daudz spēj samaksāt valsts. Bet, ja man būtu pašlaik jādara divreiz vairāk, tad manas dzīves laika un diennakts stundu tam nepietiktu. Mums vajadzētu būt vairāk kā ārstam," saka Radziņa.

Viņa uzskata, ka atkārtoto izmeklējumu problēmu palīdzēs risināt e-veselības iedzīvināšana. Proti, būtiski, lai šajā sistēmā būtu pieejami arī visi vizuālās diagnostikas attēli, ar kuriem ārsti, kam tas būs nepieciešams pacientu ārstējot vai tālāk izmeklējot, varētu iepazīties. Savukārt pret Belēviča priekšlikumu, ka no valsts maka varētu neapmaksāt atkārtotos izmeklējumus, radioloģe Radziņa attiecas piesardzīgi. "Ārkārtīgi svarīgi, lai mēs spētu diferenciēt to, kas saistās ar naudas plūsmu, menedžmentu un medicīniskām indikācijām, un nemēģināt tīri mehāniski pateikt - ja ir atkārtots izmeklējums, piemēram, tuvāko 14 dienu laikā, tas nebūs pamatots. Tā nebūs taisnība vienmēr," uzsver Radziņa.

Pacientu organizāciju apvienības "Sustento" pārstāve Iveta Neimane par ministra priekšlikumu ir bažīga.

Viņa raizējas, ka, ieviešot jauno kārtību – valsts maksā tikai par pirmo izmeklējumu –, beigās par visu samaksās pacients.

"Pacienti maksās par ārstu kļūdām vai par ārstu izvēli atkārtoti likt veikt šo izmeklējumu, vai par nekvalitatīvi veiktu izmeklējumu – kā nu kurā gadījumā. Jautājums, kāpēc pacientam par to jāmaksā," norāda Neimane. "Protams, par to nebūtu jāmaksā arī nodokļu maksātājam. Droši vien jādomā par sistēmu, kā mēs panākam, ka tomēr šie izmeklējumi ir kvalitatīvi, un, ja kādā vietā tos neveic kvalitatīvi - kā mēs to varam redzēt savā uzskaites sistēmā, kā mēs šos datus varam analizēt, un mērus pieņemt. Vai nu ar papildu apmācībām ārstiem, vai kā savādāk, pārrunājot ar ārstiem atkārtotu izmeklējumu veikšanu. Jebkurā gadījumā tas nedrīkstētu gulties un nedrīkst gulties uz pacientu pleciem," uzsver Neimane.

Arī Alūksnes invalīdu biedrības vadītājs Edvīns Fricis Svars uzsver, ka, ieviešot jaunu kārtību, pacients nedrīkst būt cietējs. "Nu, ja pacientam jāmaksā, tas sarežģīs jau tā sarežģīto situāciju pie medicīnas baudīšanas ierindas cilvēkam, kuram jau tā nav materiālo iespēju samaksāt par visu pilnībā. Vēl vairāk sarežģīs," saka Svars.

Piemēram, pacienti arī raizējas, ka nesanāk kā ar lētajām zālēm kompensācijas sistēmā. Ik gadu atklājas, ka Latvijas pacienti izvēlas dārgākas zāles un pārmaksā daudzus miljonus eiro. Jo bieži vien ārsts tomēr ieteicis dārgākas zāles. Proti, bažas ir par to, vai daļa ārstu neieteiks par maksu veikt atkārtotu izmeklējumu, nevis tērēs laiku un centīsies tikt skaidrībā, kas vainas iepriekšējam vai sūdzēsies par kolēģi. Tāpēc jautājums ir, kāpēc ministrija pievērsīsies brīdim, kad viens izmeklējums jau veikts, nevis centīsies nodrošināt, lai jau pirmais būtu kvalitatīvs.

Tomēr Belēvičs uzskata, ka pacients necietīšot un ārsti paši tikšot galā. "Un viņiem – dakteriem - savā starpā ir jāizšķiras teikt, ka bilde nav kvalitatīva un tāpēc taisām vēlreiz. Tā ir tukša runāšana. Šie dakteri viens otru sertificē, viņiem ir sava asociācija - nu, vienojieties. Tad nedodiet sertifikātu tādam dakterim, kas taisa nekvalitatīvas bildes vai veic nekvalitatīvu bildes aprakstu," pauž Belēvičs.

Vismaz šobrīd – ja kāds ārsts veicis nekvalitatīvu izmeklējumu vai aprakstu, par kolēģiem citi ārsti nesūdzas. Onkologi te precizē, ka labāk būtu teikt nepilnīgu, nevis nekvalitatīvu, un to pierādīt ir grūti. "Veselības inspekcijā praktiski nav saņemti iesniegumi no ārstniecības personām vai ārstniecības iestādēm, ka kāds cits ārsts būtu veicis nekvalitatīvi izmeklējumus". Tā atzīst inspekcijas pārstāve Agnese Gusarova.

Tomēr izmeklējumu skaits Latvijā pakāpeniski aug. Ārstniecības iestādes iegādājas vizuālās diagnostikas aparātus, taču reizēm atklājas problēma – trūkst ārstu radiologu, kas reģionos spētu aprakstīt smalko ierīču attēlus. "2014.gadā iedzīvotāju skaits ir par kādiem 300 000 mazāks nekā 2009.gadā, bet magnētiskās rezonanses izmeklējumu skaits pieaudzis par 38%, datortomogrāfijas par 57%," Nacionālā Veselības dienesta pārstāvis Atis Mārtiņsons rāda izmeklējumu skaita pakāpenisku kāpumu. Cilvēku dzīves ilgums pagarinās, un daļa jauno cilvēku aizceļojuši uz ārzemēm.

Mārtiņsons atzīst, ka ārstu vidū novērojama aizraušanās ar tehnoloģijām, un reizēm pat rodas sajūta, ka ārsts sāk domāt tikai tad, kad saņēmis visus analīžu rezultātus.

Tomēr Nacionālā neselības dienesta pārstāvis Mārtiņsons atzīst, ka atkārtoto izmeklējumu problēma ir sarežģīta. "Tā nav tik vienkārša lieta – aiz visa stāv cilvēks, kura stāvoklis mainās…" saka Atis Mārtiņsons – ja izmeklējuma attēls veikts kvalitatīvi, taču apraksts nav pilnīgs, tad pacients to var parādīt ārstam, kas var piesaistīt radiologu.

"Tad viņu smalkais radiologs paskatās labo attēlu un no jauna to izanalizē, tad varbūt nav jāpārtaisa, bet tas ir pakalpojums radiologam. Bet tad tas ir jauns pakalpojums radiologam. Protams, ar atkārtotajiem izmeklējumiem ir problēma, bet tāda ir visā pasaulē, bet, lai mēs to izķertu un to pierādītu… Un mēs jau šodien dzīvojam tiesiskā valstī – mums tāds teiciens. Un katra tāda lieta, ko apstrīdēt – arī ja mēģinās nemaksāt, vispirms aizies Veselības inspekcijā un tad tiesā. Un medicīnā izanalizēt visas šīs situācijas un pierādīt, ka to nevajadzēja, ir diezgan sarežģtīti," saka Mārtiņsons.

Pagaidām Veselības ministrija nav gājusi tālāk par priekšlikumu attiecībā uz atkārtotajiem izmeklējumiem. Nekādu likumprojektu vai padziļinātu diskusiju ar nozari nav bijis. Vai pacients jau vienreiz izmeklēts, skaidri varēs pateikt līdz ar e-veselības ieviešanu, to plānots pakāpeniski ieviest no nākamā gada sākuma. Taču, kad sistēmā būs ziņas par izmeklējumiem, vēl skaidri nav zināms.

• Izdevīgāk dzīvot laukos, nekā strādāt zinātnē
• Apgūst Eiropas naudu, nevis attīsta zinātni
• Trūkst politiskās gribas veidot intelektuāli stipru valsti
• Tas, ko mēs darījām, bija jauki... bet es negribu tā dzīvot

Ķīmiķe Laura Vīķele doktora darbu aizstāvēs rudenī. Patlaban pētnieka darbu zinātniece veic Koksnes ķīmijas institūtā. Vēl esot jānobeidz aizejošā Eiropas fondu naudas perioda projekts, kas vērsts uz ražošanu. Pētnieku komanda strādā pie presētā kartona iepakojuma no otrreiz pārstrādājama papīra, pievienojot reaģentu no dabas. 100% atjaunojams, pārstrādājams un kompostējams iepakojums.

Laura stāsta, ka šobrīd pētnieku grupā jūtama arī nokaitēta un satraukuma pilna gaisotne gaidāmā naudas plūsmas pārrāvuma dēļ, jo daudziem algas nevarēs samaksāt vai arī varēs atvēlēt niecīgu samaksu, turklāt nezinot, cik ilgi šis periods vēl ievilksies. "Nupat runājām ar institūta direktoru par iespējamo samaksu no bāzes finansējuma, par to, kas notiks ar cilvēkiem un ko mēs varam darīt. Institūtam bāzes finansējums ir 46 000 mēnesī un ir 70 zinātniskie darbinieki. Izrēķinājām, ka tīri algā būtu 380 eiro katram cilvēkam!" stāsta Vīķele. "Taču jāuzsver, ka šis pats bāzes finansējums vēl jātērē, arī līdzfinansējot Eiropas projektus, administratīvām izmaksām, remonti, iekārtu uzturēšana, komunālie maksājumi, apkalpojošais personāls un tad paliek zinātnieku algas.

Patiesībā algām varam maksāt pusi no šīs naudas un galu galā iznāk ap 200 eiro uz rokas katram, ko varam plānot," saka ķīmiķe.

Liela daļa jauno zinātnieku varētu doties strādāt uz ārzemēm, kas būtībā ir pozitīva pieredze. Taču, ņemot vērā Latvijas problēmas ar zinātnes finansēšanu, nav garantijas, ka šis intelekts valstī atgriezīsies.

Taču Laura vēl uzsver, ka ir daļa jauno zinātnieku, kam ir vēlme un tiesības būt mājās un strādāt savā nozarē. Tādēļ no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) paspārnes daļa zinātnieku pārcelsies uz Labklājības ministriju. Proti, kļūs par bezdarbniekiem, vērtē Vīķele. "Es pati rēķinos ar gadu bez darba.

Man ir izdevīgāk braukt dzīvot uz laukiem, nekā nākt uz darbu, kur varu saņemt ap 300 eiro, ar ko nevaru nomaksāt rēķinus un pārtiku. Laukos manam tēvam ir saimniecība, kurā palīdzēšu. Ceru šī gada beigās kļūt par jauno doktoru, bet ar plāniem mainīt profesiju," teica Vīķele.

Savukārt Organiskās sintēzes institūta vadošais pētnieks Kristaps Jaudzems, paredzot finansējuma pārrāvuma problēmas, bija pieteicies ārvalstu stipendijai un jau septembrī dosies strādāt uz Franciju. Tur viņš pētīšot vīrusu molekulu struktūras. Arī viņš stāsta, ka labprāt paliktu Latvijā, ja par darbu būtu arī samaksa. Eiropas projektos institūtā viņš iesaistīts kopš 2010. gada. Jaudzems pamatā pētniecībā nodarbojas ar jaunu zāļu vielu atklāšanu. Pārrāvuma dēļ pazūd ne vien algas, bet arī apstājas daļa iesākto pētījumu. Kristaps gan netic, ka līdzekļi no jaunā perioda būs pieejami jau janvārī.

"Es biju diezgan pārliecināts, ka bez Eiropas finansējuma būs jādzīvo vismaz gads, tāpēc pieteicos Marijas Kirī grantam jau pirms gada. Man izdevās šo stipendiju iegūt, un man situācija ir laba, jo šis pārrāvuma periods būs nosegts ar grantu," klāsta Jaudzems.

"Es došos uz Lionu, Francijā. Domāju, ka laikā, kamēr būšu tur, centīšos pieteikties arī jaunajiem Eiropas projektiem un, ja sanāks, centīšos atgriezties atpakaļ," piebilst ķīmiķis.

Pētnieks vērtē, ka institūtā centīsies lielai daļai nodrošināt kādu samaksu, bet būs arī daļa cilvēku, kam nāksies iet bezalgas atvaļinājumos. Viņa ieskatā IZM nav skaidras politikas, kā attīstīt zinātni un dot iespēju jauniem zinātniekiem veidot karjeru tepat Latvijā. "Domāju, ka visi spējīgākie, kas var atrast vietas ārzemēs, to arī izmantos, un viņi arī nejūtas nevienam šeit neko parādā. Jo šis piemērs parāda, ka te viņi nevienam nav vajadzīgi.

Mēs esam tādā spēlē, kur valstij vajag apgūt Eiropas naudas, bet reāls plāns attiecībā uz zinātnes cilvēkresursu attīstību nav," kritisks ir Jaudzems.

Aizvadītajā Eiropas fondu periodā trīs institūti apvienojuši spēkus zinātnes projektā "fotonika.lv", un tas ļāvis atgriezt dzimtenē vairākus zinātniekus, tostarp fizikas doktoru Jāni Alni, kurš iepriekš strādājis Vācijā un nu Latvijā ir jau divus gadus. Projektā izdevies iegādāt modernas iekārtas un iekārtot lāzerlaboratoriju Šķūņu ielā. Projektam noslēdzoties, arī šeit uz vairākiem mēnešiem daļa zinātnieku kļūšot par bezdarbniekiem, jo no bāzes finansējuma algām nepietiks. "Latvijā bieži ir tā nestabilitāte, kamēr ir projekts - algas ir ļoti labas, bet, kad beidzas, tad nav vispār nekas. Tad nu jāmēģina iekrāt vai aiziet uz kādu citu institūtu pastrādāt, katrs jau kādu variantu atrod," saka Alnis.

Viņš vēl norāda uz pēcdoktorantūras pētījumu atbalsta programmu, uz kuru arī šajā institūtā cerēja kāds no fizikas studentiem. Taču, ņemot vērā, ka arvien tā nav pieejama, viņš dosies uz ārzemēm. "Kad mūsu students rudenī aizstāvēja doktora grādu un cerēja, ka pēcdoktorantūras programmas būs pieejamas jau šogad, taču nekas nav vēl. Viņš jau ir sarunājis vienu profesoru Šveicē, pie kura dosies uz trim mēnešiem un pēc tam uz diviem gadiem dosies uz Ameriku. Fizikā cilvēks nepazudīs," par kolēģi saka Alnis. "Un, ja Latvijā novinnē atkal lielu projektu, tad šos cilvēkus var aicināt atkal atpakaļ - repatriēt, bet ir arī situācijas, kad aicina, bet zinātnieki jau iekārtojušies – ir stabils darbs, paņemta māja kredītā un jau audzina bērnus citā zemē," viņš atzīst.

Fotonikas projekta veidotājs Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks Arnolds Ūbelis papildināja ar skatījumu no vecākas zinātnieku paaudzes, kas arvien izmisīgi jaunos zinātniekus tomēr cenšas noturēt Latvijā

"Ja skaita naudu precīzi un skatās, kā budžets tiek tērēts, tad problēma, manuprāt, nav nauda, bet gan politiskā griba. To jau ir teikuši arī "Tehnopolis" eksperti - visu laiku Latvijai trūcis politiskās gribas, lai valsts būtu stipra ar savu intelektuālo potenciālu," vērtē Ūbelis.

"Klāt pie visa vēl neviena programma, neviens projekts no jaunā plānošanas perioda 2014. līdz 2020. gadam nav palaists. Teju divi gadi ir pagājuši. Ja līdz šim zinātne ir pastāvējusi tikai tamdēļ, ka dabūjuši kādus projektus, tad šajā brīdī būs absolūts finansējuma pārrāvums. Ministrijā, kur ierēdņiem ir alga un darbs līdz pieciem, bet nekādas atbildības par pieņemtajiem lēmumiem, viņiem tas laiks rit citur, bet man kā komandas vadītājam, atbildot par simt cilvēkiem, ir jādomā, ko es viņiem maksāšu nākamajā mēnesī, kā es viņus pierunāšu palikt zinātnē pēc tam, kad nebūs nekādas naudas tos četrus mēnešus," norāda Ūbelis.

Latvijas Jauno zinātnieku apvienības vadītājs, inženierzinātņu doktors Egils Stalidzāns gan ir pārliecināts, ka naudas plūsmas pārrāvums zinātni Latvijā neiznīcinās.

Jauno zinātnieku apvienība bāzes jeb valsts finansējuma palielinājumu pat vairs negaida, un vienīgais risinājums ir arvien kļūt starptautiski konkurētspējīgiem kādos pastāvīgos Eiropas projektos. Taču arī tas kļūs sarežģītāk, arvien zaudējot labus pētniekus. "Man vairāk sāp tas, kādus bakalaura un maģistra studentus mēs zaudējām agrāk. Man ir bijuši bakalaura un maģistra līmeņa studenti, kuri jau savās studijās ir pierādījuši, ka spēj būt spēcīgi zinātnē, turklāt starptautiskā līmenī.

Taču vienā brīdī pienāk un saka: "Zini, Egīl, tas, ko mēs darījām, bija jauki, taču dzīvot, kā tu, mēs negribam. Mēs gribam ģimeni, stabilitāti, un zinātne, vismaz Latvijā, to nevar nodrošināt!" Man ir 45 gadi un man ir viss. Tāpēc uz šo skatos mierīgi. Taču liela daļa, kas zinātnē varētu gāzt kalnus, pieņem saprātīgu lēmumu, ka šī drebelīgā nozare neatbilst viņu prasībām," saka Stalidzāns.

Viņš atzīst, ka tieši pragmatiskākie, kuri prastu sadarboties ar rūpniecību, aiziet no zinātnes.

Tāpat zinātnes dzīvotspējai Latvijā vajadzīgs arī sabiedrības atbalsts, kur ieguldījums jāveic, arī pašiem pētniekiem vairāk popularizējot zinātni.

IZM informēja, ka pēcdoktorantūras programmas noteikumi tikšot saskaņoti valsts sekretāru sanāksmē šonedēļ un grantus atlases kārtā varētu sākt piešķirt janvārī.

Savukārt Eiropas projektu nauda praktiskās ievirzes pētījumiem līdz zinātniskajiem institūtiem konkursu kārtā nonākšot vien nākamā gada pirmā ceturkšņa laikā, konkrētu laiku vēl nenosaucot.

• Cīnījās, cīnījās...līdz nogura
• TM: Likumi ataino sabiedrības vairākuma viedokli, tāpēc minoritāšu dēļ tie nav jāmaina
• Sabiedrībā saredz pakāpeniski lielāku iecietību
• Tiesiskā aizsardzība nereģistrētā kopdzīvē - bez progresa
• 18 ES valstīs viendzimuma reģistrētās partnerattiecības atļautas

Eiropraids ir starptautisks pasākums, kas jau kopš 1992.gada notiek dažādās Eiropas pilsētās. Šogad pirmo reizi Eiropraidu uzņems Rīga, kur tikai pirms desmit gadiem notika pirmais praida gājiens.

Intervijas brīdī psiholoģe Jolanta Cihanoviča ir dzīvoklī, kuru drīzumā plāno pārdot, jo pieņēmusi smagu lēmumu pamest Latviju un pārcelties uz dzīvi Lielbritānijā. Viņas dzīvesbiedre, par kuru Jolanta plašāk nevēlas stāstīt, nav ES pilsone. Viņas gribēja dzīvot kopā Latvijā, tādēļ Jolantas dzīvesbiedre piecus gadus noformēja uzturēšanās atļauju kā studente.

"Mēs nodzīvojām šeit piecus gadus, maksājot mācību maksu, kas, protams, nevienai no mums nav vajadzīga. Bet nu labi, mēs arī jokojām, ka tik ļoti mīlam viena otru, ka esam gatavas tiešām maksāt naudu par iespēju būt kopā. Viņa arī prot latviski, ļoti daudz mēģināja iedziļināties arī Latvijas kultūrā," stāsta Cihanoviča. "[Kad pagāja pieci gadi], mēs aizbraucām painteresēties [uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi] par to, kā varētu kārtot pilsonības eksāmenu. Izrādījās, ka nekā, jo gads neskaitās kā gads, ja cilvēks šeit mācās kā students. Tas skaitās kā pusgads.

"Tas nozīmē, ka mums šeit ir jānodzīvo vēl pieci gadi, un ja nekas likumdošanā nemainīsies, tad [dzīvesbiedre] varētu pretendēt uz pilsonību. Tad mēs padomājām, ka tas ir par traku," par lēmumu pamest Latviju saka Cihanoviča.

Viņa atzīst, ka lēmums aizbraukt nācis smagi, jo vienmēr izjutusi sevi kā piederīgu Latvijai un vēlētos arī turpmāk dzīvot un maksāt nodokļus savā dzimtenē. "Es vienmēr esmu bijusi ļoti patriotiska, jau sākot ar barikādēm un 1990.gadiem, kad mācīju cilvēkiem runāt latviski. Ļoti gribēju, lai cilvēki šeit jūtas labi, zina valodu un kultūru. Bet tagad ir sajūta, ka es pamazām attālinos, un man nav sajūtas, ka atgriezīšos," atzīst psiholoģe.

Anglijā Jolantu jau gaida viņas meita un daudz draugu, kuri Latviju pametuši dažādu iemeslu dēļ. Viņai žēl, ka valsts politika to veicina, no vienas puses ceļot trauksmi par demogrāfiju, bet no otras – nenākot ne soli pretī. "Mēs jau varam dzemdēt, bet, ja vide ir tāda, kas cilvēku neatbalsta un saka, ka cilvēki mums nav svarīgi, ka mums ir svarīgi tikai standarti, un tikai tad, ja tu pierādi, ka tiem atbilsti, tikai tad tu vari te kaut kā dzīvot… Jā, nu tad tie bērni arī brauks projām," viņa nosaka.

"Es domāju, ka aizbraukšana no Latvijas ir katra cilvēka individuāls lēmums," tā Cihanovičas lēmumu komentē Tieslietu ministrijas (TM) parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks (Nacionālās apvienība).

"Likumi, kas ir Latvijā, ir visiem vieni rakstīti. Un, ja cilvēks uzskata, ka šīs valsts sabiedrības valdošais noskaņojums, kas attiecīgi ir atspoguļots konstitucionālajā ietvarā un likumos, neatbilst viņa personīgajiem uzskatiem, tad tās ir katra cilvēka brīvas tiesības izvēlēties savu dzīvesvietu atbilstoši cilvēktiesību principiem," pauž Iesalnieks.

Sabiedrības vairākuma viedoklis ir arguments, ko TM parlamentārais sekretārs min vairākkārt kā iemeslu, kādēļ likumos netiek plānotas izmaiņas viendzimuma pāru tiesiskai aizsardzībai. Arguments neesot bailes vai naids pret seksuālajām minoritātēm, bet sabiedrības vairākuma griba.

"Tā nav kaut kāda viena cilvēka individuāla iegriba, ka likumi Latvijā ir tādi, kādi tie ir. Tā ir Saeimas veidota likuma bāze, tai skaitā Satversmes ietvars, kas ir kolektīvs lēmums, kas caur Saeimas leģitimizāciju vēlēšanu ceļā atspoguļo arī sabiedrības vairākuma uzskatus," norāda Iesalnieks.

Uz jautājumu, kā TM ieteic rīkoties tādiem pāriem kā, piemēram, Jolantai Cihanovičai ar dzīvesbiedri, Iesalnieks atsaucas uz ministrijas pērn sniegto skaidrojumu seksuālo minoritāšu apvienībai "Mozaīka", kā tiesiski sakārtot attiecības ārpus laulības.

Taču viendzimuma pāriem tas neatrisina ne uzturēšanās jautājumu dzīvesbiedram no trešās valsts, ne tiesības uz mantojumu vai testamentu, ko var apstrīdēt neatraidāmie mantinieki un pusi no novēlētā pieprasīt sev. Ar pilnvarām un līgumiem neko nevar mainīt arī procesuālajās tiesībās, piemēram, administratīvajā procesā un civilprocesā viendzimuma partnerim nav tiesību atteikties liecināt pret dzīvesbiedru. Tomēr TM ieskatā pašreizējais regulējums ir pietiekams un nav maināms, stingri norāda Iesalnieks.

"TM uzskata, ka tas ir pietiekami. Jo skaidrs, ka ir atsevišķas sfēras, kuras jūs jau minējāt, kuras ir ekskluzīvas laulāto tiesības. Bet tas atbilst arī tam īpašajam statusam, kas laulībai ir Latvijas sabiedrībā un ir nostiprināts Latvijas Satversmes 110.pantā, ka valsts īpaši aizsargā laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni un tā tālāk. Un tās tiesības, ko nav iespējams nokārtot dažādu citu līgumu vai pilnvarojumu formā, ir tās ekskluzīvās laulāto tiesības, kas atbilst šim statusam," klāsta Iesalnieks.

Pirmais seksuālo minoritāšu rīkotais praida gājiens Latvijā notika pirms 10 gadiem. Pirmos divus gājienus pavadīja agresīvi protesti - dalībniekus apmētāja ar tomātiem, olām un pat izkārnījumiem. Praida rīkotājus un pretiniekus vairāku gadu garumā dokumentēja režisors un žurnālists Kaspars Goba.

Lai gan kopš filmas "homo@lv" pabeigšanas no šīs tēmas attālinājies, Goba tomēr saredz pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā.

"Man liekas, ka galvenais, ko mēs vairs neredzam publiskajā telpā, ir šie manipulatīvie politiķu izteikumi, un arī mediji, manuprāt, ir kļuvuši nobriedušāki," vērtē Goba. "Mediji vairs neeskalē konfliktu un nedod vārdu kaut kādiem jocīgiem cilvēkiem, kuru viedoklis vispār nekad neparādītos publiskajā telpā, ja nebūtu praida tēmas," viņš saka.

Režisors cer, ka savs nopelns tur ir arī filmai "homo@lv", kam izdevies pie viena galda apsēdināt abas naidīgās puses un piedzīvot, ka "No Pride" kustības vadītājs atvainojas cietušajiem gājiena dalībniekiem. "Tas, kas ir labi, manuprāt, ka Latvijas sabiedrībā cilvēki ir sapratuši – tā vairs nevar, nu tā nedara. Viņi vairs nepiekrīt tādiem blēžiem, kas aicina uz naidu un neiecietību aiz kaut kādiem ģimenes vai ticības lozungiem," saka Goba.

Taču ar likumu izmaiņām situācija ir mazāk cerīga. Pirms četriem gadiem Konsultatīvo padomi par partnerattiecību tiesisko regulējumu izveidoja Tiesībsarga birojs.

Lai gan padome neatbalstīja "Mozaīkas" ierosināto "Reģistrēto partnerattiecību likumu", Saeimai tika nosūtīti ierosinājumi par grozījumiem vairāk nekā 10 likumos, lai paplašinātu tiesisko aizsardzību nereģistrētā kopdzīvē. Taču tur arī viss apstājās.

Par to nožēlu pauž tiesībsargs Juris Jansons, lai gan atzīst, ka pašlaik šis jautājums nav biroja prioritāte. "Nenotiek kvalitatīvs un godīgs dialogs ar sabiedrību. Daudzos jautājumos, kas ir arī mūsu prioritāte, esmu ievērojuši, ka politiķi diezgan ciniski spēlējas ar sabiedrības viedokli, cenšoties sabiedrības viedokli pakļaut savai dienas kārtībai (..) Nedrīkstētu būt tā – "Nu, jā, šoreiz mums šis viedoklis nav ērts, tad mēs to noliekam malā"," uzsver Jansons.

Iespējams, diskusijas par partnerattiecību reģistrāciju atkal Saeimas dienaskārtībā atgriezīsies rudenī, jo šovasar gaismu ieraudzīs divi apjomīgi pētījumi par juridiskiem sarežģījumiem nereģistrētā kopdzīvē. Iespējams, tiks savākts arī pietiekami daudz balsu par kopdzīves likumu portālā "manabalss.lv".

Tikmēr Cihanoviča ar dzīvesbiedri likumdevēju debates vēros jau no attāluma. Viņa cer, ka pienāks laiks, kad Latvijas sabiedrība priecāsies par cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot un strādāt Latvijā un reģistrēt savu kopdzīvi neatkarīgi no dzimuma.

Ziņots, ka šonedēļ Rīgā ir "Eiropraida" nedēļa, kas noslēgsies sestdien ar gājienu Rīgas centrā.

Tikmēr vairākās citās Eiropas valstīs viendzimuma partnerattiecības un laulības ir atļautas. Nesen šo valstu sarakstam pievienojās arī Īrija, kuras iedzīvotāji referendumā ar pārliecinošu vairākumu atbalstīja attiecīgas izmaiņas konstitūcijā. 

• Panākumam neticēja
• Uz pasaules olimpiādi par uzņēmēju ziedotu naudu
• Pašvaldība: Apmaksājam līdzdalību olimpiādēs, jo bērni nav vainīgi
• Cer situāciju nākamajā gadā labot

"Man pat patīk laikam matemātika nedaudz. Man patīk kaut ko sasniegt, būt nedaudz labākai," stāsta Bauskas Valsts ģimnāzijas 12. klases skolniece Annija Varkale. Viņa šogad pārstāvēs Latviju starptautiskajā matemātikas olimpiādē Taizemē. Viņa ir vienīgā meitene sešu skolēnu komandā no Latvijas. Iespēju piedalīties viņa izcīnīja, iegūstot trešo vietu valsts matemātikas olimpiādē un pēc tam panākumu atkārtojot otrajā kārtā.

"Es nesapratu, kas notika. Man likās, ka mūs nes cauri, un es diezgan ilgi neticēju, ka esmu izvēlēta. Es vēl rakstīju e-pastus un pārprasīju, lai man apstiprina 20 reizes, un joprojām ik pa brīdim tāda neticība, ka es tur tomēr esmu," neticību pašas paveiktajam atminas skolniece.

Annijas sekmes skolā ir iespaidīgas. Šogad beidzot Bauskas Valsts ģimnāziju, viņas vidējā atzīme bija deviņi. Annija piedalījās arī fizikas, bioloģijas un latviešu valodas olimpiādēs, taču savu nākotni viņa cer saistīt ar matemātiku, lai gan Annija nav pārliecināta, kādās profesijās strādā matemātiķi. Ārpus skolas viņu interesē mūzika, taču par savu gaumi Annija spītīgi klusē. Tomēr šobrīd visu uzmanību prasa gatavošanās matemātikas olimpiādei. "Mums notiek nodarbības gandrīz katru dienu no pulksten 10 līdz 15. Tad aizeju mājās un atkal mācos matemātiku," norāda Annija. Vai mācības nav jau līdz kaklam? "Nu jau tā kā nedaudz… bet es cenšos. Es sevi mierinu ar domu, ka šis mēnesis un viss. Tad vairāk nebūs nekādas matemātikas. Tas palīdz saņemties," saka Annija.

Annijas sasniegumi pārsteidza nesagatavotu Bauskas pašvaldību. Dome maijā saņēma vēstuli no Valsts izglītības satura centra, kurā centrs lūdza Bauskai apmaksāt Annijas ceļa izdevumus uz Taizemi. "Kaut kas tamlīdzīgs, ka kāds mūsu bērns būtu jālaiž uz pasaules olimpiādi, līdz šim Bauskas novada vēsturē nav bijis," atzīst Bauskas mērs Raitis Ābelnieks.

Viņš stāsta, ka kopā bija vajadzīgi 1100 eiro, taču Bauskas pašvaldība nespēja nosegt pat pusi no summas, jo to neatļāva pašvaldības noteikumi.

"Mums ir arī savi nolikumi, kā mēs piešķiram līdzekļus gan sportistiem, gan skolēniem. Nolikums paredzēja tieši šo maksimālo summu – 470 eiro. Un uz izglītības nodaļu gadā bija paredzēts šādām vajadzībām, atbalstam vispār 500 eiro," skaita Ābelnieks.

Lai savāktu pārējo naudu, pašvaldība savā mājas lapā ielika aicinājumu ziedot, uz kuru atsaucās Bauskas vietējo uzņēmēju klubs "Bauska 97".

"Tas patiešām no valsts puses nav korekti. Tagad cilvēks aizstāvēs valsti un viņam ir jābrauc pa savu naudu. Tas vienkārši izraisīja tādu izbrīnu no mūsu puses. Tā arī bija motivācija - būs seši dalībnieki no visas Latvijas un viens no Bauskas. Tas ir pagodinājums arī Bauskas novadam, Bauskas pilsētai," saka kluba prezidents Indulis Pētersons.

Pateicoties vietējo ziedotāju atbalstam, šobrīd nav šaubu, ka Annija tiks uz olimpiādi. Annija tagad atzīst, ka par naudu neesot raizējusies, jo Bauskas Valsts ģimnāzijas direktors jau sākumā meitenei teica, ka nauda kaut kur tikšot atrasta.

Tomēr šis gadījums ir sadusmojis baušķeniekus, jo, viņuprāt, par naudu ceļam uz olimpiādi bija jārūpējas valstij. Arī Ministru kabineta noteikumos par mācību priekšmetu olimpiāžu rīkošanu teikts, ka Valsts izglītības satura centrs katru gadu nosaka, kurās starptautiskajās mācību priekšmetu olimpiādēs Latvijas komandas dalība tiks apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem.

Valsts izglītības satura centra (VISC) vadītājs Guntars Catlaks stāsta, ka valstij naudas nepietiek, lai apmaksātu ceļu. "Ņemot vērā to, ka valsts budžets ir nepietiekams, mums nepietiek naudas visu skolēnu un skolotāju mentoru nosūtīšanai. VISC ir apmaksājis dalības maksu visus pēdējos gadus, kas ietver dzīvošanas izdevumus un dalības pašu maksu olimpiādē. Mēs vienmēr pēdējos gadus, kopš 2009. gada, esam lūguši palīdzību sponsoriem finansēt ceļa izdevumus. Sponsoriem un pašvaldībām. Jo ceļa izdevumi ir vislielākie un arī visneprognozējamākie," uzsver Catlaks.

Iepriekšējos gados daļa skolēnu varēja braukt par dažādu sponsoru ziedoto naudu, taču šogad ziedojumi VISC neesot bijuši pietiekami lieli. Tādēļ nepatīkamās vēstules ar lūgumu segt skolēnu ceļa izdevumus saņēma visas pašvaldības, kuru paspārnē esošie audzēkņi iekļuvuši starptautiskajās olimpiādēs.

Kopā šogad Latviju pārstāvēs 26 skolēni, no kuriem trīs piedalīsies divās olimpiādēs. 17 dalībnieki ir no Rīgas, kur pašvaldībai nav problēmu nosegt skolēnu ceļa izdevumus. Taču citas pašvaldības, tāpat kā Bauska, bija nepatīkami pārsteigtas par valsts atbalsta trūkumu. No Daugavpils uz starptautisko matemātikas olimpiādi kopā ar Anniju dosies Deniss Dunaveckis. Taču uz starptautisko fizikas olimpiādi Indijā dosies Valdis Mizers. Kopā Daugavpilij tas izmaksās vairāk nekā 2000 eiro, par ko sašutumu pauž Daugavpils domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Dukšinskis. "Mēs to vērtējam ļoti negatīvi, jo no Daugavpils pilsētas regulāri skolēni piedalās pasaules mācību priekšmetu olimpiādēs un diezgan veiksmīgi.

Šogad ir pirmā reize, kad mums neatmaksā ceļa izdevumus, kaut arī mēs uzskatam, ka šie skolēni aizstāv tieši valsts vārdu. Tas nav tikai pilsētas mērogā.

Nav normāli, ka pašvaldībām tagad jānodrošina šie ceļa izdevumi, braucienos uz Taizemi un Indiju. Tomēr mazām pašvaldībām tas ir liels slogs. Mēs jebkurā gadījumā nodrošināsim ceļa izdevumus, bet gaidām kompensāciju no ministrijas līdz gada beigām," saka Dukšinskis.

Ap 2000 eiro sava audzēkņa Daniela Krimana dalībai divās starptautiskajās olimpiādēs piešķīra arī Aglonas pašvaldība. Tikmēr Madonas pašvaldības izglītības nodaļas pārstāve Sarmīte Jansone stāsta, ka Madonas Valsts ģimnāzijas skolnieks Miķelis Dāvids Rikveilis noteikti brauks uz starptautisko ģeogrāfijas olimpiādi Krievijā, taču pagaidām neesot skaidrs, par kādu naudu. Ja būs vajadzība, pašvaldība izdevumus segs no saviem līdzekļiem, tomēr arī viņa uzskata, ka tam būtu jābūt valsts pienākumam.

Tikmēr Cēsu pašvaldība jau ir atradusi naudu savu divu skolēnu braucieniem uz starptautiskajām olimpiādēm Dānijā un Azerbaidžānā.

Cēsu pašvaldības Izglītības nodaļas vadītāja Lolita Kokina gan stāsta, ka pašvaldības nevar ieplānot šādus izdevumus, jo budžets tiek sastādīts jau iepriekšējā gada beigās. "Tie bērni, kas brauc uz pasaules olimpiādi, jau vairs nav pašvaldības izdevumu pozīcija. Mēs nebijām arī rēķinājušies, ka šī būs mūsu izdevumu pozīcija, un tādēļ mēs šādus izdevumus nebijām plānojuši. Mums tādu neparedzētu izdevumu šādām pozīcijām arī nav. Mēs vienkārši mēģinājām atrast budžetā līdzekļus, lai bērni varētu aizbraukt uz olimpiādi.

Bērni nav vainīgi par to, ka mēs, pieaugušie, nevaram atrast naudu, lai bērni varētu parādīt savas lieliskās zināšanas pasaules līmenī," atzīst Kokina.

Catlaks atzīst, ceļa izdevumu likšana uz pašvaldību pleciem nav godīga, it īpaši, ja nauda ir jāmeklē mazām pašvaldībām.

Viņš cer, ka nākamgad situācija būs labota.

"Kad es pirms mēneša sāku savu darbu [vadītāja amatā], tad šis gadījums bija viens no pirmajiem, ar ko es iepazinos detalizētāk un sīkāk. Tas bija viens no maniem pirmajiem uzdevumiem - sagatavot vēstuli Izglītības ministrijas vadībai par to, ka šī situācija nav adekvāta un ilgtspējīga un ka ir jāmeklē risinājumi," saka Catlaks. No ministrijas atbilde ir bijusi tādā veidā, ka ministre [Mārīte Seile] ir izdevusi rīkojumu VISC sadarbībā ar Izglītības departamentu ministrijā atrast risinājumu šai situācijā. Es ļoti gribētu teikt, tik tālu, cik tas ir atkarīgs no manis un no mūsu iespējām šeit, tad mēs darīsim visu iespējamo, lai šādas problēmas nākošgad nebūtu," uzsver Catlaks.

Šogad Latvijai jau ir viena godalga starptautiskajās olimpiādēs. Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 12. klases skolniece Dārta Paula Šveisberga ieguva bronzas medaļu starptautiskajā filozofijas olimpiādē Tartu. Veiksmīgākais gads pēdējā laikā Latvijas dalībniekiem bija 2013. gads, kad Latvijas pārstāvji ieguva vienu zelta, divas sudraba un 14 bronzas medaļas. Par godalgotajām vietām skolēni saņem arī naudas balvas no valsts, sākot ar 700 eiro par atzinības rakstu līdz 2135 eiro par pirmo vietu.

"Tā ir iespēja viņiem, bet tā ir iespēja arī valstij, bez šaubām. Ja mēs skatāmies uz šo statistiku, kas ir par pēdējiem gadiem, tad Latvijas skolēni uz to skaitu, kas brauc, sasniedz ļoti labus rezultātus - labākus, ja skatāmies uz medaļu skaitu olimpiskās spēlēs vai dažādos sporta veidos," salīdzina Catlaks.

"Tas ir ieguldījums viņu pašu, skolēnu attīstībā. Tas ir arī ļoti liels stimuls un motivācija tām skolām un tiem, kas piedalās un kas dabū rezultātus šajās olimpiādēs," viņš norāda.

Uz labiem rezultātiem cer arī Annija no Bauskas Valsts ģimnāzijas. Pagaidām viņa internetā meklē informāciju par Taizemi. Līdz šim Annija nav bijusi tālāk par Poliju. Turklāt nekad vēl nav lidojusi, tādēļ brauciens uz Taizemes starptautisko matemātikas olimpiādi solās būt liels piedzīvojums, par ko viņa ir pateicīga Bauskas ziedotājiem. "Tiešām liels prieks par to, ka ir cilvēki, kam tas ir svarīgi. Nav tikai cilvēki, kas komentāros raksta: "Kāpēc jābrauc kaut kur un sēdiet Latvijā, letiņi!" Ir arī tādi, kas atbalsta," norāda Annija.

Starptautiskā matemātikas olimpiāde Taizemē sāksies 4. jūlijā. Kopumā Latvijas skolēni piedalīsies septiņās starptautiskajās mācību priekšmetu olimpiādēs, no kurām pēdējā būs ģeogrāfijas olimpiāde augusta vidū Krievijas pilsētā Tverā.

Pētnieki pamanījuši kādu neparastu iezīmi. Atšķirībā no dažu, piemēram, Āfrikas valstu iedzīvotājiem ukraiņi nelūdz patvērumu atsevišķās konkrētās valstīs, bet meklē glābiņu absolūti visā Eiropas Savienības teritorijā. Pēdējo pāris gadu laikā nav tādas Eiropas Savienības dalībvalsts, kas nebūtu saņēmusi iesniegumu no Ukrainas pilsoņiem ar lūgumu patverties. Statistika rāda, ka, tikko sākoties krīzei, visvairāk ukraiņi vērsušies pie Itālijas, Vācijas un Polijas varas iestādēm, savukārt pēc tam daudz lūgumu pēc palīdzības saņēmušas arī Francija, Zviedrija, Čehija.

Kopš aizvadītā gada pavasara līdz šim patvērumu Eiropā lūguši vairāk nekā 20 000 ukraiņu, turklāt atšķirībā, piemēram, no Āfrikas vai Sīrijas iedzīvotājiem ukraiņi nedrūzmējas pie robežām vai kā citādi lielā daudzumā nešķērso robežas.

Eiropas Patvēruma atbalsta biroja vadītājs Roberts Vissers to skaidro ar faktu, ka daudzi no patvēruma lūdzējiem jau pirms tam ir atradušies Eiropas teritorijā.

„Ar Ukrainas patvēruma meklētāju migrāciju situācija ir pilnīgi atšķirīga no visām tām, ko esam vērojuši līdz šim,” stāsta Roberts Vissers. „Vēsturiski un no statistikas viedokļa ukraiņi nekad nav bijuši mūsu redzeslokā un mūsu patvēruma meklētāju skaitļos. Un ja ir, tad šis apjoms allaž ir bijis ļoti, ļoti zems. Pirms pusotra gada situācija pēkšņi un ļoti skaidri mainījās. Mēs vērojām, ka ukraiņi pieprasa patvērumu ja ne pilnīgi visās, tad teju visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Kā to skaidrot? Un mēs paši to sapratām tikai pakāpeniski, proti, ka ukraiņi teju visās Eiropas valstīs jau iepriekš ir bijuši aktīvi pārstāvēti darba tirgū. Un ne tikai tajās valstīs, kas ir tuvu Ukrainai, piemēram, kā Polija vai Baltija, bet arī, piemēram Portugālē un citās attālākās Eiropas zemēs. Un, lūk, notika tā, ka tie cilvēki, kuriem jau bija darba atļaujas un kuri pilnīgi legāli un oficiāli uzturējās Eiropā, no draugiem, televizora, sarunām ar mājiniekiem pa telefonu uzzinājuši par situāciju Ukrainā, nolēma, ka gribētu palikt šeit vismaz uz kādu laiku, lai redzētu, kā situācija attīstās, līdztekus darba atļaujai un vīzai pieprasot arī patvērumu.”

Šo pieprasījumu skaits aug augumā un vairāk kļūst arī to, kas ieceļo no malas. Visaugstākos rādītājus līkne sasniedza oktobrī, kad glābiņu vienā mēnesī lūdza vairāk nekā 2000 cilvēku (2315). Tagad pēdējā laikā patvēruma lūdzēju skaits par pāris simtiem sarucis, taču eksperti prognozē, ka, kaujām saasinoties, vasaras mēnešos tas varētu atkal augt.

Aug arī to pieprasījumu skaits, kas saņem pozitīvu atbildi. Piemēram, šajā aprīlī no teju diviem tūkstošiem lūdzēju pozitīvu atbildi saņēmuši gandrīz puse (1984/634).

Arī Latvijā neatslābst interese no ukraiņu puses, to apstiprina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāve Laura Laiva. Pērn bijuši 75 pieteikumi, šogad līdz jūnijam ir saņemti 28 pieteikumi, kas ir būtisks pieaugums, ja ņem vērā, ka iepriekš iesniegumu no Ukrainas valsts piederīgajiem nav bijis vispār vai tikai pāris gadā.

Ukraina, kā stāsta Laura Laiva, ir tā saukto pirmo trīs valstu vidū, no kurām visbiežāk lūdz patvērumu. Pārējās ir Gruzija un Vjetnama.

Šobrīd nevienam no Ukrainas pilsoņiem aizsardzības statuss Latvijā nav piešķirts, jo, kā norāda Laura Laiva, Latvijā tāpat kā citas Eiropas Savienības valstis vēro situāciju Ukrainā un turpinās procedūra, kas var ilgt gadu.

NATO Sauszemes novērošanas sistēma jeb saīsinājumā AGS tiek dēvēta arī par „Acīm debesīs”. Šīs programmas mērķis ir izveidot sistēmu, kas nodrošinātu zemes novērošanu un izlūkošanu no gaisa, izmantojot speciālas bezpilota lidmašīnas „Global Hawk”. Lidmašīnas paredzēts apgādāt ar daudzrežīmu zemes novērošanas sensoriem, kas ļautu iegūt daudz vērtīgāku informāciju un daudz lielākos apjomos, nekā iespējams ar pašreizējām tehnoloģijām jeb pilotējamām misijām.

Par šo sistēmu piedāvātajām iespējām stāsta augstu lidojošo lidaparātu „HALE Systems” programmas pārstāvis Bobs Zeisers: „Šādas lidmašīnas lido ilgāk par 24 stundām, un rekords ir pat vairāk nekā 34 stundas. Jūs lidojat aptuveni 15-16 kilometru augstumā, kas ir ievērojami virs komerciālās aviosatiksmes. Tas jums ļauj iegūt daudz plašāku zemes attēlu, un vienas misijas laikā jūs varat aptvert vairāk nekā vienu miljonu kvadrātkilometru, iztērējot salīdzinoši maz degvielas. Laikā, kad valstis cenšas ietaupīt līdzekļus, bezpilota sistēmas ir neaizstājamas. Turklāt šīs lidmašīnas lido jebkuros laika apstākļos un radari spēj ievākt informāciju jebkādos laika apstākļos un jebkādās situācijās.”

Plānots, ka jaunizveidotā sistēma būs savietojama ar katras dalībvalsts nacionālajām un citām NATO izmantotajām novērošanas sistēmām, tādējādi koordinējot valstu sadarbību un ļaujot daudz veiksmīgāk atbildēt uz aktuālajiem draudiem un izaicinājumiem.

Pagājušajā nedēļā notikusī jaunā bezpilota lidaparāta NATO 1 prezentācija ASV Kalifornijas štata Palmdeilā iezīmē ļoti nozīmīgu posmu gadiem ilgās NATO programmas ceļā. Sākotnējās diskusijas par šādas alianses līmeņa novērošanas programmas nepieciešamību aizsākās pat vairāk nekā pirms 20 gadiem, NATO līderiem atzīstot, ka pašreizējās izlūkošanas iespējās ir ļoti daudz trūkumu.

Taču galīgā vienošanās panākta vien pirms trijiem gadiem, kad tika izlemts, ka NATO vajadzībām tiks iegādātas piecas ASV kompānijas "Northrop Grumman" bezpilota izlūklidmašīnas "Global Hawk RQ-4B". 1,7 miljardus dolāru vērtā programma tiek īstenota par 15 NATO dalībvalstu, tostarp Latvijas, kopīgajiem līdzekļiem. Šīs programmas izstrādē piedalās arī uzņēmumi no Bulgārijas, Čehijas, Dānijas, Igaunijas, Vācijas, Itālijas, Lietuvas, Luksemburgas, Norvēģijas, Polijas, Rumānijas, Slovākijas, Slovēnijas un, protams, arī Amerikas Savienotajām Valstīm. Katras valsts finansiālais ieguldījums gan netiek atklāts.

Kā savā uzrunā norādīja kompānijas „Northrop Gruman Aerospace Systems” bezpilotu sistēmu viceprezidents, latviešu izcelsmes amerikānis Jānis Pamiljans, neviena no NATO dalībvalstīm viena pati šādu sistēmu nevarētu izstrādāt. Tieši tāpēc NATO AGS starptautiskā komanda tiešām ir unikāla un var teikt, ka šīs programmas ietvaros saule nekad nenoriet.

„Šī programma ir fokusējusies uz gudrajām tehnoloģijām un dažādu iespējamo kļūdu testēšanu. Jānorāda, ka visu šīs programmas sauszemes segmentu ir izstrādājuši mūsu Eiropas industriālie partneri. Tas patiesi atspoguļo, kas ir šī projekta komanda un kāda ir šīs programmas filozofija. Tā nav tikai sadarbība starp industrijas partneriem – tā ir visu partneru valdību un uzņēmumu apņemšanās strādāt kopīgi, apvienojot kultūras, valodas un pārvarot laika zonas. Šādas sadarbības spēks pierāda milzīgo uzticību, kas ir izveidojusies. Mums priekšā vēl ļoti daudz darba, un šis ceļojums vēl nebūt nav beidzies,” skaidroja Pamiljans.

Katras valsts ieguldījums tiešām atšķiras. Piemēram, pašus lidaparātus nodrošina ASV; Itālija nodrošinās pastāvīgo bāzēšanās vietu Sigonellā, Sicīlijā; mobilās un stacionārās sauszemes iekārtas datu pārraidīšanai tiek izstrādātas Slovākijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs, bet latviešu uzņēmuma „Komerccentrs DATI grupa” uzdevums ir izstrādāt atsevišķus moduļus AGS projekta vadības programmatūrai.

NATO AGS direktoru padomes vadītājs Ērlings Vangs norāda, ka pašlaik ir pabeigti aptuveni 90 procenti no visa projekta, taču atlikušie 10 procenti, iespējams, būs paši sarežģītākie. Tieši tāpēc transatlantiskajai sadarbībai ir kārtējo reizi jāpierāda sava efektivitāte, lai šo projektu padarītu par īstu veiksmes stāstu un galu galā tiktu izveidota sistēmu sistēma.

„Sigonellā vairāk nekā seši simti karavīru un civilo personu jau ir gatavi saņemt šo lidaparātu, kas kalpos par galveno līdzekli cīņā pret tiem, kuri vēlas apstrīdēt mūsu kopējās vērtības un brīvību. Mūsu pienākums ir nodrošināt, lai šis instruments viņu rokās nonāktu noteiktajā laikā. Taču līdz tam vēl nepieciešams veikt sarežģīto sertifikācijas procesu un turpināt gaisa telpu integrāciju. Pēdējais no šiem jautājumiem nodrošinās, ka šis lidaparāts varēs brīvi lidot pieblīvētajā Eiropas gaisa telpā un virs blīvi apdzīvotām teritorijām,” saka Vangs.

Ērlinga Vanga minētais sertifikācijas process patiesībā ir ļoti jūtīgs jautājums tieši vairākām Eiropas valstīm. Piemēram, Vācijai, kas jau pirms vairākiem gadiem vēlējās izmantot tieši šādus pašus lidaparātus savai „Euro Hawk” izlūkošanas programmai. Par spīti tam, ka šādi lidaparāti veiksmīgi sevi pierādījuši ASV gaisa spēkos un tehniskā līmenī arī Eiropai domātie lidaparāti darbojās lieliski, no projekta nācās atteikties gan sabiedrības iebildumu, gan arī sarežģītā sertifikācijas procesa dēļ.

Tehniskās atšķirības un sertifikācijas jautājumus komentē NATO Sauszemes novērošanas sistēmas vadības aģentūras ģenerālmenedžeris Džims Edžs: „Mēs šajā lidmašīnā ievietosim unikālas NATO sistēmas, kādas savām operācijām vēlas alianse un kādu nav ASV gaisa spēkos izmantotajos lidaparātos. Līdz ar to ir nopietnas atšķirības. Un tas nozīmē, ka lidojumu derīguma sertifikācijas process nenotiek automātiski. Mums ir jāpārliecinās, ka šīs jaunās sistēmas no lidojumu drošības viedokļa ir savienojamas ar pašu lidaparātu. Tas tiešām ir izaicinājums, taču mums ir lieliska inženieru un ekspertu komanda no Itālijas, kas veic šo sertifikācijas procesu. Arī mobilās un transportējamās sauszemes stacijas ir unikālas un Amerikas Savienotajās Valstīs nepastāv, tāpēc pirms sistēmas piegādes mums ir nepieciešams veikt pārbaudes un novērtējumus.”

Pirms nogādāšanas Sigonellā nākamā gada pavasarī arī šīs lidaparāts tuvākajā laikā izies aptuveni trīs mēnešus garus lidojumu izmēģinājumus Edvardsa gaisa spēku bāzē. Viesojoties šajā bāzē, viens no "Global Hawk" lidaparātu izmēģinājumu programmas vadītājiem Dereks Brauns stāsta, kā tieši noritēs paredzētās pārbaudes: „Kad jūs aizvedat mašīnu uz pārbaudi pēc 10 tūkstošiem nobraukto kilometru, mehāniķi zina, kādas problēmas jāmeklē. Mēs pašlaik to mācāmies. Mēs nolidojam 10 tūkstošus stundu, visu dokumentējam un eksperti pārliecinās, ka viss strādā. Ja mēs kaut ko atrodam, viņi meklē risinājumu un mēs testējam atkal. Ir iespējams veikt simulācijas laboratorijās jebkurā vietā, bet vienā brīdī tas viss mums šeit ir jāpārbauda uz reālas lidmašīnas.”

Komentējot līdzšinējos testus, kas veikti ASV gaisa spēku programmas ietvaros, Dereks Brauns norāda, ka „Global Hawk” lidmašīnas ir ārkārtīgi precīzas un ārkārtīgi drošas: „Tā pacelsies un darīs to, ko tai liks – jums atliek tikai uzraudzīt. Ja kaut kas notiek, lidmašīna pati zina, ko darīt, jo jūs to tai jau esat uzdevis, ievadot lidojuma plānu. Ja starp diviem maršruta punktiem apstāsies dzinējs, lidmašīna zinās, ka jāsāk planēšanas režīms, jāpārslēdzas uz rezerves akumulatoriem un jādodas uz nākamo norādīto punktu. Pilotētā lidmašīnā var sākties panika, var tikt iztērēts vairāk degvielas un tā var ātrāk nokrist. Taču šeit dators izdarīs visu, kas noteikts. Ja tai jāpiezemējas uz šīs līnijas, lidmašīna piezemēsies tieši uz šīs līnijas. Es teiktu, ka tas strādā 95 gadījumos no 100, bet patiesībā tie ir 100 gadījumi no 100.”

Lai arī „Global Hawk” ir lielākā bezpilota lidmašīna, arī tai tomēr ir pilots, taču uz zemes. Turklāt, šos lidaparātus nevar vadīt cilvēks bez reālas kaujas lidmašīnu vadības pieredzes. Kā norāda viens no pilotiem, ASV gaisa spēku majors Džeremijs Džonss, vadīt šādu bezpilota lidaparātu ir salīdzinoši ļoti vienkārši: „Šī lidaparāta vadīšana atšķiras pat no lidojumu stimulatora. Šī lidmašīna pati paceļas, pati nolaižas un pati ierodas pacelšanās vietā. Mums ir misiju plānotāji, kas nosaka, kur tieši lidaparāts dosies. Mēs uz zemes tikai nospiežam pogu, lai to iedarbinātu vai apstādinātu. Lidojuma laikā jau mēs varam koriģēt augstumu vai kādu citu rādītāju. Mēs arī sazināmies ar satiksmes dispečeriem un pildām viņu norādījumus kā jebkuras lidmašīnas piloti. Ar šo lidmašīnu mēs lidojam tik augstu, ka netraucējam komerciālajai satiksmei un līdz ar to mums nav jāsatraucas par iespējamām sadursmēm.”

Lai arī tradicionāli bezpilota lidaparāti tiek saistīti ar kaujas misijām, piemēram, Afganistānā vai Irākā, NATO Sauszemes novērošanas sistēmas lidaparātos ieroču nav.

To galvenais uzdevums ir tikai vākt informāciju un nodot to tālāk attiecīgajiem dienestiem. Turklāt ar šīm lidmašīnām netiek veikta video, bet gan foto novērošana un iegūto datu salīdzināšana.

Kā norāda „HALE Systems” pārstāvis Bobs Zeisers, šos lidaparātus var izmantot ne tikai militāriem mērķiem. Piemēram, bezpilota lidaparāti no tāluma varētu uzraudzīt robežas Ukrainā, bēgļu kustību Vidusjūrā vai veikt vides novērošanu tādos grūti aizsniedzamos reģionos kā Arktikā.

Zeisers norāda, ka šādas sistēmas savulaik būtu ļoti noderējušas, piemēram, sniedzot palīdzību Indonēzijas cunami cietušajiem: „Ja mums toreiz būtu bijušas NATO novērošanas lidmašīnas, mēs būtu varējuši doties uz Indonēziju un palīdzētu atrast izdzīvojušos. Taču toreiz situācija bija tāda: uz Indonēzijas ostām devās franču un amerikāņu kuģi, meklējot izdzīvojušos. Helikopteri pilni ar ūdeni un segām neveiksmīgi meklēja izdzīvojušos un bija spiesti atgriezties ar visiem produktiem, bet bez degvielas. Ja mums būtu tagadējās sistēmas, mēs izdzīvojušos atrastu daudz ātrāk un atrastu ostas, uz kurām kuģi var nogādāt palīdzību.”

NATO 1 lidmašīnas prezentācija ir tikai viens no starppunktiem ceļā uz pilnīgu programmas realizāciju. Nākamais nozīmīgais punkts būs lidaparāta pirmais oficiālais lidojums, kas gaidāms vasaras beigās. Pirmais lidaparāts Sigonellā ieradīsies nākamajā gadā, kam sekos visu iekārtu pārbaudes darba režīmā, bet visa sistēma kopumā varētu sākt darboties 2018.gadā.

Jau pirms vairākiem mēnešiem valdība apstiprināja nākamā gada valsts budžeta sagatavošanas grafiku un, ņemot vērā tobrīd aktuālo tautsaimniecības izaugsmes prognozi, nolēma, ka, izskatot papildu līdzekļu pieprasījumus 2016.gada valsts budžetam, priekšroka tiks dota valsts ārējās un iekšējās drošības stiprināšanai. Par prioritārām tika noteiktas arī veselības aprūpes un izglītības nozares, tiesa gan, ar nosacījumu, ka tās ir reformējamas.

Tagad, kad Finanšu ministrija apkopojusi ministriju un citu iestāžu iesniegtos papildu līdzekļu pieprasījumus, atklājies, ka to kopējais apjoms jau kārtējo reizi mērāms simtos miljonu. Turklāt Aizsardzības ministrijas pieprasījums – vairāk nekā 68 miljoni eiro – nebūt nav tas lielākais. „Pēc precizētiem ministriju iesniegtiem datiem, 2016.gadam ir papildus jaunām politikas iniciatīvām pieprasīti 571,8 miljoni eiro, 2017.gadam – 779,8 miljoni, un 2018. gadam – 1,2 miljardi. Jāteic, ka vislielākos pieprasījumus ir iesniegušas nozares ministrijas, kam ir ļoti jūtīgas politikas, piemēram, Veselības ministrija, kas ir iesniegusi pieprasījumu par 159 miljoniem, un Iekšlietu ministrija, kas ir pieprasījusi 122 miljonus. Un turpmākajiem gadiem šīs summas ir arvien pieaugošas,” atklāj Finanšu ministrijas valsts sekretāre Baiba Bāne.

Bāne gan uzsver – šādas naudas budžetā nebūs. Arī Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Pēteris Vilks atzīst, ka mēģinājums ierobežot papildu līdzekļu pieprasījumus ir cietis neveiksmi: „Valdība daļēji arī ierobežoja šo jauno politisko iniciatīvu tematisko tvērumu, pasakot, ka tas attiecas uz veselību, izglītību, sociālo jomu un aizsardzību. Citās jomās šīs jaunās politikas iniciatīvas nav gatavotas. Bet tik un tā mēs redzam, ka tas aptver vairāk nekā 500 miljonus eiro.”

Jāpiebilst, ka, saskaņā ar Fiskālās disciplīnas padomes apkopoto informāciju, tikai lai īstenotu šā gada sākumā apstiprināto valdības rīcības plānu, kurā iekļauti teju seši simti dažādu pasākumu, nākamā gada valsts budžetā būtu nepieciešami papildu līdzekļi aptuveni 700 miljonu eiro apmērā.

Ministru prezidente Laimdota Straujuma pagājušajā piektdienā, vaicāta par valdības rīcības plāna atbilstību reālajām iespējām, bija lakoniska: „Rīcības plānu var izpildīt, ne vienmēr pieprasot nezin cik lielus miljonus. Ir darbi, kas jādara bez miljoniem.”

Tikpat striktu nostāju pauž arī Finanšu ministrijas valsts sekretāre Baiba Bāne: „Valdības rīcības plānā visi tie uzdevumi, kas izriet no valdības deklarācijas, ir noformulēti, ka tas tiek veikts nozaru ministrijām piešķirto budžeta līdzekļu ietvaros.”

Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Pēteris Vilks savukārt atgādina, ka vēlmes un vajadzības, ko ierēdņu valodā ierasts dēvēt par jaunajām politikas iniciatīvām, vienmēr ir jāsamēro ar reālajām iespējām: „Valdību veidojot, valdība rīcību plāno uz četriem gadiem, bet budžets ir tā ekskluzīvā lieta, par ko valdība lemj katru gadu. Un nevar jau būt ierobežojums un arī pie valdības veidošanas nav jāsastāda budžets visiem četriem gadiem. Ir dažas lietas, kas kaut ko maksā, dažas lietas, kas varbūt nemaksā un dažas lietas, ko var paveikt, veicot strukturālas reformas un ietaupot nozares iekšienē. Šis aplēsums, ko veica Fiskālās disciplīnas padome, acīmredzot ir bijis hipotētiskajām maksimālajām izmaksām, bet jāsaprot, ka šo izmaksu avotus var meklēt arī pašā nozares iekšienē.”

Pirmā ar mudinājumiem domāt par budžeta konsolidāciju klajā nāca Fiskālās disciplīnas padome, kuras aplēses liecina - lai iekļautos jau apstiprinātajos 2016.gada budžeta deficīta rāmjos un nepārsniegtu 1% no iekšzemes kopprodukta, veidojot nākamā gada budžetu, būs nepieciešama aptuveni 114 miljonus eiro vērta budžeta konsolidācija. Pēc tam līdzīgu brīdinājumu publiskoja arī Finanšu ministrija.

Savukārt Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs savā pagājušās nedēļas preses konferencē jau runāja pavisam bargā tonī, ministriju pieprasījumus pēc papildu līdzekļiem saucot par bīstamiem: „Ienākumu šo jauno politikas iniciatīvu apmierināšanai nav. Fiskālā telpa jau ir izsmelta, mēs jau būtiski pārsniedzam mūsu budžeta mērķi, proti, budžeta deficīta līmeni 1% apmērā. Tomēr redzam, ka ir iesniegtas vēl daudzas citas jaunās politikas iniciatīvas. Rudenī gaidāmas diskusijas arī par sociālās sistēmas sakārtošanu, kur nepieciešami 76 miljoni jeb aptuveni 0,3 % no IKP. Jūnijā iesniegtās jaunās politikas iniciatīvas prasa aptuveni 550 miljonus eiro, no kā atskaitot jau iepriekš akceptētās prioritātes aizsardzības jomā, sanāk naudas pieprasījums aptuveni 480 miljonu eiro apmērā. Šo pieprasījumu apmierināšanas gadījumā budžeta deficīta līmenis sasniegtu apmēram 3,7 % no IKP.”

No visiem šiem paziņojumiem nepārprotami izriet, ka, neraugoties uz visnotaļ optimistiskām prognozēm par to, ka 2016.gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts pieaugs par aptuveni 3%, budžeta konsolidācija ir neizbēgama.

Valdības manevru iespējas ir visai ierobežotas arī tādēļ, ka pērn un aizpērn ar budžetu saistītie lēmumi pieņemti, paļaujoties uz strauju ekonomikas pieaugumu. „Sagatavojot vidējā termiņa ietvarlikumu 2014.-2016.gadam, nozaru ministrijām tika piešķirti 393 miljoni eiro 2015.gadam, kas ir reālie izdevumi un kas jau tiek izmantoti. 2016.gadam šie izdevumi ir 443 miljonu eiro apmērā. Līdz ar to, jau 2014.gada ietvaru veidojot, turpmākajiem gadiem tika iebūvēts izdevumu pieaugums tām politikām, kas tika sāktas 2014.gadā. 2015.gadā, veidojot ietvaru 2015.-2017.gadam, 2015.gadam vēl tika piešķirti klāt 180 miljoni, 2016.gadam – 216 miljoni eiro. Pat ja mēs pavērtējam tikai to līdzekļu starpību, kas ir piešķirta no 2015. uz 2016.gadu, tad mēs redzam, ka tas ir vairāk nekā 40 miljonu pieaugums nākošajam gadam,” skaidro Finanšu ministrijas pārstāve Bāne.

No Pārresoru koordinācijas centra vadītāja Pētera Vilka teiktā izriet, ka tieši iepriekšējos gados pieņemto lēmumu pārskatīšana varētu būt viens no veidiem, kā mēģināt nodrošināt salīdzinoši mazsāpīgu budžeta konsolidāciju.

„To resursu var meklēt arī no iepriekšējos gados piešķirtā. 2013.gadā, kad bija pirmā vērtēšana, faktiski tad 2016.gadam tie resursi tika daļēji jau ieplānoti jaunām politikas iniciatīvām. To šobrīd ir grūti redzēt, jo tas tika izdarīts 2013.gadā, bet faktiski 2016.gadā ir daudz jaunas iniciatīvas, kuras tiks finansētas. Tā ka trīsgadu budžetam ir gan pozitīvās puses, gan varbūt negatīvās puses. 2013.gadā kopumā tika sadalīts vairāk nekā miljards eiro trīs gadiem: 2014., 2015., 2016. Un tas ir tas resurss, ko varētu zināmā mērā iespējams pārvērtēt. Varbūt apstākļi mainījušies un šogad nepieciešamas izmaiņas,” saka Vilks.

Tikmēr Finanšu ministrijas valsts sekretāre Baiba Bāne, kura savulaik – krīzes gados jeb tā dēvētajā konsolidācijas ērā - atbildēja par valsts budžeta likuma sagatavošanu, paredz, ka tikai ar atlikto tēriņu pārskatīšanu vien cauri netiksim: „Veidojot valdībai diskusiju par nākamā gada budžetu, būs jāskatās uz visa veida pasākumiem: gan uz ieņēmumu sadaļas pasākumiem – iespējams, mums ir kāda nodokļu politikas korekcija jāveic, gan uz izdevumu pasākumiem, pārskatot ministrijām piešķirtos līdzekļus jau iepriekšējos gados jaunām politikas iniciatīvām. Varbūt līdzekļu pārdale resoru ietvaros, varbūt līdzekļu pārdale starp resoriem – tas nav izslēgts, jo budžeta diskusija būs diezgan sarežģīta nākamajam gadam.”

No Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas noprotams, ka par vienu no pirmajiem upuriem uz konsolidācijas altāra varētu kļūt solījums arī nākamgad samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi.

„Piemēram, rēķina, ka tiks samazināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis nākamgad par vienu punktu. Tie ir 60 miljoni eiro, ja mēs nesamazinām iedzīvotāju ienākuma nodokli par vienu punktu,” saka Straujuma.

Mājienu par iespējamu nodokļu palielināšanu dod arī Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Pēteris Vilks. Viņš gan uzskata, ka priekšroka būtu dodama patēriņa nodokļu palielināšanai: „Arī valdības deklarācijā pateikts, ka mēs virzāmies uz to, ka mūsu nodokļu sadale ir aptuveni trešdaļa no kopējā IKP. Pašlaik mēs runājam par apmēram 27%. Mēs nevaram finansēt visas tās vajadzības, tad ir jāmeklē avoti – vai tas ir patēriņa nodokļos, vai iedzīvotāju ienākumu nodokļos. Mēs redzam – iedzīvotāju ienākuma nodoklis nav tas nodoklis, no kura vajadzētu pieaugošās vajadzības finansēt. Tie ir patēriņa nodokļi, ar to saprotot akcīzi, nekustamā īpašuma nodokli, vides nodokli, kur ir potenciālais avots to naudu gūt vēl papildus.”

Viņam pievienojas arī Finanšu ministrijas valsts sekretāre Baiba Bāne: „Kā mēs zinām, Latvijā nodokļu slogs pret IKP ir viens no zemākajiem Eiropas Savienības valstīs – tie ir tikai 27%. Skandināvijas valstīs tie ir pat vairāk nekā 40%, par 50% atsevišķās valstīs. Līdz ar to mēs par Latvijas nodokļa slogu pret IKP nevarēsim vēlēties tādus pakalpojumus sabiedrībai, kādus nodrošina Skandināvijas valstīs.”

Rezumējot var teikt, ka politiķu solījumos un dažādu politikas plānošanas dokumentos ietvertās apņemšanās, saduroties ar budžeta realitāti, jau kārtējo reizi ir izčibējušas, atstājot vien atklāsmi, ka visu nevaram un vēl ilgi nevarēsim atļauties. 

Noskaņas ziņā Stradiņa slimnīcas Nieres transplantācijas nodaļa nelīdzinās citām nodaļām. Te pavisam tiešā nozīmē pacienti ierodas saņemt savu otro iespēju. To vai nu dod bojāgājuša nezināma cilvēka nieres pārstādīšana vai arī tuva cilvēka nieres ziedojums.

„Mans dēls – Toms.” Apmēram 25 gadu vecais Toms un viņa tētis guļ vienā divvietīgā palātā. Šoreiz tēvs pavada dēlu uz pārbaudēm: „Man viņš ir pirmās grupas invalīds ar garīga rakstura traucējumiem. Kopš dzimšanas arī slimoja ar epilepsiju.” Nedaudz vairāk nekā pirms gada Toma tēvs dēlam ziedoja nieri. Toms tagad jūtas labi. „Puika - normāli. Cik viņš var pateikt par sevi. Viņš nerunā. Man kreiso izņēma, viņam labajā pusē ielika.”

Tēvs piebilst, ka dēlam pirms aptuveni pusotra gada ārsti atklāja nieru mazspēju un uzreiz nozīmēja hemodialīzi, kas pilda mākslīgās nieres funkcijas. „Bet tas aizņēma laiku - katru otro dienu pa trim stundām. Pats viņš neguļ, līdzās jābūt, jāaizved, jāatved. Pacēlās jautājums, ko var darīt. Tikai donors. Bija iespējas gaidīt donoru, kas savā nāvē aizgājis. Un tad arī rindas, vai sader vai nesader, ceļš nav tik vienkāršs. Tad mēs, dabīgi, teicām, ka varbūt mēs paši varam. Tad uz pirmo nedēļu atbrauca sievas kundze. Iznākums bija, ka der – no viņas. Bet es teicu, ka mēģinām arī man.”

Izrādījās, ka saderība ir arī tēvam, un ārsti nolēmuši, ka transplantācijai labāk derēs tēva niere. „Tad bija tā, ka mēs atbraucām vispār trijatā, ar sievu arī, jo Toms jau viens pats neko nevarēja darīt. Es biju atsevišķi, un sieva ar dēlu gulēja šādā vienā palātā. Viņu jau vajag pieskatīt, viņš jau viens uz tualeti nevar aiziet. Un tad jau pēc operācijas vēl grūtāk.”

Tagad kopš operācijas pagājis nedaudz vairāk nekā gads. Toma tēvs nieres trūkumu neizjūt: „Vairāk bija tieši šuve. Rētas, audu sadzīšana. Nedrīkstēja ne celt rokas augšā, ne smagāk par desmit kilogramiem. Bet tad ir jābūt darbam pie datora. Bet man darbs ar locīšanos, mašīnā. Un tomēr vakaros bija jūtams, brīžiem pat likās, ka plīsīs pušu.” Toma tētis saka – bet kurš tad pelnīs maizi, ja tā sargāsies? Tagad esot krietni labāk, bet rētu vēl reizēm mazliet jūtot. Tāpat arī ģimenes ārsts sastādījis sarakstu ar vēlamo un nevēlamo ēdienu sarakstu.

Toma tētis ir viens no Latvijas 42 dzīvajiem donoriem.

„1822 transplantācijas pa visam, no tām 42 dzīvie donori,” stāsta Stradiņa slimnīcas Nieres transplantācijas nodaļas vadītājs Jānis Bicāns. Viņš arī norāda, ka šī proporcija skaidri apliecina - Latvijā dzīvo nieres donoru ir ļoti maz. Daudzās Eiropas valstīs viņu ir krietni vairāk. Ārsti teic, ka daudz dzīvo donoru ir izglītotās un labklājības valstīs.

Tomēr, ja vēl pirms 15 gadiem par dzīvajiem donoriem Latvijā tikpat kā nevarēja runāt, tad pēdējos gados viņu ir vidēji pieci gadā, un tas ir ilga darba rezultāts. „Tas ir atzinums, ka mēs esam spiesti samierināties, ka trūkst mirušo cilvēku donoru, īpaši jauniem cilvēkiem, un mēs esam spiesti aicināt dzīvos donorus uz nieru ziedojumu,” stāsta Bicāns.

Jāteic, ka bojāgājušo donoru skaits sarūk visā Eiropā. Latvijā kritums saistās ar jaunu un pusmūža vecuma cilvēku izceļošanu. „Kādi aizbrauc? 65 gadus vecie? Vai jūsu laika biedri vai manējie? Jūsu laika biedri ir aizbraukuši. Ja rēķinām, ka tie ir vairāki simti cilvēki, kas šeit dzīvoja, strādāja darbos visādos, ar viņiem notika nelaimes gadījumi. Neviens nieru slimnieks nepretendē uz to, ka kāds konkrēts cilvēks aizies bojā un viņš no tā saņems nieri. Neviens cilvēks nekad to nav gaidījis, nav prasījis, nav gribējis. Bet viņš zina, ka vienmēr ir nelaimes gadījumi, kur aizies bojā cilvēki. Un, ja aizies bojā, viņam būs glābiņš. Un tie ir tā aktīvākā, darbīgākā daļa. Un kas mums paliek – tie, kam ir smadzeņu asinsrites traucējumi, un tādi ir ne visjaunākajiem, bet tomēr vecākiem cilvēkiem vairāk,” skaidro Bicāns.

Krītoties bojāgājušo donoru skaitam, Eiropā aug dzīvo donoru skaits. Tāpēc šobrīd pat ir ideja par Eiropā vienota dzīvo donoru reģistra veidošanu – tas būtu kā reģistru reģistrs.

Tajā iekļautu datus par visu dzīvo donoru veselības rādītājiem pirms un pēc operācijas. Proti, tiem, kas ziedojuši orgānus – nieri vai daļu aknas.

Eiropas Komisijas līdzfinansētās apjomīgās „Accord” programmas laikā jau deviņās valstīs tika uzsākts pilotprojekts, uzkrājot datus par pagaidām nieres donoriem noteiktā laika periodā. Šis pilotprojekts izvērtās kā vērtīga pieredze. „Sākumā es gribēju teikt, ka mēs varam sākt dzīvo donoru reģistru jebkurā minūtē, taču, lai nebūtu pārāk optimistisks, nolēmu teikt, ka mēs varam sākt rīt – no rīta,” tā „Accord” programmas noslēguma konferencē Madridē sacīja pilotprojekta vadītājs Andriess Oitsma, vērtējot darba rezultātus.

Šajā pilotprojektā piedalījās arī Stradiņa slimnīca.

Jāteic, ka Latvijā šie donoru dati visu laiku tiek uzkrāti, ārsti arī seko līdzi pēc operācijas donoru veselības stāvoklim. Tikai pagaidām nav vienotas elektroniskas datu bāzes.

Reģistrā tika ievadīti arī gadu ilga līdzsekojuma dati par dzīvo donoru veselību. Projektā izvēlētajā periodā bija pieci dzīvie donori no Latvijas.

Par projektu stāsta Stradiņa slimnīcas transplantācijas centra koordinatore Eva Šteina: „Tur bija arī sākotnējā pamatinformācija gan par donora vecumu operācijas brīdī, svars, auguma garums, dzimums, rase, operācijas tehnika, par asinsspiedienu pirmsoperācijas periodā, pēcoperācijas periodā, par lietotiem medikamentiem, analīžu rādītājiem pirmsoperācijas un pēcoperācijas periodā. Pēc tam ir doma, ka šos rādītājus varētu dinamikā salīdzināt pirms operācijas, piemēram, nieru rādītājus, asinsspiedienu un medikamentus pirms operācijas un pēc operācijas, kā tas dinamikā tālāk attīstās.”

Būtiski ir tas, ka reģistrā tiktu uzkrāti arī ilgtermiņa dati par šo donoru veselības stāvokli. Piemēram, mēnesi pēc operācijas, pēc tam trīs mēnešus, pusgadu, gadu un pēcāk katrus piecus gadus apkopotu datus.

„Eiropas Savienībā dzīvo donoru skaits aug. Mēs nesam atbildību rūpēties par viņiem. Tie ir veseli cilvēki, kuri vēlējušies ziedot nieri vai aknas daļu pacientam, kam šis orgāns ir vajadzīgs. Mūsu pienākums ir rūpēties par šo cilvēku un pietiekami bieži sekot līdzi, vai nerodas problēmas viņu veselībai un, ja tādas ir – reģistrēt. Mums ir arī atbildība par dzīvajiem donoriem kopumā, jo mums vajadzētu savākt informāciju, kas ar viņiem notiek tālāk, un analizēt šos datus, lai redzētu, kādi donori piemēroti orgāna ziedošanai, vai pielietotā procedūra ir droša, vai ir atšķirība pieejās dažādās valstīs. Un kā ir ar drošību ilgtermiņā? Ko mēs varam pateikt dzīvajiem donoriem par viņu veselību nākotnē un par risku, ziedojot nieri vai daļu aknas?” stāsta Kirstena Omsa de Vrīsa no Holandes transplantācijas fonda.

Turklāt šos datus varēs Eiropas valstu ārsti salīdzināt un smelties citu valstu pieredzi. Te var īsi ieskicēt dažus interesantus pilotprojektā iegūtus datus - slimnīcā dzīvie donori uzturējās īsu laiku – vidēji 4,2 dienas pēc operācijas. Un svarīgi, ka 98,2 procenti dzīvo donoru jau pavisam drīz pēc operācijas atgriezās savā iepriekšējā ikdienā, kāda bija pirms operācijas. Jāteic, ka nieres biežāk ziedoja sievietes. Vecākajam donoram operācijas laikā bija 82 gadi.

Konferencē Madridē A.Oitsmam tika uzdots jautājums, ko gluži praktiski valstīm sniegs šāds dzīvo donoru reģistrs: „Operācija, ko veic dzīvajam donoram, ir bīstama. Tas nav tas, ko mums kā ārstiem labpatiktos darīt – operēt cilvēku, kas ir pilnībā vesels. To var darīt tikai tad, ja ir pietiekoši daudz informācijas, kā šiem donoriem pēc operācijas veicas ilgtermiņā. Ja ir pilnīgi skaidrs, ka 50 vai pat 70 gadu pēc operācijas donora veselībai nebūs nekāda kaitējuma. Un tādu informāciju var iegūt tikai tad, ja ir daudz ilgtermiņā iegūtu datu.”

Arī pilotprojektā iesaistītā Vineta Vaivode no Stradiņa slimnīcas projektu vadības daļas norāda uz ieguvumiem: „Es redzu, ka sabiedrība būtu informēta, kas savukārt būtu viens no iemesliem, kāpēc tā vairāk uzticētos un vēlētos ziedot savu orgānu. Otrs apstāklis, ka cilvēki mūsdienās daudz ceļo un arī pārceļas uz citu valsti, līdz ar to dati ir daudz ātrāk pieejami arī citā valstī, ja nonāk citā valstī aprūpē.”

Tiesa, joprojām vēl nav skaidrs jautājums, kas par šo Eiropas kopīgo reģistru maksās. Šī projekta mērķis bija izstrādāt rekomendācijas, nākamais solis ir atkal vērsties pie Eiropas Komisijas ar lūgumu īstenot jaunu iniciatīvu reģistra izstrādei. Tiesa, valstīm, visticamāk, būs jārēķinās ar nacionālo līdzfinansējumu – cik lielu un kā to aprēķinās, nav zināms.

Jāteic, ka pilotprojekta vadītājs Andries Oitsma nāk no Nīderlandes – valsts, kur dzīvo donoru ir vairāk nekā bojāgājušo donoru. Jo ar pēcnāves ziedošanu viņa valstij patiešām neklājās labi, atzīst Oitsma: „Reizēm pat bija jāgaida vairāk nekā četri gadi, tāpēc bija jāmeklē cits ceļš - mēs sākām dzīvo donoru programmu, kas bija ļoti veiksmīga. Rezultāti bija daudz labāki nekā orgāna transplantēšanā pēc nāves. Arī laparoskopiska tehnika palīdzēja, jo donoriem nebija ļoti jācieš no procedūras. Tas viss, kopā ar reklāmu “no mutes- mutē” palīdzēja mums ar katru gadu palielināt dzīvo donoru skaitu.”

Nīderlandes likums paredz, ka cilvēkam dzīves laikā obligāti jāparaksta piekrišana – atļauja pēc nāves izmantot savus orgānus. Aptuveni 40 procentu iedzīvotāju reģistrā ir veikuši ierakstu, taču tikai puse no tiem devuši jāvārdu, stāsta Oitsma. Latvijā ir citāda kārtība – ja iedzīvotājs nav parakstījies iedzīvotāju reģistrā, ka pēc nāves nepiekrīt būt donors, tad pēc likuma viņš var būt.

Kā Nīderlandē cilvēki pārvar nedrošību un izšķiras par soli būt donoram, Latvijas Radio pēc konferences uzrunāja transplataloģijas ekspertu Oitsmu. No ārstiem Latvijā dzirdēts – ir gadījumi, kad cilvēks baidās ziedot pat tuviniekam, jo raizējas – ja nu pēc operācijas pasliktinās veselība un zaudē darbu, kurš tad rūpēsies par viņa bērniem? Oitsma stāsta, ka Nīderlande šādas bažas kliedēja jau pirms gadiem pieciem: „Iepriekš, ja donoram pēc orgāna ziedošanas pasliktinājās veselība un viņš zaudēja darbu, viņš varēja palikt bez ienākumiem. Arī tagad par pašu ziedošanu, protams, nav nekādas atlīdzības, taču – ja cilvēks procedūras dēļ zaudē darbu un ienākumus, tad valsts viņam turpina maksāt zaudēto algu. Tas patiešām palīdz. Jo situācija ar dzīvajiem donoriem ir savāda - slimnīca par šo procedūru iegūst naudu, mediķi, slimnīcas vadība saņem algu, orgāna saņēmējam ir ieguvums, un visa sabiedrība iegūst. Tikai pats dzīvais donors neiegūst neko par savu patiešām bīstamo darbu.”

Oitsma stāsta, ka Nīderlandē izplatīta arī tā dēvētā altruistiskā ziedošana, kad ziedo ne tikai tuvinieks tuviniekam, bet arī nezināmam cilvēkam.

„Varbūt iepriekš ģimenē bijusi nelaime. Un tad viņi domā – es nevaru palīdzēt savam radiniekam, bet varbūt varu palīdzēt kādam citam, kam nepieciešama palīdzība. Vai arī saka – man ir divas veselas nieres, es palīdzēšu kādam līdzcilvēkam. Un šādu altruistisko donoru ir arvien vairāk, un viņi ir ideālie donori. Jo viņi to dara tikai un vienīgi pēc brīvas gribas. Ja nieri ziedo ģimenes loceklis, nekad nevari būt pilnīgi drošs, vai nav bijis spiediens. Piemēram, ja vīrs ir slims un sieva var būt donore, tur var būt spiediens, un viņa nevar pateikt nē. Taču atruistisko donoru gadījumā tāda nav, un arī nauda nevar būt iesaistīta, jo viņi nezina, kam pārstāda orgānu,” skaidro Oitsma.

Latvijā gan dzīvie donori parasti ir pacienta tuvinieki – vairākumā asins radinieki un daļa arī emocionālie radinieki – dzīvesbiedri, draugi, paziņas. Ir cilvēki, kuri tik ļoti vēlas savējam ziedot, ka pat gatavi pamatīgi mainīt savus paradumus. Kāds tēvs, lai varētu ziedot nieri meitai, pusgadā zaudēja 30 kilogramu svaru.

Par labāko vecumu dzīvajam donoram Bicāns sauc 45-60 gadus, protams, ja cilvēks ir vesels: „Pirmkārt, sievietei reproduktīvais periods garām. Otrkārt, dzīves plāni un dzīves situācija ir nostabilizējusies un īpaši ļoti nemainās. Turklāt 45 gados ja ne puse, tad lielākā daļa no dzīves ir garām, palikusi mazākā vai, iespējams, mazākā. Protams, cilvēks var dzīvot ar vienu nieri tālāk pilnīgi normāli, pirms tam viņš tiek pārbaudīts. Un, ja vien viņam nav defektu veselībai, tikai tad tiek ņemts. Pašlaik mums ir iespējams donors - tēvs, kurš gatavs dot nieri dēlam, bet nieru filtrācija ir tāda, ka mums būtu jāņem sliktākā niere. Bet vai ir vērts pārstādīt to nieri dēlam?”

Dakteris Bicāns uzsver – ja ārsti nav pilnībā pārliecināti, ka donors var dzīvot bez nieres, tas nekad nepiekritīs nieres izņemšanai.

Vēl jānorāda, ka Latvijā likumi paredz – pēc orgāna ziedošanas turpmāk veselības aprūpe donoram ir bez maksas. Tāpat arī ārsti vēlētos sekot līdzi pacienta veselības stāvoklim pēc ziedošanas operācijas un vēlētos viņus redzēt Stradiņa slimnīcas ambulatorajā daļā. Taču vismaz kāda daļa donoru pazūd, jo pēc operācijas vairs nejūtas kā pacienti un nevēlas apmeklēt slimnīcu.

Arī Toma tētis, kurš dēlam ziedoja nieri, nosmejas - par to, ka viņam vairs nav vienas nieres, viņš atceras tikai rētas dēļ. Citādi var arī aizmirst. „Viss notiek, uz organisma lietošanu tas neko slikti neatsaucas.”

• Cūku izkaušanu vēl tagad ir nepatīkami atcerēties
• Izkāva vēl pirms inspektoru ierašanās
• Cūku mēra dēļ vēl nebijušos parādos
• Morāli smags gads arī inspektoriem
• Epidēmijas pļaujas laiks vēl var atgriezties

Mednieki arvien atrod no slimības kritušas mežacūkas Ziemeļvidzemē un Latgalē. Galvenais uzdevums nepieļaut izplatību  Kurzemē, kur ir ne vien lielāks mežacūku blīvums, bet arī lielākās cūku audzētavas, kas lopus arī eksportē. Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) sadarbību ar medniekiem sauc par labu, taču daudzviet netiek samazināta mežacūku piebarošana, kas mazinātu izplatības riskus.

Pašā Baltkrievijas pierobežā Dagdas novada Bērziņu pagasts ir viens no miestiem, kur pērn vasarā konstatēts Āfrikas cūku mēris mājas cūkām. Nelielā Andžānu viensētas pagalmā Latvijas Radio sastop cūkkopi Antonu Eisaku, kurš, uz brīdi atslēdzies no darbiem, kūpina cigareti. Pagalmā staigā vistas un gailis, pļavā ganās dažas govis un līdzās nelielai mājai ir balta kūts. Tur pirms mēra plosīšanās mitinājušās 50 cūkas. Visas tika nokautas un turpat pie saimniecības sadedzinātas.

"Inspektori atbrauca ņemt asinis. Paņēma asinis un pēc piecām dienām viena cūka saslima. Tad atkal ņēma asinis, kas parādīja, ka viena ir slima, bet pārējās veselas," stāsta nu jau bijušais cūkkopis.

"Bija 10 sivēnmātes, viens kuilis un viena nobarojamā un pārējie piena sivēni. Kopā 47 cūkas. Un tad dedzināja. To nav vēl tagad patīkami atcerēties. Bija ieguldīts liels darbs, kas aizgāja pa velti," nosaka Antons.

Lopkopis atminas, ka dienu pēc lielās izkaušanas bijis apjucis, ka saimniecībā tāds miers un jāsēž bezdarbībā, jo cūkas audzē vairāk nekā 20 gadu. Bijusi doma arī mest mieru cūkkopībai, taču Antons nolēmis turpināt darboties nozarē. Par nokautajiem sivēniem viņš saņēma arī paredzēto kompensāciju, bet secina ka, piemēram, sivēnus būtu pārdevis par labāku cenu. "Tādās lietās vienmēr ir zaudējumi. Ja būtu pārdoti sivēni, būtu peļņa, bet tā vienu reizi samaksāja (..)," saka Antons.

Pāris kilometrus tālāk ceļa malā nelielā Līvānu māju apbūvē redzams, ka katrā sētā ir kūts. Vienā no sētām Latvijas Radio sastop kādu ģimeni. Saimniece laista dārzu, bet saimnieks remontē batutu bērniem. Saimnieks saka, ka paši likvidējuši cūkas - nemaz negaidījuši, ka dienesta darbinieki viņu cūkas pārbaudīs.

Jūtams, ka abi saimnieki noskaitušies, kad jautā par Āfrikas cūku mēra sekām apkārtnē. Arī viņi pašu vajadzībām audzējuši dažas cūkas.

Tagad kūts ir tukša, jo paši pieņēma lēmumu dzīvniekus likvidēt, baidoties no slimības riska. Taču saimniece ir neizpratnē, kādēļ tie zemnieki, kas paši nolemj likvidēt cūkas un saņemt kompensāciju, pēc tam atsākt audzēšanu var tikai pēc gada.

Zemkopības ministrijā skaidroja, ka galvenā atšķirība ir tā, ka tie lopkopji, kuri labprātīgi izkauj savus dzīvniekus, varēja izmantot nokauto dzīvnieku gaļu un izvēlēties saņemt vēl kompensācijas ar nosacījumu, ka gadu neturēs cūkas, lai mazinātu slimības izplatības riskus.

Vēl kādā sētā, jau tuvāk Krāslavas novadam, Latvijas Radio sastop Robertu ar suni vārdā Eiro. Viņš gan cūkas jau kādu laiku neturot, bet atzīst, ka visa jezga ap slimību ietekmējusi reģionu kopumā. "Latgali Āfrikas cūku mēris ietekmēja. Lielākā daļa te [tuvu Krāslavai] pašas pēdējās cūkas pat likvidēja. Bet ko darīt? Visādas sankcijas te draudēja: nevarēja ne izvest gaļu, ne pārdot," saka Roberts.

Gan daudzas mazās, gan arī lielās saimniecības cūkas nelikvidēja. Bieži saimnieki nevēlējās runāt par Āfrikas cūku mēra ietekmi vai izvēlējās palikt anonīmi.

Dagdas novadam līdzās esošajā Krāslavas novadā privātās mājas pagalmā kāds iedzīvotājs no dobēm trenkā savu sniega balto kaķi. Arī viņam ir dažas cūkas piemājas kūtiņā un, lai arī mājsaimniecība atrodas Āfrikas cūku mēra riska zonā, no slimības izdevies paglābties. Tiesa, gan mazās piemājas saimniecības gadu aizvadījušas ar izbīli. "Bija visiem jāuzlabo sanitārās normas, lai biodrošība atbilstu visiem nosacījumiem. Izmaksas nebija ļoti lielas, bet jūtamas.

Uz Daugavpils tirgu gaļu nedrīkstam vest. Tur stingri nosacījumi. Vienīgi tepat apkārt kādiem kaimiņiem [pārdot]," saka kāds krāslavietis.

Krāslavas novada Aulejas pagasta zemnieku saimniecības "Līva" vadītāja Rudīte Lipšāne stāsta, ka pagaidām arī ir noturējusies pret Āfrikas cūku mēri. Saimniecībā ir ap 800 cūku, un pērn rudenī nācies trīs mēnešus sadzīvot ar stingrākiem ierobežojumiem, jo netālu citā fermā Skaistas pagastā konstatēja mēri. Saimniekošanas pārtraukuma dēļ zaudēti 24 000 eiro, lēš saimniece. "Augusts, septembris, oktobris: es sēdēju ar visām cūkām - sivēniem un sivēnmātēm - es drīkstēju kaut tikai sev, savām vajadzībām.

Tad, iedomājaties, katru nedēļu mēs realizējām pa 10 cūkām un pēkšņi realizācija ir aizliegta. Cūkas pārauga, tās bija jābaro, bet darbinieku sociālie nodokļi, algas, elektrība, barība ir jāapmaksā. Es tādos parādos biju ielīdusi... Nekad mūžā kaut ko tādu nebiju pieredzējusi," saka Lipšāne.

Viņa atzīst, ka arī govju turēšana nav bijusi ar ienākumiem Krievijas un Rietumu abpusējo sankciju dēļ.

Patlaban nozarē arvien nav stabilitātes. Cūkgaļas cenas mainoties pat trīs reizes nedēļā un arī pieprasījuma vietējā tirgū neesot. Tāpēc nobarojamas cūkas izvairās turēt un tirgo tikai sivēnus. Rudītei ir arī secinājumi par galvenās slimību uzraugošās institūcijas PVD darbu un to, kāpēc ļaudis bieži ir skeptiski pret to

"Muļķīgi bija tas, ka viņi uzreiz skrēja apkārt un visās fermās ātri ņēma asinis un pārbiedēja cilvēkus. Es domāju, ka vajadzēja sākt ar staigāšanu pie saimniekiem ar dezinfekcijas līdzekļiem un skaidrot instrukcijas un kārtīgi pārbaudīt biodrošību. Cilvēki tolaik bija satraukušies. Nākot uzreiz ar analīzēm, viņi ieguva slikto tēlu," saka Lipšāne.

PVD Ziemeļlatgales pārvaldes vadītājs Dzintars Juškus atzīst, ka arī inspektoriem šis bijis sarežģīts gads. Cīņa ar infekciju prasījusi daudz materiālu resursu un arī morālu resursu, dedzinot lielo skaitu likvidēto cūku līķu. "Lielo gadījumu skaitu mēs atklājām pašā slimības sākumā. Ātri un operatīvi rīkojoties, mēs nepieļāvām, ka inficējas liels skaits dzīvnieku. Tāda ir šī likumdošana A klases slimībām - ja viens dzīvnieks novietnē ir saslimis, tad ir jālikvidē visi," saka Juškus.

Viņš atminējās, ka kāds saimnieks centies noslēpt cūkas un jau nokauto cūku gaļu. "Droši vien izmisuma dēļ, jo nav jau noslēpums, ka Latgalē dzīve nav tik rožaina, un cūkkopība daļai bija vienīgais iztikas avots," viņš atzīst.

Par fundamentālu inspektors uzskata biodrošību, kuru, viņa ieskatā, daudzi arvien neievērojot. Šī pusgada laikā esot ap 30 administratīvo lietu cūku novietnēs, kur nav izpildīti nosacījumi. Juškus atzīst, ka daļa saimnieku savas cūkas nereģistrē. "Mēs atkal aiziesim līdz tam, ka liels skaits cūku atkal netiks reģistrētas," viņš paredz.

Āfrikas cūku mēris Latvijā atklāts teju pirms gada - 26. jūnijā. Kopš tā laika bez Latgales novadiem slimība mājas un meža cūkām izplatījusies arī Ziemeļvidzemē. Savukārt riska teritorija jeb buferzona jau iezīmē pusvalsti un arvien regulāri mežā tiek atrastas no slimības kritušas mežacūkas - sešos mēnešos to skaits pārsniedz 200. Vērtējot sekas kopš mēra parādīšanās, valstī kopumā iznīcinātas 564 cūkas 32 saimniecībās. Tiesa gan, mājas cūkām uzliesmojumi nav bijuši kopš septembra.

Epidēmijas draudi arvien ir augsti, stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta veterinārās uzraudzības departamenta direktore Kristīne Lamberga. Viņa norāda, ka patlaban ir piedzimuši jaunie sivēni, kuri drīz atstās savu mammu. Vienlaikus cilvēki šobrīd vairāk dodas lauku darbos.

"Ir ļoti jāuzmanās, lai novietnē neienēsātu vīrusu ar zaļbarību, kas atradusies ārpus novietnes," saka Lamberga, norādot uz sienu pļavās, kura pārnešana uz kūti arī var būt riskanta.

Runājot par slimības izplatību mežā, gan PVD, gan zoologs Jānis Ozoliņš uzskata, ka efektīvākais veids, kā mēri apturēt, ir ne vien populācijas samazināšana, bet arī piebarošanas samazināšana, ko mednieki darot kūtri.

"Vēl joprojām - tas, ko es esmu novērojis - ka nav samazinājusies cūku piebarošana mežos. Joprojām kartupeļu stādamajā laikā uz zemes ir izgāzts tonnām kartupeļu. Tas absolūti nav vajadzīgs cūku populācijai, jo ir pretrunā idejai, ka populācija ir jāsamazina," saka Ozoliņš.

Bažījoties par to, ka mēris varētu sasniegt arī Kurzemi, kur atrodas jau pēc dzīvnieku skaita krietni lielākas saimniecības, Latvijas cūkaudzētāju asociācija kopā ar PVD un ministriju strādājot pie izmaiņām Eiropas likumdošanā, lai arī no riska zonām būtu iespējams eksports. Patlaban galvenās eksporta valstis ir Lietuva un Polija.

Naudas izteiksmē Āfrikas cūku mēra apkarošanai PVD tērēti vairāk nekā divi miljoni eiro, savukārt par piespiedu cūku likvidēšanu slimības skartās saimniecībās un fermās, kur patvaļīgi pieņemti cūku izkaušanas lēmumi tirgus traucējumu dēļ, kompensācijās izmaksāti teju trīs miljoni eiro.

Lai gan šie seši jaunieši no Lielbritānijas un Nīderlandes prognozē, ka Latvijā paliks un veidos šeit arī savu ģimeni, vērienīgas aptaujas rāda, ka katrs ceturtais augstāko izglītību ieguvušais jaunietis tuvākā gada laikā plāno doties pastāvīgā darbā uz kādu citu Eiropas Savienības valsti.

Tādējādi darba tirgū arvien vairāk trūkst augsti kvalificēta darbaspēka un to var nākties ievest no citām valstīm.

Latvijas Radio bija klāt dienā, kad līgumu par darbu valsts pārvaldē šonedēļ parakstīja seši jaunieši, kas augstāko izglītību ieguvuši ārvalstīs un bijuši pārcēlušies uz dzīvi ārpus Latvijas.

27 gadus jaunā Lelde Caune no Cēsīm ir viena no viņiem. Lelde pirms pieciem gadiem ieguvusi bakalaura grādu Vidzemes Augstskolas Tūrisma vadības programmā, pēc studijām gadu strādājusi, tad devusies maģistratūras studijās uz Nīderlandi, kur apguvusi Starptautisko biznesa vadību. Studijas izmaksājušas 22 000 eiro, un daļa no tiem jāsāk atmaksāt nākamā gada janvārī. Iespēja atgriezties Latvijā, strādāt valsts pārvaldē un saņemt 1000 eiro lielu algu „uz rokas” viņu uzrunājusi.

“Es tur biju iedzīvojusies, man bija draugi, man patika viss, man patika cilvēki. Man arī ļoti patika tas, ko es daru, bet es vienmēr domāju, ka es labprāt arī atgrieztos Latvijā. Tādēļ es domāju, ka, ja būtu kāds ļoti labs darbs, kuru es gribētu darīt Latvijā, kas man interesētu, es labprāt atgrieztos, jo savā karjerā es gribētu darīt divas lietas – vai nu strādāt Latvijas labā vai arī strādāt ilgtspējīgā attīstībā pasaules līmenī jebkurā citā valstī,” stāsta Lelde.  

Jauniete strādās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā, Investīciju departamentā par projektu vadītāju līdz šī gada beigām. Jau pēc pusgada valsts aģentūra lems, vai līgumu pagarināt. Šāda scenārija gadījumā Lelde izvēlētos Latvijā palikt pavisam.

“Noteikti es sevi redzu ilgtermiņā Latvijā, veidojot arī ģimeni. Tā bija viena no tām lietām, par ko es domāju Nīderlandē – vai es gribētu, lai mana ģimene būtu Nīderlandē? Vai es gribētu, lai mani bērni mācītos Nīderlandē? Kā es par to justos? Un es nebiju pārāk droša, bet, runājot par Latviju, es jutos droša,” atklāj Lelde.

Valsts kanceleja pieteikšanos jauniešu reemigrācijas programmai izsludināja šī gada sākumā, un bija cerēts, ka desmit jaunieši darbu valsts pārvaldē varētu uzsākt jau maijā. Diemžēl līgumu slēgšana aizkavējās līdz jūnijam. Kopumā reemigrācijas programmai pieteicās 143 jaunie profesionāļi, no viņiem darbu uzsākuši vien seši perspektīvākie, tostarp 24 gadus jaunais Kristaps Kalns no Liepājas. Viņš uz Lielbritāniju devies pirms pieciem gadiem, pēc vidusskolas absolvēšanas. Mančesteras universitātē mācījies Datorzinātnes un biznesa vadību, tur arī strādājis kā tīklu inženieris. Kristaps atzīst - nekad nebija apsvēris domu palikt Lielbritānijā pavisam.

“Es vienmēr uzskatīju, ka kaut kad es atgriezīšos, tas tikai bija laika jautājums, un parādījās šī iespēja, es uzskatīju, ka tā ir laba iespēja atgriezties. Nav varbūt tāda drošība šobrīd, ilgtermiņā pēc šī gada beigām, bet es uzskatu, ka galvenais ir šī iespēja, un es to izmantošu,” stāsta Kristaps.

Līdzīgu iespēju vēlētos izmantot arī citi Kristapa draugi un vienaudži Lielbritānijā, kas tur devušies studēt pēc vidusskolas beigām. Daži no viņiem jau atgriezušies un uzsākuši darbu Ārlietu ministrijā kā juristi, bet vairāki šādu iespēju vēl tikai meklē un gaida.

“Lielākā daļa skatās, kā varētu atgriezties mājās. Nav tāds noskaņojums, ka mēs tagad paliksim ārzemēs un tagad dzīvosim tur. Ir daudzi arī tādi, kas uzskata, ka ir jāsakrāj pieredze ārzemēs, un pēc tam viņi atgriezīsies, veidos šeit savu biznesu, uzņēmējdarbību,” par draugu plāniem stāsta Kristaps.

Pēdējo četrpadsmit gadu laikā no Latvijas aizbraukuši aptuveni 238 000 jeb katrs desmitais valsts iedzīvotājs, tiesa, nav atsevišķas statistikas par to, cik liela daļa aizbraucēju bijuši gados jauni cilvēki. Tāpat nav statistikas par tiem iedzīvotājiem, kas pēc emigrācijas atgriezušies atpakaļ Latvijā.

Kopējā reemigrācijas aktivitāšu plāna mērķis ir uzrunāt tos latviešus ārzemēs, kas apsver iespēju braukt atpakaļ un attīstīt Latvijā uzņēmējdarbību, veidot ciešākas biznesa saites ar valsti, tādējādi „sildot” arī valsts kopējo ekonomiku.

Maija beigās, pārskatot pašreiz īstenoto aktivitāšu efektivitāti, secināts, ka vairākas ieceres diemžēl kavējas, un tas ir saistīts ar nepietiekamo finansējumu. Iepriekš iecerēts, ka plāna kopējās izmaksas varētu sasniegt nedaudz vairāk nekā četrus miljonus eiro, taču ik gadu plānotajām aktivitātēm tiek piešķirti vien aptuveni 40% no iepriekš plānotā. Piemēram, pērn paredzēja 1,4 miljonu eiro lielu finansējumu, taču faktiski nācās iztikt ar 345 000 eiro.

Nepietiekamie naudas līdzekļi arī lieguši darbā pieņemt desmit jauniešus, kā sākotnēji bija plānots, stāsta Valsts kancelejas pārstāve Zane Ozola.

“Sākotnēji bija paredzēts maksāt stipendiju, bet tagad tie noteikumi nosaka, ka valsts pārvaldē mēs nedrīkstam maksāt stipendijas, mums ir jāmaksā darba alga. Darba alga sevī ietver arī sociālo nodokli un visus pārējos nodokļus, līdz ar to tās naudas vienkārši ir par maz desmit cilvēkiem. 1000 [eiro] uz rokas, tas ir tas, ko mēs solījām un tāds cipars viņiem paliek,” skaidro Ozola.

Kopumā no valsts izbraukušajiem liela daļa ir cilvēki tieši darbspējīgā vecumā, tostarp jaunieši, un lielākajai daļai no viņiem nav šāda īpaša atbalsta. Vaicāta, ar ko šie seši jaunieši īpašāki par pārējiem, Ozola atbild, ka viņi ieguvuši tādu profesionālu kvalifikāciju, kādas Latvijā pašlaik trūkst.

Konkrēto plānu atbalsta arī bijusī Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāre un Reemigrācijas plāna izstrādes darba grupas vadītāja Ilona Platonova, argumentējot, ka starptautiska studiju un darba pieredze vērtējama kā priekšrocība mūsdienu darba tirgus apstākļos.

Piesaistot augsti kvalificētu darbaspēku, nākotnē iespējams radīt jaunas darbavietas arī mazāk kvalificētiem darbiniekiem.

“Piemēram, radot vēl vienu papildu darbavietu inženierzinātnēs vai datorikā, visbiežāk rodas trīs papildu darbavietas viesnīcās, kafejnīcās, apkalpojošā sektorā. Vēl vienkāršāk to var izskaidrot, ja, piemēram, labi kvalificēta mamma aiziet strādāt, viņa var atļauties maksāt ievērojami labāku algu auklītei, nekā tad, ja mamma aiziet strādāt uz mazkvalificētu darbu. Ja mums būs šādi cilvēki, kas strādā par būtiski labākām algām virs vidējā, tad vienkārši būs darba iespējas arī pārējiem. Otrādi nenotiek. Jūs varat radīt vēl papildu piecas taksistu vakances, bet neradīsies vēl viena jauna inženiera darbavieta,” skaidro Platonova.

Turklāt 1000 eiro algas apmaksa šiem sešiem jauniešiem esot valsts budžetam lētākais variants, citas valstis jauniešu profesionālās kvalifikācijas attīstīšanai tērējot krietni vairāk, stāsta Platonova.

“Šis plāns tika veidots ļoti reālistisks, tāds, kas atbilst Latvijas valsts iespējām un tam, lai mēs nediskriminētu arī Latvijas iedzīvotājus, jo ļoti daudzi pasākumi tika prasīti ar tādu īpašu attieksmi pret izbraukušajiem cilvēkiem. Ja mēs skatāmies uz līdzīgiem pasākumiem, mums ir arī „Iespējamā misija”, kas ir tieši tāds pats veids, kad jūs paņemat cilvēkus, kurus jūs ļoti gribētu redzēt konkrētā vietā, bet kurus nevarat citādāk atvilkt, kurus tad uz kādu laiku iemetat šajos apstākļos. Viņi var tur palikt, ja viņi atrod sevi šajā virzienā. Ļoti daudzas valstis dara citādāk - izvēlas veselu komandu ar cilvēkiem un sūta uz ārvalstu augstskolām un apmāca. Šāds apmācību gads maksā vairāk nekā 20 000 eiro gadā, dažās augstskolās pat 100 000 [eiro] gadā,” stāsta Platonova.

Vienlaikus pretēju tendenci iezīmē interneta personāla atlases uzņēmuma „CV Online” nesen veiktā aptauja. Tajā noskaidrots, ka gandrīz katrs ceturtais Latvijas jaunietis tuvākā gada laikā plāno doties pastāvīga darba meklējumos uz kādu citu Eiropas valsti. Šī apsvēruma biežākie iemesli ir nepietiekama darba samaksa Latvijā, nespēja atrast savai kvalifikācijai atbilstošu darba pieredzi, kas raisa bažas par augsti kvalificētu speciālistu trūkumu tuvākā nākotnē.

 „CV Online Latvia” vadītājs Aivis Brodiņš norāda, ka Latvijā ir “diezgan slikti demogrāfiskie rādītāji, kā arī ir šis aizbraucēju skaits, un sanāk, ka tas arī nozīmē to, ka jau šobrīd darba devēji saskaras ar ļoti lielām grūtībām piesaistīt atbilstošus darbiniekus, un nākotnē tas būs vēl grūtāk”.

“Absolūtais vairākums – 75% no tiem, kas plāno doties uz ārvalstīm, viņi plāno meklēt tieši pastāvīgu darbu. Tādējādi lielākā daļa no viņiem visticamāk tuvākajā laikā Latvijā neatgriezīsies,” saka Brodiņš.

Viņam piekrīt arī Platonova. “Pienāks brīdis aptuveni 2017., 2018.gadā, kad tiešām šī darbaspēka sāks ļoti akūti trūkt, tad mēs runāsim par pavisam citu situāciju, un man ļoti negribētos, lai uzņēmēju vienīgā iespēja būtu vest iekšā cilvēkus no Austrumiem, bet, lai viņi darītu visu iespējamo, lai mēs atgrieztu arī kādus no cilvēkiem, kas ir aizbraukuši arī uz Rietumiem,” norāda Platonova.

Viņa arī uzskata, ka vairākās profesijās jaunieši iegūst augstāko izglītību, taču pēc konkrētās jomas valstī pašlaik nav pieprasījums, tāpēc jaunie cilvēki, kuri vēl Latvijā nav izveidojuši ģimeni, izvēlas doties prom. Arī jaunā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras projektu vadītāja Lelde Caune atzīst – liela daļa viņas latviešu paziņu Nīderlandē jau izveidojuši ģimeni un tagad atgriezties vairs neplāno.

“Mani latviešu draugi Nīderlandē visi jau ir precējušies ar ārzemniekiem, un viņiem tur jau ir ģimene, tādēļ viņi nemeklē darbu kaut kur citur. Pat, ja viņi meklētu, tas būtu jāapspriež kopā ar vīru vai sievu. Tie cilvēki, kas nav attiecībās, tie pašlaik arī nemeklē darbu ārpus Nīderlandes. Viņi vēl nav pavadījuši Nīderlandē tik ilgu laiku, lai domātu par to, ka ir laiks atgriezties Latvijā vai braukt uz citu valsti,” stāsta Lelde.

137 darbā nepieņemto jauniešu motivācijas un pieteikuma vēstules Valsts kanceleja nodevusi Darba devēju konfederācijai un atzīst, ka par ārzemju jauniešu algošanu jau interesējušies arī vairāki privātie uzņēmēji. Tāpat plānots, ka arī nākamgad darbu valsts pārvaldē varēs uzsākt vēl seši emigrējušie jaunieši.  

• Solīja - nebūt atkarīgs no oligarhiem
• Mainītā nostāja, draudi operatoram un neskaidras atbildes
• Uzruna pēc Zolitūdes traģēdijas un saruna ar Dombrovski
• Sočiem - jā, 9.maija svinībām - nē
• Netīk oficiālas runas

Bērziņš par Valsts prezidentu tika ievēlēts ļoti nokaitētā atmosfērā. Tieši pirms četriem gadiem pie Saeimas nama sapulcējušies cilvēki skandēja "Oligarhiem nē!", tā paužot sašutumu par Valda Zatlera nepārvēlēšanu. Arī parlamenta tribīnē virmoja emocijas – debatēs piedalīties gribēja gandrīz puse no visiem deputātiem.

Tas, ka pirmajā balsošanas kārtā sabojātu biļetenu dēļ neviens kandidāts neieguva 51 balsi, spriedzi pastiprināja vēl vairāk. Tomēr puspiecos vakarā balsis beidzot bija saskaitītas. Bērziņš saņēma 53 balsis "par" un tika ievēlēts par Valsts prezidentu. Satraukums par šo iznākumu lika pārteikties gan viņam pašam, gan Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai.

Savā pirmajā preses konferencē pēc ievēlēšanas Bērziņš uzsvēra, ka nebūšot atkarīgs no oligarhiem, un solīja stiprināt tiesiskumu: "Ja kāds iedomājas, ka es sekošu kādam pavadā, kādam oligarham vai kaut kam tam, to jūs no manis nesagaidīsiet. To, ka es centīšos darīt vairāk kā ierakstīts tieši Satversmē, tas ir iespējams. Bet es nedarīšu neko tādu, kas būs pretrunā ar likumu un Latvijas valsts interesēm. Mēs jau varam runāt par tiesiskumu, stādīt dažādus plānus, bet tur ir reāli jārīkojas, lai tas tiesiskums uzlabotos. Un tur tie aspekti ir tiešām daudzi, ne tikai viens, ka mēs cīnīsimies pret kādiem trijiem vai pieciem, vai desmit. Tur tomēr jāsakārto visa mūsu likumdošanas bāze, jāsakārto visa tiesu sistēma," toreiz sacīja Bērziņš.

Pirmajos darbības mēnešos par Bērziņu neko sliktu nevarēja teikt pat lielākie skeptiķi.

Pēc 10.Saeimas atlaišanas prezidentam bija jāsasauc parlamenta plenārsēdes un jānosaka to darba kārtība. Vairākus strīdīgus likumprojektus Bērziņš Saeimai priekšā likt atteicās - piemēram, Pensiju likuma grozījumus, kas paredzēja saglabāt priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas. "Saskaņas centra" un Zaļo un zemnieku savienības frakcijas mazāk nekā mēnesi līdz ārkārtas vēlēšanām aicināja Bērziņu sasaukt ārkārtas sēdi.

Tomēr Bērziņš piekrita Finanšu ministrijai, ka šis jautājums būtu skatāms tikai 2012.gada budžeta kontekstā.

Drīz pēc tam kāds Bērziņa solis izraisīja lielas sabiedrības daļas neizpratni. Prezidents 2011.gada decembrī paziņoja, ka ignorēs biedrības "Dzimtā valoda" iniciēto referendumu par krievu valodas noteikšanu par otru valsts valodu Latvijā. Bērziņš skaidroja, ka nesaskatot jēgu piedalīties šajā referendumā, "jo tas paredz jautājumu par citas valodas atzīšanu par valsts valodu". Tikmēr pildīt pilsoņa pienākumu piedalīties gaidāmajā referendumā un balsot "pret" sabiedrību aicināja visi trīs eksprezidenti.

2012.gada janvāra beigās Latvijas Televīzijas "Panorāmas" ēterā arī Bērziņš paziņoja, ka nu esot pārdomājis:

"Uzskatu, ka tomēr referendums ir sekas esošai politiskajai un ekonomiskai nestabilitātei. Un tikai sekas. Tajā laikā es tomēr uzskatīju, ka tas ir absurds pasākums. Es savu uzskatu kā pilsonis neesmu mainījis, bet kā Valsts prezidents, skatoties šo situācijas attīstību, es esmu spiests tomēr savas domas mainīt un referendumā piedalīties, lai aizstāvētu valsts valodu. Un aicinu arī visus Latvijas pilsoņu to darīt. Jo nākotne mums tomēr ir viena un kopīga," teica Bērziņš.

Pēc valodas referenduma Bērziņš spēra vairākus soļus, mēģinot veicināt sabiedrības saliedētību. Viņš ierosināja tā dēvēto Labās gribas manifestu un nāca klajā ar publisku aicinājumu visiem Latvijas kara veterāniem no abām karojošajām pusēm pieminēt nacisma un komunisma upurus vienā dienā un vietā - 8.maijā Brāļu kapos. Arī pats prezidents 8.maijā regulāri devās uz Brāļu kapiem, pēc piemiņas pasākumiem allaž aprunādamies ar veterāniem.

Tomēr Bērziņš spēja būt arī draudīgs. 2012.gada mācību gada sākumā pie prezidenta dēla-pirmklasnieka skolas TV3 operatora fiksētā frāze ir spārnotākais Bērziņa teiciens: "Čaļi, pa galvu vajag! Ilgi neesat sisti!" Bērziņš saniknojies, ieraugot kameras pirms svinīgā pasākuma sakarā ar dēla skolas gaitu sākumu, lai gan informācija par dalību tajā bija lasāma viņa oficiālajā dienaskārtībā. Vēlāk prezidents atvainojās, skaidrodams, ka bijis spiests aizstāvēt sava bērna tiesības.

Viena no Bērziņa prezidentūras iezīmēm bija prezidenta biežā došanās vizītēs uz Vidusāzijas valstīm. 2013.gada maijā "Krustpunktā" ēterā prezidents stāstīja par braucienu uz Turkmenistānu. Bērziņa atbilde uz norādi, ka tur ir autoritārs režīms, arī ierakstāma starp biežāk citētajiem prezidenta teicieniem: "Tur uz šo brīdi, skatoties uz oficiāliem skaitļiem, bezdarbs ir 60%. Vai to var uzskatīt par bezdarbu? Tas ir cits jautājums. Kad cilvēki ir brīvi, pārvietojās starp kalniem un Kaspijas jūru dažādos laikos, piekopjot vēl to veco dzīvesveidu," pauda Bērziņš.

Pilnīgs pretmets bija Bērziņa skaidrais paziņojums pēc Zolitūdes traģēdijas pusgadu vēlāk, kad pēc lielveikala "Maxima" sagrūšanas dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Divas dienas pēc traģēdijas Bērziņš Latvijas Televīzijas ēterā pauda, ka lieta būtu jāizmeklē ātri un būtu vēlams, lai atbildīgās amatpersonas nokļūst izmeklēšanas izolatorā: "Es aicinātu visus tomēr pārdomāt – katru, ko viņš ir darījis, kā rīkojies. Lai mēs varētu pēc šīm sērām sākt praktiski rīkoties. Jo šis ir gadījums, kad jāsauc skaidri, ka tā tomēr ir milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavība. Tā attiecīgi arī būtu jārīkojas."

Līdz galam skaidra nav Bērziņa loma kādā ar Zolitūdes traģēdiju saistītā notikumā. Pēc iknedēļas tikšanās ar prezidentu premjers Valdis Dombrovskis ("Vienotība"), kurš vēl pirms dažām dienām klāstīja, ka valdības politiskā atbildība ir darīt visu iespējamo, lai nepieļautu līdzīgu traģēdiju atkārtošanos, paziņoja par savu demisiju. Vēlāk Dombrovskis žurnālistiem apgalvoja, ka šo lēmumu pieņēmis sarunas laikā ar prezidentu, taču noliedza, ka ticis uz to mudināts.

Arī pats Bērziņš pēc tam vienmēr noliedzis versiju, ka būtu piespiedis Dombrovski atkāpties, lai varētu jau ilgstoši nestabilo koalīciju paplašināt ar Zaļo un Zemnieku savienību.

Bērziņa reitings, kas bija pieaudzis pēc Zolitūdes paziņojuma, atkal sāka rukt 2014.gada sākumā pēc tam, kad viņš bija noraidījis "Vienotības" piedāvāto premjera amata kandidātu, toreizējo aizsardzības ministru Arti Pabriku. Konkrētus iemeslus šādam lēmumam Bērziņš spītīgi neatklāja. Lūk, piemērs LTV intervijā "Viens pret vienu": "Tā ir mana atbildība un mans lēmums. Nav nekur teikts, ka man kā skolēnam jāatskaitās, kāpēc uzrakstīju tā vai kāpēc domāju tā vai šādi. Tā ir visa darbība un rīcība kopumā," atzīmēja Bērziņš.

Vairākas reizes prezidentam nācās izlemt par braukšanu vai nebraukšanu uz kādiem pasākumiem Krievijā. Šogad Bērziņš tikai pēc vairāku nedēļu pārdomām paziņoja, ka nebrauks uz Maskavā gaidāmajām uzvaras Otrajā pasaules karā 70. gadadienas svinībām. Taču gadu iepriekš viņš kā vienīgais no Baltijas valstu prezidentiem apmeklēja ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju Sočos.

Nepatiku par šī jautājuma cilāšanu prezidents demonstrēja "Krustpunktā" ēterā: "Mani šis jautājums visvairāk pārsteidz. Lai gāztu man uz galvas mēslus, atrod visko. Šī senā olimpiskā devīze, ka pat karus pārtrauc. Mēs ejam atpakaļ akmens laikmetā vai labākajā gadījumā Aukstā kara laikmetā," sirdījās Bērziņš.

2014.gada pavasarī Bērziņam tika pārmesta neskaidrā pozīcija par Krievijas īstenoto Krimas aneksiju, tāpēc vairāk kā 400 cilvēku parakstīja atklātu vēstuli ar aicinājumu atkāpties. Prezidents uz to atbildēja, ka no amata neatkāpsies - viņš vēloties uzlabot Latvijas cilvēku dzīvi ilgtermiņā, nevis gūt ātru un lētu popularitāti īstermiņā.

2015.gada sākumā kļuva aktuāls jautājums, vai Bērziņš grasās pretendēt uz otro termiņu prezidenta amatā. Savu lēmumu par kandidēšanu viņš solīja atklāt tikai aprīlī – trīs mēnešus līdz pilnvaru beigām. 10.aprīlī, piektdienā, pašās darbdienas beigās Valsts Prezidenta kanceleja izplatīja video, kurā Bērziņš beidzot paziņoja savu lēmumu: "Es daru zināmu, ka nebūšu viens no kandidātiem nākamajam Valsts prezidenta termiņam. Pateicos visiem par sadarbību, atbalstu, konstruktīvu kritiku un godaprātu visā, ko šajos četros gados esam kopīgi paveikuši Latvijas labā. Paldies!"

Oficiālās runas tomēr nebija Bērziņa iecienītākais formāts. Daudz ērtāk viņš juties reģionālajās vizītēs, kur ar vietējiem iedzīvotājiem mēģināja aprunāties neformālā gaisotnē. Vēl kāda prezidentam Bērziņam raksturīga īpašība bija tas, ka viņš bija viegli aizkustināms un, piemēram, pasākumos lauku skoliņās nekautrējās apraudāties.

• Guntis Ulmanis: Koalīcijas vienošanās un pārsteigums
• Bez pārstiegumiem: Guntis Ulmanis amatā otro reizi un sola savienību ar Andri Šķēli
• Vaira Vīķe - Freiberga: Prezidentu ievēl ar krāsainām pildspalvām
• Neapšaubāmā Vīķes - Freibergas autoritāte izslēdz prezidenta ievēlēšanas intrigu
• Valdis Zatlers: Ievēlēts pretēji sabiedrības gribai
• Andris Bērziņš: Zatlers kļūst par pirmo nepārvēlēto prezidentu
• Prezidenta amats: Maiņas vērtība politiskajā tirgū?

Mūžīgo opozicionāru – "Saskaņas" Saeimas frakcijas līderis Jānis Urbanovičs, kurš ievēlēts visās pēc neatkarības atgūšanas ievēlētajās Saeimās un balsojis visās Valsts prezidenta vēlēšanās, bez aplinkiem saka.

"Nelaime jau ir tā, ka vienmēr, visos laikos, sākot no [Guntim] Ulmaņa līdz [Andrim] Bērziņam un tagad nezin kuram, visu laiku ir cīņa nevis par prezidentu, bet par resursiem. Par naudu, ja gribat latviskāk, un tas ir par valdību," secina Urbanovičs.

Tā tas ir bijis jau kopš pirmās reizes, kopš 1993. gada, kad par pirmo pēc neatkarības atgūšanas ievēlēto Valsts prezidentu kļuva Latvijas Zemnieku savienības virzītais Guntis Ulmanis. 5. Saeimas deputāti, kas tikai dienu iepriekš ir sanākuši uz pirmo jaunievēlētā parlamenta sēdi un ievēlējuši Saeimas prezidiju, ķeras pie Valsts prezidenta ievēlēšanas. Uz šo amatu izvirzīti trīs kandidāti – Guntis Ulmanis no Latvijas Zemnieku savienības, Gunārs Meierovics no "Latvijas ceļa" (LC) un Aivars Jerumanis no Kristīgo demokrātu savienības.

Deputāti vēl nav sākuši balsot, kad Meierovics, ilggadējs Pasaules brīvo latviešu apvienības vadītājs un neatkarīgās Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dēls, paziņo, ka vēlēšanās nepiedalīsies. "Es nākamā balsojumā iesaku deputātiem balsot par Zemnieku savienības ieteikto kandidātu. Līdz ar to, es atsaucu savu kandidatūru Valsts prezidenta amatam," toreiz sacīja Meierovics.

Savas atmiņas par to laiku ir bijušajam LC Saeimas frakcijas vadītājam Andrejam Panteļejevam.

"Tā bija koalīcijas vienošanās. Toreiz bija pilnīgi skaidrs, neviens pat nedomāja, ka prezidentu var ievēlēt kā savādāk, kā vienīgi kā sastāvdaļu no koalīcijas vienošanās," teica Panteļejevs.

""Latvijas ceļam", vismaz kā mēs toreiz uztvērām, ka pamatā izpildvara atrodas valdībā, Ministru prezidents ir šīs valsts galvenā persona, kas veic attiecīgās reformas. Savukārt prezidents veic zināmas ceremoniālas funkcijas. Vienkārši bija jāizvēlas, bija jāsastāda valdība. Skaidrs, ka "zemniekiem" pašiem arī bija jāparūpējas par kaut ko un viņi parūpējās," saka agrākais LC līderis.

Zināms rūgtums gan Meierovicam par notikušo bijis. Sarūgtināts Saeimas namu pametis arī Kristīgo demokrātu savienības kandidāts Jerumanis, kura atbalstītāju balsis balsošanas trešajā kārtā tikušas Guntim Ulmanim.

Kādreizējā 5. un 6. Saeimas deputāte, politoloģe Ilga Kreituse atminas, ka Ulmaņa ievēlēšana vismaz daļai deputātu nākusi kā pārsteigums.

"Visi bija pārliecināti, ka Ulmaņa kungu neievēlēs. Viņu ievēlēt nebija iespējams, jo bija 48 balsis. Un pēkšņi, tad, kad deputātiem jau bija izdalītas jauno kandidātu biogrāfijas, ienāca balsu skaitīšanas komisija un paziņoja, ka ir savākts atbilstošais 53 balsu skaits," norāda Kreituse.

Tieši trūkstošās piecas balsis arī bija tās, par kurām, Panteļejeva vārdiem runājot, bija jāparūpējas Latvijas Zemnieku savienībai. Jerumanis vēlāk privātās sarunās atklājis, ka Ulmanis, apmaiņā pret Kristīgo demokrātu savienības deputātu balsīm, viņam solījis vēstnieka vietu Vatikānā. Šis solījums netika izpildīts.

1996. gads. Valsts prezidentu izraugās 6. Saeima. It kā viss ir skaidrs – Valsts prezidenta amatā uz otro pilnvaru termiņu jāievēl Ulmani. Sarūpēt pārvēlēšanai nepieciešamās balsis palīdz tolaik bezpartejiskais premjers Andris Šķēle. Viņu valdības vadītāja amatam Ulmanis nominēja pēc tam, kad bija izgāzušies "tēvzemieša" Māra Grīnblata un Demokrātiskās partijas "Saimnieks" līdera Ziedoņa Čevera centieni sastādīt valdību. Tomēr bez intrigas neiztiek – Valsts prezidenta amatam kopumā tiek izvirzīti četri kandidāti – ar Ulmani konkurē Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse, Imants Liepa un Alfrēds Rubiks. Visizaicinošākā ir Kreituses "priekšvēlēšanu kampaņa" – viņas dzīvesbiedrs, toreizējais finanšu ministrs Aivars Kreituss pat izveido fondu "Ilga Kreituse – Latvijas prezidente", kura mērķis ir panākt Kreituses ievēlēšanu prezidenta amatā.

"Mazliet avantūrisks raksturs man varbūt šajā ziņā bija. Bet, zinot, ka praktiski gandrīz vai nereāli ir iegūt šo vietu, metu šo izaicinājumu, lai parādās vismaz vēl kāda kandidatūra, par kuru var runāt," tagad atzīst Kreituse.

Ulmanis 1996. gadā saņēma 53 balsis, bet Kreituse – 25. Demokrātiskajai partijai "Saimnieks", kas viņu izvirzīja, bija tikai 18 deputātu vietas. Panteļejevs tagad saka, ka Ulmaņa konkurentu izredzes jau sākotnēji bijušas pavisam niecīgas. "Tur bija tāda spēlēšanās. Taču visiem tāpat bija skaidrs, ka Ulmanis būs uz otro termiņu, jo nav jau alternatīvas un nav arī jēgas to alternatīvu meklēt. Ja arī kāds kādam kaut ko solīja, tad tas tā īsti nopietni nebija, jo tādas īstas alternatīvas jau nebija. Visiem bija izdevīgi, ka Ulmanim ir otrais termiņš un viņš arī bija," atminas Panteļejevs.

Pats Ulmanis gan pēc balsojuma nemaz neslēpj, ka turpmāk darbosies rokrokā ar premjerministru Šķēli.

"Vēsture vienmēr atceras posmus lielākā laika griezumā, un atcerēsies, pieņemsim, Ulmaņa un Šķēles darbības posmu. Mums abiem ir jādomā, ko mēs atstāsim savai zemei savā darbības posmā," pauda nule kā amatā pārvēlētais prezidents.

Vēlākais Šķēles domubiedrs Gundars Bērziņš gan vēl arvien apgalvo, ka Ulmaņa galvenais trumpis, kandidējot uz otro pilnvaru termiņu, bijusi prognozējamība. "Politiķiem tomēr ir vēlme arī pēc kaut kādas prognozējamības, stabilitātes. Ulmanis bija pietiekami prognozējams," uzsver Bērziņš. "Tāda neprognozējamība, sevišķi sarežģītās situācijās, ir tas, kas iedod tādu handikapu varbūt kādam citam cilvēkam, kurš ir prognozējams un no kura nevar gaidīt kaut kādus neprognozējamus iznākumus," skaidro savulaik ietekmīgais Tautas partijas biedrs.

Visasākā cīņa par Valsts prezidenta krēslu izvērtās 1999. gadā, kad prezidentu vēlēja 7. Saeima. Paši prezidenta amata kandidāti gan šajā cīņā nemaz tā īsti neiesaistījās. Toties politiskās partijas Valsts prezidenta ievēlēšanu uztvēra kā iespēju "ierādīt īsto vietu" saviem konkurentiem.

1999. gada 17. jūnijs. Uz Valsts prezidenta amatu pretendē pieci kandidāti – Vaira Paegle, Anatolijs Gorbunovs, Raimonds Pauls, Arnis Kalniņš un Jānis Priedkalns. Bijušais Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšsēdētājs Juris Bojārs tagad atklāti atzīst – pirmās piecas prezidenta vēlēšanu kārtas bijusi vien "spēle". "Ar tiem saviem kandidātiem tā bija tāda vispārējās spēles daļa. Es tur neredzu neko ļaunprātīgu," pauž Bojārs.

Bojārs neslēpj, ka Vairu Vīķi-Freibergu, kuras kandidatūra prezidenta amatam tika izvirzīta tikai pēc piektās vēlēšanu kārtas, uzrunājis jau agrāk. To zinājis arī Kalniņš, kuru sociāldemokrāti izvirzīja vēl pirms Vīķes-Freibergas. Par atbalstu Vīķes-Freibergas kandidatūrai sociāldemokrāti jau bija vienojušies ar "tēvzemiešiem".

"Es pa priekšu aizgāju pie "tēvzemiešiem", pie Grīnblata aprunāties par ideju: "Klausies, tavējo neievēlēs, manējo neievēlēs, un Šķēles kandidātu vēl ne tik neievēlēs, un "Latvijas ceļa" arī nē. Tāpēc var būt runa tikai par neatkarīgu kandidātu, ko mēs varam sameklēt, kurš nav ne no vienas partijas un kas būs ļoti atbilstošs." Grīnblats man teica, ka pats jau ir runājis par Vairu Vīķi-Freibergu," atceras Bojārs.

"Tāpēc es aizgāju vēl pie Šķēles, tas bija jau vēlēšanu dienā, tikai rīta pusē. Sazvanījos, tikāmies ar viņu, turpat ātri uz ielas sarunājām. Šķēlem ļoti ātri pieleca, ka tā tas būs, ka nevienu neievēlēs…un viņš bija ļoti ieinteresēts iespert "Latvijas ceļam" pa "piekto punktu", uzsver Bojārs.

Panteļejevs teic, ka tolaik valdošajai partijai jau ātri kļuvis skaidrs, ka tās virzītajam kandidātam praktiski nav izredžu. Tomēr pēc tam, kad Gorbunovs no tālākās cīņas bija izslēgts, LC Valsts prezidenta amatam virzīja Valdi Birkavu. "Es necerēju, bet es nevaru teikt, ka visi necerēja. Kāds jau kaut ko mēģināja un kaut ko darīja. Bet diezgan individuāli un haotiski, pa cik tas bija tā diezgan ātri, negaidīti un neorganizēti," atzīmēja Panteļejevs. "Bet man personiski diezgan ātri tā aritmētika jau palika skaidra pēc visa Gorbunova, ka tur, acīmredzot, diez vai mēs varētu ietekmēt tos faktorus, kas tur notiek," pauž politiķis.

Vēlāk atklātībā nonāca informācija, ka, cenšoties ietekmēt sociāldemokrātus, "Latvijas ceļa" politiķi draudējuši atsaukt Gundaru Bojāru no Saeimas prezidija, bet uzņēmējs Uldis Kokins solījis sociāldemokrātiem 75 000 latu par atbalstu "Latvijas ceļa" kandidātam.

1999. gada Valsts prezidenta vēlēšanas vēsturē iegājušas arī ar krāsainajām pildspalvām – lai pārliecinātos, ka visi politiskie spēki, kas solījuši atbalstu Vīķei-Freibergai, tur savus solījumus. Katras viņu atbalstošās frakcijas deputātiem vēlēšanu biļeteni bija jāaizpilda ar atšķirīgas krāsas pildspalvu. Juris Bojārs gan atminas, ka, neraugoties uz šo "viltību", divi sociāldemokrātu deputāti tomēr nav nobalsojuši par Vīķes-Freibergas kandidatūru.

Toties 2003. gadā, kad Valsts prezidentu vēlēja 8. Saeima, intrigas nebija vispār. Savā pirmajā pilnvaru termiņā Vīķe-Freiberga bija iemantojusi tik lielu popularitāti, ka neviena partija pat neuzdrošinājās izvirzīt vēl kādu Valsts prezidenta amata kandidātu.

"Ja būtu normāla situācija, kur varētu būt nopietna konkurence, tad nopietni cilvēki – ar kuriem mēs runājām – varētu piedalīties [Valsts prezidenta vēlēšanās]. Bet diemžēl viņi redzēja, ka nekādas cīņas nebūs – būt tikai, teiksim tā, teātra izrāde," pēc balsojuma teica opozīcijā esošās "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" deputāts Juris Sokolovskis. Vīķe-Freiberga uz otro pilnvaru tika ievēlēta ar 88 deputātu balsīm jau pirmajā vēlēšanu kārtā.

"Protams, Vaira Vīķe-Freiberga kā personība ļoti daudz cilvēkiem izmainīja. Es domāju, tieši pateicoties Vairai Vīķei-Freibergai lielā mērā, pašlaik ap prezidenta vēlēšanām notiek tas, kas notiek," vērtē Panteļejevs. "Bet principā es aizvien pieturos pie tā, ka prezidenta postenis ir ļoti pieticīgs postenis Latvijā, parlamentārā republikā. Un arī ārpolitiku nosaka valdība un Saeimas vairākums, nevis prezidents," viņš uzreiz piebilst.

Tuvojoties Vīķes-Freibergas otrā pilnvaru termiņa beigām, Saeimā pārstāvētie politiķi jau savlaicīgi sāka lūkoties pēc Valsts prezidenta amata kandidātiem. "Latvijas Pirmā partija"/Latvijas ceļš apsvēra iespēju šim amatam virzīt Kārinu Pētersoni, bet valdošā Tautas partija, kurai sākotnēji bija pat vairāki prezidenta amata kandidāti, vispirms par savu kandidātu nosauca diplomātu Māri Riekstiņu. Tomēr līdz oficiālai nominācijai viņš netika. "Par Riekstiņu tajā brīdī pilnīgi nekādu iespēju nebija. Jo pārējie bija kategoriski, uzskatīja, ka ļoti vienas partijas ietekme pieaugs," atceras Gundars Bērziņš. "Tur vienkārši nebija variantu, tad variants ir tāds, ka tur nevari ievēlēt prezidentu. Tad ir jāiet ar izslēgšanas variantu. No tiem kandidātiem bija pietiekami liels skaits inteliģences, bet pa vienam atkrita. Kāds nevēlas, kādam nevar vienoties, ka būs atbalsts pietiekams, lai ievēlētu," saka Bērziņš.

Tādēļ valdošā koalīcija, ko veidoja Tautas partija, Zaļo un zemnieku savienība un "Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš", vienojās par politiski neitrālu kandidātu – ārstu Valdi Zatleru. Malā nestāvēja arī opozīcija – "Jaunais laiks" Valsts prezidenta amatam izvirzīja bijušo ārlietu ministri Sandru Kalnieti, bet "Saskaņa" – bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Aivaru Endziņu. "Ne mēs izdomājām, bet pie mums griezās sabiedrībā ievērojami, pazīstami cilvēki. Es nezinu, vai viņi gribētu, lai es par viņiem runāju. Un viņi jautāja: "Kāpēc jūs nevirzāt?" Un es sāku domāt: "Bet pagaid’, nu tiešām, kāpēc ne?"" atminas "Saskaņas" Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs. Uzreiz gan bijis skaidrs, ka Endziņa izredzes, neraugoties uz viņa popularitāti sabiedrībā, nav īpaši lielas. "Jau tas vien, ka viņš ir mūsu kandidāts, mazina viņa izredzes. Savukārt, ja tas ir Aivars Endziņš, tas atkal pavairo jebkurai partijai iespēju būt ar vērā ņemamām izredzēm," norāda Urbanovičs.

Endziņa izredzes gan šķietami vairoja fakts, ka par labu viņam savu kandidatūru atsauca Sandra Kalniete. "Vakar vakarā, kad "Saskaņas centrs" izvirzīja Aivaru Endziņu, es sapratu, ka beidzot ir īsta alternatīva. Jo mani izvirza partija. Tās ēna pār mani klājas," sacīja Kalniete. "Par Zatlera kunga politisko neitralitāti es stipri šaubos. Turpretim Aivars Endziņš Satversmes tiesas priekšsēdētāja amatā ir parādījis, ka viņš patiešām ir politiski neitrāls," viņa uzsvēra.

31. maijā, dienā, kad 9. Saeima vēlēja Valsts prezidentu, atmosfēra parlamentā bija samērā mierīga – valdošā koalīcija bija nodrošinājusies, ka prezidenta ievēlēšanai balsu pietiek jau pirmajā kārtā.

Toties pie Saeimas nama, kur bija pulcējušies gan Zatlera, gan Endziņa atbalstītāji, virmoja kaislības un bija dzirdama izsvilpšana.

Grūti pateikt, vai 2007. gadā piedzīvotā izsvilpšana spēlēja kādu lomu tajā, ka 2011. gadā Zatlers kļuva par pirmo prezidentu pēc neatkarības atjaunošanas, kurš netiek pārvēlēts uz otru pilnvaru termiņu. Tolaik valdošās "Vienotība" politiķis Dzintars Zaķis ir pārliecināts, ka Zatleram "iegriezusi" nespēja kļūt par tautā mīlētu politiķi. "Ja prezidents ir tautā mīlēts, populārs, spiediens no sabiedrības uz politiķiem ir tik liels, ka ir grūti vispār atvērt diskusiju par citu kandidātu. Un Zatlera gadījums tas nav, un arī Bērziņa gadījums tas nav," uzsver Zaķis.

Turklāt Zatlers esot pārlieku centies spēlēt aktīvu lomu iekšpolitikā. "Pirmais, kas man nāk prātā, tomēr, ka Zatlers tomēr mēģināja būt politiķis. Viņš mēģināja spodrināt savu tēlu, politiķa mundieri, un tas nebija īsti pareizi. Mundieri ir jāspodrina Satversmē paredzētajā veidā, perfekti pozicionējoties dažādos veidos, bet starptautiskā arēnā," Zatlera darbu vērtēja Zaķis.

Sākotnēji Zatlera izredzes uz pārvēlēšanu šķita gana labas. Lai arī valdošā koalīcija nespēja vienoties par vienotu atbalstu viņa pārvēlēšanai un valdošā partiju apvienība "Vienotība" pat bija izveidojusi savu darba grupu potenciālo kandidātu uzrunāšanai, pēc neilgām pārdomām "Vienotība" tomēr pauda atbalstu Zatleram. Atbalstu solīja opozīcijā esošā apvienība "Par labu Latviju" un daļa Zaļo un zemnieku savienības deputātu, taču negaidīti savu kandidatūru Valsts prezidenta amatam pieteica Zaļo un zemnieku deputāts Andris Bērziņš. Vai Zatlera likteni izšķīra lēmums atlaist 10. Saeimu? Tieši pēc tā savu solījumu atbalstīt Zatlera pārvēlēšanu atsauca "Par labu Latviju". Zaķis šai versijai nepiekrīt. "Tādas nolemtības nebija. Nebija skaidrs, ka ne pie kādiem apstākļiem nebūs Zatlers par prezidentu. Man atmiņā stāv, ka tur arī bija diezgan liela varbūtība, ka var būt gan tā, gan šā. Neviens nekādas pildspalvu krāsas nemainīja, speciāli nekā nemēģināja saskaitīt balsis ar kaut kādām mazdemokrātiskām metodēm," saka Zaķis. "Man, šķiet, ka tā neskaidrība valdīja diezgan ilgi. Arī pēc tam, kad daudzi bija visai skaļi un ne īpaši glaimojoši izteikušies par rīkojumu Nr. 2, neskaidrība par Zatlera ievēlēšanu vai neievēlēšanu palika. Manuprāt, arī sēžu zālē nebija īstas skaidrības," saka deputāts

Urbanovičs vēl tagad apgalvo, ka "Saskaņas" deputātu balsis 2011. gadā šķīrušās. "Mums bija [deputāti, kas iestājās] cieti par Zatleru un mums bija [deputāti, kas iestājaš] cieti pret Zatleru. Mēs pāris reizes mēģinājām atrast kādu kopsaucēju, bet tas kopsaucējs varēja būt vēl sliktāks – pret visiem. Tādu mēs varējām dabūt. Bet toreiz bija riski, ka abiem pretendentiem – gan Zatleram, gan Bērziņam – paejot nost, var parādīties, kā tagad runā, tas "zaķis" vai "trusis" no cilindra. Un tur bija versijas, kuras bija biedējošas," saka Urbanovičs.

No Urbanoviča teiktā noprotams, ka daļa politiķu vēl arvien tic versijai, ka patiesībā 2011. gadā par prezidentu nebija plānots ievēlēt nedz Zatleru, nedz Bērziņu. Daļēji tai piekrīt arī Zaķis. "Rezultāta atskaņošanas brīdī pārsteigtu seju bija daudz. Tur nebija miers sirdī, ka viss jau ir saskaitīts, viss ir skaidrs, balsu pietiek. Tā nebija. Pārsteigtu seju bija daudz arī pašu "zaļzemnieku" rindās," atceras Zaķis.

Lai vai kā, 2011. gada 2. jūnija pēcpusdienā Bērziņš ar 53 balsīm tika ievēlēts par Valsts prezidentu. Ņemot vērā to, ka Zatlers tobrīd jau bija ierosinājis tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, vairākus mēnešus tieši Bērziņam bija tiesības sasaukt parlamenta sēdes un noteikt to darba kārtību.

Formāli Valsts prezidents ir augstākā amatpersona valstī. Tomēr līdzšinējā prezidentu ievēlēšanas vēsture liecina, ka pārsvarā gadījumu vienošanās par to, kurš būs Valsts prezidents, ir daļa no tā, ko dēvē par politisko tirgu.

"Maiņas monēta? Tas uzreiz tā nesmuki skan – maiņas monēta. Viņš ir bijis, teiksim tā, sarunu objekts plašākā sarunu kontekstā," prezidenta amata nozīmi vērtē Panteļejevs. "Es tā to nosauktu. Es nelietotu vārdu "monēta", lai kādu nenonicinātu, bet, jā, vienmēr kaut kādas plašākas sarunas šaurāka sastāvdaļa," atzīmēja Panteļejevs.

Tomēr vēsture arī liecina, ka ir iespējami izņēmumi, bet tikai tad, ja prezidenta amata kandidātam piemīt spēcīga harizma un autoritāte sabiedrībā.

• Kopumā nopirkti 174 elektromobiļi
• Pugada laikā nobraukta vien ceturtā daļa no nepieciešamā apjoma
• Brīdina par sankcijām
• RTU elektromobiļu nobraukums vēl mazāks
• Citi braukā vairāk

Pagājušajā gadā Klimata pārmaiņu finanšu instruments piedāvāja dažādām valsts pārvaldes iestādēm iepirkt elektromobiļus, sedzot līdz 85% no mašīnas cenas. Šajā projektā kopā tika iepirkti 174 elektromobiļi. Mašīnas ir iepirkušas vairākas pašvaldības un to pārraudzībā esošas iestādes.

Visvairāk elektromobiļus nopirka Rīgas pašvaldības aģentūra "Rīgas gaisma". No Rīgas domes kabatas samaksājot vairāk nekā 100 000 eiro, "Rīgas gaisma" iepirka 14 elektromobiļus.

"Tāds bija pašvaldības lēmums, un arī mums principā bija tāda nepieciešamība. Tad nu mēs  piedalījāmies un nolēmām šādu skaitu pieprasīt," stāsta "Rīgas gaismas" tehniskais direktors Edmunds Krēsle. "Tā kā mūsu saimniecība ir izvietota visā pilsētā un nevis ārpus robežām, tad mums tie elektromobiļi tiek arī izmantoti pilsētas ielās, kas ir samērā labi, jo tie attālumi nav tik lieli, un mēs varam ar vienu uzlādi izbraukt objektu un atgriezties atpakaļ un atkal lādēt viņu," norāda Krēsle.

Elektromobiļu iepirkumā bija jānorāda plānotais nobraukto kilometru skaits, kuru Latvijas Vides investīciju fonds pārbaudīs katru gadu. Minimālo slieksni valsts nebija norādījusi, tādēļ iesniedzēji varēja to brīvi izvēlēties.

Vairāki elektromobiļu pircēji projektā ierakstīja 5000 vai 6000 kilometru.

Taču "Rīgas gaisma" norādīja, ka ar katru auto nobrauks 18 600 kilometru, jo tik daudz nobraucot citi "Rīgas gaismas" transportlīdzekļi. Tomēr ar elektromobili tik daudz nobraukt ir grūtāk, jo auto vienā uzlādē nobrauc aptuveni 100 kilometru, bet, ja nav pieejama ātrā uzlāde, mašīna ir jātur pie rozetes septiņas vai astoņas stundas.

Krēsle gan ir pārliecināts, ka norādīto attālumu izdosies nobraukt. "Aptuveni tas arī tiek nodrošināts, mēnesī automašīnas nobrauc nedaudz vairāk nekā 1000 kilometru," atzīmē Krēsle.

"Rīgas gaismas" pagalmā esošā elektromobiļa odometrs rāda aptuveni 4500 kilometru. Tas nozīmē, ka pusgada laikā nobraukta vien ceturtā daļa no vajadzīgā attāluma. Aptuveni tikpat esot nobraukts arī ar pārējām mašīnām.

Tomēr Krēsle uzsver - siltajā laikā elektromobīļus "Rīgas gaisma" lietos vairāk. "Ziemā tā izmantošana sanāk sliktāka gaisa temperatūras dēļ, jo diezgan ātri satumst un ir nepieciešams ieslēgt ārējās apgaismes ierīces. Turklāt ir auksts, kas nozīmē, ka arī apkure jāslēdz iekšā automašīnā. Tas viss ikdienas nobraukumu ar vienu uzlādi samazina ļoti ievērojami. Tie bija kaut kur 80 kilometru. Tagad, es domāju, ka tie būs kaut kur 120 kilometru vasaras laikā," norāda Krēsle.

Latvijas Radio pārvaicāts, vai patiešām ir pārliecība, ka izdosies nobraukt nepieciešamos 18 000 kilometru, Krēsle atbild apstiprinoši. "Pilnībā drošs par neko nevar būt, bet mēs uz to ejam, un domāju, ka izdosies šo sasniegt," viņš saka.

Jau kritiskāks ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvis Valdis Līkosts.

"Pastāv risks, ka viņiem būs monitoringā neizpilde, un tad, visticamāk, būs sankcijas jāvērš pret viņiem," saka Līkosts.

Viņš stāsta, ka, nenobraucot norādīto kilometru skaitu, var nākties atmaksāt saņemto naudu par elektromobiļiem. Tomēr projekta monitorings turpināsies vēl vairākus gadus.

"Ja vienā monitoringa gadā iesniedzējs nenobrauc šo apjomu… Ir pieļaujama 20% nobīde. Tas ir noteikumos atļauts, ka var kļūda būt 20%. Bet, ja ir vairāk, tad monitoringa pārskatā viņš iesniegs, ka viņš nav nobraucis tik daudz, un tad attiecīgi Vides investīciju fonds rakstīs viņam un teiks, ka "jums jānobrauc tik, cik apsolījāt," un viņam būs iespēja nākamajā gadā nobraukt gan tekošā gada, gan iepriekšējā gada [apjomu]. Savukārt, ja piecu gadu periodā viņš to vidējo nekādi nenobrauc, tad iespējams, ka to finansējumu prasīs atpakaļ," iespējamos attīstības scenārijus iezīmē Līkosts.

Vairākus elektromobīļus "Rīgas gaisma" ir iedevusi citām Rīgas pašvaldības iestādēm, lai tās palīdzētu apsekot lampas un luksoforus. Rīgas Austrumu izpilddirekcijas elektromobilis pusgadā ir nobraucis vien sesto daļu no gadā vajadzīgā nobraukuma.

Izpilddirekcijas projektu vadītājs Aivars Ābelkoks Latvijas Radio pastāstīja, ka ar elektromobili katru dienu lielu attālumu nesanāk nobraukt, taču tik un tā darbā tas esot ļoti noderīgs.

Vēl "Rīgas gaisma" elektromobili ir iedevusi Rīgas domes Satiksmes departamentam. Tā odometrs rāda jau astoņus tūkstošus kilometru, stāsta Rīgas domes Satiksmes departamenta galvenais speciālists Artis Ulmanis. "Apmēram katru dienu jānobrauc, rupji rēķinot, 70 kilometru. Ne vienmēr iznāk, jo mums nav tik daudz tās braukāšanas. (..) Bet savācas pa pilsētu. Viens, otrs paņem, ir tām mašīnām, ko darīt," norāda Ulmanis.

Vaicāts, vai 18 000 kilometrus gadā izdosies sasniegt, Ulmanis atbild: "Nevar nesanākt, jo citādi mums viņas atņems. Centīsimies, popularizēsim zaļu dzīvesveidu!"

Divus elektromobiļus iepirka arī "Rīgas namu pārvaldnieks", norādot, ka nobrauks 17 000 kilometru. Pagaidām abas automašīnas ir nobraukušas nedaudz vairāk kā trešdaļu no vajadzīgā.

Tikmēr Rīgas Tehniskā Universitāte (RTU) projektā iepirka 12 elektromobiļus, skaita ziņā atpaliekot vien no "Rīgas gaismas".

RTU mašīnas izmantojot gan saimniecībā, gan kā uzskates materiālu studentiem. Projektā universitātes pārstāvji bija piesardzīgāki par Rīgas pašvaldības iestādēm, un norādīja, ka nobrauks gadā piecus tūkstošus kilometru.

Pēc pusgada lielākā daļa mašīnu apmēram pusi no plānotā ir nobraukušas, tomēr divām odometri rāda vien 1300 kilometru, kas ir tikai trešdaļa no gada normas.

RTU projektu pārvaldības departamenta direktors Mareks Zeltiņš gan ir pārliecināts, ka problēmu nebūs un elektromobiļi solīto attālumu arī nobrauks. "Jāsaka, ka pēdējos mēnešos, uzlabojoties laika apstākļiem, arī šis nobraukums pieaug," norāda Zeltiņš. "Tādējādi mēs paredzam, ka lielākā daļa mašīnu pārsniegs šo solīto kilometru apjomu, jo labā laikā akumulatora darbība un tātad kilometrāža, ko ar vienu mašīnu var nobraukt, ir ilgāka," saka Zeltiņš.

Citiem ar projekta izpildi ir veicies labāk. Vairāk nekā pusi no vajadzīgā nobraukuma ir veicis Jelgavas pašvaldības elektromobilis.

Savukārt, abi Bauskas pašvaldības elektromobīļi jau vairākus mēnešus pirms termiņa ir gandrīz nobraukuši vajadzīgos 6000 kilometrus. Kā stāsta Bauskas pašvaldības projektu vadītāja Jolanta Lauva, galvenais ieguvums no elektromobiļu lietošanas ir ekonomija. "Kopumā jāsaka, ka esam apmierināti, jo enerģijas izmaksas ir ievērojami zemākas. Apmēram vidēji 3,20 eiro uz simts kilometriem. Tas ir apmēram trīs reizes lētāk, nekā ar jebkuru benzīna transportlīdzekli vai dīzeļa transportlīdzekli," viņa komentē.

Projektam pieteikties varēja arī uzņēmēji. Saules kolektoru ražotājs SIA "Zaļās vides serviss" elektromobili iegādājās līdz ar jaunā gada sākumu. Valsts apmaksāja aptuveni pusi no mašīnas cenas.

Uzņēmuma pārstāvis Uģis Bērziņš stāsta, ka uzņēmumam citas mašīnas gandrīz vairs nav vajadzīgas. "Mēs braucam ar šo mašīnu no 1. janvāra, un var droši teikt, ka esam izmantojuši parasto dīzeļdegvielu tikai vienu reizi mēnesī. Pārējās 29 dienas mēs braucam tikai ar elektromobili," norāda Bērziņš.

"Ikdienā mēs nobraucam no 100 līdz 120 kilometriem un lādējam šo automašīnu mājas apstākļos. Mājas apstākļos mēs izmantojam parasto rozeti pa nakti, vai arī mājas apstākļos mums ir uzstādītas saules baterijas, un mēs varam arī dienā izmantot saules enerģiju elektromašīnas uzlādei," atzīmē uzņēmuma pārstāvis.

Lai gan elektromobiļu iepirkšanas projekts ir noslēdzies, valsts turpinās atbalstīt videi draudzīgo transportu. Elektromobiļi ir atbrīvoti no vairākiem nodokļiem, un drīzumā ar tiem varēs braukt pa sabiedriskā transporta joslām.

Tikmēr Ceļu satiksmes drošības direkcijā (CSDD) pagājušajā gadā ir izveidota speciāla Elektromobilitātes vadības un koordinācijas daļa. Tās vadītājs Jānis Liepiņš stāsta, ka ir plānots attīstīt arī uzlādes staciju tīklu. "Uz doto brīdi CSDD ir uzstādījusi Bauskas ielā ātrās uzlādes staciju, un šobrīd šajā stacijā uzlāde ir bez maksas. Tātad jebkurš elektromobiļa lietotājs vai arī tas, kurš būs paņēmis elektromobili kā testa automobili, varēs aizbraukt un saprast, kā tad ir šo elektromobili uzlādēt, un saprast, vai tā ir lieta, kas viņam ir pieņemama un ko viņš varētu lietot. Šī gada laikā mēs plānojam arī šādu pašu uzlādes staciju atvērt pie Rīgas Motormuzeja tad, kad tas tiks atvērts," norādīja Liepiņš.

Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta projekta ietvaros tika uzstādītas 13 ātrās uzlādes stacijas. Katra maksā aptuveni 30 000 eiro. Tajās elektromobili var uzlādēt pusstundas laikā.

• Prasības skolās esot paredzētas izcilniekiem
• Jauna skola, jauns līmenis un nepietiekamas zināšanas
• Vairums privātskolotāju - oficiāli nereģistrēti
• Ambīcijas, sliktas sekmes, grūtības strādāt lielās klasēs - cēloņi privātskolotāju algošanai
• Skolēni nāk no labām skolām
• Privātskolotāji - gan studenti, gan pensionēti pedagogi

Iemesli privātstundu popularitātei ir pedagoga individuāls darbs ar skolēnu, jo mācību klasēs skolēnu skaits esot pārlieku liels, norāda gan bijušie pedagogi, gan bērnu vecāki. Jānorāda, ka pensionētu skolotāju, kas jau pēc darba gaitu beigām turpina piepelnīties, mācot skolēnus, netrūkst.

Šādu piedāvājumu netrūkst arī internetā, kur privātstundas piedāvā arī gados jauni cilvēki. Vecāki labprāt maksā par papildu ārpus skolas mācībām, lai uzlabotu bērnu sniegumu, gan tādēļ, lai bērns spētu skolu sekmīgi pabeigt attiecīgās klases kursu, gan tādēļ, lai konkurētu par labākajām vietām ģimnāzijās un augstskolās.

Centralizēto eksāmenu matemātikā šonedēļ kārto divpadsmito klašu skolēni. Arī nākamnedēļ topošajiem absolventiem vairāki valsts nozīmes pārbaudes darbi. Lielie diagnostikas darbi sestajām klasēm jau aiz muguras, bet rezultāti jeb saņemtās atzīmes ietekmē to, vai bērns nokļūs nākamajā, septītajā klasē. Tiem, kuri izvēlējušies skoloties turpināt ģimnāzijās, šo darbu rezultāti ir vēl jo svarīgāki. Tāpēc liela daļa vecāku savām atvasēm meklē privātskolotājus, kas palīdzētu uzlabot bērnu sniegumu.

"Skolā skolotāji vai nu nespēj izskaidrot, vai nu nemāk izskaidrot, jo daudziem iet ļoti labi, bet lielākajai daļai – ļoti slikti," stāsta mamma Kristīne, kura savai meitai Luīzei visu gadu bija sarunājusi privātstundas matemātikā. Par vienu nodarbību maksāti pieci eiro.

"Mūsu skolā ir tā, ka tie, kas vienkārši spēj uztvert, tie arī saprot. Bet tiem, kuriem iet sliktāk, tiem ir vai nu privātskolotāji, vai nu tie arī paliek. Stundā vienkārši nav laika, jo ir ļoti liels temps, ļoti daudz vielas jāapgūst," saka Kristīne.

Viņa uzskata, ka izglītības prasības esot pārāk augstas un tās spēj pildīt vien izcilnieki. Savai meitai viņa atradusi tuvējā pilsētā esošu pensionētu matemātikas skolotāju, kas palīdzējusi valsts pārbaudes darbu nokārtot salīdzinoši labi.

Citas māmiņas Initas pieredze rāda, ka viena privātstunda var maksāt arī trīs reizes dārgāk un to var pasniegt arī skolā nodarbināti pedagogi. Initas 16 gadus vecajai meitai jābeidz devītā klase, lai iestātos izvēlētajā ģimnāzijā, tāpēc meitene apmeklē privātstundas pie topošās angļu valodas skolotājas.

"Šobrīd aktuāla lieta manai meitai ir angļu valoda, kur privātstunda maksā 15 eiro. Ir jāmaina skola un, lai iestātos jaunajā skolā, tika pārbaudīts zināšanu līmenis, un prasības ir daudzkārt stingrākas un tāpēc ir privātstundas. Tās stundas mēs faktiski ņemam pie šīs nākamās skolas skolotājas, kura šobrīd dresē diezgan nopietni," atzīmē Inita.

Vecāki stāsta, ka bērnus skolo esošie vai jau pensionētie pedagogi, kas skolēnus pa vakariem pieņem pie sevis mājās. Tad pats pedagogs izvēlas cenu, kādu prasīt un, visticamāk, no tās nodokļos neko nenomaksā. Izglītības kvalitātes valsts dienestā gan informē, ka pasniegt privātstundas bez speciāla sertifikāta nav atļauts. Šāda īpaša privātstundu piedāvājošu pedagogu datu bāze darbojas jau gandrīz desmit gadus.

Lai gan valstī vispārējā izglītība ir bezmaksas, šāds reģistrs šķietami likumīgi popularizē privātstundu praksi. Lai privātprakses sertifikātu saņemtu, Izglītības kvalitātes valsts dienestā jāiesniedz pedagoģisko izglītību apliecinošs dokuments un sagatavota mācību programma. Ja persona augstāko izglītību nav ieguvusi valsts valodā, tad jāuzrāda dokuments, kas apliecina latviešu valodas prasmes.

Šis reģistrs izveidots, lai vecāki uzskatāmi redzētu viņu dzīvesvietai tuvāko pedagogu, kas var palīdzēt apgūt vajadzīgo mācību priekšmetu. Datu bāzē reģistrējušies aptuveni 600 skolotāji, galvenokārt tādi, kas pasniedz angļu valodu. Informācija par privātstundu cenām dienestam nav.

Vienlaikus dienests atzīst, ka to pedagogu, kas pasniedz privātstundas, bet sertifikātu neizņem, noteikti ir daudz vairāk nekā 600. "Lai gan cīņa ir ļoti smaga, jo to vienmēr ir sarežģīti pierādīt, jo, ja mēs ar Jums runājam, tad tikpat labi [var būt], ka Jūs man skaidrojat kādu [mācību] priekšmetu," stāsta Izglītības kvalitātes valsts dienesta pārstāvis Jānis Ivans Mihailovs.

"Protams, mēs redzam, ka ne visi savus pakalpojumus likumīgi piedāvā, katru dzīvokli laikam neviens šajā valstī nevarēs apstaigāt, būsim godīgi. Skatoties to pašu [interneta portālu] ss.lv, ko Jūs pieminējāt, ir daudz tādu pakalpojumu sniedzēju, kas uzliesmo pirms dažādiem pārbaudes darbiem, eksāmeniem," atzīmē Mihailovs.

Latvijas Radio aprunājās ar vairākiem privātskolotājiem, lai noskaidrotu aptuvenās cenas par šiem pakalpojumiem, kā arī to, kāpēc, viņuprāt, šādas papildu nodarbības ir vajadzīgas.

Māra privātstundas vācu valodā pasniedz jau kopš 2000.gadu sākuma. Skolā nekad strādājusi nav, taču studējusi vācu valodu augstskolā. No vecākiem viņa ņem piecus eiro stundā.

Māra atklāj, ka liela daļa bērnu privātstundas apmeklē tieši pirms izšķirīgi svarīgiem pārbaudes darbiem, jo viņu vecāki raizējas par negatīviem pārbaužu darbu rezultātiem. Tomēr skolēnus varētu iedalīt divās lielās grupās. Otra daļa uz papildu nodarbībām nāk tāpēc, lai maksimāli uzlabotu savus rezultātus, piedalītos valsts mēroga olimpiādēs un pretendētu uz vietām Latvijas labākajās ģimnāzijās vai augstskolās.

"Es kādu brīdi mācīju arī franču valodu. Nu, tur nāca papildināties tie, kas tieši ar franču valodu domāja saistīt savu profesiju vai savu nākamo dzīvi. Bērni arī grib konkurēt, viņi redz, ka konkurence notiek mūsu lielajā dzīvē, lielo cilvēku dzīvē, un viņi arī sāk konkurēt savā starpā," saka Māra. "Īpaši, ja viņi redz, ka skolotāji šo konkurenci atbalsta. Tātad tiek pievērsta uzmanība tiem perspektīvajiem bērniem un [tiek] atbīdīti malā tie bērniņi, kam it kā grūtāk. Vācu valodā nāk arī tādi gadījumi, kad grib mācīties tie bērni, kas jūt, ka vācu valodas nezināšanas pēc viņiem varētu būt skola jāpamet. Arī vecāki baidās par to," saka Māra.

Savs viedoklis ir arī latviešu valodas skolotājai Inesei. "Es domāju – kur tā skolas nelaime? Mums ir lielas klases. Man audzināmās klases nekad mazāk par 32, 33 [skolēniem] nav bijis. To [mācību stundu lielā klasē] viņš laiž kā publisko runu garām, nevis, kad tu ar viņu individuāli runā [privātstundās]. Tad pavisam cits efekts ir," atzīmē pensionētā latviešu valodas skolotāja Inese, kura vēlējās palikt anonīma, tāpēc viņas vārds mainīts.

Pēc viņas domām, tieši lielais skolēnu skaits klasē būtiski ietekmē to, cik kvalitatīvi pedagogs var strādāt ar katru solā sēdošo. Tagad Inese par 10 eiro pasniedz pusotru stundu garas konsultācijas latviešu valodā un novērojusi, ka pie viņas pēdējos gados arvien vairāk nāk tādi skolēni, kas kādu laiku padzīvojuši ārvalstīs, bet nu - kopā vai bez vecākiem – atgriezušies Latvijā.

"Kas tagad ir jauns? Jauns ir tas, ka bērni sāk atgriezties no ārzemēm. Atgriežas meitene, kuras mamma ir diplomātiskajā dienestā. Meitene šeit ir beigusi otro klasi un viņa atgriežas devītajā klasē pēc jaunā gada. Latviešu valodu nav mācījusies un tagad četros mēnešos jāsagatavo latviešu valodā. Nu, tam bērnam bija talants, darbaspējas un mēs arī strādājām katru darba dienu. Labi, ka es tepat dzīvoju, pie skolas," norāda Inese. "Viņa [eksāmenu] nokārtoja uz seši un tagad ir sagadījies, ka es arī desmitajā klasē viņu mācu. Tagad viņa jau iet virs tā seši, viņa jau iet uz to septiņi. Ir arī cita meitenīte, kurai vairākus gadus jau mamma ir Anglijā, šķirtā ģimene. Meitene paziņo, ka "es tur dzīvot vairs negribu", atgriežas Latvijā, bet kādi trīs gadi trūkst. Un jāsaved atkal tas bērns kārtībā," saka pensionētā latviešu valodas skolotāja.

Līdzīgi kā Māra, arī Inese atzīst – ir pārsteigta, bet šogad privātstundas pie viņas regulāri apmeklē arī tādi jaunieši, kuriem latviešu valodā vidējais vērtējums ir astoņas, deviņas un pat desmit balles. Šie bērni vēlas konkurēt valsts mēroga olimpiādēs un jau zina, kādas studijas izvēlēsies augstskolā.

Latvijas Radio uzrunāja arī vairākus citus privātskolotājus, kas sarunu atteica, tāpēc apskatām jau Mihailova pieminēto interneta sludinājumu portālu ss.lv, kurā privātskolotāja pakalpojumus piedāvā teju 50 gados jauni cilvēki. Aprunāties ar viņiem klātienē nav viegli, jo šie jaunieši baidās no sodiem, kas varētu būt par privātstundu nelegālu piedāvāšanu.

Sarunai tikai pa telefonu piekrīt Edijs. Puiša vārds pēc viņa lūguma ir mainīts.

Edijam ir 28 gadi un maģistra grāds ekonomikas studijās Rīgas Tehniskajā universitātē. Viņa nodarbības algebrā un ģeometrijā apmeklē apmēram desmit vidusskolēni no dažādām Rīgas skolām. Par uzdevumu risināšanu vienas stundas garumā vecāki puisim maksā desmit eiro.

"Papildus piepelnīties, kas ir primārais. Ir tā, ka šobrīd ir tāds darbs, kas ir no mājām. Respektīvi, es nodarbojos ar daudziem projektiem – kādiem trijiem, četriem dažādiem, un man ir brīvs darba laiks. Kad gribu, tad daru. Pa dienu man paliek pāris stundas brīva laika, un tad es viņas izmantoju, lai papildus piepelnītos, jo desmit eiro stundā tomēr ir diezgan normāli," pauž Edijs.

Viņš saka, ka bērni ir no dažādām skolām. "No dažādām, pilnīgi dažādām. Pat vairāk īstenībā ir no labām skolām – 3.ģimnāzija, 49.[vidusskola], Kultūras vidusskola. Pārsvarā tās ir centra skolas, jo es pats esmu centrā, tad man arī pārsvarā nāk no centra. Ir arī tādi, ir kas nāk pie manis un gatavojas uz iestājeksāmeniem vai uz eksāmeniem, jo viņi zina, ka es esmu beidzis pietiekami labu augstskolu," stāsta Edijs.

Latvijas Radio apkopotie viedokļi liecina, ka privātskolotāji Latvijā ir diezgan pieprasīti. Vidējā cena par nodarbību variē no pieciem līdz 15 eiro, un skolēni vai viņu vecāki visbiežāk palīdzību meklē, lai uzlabotu zināšanas tādos mācību priekšmetos kā matemātika un svešvalodas.

No apkopotajiem viedokļiem arī iezīmējas, ka daudz ir tādu jauniešu, kas gatavi maksāt, lai uzlabotu zināšanas un konkurētu par kādu no vietām ģimnāzijās vai augstskolās, vienlaikus netrūkst arī tādu, kam palīdzība nepieciešama, lai nokārtotu priekšmetu vien ar sekmīgu vērtējumu.

Skolotāju profils arī ir gana plašs – stundas pasniedz gan jaunieši, gan skolā nodarbināti pedagogi, pensionāri un arī cilvēki bez pedagoģiskās izglītības. Un, ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums, kaut gan vispārējā izglītība valstī ir bezmaksas.

Sešpadsmitgadīgās skolnieces mamma Inita atzīst - privātstundas tomēr neapšaubāmi ir vairākiem vecākiem aktuāls jautājums. "Acīmredzot, ja nebūtu nepieciešamība vai tā bezmaksas izglītība sasniegtu to mērķi – tas rezultāts apmierinātu visas puses – skolotājus, bērnus, vecākus – nu tad mēs par to nerunātu. Visu laiku kaut kā pietrūkst," norāda Inita.

Lai gan Izglītības kvalitātes valsts dienesta pārraudzībā esošais reģistrs darbojas jau kopš 2006.gada, dienesta pārstāvis atzina, ka patieso aplēšu par to, cik pieprasīti ir privātskolotāji un cik daudz vecāki par papildu nodarbībām ir gatavi maksāt, - vienkārši nav. Tāpēc, lai varētu gūt pilnīgāku priekšstatu par to, cik daudz vecāki Latvijā izmanto privātskolotāju pakalpojumus un cik daudz par šādām konsultācijām maksā, aicinām aizpildīt Re:Baltica interaktīvo "Privātskolotāju karti".

• Ārsti sūtīja mājās, ne uz slimnīcu
• Pie ārstiem gāja, bet vēzi atklāj 4.stadijā
• Vispirms atsijāt bīstamās diagnozes
• Cīņā ar garajām rindām varētu veidot "zaļos koridorus"
• Rindas grib prioritizēt

Šo gadu Veselības ministrija pasludinājusi par Onkoloģiskās modrības gadu, un ministrijas redzamākie pārstāvji daudz runājuši par savlaicīgu vēža atklāšanu un ārstēšanu. Tomēr dzīvē ceļš no aizdomām par vēzi līdz ārstēšanai var izvērsties ilgs un šķēršļiem pilns.

"Tas ir jāpadara pieejamāks, šī slimība pati par sevi ir agresīva, tev nav laika gaidīt mēnesi pie viena ārsta, pie otra ārsta," stāsta kāda paciente. Viņa ir aptuveni 30 gadu veca, slaida pievilcīga sieviete ar gariem matiem, kājās šauras zilas džinsas, ap kaklu gaišs plāns lakatiņš. Īsto viņas vārdu vienojāmies neminēt, dēvēsim viņu par Sanitu.

Latvijas Radio Sanitu satiek kafejnīcā nelielā pilsētā, kur viņa dzīvo. Tikšanās vietu izvēlējās viņa, jo viņas bērns ir mājās un mazliet apslimis. Sanita negribot, lai vēl kāds saslimst. Viņai ir krūts vēzis – jau ar metastāzēm.

Kad tieši sākās šis vēža stāsts, skaidri nav zināms.

Pēc bērna piedzimšanas krūtīs Sanitai parādījušies veidojumi un viņa par tiem jautāja ārstei. Taču ginekoloģe nomierināja, ka tie ir labdabīgi un arī analīzes ir labas.

"Es par to tad arī īpaši neiespringu, jo, ja viss ir kārtībā, neviens jau neskrien, nemeklē īpaši kaites. Tu jau ārstam uzticies tomēr. Es turpināju strādāt, un vienā brīdī vienkārši sāka sāpēt mugura. Gāju pie sava ģimenes ārsta, izgāju kursu, kur izrakstīja vitamīnus. Tas, protams, palīdzēja uz kādu brīdi, bet pēc kāda laika, sākot strādāt, atkal mugura sāka sāpēt," stāsta Sanita.

Tas bija pērn rudenī. Ģimenes ārsts viņu nosūtījis uz datortomogrāfiju, un netālā slimnīcā reģionā viņa šo izmeklējumu rindā gaidījusi apmēram trīs nedēļas.

"Pienāca brīdis, kad bija jābrauc uz datortomogrāfiju, bet man piezvanīja, ka saplīsusi šī iekārta. Līdz ar to es pati meklēju papildu iespējas tuvākajās pilsētās, bet tuvākais laiks sanāca atkal trīs nedēļas. Veicu šo datortomogrāfiju, sagaidīju rezultātus, bija rakstīts slēdzienā, ka vajadzīga onkologa konsultācija, jo ir izmaiņas kaulos. Devos ar izrakstu pie ģimenes ārsta, viņa uzreiz sazvanīja onkoloģijas nodaļu un uzreiz pieteica man vizīti pie krūšu ķirurga. Aizbraucu pie viņa. Viņš apskatījās krūtis, un teica, ka var būt diemžēl arī vēzis," atceras paciente.

Slikto vēsti apstiprināja biopsija, un sekoja onkologu konsīlijs. Pirmo konsīliju Sanita gaidīja divas nedēļas. Konsīlijs nozīmēja otro konsīliju pēc divām nedēļām un nosūtīja Sanitu mājās. Noteiktajā datumā uz otro konsīliju viņa ierasties nevarēja, jo jutās ļoti slikti. Tik slikti, ka pat nonāca paliatīvās aprūpes nodaļā.

"Tur man salaida sistēmas. Kad biju daudzmaz spējīga, kā saka - pārvietoties, es aizbraucu otrreiz uz konsīliju, un viņi mani atkal aizsūtīja mājās. Tas ir decembris, par ko es šobrīd runāju. Un teica: jums jāierodas slimnīcā 21.janvārī."

"Principā savus izmeklējumus es sāku no septembra beigām, un visu šo laiku es, var teikt, atgulēju mājās, nesaņemot palīdzību no onkologiem. Un, atbraucot 21.janvārī, es burtiski jau biju ratiņkrēslā," stāsta sieviete.

Sanita tad jau bija smagā stāvoklī - tā kā vēzis bija ļoti agresīvs, metastāzes bija kaulaudos. Ārste viņai izbrīnīta jautājusi – kur jūs visu šo laiku bijāt?

"Es saku – bet es visu šo laiku centos pie jums nokļūt, mani konsīlijs vienkārši sūtīja uz mājām, nevis lika slimnīcā. Daktere apskatījās visus manus izmeklējumus un rezultātus, un ieteica uzsākt vieglu ķīmijterapiju, un, protams, ka rezultāts bija manāms jau nākamajā reizē, kad man bija jāierodas slimnīcā. Es pati jau varēju staigāt, man nebija nekur jāatbalstās, nebija jāmeklē, pie kā pieturēties, lai es varu pārvietoties. Pašsajūta arī uzlabojās, muguras sāpes arī man vairs nebija, tagad esmu aizmirsusi par tādām pretsāpju zālēm. Lai gan pirms tam man iepriekš katru dienu tās bija jādzer," skaidro Sanita.

Sanita ir sava ārstēšanas ceļa sākumā un ārstniecības iestāžu nosaukumus nemin.

Turklāt, runājot ar citiem vēža pacientiem, diemžēl atklājas, ka problēmas nebūt nav unikālas. Atkārtojas slimības laicīga neatpazīšana vai nenovērtēšana un garās rindas. Piemēram, Latvijas Onkoloģijas centrā satikta kāda aptuveni 50 gadu veca sieviete, kurai nesen atklāts zarnu vēzis ceturtajā stadijā ar metastāzēm. Viņa pie ārstiem regulāri gājusi, turklāt viņai ir apdrošināšanas polise. Taču ārstēties viņa sākusi tikai pavisam nesen. Respektējam viņas lūgumu saglabāt anonimitāti.

"Bet es jau jutu, ka mans organisms dod tādu kā ziņu, ka kaut kas nav kārtībā. Un es eju pie ģimenes ārstes, saku – man vajag asins analīzes nodot, man vajag sonogrāfiju, pārbaudīt, ko žultsakmentiņš dara, varbūt man nierīte streiko vai kas," stāsta paciente.

Jāteic, ka viņas ģimenes ārstei šajā stāstā, iespējams, ir būtiska nozīme. Paciente viņai bija sūdzējusies par nogurumu, nespēku, ilgstošām sāpēm paribē un par nepatīkamu sajūtu vēdera dobumā. Pēc viņas lūguma ģimenes ārste nosūtīja viņu uz izmeklējumiem, kur atklājās cistas.

Tomēr aizdomas par vēzi ārstei neradās. Vēzi atklāja vien ļoti ielaistu, kad sieviete bija devusies uz žultsakmeņu operāciju. Ķirurgs ieinteresējies par atklātajām cistām.

"Pēc desmit dienām man bija jāiet pie ķirurga šuves ņemt ārā, un viņam teicu, ka man ir grūti elpot. Dakteris nosūtīja uz sonogrāfiju pārbaudīties – varbūt jums ir ūdens vēderā. Man trāpījās ļoti laba dakterīte – viņa teica: nē, jums nav ūdens vēderā, bet pie ķirurga gan jums būs jāiet, jo jums ir ļoti daudz perēkļu. Mani tad nosūtīja uz Onkoloģijas centru. Un tagad izrādās, ka man ir ceturtā stadija. Bet, kad es biju pie ģimenes ārstes, viņa man teica – jums ir aknu struktūra izmainīta, jo jūs laikam daudz lietojat uztura bagātinātājus. Tagad, protams, mana ģimenes ārste saka, ka jūtas ļoti vainīga."

Te, protams, ir jautājums, kā ģimenes ārstiem likt aizdomāties par vēža iespējamību.

"Es mācījos augstskolā, man mācīja tā – vispirms izslēdz potenciāli bīstamo diagnozi, kas var apdraudēt pacienta dzīves kvalitāti, tad meklē pārējās diagnozes," saka Veselības ministrijas galvenā speciāliste onkoloģijā daktere Dace Baltiņa. Viņa teic - ja ārsta priekšā ir pacients vecumā virs 50 gadiem, jāatceras, ka vēža iespējamība lielāka nekā 20 vai 30 gadu vecumā.

Baltiņa atzīst, ka Latvijas smagākā problēma – lielais ielaisto gadījumu īpatsvars - saistās gan ar iedzīvotāju informētību, gan arī ar primārās aprūpes pakalpojumu sniegšanu.

Tagad Onkoloģiskās modrības gadā ir tapusi īpaša veidlapa, kas ielīmējama katra pacienta ambulatoriskajā kartē. Tā gan būs neobligāta visiem ģimenes ārstiem. "Onkoloģiskās modrības veidlapa, kur vai nu ģimenes ārsts vai ģimenes ārsta palīgs, vai prakses māsa pacientam uzdod mērķtiecīgus jautājumus, kas pacientam kalpo par rupju sietu, lai atsijātu tos pacientus, kuriem pastāv aizdomīgas sūdzības vai simptomi, kuriem vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību. Un tad, aizpildot šādu veidlapu, ģimenes ārsts var izdarīt secinājumus – galveno sūdzību šim pacientam nav, es varu pievērsties citām viņa problēmām," saka onkoloģe Baltiņa.

Šajā onkoloģiskās modrības gadā īpašu nozīmi Veselības ministrija sola pievērst uzmanību risinājumiem, lai vēzi atklātu savlaicīgi. Vairākkārt medijos izskanējuši tā dēvētie "zaļie koridori", kas ir ātrāks ceļš uz ārstēšanu. Tie attiecas uz divām pacientu grupām.

Viena grupa ir skrīninga programmā iesaistītie pacienti, kas saņēmuši uzaicinājuma vēstules un, ja izmeklējums atklāj aizdomas par vēzi, viņiem ir ātri jāsaņem pēcizmeklējumi. Cik ātri, nav noteikts. "Lai tas viss labi darbotos, protams, pacientam pierakstoties ir jāsaka, ka viņam ir šādi izmeklējumi, viņam ir jābūt atbilstoši nosūtījumam, pierakstoties jāinformē, ka nepieciešami šādi izmeklējumi," saka stāsta Līga Gaigala no Nacionālā veselības dienesta.

Otra grupa ir pacienti, kuriem ir aizdomas par vēzi, piemēram, jau izmeklējumi vai citas acīmredzamas pazīmes. Viņiem, atbilstoši zaļā koridora principiem, jāsaņem onkologa konsultācija desmit dienu laikā.

Tomēr Rīgas Austrumu slimnīcas galvenais onkologs Jānis Eglītis norāda uz problēmām. Eglītis norāda, ka vienkāršāk ir, piemēram, krūts vēža skrīninga pacientēm, jo pēcizmeklējumus veic tikai četrās slimnīcās, un tur tad arī būtu jācenšas uzreiz ārstēt: "Es domāju, ka problēma ir visi audzēji, kas saistās ar vēdera dobumu, tas ir gan kuņģa vēzis, gan aizkuņģa dziedzera, kolorektālais vēzis, gan ginekoloģiskie audzēji, gan uroloģiskie audzēji. Te kvotas nav tā īpaši izdalītas. Pēdējos gados esam radījuši, sarakstījuši vairākas vadlīnijas vairākiem no biežākajiem audzējiem. Šajās vadlīnijās ir minēts, ka, lai uzsāktu ārstēšanu, piemēram, taisnās zarnas vēža gadījumā ir obligāti nepieciešama magnētiskā rezonanse mazajam iegurnim. To vajadzētu paredzēt – ja valstī mums šādu pacientu ir 400-500, viņiem visiem šāds izmeklējums jāveic, to kvotās vajadzētu iestrādāt. Šo pacientu skaits ir paredzams, viņi nav tūkstošos."

Šobrīd poliklīnikā uz magnētisko rezonansi Onkoloģijas centrā var pierakstīties tikai pēc pusgada, norāda Eglītis: "Tas nav normāli, ja pacients nokļūst pirmreizēji ar aizdomām, ar taktikas izvēli, kā ārstēt, tam jānotiek nedēļas ietvaros vai dažu dienu ietvaros, kad parādās pirmoreiz ar apstiprinātu diagnozi, ka ir vēzis, vai ar aizdomām, ka būs šis vēzis."

Tāpēc, lai pacientiem nebūtu jāriskē ar savu veselību, ārstiem nākas viņus ievietot slimnīcas nodaļā, lai viņi ātrāk tiktu pie izmeklējuma.

Tāpat arī Eglītis norāda, ka šobrīd daudzas nelielas ārstniecības iestādes iegādājušās magnētiskās rezonanses un datortomogrāfijas aparātus, tomēr viņu veiktie izmeklējumi slimnīcām, kurās būs vēža pacienti jāārstē, pēc tam jāpārtaisa. "Tur veic šos izmeklējumus, bet tie ir nekvalitatīvi, nepietiekami aprakstīti, nav veikti vajadzīgajās kontrastvielu fāzēs un tamlīdzīgi. Izdarīti pa tukšo – sniegts pakalpojums, nekvalitatīvs pakalpojums, tam nav jēga, tas ir jāpārtaisa. Un tā atkal ir nevajadzīga valsts līdzekļu tērēšana," stāsta onkologs.

Tāpēc Eglītis uzskata, ka ambulatorās kvotas būtu nevis jādala visām iestādēm pa mazumiņam, bet gan vairāk jākoncentrē slimnīcās, kas tieši nodarbojas ar vēža ārstēšanu.

Par rindām Nacionālā veselības dienesta (NVD) pārstāve Līga Gaigala norāda, ka pieprasījums uz izmeklējumiem – gan ultrasonogrāfiju, gan dartortomogrāfiju un magnētisko rezonansi – aug no gada uz gadu, un valsts nevar visu pieprasījumu apmierināt.

Tāpēc Nacionālais veselības dienests šobrīd strādā pie rindu prioritizēšanas: "Līdz ar to rodas nepieciešamība pēc tā, kā šo pieprasījumu šķirot, prioritizēt. Pēc kādiem principiem, kuros gadījumos šī pieeja ir ātrāk nepieciešama, kuros gadījumos būtu tā, ka var pagaidīt. Gandrīz visās valstīs uz izmeklējumiem ir rindas, bet tā atšķirība varbūt ir tā, ka šīs rindas tiek dažādi šķirotas. Tāpēc viens no virzieniem, kurā NVD mēģina meklēt risinājumu – konkrēta risinājuma vēl nav –, ir rast principus, pēc kuriem varētu rindas prioritizēt, jo kādām noteiktām pacientu grupām varbūt izmeklējumu atlikšana var radīt veselībai traucējumus."

Tomēr Rīgas Austrumu slimnīcas onkoloģijas galvenais speciālists Jānis Eglītis norāda, ka ne tikai pirmreizējiem pacientiem, bet arī tiem, kas jau ārstēšanos izgājuši, ir jābūt iespējai laikus nokļūt pie izmeklējumiem. Citādi var nokavēt vēža atgriešanos un tad visa ārstēšana vējā.

Veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) stāsta, ka Onkoloģiskās modrības gadā ministrija plāno gan no gada vidus iekļaut kompensējamo zāļu sarakstā jaunus inovatīvus un dārgus medikamentus plaušu vēža ārstēšanai un arī plāno atrisināt jautājumus, kas saistās ar tā dēvēto zaļo koridoru.

""Zaļais koridors" ir skrīninga laikā noskaidrotiem pacientiem ar diagnozi "vēzis" tālāk nodrošināt bez kavēkļiem attiecīgu operāciju un terapijas – ķīmijterapiju un staru terapiju. Mēs plānojam tuvākajā laikā Austrumu slimnīcā esošajā Onkoloģijas centrā rīkot darba apspriedi dienas garumā, kurā pieaicinātu visu veselības aprūpes posmu pārstāvjus, sākot no ģimenes ārstiem, reģionālajām slimnīcām, Onkoloģijas centra, arī rehabilitācijas iestādēm, skaidrot iemeslus, kāpēc mums ķeras, kāpēc ir rindas uz izmeklējumiem, kāpēc mums ķeras arī ar "zaļo koridoru" skrīninga pacientiem. Protams, ka ķeras. (..) Daudzu problēmu iemesls ir nepietiekamais finansējums. Bet es negrasos aizbildināties ar to, ka ir tā, kā ir, un tā paliks tāpēc, ka naudas nav. Man šķiet, ka mēs risinājumus esam atraduši. Es grasos ar risinājumu startēt Ministru kabinetā. Proti, ja ir cilvēkam ir attiecīgā diagnoze uzstādīta, tad aizbildināties ar kvotu trūkumu nevajadzētu, es aicinu ņemt piemēru no Lietuvas, ka pacienti var ārstēties par savu naudu un no valsts pēc tam atgūt," saka Belēvičs.

Ministrs gan detalizētāk neskaidro, kā tieši izdevumu atmaksāšana notiks. Tāpēc nav skaidrs, ko tieši valsts varētu atmaksāt.

Ārsti par šādu piedāvājumu pagaidām nav dzirdējuši, taču zina tikai to, ka jau šobrīd daļa vēža pacientu pārstāj ārstēties, jo viņiem nav naudas, lai izbraukātu uz valsts apmaksāto ķīmijterapiju.

Tomēr, lai arī kādi ir šķēršļi, cilvēki, kuri cīnījušies ar vēzi, lūdz pateikt – ja ir aizdomas vai arī ja ir atnākusi vēstule uz skrīningu, lūdzu, ejiet pie ārsta. Jo ātrāk tas būs, jo labāk.

"Tad, kad iznāk pēc pārbaudēm un kad pasaka, ka viss ir kārtībā, ka analīzes ir labas un ka viss... tā sajūta... Es uz vienas kājas izlecu ārā no poliklīnikas! Un pa taisno eju, pasēžu kafejnīcā un padzeru kafiju. Nu tā sajūta - tu atkal zini, ka tu vari dzīvot, un tā ir ļoti, ļoti forša sajūta!".

• Problēmas var būt ar lukturiem un mašīnu balansu
• Ksenona spuldzes, lai izrādītos
• Brauc bez viena riteņa un bremzēm
• Padziļināti avārijas iesaistītu auto tehnisko stāvokli novērtē vien pēc smagiem negadījumiem

Kopš gada sākuma, kad cita pēc citas notika vairākas traģiskas avārijas, transportlīdzekļu tehnisko stāvokli dienesti kontrolē pastiprināti. Taču pašlaik grūti secināt, vai atklātie skaitļi ir satraucoši. Kā izrādās, policija aprīkojuma trūkuma dēļ līdz šim ne visās avārijās var noskaidrot, cik liela nozīme negadījumā bijusi braucamā stāvoklim.

(Grafikā apkopoti dati līdz 2015.gada 6.maijam)

Dienas vidū šosejas malā pie Piņķiem Babītes novadā kārtējo izbraukuma pārbaudi sāk Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) sadarbībā ar Valsts policiju. Likumsargi citu aiz citas aptur mašīnas. Vieglajām uzreiz pārbauda dokumentus un lukturus, bet smagajām mašīnām jānobrauc nostāk stāvlaukumā, kur izlikts pārvietojamais bremžu pārbaudes stends. Līdz ar CSDD speciālistiem tur šoreiz ir arī Tehniskās apskates stacijas vadītājs Uldis Zandbergs. "Šobrīd notiek bremžu pārbaude," viņš stāsta par notiekošajām pārbaudēm. "Tātad, identiski stacijai tiek pārbaudītas bremzes, vai visi riteņi bremzē vienādi. Secinājums jau ir redzams: labā pusē bremzē trīs reizes lēnāk kā kreisā puse. Priekšējā darba bremze ir normāla, stāvbremzē labais ritenis ir vājš," norāda Zandbergs.

Ar bremžu pārbaudi viss nebeidzas. "Pie reizes var apiet riņķī un apskatīties riepu stāvokli un gaismas. Pēc tam [šoferis] pabrauks malā un [CSDD darbinieks] palīdīs apakšā [paskatīties], kas notiek apakšā – amortizatori, atsperes…," aplūkojamās detaļas uzskaita Zandbergs.

Šis šoferis ar mašīnu, kas nupat piekrauta ar skaidu plāksnēm, var turpināt ceļu uz Vāciju. "Bremzes ir normālas. Var apstāties," saka Zandbergs.

Savukārt Andrejam no Igaunijas Latvijā nāksies uzkavēties ilgāk. "Braucu no Igaunijas uz Horvātiju. Šodien Tukumā iekrāvu kūdru, 24 tonnas. Ar mašīnu viss kārtībā, bet ir neliels bojājums – tieši pašlaik meklēju darbnīcu. Piekarei gaisa spilvens pārsprāga. Iekraujot dzirdēju, ka svilpo, jo, kamēr kravas nav, to nevar redzēt. Pats neesmu nekāds īpašais meistars, bet man ieteica pārspiest cauruli. Tā šorīt pabakstījos," klāsta Andrejs.

Pēc sākotnējās pārbaudes CSDD speciālisti secina, ka 40 tonnu smagās mašīnas lielākā daļa slodzes ir uz divām, nevis trim asīm, jo spilvena trūkuma dēļ masa tiek sadalīta uz pieciem riteņiem. Arī bremzes nefunkcionē kvalitatīvi.

"Šobrīd brauc uz divām asīm. No tām divām asīm ar gaisu arī kaut kas nav kārtībā, jo atlikuši četri spilveni arī ir tikai daļēji piepildīti ar gaisu. Līdz ar to piekabe ir nosēdusies un beržas gar rāmi. Viņš ir avārijas režīmā un var aizbraukt tikai līdz servisam, kas ir tepat netālu," par Andreja vadīto mašīnu saka Zandbergs.

Sākumā šķiet, ka šoferis tiks cauri ar protokolu, kas liek mēneša laikā trūkumus novērst. Bet pārbaudes beigās speciālisti secina, ka mašīnai jānoņem numuri, jo izbraukt uz šosejas tā nedrīkst.

"Viņš kaut ko ir labojis un sadarījis sliktāk un izrādās, ka viens no spilveniem vispār ir uzsprādzis. Līdz ar to mašīnai ir noņemtas numurzīmes. Kustība ir aizliegta. Tālāk viņš var saukt evakuatoru, kas viņu vedīs uz servisu un mainīs [detaļas]. Katrā ziņā viņš, piekrauts ar kravu, tālāk vairs nebrauks," norādīja Zandbergs.

Tikmēr policisti vieglo mašīnu šoferiem jau sastādījuši divus protokolus par neatbilstošām gaismām. Santa gan var turpināt ceļu uz Siguldu. "Policista onkulis domāja, ka mums lampas ir nepareizas. Izrādās, ka ir pareizas, taču šobrīd man līdzi nav tehniskās pases, tāpēc viņš pārbaudīs, vai man nav pārkāpumu. It kā nevajadzētu [būt pārkāpumiem]," stāsta Santa.

Zandbergs stāsta, ka šogad pārbaudīts jau vairāk nekā 2600 vieglo mašīnu. Katrai desmitajai – protokols. 6% no visām bija neatbilstošas – ksenona – gaismas. Savukārt otrai daļai problēmas ar riepām – bojātas, neatbilstoši sezonai vai arī par noteiktajiem 1,6 milimetriem seklāks protektors.

"Gana nopietna lieta," vērtē Zandbergs.

"Satiksmē tas nozīmē, ka katra desmitā mašīna ir bīstama ceļa satiksmei. Tādā dienā kā šodien, kad līst lietus – ja protektoru praktiski nav, kas ir 0,2 milimetru, kas nozīmē, ka riepa ir gluda, tad ļoti ātri sākas akvaplanēšana. Transporta līdzeklis var ieslīdēt pretējā joslā.

Savukārt, ja ir uzstādītas ksenona spuldzes neatbilstošos lukturos, tad viņas spīd visur, tikai ne uz ceļa. Šoferis neredz nedz gājējus, nedz meža dzīvniekus. Arī pretī braucošie neko neredz, jo viss spīd acīs," stāsta Zandbergs.

Savukārt no 2000 pārbaudīto kravas mašīnu 12% izrādās bīstamas satiksmei. Lielākoties tiek cauri ar protokolu un noteikumu mēneša laikā trūkumus novērst. Aizliegums turpināt ceļu tiek piemērots katrai simtajai mašīnai jeb 1%. Tādu skaits nemazinās, bet neatbilstošu ksenona gaismu cienītāju skaits gan sarūkot.

"Ir divas kategorijas, kas tās vēl izmanto. Līdz 1990.gadam [ražotām mašīnām] – piemēram, "trešais golfiņš", kam  degvielai nauda [īpašniekiem] vēl knapi sanāk, taču ksenona spuldzēm pietiek. Jēgas no tām nav. Tā lielākoties ir izrādīšanās. Otrā kategorija – pilnīgi jauni "džipi" un "Porsche Cayenne", kam ir problēmas nopirkt jaunas riepas. Ir divi svaru kausi: vienā ir vecie, ar ksenona gaismām un otrā jaunie, kuriem nav [kvalitatīvu] riepu. Ir arī tādi, kuri visur saliek tās spuldzes, piemēram, miglas lukturos, kur šādas spuldzes vispār nav paredzētas. Tā ir izrādīšanās, lai parādītu, ka man ir nauda un es visur varu salikt ksenona gaismas" dažu šoferu rīcību vērtē Zandbergs.

Pārkāpēju skaidrojumi ir visdažādākie.

Kādai kravas mašīnai trūcis viens ritenis, bet šoferis raustījis plecus, ka tas, visticamāk, kaut kur nokritis iepriekšējā dienā.

"Es viņam prasu: "Kā jūs braucat?", Viņš atbild: "Es braucu. Normāli!" Es saku: "Bet jums taču nav riteņa!", Viņš: "Kaut kas notiek? Pa zemi taču nevelkas. Vēl ir pieci riteņi, kam ir bremzes!" Es domāju, ka lielākoties viņi saprot, kas notiek, bet tas ir tāds bezizejas sauciens – "Šefs spiež! Ir laiki [termiņi], kraušanās!" Viņi saprot, ka ir vainīgi (..) Tādi bezizejas spiestie vazājas pa ceļu. Pagājušajā nedēļā bija piekabe, kura kaut kur bija ilgi stāvējusi un tagad [tās īpašnieki, braucēji] bija izdomājuši to pārvest ar traktoru. Bet piekabe bija bez apskates, rāmis pārlūzis, riepas nekādas. Trāpīja uz mums. Latgalē ir lielāks [tādu gadījumu] īpatsvars – brauc ar kokvedēju "Kamaz", kura piekabe piekrauta pilna ar koku. Viņu tur policija, bet viņš aizbrauc garām pa kilometru, jo nav bremžu. Tad policija skrien pakaļ," stāsta Zandbergs.

Tādus pārkāpējus likums pašlaik ļauj sodīt ar maksimums septiņu eiro naudas sodu. Tāpēc tiek diskutēts, vai sankcijas palielināmas.

Šogad reģistrēts jau vairāk nekā 5000 ceļu satiksmes negadījumu, kas ir par 2,5% vairāk nekā pērn. Nedaudz audzis avārijās ievainoto skaits, bet bojā gājušo par sešiem mazāk – 51.

Kā atzīst Valsts policijas Satiksmes drošības pārvaldes vadītājs Normunds Krapsis, riepu un pārējā tehniskā stāvokļa ietekmi uz negadījumu nosaka tikai retās reizēs.

"Padziļināta analīze, cik lielā mērā transporta līdzekļa tehniskais stāvoklis ir ietekmējis [avāriju], veic tikai tad, ja bijis smags ceļu negadījums ar bojāgājušajiem. Tad, protams, transporta tehnisko stāvokli pārbauda ekspertīzēs. Nevarētu teikt, ka situācija būtu ļoti traģiska, (..) pēc būtības negadījumu cēlonis ir cilvēku attieksmē un rīcībā," saka Krapsis.

Tāpat Krapsis uzskaita ceļu kvalitāti un citus iemeslus, kam ietekme uz negadījumu statistiku ir kompleksa. Līdzīgi domā arī satiksmes eksperts, žurnālists Arnis Blodons, kurš satiksmes dalībniekus par pavisam vieglprātīgiem nesauc. Problēmas esot lielākoties divos gadījumos. "Ja es nejūtu mašīnai kaut kādu vainu, es tehniskajā apskatē uzzinu, kas neatbilst [noteikumiem] un [problēmas] novēršu un braucu tālāk. Otra lieta ir nabadzība. Cilvēks brauc ar vecām riepām un mēģina izlāpīties. Bieži vien viņam transports ir naudas pelnīšanas avots. Nav šie 120 vai 140 liekie eiro. Viņš riskē un brauc, bet tas apdraud gan viņu, gan apkārt esošos. Kā saka – līdz pirmajai reizei," norāda Blodons.

Pie protokoliem par neatbilstošām riepām šogad tikuši vairāk nekā 600 šoferu. Pērn šajā laikā tādu bija trīs reizes mazāk. Satiksmes drošības direkcija un policija pastiprinātās pārbaudes sola turpināt.

Diskusijas par sabiedrisko mediju – Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio – iespējamu aiziešanu no reklāmas tirgus, reklāmdevēju naudu atstājot komercmediju rīcībā, norit jau vairākus gadus.

Ar jaunu sparu tās uzvirmoja pirms dažiem mēnešiem, kad Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija nolēma veidot darba grupu šī jautājuma pētīšanai.

Darba grupa ar saviem secinājumiem klajā nāks pēc pusotra mēneša, sola tās vadītājs, Latvijas Reģionu apvienības deputāts Artuss Kaimiņš. Viņam pašam gan jau esot skaidrs – sabiedriskajos medijos būtu jāraida tikai sociālās reklāmas.

”Protams, ka paliek sociālā reklāma, kā, piemēram, dzeriet pienu vai brauciet uz Siguldu. Bet komercreklāmai kā tādai sabiedriskā medijā nebūtu jāatrodas, jo tas kropļo reklāmas tirgu. Un sabiedriskā medijā, ja sabiedrība vēl finansē šo televīziju un radio, tām tur nav vietas,” pārliecināts ir Kaimiņš.

Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka, kuras pārstāvētajā asociācijā apvienojušies vairāki komercmediji, ir pārliecināta, ka sabiedrisko mediju aiziešana no reklāmas tirgus ir būtisks priekšnosacījums mediju tirgus sakārtošanai.

”Mēs varbūt beidzot arī saprastu, cik daudz un cik nopietns finansējums ir vajadzīgs sabiedriskajiem medijiem, lai tie pildītu to savu svarīgāko un galveno funkciju – realizētu sabiedrības vēlmes un vajadzības attiecībā uz sabiedrisko dzīvi, politiku un komunikāciju valstij ar sabiedrību. Tas arī mazinātu, manuprāt, spriedzi arī šajā reklāmas tirgos, kur arī šobrīd ir diezgan lielas neskaidrības, kas turpinās jau gadiem un arī neveicina mediju attīstību, bet medijus stipri vājina,”  pauž Līdaka.

Tikmēr sabiedrisko mediju – Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio – valžu priekšsēdētāji ir pārliecināti, ka pilnvērtīga diskusija nav iespējama, ja vienlaikus ar jautājumu par aiziešanu no reklāmas tirgus netiek lemts par jaunu sabiedrisko mediju finansēšanas modeli.

”Diskusija, kas šobrīd ir par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus, manuprāt, ir pāragra. Jo, lai runātu par šo jautājumu, mums būtu daudzi citi jautājumi jānoskaidro – kāds ir reklāmas tirgus, kāda ir sabiedrisko mediju vieta un loma tajā, kāda ir komerciālo mediju vieta tajā. Un, es uzsvērtu - tieši to komerciālo mediju, kas veido saturu Latvijā, veido Latvijas un latvisko informācijas telpu. Es teiktu, tad varbūt vispirms runājam par to, kāds ir ilgtspējīgs sabiedrisko mediju finansējuma modelis, kādas ir mūsu vajadzības un kādi ir mūsu uzdevumi,” saka Latvijas Radio valdes priekšsēdētājs Aldis Pauliņš.

Līdzīgu viedokli pauž arī Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētājs Ivars Belte: ”Man šķiet, ka būtu kontekstā jāparunā un jāizdiskutē sabiedrisko mediju finansējuma modelis vispār. Patlaban mēs esam trešā vissliktāk finansētā televīzija Eiropā. Par radiostacijām, es domāju, ka varētu būt diezgan līdzīgi.”

Vairumam skatītāju un klausītāju reklāma asociējas tikai ar kaitinošajām reklāmas pauzēm, taču, kā uzsver Belte, šis ir ļoti vienkāršots priekšstats.

”Ir vēl vesela virkne ar lietām, kas būtu jākompensē televīzijai. Neslēpšu, ka reklāma ir tāds pietiekoši universāls norēķinu līdzeklis norēķiniem ar producentiem. Joprojām Latvijas Televīzijā ir raidījumi, kurus mēs iegādājamies, dodot pretī reklāmas raidlaiku. Tas savukārt nozīmē, ka arī šis reklāmas raidlaiks, kura vairs nebūs, būs jākompensē naudā un tie būs papildu izdevumi. Tās ir licences, kas mums ir jāpērk. Es pat nerunāju par to, ka mums, pērkot lielos nacionālā mēroga pasākumus, būtu jāparedz arī lielākas naudas summas, jo dažkārt līdzi olimpiskajām spēlēm, Pasaules čempionātam futbolā un citiem liela mēroga pasākumiem, iet arī saistības reklāmā,” skaidro Belte.

Pilnīgs reklāmu aizliegums nozīmētu arī aizliegumu piesaistīt sponsoru līdzekļus, kas varētu novest pat pie tā, ka Latvijas Televīzija vairs nedrīkstētu pārraidīt, piemēram, Dziesmu svētku koncertus.

”Latvijas Televīzija un sabiedriskie mediji kopumā ļoti zaudētu satura ziņā, ja nebūtu iespējas piesaistīt sponsorus. Jo daudzi nacionāla līmeņa pasākumi jau ir sasaistē ar sponsoriem. Un man ir bažas, ka, ātri pieņemot izmaiņas likumdošanā, sabiedriskie mediji būs pirmie, kas cietīs no tā, jo pēkšņi izrādīsies, ka arī, piemēram, Dziesmu svētkiem ir galā reklāmdevēji, kuriem arī ir zināmas saistības,” saka Belte.

Latvijas Televīzijā veiktie aprēķini liecina, ka pilnīga reklāmu aizlieguma gadījumā valsts budžeta dotācija televīzijai vien būtu jāpalielina par vairāk nekā septiņiem miljoniem eiro gadā. Šādi līdzekļi būtu nepieciešami, lai kompensētu negūtos ieņēmumus, kas patlaban tiek nopelnīti, tirgojot reklāmas laiku, kā arī segtu izdevumu pieaugumu, aizpildot ētera laiku, ko patlaban aizņem reklāmas pauzes.

”Mēs runājam par 1332 stundām gadā. Šis ir ļoti nopietns apjoms, kuru vienkārši ar kaut ko piepildīt nav iespējams. Mēs runājam par nopietnu caurumu ēterā, kurš mums ir jāaizpilda,” piebilst Belte.

Savu darba grupu, kam jāizvērtē iespējamā sabiedrisko mediju aiziešana no reklāmas tirgus, nesen izveidojusi arī Latvijas Reklāmas asociācija. Darba grupas vadītājs Kaspars Ulsts uzskata, ka jautājums par sabiedrisko mediju aiziešanu no reklāmas tirgus jāvērtē visai rūpīgi, izvērtējot arī to, cik visaptverošs ir reklāmu aizliegums.

”Reklāmas tirgus ir ļoti sarežģīts, un faktiski jebkura izpausme, kur kāds zīmols tiek pieminēts, var tikt uzskatīts par reklāmu. Nav nemaz tik viegli nogriezt ar nazi un pateikt: „Būs tā!” Ja mēs paskatāmies uz mūsu kaimiņvalstīm, Eiropas praksi, katrā valstī tas tiek risināts nedaudz savādāk. Kaut kur ir pilnīgs aizliegums, citur parādās sponsorēšana un parādās ļoti plašā veidā. Tas viss ir vēl lemjams un apspriežams jautājums,” uzskata Ulsts.

Neoficiālās sarunās reklāmas tirgus zinātāji pieļauj, ka sabiedrisko mediju aiziešana no reklāmas tirgus varētu izraisīt visai ievērojamu reklāmas raidlaika cenu pieaugumu komercmedijos. Ulsts šo pieņēmumu neapstiprina, bet nenoliedz, ka reklāmas tirgu šāds notikums noteikti ietekmētu un pagaidām esot pāragri apgalvot, ka tirgus kopumā iegūtu.

”Mēs gribam skatīt, kā iziešana no reklāmas tirgus ietekmēs sabiedrību, kā tas ietekmēs reklāmas tirgu un tos, kas grib reklamēties medijos, un, protams, kā tas ietekmēs konkurenci un komerciālos medijus. Katram no šiem aspektiem ir savi plusi un savi mīnusi gadījumā, ja sabiedriskie mediji iziet no reklāmas tirgus,” skaidro Ulsts.

Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka gan ir pārliecināta, ka ieguvumu noteikti būs vairāk nekā zaudējumu

”Patiesībā tas dos skaidrākus noteikumus visiem – gan sabiedriskajiem, gan komerciālajiem. Un, manuprāt, no tā iegūs arī skatītāji, klausītāji, lasītāji, ja būs viennozīmīgi skaidrs, kurš ar ko nodarbojas un ko es kā lietotājs no šiem medijiem iegūšu,” norāda Līdaka.

Tikmēr Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētājs Ivars Belte brīdina, ka ar kardināliem lēmumiem labāk nesteigties.

”Ļoti, ļoti prātīgi pa šo tiltu mums vajadzētu iet un nevis tāpēc, ka mēs negribētu kaut ko zaudēt, bet gan tāpēc, ka no tā zaudēs visa sabiedrība,” saka Belte.

Jautājumu par to, kāds izskatīsies jaunais sabiedrisko mediju finansēšanas modelis, politiķi gaida no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes, kas patlaban strādā nepilnā sastāvā.

Valdība pirms dažām nedēļām jau nolēma, ka turpmākajos gados valsts budžeta finansējums vairumam jauno politikas iniciatīvu netiks palielināts. Tas nozīmē, ka uz papildu dotācijām sabiedriskie mediji paļauties nevar, jo īpaši tādēļ, ka jau apstiprinātajā vidēja termiņa budžetā programmai „Radio un televīzija” 2016. un 2017. gadā plānotā dotācija ir nepilns 21 miljons eiro, tas ir, par aptuveni vienu  miljonu eiro mazāka nekā šogad. 

Dalībvalstīm gan par to nav vienprātības, bet eksperti brīdina, ka Eiropas Savienībai vajadzētu spert šos soļus, jo citādi gruzīnu entuziasms var noplakt, turklāt nesnauž arī Krievija.

Tbilisi var nokļūt ar nakts vilcienu no Azerbaidžānas, kas no Baku izbrauc vakarā, bet Tbilisi ieripo nākamās dienas pusdienlaikā. Attālums ir kā no Tallinas līdz Viļņai, bet šeit ceļš vilcienā prasa 15 stundas.

Gruzija ir vienīgā no trim Austrumu partnerības valstīm Dienvidkaukāzā, kas parakstījusi Asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību. Azerbaidžāna ietur distanci un uzvaru liek uz enerģētiku. Armēnija ir iestājusies Krievijas vadītajā Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā.

Kopš 2009.gada, kad aizsākās Eiropas Savienības Austrumu partnerības programma, Gruzijas iekšpolitikā daudz kas ir mainījies. Toreiz vēl ļoti svaigā atmiņā bija 2008.gada augsta Krievijas - Gruzijas karš, pēc kura Maskava atzina separātisko teritoriju - Abhāzijas un Dienvidosetijas - neatkarību. Prezidents bija Mihails Saakašvili, kas pēc Rožu revolūcijas bija nostādījis Gruziju uz stingra eiroatlantiskās integrācijas ceļa.

Bet 2012.gadā uz politiskās skatuves kāpa miljardieris Bidzina Ivanišvili ar partiju koalīciju „Gruzijas sapnis”, un galvenā tēma priekšvēlēšanu kampaņā bija „pret  Saakašvili”, kuru oponenti apsūdzēja par autoritāru valdīšanas stilu. Ivanišvili kļuva par premjeru. Gadu vēlāk par prezidentu tika ievēlēts Ivanišvili atbalstītais Giorgijs Margvelašvili. Kopš tā laika Ivanišvili - bagātākais cilvēks Gruzijā, kurš savu kapitālu uzaudzēja Krievijā, - no politiskās skatuves oficiāli aizgājis. Tomēr no aizkulisēm praktiski tieši viņam ir galvenā ietekme uz valdības darbu, norāda eksperti.

 Neskatoties uz iekšējiem politikas līkločiem un valdības maiņām, Gruzijas ārpolitikas kurss nav mainījies. Tbilisi joprojām stingri raugās Rietumu virzienā.  

Atvērtās sabiedrības fonda Gruzijā Eiropas Savienības lietu analītiķis Vano Čikvadze stāsta, ka „nav daudz lietu, kur sabiedrībā ir vienprātība, Gruzijas sabiedrība un politiskie spēlētāji ir ļoti polarizēti”.

“Bet ir vismaz viena lieta, kur visi vai vairākums ir vienisprātis - ka Gruzijai jādodas Eiropas Savienības un NATO virzienā,” norāda Čikvadze.

Gruzija, līdz ar Ukrainu un Moldovu, ir tās trīs Austrumu partnerības valstis, kas ir parakstījušās Asociācijas līgumu un brīvās tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību. Galvenās sadarbības jomas ir lauksaimniecība un lauku attīstība, valsts sektora un tieslietu sistēmas reformas. Tieši tieslietu sistēma ir joma, kur, saskaņā ar ekspertu teikto, vēl ir daudz darāmā. Arī Eiropas Savienība ir paudusi bažas tieši attiecībā uz tieslietām, brīdinot tagadējo valdību neizmantot tiesu sistēmu, lai politisku iemeslu dēļ vērstos pret bijušās varas amatpersonām, tostarp bijušo prezidentu Saakašvili, kuru esošā valdība vēlas tiesāt, ja viņš atgriezīsies valstī.

Tajā pašā laikā Eiropas Savienība Gruziju vērtē kā vienu Austrumu partnerības programmas līderēm.

Eiropas Savienības delegācijas Tbilisi preses nodaļas vadītājs Radoslavs Darksis stāsta, ka  2009.gadā, kad sākās Austrumu partnerības programma, Eiropas Savienībai bija ļoti svarīgi, lai pie tās austrumu robežām būtu stabilitāte, laba pārvaldība, miers un attīstība.

“Gruzija jau no paša sākuma kļuva par ļoti aktīvu Eiropas Savienības partneri Austrumu partnerības ietvaros. Tā kļuva par līderi šajā programmā. Un tas nav mainījies. Asociācijas līgums ir nozīmīgs atskaites punkts mūsu sadarbībā, kas parāda, cik ļoti tā ir augusi šajos gados. Vēl viena nozīmīga daļa, runājot par kopīgo drošības un aizsardzības politiku, ir Gruzijas lēmums piedalīties divās Eiropas Savienības misijās Mali un Centrālāfrikas Republikā,” stāsta Darksis.

Asociācijas līgumu ar Gruziju visas Eiropas Savienības valstis vēl nav ratificējušas. Līgums par brīvo tirdzniecību provizoriski stājās spēkā pērn septembrī. Tas prasīs vēl daudzas nebūt ne vieglas reformas, piemēram, pārtikas drošības standartos.

Tomēr, tuvojoties Austrumu partnerības samitam Rīgā, aktuālais jautājums ir par vīzu režīma atvieglošanu. Moldovai ar Eiropas Savienību jau ir bezvīzu režīms, un tādu grib arī Tbilisi.

Pirms Rīgas samita Brisele publicēs novērtējumu, vai Gruzija ir izpildījusi prasības, lai sāktu vīzu liberalizācijas procesu. Ja ekspertu vērtējums būs pozitīvs, tad politisks lēmums būs jāpieņem 28 Eiropas Savienības valstīm. Tomēr tām nav vienprātības un nav skaidrs, vai Rīgā tiks dota zaļā gaisma, uz ko cer Tbilisi.

Zaļās gaismas iedegšana ir nozīmīga vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Gruzija norāda, ka ir daudz darījusi, lai izpildītu nepieciešamās prasības, ka tā ietur stigri rietumniecisku kursu, un Tbilisi cer uz vīzu režīmu atvieglošanu. Bet tā nepiešķiršana sabiedrībā var izraisīt neapmierinātību un vilšanos. Par to brīdina politoloģijas profesors Tbilisi Valsts universitātē Kornēlijs Kakačia, uzverot, ka tas ir svarīgi arī Gruzijas attiecībās ar Krieviju.

Domnīcas „Gruzijas politikas institūts” vadītājs norāda, ka sabiedrība pārliecinoši atbalsta eiroatlantiskās integrācijas kursu, bet, ja Gruzijai netiks dota eiroatlantiskā perspektīva, Maskava to var izmantot, lai mainītu gruzīnu attieksmi pret Eiropas Savienību un NATO.

„Vīzu liberalizācija vairāk ir svarīga politiski un psiholoģiski. Jo tā būs vēl viena zīme Krievijai, ka Gruzija ir ļoti nopietna par izvēlēto ceļu un no tā neatkāpsies,” saka Kakačia.

“Krievija joprojām domā, ka var mainīt Gruzijas sabiedrības viedokli, to padarīt prokrieviskāku. Tādēļ viņi šeit atbalsta prokrieviskas nevalstiskās organizācijas. Piemēram, martā šeit bija universitāšu izstāde, kurā bija arī Krievijas universitātes. Viņi piedāvāja gruzīnu studentiem tur mācīties par brīvu, vienā no labākajām Krievijas universitātēm. Ja nemāki krievu valodu, tad piedāvās bezmaksas nodarbības. Viņi mēģina kaut kādā veidā mainīt sabiedrības viedokli, īpaši jauniešu vidū, kas ir ļoti proeiropeiski,” skaidro Kakačia.

Kakačia arī norāda, ka Dienvidkaukāza reģions ir sašķelts. Un Gruzija politiski cenšas distancēties no Azerbaidžānas un Armēnijas, jo nevēlas gaidīt, kad abas naidīgās kaimiņvalstis atrisinās Kalnu Karabahas problēmu.

„Tādēļ gruzīni tagad sevi mēģina piesaistīt pie Moldovas, Ukrainas un Melnās jūras, ne ar Dienvidkaukāzu. Līdzīga lieta notiek ar Armēniju, ka jau kļuvusi par Eirāzijas Savienības locekli. Un Azerbaidžāna spēlē pati savu spēli. Līdz ar to Dienvidkaukāza reģions pamatā jau ir cietis neveiksmi. Eiropas Savienība to zina. Un viņiem vajadzētu mainīt savu politiku. Pēdējos 20 gadus viņi mēģinājuši veicināt reģionālo sadarbību. Bet tagad viņi redz, ka šī reģionālā sadarbība Kaukāzā nestrādā. Tās nav Baltijas valstis, kur jums bija solidaritāte un līdzīga orientācija ārlietās. Šeit ir dažādas attieksmes, un Eiropas Savienībai uz to ir jāreaģē,” uzsver politologs.

Viņš norāda, ka tādēļ Eiropas Savienībai ir jāizdara izvēle un jāpieņem stratēģisks lēmums, ka kopiena nevar izturēties pret Asociācijas līgumu parakstījušajām Gruziju, Moldovu un Ukrainu tādā pašā veidā kā, piemēram, pret Maroku un Tunisiju. Šīs trīs valstis kopā kaut kādā ziņā ir jāuztver kā atsevišķā kategorijā esošas, nekā Azerbaidžāna, Armēnija un Baltkrievija, kas arī ir Austrumu partnerībā, bet izvēlējušās citādus ceļus. Gruzijai ir vajadzīga Eiropas perspektīva, kas vēl nav skaidri dota, norāda Kakačia.

To, ka Gruzijas mērķis ir iestāties Eiropas Savienībā, apstiprina arī Gruzijas ārlietu ministra vietnieks Gigi Gigiadze, norādot, ka Tbilisi ļoti intensīvi gatavojas Rīgas samitam.

„Mēs sagaidām, ka asociētās valstis, šīs trīs valstis, saņems ļoti skaidru vēsti no Eiropas Savienības, ka mūsu sadarbības ar kopienu gala mērķis būs mūsu integrācija Eiropas Savienībā. Mēs ļoti ceram, ka tas tiks skaidri paziņots, ka Gruzija, Moldova un Ukraina kļūs par Eiropas Savienības dalībvalstīm,” Gigiadze.

Šajā ziņā Eiropas Savienība ir ļoti piesardzīga. Kaut Eiropas Savienības pārstāvis Tbilisi Darksis norāda, ka Asociācijas līgums ir tikai sākums, viņš atzīst, ka uz  jautājumu, vai Gruzija reiz pievienosies blokam, diemžēl nav tiešas atbildes.

“Ir pārāk daudz faktoru, pārāk daudz mainīgu apstākļu šajā apkaimē, īpaši ņemot vērā politisko situāciju reģionā,” saka Darksis.

Tuvojoties Rīgas samitam, Eiropas Savienība deklarējusi, ka katra no sešām Austrumu partnerības valstīm var izvēlēties savu tempu, kādā vēlas attīstīt savas attiecības ar kopienu.

Gruzijā pēc Asociācijas līguma parakstīšanas „temps ir uzņemts ļoti straujš”, norāda Latvijas vēstniece Gruzijā Elita Gavele. Viņa stāsta, ka ir veiktas ļoti lielas reformas. Ne bez kļūdām, „bet nekļūdās tikai tas, kas neko dara”, piebilst vēstniece. Arī viņa atzīmē, ka attiecībā uz sadarbību ar Eiropas Savienību ir milzīgs sabiedrības atbalsts, paužot, ka to nevajadzētu pazaudēt.

„Jo Gruzija šobrīd strādā smagi. Varbūt ne vienmēr ir uzvaras katram padarītajam darbam, bet sabiedrības atbalsts vienalga ir milzīgs. Tie ir 75-80%, ar ko mēs savulaik, Latvija, nevarējām palepoties, ka būtu bijis tādas atbalsts Eiropas Savienībai,” norada Elita Gavele.

“Te varbūt to nosaka tas, ka tomēr atmiņā 2008.gada augusta karš, un it īpaši tagad, redzot, ko dara Krievija, netoleranti izturoties pret saviem kaimiņiem. Atceroties 2008.gada karu, varbūt tiešām gruzīnu vēlme ir pēc iespējas ātrāk atkal apvienoties ar Eiropas saimi. Atgriezties Eiropā, kā viņi saka. Varbūt atgriežas ne fiziski Eiropā, bet atgriezās ar savu mentalitāti, ar vēsturi, ar kultūru. Viņi vienmēr uzsver, ka viņi ir daļa no Eiropas civilizācijas,” norāda Gavele.

Taksists Giorgijs dienišķo maizi Tbilisi pelna pabružātā, gaiši zilas krāsas „Opel” mašīnā. Taksistiem parasti ir ko teikt par dažādām tēmām, un Giorgijam - arī par Eiropas Savienību un NATO

„Saka, ka durvis atvērtas, bet nelaiž. Un nelaidīs. Latvija, Lietuva - tā ir cita lieta. Bet šis ir Kaukāzs - Krievija nelaiž Kaukāzu. Lūk, skaties, kāds karš notiek Ukrainā. Arī mūsu teritorijas paņēma. Un Putina reitings iet uz augšu. Viņiem cik jau pašiem ir teritorijas, lūk, šitik  - pietiek! Kāpēc vēl iet turp, kāpēc šurp? Kāpēc Ukraina?” vaicā Giorgijs.

Viņš pievēršas arī tam, ka Gruzijas ekonomika šobrīd piedzīvo grūtus laikus, nacionālās valūtas lari vērtībai turpinot kristies. Giorgijam nav ticības arī aiz šī brīža valdības stāvošajam miljardieriem, bijušajam premjeram Ivanišvili.

„Ļoti grūti mums. Darba nav, cenas aug. Jaunatne grib no šejienes aizbēgt vai uz Eiropu, vai Krieviju, lai kaut kā nebūt... darba nav, brāl’, ļoti grūti. Un ko Ivanišvili? Viņam ir miljardi pašam sev, viņš tev nedos,” saka taksists.

Giorgijam šaubas arī par valdības plāniem pēc pāris gadiem atsākt automašīnu tehniskās apskates - tā ir vēl viena reforma, lai piemērotos Eiropas Savienības standartiem. Tehniskās apskates, nākot pie varas, pārtrauca Saakašvili, paziņojot, ka šajā sektorā plauks korupcija, pie kuras izravēšanas viņš bija ķēries. Kādas tieši būs prasības, pagaidām nav skaidrs, bet valdība solījusi ņemt vērā ekonomikas realitātes.

„Infrastruktūras nav, nekā nav. Ceļu nav. Ja ej tehnisko apskati, pirmkārt, vajag pārdot kvalitatīvu benzīnu, lai mana mašīna labi strādātu. Mums Gruzijā šeit ir gandrīz miljons mašīnu. Es dzirdēju radio. Gandrīz miljons automašīnu. 80% ir vismaz 15 gadus vecas. Nu, tā kā mana, piemēram, veca jau, jā. 80% mašīnu ir vecas. Tāda dzīve,” nosaka taksists.

Gruzijas ceļš uz mērķi vēl ir garš, un tas nebūs viegls. Tomēr mērķis ir nosprausts. Un, kā norāda eksperti, tālākais ceļa gājums būs atkarīgs gan no pašas Gruzijas, gan no Eiropas Savienības attieksmes.

Izmaiņas tiek skaidrotas ar to, ka kopš teritoriālās reformas finanšu izlīdzināšanā likuma vispār nav bijis, turklāt jaunais regulējums pašvaldībām finanses ļaus plānot vismaz uz trim gadiem. Taču galvenais arguments – jaunā pieeja būšot taisnīgāka, vairāk atņemot tiem, kam nauda pati nāk, kā arī, liekot pielikt pūles tiem, kas līdz šim vienkārši baudījuši saņēmēju lomu.

Līdzīgi kā Saeimas debatēs - pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likumprojekta katra apspriede līdz šim bijusi emociju pārņemta.

Taču, neraugoties uz divām vienlīdz karstām pretinieku nometnēm normatīva atbalstītāju un kritizētāju pusēs, pirmajā lasījumā ar 58 deputātu atbalstu pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likumprojekts turpina virzību.

Finanšu ministrijas informācija liecina, ka visu 119 pašvaldību budžetos šogad plānoti 1,33 miljardu eiro ieņēmumi. Desmitā tiesa no šīs summas jeb aptuveni 135 miljoni eiro pašvaldību makos nonāk kā palīdzība no 17 bagātākajām pašvaldībām un valsts.

Taču ierastā kārtība, kā nauda sadalīta, bijusi sarežģīta un pilna trūkumu. To Saeimas sēdē deputātiem uzsvēra arī Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens no «Vienotības».

“Es domāju, [tagad] ieguvēji būs visi,” sacīja Ašeradens. Viņš norādīja, ka pašvaldībām ir svarīgi plānot darbus ilgtermiņā, un šis likumprojekts to ļauj, turklāt ir novērtēts iedzīvotāju sastāvs un ir noteikts jauns termins – "nosacītais iedzīvotājs", kas ļauj naudu vairāk piesaistīt vajadzībām un nepieciešamībām, jo pirmsskolas bērnam vai pensionāram vajag vairāk. 

Tāpat ņems vērā arī teritorijas lielumu, jo pie vienāda iedzīvotāju skaita, atšķiroties  teritorijas lielumam, pašvaldībai, kurai lielāka teritorija, ir vairāk izdevumu to kopšanai, skaidroja Ašeradens.

Nosacītā iedzīvotāja termins turpmāk būs galvenais rādītājs pašvaldību finanšu izlīdzināšanā. Tas nenozīmē, ka palielināsies pašvaldību palīdzībai atvēlētie 135 miljoni eiro, bet tikai saņēmēju loks.

Vēl būtiskākas izmaiņas sagaidāmas naudas apjomā, kas bagātākajām pašvaldībām atņemta, bet trūcīgākajām iedota. Tā sauktie cietēji būs abās pusēs. Pierīgas pašvaldībām jaunais likums paredz likt dalīties vēl vairāk. Tā, piemēram, Latvijas bagātākā vietvara – Garkalnes novads – pašreizējo divu miljonu eiro vietā izlīdzināšanas fondā maksās jau trīs miljonus. Pašiem paliks septiņi. Mērs Mārtiņš Gunārs Bauze-Krastiņš no Zemnieku savienības jauno kārtību sauc par netaisnīgu.

Nabadzīgas pašvaldības būs nabadzīgas, bet Pierīgas pašvaldības, kuras iepriekš saņēma mazāk no Eiropas Savienības  fondiem, bet strādāja pie attīstības, būs zaudētāji. Pašvaldības  galvenais nopelns attīstībā Bauzes-Krastiņa ieskatā ir pareizs teritorijas plānojums. Tāpat iedzīvotājus Garkalne vilinot ar nekustamā īpašuma nodokļa atlaidēm, labiem ceļiem un skolām, kas gan tiek būvētas lēnāk par iedzīvotāju skaita pieauguma tempu.

Finanšu ministrijas vadība Garkalnei oponē, skaidrojot, ka iedzīvotāju un tam sekojošā ienākuma nodokļa koncentrēšanās ap galvaspilsētu nav šo pašvaldību nopelns. Bauze-Krastiņš tam nepiekrīt.

Garkalnes novada vadītāja teiktajam par paredzamu bagātākās pašvaldības stagnāciju neļauj piekrist Finanšu ministrijas apkopotie rādītāji. Pat pēc finanšu izlīdzināšanas Garkalnes budžets līdz šim ik gadu audzis par vairāk nekā miljonu eiro.

Savukārt jaunā modeļa informācija rāda, ka uz katru nosacīto iedzīvotāju arī turpmāk Garkalnes budžetā būs lielākie ieņēmumi – 566 eiro uz iedzīvotāju gadā. Salīdzinājumam jāmin nabadzīgākais – Vārkavas novads, kur uz nosacīto iedzīvotāju gadā jāiztiek ar 312 eiro.

Viens no «tukšākajiem» novadiem ir Viļāni pierobežā. Bez finanšu izlīdzināšanas vairāk nekā pusotra miljona eiro tas būtu arī viens no nabadzīgākajiem. Jaunajā modelī Viļāniem gadā tiktu par 330 tūkstošiem eiro mazāk.

“Gribētos ļoti daudz izdarīt, bet naudas tik, cik ir, mums sporta halli vajag, ir vēl viens poliklīnikas un pansionāta projekts… Nebūs naudas, nezinu, ko mēs darīsim,” saka Viļānu novada vadītāja Jekaterina Ivanova no «Saskaņas».

Ja budžets saruks, kaut kas paliks neīstenots, viņa nosaka. Līdzīga aina atklājas lielākajā daļā Latgales pašvaldību, kam pēc pārejas perioda beigām jārēķinās ar būtisku budžetu sarukumu. Taču atšķirībā no Pierīgas tur satraukumu nemana.

Finanšu ministrija skaidro – trūcīgajām pašvaldībām pašām jāsāk domāt par attīstību. Bet Viļānu novada domes priekšsēdētāja Ivanova nezin, kā ātri uzņēmējus pievilināt. "Pie mums ir lauku teritorijas apkārt, mēs jau strādājām, mēģinājām piesaistīt investorus, bet domāju, ka uzņēmējs ies tur, kur sakārtota infrastruktūra," norādīja Ivanova.

Tikmēr lielajās pilsētās vērtē, ka izmaiņas finansējuma sadalē tieši veicinās reģionu attīstību. Piemēram, Liepāja līdz šim naudu nedz saņēma, nedz ar to dalījās. Pēc pārejas perioda Liepāja no izlīdzināšanas fonda jau varētu saņemt vairāk nekā piecus miljonus eiro.

Pilsētas mērs Uldis Sesks no Liepājas partijas vērtē – reģionos uzņēmējdarbība ģenerē nodokļus, kas nonāk Valsts kasē. Tādēļ jaunā finanšu izlīdzināšanas kārtība kaut daļēji to atdarīs.

“Izlīdzināšanas modelis iet pareizā virzienā, veicinās reģionālo attīstību un liks vairāk konkurēt reģioniem ar Rīgu tādā labā nozīmē,” pauda Sesks.

Jaunā kārtība palielinās Liepājas ieņēmumus, lai gan, ņemot vērā ražošanu un tās ģenerētos nodokļus, “mēs gribētu labākus ciparus”. Taču jaunā kārtība arī liks pašvaldībai piesaistīt vairāk jauniešu, attīstot tehnikumus un augstskolu, stāstīja Sesks. 

Taču Latvijas Pašvaldību savienībai finanšu izlīdzināšanas likumprojekts īsti nepatīk. Domes sēdē ar nelielu pašvaldību balsojuma pārsvaru tā lēmusi Saeimai iesniegt virkni priekšlikumu, ar tiem cenšoties gan pasargāt bagātās pašvaldības, gan aizstāvēt trūcīgākās, kam vairs tik daudz nedos.  

Tādu nostāju par pretrunīgu sauc un Finanšu ministrijas atbalstītāju pusē stājas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors un Saeimas deputāts Māris Kučinskis no Zaļo un Zemnieku savienības. Nevar vieniem mazāk atņemt, bet citiem vairāk iedot, ja kopējais maks nemainās. Prasību, lai izlīdzināšanā valsts piedalās ar tādu pašu daļu kā pašvaldības, Kučinskis vērtē kā utopisku, lai gan lielāku daļu par pašreizējiem 36 miljoniem eiro centīšoties panākt.

 Jauno likumprojektu izpētījusi un Pašvaldību savienību šajās lietās konsultējusi ekonomikas zinātņu doktore Raita Karnīte, kas bija finanšu izlīdzināšanas sistēmas veidotāja deviņdesmitajos gados. Eksperte saka – šo gadu laikā pieļauta virkne kļūdu. Taču arī jauno pašvaldību palīdzības sistēmu varēja izstrādāt būtiski kvalitatīvāk.

“Tur ekspertu komentārus neviens nav uzklausījis, jo katrs interesējās tikai par savu maciņu un par kaimiņa maciņu, obligāti arī par tuvākā kaimiņa maciņu, ka tik viņš nedabū vairāk,” norādīja Karnīte.

Finanšu ministrijas dati gan rāda, ka pašvaldību budžetos ieņēmumi uz katru nosacīto iedzīvotāju būs tieši atkarīgi no tā, cik veiksmīgi nodokļu iekasēšanas ziņā strādā pašvaldība. Mazinātas būs tikai vairāku reižu lielās atšķirības.

Līdz mēneša vidum deputāti par jauno izlīdzināšanas likumprojektu var iesniegt priekšlikumus, ko Saeima vētīs 4. jūnija sēdē. Līdz likuma pieņemšanai, kas plānota vasaras vidū, priekšā gan vēl karstas debates.

Ja drauga, klasesbiedra, tuvinieka vai kaimiņa uzvedībā manītas pārmaiņas, kas rada aizdomas par radikalizēšanos, par to var anonīmi ziņot projekta pārstāvjiem. Projekta darbinieki viņus uzrunā un cenšas mainīt viņu domas. Tā valsts iestādes mēģina apkarot vardarbīgo reliģisko fanātismu jau pašā saknē, skaidro integrācijas speciāliste Koleta Manemanne, kura atbildīga par projekta īstenošanu Bonnā.

“Praktiski tas izskatās tā, ka projekta darbinieki - turku izcelsmes sieviete un marokāņu izcelsmes vīrietis, abi islāmticīgi un ar ļoti labu reliģisko izglītību, abi labi pazīst jauniešu un skolu vidi - darbojas kā kontaktpersonas. Pie viņiem var vērsties jebkurā jautājumā. Piemēram, zvana māte, kura nobažījusies par savu dēlu, jo atklājusi kaut ko aizdomīgu viņa datorā vai manījusi pārmaiņas uzvedībā. Vai arī skolotāja, kura redz, ka skolēns uzvedas savādi, bet nav droša, vai viņš vienkārši ir reliģiozs vai radikalizējies,” stāsta Koleta Manemanne.

Motīvi, kas pamudina jauniešus iesaistīties radikālos islāma grupējumos, ne vienmēr ir reliģiski, lai gan šādu iespaidu cenšas radīt paši ekstrēmisti. Par islāma fanātiķiem daudzi kļūst, lai risinātu savas personīgās problēmas, dažkārt paši to ne vienmēr līdz galam apzinādamies.

"Ļoti daudziem no tiem jauniešiem, kuri radikalizējas, vai nu ir sarežģījumi ģimenē vai arī sliktas attiecības ar saviem vienaudžiem. Viņi jūtas vientuļi, nepietiekami atzīti. Viņi vēlas piederēt grupai, kas uzskatītu viņus par labiem un vērtīgiem. Patiesībā tas, pēc kā viņi tiecas, ir gluži tas pats, ko vēlas visi jaunieši.

Arī jebkurš pieaugušais to vēlas. Taču šiem jaunajiem cilvēkiem viņu meklējumos kaut kas ir nogājis greizi. Un tad ekstrēmistu idejas, izplatītas caur internetu, ar „YouTube” klipiem vai pasākumos, piedāvā pievilcīgu risinājumu viņu problēmām. Ekstrēmisti, vilinot sekotājus, izmanto ļoti reliģiskus argumentus. Islāmā augsti izglītotie musulmaņi par to, kas tur tiek sludināts, saka: “Tas nav islāms! Tā nav islāma teoloģija!” Islāma idejas tiek pasniegtas sagrozītā veidā, un vienīgais nolūks ir piesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku. Tie jaunieši, kas kļūst par radikāļiem, patiesībā nedara to tādēļ, ka būtu jūsmīgi ticīgie. Ekstrēmismam viņi pievēršas, jo viņiem trūkst profesionālo perspektīvu, viņus nomāc problēmas mājās. Tas ir patiesais motivācijas avots,” skaidro Manemanne.

Par ko ar šiem jauniešiem runā “Ceļarādītāja” darbinieki? Un vai tiešām ar runāšanu var ietekmēt kādu, kurš jau pievienojies “Islāma valstij”, devies karot uz Sīriju un varbūt jau plāno terora aktus? Noteikti nē. Šādā stadijā runāt ir par vēlu, atzīst Manemanne. Lai gan palielinās tādu cilvēku skaits, kuri, jau kādu laiku pavadījuši "Islāma valstī", atkal vēlas atgriezties mājās un saraut visas saites ar ekstrēmistu organizāciju, pie šāda lēmuma viņi var nonākt tikai paši. Tad, kad pārliecinājušies, kas patiesībā ir šī organizācija. Kad sapratuši, ka viņi ir nekas vairāk kā rīks tās rokās, un tikpat zvērīgi, kā šie ekstrēmisti izrīkojas ar saviem “ienaidniekiem”, var reiz izrīkoties arī ar viņiem pašiem. Taču tos, kas vēl nav nonākuši līdz reālai darbībai radikālajos grupējumos, var no tā atturēt, iedziļinoties viņu problēmās, pārliecināta integrācijas speciāliste.

„ Vissvarīgākais ir runāt. Uzturēt sarunu gan ar jauniešiem, gan viņu vecākiem. Tai nav noteikti jābūt reliģiska satura sarunai. Reliģija galu galā nav galvenais ekstrēmisma vai radikalizācijas motīvs. Ir jārunā par situāciju kā tādu. Kur ir problēma? Kas īsti notiek? Tālāk darbinieki liek lietā savu pieredzi kā musulmaņi, cenšoties saprast, cik nopietni tas ir. Ir jāapzinās, ka mediju informācija, neskaitāmie „Youtube klipi internetā padara ekstrēmismu ārkārtīgi pievilcīgu jauniešu acīs. Daži iesaistās radikālos grupējumos ar nolūku provocēt savus vecākus. Vienkārši grib paskatīties, kā vecāki reaģēs. Gan musulmaņu, gan ne musulmaņu vecāki, manot, ka viņu bērns pēkšņi sāk uzvesties kā radikālis vai kļuvis ļoti reliģiozs, jūtas bezpalīdzīgi. Viņi nezina, ko darīt, kad bērns piepeši sāk pārmest tēvam un mātei: “Jūs nepareizi dzīvojat! Jūs esat nepietiekami reliģiozi!” Taču tas nenozīmē, ka šie ir jaunieši, kuri noteikti grasās braukt uz Sīriju, lai pievienotos "Islāma valstij". Projekta darbinieku uzdevums ir noskaidrot, cik nopietni tas ir, un viņi to dara, izmantojot savus kontaktus ar musulmaņu kopienām, mošejām, imamiem. Viņi zina, kas notiek noteiktās pilsētas daļās, pazīst ģimenes, var runāt ar skolotājiem. Ar to “Ceļarādītāja” projekts ir īpašs, ka tiek izmantots plašs informācijas tīkls,” stāsta eksperte

Cik lielus panākumus līdz šim guvis projekts un cik daudz jauniešu izdevies novērst no radikalizācijas, ziņu nav. Ne tikai tādēļ, ka projekts ir jauns, bet arī tāpēc, ka rezultātus vispār izmērīt ir grūti. Ir iespējams uzskaitīt laiku, kuru darbinieki pavada sarunās ar jauniešiem, saskaitīt izbraukumus un uzrakstītos e-pastus, bet nevar izmērīt, kā tas ietekmējis to, kas notiek jauniešu galvās. Taču ir labi, ka šis darbs vispār ir sākts, uzskata Manemanne.

„Tas ir visas sabiedrības uzdevums. Tie taču ir mūsu jaunieši, lielākā daļa ir dzimuši šeit, Vācijā, daži ir vācieši, dažiem ir migrācijas pagātne, bet viņi pieder mūsu sabiedrībai. Un mums jārūpējas, lai viņiem sabiedrībā ir sava vieta, lai viņiem nav jāseko filmām internetā, lai nav jāseko radikāļiem, bet lai viņi justos pieņemti, lai viņiem ir profesija un darbs. Un tā, manuprāt, ir problēmas sakne,” uzsver Manemanne.

Būt kontaktā ar musulmaņu jauniešiem ir svarīgi arī no tā viedokļa, ka šādā veidā integrācijas iestādes iegūst vairāk pētnieciskas informācijas par ekstrēmismu. Piemēram, lai gan policijas rīcībā ir daudz datu un ziņu par diviem islāma radikāļu noziegumiem, kas šokēja Bonnu pirms pāris gadiem - dzelzceļa stacijā ievietoto spridzekli un vairāku desmitu policistu ievainošanu demonstrācijā Lamersdorfā – joprojām nav skaidrs: kāpēc? Kas īsti notika šo noziedznieku galvās?

Ja integrācijas speciālisti to zinātu, viņi varētu efektīvāk veikts prevencijas darbu. Tāpat, kā uzsver Manemanne, ir pēdējais laiks domāt, ko darīt ar cilvēkiem, kuri atgriežas Vācijā pēc karošanas "Islāma valstī". No vienas puses, viņi ir noziedznieki, kuriem likums paredz kriminālatbildību. No otras puses, ja viņi vēlas atsvabināties no savām saitēm ar "Islāma valsti", viņiem ir jāpalīdz un jāpasargā no citu ekstrēmistu atriebības.

• Cietēji var būt lielie noguldītāji, taču viņi pietiekami nopietni analizē riskus
• Izmaiņas ES līmenī izstrādātas pēc tam, kad daudzām valstīm nācās glābt bankas
• Mazticami, ka Noguldījumu garantiju fondu vēl kādreiz būtu jāiedarbina
• Izmaiņas ļaus bankām garantiju fondā iemaksāt mazāk

Tomēr 438 klienti, kuri „Krājbankā” glabāja summas virs 100 tūkstošiem eiro, bankas kraha dēļ kopumā zaudēja aptuveni 285 miljonus eiro. Viņu vidū bija maestro Raimonds Pauls un izdevniecības "Žurnāls „Santa” līdzīpašniece un galvenā redaktore Santa Anča. Viņi vērsās Satversmes tiesā, apstrīdot banku darbību regulējošā Kredītiestāžu likuma normas, kas noguldītājiem liedz iespēju izteikt savu viedokli par grūtībās nonākušo banku turpmāko likteni.

Ja spēkā būtu likums, kuru patlaban izskata Saeima, „Latvijas Krājbanka”, iespējams, izdzīvotu. Likums, kas izstrādāts, lai pārņemtu pērn tapušu Eiropas Savienības direktīvu, paredz daudz plašākas iespējas banku glābšanai.

”No tāda viedokļa, ka īpašnieki kaut ko darīs, nekas jau nemainīsies – ja viņiem būs griba un līdzekļi, viņi darīs, nebūs griba, bet būs līdzekļi – nedarīs. Nebūs līdzekļi, nebūs gribas - arī nedarīs. Vienkārši ir radīts mehānisms, ka, ja akcionāri negrib vai nevar, viņu atbildība paliks ar ieguldīto kapitālu,”  norāda Finanšu un kapitāla tirgus komisijas eksperts Jānis Placis.

Viņš uzsver, ka tieši tādēļ banku glābšanas mehānismu plānots pilnveidot, nosakot, ka banku glābšanā iesaistāmi arī lielie noguldītāji. Tas nozīmē, ka Raimondam Paulam, Santai Ančai un citiem lieliem noguldītājiem piederošā nauda tiktu ieguldīta bankas kapitālā un viņi kļūtu par bankas akcionāriem.

”Ja tad vēl nepietiek kapitāla, seko nākamās iespējas. Mūsu gadījumā subordinētie noguldījumi tiek konvertēti kapitālā. Ja ar to nepietiek, tiek konvertēti noguldījumi. Tas neattiecas uz noguldījumiem līdz 100 tūkstošiem, kas ir garantēti. Un tā var konvertēt tās akcijas, kamēr kapitāla pietiek un banka atbilst visām prasībām. Tas nozīmē, ka, neatkarīgi no tā, vai tā ir sistēmiska vai nesistēmiska banka, pastāv mehānisms, kā to banku atjaunot, neizlietojot valsts līdzekļus,” skaidro Placis.

Banku augstskolas lektors, juridisko zinātņu doktors Jānis Grasis atminas, ka mehānisms, kādu tagad plānots ieviest visā Eiropas Savienībā, Latvijā jau reiz pielietots bankas glābšanā.

”Pirmo komercbanku jau tieši tāpat izglāba – piespiedu kārtā lielajiem noguldītājiem iedeva akcijas un pēc tam pamazām to naudu dod atpakaļ. Pēc būtības tam ir nulles vērtība, tā ir bezizeja, labākais risinājums no visiem sliktajiem. Tas ir labāk nekā neko nedabūt šādā gadījumā,” saka Grasis.

Par likuma sagatavošanu atbildīgās Saeimas Budžeta komisijas vadītājs Kārlis Šadurskis (“Vienotība”) ir pārliecināts, ka cilvēki, kuru uzkrājumi pārsniedz 100 tūkstošus eiro, ir gana kompetenti, lai sevi pasargātu no kļūšanas par banku akcionāriem piespiedu kārtā.

“Es domāju, ka tie investori, kas operē ar ļoti lielām naudas summām un varētu kļūt par piespiedu akcionāriem, vadās ne tikai pēc pavirši iegūtās informācijas, bet analizē bankas dzīvotspēju un seko līdzi kapitāla pietiekamības dinamikai,” pauž Šadurskis.

Šadurskis īpaši uzsver, ka likuma mērķis ir nodrošināt banku sistēmas stabilitāti un mazo noguldītāju aizsardzību.

”Tā ir samērīga un saprātīga prasība, kādā veidā tiek segti banku zaudējumi, ja ir notikušas šāda veida problēmas. Eiropas Komisijas un citu Eiropas Savienības pārvaldes struktūru prioritāšu saraksts ir pilnīgi skaidrs, saprotams un, manuprāt, loģisks, ka pirmkārt ir jāaizsargā mazie noguldītāji,” saka Šadurskis.

Viens no iemesliem, kādēļ Eiropā tapušas šādas izmaiņas, kuru pārņemšanai Saeima plāno pieņemt vairākus likumus, ir tas, ka globālās ekonomiskās krīzes laikā daudzu Eiropas valstu valdībām nācās banku glābšanā ieguldīt nodokļu maksātāju naudu, kas mērāma miljardos eiro.

Tagad tiek meklētas dažādas iespējas, kā samazināt šādu situāciju atkārtošanos, vienlaikus nodrošinot arī banku sistēmas stabilitāti, skaidro Finanšu un kapitāla tirgus komisijas eksperts Jānis Placis.

”Tas mehānisms ir tāds, ka tiek darīts viss, lai nebūtu sabiedrības līdzekļi jāizmanto, budžeta līdzekļi. Tajā skaitā arī maksimāli darīt visu, lai arī Noguldījumu garantiju fonda līdzekļi nebūtu jāizmanto. Tur ir radīts vesels mehānisms, kā saglabāt sistēmas stabilitāti visas Eiropas mērogā,” stāsta Placis.

Finanšu ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”), uzsverot, ka banku glābšanu regulējošo likumu pilnveidošana balstās uz aizvadītajos gados gūto pieredzi, vēl piebilst, ka tagad vairs nebūtu iespējamas tādas situācijas, ka valsts pēc bankas izglābšanas vēl ir spiesta maksāt tās bijušajiem akcionāriem milzīgus procentu maksājumus par bankā noguldītajiem depozītiem. Šādā situācijā Latvija nonāca pēc „Parex bankas” pārņemšanas.

”Eiropas normas nosaka, ka akcionāru depozīti tiek ieskaitīti jaunajā kapitālā. Un Latvija maksāja ilgus gadus par šiem depozītiem milzīgus procentus, lai gan tur vēl bija kredīti pretī. Līdz ar to, es domāju, ka šie jaunie nosacījumi palīdzētu, šis regulējums ir pareizā virzienā,” pauž Reirs.

Latvijas Komercbanku asociācijas padomnieks Jānis Brazovskis gan ir pārliecināts, ka plānotās izmaiņas var veicināt lielo noguldītāju uzvedības modeļa maiņu.

”Es teiktu, ka tas attiecas uz ieguldītājiem, jo noguldījumus mēs nošķeļam, tie ir tie, kas ir garantēti un nekādā veidā netiek aiztikti. Savukārt, kas attiecas uz ieguldītājiem, tie ir riski, kas katram ieguldītājam ir jāizvērtē, un tas arī notiks ar laiku. Bankas savukārt arī pielāgosies ar laiku, tas viss izlīdzināsies un atspoguļosies kapitāla cenā,” prognozē Brazovskis.

Vienlaikus ar likumu, kas paredz pilnveidot banku glābšanas mehānismus, Saeimā tiek skatīts arī jauns Noguldījumu garantiju likums. Saeimas Budžeta komisijas vadītājs Kārlis Šadurskis gan teic, mazticams, ka Latvijas banku sektors vēl kādreiz var nonākt situācijā, kad ir jāiedarbina Noguldījumu garantiju fonds. 

”Ņemot vērā to, ka it īpaši šobrīd, kad mēs esam eirozonā un uz mūsu kredītiestādēm attiecas daudz stingrāki uzraudzības principi, līdz situācijai, kad sāks darboties šis likums, mums tiešām nevajadzētu nonākt,” saka Šadurskis.

“Pašreiz viena daļa uzraudzības funkciju, protams, paliek Finanšu un kapitāla tirgus komisijai, otra tiek nodota Eiropas Centrālajai bankai, un komisijai ir jāiesniedz ļoti nopietnas atskaites Eiropas Centrālajai bankai. Līdz ar to šis četru vai vēl vairāk acu princips tiek iedarbināts, manuprāt, efektīvā veidā,” uzskata Budžeta komisijas vadītājs.

2011. gadā, pirms ”Latvijas Krājbankas” kraha, Noguldījumu garantiju fondā bija uzkrāti aptuveni 200 miljoni eiro, taču, lai izmaksātu garantētās atlīdzības bankas noguldītājiem, fonds no Valsts kases aizņēmās vairāk nekā 250 miljonus eiro. Līdz šim ”Krājbankas” likvidators fondam jau atmaksājis vairāk nekā 240 miljonus, taču bankrotējušās bankas saistības pret fondu vēl arvien sasniedz 247 miljonus eiro.

No banku veiktajām iemaksām, kas ir aptuveni 35 miljoni eiro gadā, garantiju fondam izdevies uzkrāt gandrīz 90 miljonus eiro. Ar šo summu gan nepietiktu, ja kāda vērā ņemama banka nonāktu situācijā, kad tās klientiem jāsāk izmaksāt valsts garantētie noguldījumi.

Taču, kā uzsver Finanšu un kapitāla tirgus komisijas eksperts Jānis Placis, salīdzinājumā ar situāciju pirms dažiem gadiem tagad paplašinātas arī Noguldījumu garantiju fonda iespējas aizņemties kompensāciju izmaksai nepieciešamo naudu – to drīkst aizņemties arī no finanšu tirgus dalībniekiem, tas ir, bankām.

Iepriekš ES valstis veidoja uzkrājumu fondu no iepriekšējām iemaksām vai arī dzīvoja bez šāda fonda un nepieciešamības gadījumā mēģināja “naudu savākt”, kas varēja būt sarežģīti.  “Tas, ka mums bija fonds no paša sākuma, bija solis pareizajā virzienā,” uzskata Placis.

Atbilstoši jaunajai kārtībai, banku iemaksas Noguldījumu garantiju fondā kļūs mazākas, jo mainīsies to aprēķināšanas mehānisms.

Latvijas Komercbanku asociācijas padomnieks Jānis Brazovskis skaidro, ka  atskaitījumi būs ekonomiski pamatotāki, fondā būs jāiemaksā mazāk, bāze, no kā aprēķina iemaksas, būs mazāka. Līdz šim bankas maksāja noteiktu summu, ņemot vērā visus noguldījumus, bet izmaiņas paredz iemaksāt noteiktu summu, ņemot vērā tikai “segtos” noguldījumus, un tā būs 40% no tā, ko maksāja līdz šim. 

Tas gan nenozīmē, ka banku klientiem vajadzētu uztraukties, ka fondā var aptrūkties līdzekļu, uzsver Brazovskis.

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas eksperts Jānis Placis vēl piebilst, ka nepieciešamības gadījumā banku uzraugi var noteikt bankām lielākas iemaksas garantiju fondā. Tomēr tas būtu jādara piesardzīgi.

Ja sākas problēmas un trūkst naudas, drīkst paņemt papildus no bankām, bet jāņem vērā, kā tas ietekmēs bankas, nevarēs, glābjot vienu banku,  paņemt no citām tik daudz, ka tās citas bankas pēc tam jāglābj, skaidro Placis.

Iedzīvotājiem, kas glabā savus uzkrājumus vai kam ir algas konti bankās, īpaši der zināt, ka jaunais Noguldījumu garantiju likums paredz saīsināt termiņu, kādā uzsākama kompensāciju izmaksa, atzīmē Saeimas Budžeta komisijas vadītājs Kārlis Šadurskis.

”Noguldītājiem izmaiņu būs salīdzinoši maz, bet dažas būs patīkamas. Proti, iepriekš noteikto divdesmit dienu vietā tagad ir septiņas un līdz ar to noguldītājs varēs saņemt savu garantēto naudu ātrāk,” norāda Šadurskis.

Turklāt dažos gadījumos noguldītājiem tiks kompensēti arī noguldījumi, kuru apmērs pārsniedz 100 tūkstošus eiro, piebilst Finanšu un kapitāla tirgus komisijas eksperts Jānis Placis.

”Par atsevišķiem noguldījumu veidiem varēs saņemt līdz 200 tūkstošiem eiro papildus tam, kas jau paredzēts – tiem 100 tūkstošiem eiro. Tur ir gadījumi, kas nāk no direktīvas. Pirmais ir par mājokļa pārdošanu. Ja jūs esat pārdevis mājokli, jums bankā ieskaita un pēkšņi ir krahs, jums ir 100 tūkstoši un viss. Tagad būs iespēja šo naudu papildus dabūt,” stāsta Placis.

Jauno Noguldījumu garantiju likumu, kā arī likumu, kas paplašina banku glābšanas iespējas, plānots pieņemt tuvāko mēnešu laikā, norāda Placis. Latvijā likums varētu stāties spēkā uzreiz līdz ar likuma pieņemšanu.

Savukārt finanšu ministrs Jānis Reirs vēl īpaši piekodina, ka šie likumi tapuši, lai labāk aizsargātu banku klientus, nevis tādēļ, ka notiktu gatavošanās jauniem satricinājumiem banku tirgū.

Te gan jāpiebilst, ka par vienu visas amatpersonas ir vienisprātis – iedzīvotājiem, kuru rīcībā esošās naudas apjoms pārsniedz garantētos 100 tūkstošus eiro, vislabāk šo naudu glabāt dažādās bankās.  

Brīdi pirms šīs izvēles Latvijas Radio pētīja, kā ar tieslietu sistēmu saistītie vērtē tās reputāciju un ko sagaida no Augstākās tiesas priekšsēdētāja, lai sabiedrības uzticēšanās tiesām augtu. 

• Gan AT priekšsēdētāja amata kandidātu, gan tiesnešu viedokļi par tiesu reputāciju atšķiras
• Arī tiesnešu organizācijas nav vienprātīgas, vai nepieciešamas pārmaiņas  "asas darbības"

Mīnus 2,5 – šāds bija tiesu reitings gada sākumā publicētajā pētījumā par sabiedrības uzticēšanos institūcijām. "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" publiskotie SKDS aptaujas rezultāti rādīja, ka uzticība tiesām ir kritusi visstraujāk. 43% aptaujas dalībnieku bija pauduši, ka tiesām neuzticas.

Savukārt pirms gada Tieslietu padomes pasūtītā pētījumā tika meklēti skaidrojumi, kāpēc Latvijas iedzīvotāji ir drīzāk skeptiski noskaņoti pret valsts tiesu sistēmu, tai drīzāk neuzticas un pieļauj korumpētu aktivitāšu izplatību.

Kā iespējamo risinājumu pētnieki ieteica izstrādāt vienotu tiesu sistēmas stratēģiju komunikācijai ar sabiedrību.

Šo stratēģiju starp būtiskākajiem uzdevumiem nākamajiem pieciem gadiem nosauc Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs, kurš ir viens no diviem pretendentiem uz šo amatu. Augstākās tiesas Mediju dienā pirms nedēļas Bičkovičs stāstīja par septiņos gados padarīto un prezentēja jaunās piecgades programmu. Pieminēta tajā ir arī tiesu sistēmas reputācija.

"Tas nav nekas jauns un nekad nebija nolikts malā kā nevajadzīga lieta. Tas ir gan katra tiesneša, gan Tieslietu padomes, gan AT atbildība par reputāciju; ne jau gaidīta reputācija no malas, ir jāsāk pašam ar sevi. Domāju, ka absolūtais vairākums tiesnešu to saprot, ka jāsāk ar sevi, nevis jāprasa no sabiedrības pozitīvs vērtējums," klāstīja Bičkovičs.

Lūgts precizēt, kā viņš tiesu reputāciju raksturotu īsumā, Bičkovičs atsaucās uz pašas AT apmeklētāju aptauju, saskaņā ar kuru tiesas darbu pozitīvi vērtēja gandrīz 70% juristu un gandrīz 80% no visiem apmeklētājiem. Viņš gan atkal piebilda, ka  reputācija nav mērķis pats par sevi, bet "katram jāsāk ar sevi."

Skarbāks vērtējumā ir Bičkoviča konkurents uz amatu Andris Guļāns.

Viņa ieskatā, pašlaik tiesu sistēmā viena no lielākajām problēmām ir sabiedrības vājā uzticēšanas tiesu varai, un diez vai tam būtu risinājums, ko varētu ietvert divos trīs teikumos.

Tieslietu padomes sēdē, kurā tika uzklausīti abi kandidāti, iepriekšējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Guļāns aicināja rūpīgāk atlasīt un pārbaudīt tiesneša amata kandidātus pirms apstiprināšanas amatā, jo pēc tam atbrīvoties no neprofesionāliem vai negodprātīgiem tiesnešiem ir daudz sarežģītāk.

Arī aprīļa vidū intervijā "Krustpunktā" ēterā (raidījums bija iecerēts kā abu kandidātu debates, taču Bičkovičs tajā piedalīties nepiekrita) Guļāns pauda viedokli, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājam būtu aktīvāk jāreaģē, piemēram, uz aizdomām par nelikumībām maksātnespējas procesos.

Viņš uzsvēra – ja saņemti signāli par vienu un to pašu tiesnesi vai tiesnešiem, vai lietu kategoriju, tas ir pietiekams pamats, lai to nopietni vērtētu. AT priekšsēdētājs var piesaistīt zinošus kolēģus un speciālistus no malas, lai to izvērtētu un izdarītu secinājumus, un jābūt adekvātai atbildei, jāpadomā, kā novērst sabiedrībā šīs aizdomas, nevis jāatrakstās uz iesniegumiem.

"Es pieliktu lielākas pūles, lai noskaidrotu patiesību un censtos novērst šīs aizdomas par tiesu sistēmu," sacīja Guļāns.

Satraukta par zemo uzticības līmeni tiesām ir arī Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa. Viņa norādīja, ka tiesai pašai un tiesnešiem jākļūst atvērtākai pret sabiedrību, un konkrētos gadījumos jāizsaka savs viedoklis. Viņa sagaidītu, ka saistībā ar aizdomām par maksātnespējas lietām tiesu augstākā vadība paustu savu viedokli.
Augstākajai tiesai un Tieslietu padomei būtu jāpauž viedoklis, augstākām tiesu amatpersonām būtu jādod signāls tiesnešiem, kādas ir vērtības.

Krūmiņa atzina, ka kolēģi viņu ir aicinājuši kandidēt uz Augstākās tiesas priekšsēdētājas amatu, tomēr viņa atteikusies, jo ģimenes apstākļu dēļ šos būtiskos pienākumus šobrīd uzņemties nevarētu.

Taču Krūmiņa ir pārliecināta, ka nākamajos piecos gados tiesu reputācijas uzlabošanai būtu jābūt starp Augstākās tiesas priekšsēdētāja prioritātēm, un viņai ir padomā arī daži soļi, kā to darīt, - tiesās varētu būt tiesneši, kas skaidro sabiedrībai spriedumus, tas būtu pirmais, ar ko varētu sākt. 

Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš no Nacionālās apvienības ir bijis tieslietu ministra amatā gan laikā, kad Augstākās tiesas priekšsēdētājs vēl bija Andris Guļāns, gan tad, kad viņu nomainīja Ivars Bičkovičs. Ar pārtraukumiem gan kā ministrs, gan kā Saeimas pārstāvis Bērziņš ir darbojies arī Tieslietu padomē, un viņš uzskata, ka šī institūcija darījusi vairākas lietas, lai tiesu reputāciju uzlabotu.

Situācija ir nedaudz labāka, bet ne ideāla, iepriekšējos septiņos gados mainījies tiesnešu sastāvs, nākuši klāt jauni tiesneši, pauda Bērziņš, atzīstot, ka aizvien ir atsevišķi gadījumi tiesās, kad atklāti pārkāpumi, par ko gan tiesneši saņem disciplinārsodus. 

Par to, cik labi vai slikti Augstākā tiesa vadīta pēdējos septiņus gadus un kā tas ietekmējis tiesu reputāciju, tiesnešu organizāciju viedokļi atšķiras. Piemēram, Latvijas Tiesnešu biedrība Bičkoviča paveikto tiesu sistēmas attīstībā vērtē augstu. Biedrības valdes priekšsēdētājs Juris Siliņš no Zemgales apgabaltiesas piemin arī tiesnešu nereti piesauktu argumentu – ja jau cilvēki tiesām neuzticētos, tie tajās nevērstos.

Viņš uzskata, ka šķietamā reputācija jānodala no viedokļa, ko pauž personas, kas iesaistītas tiesvedībās. Viņš norādīja, ka tiesās lietu skaits pieaug, un, ja jau cilvēki tiesām neuzticētos, tad kāpēc gan viņi meklē taisnību tiesās.

Siliņš atsaucās arī uz Latvijas Tiesnešu mācību centra pirms pieciem gadiem veikto tiesu darba novērtējuma pētījumu, kurā bija aptaujāti cilvēki, kas nonākuši reālā saskarsmē ar tiesu, un kas liecināja, ka 80% no tiem, kas iesaistīti tiesvedībā, uzticējās tiesām. Viņš gan atzina, ka ir atsevišķi nepatīkami gadījumi un laikam "viena darvas karote tomēr var sabojāt visu medus mucu".

Tikmēr Latvijas Administratīvo tiesnešu biedrība pārmet Bičkovičam vadības prasmju trūkumu. Piemēram, Civillietu departamentā izveidojies milzīgs lietu uzkrājums, un tas neveicina sabiedrības uzticēšanos taisnīgai tiesai, pārliecināts Administratīvo tiesnešu biedrības valdes priekšsēdētājs Jānis Neimanis.

"Mēs varam uzslavēt sevi, ka Latvija uz Eiropas Savienības fona neizskatās tik slikti. Jā, nav tik slikti kā Itālijā, bet mēs arī neesam tur, kur ir Igaunija un Vācija, neesam spriedumu un kvalitātes ziņā, ne ātruma ziņā tur. Un tas ietekmē investīcijas, nodokļus, un tādā viedā ikvienu sabiedrības locekli," norādīja Neimanis.

Viņš pauda, ka AT vadītājam septiņu gadu laikā bija jāpamana, ka vienā departamenta lietu izskata divos mēnešos, citā – pusgada laikā, bet trešā – trīs gadu laikā. Tas nav normāli un uz to būtu jāreaģē.

Tieslietu padomes sēdē Bičkovičs lietu uzkrājumu pieminēja, tomēr pārlieku paškritisks nebija. Viņaprāt, AT darba kvalitāte publiski, izņemot pēdējā laikā "dažu mediju iesaistīšanos priekšvēlēšanu kampaņā", kopumā novērtēta labi.

Pārmetumi žurnālistiem skanēja arī Augstākās tiesas Mediju dienā, kur Civillietu departamenta priekšsēdētājas pienākumu izpildītāja Edīte Vernuša nolēma pažēloties par, viņasprāt, nekorekto žurnāla "Ir" rīcību, gatavojot rakstu par Bičkoviču.

"Vai tiešām ir vaina tikai tiesnešos, ka viņi negribu runāt, vai arī medijos?" jautāja Vernuša, stāstot, ka intervijā žurnālam viņa runāja 40 minūtes, bet rakstā esot tikai trīs rindiņas, kuras nepaskaidro viņas domu, un tāpēc nākamreiz viņa negribēs ar medijiem runāt.

Tikmēr Tiesnešu biedrības vadītājs Siliņš gan uzskata, ka ar sabiedrību ir jākomunicē un tieši tas ir veids, kā celt tiesu prestižu. Savukārt nekādi asi Augstākās tiesas priekšsēdētāja soļi tiesu reputāciju ilgtermiņā neuzlabotu.

Iespējams, ka īsā termiņā var parādīt, ka kaut kas notiek, bet diez vai tam būs nozīme ilgtermiņā, un  var būt tā, ka kaut kas izdarīts nepadomājot un sekas tam būs negatīvas. Es būtu pret asām darbībām, kurām nav mērķa, norādīja Siliņš.

Bet Administratīvo tiesnešu biedrības pārstāvis Neimanis pēc Bičkoviča prezentācijas noklausīšanās Tieslietu padomē vērtē – līdz šim Augstākās tiesas priekšsēdētājam ir trūcis stratēģiskas vīzijas par tiesu sistēmu un nekas neliecinot, ka nākamajos piecos gados tas varētu mainīties, ja viņš tiks pārvēlēts amatā.

Priekšsēdētājs norādīja, ka saņēmis pozitīvus Valsts kontroles atzinumus, vadījis tiesu krīzes laikā, taču, ja paskatāmies uz rezultātiem, tās ir pašsaprotamas lietas, tas nav nekāds rezultāts, ka Valsts kontroles atzinums ir pozitīvs, tā tam jābūt, sacīja Neimanis.

Bažas par Mākslinieku savienības kolekcijas nākotni izskanējušas vairākkārt

Lielākā mākslas darbu kolekcija valstī ir Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā - ap 50 000 darbu. Mākslinieku savienības kolekcija ir otra lielākā. Tā nepieder valstij, bet mākslinieku organizācijai, kurā ir ap 800 biedru. Unikāla šī kolekcija ir ar to, ka ievērojama daļa darbu tapuši padomju laikā.

Vairākkārt izskanējuši trauksmes zvani, ka šī kolekcijas pastāvēšana apdraudēta, jo savienības iekšpusē notiek īpašumu nelikumīga izpārdošana, varas uzurpācija, krājuma durvju uzlaušana un citas kriminālsižeta cienīgas izdarības. Kārtējais trauksmes zvans pavisam nesen, 1.novembrī, kad tika sasaukts savienības ārkārtas kongress un izmanīti statūti, kolekciju apvienojot ar visu nekustamo īpašumu.

Vairāki mākslinieki uzskata, ka tādējādi šīs idejas autors grib pakļaut kolekciju ūtrupei Mākslinieku savienības bankrota gadījumā, kas jau reiz gandrīz piedzīvots.

"Ļoti it kā nenozīmīgi tika pieprasīts balsojums, ka, vārdu sakot, vienā veselumā jāapvieno viss Mākslinieku savienības īpašums ar mākslas kolekciju," stāsta māksliniece Silvija Meškone.

Tas nozīmē, ja gadījumā aiziet bojā kāds nams, kuram nevar nomaksāt, kuram nevar pieslēgt siltumu vai kā, tad iet bojā arī Mākslinieku savienības kolekcija, jo tas ir viens veselums," skaidro māksliniece un piebilst: "Un tas, ka vienpersoniski tiek viss kongress vadīts, vienpersoniski tiek izvēlēti cilvēki, sākot no sapulces vadītāja un beidzot ar valdi un pat priekšsēdētāju, nu, ziniet, demokrātiskā valstī es nezinu , kā lai to nosauc…"

Neskaidrā varas pārņemšana Mākslinieku savienībā

Māksliniece Solveiga Vasiļjeva piebilst, ka visa vara tiek koncentrēta viena cilvēka rokās. Šis viens cilvēks ar misijas apziņu, ka visu darba savienības un valsts labā, ir mākslinieks Igors Dobičins.

Augstākā tiesa šā gada 19. septembrī atzinusi, ka mākslinieks 2011. gadā tomēr nav nācis pie varas Mākslinieku savienībā likumīgi un visi iepriekšējos trijos gados viņa pieņemtie lēmumi atzīstami par pretlikumīgiem. Tam sekoja ātra reakcija. Pēc pāris nedēļām tika sasaukts kongress, kurā ieradās 150 no 800 biedriem un, kā stāsta mākslinieki, policejiskām metodēm Dobičins atkārtoti ieguva varu un legalizēja iepriekšpieņemtos lēmumus. Turklāt tas atkal noticis, pārkāpjot statūtus, jo uz kongresu nav uzaicināti visi biedri.

Pēc mākslinieku teiktā, ielūgumus nav saņēmusi Frančeska Kirhe, Lilija Dinere, Romualds Geikins, Ieva Kalniņa, Agate Muze, Roberts Muzis, Edīte Pauls-Vīgnere, Ieva Caruka un citi. Varētu sākt visu no gala, lai atkal, izejot visas tiesu instances, gūtu apstiprinājumu tam, ka vara ir sagrābta pretlikumīgi. Ja kādam būs spēks un gribēšana to darīt.

Kādēļ labi nodomi savest kārtībā Mākslinieku savienības naudas lietas un sakārtot kolekciju jāīsteno pretlikumīgām metodēm? Uz šādu jautājumu Igors Dobičins atbild ar retorisku pretjautājumu - Kas Mākslinieku savienībā ir noticis slikts? Parādi nomaksāti, kas 2011 gadā bijuši ap 50 000, kolekcija tiek sakārtota, izstādes notiek. "Telpas, ēkas [saremontējām], ierakstījām zemesgrāmatā (..)," padarīto uzskaita Dobičins.

To, ka Dobičins neko ļaunu Mākslinieku savienībai nav nodarījis, Latvijas Radio atzina tikai retais aptaujātais kā, piemēram, mākslinieks Dainis Gudovskis. "Viņš ir sakārtojis finanšu lietas un no diezgan lieliem mīnusiem ir savilcis līdz nullei – tas ir arguments," norāda Gudovskis.

Mākslinieki Dobičinu tur aizdomās par unikālu mākslas darbu iznešanu pa "sētas durvīm". Krājuma glabātāja Astrīda Valtere nezinot, kas notiek ar darbiem Gaujas ielā, kur saimnieko tikai prezidents. Ar ilggadējo krājuma glabātāju, kura pirms dažiem gadiem cēla trauksmi par to, ka prezidents uzlauzis krātuves durvis, Dobičins neļāva aprunāties.

Demakova: Labāk, lai darbus izlaupa, nevis tie iet bojā

Kultūras ministrija pēdējo reizi Nacionālā krājuma pārbaudi veikusi 2012. gadā. Nacionālais krājums ir trešā daļa no kopējā Mākslinieku savienības īpašumā esošā krājuma 15 000 darbu kolekcijas. Ministrija savā atbildes vēstulē Latvijas Radio norāda, ka vairākkārt vērsusi Mākslinieku savienības uzmanību uz to, ka kolekcija netiek glabāta piemērotās telpās, bet reakcija nav sekojusi. "Man ir viens darbs, kuru es saņēmu pirms izstādes – tas bija pilnīgi kā ūdenī izmircis," norāda māksliniece Maija Tabaka.

Labāk , ka mākslas darbus izlaupa, nevis tie iet bojā", šādu atziņu pērn interneta vietnē "Arterritory.com" paudusi kādreizējā kultūras ministre Helēna Demakova, runājot par Latvijas Mākslinieku savienības īpašumā esošo kolekciju.

Kopš 2005.gada Demakova piedalās ABLV bankas un Kultūras ministrijas veidotajā projektā, kura mērķis iepirkt mākslas darbu kolekciju un sadarbībā ar Teterevu fondu uzbūvēt Laikmetīgās mākslas muzeju, kur šo kolekciju izvietot. Pirms krīzes viņa esot "iebudžetējusi" 100 000 latu, par ko iepirkta viena kolekcijas daļa. Iepirkumi turpinās. Darbus pērk arī banka.

Savienības biedri domā, ka muzeju varētu interesēt arī Mākslas savienības īpašumā esošā kolekcija un izsaka aizdomas, ka tieši tādēļ izdarīti grozījumi statūtos, apvienojot kolekciju ar savienības īpašumu, jo neviens par to negatavojoties maksāt. "Tāda doma valdei radās – pārdot valstij un veidot sociālās aizsardzības fondu māksliniekiem," saka māksliniece Solveiga Vasiļjeva.

Tanī laikā kultūras ministre bija Helēna Demakova un Kultūras ministrijas ierēdņi teica, ka tā ir pilnīgi absurda ideja un ka to visu vajadzētu uzdāvināt valstij. Nāca uz kongresu un teica, ka tas būtu cēli, jo valstij nekad nebūs tik daudz naudas, lai šo kolekciju nopirktu. Tagad pirms 1.novembra kongresa biju savienībā un interesējos par šo jautājumu, un Igors Dobičins man teica, ka galu galā mūsu biedrībai ir jākalpo visas sabiedrības labā. Šis teikums arī norāda, ka mūsu mākslas darbu kolekcija nonāks kāda laikmetīgā mākslas muzeja īpašumā," saka Vasiļjeva.

Demakova nenoliedz, ka Laikmetīgās mākslas muzejā tā iederētos. "Protams. Bet, ko nozīmē iegādāties, ja valsts nedod līdzekļus, tad jau var sapņot, cik grib. (..) Mani vairāk interesē mākslas saglabāšana mūžības priekšā. Pēc tam, kad Maijas Tabakas gleznas pilnīgi katastrofālā stāvoklī (..) Mākslinieku savienības būtībā nolaidīgi nopostītas..., tad man interesē – lai vienalga, kas ir īpašnieks, nevis, lai iet bojā," saka eksministre.

Kultūras ministrija: Valsts mākslas darbu kolekcija nevar nonākt privātās rokās

Kā atzinuši vairāki mākslinieki un mākslas eksperti, Laikmetīgās mākslas muzejs ir unikāls projekts un nāks par labu mākslas baudītājiem un visiem Latvijas māksliniekiem, kuru darbus tur izstādīs vai nopirks. Tomēr acis un prātu var apžilbināt jaunā skaistā ēka, kuru paredzēts iekārtot, liedzot kritiski izvērtēt līguma nosacījumus, ar kuriem valsts un privātā partnerībā var tikt iepirkts un nodots privāta fonda īpašumā valsts mākslas zelta fonds. Muzeju plānots uzbūvēt līdz 2021. gadam.

Kultūras ministrija, ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība), no vienas puses, un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds - Ernests Bernis, Oļegs Fiļs un Ināra un Boriss Teterevi, no otras puses, 30. oktobrī noslēguši nodoma protokolu, kurā ministrija apņemas nodrošināt budžeta līdzfinansējumu muzeja krājuma veidošanai un uzturēšanai. Līdz šim šajā projektā valsts jau ieguldījusi ap 500 000 eiro.

Ministrijas atbildes vēstulē Latvijas Radio teikts, ka nepastāv nekādi riski, ka privātā muzeja krājumā esošā valsts mākslas darbu kolekcija kaut kādā veidā var nonākt privātajās rokās. To nepieļaujot Muzeju likums.

Tādējādi valstij nauda ir atradusies, lai iepirktu mākslas darbus privāta muzeja krājumam, taču līdz šim nav atradusies, lai no Mākslinieku savienības atpirktu kaut vai Nacionālā krājumā esošo kolekcija daļu, kas iet bojā. Tādēļ netiek kliedētas mākslinieku bažas, ka ir nolūks to iegūt kādā citā ceļā, kas nebūtu godīgi pret māksliniekiem.

Tiesa, kā Latvijas Radio sacīja Laikmetīgās mākslas muzeja fonda pārstāve Inga Vasiļjeva, ja no Mākslinieku savienības nāktu kaut vismazākā iniciatīva apspriest šo jautājumu, vismaz AB.LV banka, kas arī iepērk mākslas darbus, būtu gatava apspriest šo darījumu pavisam legāli.

„Uzmanību! Uzmanību! Ēkā ir izveidojusies ekstremālā situācija. Lūdzam visus, saglabājot mieru, atbilstoši administrācijas un apsardzes darbinieku norādījumiem doties uz ēkas izejām” - trauksmes signāls un pēc tam trijās valodās šāds uzaicinājums visiem evakuēties atskan "Maxima" lielajos veikalos, ja ir trauksmes situācija. Mazajos veikalos tikai signalizācija. Taču vēl pirms nepilna gada šim signālam mēdza neklausīt.

Atklājās, ka, atbilstoši instrukcijām, evakuēšanu „Maxima” apsardze sāka tikai tad, kad atrada trauksmes avotu. To arī meklēja Zolitūdes traģēdijas dienā. Pēc lielās nelaimes uzņēmuma rīcību tagad izmeklē policija kriminālprocesā. Ir arī bažas, ka „Maximas” attieksme pret savu klientu un darbinieku drošību ir bijusi pavirša un formāla.

„Maximas” bijušās kasieres no diviem veikaliem Latvijas Radio stāstīja: „Visas instrukcijas ir tikai formāli, paraksti tur, tur, tur un šeit. A, par ko tu paraksties? Ā, tā ir ugunsdrošība. Kursu novadīt, kas un kā būtu jādara ekstremālos apstākļos, ugunsnelaimē vai kādā citā nelaimē.. Nē, tu netiec instruēts. Pat tad, kad skan sirēnas, tad tiek pateikts, ka jāturpina sēdēt kasē."

"Instrukcija bija tā: pirmajā dienā pateica tā - kā dzird sirēnu, visiem pamest darba vietas. Nākamajā dienā pateica tā – kā būs sirēna, savas darba vietas neatstāt, apsargs aizies paskatīsies, kas notiek, un tad dos rīkojumu," stāstīja kasieres.

To, ka „Maxima” pavirši izturējās pret drošību, apliecina ne tikai šie divu veikalu bijušo kasieru stāsti. Arī Valsts darba inspekcija pēc Zolitūdes traģēdijas atklāja būtiskus pārkāpumus. "Šī rīcība, kas sekoja vai nesekoja pēc zīmju vai drošības signālu skanēšanas, bija par vienu no cēloņiem, kāpēc darbinieki neevakuējās. Tātad trūkums apmācībā," vēstīja inspekcijas priekšnieks Renārs Lūsis.

Kriminālprocess par darba drošības pārkāpumiem, sagaidāmā tiesāšanās ar Valsts darba inspekciju par uzņēmumam "Maxima" nelabvēlīgo atzinumu, arī tiesāšanās par iespaidīgām kompensācijām. Tāda tagad ir „Maximas” cena par attieksmi pret drošību.

"21.novembra notikumi viennozīmīgi bija sāpīga mācībstunda, bija jāizvērtē daudz kas," tā atzīst „Maxima Latvia” runasvīrs Jānis Beseris. Viņš uzsver, ka "Maximai" ir pārmaiņu laiks.

Lai noskaidrotu, vai pārmaiņas ir arī drošības jomā, Latvijas Radio aicināja „Maximā” parādīt tās dzīvē. Uzņēmums izvēlējās vienu no saviem trim lielākajiem veikaliem Slokas ielā, kur līdzās arī ir vēl vairāki mazāki veikali. Kopā ar Beseri un uzņēmuma ugunsdrošības speciālistu Andri Sekaci Latvijas Radio korepondente devās ekskursijā pa veikalu. Pirmā pieturvieta - ēkas evakuācijas plāns veikala iekšienē pie sienas, ar to iepazīstina Sekacis.

„Evakuācijas plānos tiek atspoguļoti evakuācijas ceļi, aparātu izvietojums – ugunsdzēsības līdzekļu, gan krānu, gan pašu ugunsdzēsības aparātu izvietojums objektā. Vadoties pēc šī plāna, ikviens cilvēks var atrast savu atrašanās vietu un atrast sev tuvāko evakuācijas izeju. Šajā gadījumā mēs esam šeit, tuvākā evakuācijas izeja būs pa centrālajām durvīm vai tirdzniecības zālē pa šīm durvīm,” klāsta Sekacis.

Uz vienu no evakuācijas izejām, kas atrodas veikala iekšienē, ceļu rāda abi "Maxima" pārstāvji, taču, ja paveras augšup, kurp jāiet, rāda arī taisnstūrveida zīme - balta bultiņa, kurai līdzās zaļa cilvēka piktogramma. „Tie evakuācijas ceļi apzīmēti gan ar zaļajiem cilvēciņiem, kas tad, kad pazūd gaisma, iedegas. Un gadījumā, ja nodziest gaisma, šīs lampas - otrais līmenis - paliek, lai cilvēki redz kur iet. Atbildīgais par drošību ir veikala vadītājs,” skaidro Beseris.

Trauksmes gadījumā evakuāciju visā ēkā uzsāk „Maximas” apsardzes darbinieki. "Šajā veikalā konkrēti ir trīs apsargi, viņu pirmais uzdevums ir sākt cilvēku evakuāciju, pārbaudīt visus evakuācijas ceļus, vai ir pieejami, un uzreiz pēc evakuācijas pārbaudīt pašu objektu, kas tieši ir noticis," stāsta „Maximas” ugunsdrošības speciālists.

Viena no evakuācijas izejām ir  prāvas pelēkas durvis ar spilgti sarkanu rokturi. Kādreiz bija bažas, ka lielveikalos šīs izejas mēdz būt aizkrautas ar precēm, bet šajā veikalā tā nav. Uz durvju spraugas gan uzlīmēta zīmīte ar līmlentu. Tā esot kontrolei, paskaidro Sekacis un to noplēš: „Vienkārši apsardzes vajadzībām, iekšējai lietošanai.”

Durvis esot visu laiku brīvi atveramas, tām pat neesot no iekšpuses slēgšanas funkcijas. „Tie ir speciāli rokturi, lai arī panikas rezultātā, vienkārši uzspiežoties, atveras, lai mazs bērns var nospiest un atvērt vai invalīds ratiņkrēslā,” norāda Sekacis. Atverot durvis, šajā pusē var iziet uz piebraucamā ceļa. Taču vēl jānorāda, ka iekšpusē pie katras izejas ir trauksmes poga.

„Un jebkuram cilvēkam, pamanot briesmas, iespēja nospiest šo trauksmes pogu, tad iedarbosies signalizācija, apziņošana un objektā tiks uzsākta evakuācija," stāsta Sekacis.

Apsardzes postenis atrodas pie veikala ieejas. Netālu no tās ir durvis, un seko pavisam īsa pastaiga pa gaiteni. Te arī visi trīs apsargi, nerunīgi.

„Respektīvi šeit ir apsardzes postenis, centrālā vadības pults, apziņošanas sistēma. Viņi veic nepārtrauktu uzraudzību, signalizācijas uzraudzību, veikala videouzraudzību," stāsta Sekacis.

Tā kā šis ir lielais, tā dēvētais trīs "iksu" veikals, evakuācijas izejas veikalā ir vairākas, arī veikalā „Jysk” tāda ir un noliktavā. Tās jāzina visiem darbiniekiem, jo arī viņiem jāiesaistās evakuācijā – mudinot ārā iet klientus, jāpamet ēka.

„Tuvākā (evakuācijas izeja) vispirms ir šeit, otra ir pie apsargiem, otra pie sienas, caur „Jysk” varam iziet. Mums jau bija evakuācija dažas reizes, un mēs jau ļoti ātri to daram,” rāda vecākā kasiere Olga.

„Maximas” pārstāvis Jānis Beseris arī norāda, ka pēc Zolitūdes traģēdijas ne tikai mainītas ugunsdrošības instrukcijas, proti, tagad trauksmes situācijā vispirms visi jāevakuē, nevis jāmeklē iemesli. Tāpat arī liela uzmanība pievērsta ugunsdrošības sistēmu modernizācijai, kur tas nepieciešams.  

"Kopumā ugunsdrošības jautājumu pilnveidošanai līdz gada beigām investēsim vairāk nekā 900 tūkstošus, ieskaitot darbinieku apmācības. Tās tiek īstenotas visiem darbiniekiem, ieskaitot veikalu darbiniekus, arī nomnieki tiek aicināti piedalīties. Papildu tam, kas ir likumā noteiktā kārtība, esam izstrādājuši vēl vienkāršāk uztveramu videoapmācību darbiniekiem, kur katrs darbinieks redz savu lomu un vēlamo rīcību, ja izskan ugunsdrošības trauksme," stāsta Beseris.

Lielveikalos, kā jau vietās, kur atrodas vairāk nekā 50 cilvēki, jābūt rīcības plānam ugunsgrēka gadījumā. Un atbilstoši šim plānam lielveikalos reizi gadā jāveic praktiskās nodarbības, saka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta ugunsdrošības pārvaldes priekšnieks Dzintars Lagzdiņš.

„Es īpaši nebūtu redzējis, ka, teiksim, lielveikalos darba laikā kāds mēģinātu ieslēgt (signalizāciju), praktisko evakuāciju uztaisīt, kad tur pilns ar cilvēkiem. Ja sistēma nostrādā, tad, paldies Dievam, iznāk tā, ka viņi atstrādā savu rīcības plānu. Tad viņi redz, kā cilvēki tiek ārā, netiek ārā no ēkas, ja sistēma nostrādājusi. Tādā ziņā es domāju, ka ir daudz maz sakārtojies. Bet tā lielveikali praktiskās nodarbības darīja ārpus darba laika, vai nu agri no rīta vai vēlu vakarā. Jo tās jau ir biznesa intereses, naudas ieņēmumi,” klāsta Lagzdiņš.

Slokas ielas „Maxima” veikala direktora vietniece Olga stāsta, kā notika šīs praktiskās mācības: „Martā bija četras vai piecas apmācības. Tas bija agri no rīta - septiņos. Ar visu dzēšanu, mēģinājām ar ugunsdzēšamo aparātu.”

Uz apmācībām „Maxima” arī aicināja šajā ēkā esošo mazo veikalu darbiniekus. Te gan jāteic, ka arī klientu evakuācija veikalā ir šogad jau bijusi vismaz trīs reizes, skanot viltus trauksmei. Veikala vecākā kasiere Olga pamanījusi, ka esot mainījusies ir klientu attieksme.

„Bija, protams, vispirms, ka klienti tā reaģē, ka tā nav trauksme, tās ir mācības. Bija ļoti nikni. Bet tagad tā nav. Visi mierā visu atstāj un aiziet,” stāsta Olga.

Kāda ir aina pie kasēm, stāsta kasiere-pārdevēja Dzintra: „Pirkumi tiek atstāti groziņos vai ratos, ja veikals tiek pēc pārtraukuma atvērts, tā arī tas vienmēr ir bijis, ratiņi un groziņi ir ar preci, un tur arī varam turpināt tālāk darbu.”

Latvijas Radio arī jautāja veikala klientiem, vai atskanot trauksmes signalizācijai viņi pamestu pirkumus un uzreiz pamestu veikalu.

„Vienkārši bēgtu, bēgtu no veikala, un viss. Pēc iespējas tālāk,” stāsta kāda sieviete. „Es nezinu, es par to nedomāju,” atzīst cits pircējs.

„Uzreiz izskrietu ārā. Esmu cilvēks uzmanīgs, un, kad arī pie stūres, ja atļautais braukšanas ātrums ir 50 kilometri stundā, tad es arī braucu ar 50. Un ja raksta zīmes, tad tam ir kāds pamats. Un arī veikalā - ja signalizācija nostrādā, tad nostrādā,” stāsta kāda veikala pircēja.

Te jāteic, ka saistībā ar evakuāciju šobrīd visiem Latvijas iedzīvotājiem tiek gatavotas diezgan būtiskas izmaiņas, kas šobrīd vēl tiek saskaņotas iestādēs un drīz tiks sūtītas uz valsts sekretāru sanāksmi, lai sāktu ceļu uz valdību.   

„Iepriekš nebija norunāts, ka ikvienas personas pienākums ir evakuēties, atskanot trauksmes signālam, tad šajā gadījumā mēs esam tādu normu iekļāvuši. Tas nebija pateikts, ka atskanot uzaicinājumam, ikvienai personai ir jāatstāj telpas. Un tad, protams, var piemērot arī sankcijas, ja konstatē faktu, kas palicis uz vietas. Lielākā sankcija ir tā, ka viņš aiziet bojā. Ja nav atstājis telpas un pēc piecām minūtēm pieiet pie durvīm, ieelpo dūmgāzes un turpat arī paliek,” saka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta ugunsdrošības uzraudzības pārvaldes priekšnieks Dzintars Lagzdiņš.

Pēc Zolitūdes traģēdijas arī Valsts darba inspekcija īpašu vērību pievērsusi tieši veikaliem, veicot tematiskās pārbaudes, norāda inspekcijas pārstāve Sarmīte Rūtiņa-Rūtenberga.

Kopš februāra kopumā Latvijā veiktas pārbaudes 173 veikalos, no kuriem 68 procentos gadījumu izdoti rīkojumi - konstatēti pārkāpumi darba aizsardzības un darba likumdošanas jomā, par kuriem inspektors ir izdevis rīkojumu novērst pārkāpumus. Un ir informācija par trīs piemērotiem sodiem.13 procentos pārbaudīto veikalu ir konstatētas nepilnības, kas saistītas ar darbinieku apmācību darba aizsardzības jomā," norāda inspekcijas pārstāve.

Šīs tematisko pārbaužu kampaņas laikā nav pārbaudīti „Maximas” veikali, jo „Maxima” deklarējusi, ka tai ir pārmaiņu process, un inspekcija ļaujot šim procesam notikt un tad pārbaudīt. Taču pārbaudes notikšot līdz šā gada beigām arī „Maximas” veikalos. Tas gan nenozīmē, ka inspekcija neseko līdzi „Maximas” aktivitātēm darba aizsardzības jomā.

„Es uzaugu mazpilsētā Itālijas ziemeļos un bērnībā mēs spēlējām spēli, mēģinot noteikt mūsu pilsētiņas robežas. Kur tad beidzas pilsēta un sākas lauki? Katram bija sava versija. Bet, kad tu esi pilsētā, tu jūti, ka tā ir pilsēta. Un ar Eiropas kino ir līdzīgi. To ir grūti definēt, bet to var labi sajust,” saka Karlo Kresto-Dina. Viņš ir itāļu producents, kura veidotā filma “Brīnumi” šogad Kannu kinofestivālā saņēma otro nozīmīgāko balvu – „Grand Prix”. Kresto-Dinas producētā filma ir par pusaudzi Itālijas laukos, kura katru dienu sapņo par citādu dzīvi.

Tieši sociālā realitāte un liela uzmanība cilvēku ikdienas dzīvei un tās grūtībām lielā mērā atšķir Eiropas kino, saka Kresto-Dina.

„Es domāju, ka Eiropas kino atšķir vēlme izglītot skatītājus, nevis tikai viņus izklaidēt. Un arī vaicāt sarežģītus jautājumus par to, kas mēs esam,” saka producents.

Itāļu filmu producentam piekrīt arī Andrē Lanžs no Eiropas Audiovizuālās observatorijas. Viņš atzīst, ka Eiropā veidotās filmas parasti nav diez ko dzīvespriecīgas. To kā vienu no iemesliem par nevēlēšanos skatīties Eiropas kino minēja arī daudzi kontinenta iedzīvotāji, kas tika aptaujāti Eiropas Komisijas veiktajā pētījumā par šķēršļiem, kas kavē plašāku Eiropas kino izplatību. 

“Jā, es domāju, ka tā ir daļa no Eiropas kultūras. Filmu veidotājiem patīk radīt kino par sociālo realitāti, eksistenciālajiem un ētikas jautājumiem. Savukārt Amerikas filmas pārsvarā ir radītas izklaidei. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Eiropas kino ir grūti konkurēt.

Bet Eiropā top arī daudz komēdiju un izklaides žanra filmu. Bet te rodas cita problēma. Es parasti saku, ka Eiropu sadala smiekli, jo mēs nesmejamies par vienām un tām pašām lietām,” norāda Andrē Lanžs.

Lai apstiprinātu savu tēzi, ka Eiropu sadala smiekli, Lanžs min, ka drūmās filmas tiek izrādītas citās valstīs biežāk nekā komēdijas, jo tās esot vieglāk iztulkot. Bet, protams, uz tām iet krietni mazāk skatītāju, nekā dotos uz komēdijām. “Komēdijas veido dažādi joki un valodas momenti, kas ļoti labi darbojas oriģinālvalodā, bet pazūd tulkojumā. Jautājums ir, kādēļ panākumi ir britu vai amerikāņu komēdijām, bet nevis franču vai vācu. Protams, tam ir savi izņēmumi. Bet tagad tā ir viena no nopietnākajām problēmām – pat vispopulārākā filma vienā valstī var būt pilnīgi neinteresanta otrā,” saka Lanžs.

Nedaudz ironiski par kopīgo Eiropas humoru izsakās arī producents Karlo Kresto-Dina. Viņš pašreiz sāk darbu pie komēdijas par dažādiem pārpratumiem, kas rodas vienā Itālijas ziemeļu reģionā, kur daļa iedzīvotāju runā vācu, nevis itāļu valodā. “Komēdijas ir sarežģītas, jo humors lielā mērā balstās valodas spēlē. Un tas būtu ļoti interesants izaicinājums izveidot kādu vienotu Eiropas humoru," saka producents.

Lai gan Latvijā daudz runā par naudas trūkumu filmu veidošanai, Eiropas mēroga kino industrijai tā neesot svarīgākā problēma.

Vidēji gadā 28 dalībvalstīs top vairāk nekā 1500 filmu. Daudzas no tām nemaz nenonāk līdz ekrānam un skatītājiem.

Tādēļ tieši filmu izplatīšanā mēģina iesaistīties arī Brisele, piešķirot tam naudu ”Radošā Eiropa” programmā. “Tirgus sadrumstalotība ir viena no problēmām. Ir gandrīz neiespējami nopirkt izrādīšanas tiesības visā Eiropas Savienībā. Arī valodu atšķirības rada problēmas, jo filmas ir jātulko, rakstot subtitrus vai tos dublējot. Tas rada papildu izmaksas. Bet ir arī kaut kas mazāk tverams. Proti, šobrīd, ja runājam par Eiropas kino, cilvēki pārsvarā vēlas skatīties filmas no sava reģiona, savas valsts. Un mūsu izaicinājums ir radīt vēlmi noskatīties filmas, kas ir ražotas citās valstīs. Filma, kas ir veidota Vācijā, var tikpat labi būt populāra Francijā, Itālijā un Spānijā. Tieši filmu iekšējā aprite starp Eiropas valstīm līdz šim nav bijusi pārāk attīstīta,” saka Mišels Manjē no Eiropas Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta.

Arī Latvijas kinoteātros, it sevišķi nelielos, ir iespējams regulāri noskatīties gan franču, gan vācu filmas. Bet, piemēram, redzēt Ungārijā vai Grieķijā ražotās filmas nemaz tik bieži negadās. Manjē gan uzskata, ka nav tik lielas nozīmes, no kuras Eiropas valsts nāk filma, ja vien tā ir tiešām laba:

Tas, vai filma ir eksotiska, nespēlē tik būtisku lomu. Svarīgāk ir tas, kā filmas tiek reklamētas un izplatītas. Ar labas kvalitātes produktu ir iespējams radīt interesi visur.”

Dānijas seriāls “Valdība”, ko demonstrēja arī Latvijā, tam var būt labs piemērs. Vēl pirms dažiem gadiem būtu grūti iedomāties, ka seriāls dāņu valodā ar angļu subtitriem varētu iekarot britu sirdis un kļūt šajā valstī par vienu no skatītākajiem seriāliem.

Uz valodas atšķirībām kā vienu no galvenajiem izplatības šķēršļiem norāda arī Andrē Lanžs no Audiovizuālās observatorijas: “Galvenā problēma ir nevis filmu veidošanā, bet gan to izplatīšanā. Un viens no maniem galvenajiem argumentiem ir, ka izplatīšanas problēma nav saistīta tikai ar naudu. Tas ir arī jautājums par kultūru."

Tas ir saistīts ar to, ka cilvēki nerunā vienā un tajā pašā valodā, viņus neapvieno vieni un tie paši stāsti, un viņi nezina, kādas labas filmas varētu nākt no citām Eiropas valstīm," saka Lanžs.

Lanžs atzīst - pat viņš neesot redzējis nevienu filmu, piemēram, no Latvijas: “Man jāatzīst, ka es neesmu redzējis nevienu Latvijas filmu. Esmu redzējis dažas filmas no Igaunijas un dažas no Lietuvas, bet es neatceros, ka es būtu redzējis kādu Latvijas filmu. Bet es esmu profesionālis, man ir iespēja noskatīties filmas festivālos un citviet. Bet daudziem citiem nav ne mazākās iespējas noskatīties lieliskas Eiropas filmas no citām valstīm, jo tās nerāda nedz kinoteātros, nedz televīzijā. Tādēļ tā ir nopietna izplatīšanas un sabiedrības izglītošanas problēma.”

Līdztekus ziņkārības trūkumam izaicinājumu Eiropas kinematogrāfam met arī digitālais laikmets.

Pašreizējā legālā filmu izplatīšanas sistēma vēl nav pilnībā pielāgojusies jaunajai realitātei, proti, tam, ka filmas cilvēki vēlas skatīties ne tikai kinoteātros un pa televizoru, bet arī internetā.

Mišels Manjē no Eiropas Komisijas saka, ka tas rada gan izaicinājumus, gan jaunas iespējas Eiropas filmām: “Mums tā ir iespēja, jo cilvēki tagad var noskatīties vairāk filmu. Es minēšu vienu skaitli no pētījuma, ko esam veikuši. Izrādās, ka 97% eiropiešu skatās kino. Tas ir liels skaitlis, un liek brīnīties, ko tad dara pārējie 3%. Tas parāda, ka tirgus ir milzīgs, un tas līdz šim nav ticis pilnībā izmantots.”

Gan Manjē, gan arī producents Kresto-Dina saka, ka kinoteātra pieredzi diez vai kaut kas spēs aizstāt. Kresto-Dina arī atzīst, ka nebūt ne visiem patīk jauno tehnoloģiju ienestās izmaiņas: “Mēs, producenti, tērējam daudz naudas un režisori tērē daudz laika, lai gan attēls, gan skaņa būtu perfekti. Un tad kāds jaunietis paņem un skatās šo filmu savā viedtālrunī. Un vairumam filmu veidotāju tas izraisa sašutumu, bet es parasti saku, lai viņi atslābst. Lai tik jaunieši skatās, lai tik viņi baro sevi ar šīm filmām, kā vien vēlas.”

Vēl viena problēma slēpjas tajā, ka arī starp legālajiem filmu izplatītājiem internetā dominē gan amerikāņu uzņēmumi, gan amerikāņu filmas. Tomēr arī Eiropas Savienības budžetā tagad ir līdzekļi, lai atbalstītu filmu izrādīšanu internetā.

“Piemēram, tagad mēs arī varam atbalstīt filmu izplatīšanu internetā, mēs varam atbalstīt kopprodukcijas filmas. Tā kā mēs esam mēģinājuši saglabāt labāko no iepriekšējās atbalsta programmas un pievienot dažus elementus, kas var palīdzēt sektoram pielāgoties jaunajiem apstākļiem un izaicinājumiem,” norāda Manjē.

Savukārt uz jautājumu, kā gan raisīt lielāku sabiedrības interesi par Eiropas kino, viedokļi dalās. Lanžs uzskata, ka sabiedrību ir nepieciešams izglītot: “Es domāju, ka ir ļoti būtiski mācīt skatīties filmas arī skolās, mācīt novērtēt dažādus filmu aspektus. Un sabiedrībai būtu arī jāpapūlas būt nedaudz ziņkārīgākai.”

Savukārt Kresto-Dina ir pārliecināts, ka ir vienkārši jātaisa labs kino: “Visienesīgākā filma 1964. gadā bija “Roko un viņa brāļi”, ko veidoja Lukino Viskonti. Tajā bija dīvas un zvaigznes, un tas bija lielisks mākslas darbs. Un cilvēki devās to skatīties. Kāpēc? Tāpēc, ka tā bija fantastiska!”

Līdzīgi kā iepriekš, arī šoreiz Ukrainā vēlēšanas notiks pēc jauktās sistēmas - proti, pusi deputātu ievēlēs no partiju sarakstiem, bet otru pusi mažoritārajos apgabalos. Kopumā šajās vēlēšanās startē 29 politiskās partijas un vairāk nekā septiņi tūkstoši deputātu kandidātu. Kā aprēķinājuši ukraiņu mediji, vidējais deputāta amata kandidāts ir 40-45 gadus vecs vīrietis vārdā Aleksandrs no Kijevas.

Kā liecina jaunākās sabiedriskās domas aptaujas, aptuveni piektā daļa no iedzīvotājiem vēlēšanās nepiedalīsies, bet trešā daļa no potenciālajiem vēlētājiem nav izlēmuši, par ko tieši balsot. Kā norāda Kijevas starptautiskā socioloģijas institūta pārstāve Irina Bekeškina, šāda neizlēmība ir rekordaugsta, tāpēc ir grūti prognozēt, kādi politiskie spēki iekļūs parlamentā:

„Šoreiz vēlēšanās startē daudzi jauni politiskie spēki, turklāt, viņi startē vienā un tajā pašā elektorālajā laukā. Un atšķirt viņus pēc būtības ir ļoti grūti. Tāpēc arī vēlētājiem pašlaik ir vairāki varianti.”

Aptaujas rāda, ka pašlaik vislielākās izredzes iekļūt parlamentā ir prezidenta „Petro Porošenko blokam”, par kuru gatavi balsot 23% vēlētāju. Tai ar aptuveni 15% seko premjerministra Arsēnija Jaceņuka „Tautas fronte”. Trešajā vietā ierindojusies radikālā partija, kurai seko opozīcijas bloks jeb bijušās Reģionu partijas atbalstītāji. Aptaujas liecina, ka jaunajā parlamentā varētu iekļūt arī apvienība „Pašpalīdzība”, Jūlijas Timošenko vadītā partija „Batkivščina” un labēji noskaņotā partija „Svoboda”.

Kā uzskata politologs Kārlis Daukšts, šīs vēlēšanas, no vienas puses, notiek faktiski kara apstākļos. No otras puses, šīm vēlēšanām ir jāleģitimizē likumdošanas vara, kas varētu izveidot valstiskās struktūras, kā arī jāstiprina prezidenta pieņemtie lēmumi.

Vienlaicīgi Kārlis Daukšts atzīst, ka pašlaik Ukrainā elektorāts un visa partiju struktūra ir sadalījušies divās daļās:

„Manuprāt tur ir viena daļa partiju, kas ir par kompromisu Ukrainas austrumiem - Donbasu un Luhansku. Otru daļu var nosaukt par Ukrainas patriotisku grupējumu, kas vēlas turpināt karu jeb šo te pretteroristisko darbību un to vēl pastiprināt. Prezidentam tas būs ļoti sarežģīti, jo viņš ir nostājies uz kompromisu meklējumu ceļa.”

Kā jau minēja Kārlis Daukšts, un tam piekrīt arī vairums citu ekspertu, lielākais izaicinājums šo vēlēšanu laikā ir bruņotā konflikta pārņemtā Donbasa reģiona vēlētāju viedoklis.

No 21 Doņeckas reģiona vēlēšanu apgabala vēlēšanas notiks vien astoņos, bet četros apgabalos, kurus daļēji kontrolē ukraiņu spēki un daļēji nemiernieki, balsošana būs daļēja. Kā aprēķinājusi Vēlētāju komiteja un sabiedriskā organizācija „Opora”, vēlēšanās nevarēs piedalīties aptuveni pusotrs miljons vēlētāju, un tie ir aptuveni 45% no visiem Doņeckas apgabala vēlētājiem.

Līdzīga situācija izveidojusies arī Luhanskas apgabalā, kur vēlēšanas notiks vien piecos no 11 apgabaliem. Eksperti norāda, ka šajā reģionā priekšvēlēšanu kampaņa ir īpaši netīra, jo daudzās vēlēšanu komisijās tiek aizliegts strādāt cilvēkiem, kuri nav lojāli vietējai varai. Līdz ar to ir iespējams, ka, pateicoties aizliegtām tehnoloģijām, vēlēšanas var nenotikt arī tajos iecirkņos, kur teorētiski balsot būtu iespējams.

Runājot par situāciju Ukrainas austrumos, šīs vēlēšanas būs zīmīgas ar vēl kādu faktu. Proti, 190 tūkstoši ukraiņu, iespējams, tieši karadarbības dēļ, ir mainījuši balsošanas vietu un 30 tūkstoši no šiem cilvēkiem nāk tieši no Donbasa reģiona.

Kā Latvijas Radio pastāstīja Ukrainas Vēlētāju komitejas pārstāvis Aleksandrs Čerņenko, Luhanskas un Doņeckas reģionos, kā arī okupētajā Krimā, kopumā netiks ievēlēti 25 Augstākās Radas deputāti. Taču tas neliegšot nākamajam parlamentam būt leģitīmam. Arī Maskavas rokās šis arguments īsti nedarbošoties.

„Šīs vēlēšanas vēl nav sākušās, bet Maskava jau ir paziņojusi, ka tās ir neleģitīmas. Spekulācijas par šo tēmu noteikti būs arī turpmāk. Es prognozēju, ka gan Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas, gan Eiropas Padomes novērotāji droši vien norādīs uz trūkumiem, taču ne juridiski, ne politiski jaunais parlaments nebūs neleģitīms. Piemēram, pagājušajā vēlēšanās rezultāti netika atzīti piecos apgabalos un tika ievēlēts par pieciem deputātiem mazāk. Šoreiz būs nevis pieci, bet 25. Tomēr 90% vēlētāju šodien tiek nodrošinātas iespējas brīvi vēlēt un šie 90% nedrīkst būt ķīlnieki tai bandītu grupai, kas vienkārši neļauj sarīkot vēlēšanas atsevišķos apgabalos. Tāpēc es domāju, ka paziņojumi no Krievijas būs, bet tā vai citādi, tai ar šo parlamentu nāksies sastrādāties,” klāsta Aleksandrs Čerņenko.

Tāpat Aleksandrs Čerņenko norāda, ka parlamenta ievēlēšana par spīti visām grūtībām ir īpaši svarīga, ņemot vērā pašreizējos Ukrainas izaicinājumus:

„Šodien parlamenta vēlēšanas Ukrainā ir ārkārtīgi svarīgas, jo tas parlaments, kurš pašlaik eksistē pēdējās dienas, sevi ir pilnībā izsmēlis un vairs nespēj apmierināt tos izaicinājumus, ar kuriem saskaras valsts. Šajā parlamentā, piemēram, vēl joprojām deputāts ir arī Janukoviča dēls. Saprotams, ka ar šādu parlamentu nekādas reformas īstenot nevajag. Diemžēl mums netika izmainīts vēlēšanu likums, kas dotu demokrātiskāku vēlēšanu sistēmu, taču arī ar šo likumu ir iespējams ievēlēt leģitīmu parlamentu. Priekšvēlēšanu kampaņas ir konkurējošas. Atsevišķos mažoritārajos apgabalos diemžēl tiek ziņots par balsu pirkšanu, taču tādas parādības kā administratīvā resursa izmantošana, izdarot spiedienu uz vēlētājiem, Ukrainā vairs nav.”

Savukārt pašreizējais Ukrainas Tautas deputāts Leonīds Jemecs pauž pārliecību, ka nākamā Augstākā Rada varētu būt tikai pārejas parlaments un tam vajadzētu rēķināties tikai ar gadu ilgu darbību, šajā laikā pieņemot virkni likumu un atkāpjoties.

„Kāpēc gads? Konstitūcija nosaka, ka gada laikā prezidents jaunievēlēto parlamentu atlaist nevar. Tāpēc šī gada laikā ir nepieciešams pieņemt ekonomiskus un militārus lēmumus, nepieciešams anulēt deputātu neaizskaramību, lai cilvēki nerautos uz parlamentu un neizvairītos no atbildības par saviem kriminālajiem nodarījumiem. Daļa no mūsu parlamenta pašlaik ir reāli noziedznieki: slepkavas un korumpanti. Un viņi turpinās tur būt, jo likums nav pilnīgs. Ir nepieciešams likums par atvērtiem vēlēšanu sarakstiem un ir nepieciešams mainīt likumu par politiskajām partijām, atklāt to finansētājus. Un pēc gada, kad visi šie likumi tiks pieņemti, parlaments ir jāatlaiž.

Mūsu uzdevums pašlaik ir attīrīties no tiem cilvēkiem, kuri nevēlas strādāt Ukrainas labā. Pašlaik par valstiski svarīgiem likumiem no 450 deputātiem balso tikai aptuveni 230,” skaidro Leonīds Jemecs.

Starp citu, jautājums par tā dēvēto varas lustrāciju jeb varas attīrīšanu Ukrainā ir aktuāls jau vairākus mēnešus. Kā pieļauj ukraiņu drošības iestāžu eksperti, tieši ar balsu pirkšanu un piekukuļošanu daudzi no līdzšinējiem politiķiem vēlas atgriezties pie varas, tāpēc šim jautājumam tiks pievērsta īpaši liela uzmanība. Zināms arī, ka daži no tīrīšanai pakļautajiem politiķiem pat uz dažām dienām dodoties uz pretterorisma operācijas zonu, lai pret viņiem lustrācijas noteikumus piemērot nevarētu. Ne mazumu kritikas izpelnījusies arī līdzšinējā vara, tostarp prezidenta bloks, kurā kandidēšanai uz parlamentu iekļautas arī vairākas bijušā režīma amatpersonas.

Visu šo jautājumu dēļ ne reizi vien tiek uzsvērts, ka Krievija, nenoliedzami, šīs nepilnības izmantos, lai visiem spēkiem vērstos pret jauno Ukrainas vadību. Kā uzskata politologs Aleksandrs Palijs, Krievija izmantos šīs vēlēšanas, lai vēl vairāk destabilizētu situāciju Ukrainas austrumos. Pēc viņa vārdiem, tuvākajā laikā var gaidīt konflikta saasināšanos Donbasā:

„Maskava mēģinās ietekmēt ne jau vēlēšanu rezultātus. Līdz vēlēšanām mēs vēl redzēsim krievu teroristu diversijas Donbasā. Piemēram, Maskava mēģinās ievest parlamentā opozīcijas bloku un uzstās uz to, lai šie teroristi un viņus iepriekš atbalstījušie Janukoviča spēki mēģinātu nokļūt pie varas.”

Runājot par Maskavas mērķiem, arī Kārlis Daukšts uzskata, ka Maskavai galvenais mērķis ir panākt, lai valdība un parlaments Kijevā nebūtu rīcībspējīgi: „Es domāju, ka Krievijai visizdevīgākais ir tieši haoss visās varas struktūrās, jo tas pierādītu Kijevas centrālās varas nespēju regulēt šo teritoriju. Tādējādi pasaules un Eiropas sabiedrībai tiktu paziņots, ka tikai Krievijai vai prokrieviskas valdības izveidošanās varētu radīt šeit kaut kādu stabilitāti. Šis aspekts noteikti tiks izmantots arī dažādos propagandas karos.” 

Taču noslēgt gribētos uz kādas nedaudz jautrākas nots. Tā vien liekas, ka arī šajā visnotaļ sarežģītajā laikā daudzi no ukraiņiem nav zaudējuši savu humora izjūtu. Proti, izdevums „Segodnja” ir publiskojis vissavdabīgākos deputātu amatu kandidātu solījumus. Piemēram, Radikālās partijas līderis Oļegs Ļaško sola atņemt naudu bagātajiem un izdalīt to nabagajiem, bet viņa partijas plakātu joprojām rotā milzīgu popularitāti ieguvušais futbola fanu sauklis par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Nemainīgi popularitātes augšgalā atrodas arī interneta partijas pārstāvis Dārts Veiders, kurš līdzīgi kā viņa vārdabrālis no „Zvaigžņu kariem” sola sakaut krievu armiju ar impērijas trieciennieku palīdzību.

Kijevas blogeris Aleksandrs Barabaško ar iesauku „SuperMario” visiem bērniem sola saldējumu, sievietēm puķes un pat leģendāro zaporožecu automašīnu ražošanas atjaunošanu. Kāds cits deputāts arī sola 500 eiro mēnesī sievietēm… taču tikai skaistām sievietēm. Savukārt Odesas deputāts Pāvels Koška izlēmis apspēlēt savu uzvārdu, solot katram pensionāram pa kaķim.

Bet Odesas bezdarbnieks un deputāta amata kandidāts Aleksandrs Šarapanovskis savā priekšvēlēšanu programmā ieviesis punktu par to, ka turpmāk par Ukrainas simbolu vairs nevajadzētu uzskatīt sivēnu, bet gan bulli.  

Pārvākšanās uz jauno ēku Talejas ielā kopumā ir atbrīvojušas biroja telpas ar aptuveni 2700 darba vietām, kas ir neikdienišķs apjoms arī relatīvi lielajam Rīgas biroju tirgum. Būtiska daļa - sešas ēkas - pieder valstij, tāpēc to atbildība par to, lai tai piederošās atbrīvotās platības tiktu izmantotas lietderīgi, gulstas uz valsti.

Par valsts īpašumu apsaimniekošanu atbildīgā akciju sabiedrības "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) valdes loceklis Andrejs Milzarājs, norāda, ka kopumā praktiski visām valstij piederošajām ēkām jau ir atrasti jauni iemītnieki. "Mēs varam uzskatīt, ka esam labi pastrādājuši un lielākajai daļai ēku ir atrasts potenciāls nākotnes lietotājs. Piemēram, Citadeles ielā 1 šobrīd mums šo ēku ir rezervējis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, kas šobrīd atrodas privātīpašniekam piederošā ēkā, kas īsti neder iestādēm, kas strādā ar valsts noslēpumu (..)," saka Milzarājs.

Arī praktiski visas citas bijušās VID ēkas jau ir noskatījušas citas valsts iestādes. "Krišjāņa Valdemāra ielā 1A nekustamais īpašums, kas atrodas pie Daugavas, ir salīdzinoši sliktākā stāvoklī, kā tas nereti mēdz būt, kad mēs pārņemam ēku no citiem valdītājiem. Taču arī šī ēka ir rezervēta. To ir rezervējis Iekšlietu ministrijas Iekšējās drošības dienests," klāsta Milzarājs.

VNĪ valdes loceklis atklāj, ka, piemēram, ēkā Mazajā Nometņu ielā savu mājvietu atradīs Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa. Savukārt Lomonosova ielā plāno saimniekot Valsts probācijas dienests. Bijušo VID ēku Eksporta ielā dalīs Valsts valodas centrs un privātie īrnieki. "Kas attiecas uz [VID] centrālo ēku Smilšu ielā 1, tad daļēji ēka tiks nodotas nomā Centrālajai finanšu līgumu aģentūrai, kā arī tiks nodotas iznomātas Fiskālās disciplīnas padomei," viņš uzskaita.

Par to, kas notiek ar ēkām, kuras izmantoja VID, bet kuras bija citu īpašnieku īpašumā, VNĪ informācijas nav.

Bet Milzarājs neslēpj, ka valstij piederošo telpu atbrīvošanās attiecīgi ļaus no privāto izīrētāju pakalpojumiem atteikties arī citām iestādēm.

Bez tam VID nav vienīgā iestāde, kura šogad atbrīvojusi līdzšinējās telpas, piebilst VNĪ valdes loceklis. Jurģi bijuši arī Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Līdz ar to ēka Tērbatas ielā 75 tiek nodota Rakstniecības un mūzikas muzejam, kur tiks pārcelti krājumi no Rīgas pils. Ēka Anglikāņu ielā ir piedāvāta citām valsts iestādēm, savukārt ēkas Kr. Baronā ielā liktenis nav skaidrs, jo to vēl vērtē.

Savukārt nekustamā īpašuma nozares uzņēmēji norāda, ka kopumā valsts iestāžu jauno ēku būvniecība uz biroju nomas nozari ir atstājusi būtisku iespaidu, jo brīvo telpu apjoms ir liels.

Apjoms ir ļoti liels. Sevišķi namīpašniekiem, no kuriem konkrētā iestāde ir aizgājusi nav viegli atrast jaunus nomniekus. To ēku skaits ir diezgan liels (..)," komentē uzņēmuma "Latio" Komercīpašumu tirdzniecības nodaļas vadītājs Jānis Šīns.

Nekustamo īpašumu eksperts gan uzskata, ka vispārēju cenu kritumu apjomīgais atbrīvoto biroju skaits neizraisīs, tomēr konkrēto telpu īpašniekiem šīs telpas būs jāpiedāvā par zemāku cenu.

(..) Šo telpu īpašniekiem gadu vai divus gadus būs jādod nomniekiem atlaides, lai tās telpas salīdzinoši ātri varētu aizpildīt. Kopīgais apjoms, kas tika atbrīvots, bija 20 000 – 25 000 kvadrātmetru un, ja tas vienā brīdī kļūst tukšs, tad tas ir ļoti liels apjoms," atzīst Šīns.

Ne mazāk aktuāls jautājums ir arī par valsts izmantoto telpu kvalitāti. "Latio" pārstāvis norāda, ka tirgū ir augsts pieprasījums pēc kvalitatīvi izremontētiem un labi aprīkotiem birojiem, kuriem ir. piemēram, ventilācijas sistēma un autostāvvieta. Valsts iestāžu atstātās telpas lielākoties šiem kritērijiem neatbilst, paskaidro Šīns. "Tā nebija A klase, tās bija B un C klases telpas. (..) Īpašniekiem būs jāveic būtiski ieguldījumi. Tur aizies trīs, četri mēneši, lai uzlabotu tās telpas," norāda Šīns.

Komforts un piemērots aprīkojums bija viens no iemesliem, kāpēc mājvietu mainīja VID. Jaunās ēkas īpašnieku, uzņēmuma "Biroju centrs Ezerparks" valdes priekšsēdētājs Kaspars Zauls iepriekš pievērsa uzmanību, ka ēka ir tieši pielāgota dienesta īpašajām vajadzībām.

Telpas ir izveidotas tā, lai tajās varētu strādāt iestādes ar dokumentiem, kas satur valsts noslēpumu. Pašās telpu sienās ir izveidotas metāla loksnes, lai attālināti elektroniski nevarētu izlasīt informāciju, kad tiek strādāts ar valsts noslēpumu. Ir izbūvēts atsevišķs datu centrs (..)," dažas īpatnības uzskaita Zauls.

Diemžēl visas valsts iestādes šajā ziņā nebūt nav vienlīdzīgā situācijā un, piemēram, kā intervijā Latvijas Radio uzsvēra ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, prokuratūrai šobrīd nākas iztikt ar ēkām sabrukšanas stadijā. Galvenais iemesls tam ir katrai valsts iestādei piešķirtais kopējais finansējums.

Telpu jautājums paliks tādā pašā stāvoklī. Rīgā ēka Dzirnavu ielā ir sabrukšanas stadijā. (..) Tāpat pamazām bojā iet ēka Kalpaka bulvārī. (..) Ogres prokuratūra ir diezgan kritiskā stāvoklī, Ventspilī ēka ir diezgan kritiskā stāvoklī. Tur gan ir paredzēta renovācija, taču finanšu līdzekļu trūkuma dēļ tā visu laiku tiek atbīdīta arvien tālāk un tālāk (..)," sarūgtināts ir Kalnmeiers.

Arī VNĪ rīcībā nav tik daudz līdzekļu, lai saviem spēkiem spētu salabot valsts iestāžu novecojušās ēkas, un neatliekamākajiem remontiem nākas pieprasīt no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Atšķirīga ir situācija ar valsts īpašumiem, kuri tiek izsoles ceļā tiek iznomāti citiem īrniekiem - šo telpu izīrēšana Rīgā "Valsts nekustamajiem īpašumiem" nodrošina peļņu, atklāj Milzarājs. "(..) Mums nav pārāk daudz brīvu telpu. Process ir dinamisks. Nāk vietā jauni īrnieki. (..) VNĪ strādā ar peļņu (..)," saka Milzarājs, to vairāk gan attiecinot uz Rīgu.

Šīns VNĪ raksturo kā pamanāmu spēlētāju biroju īres tirgū, tomēr ir pārliecināts, ka, sadarbojoties ar nekustamā īpašuma uzņēmumiem, valsts nekustamā īpašuma pārvaldnieks varētu strādāt labāk.

"Viņš ir kā atsevišķs tirgus dalībnieks, valsts nepiesaista nevienu starpnieku tirgū, lai piesaistītu nomnieku, jo viņi pēc likuma nevar maksāt starpniekam.(..) Ja valsts piesaistītu privātās struktūras nomnieku piesaistīšanā, tad rezultāts būtu krietni labāks nekā tagad, kad puse ēku Rīgā stāv tukšas," kritisks ir Šīns.

VNĪ tomēr uzsver, ka priekšstats par it kā lielo skaitu neapsaimniekoto valsts ēku ir maldīgs, jo neizmantotās ēkas tiek pārdotas, un nereti to jaunie īpašnieki nesteidz nomainīt uz ēkas izvietoto plāksnīti, kurā kā īpašnieks tiek norādīta valsts.

Tomēr problēma ir aktuāla ārpus Rīgas, kur tukšajām ēkām nereti patiešām var būt grūtības atrast gan īrniekus, gan citus saimniekus.

Kā noskaidroja Latvijas Radio, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) šā gada deviņos mēnešos, veicot pārbaudes būvobjektos un izpētot būvizstrādājumu dokumentāciju atklājis lērumu neatbilstību, kas vieš bažas par drošību.

"Viens no neizpildītajiem uzdevumiem vai darbs, par kura izdarīšanu un izpildi mums nav pārliecības, ir saistīts ar būvniecībā izmantojamo produktu kvalitātes kontroli no valsts puses," tā saka sabiedriskās politikas centra "Providus" vadītāja Dace Akule.

"Providus" uzraudzījis, kā pēc Zolitūdes traģēdijas valdība, Saeima un iestādes pilda dotos uzdevumus -  labo traģēdijas laikā izgaismotās kļūdas.

Citiem vārdiem - kā mēs varam pārliecināties, ka tās skrūves un citi izstrādājumi, kas tiek izmantoti ēkās, tiešām ir ar tādu sastāvu, kas palīdz tiem nodrošināt tādu funkciju, kāda ir paredzēta," norāda Akule.

Risinājums varētu būt valsts līmeņa laboratorija būvizstrādājumu kvalitātes kontrolei. Šādu ideju "Providus" atrada pērnā gada nogalē tapušos Ekonomikas ministrijas informatīvajos ziņojumos valdībai. Par to "Providus" vadītāja iestādēm atgādināja pagājušajā ceturtdienā. "Tikšanās laikā ar Zolitūdes traģēdijā cietušajiem un premjeri un citu valsts institūciju pārstāvjiem, es arī uzdevu šo jautājumu - kādā veidā no valsts puses tiek nodrošināta būvizstrādājumu kvalitātes kontrole, vai ir kāda valsts līmeņa laboratorija, kas tiek plānota, kurā regulāri tiktu pārbaudīti šie izstrādājumi," saka Akule.

Šajā medijiem slēgtajā tikšanās reizē Ekonomikas ministrijas atbilde par valsts līmeņa laboratoriju bijusi noraidoša. Ministrijas ierēdnis skaidroja, ka ar būvizstrādājumu kvalitātes kontroli Latvijā jau nodarbojas PTAC. "Tas būtu vērtējams, jo jebkurā gadījumā valsts laboratorijas izveidošana būtu apjomīga finansiāla nasta, ļoti liels finansējums nepieciešams. Otrs jautājums, vai valsts tādā veidā neiejaucas pašā tirgū. Jo tirgū visā Eiropā, Latvijā, ir šīs akreditētās laboratorijas, kuras ir tiesīgas veikt šādu testu un kuras tādu arī piedāvā," Latvijas Radio norāda Ekonomikas ministrijas pārstāvis Renārs Špade.

Bažas ir par to, vai iespējams izveidot šādu universālu laboratoriju, kur varēs pārbaudīt it visu. Ekonomikas ministrijā arī norāda, ka labāk stiprināt esošo būvizstrādājumu kvalitātes uzraudzītāju. Proti, PTAC.

"Būvizstrādājumu uzraudzība prioritāte vienmēr mums (ir bijusi)," tā skaidro Svetlana Mjakuškina, PTAC pārstāve. Centrs būvizstrādājumu uzraudzību veic trīs virzienos. Vispirms jau - sadarbībā ar muitu kontrolē importētos būvizstrādājumus. Otrs virziens ir tirgus uzraudzība, proti, uzrauga tirgū piedāvātos būvizstrādājumus. Trešais - kopš pērnā gada nogales pastiprināti kontrolē būvizstrādājumus tieši būvobjektos. Izlases kārtībā - publiskās sabiedriski nozīmīgās būves, piemēram, topošie lielveikali, izglītības un kultūras ēkas.

Ja mēs šobrīd runājam par būvlaukumiem, mūs interesē materiāli, kas ietekmē tādas būves pamatprasības kā stiprība un stabilitāte. Piemēram, tērauda nesošās konstrukcijas, savienojumu vietas, bloki un tādi materiāli," stāsta Mjakuškina.

Būvobjektos PTAC veic administratīvas pārbaudes, taču arī dokumentu izsekošana līdzinās detektīva izmeklēšanai. "Jāsaprot, ka paņemt uz ekspertīzi būvizstrādājumu no būvobjekta gandrīz nav iespējams, jo pārsvarā tie ir jau iebūvēti. Lai dabūtu izmantojamu testu, ir nepieciešams apjoms, taču tie jau ir izmantoti," skaidro centra pārstāve

Pārbaudes PTAC veic sadarbībā ar pašvaldības būvvaldēm, un cieša sadarbība izveidojusies ar Rīgas pilsētas būvvaldi. Un šā gada pirmajos deviņos mēnešos būvobjektos centrs konstatējis ļoti daudz neatbilstību. "Esam pārbaudījuši 53 būvobjektus, kopā esam pārbaudījuši 420 reglamentētās sfēras būvizstrādājumus. Tie ir dažādi būvizstrādājumi.

Un faktiski 186 būvizstrādājumiem esam konstatējuši neatbilstības. Kādas tās ir? Esam konstatējuši neidentificējamus būvizstrādājumus, esam konstatējuši būvizstrādājumus, kuriem bija noteikti būtiskie raksturojumi, kas neatbilst projektā paredzētajiem. Un 33% gadījumu no neatbilstošiem būvizstrādājumiem tie nebija nodrošināti ar nepieciešamu dokumentāciju - nebija ekspluatācijas īpašību deklarācijas vai atbilstības deklarācijas," atzīmē Mjakuškina.

Viens no šiem objektiem, kurā bija neatbilstības, bija topošais veikals "Maxima" Biķernieku ielā. "Problēma bija, ka bija izmantotas neatbilstošas skrūves, kas nav domātas izmantošanai nesošu konstrukciju savienošanai," norāda Mjakuškina.

Centrs toreiz norādīja, ka  neatbilstošas skrūves un uzgriežņi var ietekmēt ēkas stabilitāti, un par to uzreiz ziņoja Rīgas pilsētas būvvaldei, kā to vienmēr dara, konstatējot problēma. Vairākos gadījumos būvniecība tika apturēta. Rīgas pilsētas būvvalde Biķernieku ielas "Maxima" gadījumā uzsvēra - kamēr būs šī problēma, veikalu nepieņems ekspluatācijā. Nu pagājuši vairāki mēneši, un ēkas pirmās divas kārtas pieņemtas. Būvvaldes vadītājs  Inguss Vircavs pamato, ka pasūtītājs veica konstrukciju stiprināšanas darbus. "Pasūtītājs ir izvēlējies drošāko ceļu - nomainīja attiecīgos materiālus, par kuriem bija bažas, lai nebūtu nekādu pārpratumu vai spekulācijas nākotnē," norāda Vircavs.

Vidēji 10 % no visiem būvmateriāliem, kuri būvobjektos nebija nodrošināti ar atbilstošiem dokumentiem, centrs konstatēja būtiskas neatbilstības.

Piemēram, ka nav novērtētas ekspluatācijas īpašības. Būvizstrādājumiem ir izmantošanas nosacījumi, piemēram, ražotājs ir noteicis, ka tie nav paredzēti izmantošanai slodzi nesošās konstrukcijās. Nesaņemot šo informāciju, pastāv liels risks iebūvēt šādu būvizstrādājumu neatbilstoši paredzētajam mērķim un tā apdraudēt cilvēku drošību. Te uzreiz jāteic, ka būvizstrādājuma ekspluatācijas īpašību deklarācija, par ko atbild ražotājs, ir ļoti svarīgs dokuments, jo tajā noteikti būtiskie raksturlielumi būvizstrādājumam, kas tieši saistīti ar būves drošību. Taču atsevišķos būvobjektos atklājās, ka līdz būvobjektam šie dokumenti nemaz nebija nonākuši, bija tikai, kā centrā saka -  "mistiska" piegādātāja deklarācija. "Mistiska," jo piegādātājiem nav jāraksta deklarācijas, bet gan tas jādara ražotājam, kurš arī ir primāri atbildīgs par būvizstrādājuma kvalitāti.

Taču arī būvuzņēmējam ir arī sava atbildība, turpina Mjakuškina. "Bet, ko mēs redzam, piemēram, uzraudzības rezultātā - ka nav izpratnes, kādi ir tie dokumenti, kas varētu apliecināt būvizstrādājumu atbilstību. Un tālāk mūsu uzraudzības rezultātā, piemēram, konstatē būvizstrādājumus, kas nav nodrošināti; kad ir nodrošināti ar piegādātāja mistiskiem dokumentiem, tad mēs atgriežamies un veicam tirgus uzraudzību," klāsta Mjakuškina. "Mēs izsekojam piegādes ķēdi, aizejam līdz atbildīgajai personai, no tās prasām atbilstību apliecinošus dokumentus, ne tikai ekspluatācijas īpašību deklarāciju, bet arī testēšanas pārskatus, faktiski visu pamatu, kas ļautu ražotājam deklarēt ekspluatācijas īpašības noteiktam būvizstrādājumam," saka Mjakuškina.

Savukārt, veicot tirgus uzraudzību, šogad PTAC pievērsies siltumizolācijas materiālu un mūra ierīkošanai paredzēto būvizstrādājumu testēšanai. Centrs arī iecerējis testēt dūmu detektorus un apsver arī skrūvju testēšanu.

Tirgus uzraudzība nozīmē arī pārbaudes ražotnēs. Centram nav savas laboratorijas, tāpēc tas slēdz līgumus ar laboratorijām, pārsvarā ārvalstu, jo Latvijā nav akreditētas laboratorijas visās nepieciešamajās sfērās. Laboratorijās testē, vai papīros deklarētās būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašības atbilst faktiskajām. Ja neatbilst, tad centrs rīkojas, lai izņemtu no tirgus neatbilstošus būvizstrādājumus. Turklāt tad par ekspertīzi centram nav jāmaksā, maksā ražotājs, importētājs vai izplatītājs.

Taču, vai pēc Zolitūdes traģēdijas ir mainījusies uzņēmēju attieksme pret būvizstrādājumu kvalitāti, Latvijas Radio jautāja arī uzņēmuma "Inspecta Latvia", kas sniedz inspicēšanas, testēšanas, sertificēšanas un citus pakalpojumus.

Protams, neviens nevēlas traģēdijas, nevēlas nekādas nepatikšanas arī pašam sev. Līdz ar to pievērš vairāk uzmanības, ar kādiem papīriem, cik pamatoti ir papīri, kas nāk līdzi būvizstrādājumam, kurā kāds apliecina atbilstību kādam konkrētam tehniskam normatīvam," saka "Inspecta Latvia" pārstāvis Aldis Latvietis.

Tomēr kā problēmu Latvietis nosauc, ka joprojām daudzi importētāji un izplatītāji nepievērš uzmanību būvizstrādājumam nepieciešamajai dokumentācijai.

"Ievedot izstrādājumu no trešās valsts, nepievērš uzmanību, ka konkrētam izstrādājuma jābūt "Z" marķējumam, ka jābūt ekspluatācijas īpašību deklarācijai. To nosaka Eiropas Savienības regula," saka Latvietis.

Tomēr "Inspecta Latvia" valdes locekle Jeļena Pēkale akcentē uzraudzības jautājumu - vai valsts iestādes var uzraudzīt visas sabiedriskās ēkas Latvijā. "PTAC nav šādas kapacitātes, ne arī jaunizveidotajam veidojumam Valsts būvniecības kontroles centram. Mums ir pilnīgi skaidrs, ka to fiziski nav iespējams izdarīt. Ņemot vērā Ziemeļvalstu pieredzi, šī lieta ir tā, kuru uzrauga un kuru nodod trešajai pusei," norāda Pēkale.

Ekonomikas ministrija informē un PTAC apstiprina, ka šim gadam centram ir piešķirts lielāks finansējums būvizstrādājumu kvalitātes kontrolei. Arī centra kapacitāte stiprināta, pieņemot darbā papildu divus darbiniekus. Būvizstrādājumu uzraudzības jomā pastāvīgi strādā trīs eksperti un viens inspektors, un tiek piesaistīti arī citi inspektori.

Neapšaubāmi, ka varētu runāt par to, ka būtu nepieciešami  vēl papildus cilvēki, kas varētu koncentrēties uz to. Jo aiziet uz būvobjektu un pārbaudīt - ar to viss nebeidzas, ar to tikai sākas. Mēs neatnākam, nepaskatāmies - neatbilst, piefiksējam un lietu izbeidzam. Mēs vienmēr atgriežamies un pārliecināmies, ka būvizstrādājums ir novērtēts, un tam atbilstoši prasībām ir noteikti raksturlielumi," stāsta Mjakuškina.

Proti, ja būtu vairāk darbinieku, tad varētu palielināt uzraudzības apjomu. Tomēr PTAC norāda, ka arī ar esošajiem resursiem var daudz izdarīt, un cerības tiek liktas arī uz efektīvu sadarbību ar jaunizveidoto Būvniecības kontroles valsts biroju. Diezgan skaidri zināms, ka arī nākamgad centrs pastiprināti dosies uz būvlaukumiem, un arī īpašu uzmanību pievērsīs metāla un koka konstrukcijām.

Sākoties Latvijas prezidentūrai, darba režīms mūsu valsts ārlietu resora pārstāvjiem būs ļoti spraigs. Prezidentūras laikā vienai politiski atbildīgai amatpersonai ar visām sarunām, pušu uzklausīšanu par dažādiem tematiem, sākot ar ārpolitiku un beidzot ar zivsaimniecību, rada lielu slodzi, norāda ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs („Vienotība”).

Tāpēc jau pirms pusotra gada Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdē izskanēja ierosinājums veidot jaunu Eiropas lietu ministra amatu, jo šāda prakse ir bijusi vairākās prezidējošajās valstīs. Šovasar šai ideju pauda atbalstu arī premjerministre Laimdota Straujuma („Vienotība”), taču tagad viņa atzīst - jaunajā valdībā šāda amata tomēr nebūs:

Mēs nediskutējām par politiskiem amatiem prezidentūras laikā, ministrs tas noteikti nebūs. Mēs ar ārlietu ministru runāsim, vai būs atsevišķs parlamentārais sekretārs, bet ne ministrs, kas sēdētu Ministru kabinetā,” saka Straujuma.

Arī aktīvākais idejas aizstāvis Rinkēvičs, kurš savulaik uzsvēra - prezidentūras laikā Latviju nevar pārstāvēt ierēdnis, tai ir jābūt politiski atbildīgai amatpersonai, kas bauda tieši parlamenta uzticību - tagad atzīst: Eiropas lietu ministra amata veidošana šobrīd vairs nav reāla.

Viņaprāt, šo posteni vajadzēja radīt pirms sešiem mēnešiem, pašlaik šī amata radīšana neko nedos, jo cilvēkam bija jābūt lietas kursā  jau vairākus mēnešus, un pašlaik tā būtu  bezjēdzīga laika un resursu tērēšana. Ja Rinkēvičs turpinās pildīt ārlietu ministra amatu, viņš gatavo „plānu B” tam, kā Ārlietu ministrija šo procesu varēs vadīt.

Viskategoriskāk pret šo ieceri iebilda Zaļo un Zemnieku savienība. Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis skaidro, ka ZZS vienmēr iebilda pret amata veidošanu konkrētam cilvēkam, un Ārlietu ministrijai būtu aktīvāk jāskaidro, ka amats nav domāts cilvēkam, bet darbam. Līdz šim pietrūka konkrēta skaidrojuma, kas tam cilvēkam būtu jādara, kas ir viņa pienākumu loks, norāda Brigmanis.

Skeptiska jau vasarā bija arī Nacionālā apvienība, un tās līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars viedokli nav mainījis. Viņš atzīst, ka apvienība gatava diskutēt par risinājumiem, bet ne par jauna ministra posteni.

Jaunie politiskie spēki, kas ienāks 12.Saeimā, arī ir pret īpaša amata veidošanu. Piemēram, partijas „No sirds Latvijai” līdere Inguna Sudraba Latvijas Radio pauda, ka nav jārada speciāli jauni amati, visas funkcijas var pildīt Ārlietu ministrija, jo esošais ierēdņu aparāts un papildus prezidentūrai radītais aparāts to var labi izdarīt. Latvijas problēma vienmēr bija nespēja pateikt, kas ir prioritāte un uz to strādāt, piebilst Sudraba.

Arī Latvijas Reģionu apvienības valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars nedomā, ka vienas atbildīgās politiskas amatpersonas trūkums apdraudēs Latvijas prezidentūras gaitu.

Latvijā jau ir par daudz ministriju. Pietiek ražot valsts aparātu, jātiek galā ar esošiem spēkiem,” saka Bondars.

Savukārt lielākā Saeimas frakcija „Saskaņa”, kas, visticamāk, arī paliks opozīcijā, varētu atbalstīt ieceri, ka parlaments balsotu par uzticību kādam Latvijas prezidentūras pārstāvim, apgalvo partijas vadītājs Nils Ušakovs.

„Esmu pārliecināts, ka viena atbildīga koordinējošā persona uz pusgadu nepieciešama, vai tas būtu valsts ministrs, ir atklāts jautājums, bet vienam jābūt atbildīgam, un jābūt atbalstam no Saeimas, parlamentam par to vajadzētu lemt. Lai būtu viens cilvēks, kuram var uzdot jautājumus par to, kas noticis nepareizi, uzslavēt par to, kas izdarīts pareizi,” saka Ušakovs.

Ir pārspīlēti teikt, ka tas, cik izdevusies nākamā gada pirmajā pusē Latvijas prezidentūra, var būt atkarīgs no viena amata izveidošanas vai neizveidošanas, saka ārlietu ministrs. Tomēr Rinkēvičs atzīst - tas noteikti palīdzētu tikt galā ar prezidentūras uzliktajiem pienākumiem.

„Es negribētu teikt, ka vienas amatpersonas neesamība uzreiz nozīmē prezidentūrai mīnusu vai negatīvu publicitāti, svarīgi kādu mēs varam atrast modeli un kvalitatīvi novadīt prezidentūru,” skaidro Rinkēvičs.

Eiropas lietu ministra amata idejas autori allaž uzsvēruši - jauna ministrija netiktu veidota, jo tās funkcijas pildītu Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāts.