Artjoms Konohovs: Vispirms, paldies, ka piekritāt sarunai. Es gribētu sākt ar Eiropas Mediju brīvības likumu, kas ir Eiropas Savienības atbilde uz sarūkošo mediju brīvību un diezgan satraucošo situāciju Eiropas mediju vidē. Cik jūs esat apmierināta ar šo dokumentu?

Šrēdere: Pirmkārt, man liekas, ka ir ļoti svarīgi pateikt, ka šis patiešām ir vēsturisks likums. Esmu ar šiem jautājumiem strādājusi vairāk nekā 30 gadu, un pirms 30 gadiem mēs mēģinājām panākt, lai tiktu apstiprināts nesaistošs dokuments par mediju koncentrāciju, bet mums tas nav izdevies. Kopš tā laika Eiropas Komisija ir darījusi nelielas lietas, bet nekad nav uzdrošinājusies pieķerties medijiem, tostarp rakstošajiem, kas, kā jūs zināt, lielā mērā ir atstāti pašregulācijas ziņā. Dalībvalstis līdz šim ļoti vēlējās, lai medijus regulētu nacionālie vai pat reģionālie likumi.

Līdz ar to, kaut arī es domāju, ka

mums mediju brīvības likums bija nepieciešams jau pirms desmit gadiem, mēs ceram, ka vēl nav par vēlu un esam ļoti gandarīti, ka šāds likums ir pieņemts.

Turklāt, pateicoties Eiropas Parlamentam, tas tika krietni uzlabots.

Viens no jautājumiem, ko šis likums regulē, ir mediju īpašumtiesību caurskatāmība. Bet kritiķi saka, ka daudzi ieviešanas jautājumi ir atstāti dalībvalstu rokās. No valstīm būs atkarīgs tas, cik šis likums būs efektīvs. Vai jūs tam piekrītat?

Tā ir regula, un tāpēc teorētiski tai būtu nekavējoties jābūt iedzīvinātai nacionālajos likumos. Dažās valstīs varētu nākties mainīt atsevišķus likumus, citur tas nebūs nepieciešams. Es jau esmu runājusi ar Vācijas regulējošajām iestādēm, un viņi uzskata, ka viņiem nekas daudz nebūs jāmaina. Bet jums ir taisnība, un mēs to arī esam ierakstījuši savā preses relīzē, kas tapa kopā ar citām pilsoniskās sabiedrības un mediju brīvības organizācijām, tagad ir svarīgi, ka šis likums dalībvalstīs tiek iedzīvināts, cik vien efektīvi iespējams.

Tomēr zinot, ka diezgan daudzās dalībvalstīs nav šādas politiskas intereses, mēs esam satraukti un tam ir pamats.

Bet tā tas ir ar visiem Eiropas likumiem. Jūs redzat, kas notiek ar Zaļo kursu. Atliek lauksaimniekiem iziet ielās, un prasības tiek mīkstinātas. Es tagad negribu vērtēt, vai tas nāks par labu vai par sliktu.

Protams, ka mēs esam satraukti, ka dalībvalstīs tas netiek pietiekami nopietni uztverts. Tāpat mēs esam satraukti, ka Eiropas Komisija neizdara pietiekamu spiedienu uz dalībvalstīm, lai tās to uztvertu nopietni. Šī likuma tapšanas laikā mēs ļoti paļāvāmies uz Eiropas Komisijas priekšsēdētājas vietnieci Veru Jourovu un esam viņai ļoti pateicīgi.

Mēs nezinām, kā izskatīsies jaunā Eiropas Komisija un jaunais Eiropas Parlamenta sasaukums, jo arī parlaments ir spiedis, lai likumi tiktu ieviesti, un ir uzraudzījis to, kā arī mudinājis ieviest sankcijas, kā tas ir bijis Ungārijas gadījumā. Tagad nekas no tā nav skaidrs.

Ja runājam par Ungāriju, tad man gribētos pieminēt nesen izlasīto rakstu, ko uzrakstīja divi ungāru žurnālisti. Tajā ir teikts, ka Mediju brīvības likums nespēs būtiski uzlabot situāciju šajā valstī, jo no vienas puses situācija ir patiesi nopietna, bet no otras tā ir nedaudz pelēkajā zonā. Mēs zinām, ka valdība izvieto reklāmas tajos medijos, kas tai ir draudzīgi. Neatkarīgie mediji var pastāvēt, bet viņiem īsti tam nav resursu. Vai jums liekas, ka šis likums varētu palīdzēt kaut ko mainīt tādās valstīs kā Ungārija?

Godīgi sakot, mēs vienmēr esam atzinuši, ka tādās valstīs kā Ungārija šis likums neko daudz nepalīdzēs. Es arī tā domāju, un tas ir tādēļ, ka Ungārijā nepastāv neatkarīga tiesu vara. Šāda likuma spēks slēpjas tajā, ka tad, kad kaut kas nenotiek tā, kā vajag, piemēram, nav zināmi mediju īpašnieki, tad sabiedriskās organizācijas var vērsties vietējā tiesā. Bet mēs jau tagad zinām, ka Ungārijas tiesas nebūs neatkarīgas. Līdz ar to, Ungārijā situācija ir ļoti sarežģīta. Tādēļ es jau pašā sākumā esmu paudusi cerību, ka šis likums nenāk pārāk vēlu. Bet dažās valstīs tas būs par vēlu.

Es domāju, ka tas joprojām var spēlēt būtisku lomu jautājumā par valsts reklāmas izvietošanu. Nelielās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas vēl tur pastāv, mēģinās to izmantot. Tāpēc mums vajadzīga arī Eiropas Komisija, kas stingri kontrolēs pamatlīgumu ievērošanu. Ungārija jau ilgstoši ir pārkāpusi daudzus pamatlīguma nosacījumus. Godīgi sakot, es pilnībā pievienojos tādiem deputātiem kā Daniels Freinds, kurš ir spiedis, lai Ungārijai tiktu piemērotas sankcijas un netiktu izmaksāti līdzekļi.

Šķiet, ka tagad Slovākija mēģina kopēt Ungārijas modeli. Nesen iesniegtais likumprojekts par sabiedriskās raidorganizācijas restrukturizāciju daudziem ir izsaucis būtisku satraukumu. Arī jūsu organizācija ir paudusi savas bažas. Vai jūs varētu tās minēt?

Mūsu preses relīzē mēs norādām ne tikai uz Fico valdības mēģinājumiem, bet uz darbībām, kas vērstas uz esošās sabiedriskās raidorganizācijas likvidēšanu un jaunas izveidošanu. Tā atrastos viņa politiskās partijas rokās, jo parlamentam un valdībai būtu vairākums vietu organizācijas vadības struktūrās. Līdz ar to, šī raidorganizācija tiktu pilnībā politiski kontrolēta.

Zināmā mērā šis gadījums ļaus pārbaudīt jauno Mediju brīvības likumu, jo tajā ir 5. pants, kas runā par sabiedrisko raidorganizāciju neatkarību. Tajā tiek runāts par valdes neatkarību un par sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanu. Tas, ko dara Fico, ir pilnīgā pretrunā ar Mediju brīvības likumu, uz ko norāda arī Eiropas Raidorganizāciju apvienība. Iepriekš viņi savos izteikumos ir bijuši atturīgāki, bet tagad ir nākuši ar ļoti spēcīgu paziņojumu. Slovākijas televīzija ir šīs apvienības biedrs.

Eiropas Komisija mums jau ir teikusi, ka, ja mediju brīvības likums tiktu apstiprināts nedaudz ātrāk, tad viņi būtu varējuši jau iesākt pārkāpuma procedūru. Bet tagad, manuprāt, visi prāto, kā tālāk rīkoties. Bet mēs turpināsim izdarīt spiedienu. Mēs apsveram aizbraukt tur ar delegāciju, jo spiedienam tiek pakļauti ne tikai sabiedriskie, bet arī privātie mediji, no Krievijas nāk dezinformācijas kampaņas. Jūs Latvijā labi zināt par visām šīm problēmām, un tāpēc mēs esam ārkārtīgi satraukti.

Mani pārsteidz, cik vienkārši ir iznīcināt sistēmu. Pietiek ar vienām vēlēšanām un jaunu valdību, un tas, kas gadiem ticis celts, var tikt izpostīts dažu mēnešu laikā. Tas liek aizdomāties par to, cik trausla situācija var būt arī citur un vai citviet varētu tikt atkārtots kaut kas līdzīgs.

Sākotnēji Ziemeļvalstis, Zviedrija, Vācija uzskatīja, ka mums nav vajadzīgs Mediju brīvības likums. Bet mēs viņiem atbildējām, ka visās valstīs ir jaunas labējas partijas, kas vēlas apmelot žurnālistus un apklusināt jebkādu kritiku.

Tas, ka pie varas nāk neliberālas valdības, kas vēršas pret mediju brīvību, ir vispārēja parādība.

Tomēr vairākās valstīs joprojām pastāv likuma vara. Pat Francijā mēs redzam, ka Makrona valdība bieži uzbrūk žurnālistiem, un tā ir valsts, kas augsti vērtē demokrātiju. Tas ir ļoti satraucoši. Bet Francijā vismaz ir neatkarīga tiesu sistēma. Ir bijušas dažas tiesas prāvas, kurās žurnālisti izvarēja. Tas varētu likt valdībai kārtīgi apdomāties, pirms turpināt līdzšinējo praksi.

Es domāju, ka tas parāda, ka mums būtu nepieciešama visaptveroša pieeja tam, cik nozīmīga ir mediju brīvība un likuma vara.

Es esmu vāciete, un pie mums arvien populārāka kļūst partija "Alternatīva Vācijai", it sevišķi Vācijas austrumos. Tur jau notiek daudz uzbrukumu medijiem. Ir reģioni, kur vairs nav neatkarīgu vietējo plašsaziņas līdzekļu, un kur "Alternatīva Vācijai" dominē gan ar reklāmām, gan ar redakcionālo kontroli.

Neviena valsts nav imūna pret to, un tieši tādēļ mums ir vajadzīgs Eiropas mediju brīvības likums.

Tas nav domāts tikai Ungārijai, bet gan visām valstīm. Redzēsim, vai tas strādās, bet es varu jums apliecināt, ka mēs, žurnālistu organizācijas un pilsoniskā sabiedrība, darīsim visu, lai atgādinātu likumdevējiem par šo likumu.

Mēs tuvojamies mūsu sarunas noslēgumam un tādēļ es gribētu jums uzdot plašāku jautājumu. Mēs līdz šim esam runājuši par mediju brīvību un viedokļu daudzveidību, bet viens no būtiskiem satraukuma avotiem jau ilgāku laiku ir tas, ka ļoti daudzi mediji atrodas sarežģītā finanšu situācijā. Tas samazina viņu iespējas ražot saturu un raidīt, it sevišķi tādos mazos tirgos, kā Latvijā, kur ir maz iedzīvotāju un pirktspēja nav tik augsta. Kā situācija izskatās no jūsu puses, vai esat redzējusi kādus veiksmīgus modeļus, ko varētu izmantot citur?

Vispirms es gribu teikt, ka es jums pilnībā piekrītu. Stabilu finansēšanas modeļu trūkums neatkarīgai žurnālistikai rada lielu satraukumu. Mēs tikko esam apstiprinājuši mūsu manifestu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tā nosaukums ir "Iestājies par žurnālistiku kā par sabiedrisko labumu". Pirmais punkts tajā ir žurnālistikas dzīvotspēja.

Mums ir vajadzīgi jauni finansēšanas modeļi no valsts līdzekļiem, saglabājot neatkarību, kā arī filantropu ziedojumi un privātie līdzekļi.

Arī lielajiem tehnoloģiju uzņēmumiem vajadzētu maksāt par saturu, ko viņi zog.

Mēs zinām, ka daļu no krīzes, ko mēs pašlaik piedzīvojam, ir izraisījušas lielo tehnoloģiju kompānijas, jo viņi ir pārņēmuši 80% no reklāmas tirgus. Neviens medijs ar to nevar sacensties. Te runa ir arī par uzmanībā balstītu ekonomiku un par auditorijas datiem, kas tiek izmantoti citur. Jauni cilvēki vairs nevēlās maksāt par ziņām un pastāv arī izvairīšanās no ziņām.

Situācija ir patiesi sarežģīta. Mēs kopā ar izdevējiem esam veikuši vairākus pētījumus par jauniem žurnālistikas finansēšanas veidiem. To rezultāti ir ļoti interesanti, bet skar nišas medijus. Pastāv jauni abonēšanas modeļi, pastāv kolektīvā finansēšana un mikromaksājumi. Pastāv īpašas ziņu vēstkopas tā dēvētajai konstruktīvai žurnālistikai vai lēnai žurnālistikai, pētnieciskai žurnālistikai. Protams, ka ir arī granti.

Eiropas Komisija ir palielinājusi grantu apjomu pētnieciskai žurnālistikai, bet žurnālisti nav pieraduši strādāt ar grantiem un nodarboties ar uzņēmējdarbību.

Es nesen esmu dzirdējusi, ka mums būtu jāmāca žurnālistiem biznesa iemaņas. Es neesmu pārliecināta, ka tas ir pareizais ceļš.

Žurnālistiem jau tagad ir tik daudz darba, tostarp ir jāsastopas ar mākslīgā intelekta radīto saturu, ar dziļviltojumiem, ar milzīgu dezinformācijas apjomu. Tādēļ es uzskatu, ka likumdevējiem vajadzētu uztvert žurnālistiku kā sabiedrisko labumu, kas nepieciešams regulējošais mehānisms, bet, protams, arī finansējums.

Latvijas Radio: Kas ir patriotisms mūsdienās? Vai patriotisms ir sajūtas vai darbības?

Inese Bērziņa: Tā vienkāršākā formula ir vispārpieņemta: patriotisms ir mīlestība pret savu valsti. Tas it kā izklausās ļoti vienkārši, bet tad tu sāc iedziļināties tajā, kas ir mīlestība un kā tā izpaužas. Otrs, tad tu sāc domāt par savām attiecībām ar valsti. Ja to sāk šķetināt vaļā, tad, protams, tur ir dažādas interpretācijas.

Vai tās ir emocijas vai darbība? Es teiktu, ka abi. Tas, ko es no savas puses cenšos darīt, ir vairāk popularizēt pilsoniskā patriotisma koncepciju, kas liek akcentu tieši uz demokrātiskām un republikāniskām vērtībām. Tur, protams, ir radniecīga arī pilsoniskās līdzdalības koncepcija, un tas ir līdzīgi, bet, jā, patriotisms piedod tam to emocionālo dimensiju, ka tas aug no tām tavām dziļākajām saknēm, no piederības vietai, kultūrai, telpai. Tur ir kaut kāds arī iracionālais elements. Man liekas, tas to padara tomēr spēcīgāku nekā tikai apziņa par pilsonisko vai politisko līdzdalību.

Kādi ir Jūsu novērojumi, vai pēdējais gads līdz ar karu Ukrainā patriotismu Latvijas sabiedrībā ir vairojis vai mazinājis?

Kopumā patriotisms ir arī ļoti neviennozīmīga koncepcija. No vienas puses, mīlestība pret valsti tevi mudina rīkoties nesavtīgi kopēja labuma vārdā, bet, no otras puses, gan vēsturē, gan mūsdienās ir piemēri, ka tas var pāraugt šovinismā.

Un faktiski nav tā, ka visās sabiedrībās ir pozitīva attieksme pret patriotismu. Ir starptautisku pētījumu dati, kas liecina, ka

dažādās valstīs uzskati un attieksme pret patriotismu ir ļoti dažādi.

Un Latvijā ir tāda sabiedrība, kurā ir ļoti pozitīva attieksme pret patriotismu un sabiedrība pati sevi vērtē kā ļoti patriotisku. Ir dažādi pētījumi veikti par patriotismu Latvijā ar zināmu laika distanci, pirms desmit gadiem un tuvāk mūsdienām. Un tā ir ilgtermiņa tendence, ka ap 80% Latvijas sabiedrības teiks, ka viņi ir patrioti. Līdz ar to teikt, ka kaut kā šogad tas būtu audzis, tad īsti nav kur, jo Latvijā tas tāpat ir augsts.

Bet pēdējā gada notikumi, kas sākās 24. februārī, ir aktualizējuši šo tēmu, jo tas, kas notiek Ukrainā, liek katram uzdot sev jautājumu, kāda būtu mūsu rīcība, un par to vairāk arī runā. Un, ja mēs atgriežamies pie tēmas, ka patriotisms ir arī darbi, tad principā tā augstākā patriotisma izpausme, protams, ir iesaistīties valsts aizsardzībā un ziedot savu veselību vai pat dzīvību valsts aizsardzībā.

Vai latvietis var būt arī Ukrainas patriots?

Es teiktu, ka lielā mērā mūsu atbalsts Ukrainai ir arī Latvijas pilsoniskais patriotisms.

Viens ir drošības aspekts, sapratne, ka Ukraina šobrīd karo arī par mums. Un otrs ir tas, ka šis Krievijas īstenotais karš Ukrainā ir lielā mērā vērtību karš starp autoritāru un pat jau totalitāru režīmu, kurā cilvēktiesības netiek turētas nekādā vērtē, un tad, no otras puses, ir demokrātiskās vērtības un pilsoniskās brīvības, kuras ir universāla vērtība. Mēs piederam šai vienai vērtību sistēmai, un Ukraina cīnās par šīm vērtībām. Tādējādi, atbalstot Ukrainu, mēs skaidri pasakām savu nostāju vērtību aspektā.

Kad patriotisms var būt neveselīgs, un vai tas ir vērojams arī mūsu sabiedrībā kādos brīžos?

Es domāju, par to mēs varam runāt vismaz divos aspektos. Patriotisms ir mīlestība pret savu valsti, bet tas sāk kļūt bīstams tad, kad tu cel savu valsti augstāk par citām apkārtējām valstīm un pārkāp to robežas simboliskā vai fiziskā veidā. Tas ir starptautiskās politikas aspekts. Bet iekšpolitiski ir

būtiski nošķirt demokrātisku patriotismu no autoritāra.

Tā atšķirība ir tāda, ka demokrātiskā patriotismā tu vari būt konstruktīvi kritisks. Tādā nozīmē, ka es redzu un runāju par problēmām, bet piedāvāju arī, kā darīt labāk, nevis tikai noniecinu, ka viss ir slikti, kas ir diezgan raksturīgs Latvijas sabiedrībai.

Turpretī autoritārs patriotisms izpaužas absolūti nekritiska, bezierunu padevībā tiem, kas ir pie varas. Tam ir zināma bīstamība, ko mēs arī redzam Krievijas sabiedrības kontekstā, kur mēs sagaidītu sabiedrības reakciju pret to politiku, ko īsteno Krievijas politiskā elite, bet dažādu iemeslu dēļ tas nenotiek.

Vai Latvijas sabiedrībā tādas indikācijas īsti nav?

Domāju, ka mēs tomēr ejam to ceļu, ka mēs cenšamies iedzīvināt demokrātiskās vērtības. Skaidrs, ka nav ideāli. Un domāju – kritiķi, kas klausās, noteikti man parādītu daudz dažādus piemērus, kur tas tā nenotiek. Bet mums ir dotas visas iespējas, lai mēs to varētu veicināt un mainīt. Un, ja tas tā nenotiek, mums ir iespējas izrādīt pilsonisko spiedienu, lai tas virzītos demokrātisko vērtību virzienā.

Eiropas Savienības kontekstā vai patriotisma izpausmes var attiekties arī uz valstu kopienu? Vai iedzīvotājiem ir radies vēl viens patriotisma slānis, kopš Latvijas ir Eiropas Savienības dalībvalsts?

Jau pēc Otrā pasaules kara radās ideja par konstitucionālo patriotismu. Šeit tas spilgtākais domātājs, ko varētu minēt, ir Jirgens Hābermas, kurš arī šo ideju veicināja. Tā doma bija tāda, ka ir jāveido jauna veida patriotisms un identitāte, kas ir kopīga Eiropai kā tādai un balstīta ne tik daudz nacionālajā identitāte, bet tieši demokrātiskajās procedūrās un vērtībās. Es domāju, ka pilnīgi atteikties no tā, ka katrai valstij ir arī sava nacionālā identitāte, nav iespējams, bet šie aspekti var sadzīvot.

Piemēram, mēs veicām pētījumu kopā ar kolēģiem no Rīgas Stradiņa universitātes un Vidzemes Augstskolas par to, kā šīs dažādās identitātes veidojas mūsu jauniešos. Pagājušajā vasarā mēs intervējām jauniešus. Viena no tendencēm, ko mēs varam redzēt, ka tas ir ļoti saistīts ar zināšanām. Bija respondenti, kas nebija bijuši ārpus savas lokālās dzīves vietas robežām, bet, ja cilvēks ir vairāk bijis vai padzīvojis ārzemēs, tad rodas tā sapratne, ka tur varbūt viens ir vācietis, viens latvietis, bet mums visiem ir kaut kas kopīgs, mēs esam eiropieši.

Un, ja mēs runājam tieši par šo Eiropas identitāti, tad skaidrs, ka tas ir lielāks abstrakcijas līmenis, kas prasa plašākas vēstures zināšanas, plašākas kultūras konteksta zināšanas un saskarsmi ar cilvēkiem citās valstīs.

Viena no pilsoniskā patriotisma izpausmēm ir arī dalība vēlēšanās. Vai zemā iedzīvotāju aktivitāte Eiropas Parlamenta vēlēšanās arī ir kāds rādītājs par to, kā mēs sevi apzināmies kā daļu no Eiropas kopienas?

Jā, es domāju, ka tas ir indikators, jo skaidrs, ka līdzdalība vēlēšanās ir tā bāze. Domāju, ka tā ir viena no problēmām Latvijas sabiedrībā – tā izpratne, ka katrs mēs daudz ko varam ietekmēt un mainīt paši. Par to, kā mēs to varam darīt, kā vispār funkcionē valsts un kāda nozīme ir mūsu  dalībai Eiropas Savienībā. Tas viss ir jāskaidro.

Kāda, jūsuprāt, kopumā ir patriotisma nākotne – vai tā izpausmes sabiedrībā būs lielākas vai mazākas?

Tas ir atkarīgs no mums pašiem, jo to var mērķtiecīgi veidot un attīstīt.

Ja mēs par to vairāk runāsim mācību iestādēs, ja mēs par to vairāk skaidrosim un apzināsimies, kāpēc tas ir svarīgi, tad tas būs. Valsts institūciju ziņā mēs, protams, esam demokrātiska valsts, bet, es domāju, ka ikdienas demokrātiskajā izpratnē sabiedrībā, tur mēs esam diezgan lielā deficītā. Kaut vai sākot ar to, ka varbūt nepietiekami apzināmies to vērtību, ka mums ir šīs pamata brīvības – pulcēties, paust savu viedokli, aizstāvēt savas idejas. Tāpat Latvijā ir viens no zemākajiem politisko partiju biedru skaitiem, un arī nevalstiskajās organizācijās mēs ne pārāk aktīvi darbojamies. Tāpēc ir svarīgi veidot šo izpratni tādā individuālā līmenī.

Jau septīto reizi visiem nodarbinātajiem pieaugušajiem virs 25 gadu vecuma ir iespēja pieteikties programmā "Mācības pieaugušajiem", kurā mācīties kādā no 800 programmām. Tiesa, jārēķinās ar līdzmaksājumu 5-10% apmērā, kas gan neattiecas uz maznodrošinātiem un trūcīgiem cilvēkiem.

VIAA piedāvā vairāku izglītības programmu veidus.

Pirmkārt, garākās ir tālākizglītības programmas, kurās var apgūt profesiju un iegūt kvalifikāciju. Tajās jāmācas gadu vai ilgāk.

Otrkārt, profesionālās pilnveides izglītības programmas ir no 160 līdz 320 stundām.

Treškārt, iespējams apgūt arī kādas izglītības programmas moduli vai moduļu kopu. Tas varētu būt aktuāli cilvēkiem, kam, strādājot savā profesijā, nepieciešams apgūt jaunākās tendences vai darbu ar jaunākajām tehnoloģijām.

Ceturtkārt, pieejami ir studiju kursi no augstskolu vai koledžu programmām.

VIAA pārstāve mudināja pirms pieteikšanās iepazīties ar programmu nosacījumiem un to, kāds priekšzināšanu līmenis ir nepieciešams.

Raugoties uz programmu saturu, Purmale-Baumane norādīja, ka lielākoties tiek piedāvāts mācīties tādās nozarēs, kas ir darba tirgū aktuālas un pieprasītas. Aktualitāti izvērtē VIAA, skatoties uz darba tirgū pieejamām vakancēm, piedāvāto atalgojumu.

"Tas nozīmē, ka tie cilvēki, kas strādā mazkvalificētu darbu vai zemu atalgotu darbu, var izvēlēties tādas profesijas, kuras pabeidzot, nākotnē viņiem būs iespējams saņemt lielāku atalgojumu," pastāstīja VIAA pārstāve.

Tātad mācības piedāvā 10 darba tirgū pieprasītās nozarēs:

• uzņēmējdarbības, finanšu, grāmatvedības un administrēšanas;
• elektronisko un optisko iekārtu ražošanas un informācijas tehnoloģiju;
• būvniecības;
• metālapstrādes, mašīnbūves un mašīnzinību;
• transporta un loģistikas;
• enerģētikas;
• kokrūpniecības;
• drukas un mediju tehnoloģiju;
• ķīmiskās rūpniecības nozarē;
• mākslas nozares dizaina un radošo industriju sektoros.

Kopš 2017.gada, kad sākta šāda mūžizglītības programma, gandrīz 60 000 iedzīvotāju pieteikušies dažāda veida mācībām, no kuriem pabeiguši – vairāk nekā 43 000. Daļa mācības vēl turpina.

Mācībām var pieteikties nodarbinātie iedzīvotāji, arī strādājošie pensionāri, vecāki, kas atrodas bērnu kopšanas atvaļinājumā, un pašnodarbinātie.

Līdz šim VIAA īstenotajās mūžizglītības programmās aktīvākas ir sievietes: no visiem dalībniekiem 63% ir sievietes, attiecīgai 37% - vīrieši. Raugoties pēc vecuma, aktīvākie ir iedzīvotāji no 25 līdz 44 gadiem.

"Bet mūs priecē arī tas, ka personas virs 50 gadiem arī ir gana aktīvas, ieņem otro vietu. Un trešajā vietā paliek [iedzīvotāji] no 45 līdz 49 gadiem," pastāstīja Purmale-Baumane.

Jāpiebilst, ka šajā projektā katrs nodarbinātais var mācīties divas reizes. Turklāt esot cilvēki, kas vēlētos mācīties vairāk, un arī tādi, kas interesējas par mūžizglītības iespējām pēc 2023.gada, kad šis VIAA projekts beigsies. Un Purmale-Baumane atklāja, ka par to tiek domāts.

"Tagad arvien vairāk un vairāk cilvēki apzinās – ņemot vērā straujo darba tirgus izaugsmi un tendences,

šobrīd vairs nav iespējams strādāt tikai ar to izglītību, kas iegūta pirms 10 vai 20 gadiem, jo visu laiku notiek dinamiska attīstība," sacīja VIAA pārstāve.

Vienlaikus VIAA saskaras ar izaicinājumu, kā uzrunāt un motivēt tos cilvēkus, kam ir zems izglītības līmenis – bez profesijas, ar pabeigtu vai nepabeigtu pamata vai vidējo izglītību.

"Šeit jādomā, ka cilvēkam ir jāiemācās mācīties," piebilda Purmale-Baumane.

Tāpēc nākotnē domā par digitālo prasmju programmām iesācējiem, kuriem priekšzināšanu nav.

Tas Eiropas Savienībai faktiski bija tāda vērtību mini krīze, jo uiguru minoritātes tiesību jautājums un tas, ka Honkongā pieeja “viena valsts divas sistēmas” tiek paātrinātā formātā saīsināta, nekur nepazuda, ES ir vērtību orientēts spēlētājs, tāpēc bija nepieciešams kaut kādā veidā parādīt arī šo Eiropas Savienības vērtību pozīciju, tāpēc bija noteiktas sankcijas pret Ķīnas personām, skaidroja Bērziņa-Čerenkova.

“Savukārt Ķīna uztvēra to personīgi – "lūk, tātad ar jums tomēr strādāt nevar",” sacīja pētniece, norādot, ka tas izskaidro asu un nesimetrisku Ķīnas atbildi.

Tas izskaidro, kāpēc Ķīnas atbildes sankcijas bija daudz spēcīgākas un skāra divus virzienus – gan politisko, gan arī akadēmisko, arī domnīcu līmenī, jo sankcijām pakļauti arī pētnieki, stāstīja Bērziņa-Čerenkova.

“Protams, tas ir bēdīgi, tas ir skumji, ka pat pētnieku darbs tiek tik ļoti lielā mērā politizēts, bet tas ir pierādījums tam, cik ļoti ir vajadzīgi Ķīnas speciālisti Eiropā,” viņa piebilda.

Viņa norādīja, ka Ķīnā pašlaik par draudiem tiek uzskatīts terorisms, bet tiek vilkta vienādības zīme starp uiguru un aizdomās turamo un potenciālo noziedznieku, un tie ir cilvēktiesību pārkāpumi.

Turklāt pašas Ķīnas paziņojumos ir divas pretrunīgas aizstāvības līnijas – pārmetumu noliegšana un saukšana par apmelojumiem, jo “cilvēki labprāt strādā politiskajās nometnēs, tur viss ir labi, viņi visi apmierināti, vienkārši viņus pamāca par valsts uzbūves teoriju”. Un otrā aizsardzības līnija faktiski atzīst, ka tā situācija nav ideāla, bet saka – “paskatieties uz sevi, amerikāņiem, uz robežas bērni sēž būros, Eiropas Savienībā migrantu krīze, cilvēki slīkst Vidusjūrā”.  

“Tātad patiesībā ir divas pilnīgi pretējas aizsardzības stratēģijas,” norādīja pētniece.

KONTEKSTS:

ES noteica sankcijas pret četrām Ķīnas amatpersonām par islāmticīgo uiguru apspiešanu autonomajā Siņdzjanas reģionā.  Šis ir pirmais mēģinājumos sodīt Ķīnu par cilvēktiesību pārkāpumiem kopš slaktiņa Tjaņaņmiņa laukumā 1989. gadā.  

Ķīna noliedz jebkādus cilvēktiesību pārkāpumus un jau ir noteikusi pretsankcijas pret 10 ES amatpersonām, šajā sarakstā ir arī pētnieki un deputāti, piemēram, eiroparlamentārietis no Vācijas un bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens, kurš tagad vada domnīcu, un Eiropas Parlamenta deputāts Reinhards Butikofers, kurš ir asi kritizējis Ķīnas represijas pret uiguriem.

Aktīvisti un ANO tiesību eksperti saka, ka nometnēs Siņdzjanas apgabalā tiek turēts vismaz miljons musulmaņu. Daži rietumu politiķi Ķīnu apsūdz spīdzināšanā, piespiedu darba un sterilizācijas izmantošanā. Nīderlandes parlaments pat – līdzīgi kā Kanāda un ASV - Ķīnas rīcību pret uiguriem nosauca par genocīdu.  

Uiguri ir Ķīnas ziemeļrietumu reģiona Siņdzjanas pamatiedzīvotāji, tjurku tauta un galvenokārt musulmaņi. Jau gadiem komunistiskā Ķīnas valdība apsūdzēta par uiguru apspiešanu, taču Pekina savu rīcību pamato ar terorisma draudu un separātisma novēršanu. Pēdējās desmitgadēs Siņdzjanā uz dzīvi apmetušies daudz etnisko ķīniešu no citiem Ķīnas reģioniem, un uiguri vairs nav Siņdzjanas iedzīvotāju vairākums.

Marta Elīna Martinsone ir teātra un kino režisore, arī vairāku pazīstamu filmu scenārija līdzautore. To vidū ir Alises Zariņas filma „Blakus”, kas pērn saņēma Lielā Kristapa balvu par labāko scenāriju un kura autores tika īpaši slavētas par filmas dzīvo un dabisko valodu, kas latviešu kino ir reta parādība.

Vēl pirms tam Marta Elīna Martinsone saņēma „Lielo Kristapu” kā labākās studentu filmas autore par īsfilmu „Viesturs Kairišs iznāk no meža”.

Tagad Martinsone strādā pie šobrīd aktuālās pusaudžu komēdijas, kurai dots nosaukums „Tizlenes”.

Režisore Latvijas Radio stāstīja, ka tas ir daļēji ironisks nosaukums. Viņa pārlasījusi savas pusaudžu laika dienasgrāmatas, kur pusaudžu melodramatiskā stilā rakstījusi, ka droši vien ir tāda tizlene. Tajā laikā tas bija aktuāls vārds, kas raksturo neveiksmīgumu vai to, ka neesi stilīgs, un tas vārds piestāv pārpratumu komēdijas žanram, skaidroja režisore.

Viņa atklāja, ka iedvesma filmai nākusi no viņas pašas pieredzes, taču visi tēli un notikumi ir izdomāti un pārveidoti.

“Man patīk pusaudžu komēdijas, joprojām mēdzu tās skatīties,” atklāja Martinsone.

Pusaudžu vecums ir noteicošs tam, kāds tu izaugsi, un gribējās runāt par šo tapšanas posmu, kā tu kļūsti par pieaugušu, savu izvēli pievērsties pusaudžu komēdijas žanram skaidroja Martinsone.

Filma stāstīs par meitenēm un viņas gaitām viena gada laikā – 9. klasē, līdz klases izlaidumam, un viņas mēģinājumiem kļūt stilīgām. Filma runās arī par mobingu un apsmiešanu, atklāja režisore.

Filmas pirmizrāde plānota nākamgad, bet precīzu mēnesi režisore nevar nosaukt.

Savukārt viņas nākotnes lielais sapnis ir mūzikls. “Man ļoti patīk mūzikli, [..] es vēlētos iestudēt un filmēt mūziklus, tas ir ļoti ietilpīgs žanrs, kuram vēl ir, kur augt,” sacīja Martinsone.

Viņa gribētu paradīt mūziklu nevis kā totāli komerciālu projektu, bet kā kaut ko ļoti interesantu.

Viņai jau padomā ir divi stāsti, viens no tiem ir saistīts par Latviju. “Redzēsim nākamajos gados, vai kaut kas rezultēsies, bet gribētos pamēģināt,” atzina režisore.

Pēc policijas procesuālajām darbībām saistībā ar RNP iepirkumu daudzdzīvokļu namu liftu apkopei Saulītis atklāja, ka arī iepriekš tiesībsargājošās institūcijas interesējušās par šo iepirkumu. Viņam pašam, pārskatot šī iepirkuma dokumentus, tas nešķita aizdomīgs: “Papīrus cilvēki iemācījušies sakārtot. Tas ir jautājums vairāk – kas ir apakšā, kas ir realitātē. Tāpēc esmu teicis – tas drīzāk izskatās pēc krāpšanas.”

Lai gan iepirkumu uzraugi norādīja, ka “Liftu aliansei”, ar kuru noslēgts vērienīgais liftu apkopes līgums, bija nepietiekams apgrozījums šādam darījumam, taču Saulītis uzskata, ka “tas nav rādītājs”, jo “tas ir formāls pārkāpums, ko sarunu procedūrā varēja pieļaut”. Personas, kas par to atbildīgas, esot sodītas, sacīja Saulītis, piebilstot, ka tas nemaina lietas būtību, proti, līgums nav apstrīdēts tiesā.

Tāpat uzņēmuma vadītājs pauda, ka šis līgums pašlaik neietekmē uzņēmuma darbību: “Tāpēc, ka tā ir pagātne – tas ir izpildīts. Tas vairs nerada sekas.”

RNP vadītājs pastāstīja, ka attiecīgie pakalpojumi attiecas uz visām mājām, kurās ir lifti. Viņš esot vērsies pie sertificējošām institūcijām, kas uzrauga liftu darbību, un esot saņēmis atbildi, ka uztraukumam nav pamata, jo apakšuzņēmēji ir kompetenti. “No kvalitātes viedokļa nevajadzētu būt kaut kādām problēmām,” sacīja Saulītis.

Vienlaikus RNP vadītājs atzina, ka šāda lieta “neko labu” par uzņēmumu neliecina, un pieļāva citu līgumu pārskatīšanu: “Ja tur tiešām ir krāpšana, par ko šobrīd nevaru apgalvot, ceru, ka to policija vai mums ar audita palīdzību izdosies pierādīt…

Ar vienu norādi, ka būtu nepieciešams pārskatīt zināmā laikā slēgtus līgumus.”

Aktuāla esot visu līgumu pārbaude par “lielajām summām”. Turklāt esot arī aizdomīgi līgumi. “Tad ir jautājums, vai tie ir vienkārši neizdevīgi, vai ar kādu krāpšanas elementu,” sacīja Saulītis.

Konkrētus līgumus vai pakalpojumus gan viņš atteicās minēt.

Savukārt par valdes atbildību, viņaprāt, var runāt tad, ja būtu apzināta iesaiste krāpšanā: “Ja būs iespējams konstatēt kaut kādu sasaisti, ja būs zaudējumi, tad tas būs kapitāldaļu turētāja jautājums.

Lai noteiktu valdes atbildību, es nerunāju par krimināltiesisku atbildību, bet vai šis darījums nesis zaudējumus, tas ir audita uzdevums.”

KONTEKSTS:

Kriminālprocess saistībā ar Rīgas pašvaldības uzņēmumu “Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP) sākts par krāpšanu lielā apmērā organizētā grupā un arī par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Lietā aizturētas divas personas, tostarp firmas “Liftu alianse” īpašnieks Igors Babkins, ar kura firmu RNP ir 8,3 miljonu eiro līgums. Pēc tam aizturēja vēl piecus RNP darbiniekus.

Liftu apkalpošanas darījums par skandālu izvērtās pērn, kad "Rīgas namu pārvaldnieks" konkurentu apšaubītā procedūrā lēma līgumu uzticēt šai firmai ar dažiem darbiniekiem. Šo apjomīgo līgumu ar “Rīgas namu pārvaldnieku” noslēdza pēc tam, kad iepirkums par liftu apkopi beidzās bez rezultāta konkursa augsto prasību dēļ. Nosacījumiem neatbilda arī “Liftu alianse”, taču uzņēmums tiesības labot liftus ieguva sarunu procedūrā.

Bijušais RNP vadītājs uzskata, ka “Liftu alianse” tiesības labot liftus ieguva godīgā ceļā. Tomēr Iepirkumu uzraudzības birojs norāda, ka sarunu procedūrā konstatēts administratīvais pārkāpums, jo “Liftu alianses” apgrozījums neatbilda nolikuma prasībām.    

Pēdējā gada laikā RNP visvairāk kritizēts par risku pazaudēt sešus miljonus eiro savu klientu naudas maksātnespējīgajā “PNB bankā”, jo kontos glabātā nauda nebija pienācīgi sadalīta pa klientiem, kā dēļ atgūt varētu tikai valsts garantētos simt tūkstošus eiro. Šis fakts un daudzās iedzīvotāju sūdzības bija iemesli, kādēļ Burovs pērn novembrī lēma atlaist “Rīgas namu pārvaldnieka” valdes priekšsēdētāju Aivaru Gontarevu un pārējo valdi.

Filma uzņemta Latgalē un arī latgaliešu valodā, tāpēc tās pirmizrāde vispirms būs Krāslavā un pēc tam tikai Rīgā un citviet Latvijā.

Priecējoši, ka gads iesāksies ar daudzu ļoti gaidītu kino notikumu – spēlfilmas „Piļsāta pi upis” pirmizrādi. Kādēļ Jums svarīgi bija filmu uzņemt latgaliešu valodā?

Šis mākslas darbs veidojās kopainā. Es gribu uzsvērt, ka upe Daugava - tieši kā upe -  viskrāšņākā ir Latgalē, sākot no Krustpils. Uz leju tā jau ir tāda hidroelektrostaciju kaskāde, un mēs to upi nemaz tā neredzam. Tāda īsta Daugava ir saglabājusies tikai Latgalē. Un, tā kā scenārijā upe nav minēta vārdā, bet mēs saprotam, ka mums Latvijā tāda liela un plata upe ir tikai viena, mēs sapratām, ka mums ir jāfilmē Latgalē.

Tā kā es pats esmu latgalietis un liels latgaliešu kultūras un valodas fans, man arī tas likās vienkārši dabiski.

Un ir vēl viens fakts, kas man pat visvairāk patīk – tas ir ļoti radoši. Tādējādi filma kļūst tāda neformālāka, ne tik stīva. Latgaliešu valoda atver to filmu, lai tā ir draiska, jautra.

Tā kā valoda savā ziņā rada arī filmas atmosfēru…

Valodai ir ļoti liela ietekme uz mentalitāti. Es kā latgalietis, kaut arī Rīgā dzimis latgalietis, ļoti bieži uzturoties latviešu vai baltiešu (kā mēs Latgalē sakām) sabiedrībā, vienmēr iekuļos kaut kādos podos.

Es to jūtu, ka Latgale, latgaliešu valoda manu mentalitāti ir ļoti ietekmējusi.

Ja mēs salīdzinām valodas, tad es uzskatu, ka latviešu literārā valoda plūst kā lēna, līgana upe, tajā tu lēni vari formulēt domu, ļoti skaisti, pareizi, dzejiski.

Salīdzinoši latgaliešu valoda ir kā čalojošs strauts, nesakārtots, kas raujas un burbuļo. Tas veido citu mentalitāti.

Ja pārnovadā paprasīsi kādam pa ceļu ejošam cilvēkam: „Kur ir upe?”. Viņš teiks: „Ejiet taisni, tad pa labi, tad pa kreisi”. Un tamlīdzīgi. Ja Latgalē to pašu paprasīsi: „A deļ kam tev upe? A kū tu tur dareisi? Nū kurienes tu?”. Neviens pa tiešo nekad neatbildēs. Nu tā ir.

Un man liekas, tā ir ārkārtīga vērtība Latvijai, ka mums ir vēsturiski izveidojusies paralēli latviešu literārajai valodai latgaliešu valoda. Tā ir tāda vērtība!

Mēs par to varbūt nemaz neaizdomājamies, mums ilgi bija tāda aizdomīga politika pret latgaliešiem, mēs gribējām viņus pārtaisīt par latviešiem. Par pareizajiem latviešiem, jo latgalieši bija tādi nepareizie. Un tā ir manā skatījumā liela kļūda, kaut arī jaunai nācijai varbūt piedodama. Bet es to apzinos kā milzu vērtību, un cīnīšos, lai tas tā arī paliktu, cik no manis tas būs atkarīgs.

Bet kā aktieriem veicās ar latgaliešu valodu, jo es skatos – daļā galveno lomu nebūt nav latgalieši?

Pārsvarā tomēr visi ir latgalieši. Izņemot dažus. Piemēram, Jozs Budraitis, kurš ir lietuvietis un leģendārs aktieris, viņam nebija grūti tās dažas frāzes latgaliski pateikt.

Par katru no aktieriem ir savs stāsts. Gundars Āboliņš atveido ebreju, viņš īsti nerunā latgaliski, tikai tā pa vārdiņam iesprauž. Agnese Cīrule, kuras varone atbrauc no pārnovada, sākotnēji viņa runā latviešu literārajā valodā, taču lēnā garā sāk runāt vietējā – latgaliešu valodā, un līdz ar to, ja viņai tur kāda kļūda, tad tas ir dabīgi. Vācietis runā vāciski, krievi runā krieviski, mazliet skan arī idišs, tai skaitā no Gundara Āboliņa mutes.

Tāds īsts valodu sajaukums?

Tieši tā, kā bija šajā mazajā Austrumeiropas pilsētiņā pie upes, kur bija liels ebreju cilvēku īpatsvars, vietējie latgalieši un vēl citas tautības. Reāls mikslis. Tā ir tāda klasika. Tā tas bija.

No viens puses, Janovska stāsts, kas ir pamatā filmai, ir gluži reālistisks. Filmā jūs esat ietvēruši laiku no 1939. līdz 1944. gadam. Bet no Janovska darba var nolasīt arī simbolisko līmeni. Cik tas ir svarīgs filmā?

Katrā ziņā tā ir pasaules metafora. Šī mazā pilsētiņa pie upes – tā ir tikpat labi Rīga, tā ir tikpat labi Ņujorka, tā ir mazās civilizācijas kosmosa metafora, tikai šoreiz izstāstīta caur provinces pilsētiņas iedzīvotāju acīm.

Tāda aizkustinoša vienkāršu cilvēku dzīve. Bez varoņiem. Un man ir ārkārtīgi dārga šāda dzīve.

Jo caur šo it kā vienkāršo cilvēku dzīvi var ļoti dziļi izstāstīt par vēsturi, par šo ārprātu, kas īstenībā notika šajos piecos gados, kas nāca pār Latviju, pēc tam arī turpinājās un zināmā mērā turpinās līdz pat šodienai. Taču šie bija vistraģiskākie gadi. Un kas tik tur nenotika! Viena vara, otra vara, un visas rausta uz savu pusi, un tas nabaga latvietis jau vairs nesaprot, kur  skriet, ko grābt, viņa svarīgākais uzdevums ir vienkārši izdzīvot. Un par to arī ir šis stāsts – par šo „maļaru”, par šo mālderi Ansi, kurš vienkārši pārkrāso zīmes, kā nu viņam kurš režīms liek.

Jūs ik pa laikam sociālajos tīklos aicinājāt cilvēkus piedalīties masu skatos, īpaši Latgales cilvēkus. Kāda bija atsaucība, un vai tas nozīmē, ka filmā būs vērienīgi, cilvēkiem piepildīti masu skati?

Ainu bija pietiekami daudz, un cilvēku aprite bija pietiekami liela. Tāpēc mēs visu laiku arī aicinājām. Pirmkārt, man latgalieši vienkārši patīk, ar viņiem vienmēr var parunāt, es arī šos cilvēkus ļoti mīlu, es starp viņiem esmu uzaudzis. Viņi ir veidojuši manu pasauli. Un veidojuši arī mani kā režisoru.

Ja es jums pastāstītu par Zūsenu ģerevņas visiem jaukajiem iedzīvotājiem… visiem traktoristiem, visiem iedzērājiem. Tā ir vieta, kur es režiju vispār esmu pa īstam mācījies, ne jau tik daudz skolās. Vērojot, kā šie cilvēki rīkojās, cik viņi bija neprātīgi, neprognozējami, vitāli, psiholoģiski neizskaidrojami, nesaprotami.

Es joprojām atceros Borboļu Pīteru, kuram bija kādi 70 gadi, viena koka kāja, bet viņš, iebraucot ar zirgu jebkurā pagalmā, visām sievietēm, sākot ar manu vecomāti un beidzot ar četrpadsmitgadīgām, teica: „Dūd ciču paraudzeit!”. Un visām grābās krūtīs.

Tur bija pilns ar šādiem fantastiskiem raksturiem, un es domāju, ka tā ir mana vislielākā režijas un cilvēku pazīšanas skola.

Runājot par filmas sižetu. Skaidrs, ka es tajā laikā neesmu dzīvojis, bet vēsture, jo īpaši Otrā pasaules kara vēsture, ir viens no maniem lieliem intereses objektiem.

Ne jau tikai tāpēc, ka es interesējos par abstraktu vēsturi, bet arī tāpēc, ka es interesējos par šodienu un Latvijas nākotni. Un tur es visvairāk saskatu tās visas kontroversiālās tēmas. Es domāju, ka šī filma ir ļoti kontroversiāla. Tā ir gan par latgaliešiem, gan par sadarbību ar čeku, gan par sadarbību ar nacistiem, par piedalīšanos holokaustā, par leģionāriem.

Par to, ka mums jau faktiski nebija nekādas izvēles, mūs katrs raustīja uz savu pusi. Es cenšos to visu apskatīt, jo izskaidrot es to tāpat nevaru. Bet tur ir daudz tēmu, ko Latvijas mūsdienu cilvēki labprāt paslauka zem paklāja vai diezgan negodīgi interpretē.

Lai par nopietnām un traģiskām lietām, bet kā liecina vismaz treileris – filma nebūs pārnopietna, drīzāk tāda burbuļojoša, jestra – kā Jūs sākumā minējāt. Jā, kāda tad ir filmas atmosfēra?

Iepriekšējā mana filma bija „Melānijas hronika”. Es atkal pieķēros šim Otrā pasaules kara posmam, un sapratu, ka es nekādā gadījumā negribu atkārtoties.

Tāpēc komēdija ir viens no tādiem žanriskiem atslēgas vārdiem, kā vispār skatīties uz šo traģisko laiku.

Īstenībā tādējādi traģiskais nekļūst mazāk traģisks, bet gluži pretēji – varbūt tu vēl lielākā mērā sajūti to traģismu. Un humoram šīs filmas izpratnē nav cita vārda kā – cilvēcība. Tas cilvēciskais ir tas humors. Ka tu jūti līdzi tam varonim kā cilvēkam.

Jā, tā tas ir. Bet sākumā es gribētu pateikt, cik priecīgs es esmu par iespēju ierasties šeit Latvijā. Es un mana sieva Karena esam ļoti laimīgi par iespēju šeit būt. Un, jā – šī ir pirmā reize vēstnieka amatā, bet kopumā es 11 reizes esmu strādājis ārvalstu misijās, tostarp četras reizes Eiropā.

Kā ir būt par vēstnieku ne tajā lielākajā un ne tajā ietekmīgākajā valstī reģionā?

Ir aizraujoši būt vēstniekam, un tādam karjeras diplomātam kā man tas faktiski ir augstākais mērķis, ko vari sasniegt. Latvija ir relatīvi maza valsts, bet tā ir ļoti nozīmīga valsts. Gan ģeogrāfiskā izvietojuma, gan tās vēsturiskās lomas Eiropā dēļ.

Stājoties šajā amatā, kādas būtu jūsu turpmākās darbības prioritātes un kādus mērķus jūs vēlētos sasniegt?

Pirmā prioritāte visiem vēstniekiem ir rūpēties gan par šajā vēstniecībā strādājošo, gan šajā valstī dzīvojošo amerikāņu drošību. Otra prioritāte, kuru es esmu uzsvēris visu tikšanos laikā kopš ierašanās šeit, ir jau tā lielisko Latvijas un Amerikas Savienoto Valstu attiecību stiprināšana, paplašināšana un padziļināšana. Man ir grūti iedomāties labāku ASV draugu par Latviju.

Kā, jūsuprāt, izpaužas šīs īpašās attiecības?

Šo attiecību sākums meklējams jau 1918. gadā, kad ASV atzina Latviju kā neatkarīgu un suverēnu valsti. Jūs to zināt, un es to uzsvēru arī savas noklausīšanās laikā ASV senātā – Savienotās Valstis nekad neatzina Padomju Savienības okupāciju un mēs vienmēr esam uzskatījuši Latviju par suverēnu valsti.

Šīs ciešās attiecības pēdējā laikā diezgan bieži tiek apšaubītas. Man ir sajūta, ka arvien vairāk cilvēku sāk par to šaubīties. Kaut vai par to, ka varētu notikt kaut kādas pārmaiņas ASV ārpolitikā ne tikai attiecībā pret Latviju, bet arī visu Eiropu un pārējo pasauli. Vai mēs varam sagaidīt un vai mums būtu jāsagaida šādas pārmaiņas?

Es nevaru runāt par to, ko domā citi cilvēki, vai kam viņi tic. Es varu tikai runāt Amerikas Savienoto Valstu vārdā. Un es varu apstiprināt, ka ASV viedoklis par Latviju nav mainījies. Mēs ticam NATO, mēs ticam 5.pantam un šī ticība ir stingra un nelokāma. No Savienoto Valstu skatupunkta šīs attiecības nav mainījušās nemaz.

Kāds, jūsuprāt, pašlaik ir laiks diplomātijai – slikts, smags vai interesants?

Diplomātiskais darbs vienmēr ir interesants, un mēs nekad nevaram izvēlēties to laiku, kurā dzīvojam. Vienmēr ir daudz un dažādi izaicinājumi. Vai tas būtu tagad, pirms pieciem, desmit vai divdesmit gadiem. Izaicinājumi vienmēr mainās, taču tas vienmēr ir gan interesanti, gan arī sarežģīti. Taču dažādus laikus ir ļoti grūti salīdzināt.

Runājot par jūsu minētajām prioritātēm. Manuprāt, ļoti nozīmīgs bija Amerikas Savienoto Valstu paustais viedoklis par finansiālās sistēmas stabilitāti Latvijā. Vai Savienotās Valstis turpinās šai tēmai sekot?

Varbūt jūs redzējāt, ka šonedēļ es publicēju komentāru, kurā atzinīgi novērtēju tos soļus, kurus ir spērusi Latvija gan cīņā pret naudas atmazgāšanu, gan, lai novērstu bažas par finanšu sistēmas stāvokli. Šis ir tāds kā turpinājums manas priekšgājējas, vēstnieces Petitas pagājušajā gadā paustajām bažām, ko pauda ASV kā Latvijas draugs.

Tagad es īpaši gribēju izcelt tos soļus, kurus Latvija šajā jomā ir spērusi.

Amerikas Savienotās Valstis lielu uzmanību pievērsa arī Latvijā īstenotajām tieslietu sistēmas reformām. Vai jūs turpināsiet tām sekot?

Tas ir labs jautājums. Mana valdība ir iedrošinājusi Latviju spert soļus pretī tam, lai tieslietu sistēmas darbība tiktu uzlabota. Un pēdējā gada laikā valdība šeit tiešām šādus iespaidīgus soļus ir spērusi, gan cīņā pret naudas atmazgāšanu, gan pret korupciju.

Taču nepietiek tikai ar pašu reformu īstenošanu. Ir nepieciešams turpinājums un tam būs vajadzīgs laiks. Valdība virzās uz priekšu un es tiešām vēlos redzēt progresu.

Es gribētu turpināt tieši par šo tēmu, un varbūt nākamais jautājums būs nedaudz provokatīvs. Pēdējo mēnešu laikā ir bijis ļoti daudz diskusiju par ārvalstu ietekmi uz dažādām valstīm. Neminēšu gan vienu konkrētu valsti, kas droši vien visiem uzreiz nāk prātā. Ja Latvijā jūs palasāt sociālos tīklus, man rodas šāds iespaids – ja Latvijā kaut kas notiek, vai tieši otrādi - nenotiek, droši vien ir bijis kāds zvans no ASV vēstniecības. Vai nu kaut ko apstiprināt, vai neapstiprināt. Arī iepriekš minētie mehānismi finanšu uzraudzības sakārtošanā sāka darboties pēc amerikāņu ieteikumiem. Tāpēc man ir jautājums – cik lielai būtu jābūt ASV vēstniecības ietekmei uz Latvijas politiku?

Uz jautājumu, cik nozīmīgs ir Savienoto Valstu viedoklis Latvijā, būtu jāatbild jums pašiem. Es nevaru pateikt, cik liela ir mūsu ietekme.

Mans uzdevums ir sadarboties ar šīs valsts valdību, pārstāvēt manas valsts intereses, mūsu valsts ārpolitikas intereses.

Taču es atstāšu citiem iespēju lemt, cik tās ir nozīmīgas šajā valstī.

Kādas tad pašlaik ir jūsu valsts intereses un prioritātes?

Ja jūs lasāt prezidenta nacionālās drošības stratēģiju, tad galvenais uzsvars tiek likts uz Savienoto Valstu ekonomisko un militāro drošību. Un, manuprāt, tās būs faktiski jebkuras valsts galvenās prioritātes. Ja jūs paskatīsieties uz ASV ārpolitiku pēc Otrā pasaules kara, tad redzēsiet, ka šajā jomā nekādu lielo izmaiņu nav bijis. Ārpolitika ir bijusi ļoti pēctecīga. Varbūt ir mainījušās atsevišķas tēmas vai to formulējums, taču lielos vilcienos ASV ārpolitikas prioritātes nav mainījušās.

Runājot par tirdzniecības kariem. Mēs esam maza valsts un faktiski atrodamies pa vidu šajā globālo lielvaru un globālo interešu karā. Kā tas varētu mūs ietekmēt?

Arī jautājumu, kā dažādi tirdzniecības strīdi ietekmē jūsu valsti, es atstāšu izlemt jums kā Latvijas pilsoņiem vai jūsu valdībai. Būtu neatbilstoši man to komentēt.

Kā vienu no prioritātēm jūs minējāt drošību. Šajās dienās notiek NATO samits Londonā, kurā cita starpā atkal tiek apspriesti jautājumi par to, vai NATO piedzīvo smadzeņu nāvi, vai nē. Šādi izteikumi ir aktualizējuši jautājumus par ASV attiecībām ar Eiropu. Arī Francijas prezidents Emanuels Makrons izteicās, ka pēdējos samitos tiek runāt tikai par to, kā apmierināt ASV intereses. Mums, kā mazai valstij, ir diezgan satraucoši redzēt šos “lielo vīru” strīdus. Un domāju, ka netrūkst cilvēku, kuri bažījas, vai šādi strīdi nevar ietekmēt arī mūsu drošību.

Es nevaru komentēt citu valstu līderu izteikumus, komentārus vai viņu valstu īstenoto politiku. Taču es varu komentēt to, kam tic mana valsts. Savienoto Valstu apņēmība rūpēties par Baltijas drošību un suverenitāti ir stingra un nelokāma. Prezidents to pats ir teicis. Tas arī bija skaidri redzams, viņam tiekoties ar Baltijas valstu prezidentiem 2018.gadā. Viņš, viņa administrācija un Vašingtona ļoti, ļoti novērtē Latvijas apņemšanos 2% no IKP tērēt aizsardzībai. Manuprāt, tas runā pats par sevi!

Es esmu dzirdējusi, ka ASV prezidents Donalds Tramps ir ieteicis aizsardzībai atvēlēt pat četrus procentus no iekšzemes kopprodukta. Vai tas nebūtu par daudz tik mazai valstij kā Latvija?

Es par šādiem četriem procentiem neesmu dzirdējis. Man ir jāpārbauda. Nevienam nav noslēpums, ka prezidents un administrācija tiešām aktīvi iestājas par to, lai visi sabiedrotie atvēlētu aizsardzībai vismaz divus procentus no IKP. Protams, ir daudzas valstis, kas to jau ir sasniegušas, un dažas, kuras to plāno sasniegt tuvāko gadu laikā. Tas ir ievērojams progress. Arī Londonā Tramps tikās ar to valstu līderiem, kuri jau ir atvēlējuši minēto summu, tāpēc man liekas, ka lietas virzās pareizajā virzienā.

Vēl viens no izaicinājumiem, kas skatāms kopīgi ar mūsu aizsardzības izdevumiem, ir mūsu austrumu kaimiņš Krievija. No vienas puses ir pazīmes, ka Savienotās Valstis vai to prezidents, vēlas uzlabot attiecības ar Maskavu. No otras puses ir piesardzīgi brīdinājumi no Latvijas puses par to, ka varbūt to nevajadzētu darīt. Vai jūs kā vēstnieks saskatāt arī savu lomu, lai labāk izprastu situāciju un ieteiktu, uz kurieni labāk virzīties?

Protams, mans un vēstniecības darbinieku uzdevums ir labāk izprast gan to, kas notiek Latvijā, gan to, kas notiek kaimiņvalstīs. Tostarp kolektīvās drošības jautājumā.

Ja mēs runājam par Krieviju, mana valdība ir skaidri pateikusi, ka Krievija globālajos jautājumos ir ļoti nozīmīgs spēlētājs. Taču mēs sagaidām, ka Krievija, tāpat kā citas valstis, spēlē konstruktīvu lomu.

Nelikumīgie iebrukumi Gruzijā un Krimā skaļi runā par Krievijas uzvedību. Tas ir teikts jau iepriekš un es to atkārtošu arī šoreiz – Krievija to vien vēlētos, kā iedragāt attiecības starp ASV un mūsu sabiedrotajiem, tostarp Baltijas valstīm.

Kas jūsu pašreizējā darbā Latvijā ir bijušas vieglākās un grūtākās lietas?

Es pat nezinu. Līdz šim viss ir bijis lieliski. Neteiktu, ka ir bijušas kādas grūtības. Man ir bijušas sarunas ar prezidentu, premjerministru, dažādiem ministriem. Visas šīs tikšanās ir bijušas ļoti pozitīvas.

Sarežģījumi? Gan jau tādi būs, bet es ar tādiem līdz šim neesmu saskāries.

Un noslēgumā varbūt pastāstiet par sevi, jo mēs vēlamies uzzināt ko vairāk arī par jums kā cilvēku. Kādas ir jūsu intereses, ar ko nodarbojaties savā brīvajā laikā?

Acīmredzot man patīk ceļot, jo es strādāju ārlietu dienestā 33 gadus un es patiešām gribētu vairāk apceļot Latviju. Jāgaida vien, lai laiks kļūtu labāks. Esmu bijis Jūrmalā, Siguldā, Cēsīs un vēlos redzēt daudz vairāk. Man arī ļoti patīk Latvijas ēdieni un, runājot starp mums, latviešu alus ir ārkārtīgi labs.  

Tas, ka tās mums vispār ir! Dažreiz ļaudis gudro, kā to darīt, bet būtiskākais jau ir tas, ka ir pagājuši simt gadi kopš neatkarības deklarācijas. Taču tikai šogad aprit simt gadu, kopš Rīga tika atbrīvota no Bermonta spēkiem. Tā ka ne par velti mums simtgades svinības ir izvērstas uz vairākiem gadiem. Deklarācija bija pirmais solis, bet īstā atbrīvošana prasīja vēl visu 1919. gadu. Vēl bija Stučkas režīms, kaut arī Bermonts bija padzīts no Rīgas. Diezgan smagi gāja līdz pat 1920. gadam.

Pirms simtgades netrūka vīpsnātāju par pārlieku lielām izmaksām un naudas iztērēšanu lieliem, bet vienreizējiem pasākumiem. Vai šīm bažām bija pamats?

Redziet, es ar lielu izbrīnu vienmēr noraugos: kā mums tuvojas kādi lieli svētki vai jubileja, cik ļoti taupīgi uzreiz latvieši ir kļuvuši! Sevišķi kreņķējas par to, lai tikai valsts neizdod kādu naudu kaut kam valstiskam.

Valstiskums vispār maksā naudu. Tas ir pirmais, kas būtu jāsaprot.

Ja tu gribi savu valsti, tad tev kā pilsonim obligāti būs jāmaksā nodokļi. Cerams, tie būs tādi nodokļi, kur savā valstī ar brīvām vēlēšanām tu varēsi piedalīties lemšanā par to, kā tava nauda tiks izlietota. Bet, ja tu esi pakļauts caristei, impērijai vai Padomju Savienībai, tu maksāsi tā vai tā, tikai tev to noslēps. Tu nezināsi, ka tas tiek maksāts, un tu nezināsi, kā tas tiek maksāts. Cik, jūs domājat, maksāja visas tās milzīgās sarkanās lupatas, kas karājās uz ēkām ar uzrakstiem „Mīlēsim savu padomju dzimteni!” un „Piepildīsim piecgades plānu!”? Jūs domājat, ka tas bija par velti? Nē, bet toreiz ļaudis pieņēma, ka tā nu tas ir. Taču brīvā valstī, kad valsts grib kaut ko valstisku rīkot, uzreiz katrs uztraucas.

Es gribētu paskatīties, kā viņi paši svin savas dzimšanas dienas un jubilejas, ja viņi ir tik varen taupīgi.

Man tā šķiet zināma propagandiska vēršanās pret Latvijas valstiskumu, kas man personīgi nav simpātiska.

Viens no Simtgades biroja principiem bija: nenolikt priekšā gatavu svētku programmu, bet aicināt iedzīvotājus pašus iesaistīties tās veidošanā. Kā jums šķiet, ciktāl mēs kā sabiedrība savos neatkarības gados esam izauguši līdz apziņai, ka mūsu valsts ir mūsu pašu rokās?

Nu, dažs aug lēnāk un dažs – ātrāk. Ir liela starpība starp tiem, kuri piedzimuši pēc mūsu neatkarības atgūšanas – viņi neko citu nav redzējuši kā demokrātisku sabiedrību, un viņu prasības ir citādas. Bet galvenokārt jāatceras, ka visi ļaudis nav vienādi. Zinu, ka trimdas latviešu sabiedrībās bija tādi aktīvisti, kas no rīta līdz vakaram to vien darīja, kā rūpējās par latviešu lietām. Savu maizes darbu, kā jau latvieši, izdarīja ļoti apzinīgi un kārtīgi, bet viņu sirds un domas piederēja dažādām latviešu lietām – draudzēm, biedrībām, deju kopām, kas nu katram bija tā sirdslieta, kur viņš piedalījās vai ko organizēja. Ļaudis ir ekstraverti, un ļaudis ir intraverti.

Ekstravertiem patīk izvērsties, piedalīties un varbūt pašiem pat izgudrot jaunus veidus, kā svinēt, bet ļoti daudzi ir pa vidu. Ne īpaši intraverti, kas tikai mājās grib sēdēt, ne tādi, kas izgudros jaunus veidus, kā svinēt.

Bet viņi priecīgi pievienosies, ja kāds ar lielāku māksliniecisko izdomu viņiem kaut ko liks priekšā. Tas ir pilnīgi normāli!

Daudziem joprojām spilgtā atmiņā ir jūsu runa „Rīgai 800” dziesmu svētku noslēgumā 2001. gadā, kur jūs aicinājāt visiem kopā teikt: „Mēs esam stipra tauta! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti! Mēs zinām, ko mēs gribam! Un, ko mēs gribam, to mēs varam! Un, ko mēs varam, to mēs darām!” Atminos, ka toreiz stāvēju kopkorī Jums aiz muguras, man bija 16 gadu, un es pavisam nosarku, pēc Jūsu aicinājuma to publiski atkārtojot. Likās – nu, kā es te tagad tā lielīšos… Likās, ka arī citi apkārt ir mazliet samulsuši. Kādēļ daudziem no mums ir tik grūti adekvāti novērtēt savu varēšanu un no tās publiski nekautrēties?

Tam ir vairāki slāņi. Senākais ir tāds: Eiropā līdz pat 19. gadsimta beigām un arī vēl 20. gadsimta sākumā bija ļoti strikta iedalīšana sociālajos slāņos. Palasiet 19. gadsimta baltvācu presi, kāda mūsu arhīvos ir dabūjama, un tur tiešām parādās šī milzīgā nicināšana pret zemniekiem, pret latviešiem, kuriem nekad nav bijis savas valsts. Lai gan pirms krustnešu iekarošanas bija dažādas valstis, tās bija cilšu valstis.

Nebija nacionālas valsts, taču savi valdnieki bija tā vai tā. Bet pret latviešiem bija nicinājums kā pret zemāku šķiru.

Un tas daudzos veidos turpinās arī ar protestantismu. Savā ziņā muižkungs izvēlējās, kas būs baznīckungs. Un protestantisms savā puritāniskajā izpausmē, kuras atbalsis jūs manāt arī Ingmara Bergmana filmās, ir – tu esi grēcinieks, tu nekam nederi, tev jātveras pie baznīcas palīdzības un jāprasa nožēlošana par saviem grēkiem.

Tam ir dziļas vēsturiskas saknes, un latviešiem – vienalga kādai konfesijai viņi pieder -  ir palikusi šī puritāniskā attieksme "stāvi pie ratiem un nelec citiem acīs".

Jo, ja tu pacel savu galvu pa daudz augstu, tev var arī "nogriezt kaklu," apmēram [tā], kā arī senos laikos vispār bija. Un otrs ir - neizrādies un neizliecies, jo neaizmirsti, kam tu piederi! Tu nepiederi pie kungu kārtas, tu piederi pie kalpu kārtas! Un tev nepiedien – nepiedien! – būt par sevi lepnam.

Tos visus gan vajadzētu sūtīt pašķirstīt latvju Dainas. Jo redziet, tas apbrīnojamais, kas ir - latvieši, kas uz laukiem dzīvoja savā vidē, viņiem bija visi senie tikumi. Meita un puisis lepojās par savu tikumu, to, ko viņi māk, zina un var,  par savu skaistumu, skaistu balsi, savu rotu, tērpu…

Un man šķiet, ka te ir mazliet… Kad nāca latvieši uz pilsētām un vēlējās iespraukties vidusšķirā, vācieši, baltvācieši ar nagiem un ragiem turējās pretī, viņus negribēja laist ģildēs un tamlīdzīgi. Bet tā vēlēšanās! Tā vēlēšanās kaut kā tikt uz augšu, bet darīt to klusām klusītiņām uz pirkstu galiem, lai gadījumā kāds nepamana un nenopļauj tevi tavā ceļā...

Tās ir tādas bailes – ja es pārāk izrādīšos, tad kāds mani nopļaus. Un tas ir dziļi mums ieaudzināts līdz kaulam.

Es to varu stāstīt no savas personīgās pieredzes. Kad es 11 gadu vecumā nonācu franču sabiedrībā, citas meitenes man teica: "Nu, ko tu sevi noniecini, kāpēc tu saki par sevi sliktu?" Tāpēc, ka man bija palicis tāds iespaids no pieaugušajiem, ka nav smalki, saprotiet, sevi slavēt. Ka tas nav piedienīgi! Man pat bija tik tālu: kad sniedzu priekšā savu doktorantūras eksperimenta shēmu, kas mums visiem semināros bija jāpārrunā, es ne tikvien prezentēju šo shēmu ar to domu, kas tai ir jāpaveic, bet arī jau baidīdamās, ko nu tur citi kritizēs, pati jau sāku kritizēt, kur eventuāli varētu būt kaut kādi vājie punkti. Mana profesore gandrīz sirdstrieku dabūja, kad viņa to noklausījās! Viņa teica: "Tev ir jāstāsta tas, ko tu māki darīt, ko tu gribi darīt un ko tu gribi paveikt. Kritiķi nāks vēlāk!"

Bet latviešiem tā ir: es jau iepriekš pats sevi nokritizēšu, un tad varbūt kāds cits mani nekritizēs. Mīļie radi, tas ir ļoti, ļoti psiholoģiski neveselīgi!

Man šķiet, mēs esam tajā ziņā mazliet ievainoti. Un pret to ir jācīnās!

Par pašapziņu ir jācīnās. Bērniem jau no mazotnes ir jāatgādina, ka katrs bērns ir skaists un gudrs savā veidā. Ka viņš ir mīļš, pieņemts, un ka viņam nav jākaunas, izņemot gadījumus, kad viņš citiem dara pāri.

Kopš šīs jūsu runas ir pagājuši 18 gadi, izaugusi vesela vēlētāju paaudze. Vai esam kļuvuši pašapzinīgāki, labāk apzināmies savu iekšējo spēku?

Raksturi ir dažādi, ir kautrīgāki jaunieši un ir drošāki. Man nav skaitļu, lai to zinātniski apstiprinātu, bet no saviem personīgajiem kontaktiem varu teikt – absolūti!

Uzskatu, ka ar katru gadu pašapzinīgu ļaužu skaits Latvijā vai pašapziņas līmenis, no kura nekaunas, tiešām lēnam pieaug. Manās acīs ir sistemātiska izaugsme.

Ar kādām sajūtām jūs raugāties uz populisma un nacionālisma pieaugumu Rietumu pasaulē? Cilvēki vairs neuzticas tradicionālajai elitei, uzskata, ka nekam vairs nevar ticēt… Uz ko tas ved?

Ja skatāmies pesimistiski vai „alarmistiski”, tad varētu teikt: „Der Untergang des Abendlandes!” Vārdu sakot – Rietumu pasaules sabrukums. Tad, protams, nāk prātā Kaligulas un Nerona Roma un Romas impērijas lēnais noriets, kas gan gāja gadsimta garumā, bet tomēr. Ja raugāmies vēsturē, civilizācijas iet ar viļņiem. Un Rietumu sabiedrībā bija viens tāds brīdis…

Protams, 1989. gadā, kad sabruka Berlīnes mūris, (..) bija šī sajūta, ka ir vēstures beigas – demokrātija ir uzvarējusi, kapitālisms ir uzvarējis! Bet tā bija maldinoša sajūta.

Ir demokrātijas principi, kas joprojām ir spēkā. Tās ir pilsoņu tiesības un pilsoņu brīvības. Berlīnes mūris bija pierādījums tam, kā brutāli tika ierobežotas pilsoņu brīvības. Cilvēks vēlējās doties pie saviem radiem Rietumvācijā, un uz viņu drīkstēja šaut, ko arī darīja. Bija pulcēšanās, domu brīvības, izvēles ierobežojumi. Bet alternatīvas – brīvība un atbildība – kas ir demokrātijā brīvam pilsonim… (..)

Brīvība ir pirmais solis. Tiesības ir pirmais solis. Bet, lai tās noturētu rāmjos un uz pareizām sliedēm, ir nepieciešama nemitīga modrība no pilsoņu puses par to, kas viņiem ir vērts un kas nav vērts.

Tiklīdz vairākums sāk to aizmirst, parādās ļaudis, kuru domas ir pavisam citādas. Te es atgriežos pie iepriekš teiktā: mēs esam ļoti dažādi. To es jau savā jaunībā dabūju konstatēt, strādājot pie dažādu diagnožu uzstādīšanas: veidi, kā būt neracionālam, ir bezgalīgi!

Lielbritānija jau ilgāku laiku stāv Eiropas Savienības (ES) durvīs. Vai pieļaujat, ka kādā brīdī arī Latvijas sabiedrība varētu nolemt, ka grib izstāties no ES?

Tādas zīmes es pašlaik nekur neesmu ne redzējusi, ne dzirdējusi. Savulaik ar lielu pārsteigumu lasīju tādu dīvainu interviju, kurā viens no mūsu ļoti talantīgiem un cienījamiem komponistiem nāca ar tādu deklarāciju, ka Eiropa esot galīgi nekam nederīga un neko labu neesot atnesusi. Vienīgā kultūra, kas latviešiem jelkad bijusi, esot bijusi tad, kad latvieši bijuši krievu pakļautībā, un viss, ko mēs esot ieguvuši no Eiropas, ir grafiti un prostitūcija. Nu, tādas domas pa brīžam uzpeld…

Un es nezinu, vai šeit vainojams vecuma marasms vai kādas personības īpatnības, bet mūsu vidū ir ļaudis, kas tā domā. Bet, lai runātu par kādu kustību, kādas vietām ir, - piemēram, „breksiteriem” bija vesela kustība, parlamenta deputāti un tā tālāk – man šķiet, ka salīdzinājumā ar to… Varbūt esmu tuvredzīga, bet neko tādu neesmu pamanījusi.

Šķiet, arvien vairāk dzīvojam savos „burbuļos”, kaismīgi iestājamies katrs par savu personīgo sāpi, bet nereti esam vienaldzīgi pret citiem. Kā orientēties mūsdienu informācijas troksnī un saprast „lielo bildi”?

Tradicionāli tam ir īpašas profesijas, piemēram, mediji, kas šo informācijas filtrēšanu ļaudīm varētu palīdzēt veikt. Bet mediji jau arī dzīvo katrs savā „burbulī”. Cilvēku informācijas pārstrādes kapacitāte, protams, ir ierobežota. Mēs neesam „superserveri”, tas tagad ir pierādīts. Tomēr tai pašā laikā šī kapacitāte ir apbrīnojami plaša.

Tā ka ar mazu palīdzību, uzmundrinājumu, ko sniedz laba izglītība, intelektuāla un garīga atvērtība, kas tiek iemācīta jau no bērna kājas – interesēties par pasauli un to, kas notiek apkārt -, arī empātija pret cilvēkiem. Empātija bērnam ir jāiemāca. Daļēji tā ir iedzimta, bet galvenokārt tā nāk no agriem kontaktiem zīdainim ar personu, kas viņu kopj, tur siltumā un pabaro. Vēlāk, protams, ģimenē, draugu un radu lokā, skolā – tas viss lēnām ir jāieaudzina. Un tad atkal ir jāatceras: ne visi cilvēki ir vienādi intelektuāli apdāvināti. Ir tādi, kuru intereses pēc viņu dotībām būs varbūt koncentrētas uz to, kas viņiem ir vistuvākais, un ir tādi, kuriem interesē viss un kuri līdz sirmam vecumam turpinās interesēties par visu. Ar šo dažādību ir jāsamierinās.

Kādas manas kolēģes meitai skolā nesen bija uzdots rakstīt 18. novembra runu. Abas ar mammu bija likušas galvas kopā un sapratušas, ka tas galīgi nav viegli – uzrakstīt ko tādu, kas citus iedvesmotu un nebūtu didaktiski. Ja jums šodien būtu jāraksta 18. novembra runa, ko jums gribētos pateikt?

Man gribētos pateikt, ka priecājos, ka savu laiku esmu nokalpojusi un ka tagad kādam citam par to ir jārūpējas!

Bet, protams, mans vēlējums tautai būtu tas pats, kāds tas vienmēr ir bijis: novērtēt tās mūsu senču vairāku gadsimtu garumā lēnām pamostošās cerības, ka viņi kā cilvēki varētu tikt novērtēti tāpat kā jebkurš cits.

Vārdu sakot, ka

latviešu tauta nav kalpu tauta, ka viņi ir TAUTA. Tauta ar savu spēju valdīt par saviem likteņiem.

Es domāju par manu vectēvu paaudzi, kas cīnījās Brīvības cīņās, un tās bija ļoti asiņainas un grūtas. Uzbrukumi mums nāca no divām dažādām pusēm, un pašu starpā arī nebija vienprātības.

Un es vēlētos atgādināt:

lai kādas varētu būt domstarpības, mums jāatceras, ka valsts mums ir tikai viena. Un pāri visām domstarpībām ir jāatceras par valsts interesēm un par Latvijas izdzīvošanas interesēm.

Bet visvairāk, protams, ir jāatceras - ja nu mums mūsu senči ir izcīnījuši un vēstures notikumi mums ir bijuši tik labvēlīgi tiktāl, ka mūsu pūliņi varējuši vainagoties ar brīvību, tad neaizmirsīsim, kad tā ir dārgi pirkta, turēsim to svētu un augstu. Un darīsim paši savu tiesu, nāksim ar savu pienesumu, lai būtu attaisnojums, ka ir pasaulē tāda valsts kā Latvija.

Novembrī dabā sākas gada tumšākais laiks, kas daudziem saistās arī ar psiholoģiski drūmāku omu. Kas jums šajā laikā sagādā prieku un palīdz tikt tumšumam pāri?

Vajag iedegt lampas un gaismas, iedegt svecītes! (Smejas) Esmu ievērojusi, cik daudz mēs viens otram dāvinām svecītes Ziemassvētkos. Tas ir tīri instinktīvs žests, ka mums vajag vairāk gaismas. Zinātniski ir pierādīts, ka mūsu smadzenes patiešām alkst vairāk gaismas. Mums tīri fiziski vajag fotonus! Bet, protams, mums tos vajag arī garīgi. Ja man uzzied kāda Āfrikas vijolīte, kamēr citas vēl snauž, man tas rada milzīgu prieku!

Domāju, ka katram jāskatās – vai nu tā ir puķīte uz palodzes, sunītis, kaķītis, draugs, mazbērns, dzīvesbiedrs, bērns – papriecāties par to! Dažreiz pietiek vienkārši paskatīties mākoņos.

Tie paši pelēkmelnie, tumšie mākoņi – paskatieties, vai tur nav kāda interesanta forma. Varbūt tā jums nāks ar kādu patīkamu ziņu!

Dienu pēc „Lielā Kristapa” balvas ceremonijas Latvijas Radio aicināja Jēkabu Reini uz sarunu. Tā notika Nacionālajā teātrī, kad aktieris tikko bija nospēlējis Marģera Skujenieka lomu izrādē „Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris”. Todien viņam bija ļoti saspringts darba grafiks, jo, svētkus gaidot, valsts dibināšanai veltītā izrāde tika spēlēta trīs reizes dienā ar nelielām atelpas pauzēm.

Reinis pateicās visiem, kas devuši viņam šo iespēju parādīt sevi, un atzina, ka tālāk “sekoja milzīgs darbs un atbildības sajūta, un vēlme sniegt labāko, ko es varu dot”  

Viņš atzina, ka, pateicoties lomām seriālā “Sarkanais mežs” un filmā “Dvēseļu putenis”, viņam bijusi iespēja iepazīt vēstures posmus Pirmā pasaules kara un Otrā pasaules kara laikā. Viņš vienmēr interesējies par vēsturi, bet “šoreiz biju spiests padziļināti interesēties”, un bijis arī daudz atklājumu.

Reinis stāstīja, ka iepriekš īsti nezinājis, ka tēva vectēvs un viņa brāļi bija strēlnieki, kuri pēc tam Sēlijas novadā dabūjuši zemi, un izrādījās, ka mammas tēvs bija Latvijas armijas virsnieks, bet viens radinieks bijis leģionārs, kurš pēc tam caur Vāciju devies uz Angliju.

Reinis stāstīja, ka pats sevi uzskata vairāk par “zemes cilvēku”, kuram gan piemīt arī avantūrista gars; tas ir, “bet esmu iemācījies to kontrolēt”.

Jēkabs Reinis arī atklāja, ka, lai gan pašlaik viņš spēlē nopietnas lomas, viņš ļoti cer, ka būs arī kāda komiska un asprātīga loma un varēs izsmieties kopā ar skatītājiem un kolēģiem.   

Savukārt valsts svētkos viņš novēl visiem novērtēt to, kas mums ir dots, jo tik daudzi ir atdevuši dzīvību par mūsu valsti. “Man ir pārliecība, ka manai un jaunākai paaudzei ir dzimtenes izjūta, būtiski izprast to, ka šī ir vienīga vieta pasaulē, kur ir mūsu īstās mājas un kur esam gaidīti,” sacīja Reinis.  

Lai arī šonedēļ Saeima lēma, ka izvirzīt Latvijas Bankas prezidenta amata kandidātus varēs no 22. novembra, jau līdz šim politiķi ir sākuši sarunas ar vairākiem publiskajā telpā izskanējušiem pretendentiem. Proti, Latvijas Bankas padomes locekli Mārtiņu Kazāku, bijušo Finanšu ministrijas valsts sekretāri Sanitu Bajāri un Fiskālās disciplīnas padomes locekli Innu Šteinbuku. Viņi jau ir arī apliecinājuši gatavību ieņemt šo amatu.

Šonedēļ šo pretendentu pulkam ir piepulcējies vēl viens – bijušais Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs Uldis Cērps. Pēc darba komisijā Cērps ilgus gadus strādājis banku uzraudzībā Zviedrijā, bet pašlaik strādā Apvienoto Arābu Emirātu Centrālajā bankā par prezidenta padomnieku.

Par kandidēšanu uz Latvijas Bankas prezidenta amatu Cērps paziņoja pats un intervijā Latvijas Radio skaidroja, ka līdz šim viņam bijušas tikšanās ar divu politisko spēku – “Attīstībai/Par!” un Nacionālās apvienības – frakcijām. Viņš cer tikties arī ar citiem politiķiem.

“Man ambīcija nav pašam ieņemt šo amatu. Mana ambīcija ir nodrošināt to, lai politiķiem būtu pietiekami labas izvēles iespējas,” sacīja Cērps.

Cērpam ir padomā virkne uzlabojumu, kas būtu nepieciešami Latvijas Bankā. Viņš vēlas vairot  iedzīvotāju uzticēšanos Latvijas Bankai.

Tāpat viņš redz iespēju Latvijas Bankai darboties ar mazāku budžetu: “Man ir grūti pateikt, par cik precīzi mazāku.” Cērps norādīja, ka Latvijā centrālās bankas darbība izmaksā par 16 miljoniem eiro vairāk nekā Igaunijā un tikpat, cik Lietuvā, kur centrālajai bankai ir arī banku uzraudzības funkcijas. Turklāt strādājošo skaits Latvijas Bankā ir lielāks nekā šādā institūcijā Zviedrijā.

“Un, protams, organizatoriski jautājumi par to, kāda ir vadība Latvijas Bankā, vai ir pietiekama viedokļu daudzveidība Latvijas Bankas padomē,” norādīja Cērps.

Viņaprāt, Latvijas Bankai ir iespējams arī analītisko darbu organizēt efektīvāk: “Ja paskatāmies uz dažām no šīm analīzēm, tās nav pietiekami konkrētas. (..)

Ir vairākas indikācijas, kas norāda, ka Latvijas Bankas funkcijas var veikt efektīvāk.”

Iespējamā Latvijas Bankas un banku uzrauga apvienošanā Cērps saskata ieguvumus, jo tādējādi “mazā valstī ar ierobežotiem resursiem mēs varētu piesaistīt labākos darbiniekus abu valsts iestāžu funkciju veikšanai”. Šāds solis arī ļaušot izmantot abu iestāžu resursus attiecību stiprināšanai ar tādiem stratēģiskajiem partneriem kā ASV, cīņai ar nelegālu līdzekļu atmazgāšanu.

Cērpa ieskatā Latvijas Bankai jāseko līdzi pasaules procesiem: “Daudzi saka, ka uzraudzības funkcijas nav savietojamas ar tirgus attīstības funkciju. Tur ir interešu konflikti, bet tie ir menedžējami.”

KONTEKSTS:

Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča amata pilnvaru termiņš beidzas 21. decembrī. Kandidatūras šim amatam jāizvirza no 22. līdz 29. novembrim. Saskaņā ar likumu Latvijas Bankas prezidentu pēc ne mazāk kā desmit deputātu ierosinājuma ievēlē amatā Saeima.

Melbārdes teiktais īsumā:

• Pārmaiņas ir ļoti lielas - dzīve it kā starp vairākām kultūrtelpām;
• Melbārdes prioritātes - runāt par izaicinājumiem mazajām valodām;
• Parlamentāriešu vidū atšķiras viedokļi par to, kas ir Eiropas dzīvesveids.

Ella Semjonova: Tad, kad startējāt vēlēšanās, bijāt minējusi, ka vēlaties pārmaiņas savā dzīvē. Vai tās pārmaiņas ir [panāktas], un kādas tās ir?

Dace Melbārde: Paldies, protams, pārmaiņas ir ļoti lielas. Šobrīd es strādāju starptautiskā organizācijā, regulāri satiekos ar cilvēkiem no dažādām pasaules valstīm, runāju vairāk svešvalodās nekā dzimtajā valodā, bet man ir prieks, ka Eiropas Parlamenta deputātam ir bieži iespēja būt un ir jābūt arī Latvijā. Tā dzīve ir kā starp vairākām kultūrtelpām. Paveras ļoti plašs horizonts pasaules izzināšanā un no savas puses - iespēja darboties Eiropas mērogā un dot savu ieguldījumu.

Un noteikti arī stāstīt par latviešu valodu, palielināt tās lomu Eiropas Savienībā. Kādā veidā plānojat to panākt?

Jā, viena no man būtiskām prioritātēm ir runāt par mazo valodu un kultūrtelpu saglabāšanu un bagātināšanu 21. gadsimtā, kad strauji attīstās digitalizācija. Jaunā paaudze, bet ne tikai, lielu daļu sava laika pavada digitālajā telpā, kur dominē angļu valoda, dominē Amerikā ražotie produkti, kas pamatā ir angļu valodā.

Tas rada izaicinājumus latviešu valodai, un tāpēc es pie katras iespējas šo jautājumu aktualizēju.

Jā, es gribēju saprast, kādā veidā varētu to izdarīt. Varbūt padomā ir jau kaut kādas iniciatīvas, pasākumi, ko varētu virzīt caur EP Izglītības un kultūras komiteju?

Var rosināt īpašas ekspertu diskusijas, kas [problēmai] pievērš eiroparlamentāriešu uzmanību, jo tā ir pirmā lieta, kas jāpanāk. Jāpanāk ir tas, ka Eiropas Parlaments uz šo jautājumu saasina uzmanību. To var izdarīt, organizējot īpašas ekspertu diskusijas, rosinot pētījumus. Tā kā metodes ir dažādas.

Kādus mērķus izvirzījāt, strādājot Izglītības un kultūras komitejā un Eiropas Parlamentā kopumā. Kādus stratēģiskos mērķus vēlaties panākt piecu gadu laikā?

Pirmā lieta, ko jau minēju, ir mazo kultūrtelpu un valodu telpu saglabāšana, lai Eiropas Savienības moto "Vienoti daudzveidībā” strādātu pēc būtības, nevis tikai kā lozungs. Ja mēs runājam vēl par kultūru, tad man ir svarīgi strādāt pie Eiropas kultūras mantojuma gada turpinājuma. Piemēram, es iestāšos par to, lai nenotiktu tas, kas notika iepriekšējā Eiropas fondu plānošanas periodā, kad kultūras infrastruktūras projektiem tika uzlikti ierobežojumi.

Kultūras infrastruktūra bija vienīgā, kurai tika uzlikti ierobežojumi.

Līdz ar to faktiski Eiropas Savienības valstīm, īpaši Centrālās un Austrumeiropas valstīm, kurām kultūras infrastruktūra ir daudz sliktākā stāvoklī nekā Rietumeiropai, faktiski tika radīti šķēršļi, apgūstot Eiropas fondu finansējumu, ieguldot to tajos infrastruktūras projektos, kas mums patiešām ir akūti nepieciešami. Bet ir ļoti svarīgi runāt arī par nemateriālo kultūras mantojumu, kas ir bagātīgi saglabājies tieši Centrālās un Austrumeiropas valstīs. Tāpēc arī ilgus gadus Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības līmenī nav aktualizēts, jo Eiropas Savienībā izteikti dienaskārtību nosaka lielās Eiropas Savienības dalībvalstis.

Vai jūsu prioritāšu sarakstā būs arī profesionālās žurnālistikas stiprināšana?

Šeit ir vairāki jautājumi, kas, manuprāt, ir ļoti būtiski. Ir jāturpina kopīgs darbs pie dezinformācijas jautājumu risināšanas. Ir jādomā, kā veidot labāku dialogu ar digitālajām platformām. Faktiski šobrīd tiek runāts par ētiskajiem standartiem, bet, man šķiet, ar tiem diez vai pietiks. Mēs kaut kādā brīdī tomēr nonāksim arī pie tiesiskā regulējuma,

kādā veidā prasīt atbildību no digitālajām platformām par dezinformācijas izplatīšanu, par naida runas izplatīšanos un tamlīdzīgi.

Man ir jāpiebilst, ka mana otra komiteja, kurā es darbojos, ir Vides komiteja. Tas, manuprāt, ir būtiski Latvijai tādā ziņā, ka mūsu sabiedrība nepietiekoši pievērš uzmanību klimata pārmaiņām, vides problemātikai, jo [daudzi uzskata, ka] mūs jau tas tā burtiski tik ļoti neskar. Ir pat cilvēki, kas priecājās, ka klimats paliek siltāks. Bet kopumā klimata pārmaiņas un vispār vides piesārņotība ir liela pasaules mēroga problēma. Eiropas Parlaments ir izvēlējies būt par vienu no līderiem pasaulē, kas aktīvi veido dienaskārtību un nāk ar ļoti konkrētiem risinājumiem.

Es domāju, ka Latvijā galvenais izaicinājums ir kopā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju atrast Latvijas ceļu, kā mēs veidojam aizvien vairāk videi draudzīgu politiku, ieviešam aprites ekonomiku, kopumā mainot sabiedrības izpratni par tās dzīvesveidu. Šeit es pat redzu kultūras un vides sinerģiju, jo ar kultūras līdzekļiem, mākslas līdzekļiem var ietekmēt cilvēku izpratnes un arī uzvedības maiņu.

Tā kā Grētas Tūnbergas aicinājumā esat ieklausījusies.

Jā, par šo meiteni daudz šobrīd runā. Bet es apbrīnoju viņas drosmi. Cik daudzi no mums tajā vecumā vispār bija gatavi domāt par globālām problēmām, kur nu vēl izrādīt kaut kādu aktīvu protestu? Tā kā šajā ziņā cepuri nost meitenes priekšā.

Kā jūs vērtējat Eiropas Komisijas priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas piedāvāto komisijas sastāvu?

Kopumā jāsaka, ka šī laikam ir pirmā komisijas komanda, kur vairāki komisāru kandidāti saņem Eiropas Parlamentu deputātu noraidījumu, noraidošu attieksmi. Gan Rumānijas, gan Ungārijas kandidāti, gan franču pretendente uz komisāres amatu saņēma ļoti asu vērtējumu. Ir dzirdēts no kolēģiem, ka arī lauksaimniecības komisāram no Polijas negāja viegli. Bija arī ļoti labas noklausīšanās. Par kultūras, izglītības, zinātnes jautājumiem atbildību uzņemsies Bulgārijas pārstāve Marija Gabriela, kas izcili sevi prezentēja.

Man arī bija jāraksta atsauce un Eiropas konservatīvo grupas vārdā jādod vērtējums. Es iedevu ļoti pozitīvu vērtējumu. Ļoti spēcīgi sevi komisāru noklausīšanās reizē parādīja arī Margaritis Shins, kas būs viens no viceprezidentiem un atbildēs par Eiropas dzīvesveida aizsardzību. Šīs diskusijas bija ļoti asas. Parlamentāriešu vidū stipri atšķīrās viedokļi par to, kas ir Eiropas dzīvesveids un vai vispār tas ir jāaizsargā, kas man bija ļoti liels pārsteigums. Vairākuma vidū dominē viedoklis, ka šādu nosaukumu viceprezidentam nevajag.

Un kāds ir jūsu viedoklis?

Es biju viena no tiem, kas uzskatīja, ka vajag. Ja mēs skatāmies pasaules mērogā, mēs esam Eiropas reģions, mēs pārstāvam Eiropas kopienu, kurai ir skaidras Eiropas Savienības dibināšanas dokumentā nodefinētas pamatvērtības.

Mūs vieno arī Eiropas kultūra, kurai ir savas īpašās saknes.

Mūs arī vieno kopīgi mērķi attiecībā uz nākotni. Tas nešķiet nekas peļams - domāt par Eiropas kultūras telpas aizsardzību. Jāsaka gan, ka fon der Leienas kundze šim nosaukumam ir piešķīrusi ārkārtīgi plašu pasākumu kopumu, kas acīmredzot arī izsauca daudzas neskaidrības. Viņas izpratnē tas ietver gan iekšējās drošības jautājums, gan naudas atmazgāšanas jautājumus, gan korupcijas jautājumus, tiesiskumu.

Taču faktiski diskusijas izraisīja tas fakts, ka amata uzdevumos iekļauti arī migrācijas jautājumi. Tad ir jautājums - ko tas īsti nozīmē? Vai tas nozīmē, ka Eiropas ierastais dzīvesstils ir jāaizsargā no iebraucējiem, vai arī otrādi - parādīt, ka Eiropas vērtību pamatā ir cilvēktiesības un imigrantu tiesību aizsardzība?

Par šo jautājumu diskusija notika ne tikai Eiropas Parlamenta ietvaros, bet izvērsās arī Eiropas dažādu spārnu līderu starpā. Un tur parādījās patiešām ļoti atšķirīgas izpratnes, ko nu katrs saprot ar eiropiešu dzīvesveida aizsardzību. Piemēram, Marija Lepēna nāca ar paziņojumu, ka šāda viceprezidenta amata izveide ir galēji labējo ideoloģijas uzvara un faktiski piešķīra politisku nokrāsu tam, kas izsauca liberāļu protestu un pretestību pret to, ka šādā veidā to var interpretēt. Protams, fon der Leienas kundze nebija to šādā veidā interpretējusi. Lasot viņas dienaskārtību Eiropai, ko viņa prezentēja vienlaikus ar savu kandidatūru Eiropas Parlamentā, es redzu, ka viņa vairāk tomēr raugās uz migrāciju kā uz Eiropas atvērto durvju politiku. Tas, protams, izsauca lielu pretestību no Eiropas konservatīvo spārna.

Un pēdējais jautājums, ko uzdošu, ir par delegāciju, kurā strādājat - attiecībām ar Austrāliju un Jaunzēlandi. Kāpēc tāda izvēle, un kāds tur mērķis?

Mana pirmā izvēle bija Kaukāza valstis. Es savu pieteikumu uzrakstīju, ka gribētu strādāt ar Kaukāza valstīm. Bet uz šo delegāciju bija ārkārtīgi liela konkurence un līdz ar to man bija iespēja Kaukāza valstīs iegūt aizvietotāja statusu. Tad es izrādīju interesi par NATO valstīm un ieguvu iespēju strādāt ar Austrāliju un Jaunzēlandi, kas, man liekas, ir ļoti labi, jo šobrīd Ārlietu ministrija ver vaļā vēstniecību Austrālijā. Austrālijā un Jaunzēlandē ir plaša latviešu kopiena. Es esmu arī bijusi gan Jaunzēlandē, gan Austrālijā, un šīs valstis nav man pilnībā svešas.

Līdz ar to dosities vēl.

Ja darbs liks to darīt, tad jā. Bet, man liekas, klausītājiem ir svarīgi zināt, ka Eiropas parlamentāriešiem ir ļoti strikti ierobežotas oficiālās vizītes. Trīs dienas ir maksimālais laiks, ko mēs varam atrasties ārvalstu vizītēs.

Anda Nulle: Jāatzīstas, ka patiesībā tādā hospitālī, kur tiešām ved ievainotos no kara lauka, es biju pirmo reizi. Es atcerējos no Tartu Universitātes studiju laikiem, kad kaut ko mums mācīja par kaujā gūtajām traumām, par šķirošanām. Bet, nonākot kara hospitālī un redzot to ainu, es atzīšos, bija daudz ko pārdomāt par dzīvi kara apstākļos un dzīvi te, Latvijā, kur mums viss ir mierīgi.

Kas ir tas, kas paliek atmiņā no tās ainas?

Biju Kijevas galvenajā kara hospitālī, kurš ir milzīgs un, kā viņi stāsta, vecākais Eiropā. Sena ēka ar piebūvēm, bet ar jūtamu vēsturisku auru. Ukrainā atlasīt cietušos mēs no “Vaivariem” bijām jau otro reizi. Taču tajā pirmajā reizē mēs vairāk tikāmies ar kara darbības veterāniem – tiem, kas bija demobilizēti un jau ilgāku laiku pēc gūtajām traumām. Tas bija pilnīgi cits kontingents. Savukārt šeit mēs atradāmies reāli kara hospitālī, un ievainotie bija aktīvā kara dienesta jaunieši, jauni puiši.

Tas, kas mani šoreiz arī pārsteidza, - parasti ar militāristiem viss ir ļoti strikti, noteiktos rāmjos un noteiktos laikos. Mēs kopā ar vēstniecības darbiniekiem devāmies uz hospitāli norunātajā laikā, un pēkšņi mums ir jāgaida, un tas nav tā tipiski no viņiem, ja ir sarunāts. Un vēlāk izrādās, ka mēs nevarējām piebraukt tur, kur bija plānots, jo tikko bija ieradusies lidmašīna no kara darbības zonas ar nupat ievainotiem karavīriem un šie pacienti tiek sašķiroti pa nodaļām. Nu, tad, tiešām tās sajūtas bija tādas, ka tur notiek reāls karš un šeit ir reāli ievainotie – jauni cilvēki, kas, paldies Dievam, ir izglābti, bet ar ārprātīgi smagām traumām un ievainojumiem.

Daudz kas tur bija šokējošs, bet šī sajūta, ka karš ir turpat blakus, tā bija ļoti jocīga.

Kā mediķi izvēlas rehabilitējamos karavīrus, jo, visticamāk, palīdzība tur nepieciešama lielam skaitam cietušo?

Tā ir ļoti cieša sadarbība ar Ukrainas mediķiem, ar kara hospitāļa ārstiem, jo mēs nodefinējam, ko mēs šeit, Latvijā, varam piedāvāt un kādi, mūsuprāt, būtu tie pacienti, kuriem varam palīdzēt. Atlase notika konsīlija veidā – Ukrainas ārsti sagatavoja noteiktu skaitu pacientu. Un, iepazīstot pacienta vēsturi, izmeklējumus un arī izrunājot ar pašu karavīru, kādi ir viņa mērķi un uz ko viņš ir gatavs atveseļošanās procesā. Un balstoties uz tā, mēs faktiski arī veicām šo izvēli. Kā jūs teicāt,

ir ļoti grūti izvēlēties, jo palīdzība vajadzīga ļoti daudziem.

Bet Latvija ir maza valsts un šī ir vairāk tāda humāna misija, kurā palīdzēt varam nelielam skaitam ievainoto karavīru.

Minējāt, ka šoreiz tie karavīri vairāk bijuši jaunieši. Bet no tā laika, ko viņi Latvijā pavadīja rehabilitācijā, vai jums radās kāds priekšstats par viņiem – kāds ir viņu psiholoģiskais profils, kādi ir šie cilvēki?

Priekšstats radās ne tikai šajās 18 rehabilitācijas dienās, bet jau tur – kara hospitālī. Bija tāda sajūta, ka viņi ir ārkārtīgi motivēti.

Un viņi nebija čīkstoši, bēdīgi vai depresīvi, kā varētu iedomāties brīdī, ja jaunam cilvēkam sprādzienā pazaudētas abas kājas.

Patiesībā viņi bija ļoti pozitīvi noskaņoti uz rezultātu un neapšaubāmi ārkārtīgi garīgi stipri un milzīgi patrioti. Mani pārsteidza šis karavīru profils tādā pozitīvā ziņā

Tas ir tikai viens rehabilitācijas posms, un, iespējams, viņi izies tādu vēl un vēl. Bet kā ir vispār ar kara traumām, vai ir iespējams pēc tām atkopties, un vai cilvēks spēj atgriezties iepriekšējā rutīnā? Proti, vai radās secinājumi par to, kādi šie jaunieši ieradās “Vaivaros” pirmajā dienā un kādi viņi no šejienes devās prom?

Viena lieta ir rehabilitācija fiziskam ķermenim. Mēs labāk mākam tikt galā ar gaitas korekciju, pārvietošanās uzlabošanu, locītavu funkciju uzlabošanu un to, ko kopumā varam darīt ar ķermeni. Taču daudz sarežģītāk ir psihes un psiholoģiskā rehabilitācija. Taču jāatzīst, ka šiem puišiem varbūt tādēļ, ka viņi bija tikko aktīvajā kara dienestā esoši, ar viņiem psiholoģiskajā aspektā strādāt bija vieglāk nekā ar to iepriekšējo grupu, kas bija jau veterāni.

Vai ir iespējams vispār atkopties?

Līdz galam rehabilitāciju nekad nav iespējams veikt, jo vienmēr parādās jauni mērķi, ko sasniegt.

Taču no šiem 14 karavīriem desmit pacientiem bija veiktas dažāda veida amputācijas – kājas, rokas. Lielākajai daļai jau bija izgatavotas protēzes gan Vācijā, gan Amerikā. Tās ir augstas kvalitātes tehnoloģijas, bet tās jāiemāca arī pareizi lietot, lai tiešām būtu ērti dzīvot. Un šiem puišiem mēs iemācījām labāk kustēties, labāk staigāt.

Viens ir tās profesionālās atziņas, novērtējot, kā izmainījusies gaitas biomehānika un kāds ir tas leņķis, ko viņš locītavā var sasniegt. Bet daudz svarīgāk bija tas, ka

viņi paši teica, ka šeit jau otrajā dienā iemācījās lietas, ko tur nevarēja izdarīt pusgadu.

Un tas ir rādītājs, ka esam izdarījuši kaut ko labu. Runājot par Ukrainas rehabilitāciju, tā ir ļoti dažādā līmenī. Kaut kur tā sāk attīstīties, bet daudz kur ukraiņu speciālisti ir tajā punktā, kur mēs bijām pirms 25 gadiem – ir zināšanas, ir virziens, bet trūkst tādu speciālistu kā ergoterapeiti, fizioterapeiti.

Vai izdevās aprunāties ar personālu par šo tēmu? Vai arī jums pašai radās kādi novērojumi, kā Ukrainas kara medicīnai visvairāk pietrūkst kopš militāra konflikta – vai tās ir darbarokas vai resursi, medikamenti?

Ņemot vērā pieredzi, ko viņi ir uzkrājuši pa šiem gadiem, es domāju, ka ar kara traumām viņi tiek galā ļoti labi. Problēma, ko darīt pēc tam. Tātad cilvēks ir izdzīvojis, viņam ir sniegta neatliekamā un ķirurģiskā palīdzība, lai izglābtu dzīvību vai saglābtu konkrēto ekstremitāti, orgānu. Bet pēc tam jau ar to ir jādzīvo. Un varbūt tā mazliet pietrūkst, tādas pēctecības.

Arī domājot par šiem karavīriem, lielākā daļa no viņiem gribēja atgriezties aktīvajā kara dienestā, bet dzīve ir tāda, ka viņiem visiem būs jāatgriežas parastajā ikdienas dzīvē, ārpus kara un armijas. Un tad ko šiem cilvēkiem darīt, kā viņus adaptēt jaunajai dzīves situācijai? Gan ar ķermeniskām kaitēm, gan psiholoģiski viņi, protams, ir izmainīti.

Es domāju – tā ir milzīga Ukrainas problēma, kā šiem cilvēkiem, kas aizstāvēja savu zemi, nodrošināt normālu dzīvi turpmāk.

Pērn mēs bijām gan Harkovā, gan Kijevā. Ja Harkovā varēja just kara klātbūtni, tad Kijevā to nevar just. Tur ir smaidīgi cilvēki, dārgās mašīnas un, šķiet, bagāta valsts, kur, šķiet, ikdienā neviens īpaši neaizdomājas par karadarbību valstī. Es domāju, ka tie kontrasti pastāv viņiem arī pēc tam, kad šie karavīri atgriežas normālajā dzīvē. Tas nav vienkārši.

Kopš 2014. gada rehabilitācijas kursu ar Latvijas valsts atbalstu izgājušas 33 Ukrainas karā cietušās militārpersonas. Vai šo atbalsta programmu ir plānots arī turpināt?

Es ceru, ka jā. Šobrīd ir jau pozitīvs signāls, ka “Vaivari” un arī mūsu Ārlietu ministrija ir izteikusi gatavību pieņemt tos karagūstekņus, ko atbrīvoja septembrī. Tā gan būs cita veida rehabilitācija, jo tā būs vairāk šī kara psiholoģisko aspektu rehabilitācija. Es ļoti ceru, ka šis process turpināsies, bet, protams, tas atkarīgs no valdības atbalsta.

Pēc pieredzētā Ukrainas kara hospitālī, kā jūs vērtējat, vai Latvija kopumā pietiekami sniedz atbalstu Ukrainas bruņotajā konfliktā cietušajiem – ne tikai valsts, bet arī sabiedrība?

Man ir ļoti grūti un viennozīmīgi teikt tādu vērtējumu, jo jāsaprot, ka esam maza un patiesībā arī nabadzīga valsts. Bet šī gatavība palīdzēt ar to, ko varam, nu, tā mūsos ir liela. Varbūt tā ir mūsu bagātība – būt gataviem palīdzēt.

Kamēr šeit bija ukraiņu karavīri, es izjutu, ka mūsu sabiedrība ir ļoti gatava iesaistīties un sniegt atbalstu.

Mēs esam gatavi turpināt ar citiem karavīriem, un patiesībā ne jau tikai mēs palīdzam ukraiņiem, jo, kamēr viņi bija šeit, mums bija iespēja strādāt ar tik smagām un komplicētām traumām, ar kādām mēs nekad nebūtu saskārušies. Mēs augām gan profesionāli, gan arī viņi palīdzēja augt cilvēciskās attiecībās un vērtībās ne tikai šeit “Vaivaros”; bet arī citi, kas ar viņiem šeit satikās, vienaldzīgi nevarēja palikt.

• Jāattīsta ekonomika un vienlaikus jāsaudzē vide. Tam ir vajadzīgas lielas investīcijas.
• Atbalstam “zaļajai enerģijai” ir jābūt, bet samērīgam, lai tas mūs nepadarītu nekonkurētspējīgus.
• Attiecībā uz iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanu vajadzīgi stingrāki regulējumi.
• Jāsamazina pārtikas atkritumi, jo tiek izmesta arī laba pārtika.
• Ekonomikas stimulēšana nav pareizais risinājums; jāatbalsta mazie un vidējie uzņēmumi.
• Mums jākontrolē Āfrikas un citiem reģioniem nosūtītā palīdzība.

Latvijas Radio: Jūs esat izvēlējusies strādāt Ekonomikas un monetārajā komitejā un esat arī ievēlēta par lielākās Eiropas Savienības (ES) ārvalstu delegācijas sadarbībā ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm viceprezidenti. Kurā no vietām darbs ir svarīgāks – komitejā vai arī delegācijas sastāvā?

Inese Vaidere: Aptuveni rēķinot, deviņas desmitdaļas vai arī pat vairāk ir darbs komitejā un apmēram viena desmitā daļa šajā delegācijā.

Šī komiteja, manuprāt, ir šajā laikā viena no svarīgākajām, jo mums ir vajadzīga ekonomika, kas ir ilgtspējīga, kas ir gudra un kura dod labumu visiem cilvēkiem, ne tikai tiem, kas ir uzņēmēji, bet, kā mēdzam teikt – arī darbaļaudīm. Un otra komiteja, kurā darbošos, ir vides komiteja [Inese Vaidere ir arī aizstājēja Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejā - red.]. Šīs abas komitejas apvieno svarīgāko, kas šobrīd Eiropā un pasaulē ir jādara.

Proti, mums ir jāattīsta ekonomika, tā ir jāpadara gudra, ilgtspējīga, un mums ir jāsaudzē vide.

Lai mēs panāktu mērķi, ko paši sev esam izvirzījuši, proti, līdz 2050. gadam panākt klimata neitrālu ekonomiku, jārēķinās, ka tas, protams, ir saistīts arī ar ļoti lielām investīcijām. Ir lēti kurināt ogles un turpināt izmantot masveidā naftas produktus, ražot plastmasu, bet, lai pārietu uz videi draudzīgu ražošanu, tur ir vajadzīgas milzīgas investīcijas. Un tieši šo abu komiteju sadarbība – ekonomikas un vides – tas ir tieši tas, kā es vislabāk varētu pārstāvēt gan Latvijas, gan arī Eiropas intereses.

Latvijā pēdējā laikā daudz tiek runāts par obligātās iepirkuma komponentes jeb OIK atcelšanu vai samazināšanu. Taču tas Latvijā ir atbalsts "zaļajai enerģijai". Kāda ir Eiropas pieredze? Ko jūs ieteiktu darīt Latvijā, jo bez šāda veida atbalsta tāpat neiztiksim?

Tas ir arī piemērs, kā ļoti labu ideju var sabeigt. Ideja ir ļoti laba – veicināt "zaļās enerģijas" attīstību. Bet gala rezultātā tas ir izveidojies par rezervuāru, no kura pasmelties papildu līdzekļus diemžēl arī negodīgiem uzņēmējiem. Un tas ir kļuvis par milzīgu slogu arī mājsaimniecībām. Es, protams, neesmu tas cilvēks, kas atrisinās šo problēmu sīkumos. Taču

domāju, ka ir jābūt atbalstam atjaunojamiem energoresursiem, bet atbalstam ir jābūt samērīgam, lai tas mūs nepadarītu nekonkurētspējīgus.

Eiropas valstīs ir ļoti dažādi risinājumi. Esam pavirzījušies uz vienoto enerģētikas tirgu, taču joprojām enerģētikas jautājumi ir katras dalībvalsts ziņā. Ir, piemēram, tādi modeļi kā Vācijā, kur jau ir notikusi atteikšanās no atomelektrostacijām un tagad notiek pāriešana uz atjaunojamiem energoresursiem, taču enerģija kļūst dārga. Tas ir novedis pie tā, un tāda situācija būs arī nākotnē, ka daudzi uzņēmumi pārcelsies uz tām vietām, kur enerģija ir lētāka. Tas, ka jau tagad uzņēmumi pārplūst no Vācijas uz Franciju, kur ir arī atomelektrostacijas, ir jau fakts.

Vienmēr ir vajadzīgs līdzsvars. Protams, mēs vēlamies, lai mūsu ekonomika būtu klimatneitrāla, bet mēs arī vēlamies, lai cilvēki varētu samaksāt savus rēķinus.

Latvijā jau gadiem runā par depozītsistēmas ieviešanu. Un tas nekādi neizdodas. Vai ES var kaut kādā veidā ietekmēt Latviju un piespiest gan ieviest depozītsistēmu, gan arī likt vairāk pārstrādāt atkritumus?

Jā, tas noteikti ir iespējams. Un tas ir jautājums, pie kā plānoju strādāt, jo mums acīmredzot ir vajadzīgi daudz stingrāki regulējumi. Galu galā tas, kas piesārņo vidi Latvijā, piesārņo vidi arī pasaulē. Es domāju, ka šis būs arī tas virziens, pie kā ļoti stingri strādāsim.

Un vēl viena lieta, kas mani arī ļoti uztrauc, ir pārtikas nonākšana atkritumos. Katru gadu apmēram piektā daļa pārtikas, ko ražo Eiropā, nonāk atkritumos. Tas ir ļoti daudz. Tas ir varbūt dažkārt nepamatoti stingro prasību dēļ pret pārtikas pārstrādātājiem, ražotājiem un patērētājiem un pret sabiedrisko ēdināšanu. Šīs problēmas ir ļoti, ļoti samilzušas.

Kāds ir jūsu risinājums šai problēmai?

Mums ir jāpārskata regulējumi. Man šķiet pilnīgi neloģiski, ka laba pārtika tiek izmesta atkritumos. Kaut vai, piemēram, apzīmējumu „derīgs līdz” ļoti bieži varētu aizstāt ar „ieteicams līdz”. Tieši tāpat šos produktus var pārdot kaut vai par pazeminātām cenām, pārdot tiem iedzīvotājiem, kuriem ir mazāki ienākumi vai atdot labdarībai. Te ir jāmeklē konkrēti risinājumi.

Es pašlaik pētu Vācijas pieredzi, jo Vācija ļoti nopietni ir ķērusies klāt šai problēmai. Tieši par pārtikas nonākšanu atkritumos ir daudz pētījumu un ir arī risinājumi. Apmēram 143 miljardus mēs ik gadus zaudējam, izmetot aptuveni 20% pārtikas atkritumos.

Es uzsāku šo darbu jau pagājušajā sasaukumā un gribu to turpināt arī šajā. Tieši tāpēc esmu arī vides komitejā.

Turpinot par Ekonomikas un monetāro komiteju - šobrīd atkal tiek domāts par pasākumiem, kas varētu stimulēt Eiropas ekonomikas izaugsmi. Lai arī Latvijā ekonomika bremzējas, ir ekonomisti, kuri uzskata, ka mums ekonomikas stimulēšana īsti nav vajadzīga, jo jau tagad ir problēmas ar darbaspēka pieejamību. Kā jūs vērtējat eirozonas vēlmi atkal drukāt naudu un laist to apgrozībā?

Manā skatījumā tas nav pareizais risinājums. Lai atbalstītu Eiropas ekonomikas attīstību, pareizāk būtu atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus. Mazie un vidējie uzņēmumi gan Eiropā, gan arī pasaulē veido lielāku uzņēmumu skaitu, un mazie uzņēmumi ir arī tie, kas nodrošina nodarbinātību.

Latvijā patiešām lielā mērā ir darba roku trūkums, tāpēc krasi ekonomikas stimulēšanas pasākumi nebūtu vajadzīgi. Bet mazie un vidējie uzņēmumi gan mums ir jāattīsta.

Latvija ir bijusi visai sekmīga Junkera jeb Eiropas investīciju plāna izmantošanā. Mēs esam piektie labākiem no ES valstīm. Tagad šī programma tiek paplašināta, un jaunā programma sauksies „Invest EU” un tur būs uzsvars gan uz infrastruktūru, gan uz digitālajām nozarēm, gan arī uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. To es uzskatu par ļoti labu lietu, jo tā nav nauda, ko uzdāvina. Tā ir nauda, ko uz izdevīgiem noteikumiem var aizņemties. Tas nozīmē papildu darbavietas, tas nozīmē arī papildu ienākumus un tas nozīmē arī papildu nodokļus. Tādā veidā mēs arī varam risināt ļoti, ļoti samilzušo problēmu Latvijā – ienākumu nevienlīdzību, jo tas ir tas, kas cilvēkus kaitina.

Jūs arī esat delegācijas sastāvā sadarbībā ar Āfrikas, Karību jūras reģiona, kā arī Dienvidaustrumāzijas valstīm. Kāpēc neizvēlējāties būt delegācijas sastāvā, piemēram, sadarbībā ar Baltkrieviju, Ukrainu vai citām Latvijai ģeogrāfiski tuvākām valstīm, jo varbūt tad Latvijai var būt lielāks ieguvums?

Es to esmu darījusi. Piemēram, pirmajā sasaukumā es biju delegācijā sadarbībai ar Krieviju. Tā bija milzīga vilšanās. Kamēr Krievijā ir tāds režīms, kāds tas ir, deputāti ierodas uz sanāksmēm ar sagatavotiem ziņojumiem un viņiem ir noteikta politiskā līnija, kas ļoti atšķiras no tā, ko varam pēc tam pārrunāt pie kafijas tases. Darbs bija vienkārši neefektīvs. Savukārt esmu strādājusi divus sasaukumus pēc kārtas delegācijās ar Centrālāzijas valstīm, tas man likās ļoti svarīgi, un pirmie pieci gadi bija arī ļoti efektīvi, jo – vai nu mēs pie sevis, pie Eiropas piesaistām Kazahstānu, Uzbekistānu un pārējās šīs reģiona valstis, vai arī tās pievēršas Krievijai.

Manuprāt, pārāk ilgi aizkavēties vienā delegācijā nav pārāk labi. Šis jau man ir ceturtais sasaukums, un mana pašreizējā pieredze ļauj strādāt ar reģioniem, kuros ir daudzas valstis un kur nevar uzreiz sākt strādāt cilvēks, kurš ir pirmajā sasaukumā un kurš īsti nesaprot, kā šis darbs norit.

Kāpēc, piemēram, ir svarīgs darbs ar Āfriku, ar Karību reģionu, ar Dienvidaustrumāziju? Tās ir valstis, kurām mēs sistemātiski palīdzam. Par to, ka bagātākās valstis palīdz nabadzīgākajām, mūsdienās vairs netiek diskutēts. Jautājums ir – kā šie līdzekļi tiek izmantoti. Katru gadu, piemēram, uz šo Āfrikas reģionu un pārējām valstīm mēs nosūtam apmēram 30 miljardus eiro. Tā ir milzīga summa. Mana pieredze ļauj konstatēt, ka ne vienmēr tas tiek izmantots tā, kā mēs to gribētu. Tā ir arī tā motivācija, kāpēc mums tur ir jābūt –

mums ir jākontrolē, mums ir jānoslēdz arī attiecīgi līgumi, lai mūsu ziedotā nauda tiktu izlietota pareizi.

Pagājušajā sasaukumā es konstatēju, ka ir tā – mēs dodam naudu un ķīnieši par to piegādā iekārtas. Tas nav īsti pareizi.

Savienotās Valstis dara bažīgas runas par ciešāku sadarbību aizsardzībā starp bloka dalībvalstīm, un Donalds Tramps vairākkārt veltījis kritiku citām NATO dalībvalstīm par nepietiekamajiem aizsardzības tēriņiem.

ASV galvenokārt divpusējās sarunās jau pirms vairākiem gadiem aicinājusi citas NATO dalībvalstis rūpēties vairāk par savu aizsardzību.

Trampa prezidentūras laikā šī vēsts sabiedrotajiem tiek nodota daudz atklātākā un augstākā tonī, tādēļ arī varētu šķist, ka ASV neapmierinātība radusies vien tad, kad prezidenta krēslā sēdies Tramps. Tā uzskata Latvijas Radio uzrunātā amerikāņu diplomāte, bijusī ASV vēstniece Lietuvā Debora Makartija.

Viņa norādīja, ka ASV un Eiropas Savienības sadarbība aizsardzībā jāvērtē daudz plašāk, ņemot vērā ne tikai aizsardzības tēriņus.

„Ir jālūkojas uz globāliem ieguldījumiem. Mēs arvien vairāk sadarbojamies Āfrikā un sadarbojamies Sīrijā. Tādēļ ar lūkošanos tikai uz sadarbību Eiropas aizsardzībā ir par maz. Ir jādomā plašāk. Ir vairākas aizsardzības jomas, kurās Eiropa ir priekšā ASV un dara daudz.

Viena no tām ir kiberdrošība, bet otra ir dezinformācija. Tieši cīņā ar dezinformāciju Eiropa ir attīstījusies tālu priekšā ASV,” atzina Makartija.

Pēc diplomātes domām, Savienotajām Valstīm sadarbība ar Eiropas Savienību drošības jomā ir būtiska tādēļ, lai ASV militārie spēki iemācītos pielāgoties savam jaunajam pretiniekam.

„Pēc 19 kara gadiem Irākā un Afganistānā mums radusies nepieciešamība pārtrenēt savus militāros spēkus, lai stātos pretī tradicionālākam pretiniekam, proti, Krievijai. Un šie vingrinājumi jāveic tieši Eiropā. Prasmes, ko militārās vienības iemācījās Afganistānā, šeit nav līdz galam pielāgojamas. Piemēram, Afganistānā mums bija ievērojams pārsvars gaisa telpā, taču daļā Eiropas mums tāda nebūtu, ja Krievija nolemtu kaut ko darīt. Tātad šī sadarbība ir nepieciešama arī mūsu mērķim, un šī vajadzība vēl joprojām ir aktuāla,” skaidroja Makartija.

Kritiku Eiropā un arī pašā ASV nesen izsauca Savienoto Valstu Aizsardzības ministrijas lēmums novirzīt vairāk nekā 3 miljardus dolāru mūra būvniecībai uz ASV un Meksikas robežas. No šīs summas vairāk nekā 700 miljoni dolāru bija paredzēti vairākiem militārajiem projektiem Eiropā.

Lai gan Savienoto Valstu budžeta deficīts pieaug, tomēr, ņemot vērā sacensību ar Krieviju, Eiropas drošībai atvēlētais finansējums būtiski netiks samazināts, uzsvēra diplomāte.

Makartija skaidroja, ka līdzekļu novirzīšana nenozīmē, ka ASV neturpinās atbalstīt Eiropu drošības jomā.

„Es to neredzu kā ASV atbalsta samazināšanu Eiropas aizsardzībai. Daļa no novirzītās naudas, piemēram, bija paredzēta ugunsdzēsības ēku remontiem ASV militārajās bāzēs Vācijā. Tātad mēs nerunājam par milzīgiem projektiem un netiek darīts kaut kas ārkārtējs. Piemēram, militāro mācību skaits Baltijā netiks samazināts. Šo skaitli veido līdzekļi no dažādiem projektiem, un uz to novirzīšanu nebūtu jāskatās kā apdraudējumu mūsu pamata investīcijām, ko esam ieguldījuši Eiropas aizsardzībā,” uzsvēra Makartija. 

Tomēr izaicinājumi starp abu transatlantiskajiem partneriem pastāv, atzina Makartija. Viņa tos saista ar atšķirīgu stratēģisko redzējumu.

„Trampa administrācijas stratēģisko redzējumu varētu raksturot ar vārdu „sacensība”. Tiek izmantota sacensības stratēģija, jo nav pārliecības, ka Krieviju un Ķīnu varētu pārliecināt ievērot rietumniecisku modeli. Tikmēr Eiropa meklē saskarsmi un dialogu ar šīm valstīm. Atšķirība ir tā, ka, neskatoties uz attiecībām ar Krieviju, Eiropa neiesaistās sacensībā un dialogā mazāk izmanto sankcijas vai muitas tarifus,” norādīja Makartija.

Lai stātos pretī iespējamiem draudiem no Ķīnas, pēc diplomātes domām, Eiropas Savienībai un Savienotajām Valstīm vajadzētu apvienot spēkus dažādu investīcijas projektu izstrādē visā pasaulē.

Tāpat starp abiem transatlantiskajiem partneriem būtu nepieciešama plašāka diskusija saistībā ar jaunajām tehnoloģijām.

„Domāju, ka Eiropai un ASV vajadzētu apvienot spēkus, lai izstrādātu pieeju, kā abas puses investē dažādos projektos visā pasaulē. Kopā mums ir vairāk līdzekļu nekā Ķīnai, kura izvērš savu „Vienas jostas, viena ceļa” iniciatīvu. Ķīnas investīcijām arvien augot, mums jāstrādā kopā, izveidojot caurskatāmas investīcijas. Savukārt par tehnoloģiju draudiem, vai tie būtu saistīti ar 5G un „Huawei” vai dezinformācijas izplatīšanu, ir jārunā daudz plašāk, nekā tas tiek darīts šobrīd,” sacīja Makartija.

Bijusī ASV vēstniece Lietuvā skaidroja, ka Eiropas Savienība attiecībās ar Ķīnu joprojām atrodas abpusējas sadarbības līmenī, tikmēr Savienotās Valstis atrodas konfrontācijā ar Ķīnu. Makartija gan piebilda, ka ASV valdības nostāja pret Ķīnu ir atšķirīga, proti, lielākā daļa sabiedrības un arī biznesa vide vēlas sadarboties ar Ķīnu.

Kā vispār radās ideja par glābējsilītes ieviešanu Latvijā?

Tas bija 2006. gads, kad mēs uzsākām darbu pie glābējsilītes projekta idejas virzīšanas Latvijā, un trīs gados līdz 2009. gadam notika tikai un vienīgi izpēte. Ņēmām par pamatu gan Vāciju, gan Čehiju, un trīs gadu darbs rezultējās ar to, ka 2009. gada 8. septembrī tika atklāta pirmā glābējsilīte.

Kā jūs pārliecinājāt atbildīgās valsts iestādēs par tāda projekta nepieciešamību?

Tāda ceļa nebija, ja jūs domājat par valsts institūcijām, jo tad, kad mēs sapratām, ka Latvijā tas ir iespējams, tad mēs devāmies uz BKUS un tikāmies ar slimnīcas valdi, un sarunā mēs jau sapratām, ka vēsturiski šajā slimnīcā sen atpakaļ tāda līdzīga vieta ir bijusi, jo tad, kad notika slimnīcas remontdarbi, tad viņi nespēja saprast, kas ir bijis vietā, kur ir centrālie vārti un kāpēc tur ir tāda īpatnēji izveidota telpa.

Un tad mēs kopīgi nolēmām, ka tur tas varētu būt noticis, un tieši šajā vietā šobrīd atrodas glābējsilīte, un kaut kā tas viss salikās tā, ka teica „jā” projektam, un tā nu mēs to sākām visu darīt un ieviest.

Un tad, kad jau zinājām, ka būs projekta atklāšana, tad Labklājības ministrija bija tā, kas mūs izsauca pie sevis, lai uzzinātu kaut ko vairāk par projektu, un tad jau mūsu draugi bija gan Iekšlietu ministrija, gan Ārstu biedrība, gan Latvijas Bērnu fonds.

Tas viss bija projektam par labu, lai gan

zināju to, ka gan valsts institūcijas, gan plaša sabiedrība, gan mediju vide bija 50% pozitīvi noskaņoti un 50% skarbi pretinieki ar jau tādiem atstrādātiem argumentiem, ka bērnam ir jāaug ģimenē un mātei viņš ir jāaudzina, un vispār, kas tā par rīcību.

Kam visam var piekrist, bet gadījumi notiek, un ne par velti glābējsilītes, “babybox”, kā nu katrā valstī to projektu sauc, tas ir pārsvarā visur.

Un, protams, daudz labāk, ka no bērna atsakās pārdomāti un atbildīgi, nevis vienkārši atstājot viņu miskastē, kāpņutelpā vai vietā, kur viņš ir nepasargāts, un par ko draud kriminālatbildība.

Projekts bija jums kas pavisam jauns. Kā jūs atradāt tehniskos risinājumus, kā izveidot šādas silītes?

Pirmā glābējsilīte Rīgā – pašu iekārtu mēs iegādājāmies Vācijā par milzīgu naudu.

Bet nebija citas iespējas. Un tad, kad mēs jau Rīgā bijām to glābējsilīti atklājuši, sapratām, ka ar to jau tas projekts nebeidzas, jo neviena sieviete no Daugavpils vai no kāda tālāka Latvijas reģiona uz Rīgu nebrauks, lai bērnu atbildīgi atstātu.

Līdz ar to sapratām, ka Latvijā katrā reģionā būtu jāatver glābējsilīte un, protams, sākām meklēt tehniskās iespējas, kā šo procesu padarīt lētāku.

Un tad sadarbībā ar Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) ekspertiem un vienu kompāniju no Latvijas kopīgi nonācām pie Latvijas glābējsilītes tehniskā prototipa un modeļa, un šobrīd visas astoņas Latvijas glābējsilītes ir Latvijā ražotas.

Saprotu, ka ne visas astoņas glābējsilītes ir uzstādītas pēc jūsu iniciatīvas?

Jā. Mums tas plāns bija, ka Latvijā ir seši reģioni, tātad – katrā Latvijas reģionā viena plānotā glābējsilīte. Uz šo mēs arī gājām, bet gan Madona, gan Rēzekne griezās ar savu iniciatīvu, ka viņi to vēlas veidot kā traģisku noziegumu prevencijas projektu ar domu –

 „mēs nekad savā pašvaldībā nevēlamies, lai kāds bērns tiktu atstāts, izmests vai kaut kādā veidā bērnam tiktu nodarīts pāri.”

Vai jums ir arī zināmi kādi stāsti par bērniņiem, kas atstāti?

Tie stāsti, kas mums tiek rakstīti uz mājaslapu, ir ļoti dažādi.

Piemēram, vientuļā māte, kura pēc dzemdībām uzzināja, ka viņai ir audzējs agresīvā stadijā un sešu mēnešu laikā viņas var nebūt vairāk, tāpēc viņa izvēlējās atstāt savu mazulīti glābējsilītē.

Vēl ir gadījums, ka mazulītis ir izvarošanas rezultātā saglabāta grūtniecība, jo sieviete ir bijusi katoļticīgā, un viņa, lai vai kas, nespēj uztaisīt abortu un diemžēl nespēj uz viņu skatīties un viņu audzināt pēc tam.

Ir arī gadījums, ka tā ir bijusi daudzbērnu ģimene, kurā aug jau pieci bērni un viņi vienkārši saprot, ka viņi finansiāli nespēs par bērnu parūpēties un līdz ar to atstāj viņu glābējsilītē.

Un viens bērniņš pie mums ir atbraucis no Krievijas, jo sieviete stāvoklī ar vilcienu atbrauca uz Latviju, piedzemdēja Latvijā, atstāja bērnu un aizbrauca atpakaļ. Tad vēl Krievijā nebija atvērtas glābējsilītes. Tas ir viens no pirmajiem bērniem. Un pēc tam 2011. gadā arī Krievija pēc Latvijas parauga atvēra glābējsilītes.

Divi no šiem bērniņiem pēc atstāšanas glābējsilītē tomēr ir atgriezušies savās īstajās ģimenēs. Kā rodas šādas situācijas?

Tā pamatideja ir tāda, ka tad, kad bērnu ievieto glābējsilītē, pēc tam bioloģiskajiem vecākiem ir doti seši mēneši, kuru laikā viņi var atgūt bērnu, ja viņi tomēr saprot, ka viņi būs spējīgi viņu audzināt un ja viņi ir garīgi līdzsvaroti un, izejot visas pārbaudes, ja valsts institūciju eksperti uzskata, ka tas ir bērna interesēs, viņš var atgriezties atpakaļ.

Tādos gadījumos, kā, piemēram, pēcdzemdību depresija, jo šādi gadījumi ir bijuši  divi, kad mātei, aizveroties glābējsilītes durtiņām un dzirdot to klikšķi, kad aizveras durvis, arī galvā kaut kas izmainās un viņa saprot, ko ir izdarījusi, un saprot to, ka viņa vēlas bērnu atpakaļ, un dodas uz bāriņtiesu, pierādot, ka tas ir viņas bērns. Tātad, nododot DNS analīzes un izejot psiholoģiskās veselības pārbaudi, ir nolemts, ka šie bērniņi drīkst nonākt atpakaļ mājās un tas ir viņu interesēs - augt pie vecākiem.

Cik veci parasti ir šie bērniņi, kas tiek ievietoti glābējsilītēs?

Jaunākajam bērniņam ir bijušas 2 stundas pēc dzemdībām. Vecākais bērniņš ir bijis nepilnus trīs mēnešus vecs. Ārsti to nosaka pēc nabassaites un pavisam maziņiem pēc mekonija – pirmās vēdera izejas. Tad viņi var pateikt apmēram to dzimšanas laiku.

Pats mazākais bērniņš, kas bijis ievietots, bija dzimis mājās, jo nabassaite bija nosieta ar vilnas diegu.

Tas gadījums Rīgā, kas absolūti apliecināja projekta nepieciešamību, - pirms vairākiem gadiem netīrā, slapjā, dubļainā vīriešu jakā ielikts mazulis, kas, visticamāk, bija dzimis turpat, slimnīcas teritorijā, un tas tiešām attaisnoja to, ka bija glābējsilīte.

Bija auksts laiks ārā, un mazulītis bija ar nenosietu nabassaiti, un projekts vistiešākajā veidā izglāba bērniņam dzīvību.

Īsumā pastāstiet, kā tehniski strādā glābējsilīte?

Tad, kad durtiņas aizveras, apmēram pēc vienas līdz divām minūtēm atskan gan skaņas, gan gaismas signāls nodaļā. Vai nu uzņemšanas, vai bērnu nodaļā – kā kurā slimnīcā.

Un jau pēc apmēram divām – trīs minūtēm pie bērniņa klāt ir mediķi, kuri novērtē viņa veselības stāvokli uz vietas un, ja izskatās, ka bērniņam viss ir kārtībā, tad viņi ņem viņu uz nodaļu un ziņo par bērna atrašanu policijai.

Tas ir vajadzīgs, jo mēs nekad nezinām – varbūt bērniņš kādam ir nozagts vai pazudis.

Attiecīgi tālāk tiek ziņots bāriņtiesai, kas faktu fiksē, un bērniņam tiek dots vārds, uzvārds, dzimšanas apliecība, un apmēram desmit dienu laikā viņš nonāk jaunajā ģimenē, jo Latvijā rindā stāv ģimenes, kas gaida jaundzimušos bērnus.

Sākumā bērniņš nonāk pirmsadopcijas aprūpē ģimenē, jo ir šie seši mēneši, kad bioloģiskie vecāki var pārdomāt.

Šādi gadījumi gan nav bijuši, jo tie, kas ir nonākuši atpakaļ ģimenei, viņi nav nonākuši līdz jaunajai ģimenei.

Vai, atstājot bērniņus, parasti tiek atstāta arī kāda informācija par viņiem?

Ir dažādi. Mums projektā ir izstrādāta „ceļa vārdu kaste”, un šī kaste sevī ietver to, ka, ja ar bērniņu kopā tiek atstātas zīmītes, mantiņas, grabulīši vai kaut kas, kas varētu būt apliecinājums mazulim par viņa izcelsmi, tad visas šīs mantas tiek ievietotas šajā kastē un nonāk pie jaunajiem vecākiem, un tālāk jau jaunie vecāki ir tie, kas lemj, vai šīs mantas atdot bērnam.

Bet, ņemot vērā, ka mēs nekad nezinām, kā šie cilvēki nolems darīt, tad sadarbībā ar Labklājības ministriju medicīnas personāls safotografē visas šīs mantiņas, un tās nonāk Labklājības ministrijas reģistrā, lai tajā brīdī, kad bērnam ir 18 gadi un viņš nolemj, ka viņš tomēr grib atrast savus bioloģiskos vecākus, tad lai viņam būtu vismaz kaut kas no tā mirkļa, kad durtiņas aizvērās, kas var viņa identitāti palīdzēt atrast.

Kas jums kā cilvēkam lika šādu projektu uzņemties? Tas, kā sakāt, ir sociālās atbildības projekts, un jūs taču varējāt to nedarīt?

Man kā cilvēkam... Es pēc savas profesijas esmu vecmāte. Un es esmu deviņus gadus pavadījusi savā profesijā, mani ir divi bērni, un man ir skaidrs, ka bērns – tā ir vislielākā vērtība, bet bērnam ir jādzīvo, viņam ir jādod iespēja augt un attīstīties, būt mīlētam un izaudzinātam, un tad, ja viņa bioloģiskie vecāki nespēj šo visu dot, tad

mums Latvijā ir daudzas ģimenes, kuras ir gatavas parakstīties par to, ka viņi ņems šo bērnu, lai viņu mīlētu, viņu audzinātu, lai viņam būtu vislabākā izglītība un lai viņš būtu aprūpēts un viņam dzīvē viss, viss būtu vislabāk.

• Resocializācija ir iespēja bijušajiem ieslodzītajiem atgriezties sabiedrībā, un arī sabiedrība no tā iegūst.
• TM pārstāve: “Ja kādam ir gadījies ar likumu sastrīdēties, viņš uzreiz nav jāizmet miskastē”.
• Resocializācija nozīmē – arī sabiedrībai arī jāmaina attieksme un jāpieņem bijušie ieslodzītie.
• TM arī domā, kā uzraudzīt pēc soda izciešanas personas, kam ir recidīva risks.
• TM pārstāve: Pašreizējā infrastruktūrā pamazām izsmeļam iespējas realizēt labas ieceres.
• TM pārstāve: Jauns cietums varētu palīdzēt atrisināt šīs problēmas.
• TM ieskatā arī pašvaldības varētu iesaistīties vairāk resocializācijā.
• TM: Ja recidīvu skaits samazinātos kaut vai par 1%, valsts iegūtu miljonus.

Medina intervijā Latvijas Radio skaidroja, ka katru sabiedrības pārstāvi var potenciāli ietekmēt, ja kāds cits neievēro likumu, arī ekonomiskie noziegumi ietekmē mūs visus, jo tas nozīmē mazāk naudas budžetā un mazāk iespēju atvēlēt finansējumu vajadzīgām lietām.  

Resocializācija nozīmē iespēju cilvēkam atgriezties sabiedrībā. Iespējams, kāds, kam gadījies pārkāpt likumu, nav saņēmis bērnībā pienācīgu aprūpi un viņam nav vērību sistēmas galvā. Resocializācija ir iespēja šādiem cilvēkiem sakārtot savu dzīvi, iemācīties tikt ar sevi galā, parūpēties par sevi un tuviniekiem, skaidroja Medina.

Tā arī māca sabiedrībai pieņemt bijušos ieslodzītos.

“Ja kādam ir gadījies ar likumu sastrīdēties, viņš uzreiz nav jāizmet miskastē, viņam ir iespējas atgriezties un ar mums kopā strādāt, dzīvot un dot labumu sev un apkārtējiem,” sacīja TM pārstāve.

Viņa skaidroja, ka sabiedrībai arī jāmaina attieksme un jādod cilvēkiem, kas kļūdījušies, iespēja mainīties. 

Šāds cilvēks var būt pēc tam labs darbinieks, labs nodokļu maksātājs, labs uzņēmējs, kas dod darbu citiem, labs tētis vai mamma, labs bērns saviem vecākiem, norādīja TM pārstāve.

Medina stāstīja, ka darbs ar ieslodzītajiem jau notiek, piemēram, 2016. gadā izveidots ieslodzīto atkarību centrs Olainē, kas palīdz gan no medicīnas viedokļa sakārtot savu ķermeni, gan arī speciālā programmā motivē palikt uz šī ceļa un nelietot alkoholu vai narkotikas. Ir arī citas programmas, arī Probācijas dienestā.

TM vienlaikus arī strādā pie likuma, lai noteiktu, kā gadījumos, kad pastāv riski sabiedrībai, uzraudzīt personas pēc tam, kad sods ir izciests, atklāja Medina. Jo ir arī  svarīgi rūpēties par iespējamo cietušo, jo risks nav novērsts pilnībā.

Savukārt runājot par darbu ar ieslodzītajiem, Medina atzina, ka vēlamo rezultātu iegūt nevarēs, kamēr nebūs jaunas infrastruktūras, jo atšķirības starp atkarību centru Olainē, kur ir uzbūvēta pilnīgi jauna infrastruktūra, un to, kas ir citas vietās, ir dramatiska.

Var pūlēties, pārliecināt cilvēku, bet, ja viņš atgriežas kamerā ar 10 un vairāk cilvēku, viņam ātri pastāsta, kāda ir dzīves realitāte, norādīja Medina.

Tāpēc pie esošās infrastruktūras “mēs pamazām izsmeļam iespējas”. Lielāko daļu problēmu varētu atrisināt ar vienu jaunu cietumu, pārējās ieslodzījuma vietas tad varētu pielāgot tā, lai varētu īstenot labas ieceres, bet kritiskākās vietas varētu slēgt, stāstīja Medina.

Medina arī atzina, ka pašvaldības varētu vairāk iesaistīties, jo pašlaik tās īsti neredz, ka tas ir viņu interesēs iesaistīties un parūpēties, lai cilvēks iejūtas normālā dzīvē un ir labs pilsonis pašvaldībā, pat ja paskatās no ekonomiskā viedokļa.

Ja recidīvs samazinātos kaut vai par 1%, valsts iegūtu miljonus, cilvēki nezaudētu veselību, dzīvību, īpašumu, norādīja Medina.

Viņa pastāstīja, ka ministrijas mērķis ir turpināt samazināt ieslodzīto skaitu uz 100 000 iedzīvotāju. Latvijā šis rādītājs bija viens no augstākajiem Eiropā, bet tagad sācis samazināties, un TM vēlas, lai tas pietuvotos Skandināvijas valstu līmenim.

Samazināt ieslodzīto skaitu nozīmēs arī spēju samazināt recidīvu gadījumus, jo starp cilvēkiem, kur ir bijuši cietumā, recidīvu līmenis ir augstāks nekā tiem, kuri izcietuši ar brīvības atņemšanu nesaistītu sodu.

Gadījumos, kad ieslodzījums ir prevencijas un sabiedrības drošības jautājums, tas ir jādara un pēc iespējas ātri, bet citos gadījumos ar ieslodzījumu nesaistīti sodi ir sabiedrības interesēs, norādīja Medina.   

Māra Rozenberga: Kas ir „heterotopija”, ko esat licis izrādes nosaukumā?

Akira Takajama: Heterotopijas ideju attīstīja franču filozofs Mišels Fuko. Savā esejā viņš saka: utopija šajā pasaulē neeksistē, bet heterotopija gan.

Taču tā ir pavisam citādāka realitāte nekā tā, ko pazīstam. Savu heterotopijas projektu sāku 2013. gadā Tokijā. Biju izlasījis šo Fuko eseju, taču heterotopijas koncepts nebija ļoti attīstīts un varējām tam pievienot savas idejas. Es sev jautāju – kas ir heterotopija Tokijā? Mēs izvēlējāmies vietas, kas saistās ar citām mazajām Āzijas valstīm. Tokijā ir daudz šādu vietu, bet mēs tās neredzam.

Tās apmeklē tikai cilvēki no šīm konkrētajām valstīm, bet Tokijas japāņi tās nemaz nepazīst. Tā bija mana Tokijas heterotopija. Taču katrai pilsētai tā ir citādāka.

Un Rīgā jūs nolēmāt izstāstīt stāstu par japāņu spiegu Makoto Onoderu. Domāju, ka šodien Latvijā viņa vārdu gandrīz neviens nezina. Kas viņš bija?

Sākot projektu „Heterotopija Rīgā”, mēs vispirms veicām izpēti. Un uzzinājām par šo vīru – Makoto Onoderu. Arī es pats agrāk par viņu nebiju dzirdējis. Godīgi sakot, es vienkārši japāņu valodā iegūglēju vārdu „Rīga”, un viņa vārds parādījās meklēšanas saraksta pašā augšā.

Makoto Onoderu Japānā sauca par „spiegošanas dievu”.

Taču viņa sieva Juriko Onodera mums šodien ir labāk pazīstama, jo viņa japāņu valodā iztulkoja Tūves Jānsones grāmatas par trollīti Muminu. Viņas vārdu es zināju, taču man nebija ne jausmas, ka viņas vīrs ir bijis Japānas izlūkdienesta darbinieks, kurš no 1936. līdz 1938. gadam uzturējās Rīgā. Otrā Pasaules kara laikā Onodera bija militārais atašejs Stokholmā. Bet uz Rīgu viņš devās ievākt informāciju gan par PSRS, gan Vāciju, jo Rīga ir ļoti izdevīgā vietā pa vidu abām lielvarām.

Šeit viņš izveidoja savu tīklu ar spiegiem no Igaunijas, Polijas, Vācijas un citām valstīm un ieguva ļoti daudz vērtīgas informācijas. Onodera to sūtīja uz Japānu, bet diemžēl Japānas militārā vadība viņu ignorēja. Viņš bija patiešām izcils spiegs, bet Japānas valdība bija pārāk pārņemta ar karu. Onodera uzskatīja, ka Japānai nevajadzētu biedroties ar nacistisko Vāciju, taču valdībai bija citi plāni. Tā bija pirmā problēma.

Otrkārt, Onodera jau drīz pēc Jaltas konferences uzzināja, ka PSRS plāno iesaistīties karā pret Japānu, un brīdināja savu valsti. Japānas valdība tikmēr veda sarunas ar PSRS un nenojauta, ka ir izvēlējusies nepareizo partneri.

 Es domāju – ja viņi būtu ieklausījušies Onoderas brīdinājumā, varbūt viņi būtu pārtraukuši karu agrāk un amerikāņi nebūtu uzmetuši atombumbas Hirosimai un Nagasaki.

Tas jums droši vien bija ļoti interesants atklājums.

Jā. Izlasīju vairākas grāmatas, tai skaitā Makoto sievas Juriko Onoderas grāmatu. Tas bija tik interesanti! Izrādās, ka laikā, kamēr viņa bija Rīgā, viņa sāka mācīties angļu un zviedru valodu. Tieši Rīgā viņa sāka apgūt valodu, no kuras vēlāk iztulkoja somu rakstnieces Jānsones Muminu grāmatas!

Viņa tik skaisti apraksta savas atmiņas par Rīgu! Lasīju ar lielu baudu. Viņa detalizēti raksta arī par savām attiecībām ar Makoto Onoderu un citiem izlūkiem, par draudzību, kultūru, vietējo virtuvi…

Kā jūsu izlasītais saskanēja ar šodienas Rīgu, ko ieraudzījāt?

Tas ir savādi, bet mans priekšstats par Rīgu nemaz tik daudz nemainījās. Es Rīgu pazinu tikai no grāmatām.

Šejienes iestudējuma pētniece, žurnāliste Santa Remere, paveica fantastisku darbu un iepazīstināja mani ar daudzām Rīgas vietām. Es daudz ko uzzināju, taču man prātā joprojām ir arī Makoto Onoderas un viņa sievas Juriko tēls. Protams, laiks ir mainījies – pagājuši gandrīz 80 gadi, taču varbūt skatītāji sajutīs viņu atstātās pēdas.

Šī izrāde būs kā ekskursija, kuras dalībnieki apmeklēs ar viņiem abiem saistītas vietas Rīgā.

Piemēram, viņu dzīvokli vai kafejnīcu ēkā, kur Juriko Onodera mācījās zviedru un angļu valodu. Vēl viens pieturpunkts būs opera, jo izrādās, ka Makoto Onodera savulaik sarīkoja japāņu diriģenta Hidemaro Konoe viesošanos Latvijā. Interesants ir fakts, ka Hidemaro bija tā brīža Japānas premjerministra Fumimaro Konoe jaunākais brālis. Konoe ir viena no slavenākajām Japānas dzimtām. Hidemaro Konoe viesojās Milānā, Berlīnē un Rīgā, un Latvijas Nacionālajā operā diriģēja Bēthovena 5.simfoniju. Es par to agrāk nezināju, tas bija liels pārsteigums.

Kā īsti notiks pati izrāde? Ar ko skatītājiem jārēķinās?

Mēs esam izvēlējušies sešas vietas Rīgā, kuras skatītāji apmeklēs. Bet sākums būs pie kādreizējās viesnīcas „Sanktpēterburga” Pils laukumā. Skatītājiem tur izdalīs pārnēsājamus radio aparātus un ceļvežus, kas viņus vedīs uz mūsu izraudzītajām vietām.

Katrā no pieturpunktiem skatītājs varēs ieslēgt radio un dzirdēt kādu stāstu.

Tāds kā audiogids?

Jā, tikai tie nebūs vēsturiski šo vietu apraksti, bet gan rakstnieku radīti īsstāsti, kas ir daļēji dokumentāli un daļēji izdomāti. Mēs šeit veicām izpēti un nosūtījām to trim autoriem no Japānas un trim no Latvijas – Paulam Bankovskim, Inesei Zanderei un Andrim Kuprišam.

Neviens no trim japāņu rakstniekiem nekad nav bijis Rīgā, bet viņi radīja stāstus par to, kas šeit varētu būt noticis, balstoties uz mūsu veikto izpēti.

Iepazīstot Rīgu, īpašu jūsu uzmanību esot piesaistījusi Latvijas Radio ēka. Kādēļ?

Pirmkārt, tāpēc ka tā ir ļoti liela. Taču atmosfēra iekšpusē ir ļoti intīma. Nav ierastās biznesa vides biroju sajūtas. Man radās sajūta, ka sabiedriskais radio šeit ir kā viena liela ģimene, kas strādā kopā. Uz mani tas atstāja lielu iespaidu.

Lai gan radio māja tiešā veidā nepiedalīsies manā izrādē, tieši pēc tās apmeklējuma es nolēmu, ka Rīgas izrādē skatītāji lietos tieši pārnēsājamus radio aparātus.

Parasti mēs izmantojam viedtelefonus, kuros skatītāji lejuplādē stāstus un tad uz austiņām tos klausās. Bet ne Rīgā. Man likās, ka Rīgai piestāv tieši radio.

Vispār interesanti. Agrāk Japānā es radio tikpat kā neklausījos. Tikai skolas laikā, bet pēc tam vairs ne. Taču 2011. gadā, kā jūs zināt, pie mums bija liela zemestrīce. Fukušimas atomelektrostacijā notika avārija, un kādu laiku mums nebija elektrības. Tajā brīdī es atsāku klausīties radio. Radio aparātam pietiek ar baterijām. Arī radio viļņi ir radiācija, bet tā ir ļoti vērtīga un sargājama. Tas ir brīnums. Un es to atskārtu tieši pēc Fukušimas katastrofas.

Par Fukušimu esat runājis arī savos mākslas darbos.

Jā, lai gan tas kļūst arvien grūtāk, jo Japānā attiecībā uz šo tēmu valda liela cenzūra. Taču es izjūtu pienākumu par to runāt, jo es dzīvoju Tokijā un lietoju Fukušimā saražoto elektrību. Es varēju baudīt dzīvi galvaspilsētā, pateicoties Fukušimas enerģijai. Un situācija Fukušimā joprojām netiek pilnībā kontrolēta.

Kādēļ pret šo tēmu tiek vērsta cenzūra?

Man šķiet, ka viņi vēlas pārdot Fukušimas atomelektrostaciju kādai citai valstij, tāpēc viņiem ir svarīgi uzturēt spēkā stāstu, ka tur viss ir droši. Tā ir ziņa, ko Japānas valdība publiski vēlas paust.

Un ko jūs gribat pateikt savos darbos?

Es nekad skaļi nedeklarēju, ko tieši ar savu darbu gribu pateikt. Lai gan personīgi esmu pret atomelektrostacijām, skatītājiem to nesaku. Piemēram, man bija izrāde „Referenduma projekts”. Pie mums, Japānā, nav referendumu, tāpēc es nolēmu: sarīkosim to! Tobrīd biju Austrijā un uzzināju, ka Cventendorfā netālu no Vīnes 70. gados tika uzcelta atomelektrostacija, taču iedzīvotāji referendumā nobalsoja pret to, un šī stacija nekad tā arī netika iedarbināta.

Caur savu izrādi gribēju dot arī Japānas iedzīvotājiem iespēju paust savu viedokli.

Protams, tas nav īsts referendums. Mēs intervējām skolēnus Fukušimā, Tokijā un vēl vairākās pilsētās. Mēs viņiem  neprasījām konkrētus jautājumus par atomenerģiju, bet drīzāk – kas ir tavs sapnis, ko tu šorīt ēdi brokastīs, ko tu domā par Fukušimu, kas ir tavs mīļākais koks… Skatītāji varēja atbildēt uz šiem pašiem jautājumiem un par tiem balsot.

Kādēļ jums ir svarīgi iznest skatuvi ārpus teātra un likt uzsvaru tieši uz skatītājiem, nevis aktieriem?

Man patīk arī skatuve, iestudēju arī šādas izrādes, taču man neliekas, ka ir liela starpība starp teātri uz skatuves un teātri pilsētā.

Savulaik Atēnās, Grieķijā, apmeklēju Dionīsa amfiteātri. Sēdēju publikas vietās un aiz skatuves ieraudzīju pilsētu. Sapratu, ka to pašu redzēja arī cilvēki Senajā Grieķijā. Lūkojoties uz skatuvi, viņiem noteikti nācās domāt arī par pilsētu aiz tās. Skatuve bija tikai starpnieks. Un es iedomājos, ka varētu radīt arī kādu citu starpnieku, kas spēj savienot cilvēku ar pilsētu.

Tas var būt ceļvedis, radio aparāts, mobilā lietotne, kas palīdz cilvēkiem citādāk ieraudzīt pilsētu. Reizēm fiziski, reizēm – tikai iztēlē.

Savos darbos jūs runājat par bieži vien neērtiem sociāliem un politiskiem jautājumiem. Kādas pārmaiņas jums gribas raisīt skatītājos?

Es cenšos nevienu citu nemainīt. Taču es mēģinu mainīt pats sevi. Pārbaudīt savas robežas. Piemēram, strādājot ar bezpajumtnieku vai bēgļu tēmu, es pats šos cilvēkus satieku. Un katru reizi sev jautāju – kur ir robeža starp mani un viņiem? Man ir māja, varbūt es viņus varētu aicināt dzīvot pie sevis… Bet diemžēl es to nedaru. Tas man ir par daudz. Varbūt es viņus varētu uzaicināt vakariņās, bet ne dzīvot pie sevis. Un tajā brīdī es novelku robežu.

Tādēļ, pirms censties izmainīt kādu citu, es vienmēr jautāju pats sev: kā mans prāts rada šīs robežas? Tas man ir daudz svarīgāk.

Es ceru, ka caur šīm izrādēm spēju savas robežas mazliet paplašināt. Varbūt tas izdosies arī skatītājiem, taču es neko neuzspiežu.

Kādas savas robežas paplašinājāt, veidojot iestudējumu šeit, Rīgā?

Karš un spiegi man vienmēr ir šķitis kaut kas slikts un nosodāms. Taču izrādās, ka izlūku vidū bija cilvēki, kuri gribēja apturēt karu. Viņi tiešām centās. Un man tas bija kas jauns. Agrāk nekad aiz šiem spiegiem necentos saskatīt cilvēkus. Šis stāsts par Makoto Onoderu ir licis man atmest savus stereotipus.

No Rīgas esmu iemācījies ļoti daudz.

61 gadu vecajam Stiljanidim arī pašam ir personīga pieredze, kā ir dzīvot konflikta apstākļos – viņš ir no Kipras, un bija pusaudzis, ka tur izcēlās bruņots konflikts starp turkiem un grieķiem.

Eiropas Savienības humānās palīdzības komisāra amatā Jūs esat pavadījis piecus gadus. Vai šajos gados pasaulē palielinājies krīžu skaits, un vai ir izdevies tās kaut kāda viedā iegrožot?

Nestabilitātes, nabadzības, klimata izmaiņu un postošāku dabas katastrofu dēļ, bez šaubām,  mums diemžēl jāatzīst, ka pēdējos piecos gados krīžu skaits visā pasaulē ir palielinājies.

Tādēļ mums kā Eiropas Savienībai ir jāstājas pretim šai skaudrajai realitātei.

Pirmkārt tāpēc, ka tas ir mūsu morālais pienākums remdēt cilvēku ciešanas – it īpaši neaizsargātāko cilvēku ciešanas. Bet vienlaikus mums arī jārisina problēmu sakne un cēloņi ārpus Eiropas, lai panāktu, ka samazinās migrācijas plūsmas.

Ko tieši šīs lietas labā dara Eiropas Savienība?

Šodien notikušais pasākums bija veltīts izglītībai ārkārtas situācijās. Bet kā Eiropas Savienības humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas komisārs esmu atbildīgs par Eiropas Savienības humānās palīdzības sniegšanu visā pasaulē caur neitralitātes, neatkarības un humānisma prizmu. Ņemot vērā manu pieredzi un faktisko situāciju uz vietas krīžu punktos šajos piecos mana mandāta gados, man ir izdevies mūsu budžetu izglītības nodrošināšanai ārkārtas situācijas palielināt desmit reizes. Mēs rādām piemēru darot.

Cik daudz tas izmaksā eiropiešiem?

Katram Eiropas Savienības pilsonim tas izmaksā tikai četrus eiro gadā, kas ir, vairāk vai mazāk, cik maksā viena kafija. Tas nodrošina, ka Eiropas Savienība ir lielākais humānās palīdzības donors pasaulē. Un daļa no tā ir mūsu ieguldījums izglītības nodrošināšanai ārkārtas situācijās, kas tikai viens eiro vai mazāk gadā uz vienu eiropieti. Ar to mēs varam risināt daudzas problēmas ārpus Eiropas, lai demonstrētu mūsu morālo pienākumu palīdzēt neaizsargātiem cilvēkiem.

Un vienlaikus mēs risinām problēmu saknes ārpus Eiropas, lai cilvēkiem tur dotu cerības, cieņu un perspektīvas, tādā veidā viņiem dodot pārliecību palikt dzīvot savā dzimtenē.

Izglītības nodrošināšana bērniem viņiem dod nākotnes iespējas viņu mītnes zemē.

Ikviens, kuram ir piespēja uzlabot savas prasmes, noteikti jutīsies pārliecinātāks par sevi, lai paliktu un turpinātu dzīvi savā valstī, vienlaikus ieguldot tās attīstībā. Visiem ir jābūt iesaistītiem šajā projektā, lai uzlabotu dzīves apstākļus Āfrikā, Āzijā, Latīņamerikā un visur citur.

Vai ir daudz tādu bērnu, kuriem liegtas iespējas iegūt izglītību?

Visā pasaulē skolu neapmeklē 75 miljoni bērnu. Vai jūs variet to iedomāties? Tas ir vairāk nekā kopumā 66 miljoni bērnu, kas iet skolā Eiropā. Bet citur bērniem vispār nav iespēju iet skolā. Viņiem nav pieejas skolai, viņiem nav skolas piederumu. Mums ir morālais pienākums.

Bet morālo pienākumu var apvienot ar konkrētu mērķu sasniegšanu, lai risinātu problēmu cēloņus ārpus Eiropas.

Jūs pats esat no Kipras, un esat piedzīvojis karu tur, un Jums pašam arī šajā ziņā ir personīga pieredze krīzes situācijās kā pusaudzim.

Mana māja un skola Nikosijā bija ļoti tuvu „zaļajai līnijai”, [kas ir buferzona starp Kipras grieķu un turku daļu.] Atceros, kad biju pusaudzis, kara apstākļu dēļ man katru dienu bija jāmeklē dažādi ceļi un veidi, lai tiktu līdz skolai.

Jūs daudz ceļojat, apmeklējot karstos punktus un krīžu vietas visā pasaulē. Kas ir lietas, kas Jums no šiem braucieniem visvairāk iespiedušās atmiņā?

Mans darbs ir ļoti intensīvs un prasīgs, un ir nācies pieredzēt arī daudzas sāpīgas situācijas.

Taču vienlaikus caur šīm sāpīgajām pieredzēm es arī redzu, īpaši bērnu acīs, viņu apņēmību un izturību turpināt dzīvot uz priekšu. Tostarp iegūstot labāku izglītību.

Es varu izcelt paša pieredzēto Mosulas pilsētā Irākā. Es stingri ticu, ka izglītība ir labākais instruments, lai veicinātu izlīguma procesu. Un, runājot par izlīguma procesu Irākā, Mosulā situācija ir unikāla. Es Mosulā apmeklēju Eiropas Savienības uzturētus projektus vietās, kuras pirms gada izmantoja džihādistu grupējums „Daīš”, lai sētu naidu un karu pret citām iedzīvotāju grupām un reliģijām.

Bet tagad šajās pašās skolās mēs redzam bērnus no dažādām reliģiskajām grupām, no dažādām etniskajām kopienām. Viņus izglīto skolotāji, kuri stiprina izlīgumu, līdzāspastāvēšanu, mieru. Tā man bija tiešām ļoti unikāla pieredze.   

Taču – vai finansējums enciklopēdijas turpināšanai būs arī nākamajos gados, tas pašlaik ir liels jautājums.  

„Enciklopēdijas lietošanas dati ir ļoti interesanti. Sākumā negaidījām, ka būs tik izteiktas tendences,” stāstīja Šcerbinskis, „janvārī, februārī un martā lietojamība pieauga lēnām. Bet diezgan strauji tā sāka pieaugt aprīlī un maijā, kulmināciju sasniedzot maija vidū un beigās.”

Arī nedēļas griezumā enciklopēdijas lietotāju aktivitāte sakrīt ar mācību ciklu – darbadienu priekšpusdienās un vakaros lietotāju ir vairāk, piektdienu pēcpusdienās interese strauji krīt, sestdienā ir vismazākā un atkal pieaug svētdienas vakarā.

To, cik noderīga Nacionālā enciklopēdija var būt ceļā uz eksāmeniem, pierādījusi apmeklējumu statistika 11. jūnijā, kad 9. klašu skolēniem bija eksāmens vēsturē.

„Papētīju šo statistiku, kāda mums ir tieši par otrdienu, un pilnīgi visi skatītākie šķirkļi mums ir tieši par vēsturi. Parasti tie ir dažādi – arī valodniecība, ģeogrāfija, bet otrdien bija gandrīz tikai vēsture. Meklēja par Jauno strāvu, jaunlatviešiem, Pirmo pasaules karu,” atklāja Ščerbinskis.

Viņš ir gandarīts, ka izdevies sasniegt enciklopēdijas sākotnējo mērķi – padarīt dzīvi vieglāku visiem, kas vēlas iegūt uzticamu informāciju. „Pirmkārt, jauniešiem, kas mācās skolās – telefonā visu iespējams ātri pārbaudīt. Turklāt šo tekstu autori ir, iespējams, labākie, kādi vien var būt. (..) Pašlaik vairāk nekā 40% enciklopēdijas skatījumu ir no viedtālruņiem,” stāstīja Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors.

Savukārt pērnruden izdotais Nacionālās enciklopēdijas drukātais sējums „Latvija”, kas iznāca 11 tūkstošos eksemplāru, ir gandrīz pilnībā izpārdots – atlicis mazāk par tūkstoti grāmatu.

„Daudziem joprojām ir atmiņā Konversācijas vārdnīca, Latvijas padomju enciklopēdija – zināšanu esence. Turēt mājās kaut ko tādu nozīmē, ka tās zināšanas mums tepat, blakus, kaut kur ir. Pagājušais gads bija arī simtgades gads, un daudzi arī vēlējās saglabāt sev kādu atmiņu no šīm svinībām. Tā ir dāvana, kam ir jēgpilns saturs,” sacīja Šcerbinskis.

Viņš uzsvēra – enciklopēdijai ir jēga tikai tad, ja tā pastāv nepārtraukti, visu laiku tiek papildināta un atjaunota. Tam vajadzīga skaidrība gan juridiski, gan finansiāli.

Pašlaik Nacionālā enciklopēdija joprojām ir Latvijas simtgades projekts, kas darbojas Nacionālās bibliotēkas paspārnē, taču Ščerbinskis cer, ka drīzumā tiks atrisināts gan tās juridiskais ietvars, gan finansējums arī nākotnē.

„Šobrīd notiek jautājuma risināšana, lai enciklopēdija tiktu iekļauta bāzes finansējumā. Jo pašlaik mēs joprojām esam simtgades projekts, un tas rada finansiālu nedrošību. Likumdošanā ir jānostiprina arī enciklopēdijas statuss, lai enciklopēdija nevarētu kādā dienā gluži vienkārši izbeigties. Lai tie līdzekļi, spēki un ieguldītais darbs vienā brīdī nepazustu,” uzsvēra Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors.

"Ikvienam, arī mums, ir iespēja savu tēlu veidot. Es ikvienu aicinu tomēr domāt, ka mēs esam ziemeļvalsts.

Mēs esam Latvija pie Baltijas jūras Ziemeļeiropā. Šī ir tā formula, ko es arī Latvijas Institūtā visiem aicināju ieviest. Tā ļoti labi strādā –

Ziemeļeiropa ir kaut kas sekmīgs, kas asociējas ar labu tēlu pasaulē, citos kontinentos," teica bijusī Latvijas Institūta vadītāja.

Pēc viņas teiktā, Eiropā ir sekmīgi un mazāk sekmīgi reģioni. "Mēs, protams, vēlamies asociēties ar to dinamisko, veiksmīgo un sekmīgo. Un mums ir ļoti daudz potenciāla un tendences gan IT jomā, gan dažādās jaunajās, ilgtspējīgajās inovācijās, kas parādās Latvijā, kur arī ir ļoti svarīgs dabas tuvums un vispār ilgtspējīga domāšana. Tās ir mūsu stiprās puses.

Tāpēc mums pašiem nevajag veicināt to, ka mēs atkārtojam, ka mēs esam no Austrumeiropas (..).  Mums ir arī jāprot runāt par savām spēcīgajām pusēm,"

teica Rozenberga.

Runājot par maija beigās gaidāmajām Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām, Rozenberga sacīja, ka, viņasprāt, jābalso ir par tādiem politiķiem, kuriem ir redzējums vienu soli uz priekšu.

"Kas nerunā tikai par to, kāda būs Latvija pēc 5-10 gadiem (..), bet par to, kāda būs Eiropa pasaulē, un kas ir tas, kas jāmaina, kas ir tie svaigie virzieni. Ja viņš vai viņa nāks ar svaigu domāšanu, tad viņu pamanīs gan Eiropas Parlamentā, gan pasaulē. Un tas nesīs godu un arī praktiskus ieguvumus arī Latvijai," sacīja Rozenberga. 

Skaidrojot lēmumu startēt EP vēlēšanas, Anča sacīja, ka viņai gribas ne tikai ieteikt citiem, kā darīt labāk, bet darīt arī pašai. “Es tiešām redzu izmaiņas, kuras varētu veikt, es redzu, kā to darīt. Bet tie papīri, ko mēs uzrakstām kā atzinumu manā šī brīža darbā, ļoti bieži paliek atvilktnē,” viņa atzina. Savukārt darbs EP, viņasprāt, būtu iespēja patiešām kaut ko mainīt.

Viņa arī pauda pārliecību, ka “Eiropa daudzas lietas daudzās valstīs, tostarp Latvijā, var padarīt labākas, nekā mēs [darām] šeit”. Vienlaikus viņa atzina, ka “lietas no augšas” reizēm notiek ilgāk, taču stabilāk un drošāk.

Viņa pauda pārsteigumu par publiskajā telpā izskanējušo viedokli, ka partija izmantojot viņas invaliditāti: “Šis viedoklis veidojas ar domu, ka kāds mani kā kastīti var paņemt un piepeši izmantot. Ticiet man – man viss ir kārtībā ar galvu, sapratni un spēju izvēlēties.”

“Es negribu, lai par mani balso tādēļ, ka esmu sieviete, un tādēļ, ka esmu ratiņkrēslā. Es gribu, lai par mani balso tādēļ, ka tic, ka es kaut ko varu mainīt,” piebilda Anča.

Taujāta par prioritātēm darbā EP, viņa sacīja, ka cilvēku ar invaliditāti jautājumus labi pārzina, bet vienlaikus viņa kā sociālais darbinieks daudz saskaras arī ar citiem sociāliem jautājumiem. “Bet ļoti bieži, ja kaut kas ir labs cilvēkiem ar invaliditāti, tad tas ir labs arī sabiedrībai kopumā,” sacīja Anča, kā piemēru minot sabiedrisko transportu ar zemo grīdu.

Viņa arī vērsa uzmanību uz to, ka pašlaik EP esošie deputāti no Latvijas nestrādājot ar sociālajiem jautājumiem. Un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc viņa startē EP vēlēšanās.

“Ir tik brīnišķīgas lietas, ko piedāvā Eiropas Savienība gan nodarbinātības jomā, gan daudzās citās, kas līdz Latvijai vienkārši netiek atnestas.

Vai Latvijas viedoklis netiek pārstāvēts, jo mūsu deputātiem rūp vairāk ekonomiskie, trešo valstu un lauksaimniecības jautājumi. Jā, tie ir svarīgi. Bet kādēļ nerūp sociālie jautājumi, kas tieši saistīti ar katru cilvēku šeit, Latvijā?” vaicāja Anča.

“Progresīvo” kandidāte pauda pārliecību, ka Eiropas Savienībā vajadzētu veidot vienotu minimālo algu, to nosakot, piemēram, attiecībā pret vidējo patēriņa grozu valstī. Līdzīgi arī vajadzētu būt minimālajām pensijām, kas būtu sasaistīta ar cilvēku ienākumiem valstī.

Partija “Progresīvie” atbalsta arī ciešāku Eiropas federalizāciju, kā pamatu tam redzot vienotu valūtu – eiro. “Mēs nesakām, ka būsim kopēja valsts, protams. Bet kopējas lietas, kas mums palīdz būt stiprākiem.”

Iekļūstot Eiropas Parlamentā, partijas “Progresīvie” pārstāvji varētu pievienoties Eiropas Zaļo grupai vai sociāldemokrātiem, kur pašlaik ir jau “Saskaņa”. Sociāldemokrāti pašlaik apspriež lielāku solidaritāti migrācijas problēmas risināšanā, un “Progresīvie” to “kopskatā atbalsta”.

Viņš atturējās nosaukt konkrētu optimālo pašvaldību skaitu, jo pie tā jānonāk, izvērtējot kritērijus, ekonomiskos un ģeogrāfiskos apstākļus, bet tas būtu, “visticamāk, divreiz mazāk nekā līdz šim”.

Taču reformas jautājums ir, vai mēs skatāmies tikai uz pašvaldībām vai reģionu kopumā, norādīja Krauklis.

Viņaprāt, skatīties tikai uz pašvaldībām būtu kļūda, jo paralēli būtu jānotiek arī valsts pārvaldes reformai, lai valsts pakalpojumi būtu tādās pašās robežās pieejami iedzīvotājiem, lai sabiedriskais transports būtu pieejams, lai būtu laba ceļu kvalitāte.

Ja starp divām pašvaldībām, kas būs saliktas kopā, ir slikts ceļš, tas jau būs pamats tam, ka iedzīvotāji būs neapmierināti, norādīja Krauklis.

Viņam ir bažas tieši par šo sadaļu, jo pašvaldību ministrs ir gatavs runāt par loģiskiem kritērijiem pašvaldību robežām, bet vai būs atbalsts no pārējiem citu nozaru ministriem, “vai viņi būs gatavi līdzdarboties”.

Kraukļa ieskatā, ja reformu īstenos ne tikai pašvaldībās, bet “ejot solī ar valsti”, var panākt labus rezultātus un, prātīgi saimniekojot, teritorijas varētu attīstīties, bet “plika apvienošana” tik labus rezultātus nedos.

Viņš arī sprieda, ka pašvaldībām ir “nolemtības sajūta”, jo jaunajā valdības koalīcijā ir maz pārstāvēti pašvaldību vadītāji, kas varētu koalīciju ietekmēt, un daļa no to pašvaldību vadītājiem, kas būtu apvienojamas, saprot, ka agri vai vēlu tas notiks.

Bet, kad reformu vērtēs iedzīvotāji, kuriem būs bažas, “kas būs ar manu ciemu un pilsētiņu, tik viegli un klusi tas viss nebūs”, prognozēja Krauklis.

Viņš gan uzskata, ka pašlaik izvēlētais reformas temps, kas paredz izstrādāt reformas likumu līdz jūnijam, ir pareizs, “jo ilgāk stieps garumā, jo sarežģītāk būs”.

KONTEKSTS:

Pašreizējā valdība plāno jauno administratīvi teritoriālo reformu pabeigt līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, lai jau 2021. gada vēlēšanās iedzīvotāji varētu ievēlēt jauno pašvaldību deputātus. Tādēļ likums par reformu jāizstrādā vēl šogad, bet Saeimai jāpaspēj to pieņemt līdz nākamā gada vidum.  

Valdība ir apņēmības pilna samazināt pašvaldību skaitu. Projektu plāno apspriest ar iedzīvotājiem visā Latvijā. Kritēriji pašvaldību apvienošanai būšot zināmi šā gada maijā.

Tikmēr Pašvaldības savienība skeptiska par iespēju ātri pabeigt reformu.

„Latvijā šī diena nenotiek tik vērienīgi kā citās Eiropas pilsētās, kur patiešām ievērojamas pilsētas daļas tiek slēgtas auto satiksmei, un tā ir pilnīgi cita aina – cilvēki tiešām dodas visur ar kājām, brauc ar riteņiem, sabiedrisko transportu. Tajā dienā pilsētas patiešām pārvēršas,” saka Ozola.

Aplūkojot Latvijas pašvaldībās plānoto pasākumu sarakstu, viņa atzīst, ka vairākas pašvaldības patīkami pārsteigušas – piemēram, Daugavpils. Tikmēr galvaspilsētā Rīgā „Dienā bez auto” nav paredzēts pilnīgi neviens pasākums un rodas iespaids, ka pilsētas vadība šo kampaņu vairāk uztver kā „ķeksīša” pasākumu.

Viņasprāt, ja Rīgas dome tiešām gribētu parādīt ieinteresētību, visai pilsētas vadībai Eiropas Mobilitātes nedēļā vajadzētu braukt uz darbu ar velosipēdiem un rādīt piemēru. Taču tas nenotiek.

Ozolas ieskatā neizmantota palikusi arī iespēja „Dienā bez auto” uz brīdi slēgt privātajam auto transportam Krišjāņa Barona ielu, par ko bijušas diskusijas kā par potenciālu gājēju ielu.

„Mēs varētu atļauties vienu vai dažas dienas to izdarīt. Tas nav pārlieku dārgi, bet dotu ļoti vērtīgus datus par cilvēku uzvedību. Vai tiešām šīs nedēļas laikā iela būtu pilnīgi pamirusi, vai arī varbūt tur notiktu kādas negaidītas aktivitātes un cilvēku plūsma būtu daudz lielāka?” vaicā Ozola.

Runājot par pašvaldību gatavību dzīvē ieviest gudrākas pārvietošanās principus, pilsētplānotāja atzīst – aina kopumā nav pārāk iepriecinoša.

“Tomēr es redzu, ka

gandrīz visās citās pilsētās, kas nav Rīga, kaut kādi soļi tiek sperti gudrākas mobilitātes virzienā. Pamanāmākais ir infrastruktūras pārbūves – tomēr ierīko pilsētas veloceļus, domā vairāk par gājējiem, ierobežo autotransportu noteiktās vietās, ierobežo ātrumu,

plāno sabiedriskā transporta maršrutus pārdomātāk un rūpējas par to, lai cilvēkiem būtu izvēles iespējas, kas pilsētplānošanā ir ļoti būtiski,” saka Ozola.

Evelīna Ozola atzīst, ka Rīgā šādu pilsētplānošanas politiku praksē diemžēl neredz.

„Protams, šis tas tiek darīts, bet reti kad tas tiek izdarīts gana kvalitatīvi. Mani tas atstāj apjukušu, skatoties, kā Rīga rīkojas. Jo, no vienas puses, ir diezgan skaļi saukļi – vēl atceros reklāmu no kāda 2014.gada, ka Rīga būs zaļākā pilsēta pie Baltijas jūras vai tamlīdzīgi, taču pilnīgi nekas nav noticis, lai tā būtu,” viņa secina.

Galvenais iemesls, kādēļ cilvēki neizvēlas pārsēsties no auto uz kādu citu videi draudzīgāku transportlīdzekli, ir tas, ka braukt ar auto pilsētā joprojām ir pietiekami ērti, norāda Ozola.

„Un arī tie, kuri varbūt gribētu izvēlēties ko citu, viņiem nav pieejama gana ērta alternatīva,” viņa uzsver. Piemēram, pārdomātāki sabiedriskā transporta maršruti un vietas, kur ērti atstāt auto ārpus centra blakus sabiedriskajam transportam („park&ride”).

„Šobrīd joprojām ir daudz maršrutu, kuros braukt ar sabiedrisko transportu ir ļoti neērti vai ilgi  arī tāpēc, ka ielas ir pilnas ar automašīnām un sabiedriskais transports pārvietojas pārāk lēni, tādēļ nav nekāda stimula to izvēlēties.

Lai panāktu pārmaiņas pārvietošanās paradumos, ir vienlaikus jāveic trīs lielas aktivitātes: vajadzīga laba infrastruktūra, noteikumi un informēšana.

Un tas, manuprāt, klibo,” spriež Ozola.

Arī runājot par potenciālu iebraukšanas maksu Rīgas vēsturiskajā centrā, pilsētplānotāja to kopumā vērtē kā labu ideju, taču uzsver: nedrīkst autovadītājus „sodīt” ar šādu maksu, ja pilsēta pati nav parūpējusies par ērtām alternatīvām.

Ozola stāsta, ka sākotnēji visas pilsētās, kas ievieš autosatiksmes ierobežojumus, saskaras ar lieliem protestiem un neapmierinātību. Ieguvumus – tīrāku gaisu, brīvāku telpu pastaigām un lielāku cilvēku vēlmi uzturēties ielās – pamana vēlāk.

„Paiet laiks, cilvēki to pakāpeniski pieņem, un tad sāk runāt par to, cik šis ir bijis ārkārtīgi veiksmīgs lēmums, visi to apsveic un rāda kā labos piemērus. Bet sākums vienmēr ir ārkārtīgi grūts. Arī Kopenhāgena, ko piesauc kā klasisku lielisku piemēru, kur viss centrs ir gājējiem – iepirkšanās ielas, kafejnīcas, viss ir tik brīnišķīgi… Bet pašā sākumā tie paši veikalnieki nemaz nebija tik priecīgi – būvēja barikādes un bija gatavi kauties ar pilsētplānotājiem!” saka Ozola.

Eiropas mobilitātes nedēļas un „Dienas bez auto” pasākumu plāns. 

Latvijas Radio: Vai pirmo reizi esat Latvijā? Kāpēc klimata pārmaiņu pētnieki tieši šobrīd pulcējas Rīgā?

Lučka Kajifeža Bogataja: Jā, es Latvijā esmu pirmo reizi un es ļoti izbaudu patīkami silto laiku pie jums. Taču mēs esam Starpvaldību klimata pārmaiņu paneļa pārstāvji un galvenais iemesls, kāpēc esam šeit, mēs vēlamies informēt sabiedrību, politiķus, pašvaldības par to, kā klimata pārmaiņas progresē un nepieciešamajām rīcībām. Tāpat gribam uzzināt situāciju dažādās valstīs, cik zinoši ir cilvēki šeit. Mēs gribam veidot dialogu, nevis tikai lasīt lekcijas par to, ko mēs zinātnieki esam izpētījuši šajā jomā.

Vai ir kāda steiga runāt par šo tēmu, kas ir impulss šīm starptautiskajām konferencēm? Kas tad ir jaunākie klimata pārmaiņu fakti?

Mēs zinām, ka klimata pārmaiņas norit jau daudzus gadus, mēs to varam novērot, bet patiesībā tas process paātrinās. Tas kļūst izteiktāks, kas atspoguļojas tādos fenomenos kā ekstrēmi laika apstākļi. Un, ne tikai šāds liels karstums, bet arī plūdi un tam līdzīgas stihijas. Zinot klimata pārmaiņu cēloņus, kas galvenokārt ir mūsu globālā enerģētikas politika, kur vēl aizvien ir ļoti izplatīts fosilais kurināmais, mēs redzam, ka pārmaiņu procesu nav iespējams apturēt. Taču vēl ir laiks klimata pārmaiņas palēnināt, lai mēs nesasniegtu jaunu klimata fāzi, kas būtu par pieciem grādiem augstāka temperatūra.

Mūsu mērķis ir skaidrot cilvēkiem, cik būtiski ir mainīt enerģētikas politiku, kā arī nāksies mainīt daudzus uzvedības paradumus, ja vēlamies samazināt klimata pārmaiņu ātrumu. Taču, kā minēju, mēs vairs nevaram apturēt klimata pārmaiņas. Tāpēc otrs vēstījums ir, ka mums tam ir jābūt gataviem. Mums ir jāadaptējas, un tas ir svarīgs process, kam jābūt plānotam ilgtermiņā: ko darīt ar lauksaimniecību, ko darīt tūrisma nozarei, ko iesākt ar transportu, jo laika apstākļi ietekmēs praktiski visus mūsu dzīves aspektus.

Pirms iztirzājam, ko sabiedrība un valstis var darīt, lai palēninātu klimata pārmaiņu procesu, vispirms vēl mazliet iezīmējiet, kādi ir spilgtākie piemēri, kuras dzīvnieku vai augu sugas patlaban ir visvairāk ietekmētas klimata pārmaiņu dēļ.

Dabas ekosistēmas izjūt to, kas notiek,

mēs varam novērot, ka atsevišķas dzīvnieku sugas pārvietojas vairāk uz ziemeļiem, tās migrē.

Vēl viens fenomens, ko mēs novērojam, ir kukaiņu pārvietošanās lielākā augstumā. Tāpat novērots, ka kalnos koku augstuma robeža ir palielinājusies, karstuma dēļ. Un visas polārās sugas un tās, kas atrodas augstos kalnos, ir īpaši ietekmētas, jo, kļūstot siltākam, sniega sezona ir īsāka un jūras ledus atkāpjas, šīs sugas praktiski zaudē savas dabiskās dzīvotnes.

Tāpat ir citi aspekti, kas skar jūras dzīvību, jo daļēji CO2 nonāk arī okeānos un šo procesu sauc par okeāna paskābināšanos. Tādēļ ūdens pH līmenis pazeminās, tā vide kļūst skāba, un daudzas jūras sugas vairs tajā nevar pastāvēt. Tas ir klimata pārmaiņu seku sākums, ko varam novērot, un ir vēl daudzi piemēri. Tāpat nevaram aizmirst koraļļu rifus, šī brīnišķīgā ekosistēma jau ir uz izzušanas robežas. Mēs to šeit, Eiropas valstīs, nevaram novērot, bet atsevišķām valstīm tas ir nacionāls dārgums vai simbols.

Un tam ir tieša saikne vai korelācija ar globālu sasilšanu vai klimata pārmaiņām?

Jā. Diemžēl tās ir ļoti tiešas sekas mūsu CO2 emisijām, un mēs to reāli varam novērot monitoringā. Vairs nav šaubu par to, kāpēc tas notiek.

Ir pārmaiņas, ko novērojat dabā. Bet kā ir ar mums, proti, kuras nācijas šobrīd pēc ģeogrāfiska novietojuma tiek visvairāk ietekmētas klimata pārmaiņu dēļ?

Jā, ir zināms, ka klimata pārmaiņas ir netaisnīgas. Ja skatāmies uz rietumu un ziemeļu pasaules daļu, kas patiesībā ir lielākie klimata pārmaiņu ietekmētāji tieši viņu eksponenciālās ekonomiskās izaugsmes dēļ. Taču visvairāk ietekmētās ir valstis, kas neradīja šo procesu, tās pamatā ir Āzijas reģiona valstis un daudzas vietas Āfrikā, īpaši Sahāras daļā. Tāpat arī daudzas Klusā okeāna salas, jo jūras līmenis pakāpjas. Kopumā vairāk to visu izjūt nabadzīgākas valstis. Savukārt, ja palūkojamies uz mūsu apkārtni, tad Tuvajos Austrumos vienmēr ir ūdens problēmas, bet klimata pārmaiņas šo situāciju ir vēl pasliktinājušas. Te es varu pieminēt Sīriju, Pakistānu. Tiesa, arī bagātās valstis sāk izjust pārmaiņas, lielākoties caur ekstremāliem laika apstākļiem – plūdi, karstums.

Kopumā nevar izslēgt nevienu valsti, kas nebūtu ietekmēta, bet, protams,

visvairāk to izjūt nabadzīgās valstis, kurām nav zināšanu un naudas resursu, lai varētu adaptēties jaunajos apstākļos.

Vai zinātnieku vidū šobrīd tiek īpaši izcelts kāds viens vairāk ticams nākotnes scenārijs, kas ar mums notiks, kas notiks ar cilvēku, ar pasauli, ja klimata pārmaiņu process turpināsies pašreiz novērotajā dinamikā?

Mūsu pārliecība, ka mums nevajadzētu paļauties tikai uz vienu scenāriju, tāpēc mūsu pētījumu pamats ir veidot vairākus variantus, jo mēs patiesībā nevaram zināt, kā cilvēki uz šo reaģēs nākamajos desmit gados. Tehnoloģijas attīstās, un mēs varam pēkšņi ieraudzīt kādu fantastisku jaunu risinājumu. Taču, no otras puses, pilnīgi iespējams, ka pasaule reģionālā līmenī kļūs arvien sašķeltāka un tādā gadījumā tehnoloģijas netiks nodotas citām valstīm. Tāpēc ir daudzi scenārija no sliktākā līdz labākajiem.

Medijiem patīk izcelt sliktākos, bet tas nenozīmē, ka tā ir vienīgā patiesība. Vienlaikus mēs varam novērot, kurp dodamies tieši šobrīd. Un, manuprāt, mēs šobrīd dodamies vidējā scenārijā. Zinām, ka Parīzes vienošanās ir parakstīta, ratificēta, un ir cerība, ka neiesim vecajās sliedēs. Tad varbūt varam izvairīties no globāla temperatūras pieauguma par 5 grādiem, bet mums ir joprojām tāls ceļš, lai pieaugumu samazinātu līdz 2 grādiem, kas ir daudz drošāks scenārijs zinātnieku ieskatā.

Patlaban mēs virzāmies uz globālo sasilšanu par 3,5 grādiem, kas ir bīstami. Taču cilvēkus parasti maldina globālie vidējie rādītāji, jo

3,5 globālā līmenī Latvijai vai citām vairāk ziemeļu valstīm jau nozīmē 5 grādus, un tas ir liels jautājums, kā esošā ekosistēma to var pārdzīvot.

Mēs neesam labākajā situācijā šobrīd, tāpēc ir svarīgi mainīt enerģētikas politiku pēc iespējas ātrāk.

Viena lieta ir cipari, bet, kas aiz tiem slēpjas, kas būs reālās sekas klimata pārmaiņām, kā tas izskatīsies, kā mēs to jutīsim minētajā ūdens, pārtikas vai lauksaimniecības kontekstā?

Mēs varam sagaidīt vairākas problēmas. Ja runājam par pārtiku, tad lauksaimniecībai būs jāpielāgojas jaunajam klimatam, un tas ir iespējams. Ja zemnieki ir gudri, tad nav iemesla uzskatīt, ka mums nebūs pārtikas. Savukārt ūdens problēmas jau ir sarežģītākas, ne tik ļoti pasaules ziemeļu daļai, bet vairāk Āfrikai un Āzijai.

Tāpat kopumā, uzsilstot klimatam, mums būs lielākas veselības problēmas. Piemēram, karstuma viļņi ir tiešas klimata pārmaiņu sekas un tas nogalina cilvēkus, īpaši tas ietekmē vecāko paaudzi.

Tāpat varētu attīstīties jaunas slimības, jo līdzīgi kā atsevišķas dzīvnieku sugas migrē no dienvidiem tāpat arī baktērijas un vīrusi.

Arī dzeramā ūdens trūkums rada veselības problēmas, jo tiks patērēts ūdens, kas nav tīrs.

Protams, būs problēmas arī ekonomikā, piemēram, tūrismā, kas daudziem ir liels ienākumu avots. Es iepriekš pieminēju koraļļu rifus, daudzās valstīs tas ir galvenais tūrisma mērķis, ja to nav rādītāji krītas. Tāpat, piemēram, slēpošana ir svarīga industrija Eiropā: jo mazāk sniega, jo vairāk atpūtas kompleksu jāaizver. Mums būs jāadaptējas cita veida tūrismam. Bet

pētnieku lielākās bažas ir par to, kā globālās klimata pārmaiņas ietekmēs nacionālo drošību valstīs, migrācijas problēmu dēļ.

Tas radīs saspīlējumus starp valstīm, jo vēsture rāda, ka tur, kur ir ūdens resursu problēmas, rodas spriedze. Tātad arī ģeopolitikas problēmas ir sagaidāmas

Un visas šīs problēmas ir sasaistāmas ar ekstremāliem laika apstākļiem. Ja palūkojamies uz apdrošināšanas kompāniju datiem un ja salīdzinām situāciju pirms 30 gadiem, tad ekstremāli laika apstākļi jeb dabas katastrofas, kas izraisa cilvēku nāvi un lielus finanšu zaudējumus valstīm, notiek trīs reizes biežāk.

Ekstremāli laika apstākļi var dot triecienu jebkurā pasaules vietā patlaban un, domāju, tā drošības sajūta, kas mums tagad ir, tā pakāpeniski zudīs. Un tā taču ir viena no svarīgākajām cilvēku dzīves kvalitātēm – drošības sajūta. Tieši tāpēc mums ir jāreaģē.

Bet vai šie scenāriji, ko jūs aprakstījāt, ir tuva vai tāla nākotne?

To grūti precīzi pateikt, bet, domāju, mūsu paaudze to pieredzēs, tā nav pārāk tāla nākotne. Ekstremāli laika apstākļi un migrācijas problēmas jau ir realitāte. Turklāt globalizācijas apstākļos, mēs nevar teikt - ja tas ietekmē kādu tālu valsti, tad tas mūs neietekmēs, jo, iespējams, mēs no tās cietušās valsts importējam kaut ko mums ļoti svarīgu.

Kā vērtējat, vai sabiedrībai ir izpratne par šiem procesiem vai esam pietiekami informēti par to, vai ir daudz ļaužu, kas netic klimata pārmaiņām?

Ir lielas atšķirības starp valstīm. Mums joprojām pietrūkst informācijas, piemēram, izglītības programmās skolās joprojām nemāca par klimata pārmaiņām. Tāpat vecākā paaudze nekad vispār netika izglītota ekoloģijas jautājumos.

Mēs esam tālu no tā, ka cilvēki apzinātos šo problēmu.

Tāpat politiķi daudzās valstīs noliedz, ka klimata pārmaiņas pastāv. Bet Eiropā situācija ir mazliet labāka, šeit arī ir ļoti daudz zinātnieku, kas padarījuši labu darbu.

Tad, kad satiekat oponentus, ko jūs viņiem sakāt, kā pamatojat klimata pārmaiņu eksistenci?

Labākais veids ir nevis gari runāt, bet parādīt reālās sekas ar reāliem izmaiņu attēliem un datiem. Piemēram, ledāji: mums ir fotoattēli ar to, kā situācija vēsturiski mainās katru gadu, un visi saprot, ka ledus segas samazināšanās iemesls ir klimta pasiltināšanās. Ir ļoti daudz bioloģisku datu: novērojama dzīvnieku sugu pārvietošanās, jūras līmeņa paaugstināšanās, tāpat malārija pietuvojusies Kanādai. Tie visi ir redzami fakti.

Turklāt sabrūk ekosistēmas, tas ir skaidri redzams. Ja gadsimtiem ilgi kādā vietā bijis ezers, bet tagad tur ir tikai sausums. Tie ir uzskatāmi piemēri.

Ko var darīt valstis, lai uzlabotu situāciju?

Patiesībā valstu valdībām ir jādomā par diviem izaicinājumiem: kā mazināt klimata pārmaiņas ar labāku enerģētikas politiku un kā pielāgoties izmaiņām. Tām ir jābūt prioritātēm, jo plūdi var rasties pēkšņi un ir ļoti gudri būt gataviem. Jā, enerģētikas politiku mainīt vienmēr ir ļoti sarežģīti, jo tas nenozīmē tikai pāreju uz atjaunojamu enerģiju, bet jādomā, kā tieši to padarīt efektīvāku visos dzīves aspektos. Vienkārši runājot, ir jādomā, kā taupīt enerģiju.

Protams, tas nenotiek vienas dienas laikā. Ja vēlamies uzlabot energoefektivitāti dzīvojamos mājokļos, lai ziemā ietaupītu siltumu, tam vajadzīga arī nauda budžetā. Tāpat ir jāinvestē zināšanās, jo katrai valstij ir savi klimata pārmaiņu pielāgošanās scenāriji. Es domāju, ka

politiskās gribas trūkums meklēt naudu valstu budžetos arī šiem aspektiem ir galvenā problēma.

Un finansējums jāatvēl katru gadu, jo, lai ietekmētu klimata pārmaiņu dinamiku, rezultāts nevar būt redzams tikai vēlēšanu cikla četros gados. Valdībām jāspēj meklēt finansējumu ilgtermiņā. Taču daudzas valstis šajā jautājumā stāv uz vietas.

Vai Jums ir kāds iespaids par Latvijas aktivitāti šajā jomā, vai mēs iesaistāmies klimata pārmaiņu procesa mazināšanā?

Patiesībā Latvija šo pirmo klimata pārmaiņu vilni tik ļoti neizjūt pagaidām un, visticamāk, sabiedrībā netrūkst klimata pārmaiņu skeptiķu. Bet tas ir mans minējums tikai tāpēc, ka jūs tā neizjūtat sekas. Ja paraugāmies uz pēdējo ziņojumu par klimata pārmaiņu mazināšanu, ko veikusi Eiropas Savienība, tad ciparos ir redzams progress Latvijā. Jūs esat samazinājuši emisiju apjomu, precīzi neatceros, bet apmēram par 5-9%. Tas ir pareizais ceļš, bet ar to nepietiek, jo līdz 2050.gadam mums būtu jāsamazina CO2 emisijas uz pusi, tas nozīmē, ka ik gadu valstīm ir jāsamazina fosilā kurināmā izmantošana par 10%. Mēs neesam uz pareizā ceļa, es domāju, Eiropa kā kopums. Taču, domāju, vēl ir laiks, bet mums nevajadzētu kavēties un vienkārši rīkoties.

“Man gribas iemācīt saviem studentiem būt uz skatuves tik brīviem, lai spētu elpot kopā ar publiku,” saka Petri Heikila. Viņaprāt, cirku no citām izpildītājmākslas formām atšķir gluži vai fiziskā enerģijas apmaiņa ar publiku.

Latvijas Radio: Braucot uz šo interviju cauri parkam, pamanīju ko Latvijai diezgan neparastu: grupa jauniešu parkā mācījās žonglēt. Cik ierasti to būtu redzēt jūsu dzimtajā Somijā – vai cirks ir iecienīta brīvā laika nodarbe?

Petri Heikila: Manā dzimtajā pilsētā Lahti ir četri brīvā laika cirka pulciņi un viena profesionālā cirka skola. Somijā tik daudziem patīk cirks, ka vasarās tas nav nekas neparasts – redzēt parkā kādu žonglējam vai pildām kādus akrobātiskus trikus. Cirks kļūst arvien populārāks, lai gan man nešķiet, ka esam sasnieguši griestus. Bet beidzot cilvēki uz cirku sāk raudzīties arī kā uz jaunu darbavietu. Bieži redzu, ka tiek meklēti pasniedzēji amatieru cirka nodarbībām. Es par to priecājos, jo

cirks ir ārkārtīgi daudzpusīga nodarbe un var nākt par labu jebkuram.

Ja tev nepadodas akrobātika, vari iemācīties žonglēt. Cirks var palīdzēt arī bērniem ar uzmanības deficītu un hiperaktivitātes sindromu – uzlabot sekmes skolā.

Kāda ir jūsu paša izglītība, un kā nokļuvāt cirka pasaulē?

Vai jūs vēlētos stundu garo variantu vai īso versiju? Labi, mēģināšu īso: esmu dzimis laukos un agrā jaunībā daudz strādāju zemnieku saimniecībā, biju fiziski ļoti stiprs. Izvēlējos studēt inženierzinātnes un vēl šo to, bet, lieliem soļiem pārlecot pāri šim dzīves posmam, es beigu beigās nokļuvu dejas un teātra pasaulē. Mācoties teātra skolā, nolēmu izmēģināt spēkus arī cirkā, bet tikai tādēļ, lai kļūtu par daudzpusīgāku aktieri un varētu iestāties prestižākā teātra skolā.

Tātad, lai kļūtu par cirka mākslinieku, nav obligāti jāsāk trīs gadu vecumā?

Nē, lai gan pašlaik cirka izglītībā ienāk arvien jaunāki cilvēki. Piemēram, mūsu cirka skolā Lahti audzēkņu vidējais vecums pašlaik ir 18 gadi. Daudzi sāk mācības 15 gadu vecumā, un viņiem jau ir 10 gadu pieredze. Savulaik, kad es sāku mācīties jau pieaugušā vecumā, man pietika ar to, ka biju fiziski stiprs, man bija dejas un teātra pieredze. Es cirka pasaulē nonācu pa īsāko ceļu. Un līmenis tolaik nebija tik augsts, tāpēc man bija liela motivācija kļūt par pirmo, kurš iemācās izdarīt to un to. Un tā cirks kļuva par manu profesiju.

Un tagad jūs esat Lahti profesionālās cirka skolas vadītājs. Jūsu vadībā skola nesen pārcēlās uz pavisam jaunu, īpaši cirkam būvētu ēku. Un par savu pieredzi jūs šonedēļ stāstījāt arī lekcijā Arhitektu savienībā. Kas būtu galvenais padoms, ko jūs dotu arhitektiem, kuri apsver domu piedalīties vēsturiskā Rīgas cirka rekonstrukcijas konkursā?

Būt pazemīgiem un izmantot iespēju, ka jums apkārt ir cirka profesionāļi, kuri vēlas dalīties savās zināšanās. Nesteigties. Protams, ir daudz lietu, ko var aizņemties arī no teātra un tā vajadzībām.

Kāda bija jūsu paša pieredze, strādājot ar arhitektiem un būvniekiem?

Mums laimējās, ka varējām visu laiku būt saziņā ar topošās ēkas autoriem, kad vien bija vajadzīgs. Tieši tādēļ izdevās labs galarezultāts, jo mums bija atklātas sarunas. Neviens nemēģināja izrādīties un būt gudrāks par citiem, gluži otrādi – mēs apvienojām savas stiprākās puses, lai radītu šo ēku kopā. Protams, visu laiku jātur acis vaļā. Minēšu kādu piemēru: bijām jau tikuši diezgan tālu ar projektu, kad kāds izdomāja tajā iezīmēt ventilācijas cauruli, kas ietu tieši cauri cirka zālei. Bet mūsu norāde bija: lai ko jūs darītu, atstājiet to vietu brīvu! Jo

cirka telpai ir jābūt daudzveidīgi izmantojamai. Tas pats attiecas arī uz jūsu cirka ēku šeit, Rīgā.

Un, kad es projektā pamanīju to ventilācijas cauruli tieši tajā vietā, kur bijām plānojuši piestiprināt vissvarīgāko gaisa akrobātikas aprīkojumu... Bet viņi šo cauruli aizvāca, jo mums bija iespēja laikus uz to norādīt. Ir vēl kāds gadījums, kas man spilgti palicis prātā un kas atgādina, ka jābūt ļoti atvērtai domāšanai, strādājot ar tik specifisku projektu kā cirka ēka. Atceros, kā sēdējām birojā pie galda ar kādiem desmit arhitektiem un inženieriem un kāds man jautāja: cik lielai jābūt jumta nestspējai? Kādu smagumu jumta viduspunktam jāspēj noturēt? Es atbildēju: trīs tonnas.

Nekad neaizmirsīšu, kā viņi visi reizē noelsās. Bija skaidri redzams, ka viņi domā, ka esmu pilnīgi traks. Bet jau pēc neilga laika jumta nestspējas pārbaudē pie griestiem karājās trīs tūkstoš kilogramu smagi smilšu maisi, un viss bija kārtībā. Jā, mums reizēm ir trakas idejas, bet tās nav neiespējami īstenot. Cirka ļaudis labi pieprot rast risinājumus, tādēļ mēs ticam šādiem maziem brīnumiem.

Jums šonedēļ bija iespēja apskatīt arī vēsturisko Rīgas cirka ēku. Kādi bija jūsu iespaidi?

Tradīcijām ir liels spēks. Un, ieejot šādā ēkā, pārņem īpaša sajūta. Ja esi uzstājies cirka teltī, tu zini, kā tas ir – skatītāji visapkārt un cirka kupols augstu virs tevis... Es būtu varējis aizgrābts stāvēt Rīgas cirka arēnā kaut stundu, bet mums diemžēl nebija tik daudz laika.

Rīgas cirkā ir ļoti daudz svarīgu vēsturisku elementu, kuri noteikti jāsaglabā. Tagad tikai jāsaprot, kādā apjomā, lai tas vienlaikus būtu arī mūsdienīgs un funkcionāls.

Bet šīs telpas ir fantastiskas. Tas būs liels izaicinājums – iestrādāt tur visu, kas iecerēts. Arhitektiem būs pamatīgi jāpiestrādā. Bet, ja viņiem tas izdosies, rezultāts būs ļoti skaists.

Rīgas cirka ēkai ir 130 gadu, un tā savulaik būvēta citādākam cirkam, nekā to pazīstam šodien. Vēl līdz nesenai pagātnei Rīgas cirkā izmantoja savvaļas dzīvniekus, un daudziem skatītājiem Rīgas cirks asociējas tieši ar to. Kāds, jūsuprāt, ir šī nama potenciāls tagad, kad savvaļas dzīvnieku izmantošana cirkā Latvijā ir aizliegta?

Potenciāls ir ļoti liels. Minēšu piemēru no savas dzimtās pilsētas: Lahti pilsētas teātrī arī skatītāju vietas ir izkārtotas pusaplī ap skatuvi, un tas izcili strādā gan teātrim, gan dejas un arī cirka izrādēm, jo skatītāju uzmanība uz skatuvi tiek koncentrēta no veselām trim pusēm. Bet šāda vēsturiska arēna ir arī liels izaicinājums, jo pēc rekonstrukcijas tai vajadzētu būt daudzveidīgākai un piemērojamai dažāda tipa izrādēm, arī tādām, kur skatītāji sēž klasiskā izkārtojumā pretī skatuvei, nevis aplī ap skatuvi. Bet to visu var atrisināt, mūsu pieredze Lahti tam ir apliecinājums.

Vai Somijā cirkā joprojām tiek izmantoti dzīvnieki?

Jā, bet tikai mājdzīvnieki. Savvaļas dzīvnieku izmantošana ir aizliegta. Somijas Nacionālais cirks nupat ir sācis jaunu programmu ar vairāk nekā 200 izrādēm, un tajās ir gan zirgi, gan laikam arī putni. Somijā ir ļoti liela pretestība savvaļas dzīvnieku izmantošanai. Neesmu vairs dzirdējis, ka kāds teiktu: mums cirkā vajag tīģerus! Taču tradicionālajiem cirkiem šī pāreja nav bijusi viegla. Tā ir daļa no viņu tradīcijas, ar ko tradicionālais cirks ir dzīvojis gadu desmitiem. Un to ir grūti palaist vaļā. Tāpat kā kažokādu biznesā - man negribas vainot tos, kuri jau izsenis gatavo ādas cepures un kažokus, jo tā ir viņu tradīcija. Viņiem tas šķiet dabiski.

Un dabiski tas šķiet arī daļai publikas, kas visu mūžu gājusi uz dzīvnieku cirku un uzskata, citādāks cirks vairs nav cirks. Kā mainīt šo attieksmi?

Laikmetīgajam cirkam vienkārši ir jāveido labas izrādes! Tām nav noteikti jābūt tikai izklaidējošām, bet tām ir jāspēj piedāvāt to, kas ir svarīgs publikai. Mēs nevaram sagaidīt, ka cilvēki, kas ir pieraduši pie tradicionālā cirka, uzreiz atplestām rokām uzņems mūsu idejas, ko paši uzskatām par tik lieliskām!

Auditorija ir jāizglīto. Ne tādā ziņā, ka viņi būtu muļķi, bet ar jaunām lietām ir jāiepazīstina pakāpeniski. Turklāt es neuzskatu, ka tradicionālais cirks iznīks. Tam ir sava vieta.

Protams, daudzās valstīs tradicionālā cirka popularitāte krītas, bet es ļoti ceru, ka tas turpinās pastāvēt un attīstīties. Pie mums, Somijā, Nacionālais cirks iet šo attīstības ceļu, un tam veicas ļoti labi – to apmeklē vairāk nekā 200 tūkstoši skatītāju gadā. Somijā tas joprojām ir daudz populārāks nekā laikmetīgais cirks, lai gan ārzemniekiem droši vien izskatās citādi. Jo ārzemēs pārsvarā pazīst tieši somu laikmetīgo cirku.

Pastāstiet vairāk par Salpaus cirka skolu Lahti, kuru pašlaik vadāt! Kādu vietu tā ieņem Somijas izglītības sistēmā?

Tā ir pirmā līmeņa profesionālā izglītība. Pie mums var nākt gan pēc pamatskolas, gan pēc vidusskolas beigšanas. Tā ir kā profesionālā vidusskola. Somijā ir ļoti populāra bērnu cirka apmācība, tajā trenējas apmēram deviņi tūkstoši bērnu, tā kā mums ir, no kā izvēlēties! Turklāt šī popularitāte arvien aug. Mēs izglītojam topošos cirka profesionāļus un audzinām personības, kam uz skatuves ir ko teikt. Viņi specializējas divās disciplīnās un iegūst vispusīgas zināšanas, kas vēlāk ļauj strādāt gan lielās, gan mazās cirka kompānijās. Pašlaik tā jau ir kļuvusi par starptautisku programmu. Pie mums mācās jaunieši gan no ASV, gan no Krievijas, Šveices, Anglijas.

Vai ir arī kāds no Latvijas?

No Latvijas gan neviena nav, bet ir viens puisis no Lietuvas. Ir arī vairāki igauņi un, protams, jaunieši no citām Skandināvijas valstīm. Mums nav striktu vecuma ierobežojumu. Jaunākie audzēkņi mācības sāk 15 gadu vecumā, bet vecākajam ir bijis 27. Bet vecums arvien krītas. Pēc šīs skolas pabeigšanas jaunieši var kļūt par profesionāliem cirka māksliniekiem vai arī turpināt mācības kādā cirka augstskolā, piemēram, Stokholmā.

Vai no studēt gribētājiem prasāt iepriekšēju cirka pieredzi, vai arī viņi var nākt vienkārši tāpat un mēģināt visu apgūt uz vietas?

Viņi var nākt arī bez cirka pieredzes, bet jo līmenis kļūst augstāks, jo grūtāk ir turēt līdzi citiem. Pēdējā atlasē mēs izvēlējāmies divus augsta līmeņa dejotājus, kuriem bija pavisam neliela cirka pieredze. Bija arī kāds, kurš iepriekš bija nodarbojies ar akrobātiku uz zirgiem. Ir arī studenti ar parkūra pieredzi. Bet, tā kā arvien vairāk bērnu jau agrā vecumā sāk mācīties cirka pulciņos un tā kā šai programmai tagad var pieteikties arī no citām valstīm, mēs tiešām varam atlasīt ļoti trenētus audzēkņus. Mēs gan vienmēr neizvēlamies tos, kuriem ir vislabākā tehnika. Svarīgi ir tas, lai viņi iederētos mūsu skolā.

Sacījāt, ka savā cirka skolā neveidojat dalījumu starp tradicionālo un laikmetīgo cirku.

Jā, jo, manuprāt, tas nav vajadzīgs. Mums nav jāieliek students laikmetīgā cirka “kastītē”. Viņam pašam ir jāatrod sava vieta dzīvē. Mūsu uzdevums ir iedot viņam visas vajadzīgās prasmes.

Ir daudz labu piemēru, kad darbs tradicionālajā cirkā palīdz kļūt par labāku laikmetīgā cirka mākslinieku. Mēs vēlamies iemācīt viņiem cieņu pret dažāda veida cirku.

Ir daudzi, kas uzskata, ka tradicionālā cirka mākslinieki nemāk uzstāties, ka viņu horeogrāfijas ir smieklīgas. Jā, varbūt reizēm tā ir, bet tas nenozīmē, ka arī tradicionālajā cirkā tu nevari piedāvāt gan augsta līmeņa tehniku, gan izcili nostrādātu stāstu, pie kā esi ilgu laiku strādājis. Bet, ja tu vēlies uzstāties tradicionālā cirka arēnā, tev ir jāpieņem turienes spēles noteikumi. Un studentiem, kas tikko ir pabeiguši cirka skolu, to reizēm ir grūti saprast. Piemēram, kad un kā uzņemt aplausus?

Tradicionālajā cirkā tā ir svarīga priekšnesuma daļa. Ja tu pēc sava trika nepaņemsi pauzi un pats to neizcelsi, skatītājs nesapratīs, ka tur ir jāaplaudē. Lai cik grūts būtu triks, cilvēki to var nenovērtēt, ja nemācēsi to pasniegt. Tas var būt arī pavisam viegls triks, bet ja pratīsi to pasniegt, publika būs sajūsmā. Vēl viens likums – triks nedrīkst izskatīties pārāk viegls, jo tad publikai nav interesanti. Cirkā ir vesela rinda paņēmienu, kā “uzprišināt” trikus, lai tie izskatītos grūtāki vai bīstamāki. Nu, piemēram, vertikālais ķīniešu stienis, pa kuru akrobāti rāpjas uz augšu. Ja tu to dari paredzami, publikai var kļūt garlaicīgi. Bet, ja tu kādā brīdī it kā paslīdi, nošļūc uz leju un tad atkal nofiksē ķermeni, tas skatītājos izsauc teju fizisku reakciju. Un to var just! Tā ir cirka burvība, kas vismaz man to atšķir no citām izpildītājmākslas formām. Tu tiešām vari gandrīz fiziski nodot enerģiju skatītājiem un saņemt to atpakaļ. Īpaši apaļajās zālēs, kur skatītāji ir visapkārt un skatītāju acis no visām pusēm ir pievērstas skatuvei. Tas ļauj elpot kopā ar skatītājiem. Un tas ir iemesls, kādēļ man vienmēr ir paticis būt uz skatuves. Pēdējo reizi uzstājos 2006.gada janvārī, tagad savus spēkus veltu cirka skolas vadīšanai. Bet tas ir

tas, ko man ļoti gribas iemācīt saviem studentiem – būt uz skatuves tik brīviem, lai varētu elpot kopā ar skatītājiem.

Bet gaišajā un plašajā ķīmijas kabinetā uz galdiem mirdz stikla kolbas, uz īpaši pārklātām galdu virsmām redzamas ķīmijas eksperimentu pēdas. Laura Fjodorova par ķīmijas skolotāju sāka strādāt pirms 30 gadiem.

Pirms mazliet vairāk nekā gada viņu uzaicināja darbā nesen atklātajā Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Inženierzinātņu vidusskolā (IZV).

„Šobrīd ikdiena ir diezgan saspringta,” atzīst skolotāja, kura sarunai atvēlējusi teju vienīgo brīvo pusdienlaiku visā nedēļā. „Nākamnedēļ ir valsts ķīmijas olimpiāde, bet piektdien – Pierīgas zinātniski pētniecisko darbu aizstāvēšana skolēniem. Mēs gatavojam prezentāciju piektdienai un gatavojamies valsts olimpiādei.”

Paralēli darbam IZV Fjodorova jau ceturto gadu pasniedz arī sagatavošanās kursus ķīmijā topošajiem Rīgas Stradiņa universitātes studentiem.

Ceļš līdz starptautiskai olimpiādei, pirmkārt, ir milzīgs paša skolēna darbs, uzsver pedagoģe: „Tas ir veselas komandas darbs, jo arī universitātē un Organiskās sintēzes institūtā ar viņiem strādā, kad viņi ir tikuši līdz valsts izlasei.”

Viens no Lauras Fjodorovas audzēkņiem, 12.klases skolēns Vladislavs Aščeulovs pērn ieguva 3.vietu starptautiskajā ķīmijas olimpiādē.

„Vladislavs ļoti daudz strādā pats personīgi. Viņš studē literatūru, ļoti daudz mācās. Vladislavu esmu mācījusi vien pusgadu, bet man šķiet, ka mans ieguldījums ir tāds, ka viņam bija liela interese par organisko sintēzi, un viņam izdevās mani pierunāt, ka atļāvu arī skolā viņam pāris reizes šo to uzsintezēt,” stāsta skolotāja.

Ko tieši audzēknis sintezējis, gan viņa neatklāj.

„Tas lai paliek mūsu noslēpums. Nekas pārāk briesmīgs tas nav, bet tā nav īsti skolas līmenim atbilstoša sintēze. Tas nav saistīts ne ar kādām briesmīgām vielām, bet katrā ziņā sintēze bija ļoti nopietna. Īpaši viena,” saka Fjodorova.

IZV mācās 72 skolēni – 24 katrā vidusskolas klasē. Jaunā skola šogad piedzīvos pirmo izlaidumu. „Jā, viņi atnāk ar konkursu, bet ir jāiegulda salīdzinoši liels darbs, lai viņus virzītu tālāk,” atzīst skolotāja.

„Es vispār negribu dalīt bērnus gudros un ne tik gudros, lai gan ir tādi, kuriem ir dots vairāk nekā pārējiem. Bet nemaz tik daudz tādu nav. Lielākā daļa visu ir panākuši ar savu darbu,” saka skolotāja.

Nav noslēpums, ka daudziem no skolas laikiem par ķīmijas stundām ir ne tās labākās atmiņas. Ko skolotājs var darīt, lai skolēnus aizrautu ar šo nebūt ne vieglo zinātni?

„Ķīmija ir ļoti nepateicīga zinātne mūsdienām, jo ir ļoti daudz jāzina,” secina Fjodorova. Šodienas bērniem vairāk patīkot priekšmeti, kur no zināšanu pamata tālāk daudz ko var izdomāt pats.

„Bet ķīmijā, ja tu nezini, ka viela X ir zaļā krāsā, tad olimpiādē tu par šo vielu neko izdomāt nevari,” viņa saka.

Lai parādītu bērniem, kāpēc ir svarīgi apgūt ķīmijai vajadzīgo lielo faktu daudzumu, skolotāja lielu uzmanību pievērš praktiskajiem darbiem. „Vispirms viņiem tiek pasviesta ideja, kas viņiem jāizdara, un pēc tam mēs nonākam līdz teorijai. Tad tas ir pamatīgāk un viņiem ļoti patīk,” stāsta Fjodorova.

Runājot par valdības piešķirtajām prēmijām pedagogiem par darbu ar olimpiāžu laureātiem, Laura Fjodorova atzīst: „Drīzāk mani novērtē šeit skolas vadība tādā ziņā, ka es par savu darbu saņemu pieklājīgu samaksu. Bet, kas attiecas uz šo valsts prēmiju, tad tas šķita mazliet smieklīgi. Man pat liekas tā – nu, ja valsts nevar atļauties to prēmiju izmaksāt, tad varbūt labāk nemaksāt vispār. Nevis piešķirt [fizikas profesoram Vjačeslavam] Kaščejeva kungam 95 eiro…”

Skolotāja gan uzsver: „Ja mēs katrā brīdī domātu par to, cik valsts mums samaksās, man šķiet, mums rezultātu vispār nebūtu.”

Žurnāliste Tatjana Žagare-Vītiņa uz laiku iegriezusies Latvijā, lai atvērtu savu otro grāmatu „Neesam aizbēguši” un kopā ar ģimeni nosvinētu Ziemassvētkus.

Jaungadā viņa jau būs atpakaļ ASV, kur savulaik aizveda jauns sākums personiskajā dzīvē. Jau daudzus gadus Tatjanas vārds lasāms pie publikācijām žurnālos „Sestdiena” un „Ir”, kur viņa raksta par ASV sastaptiem latviešiem un viņu ļoti dažādajiem dzīvesstāstiem. Divus gadus pēc savas pirmās – Zvannieku mājām veltītās – grāmatas „Sadzirdēti” iznākšanas Tatjana Žagare-Vītiņa ķērusies pie ASV latviešu stāstu apkopošanas grāmatā „Neesam aizbēguši”.

Grāmatas nosaukumam par iedvesmu kalpojis ASV dzīvojošā latviešu ārsta Uģa Gruntmaņa teiktais kādā intervijā. Viņš uz Ameriku aizbrauca deviņdesmito gadu vidū un ir viens no deviņiem grāmatas „Neesam aizbēguši” varoņiem.

„Es gribēju ievērot paaudžu principu. Lai būtu pārstāvēti gan tie, kas aizbrauca kara laikā, kas piedzima tur, kas aizbrauca padomju laikā un arī pēc neatkarības,” grāmatas varoņu izvēli skaidro autore.

Viņa atzīst, ka ne visi uzrunātie ASV latvieši bijuši ar mieru kļūt par grāmatas varoņiem. Bet tie, kuri piekrita, savus stāstus stāstījuši ļoti godīgi.

„Varbūt viņi arī tagad izsauks uguni uz sevi par to, ko ir pateikuši vai kā skatās uz lietām, jo, protams, šis skatījums ir atšķirīgs nekā viņu profesijas vai vecuma cilvēkiem šeit, Latvijā,” spriež Žagare-Vītiņa.

Grāmatā apkopoti Dagnijas Lācis, Daiņa Rudzīša, Jāņa Kukaiņa, Daces Aperānes, Kārļa Lenša, Kristīnes Rizgas, Paula Raudsepa, Uģa Gruntmaņa un Sandras Kalves dzīvesstāsti. Dažos no tiem izmantotas arī ļoti personiskas liecības. Piemēram, tehnoloģiju uzņēmuma „Unisys” kādreizējā viceprezidente Dagnija Lācis, kura Latvijā 90.gadu sākumā nodibināja uzņēmumu „BTG”, autorei uzticējusi savu tā laika dienasgrāmatu, kurā detalizēti fiksēta viņas visnotaļ skarbā pieredze uzņēmējdarbības vidē tikko neatkarību atguvušajā Latvijā. Savukārt 1923.gadā dzimušais un šovasar mūžībā aizgājušais Dainis Rudzītis, pirmās brīvvalsts laika augsta ranga ierēdņu dēls un Kārļa Ulmaņa krustdēls, autorei pirmoreiz parādījis savas mammas bēgļu gaitās sūtītās vēstules.

Kādēļ, viņasprāt, Latvijā dzīvojošajiem tautiešiem būtu vērts šo grāmatu izlasīt? „Kas man bija sāpīgi – ka pirmajos gados pat mani draugi, žurnālisti, kas brauca, ka tas skatiens uz trimdu bija apmēram tāds: pieci vecīši sēž virtuvē, ēd auzu putru un ābolus, dzied latviešu tautasdziesmas un satiekas „Garezerā”, bet neviens uz to Latviju nebrauc, tikai ja īpašumi atgūti, tad varbūt… Tāpat arī turienes latviešiem par šejieni: ka te viss iet uz galu, tūlīt te visi būs pārkrievoti un gan jau komunisti nāks atpakaļ... Tie ir tādi ārkārtīgi primitīvi stereotipi, kas valdīja abās pusēs. Bet [šajā grāmatā] es esmu atradusi tādus cilvēkus, kas reāli brauc un redz Latviju kā vietu, kur tu vari strādāt, mācīties un palīdzēt. Ikviens no šiem cilvēkiem ir dažādā veidā ieguldījuši milzīgus resursus – gan laiku, gan naudu. Es gribu, lai cilvēki skatās veselīgi – tie ir tādi paši latvieši,” uzsver grāmatas autore.  

Viņasprāt, viņas “jaunie gadi ir bonuss”, jo viņai ir drosme saprast, ka viņa visu nezina, bet jāveido komanda, kas var pārveidot Rīgas cirku.   

Kehre arī atzina, ka ļoti novērtē iepriekšējās cirka vadības izdarīto, lai saglabātu cirku, jo cirks gājis cauri daudziem izaicinājumiem, bet šis būs pārmaiņu laiks.

Kehre stāstīja, ka ir svarīgi veidot ētisku cirku, jāierauga, ko cirks var dot sabiedrībai, ko mēs no tā sagaidām – ne tika izklaidi un šovu, bet arī mākslu, kultūras vērtības, māksliniekus, kuriem ir ko teikt, kuriem ir vēstījums sabiedrībai.

Viņa arī stingri iestājas par cirku bez dzīvniekiem un skaidro, ka jaunā, laikmetīgā cirka iespējas ir plašāks nekā cirkam ar dzīvniekiem.

Protams, priekšā ir nozīmīgs darbs, lai saglabātu to auditoriju, kas ir lojāla tradicionālajam cirkam, atzina Kehre. Bet viņa cer, ka pirmās izrādes varēs iedvesmot arī šos cilvēkus, viņi redzēs, ka izklaidi un dziļumu var dabūt arī cirkā bez dzīvniekiem.  

Viņa atklāja, ka mākslinieciskā komanda cirkā būs jāveido no jauna, un palīdzes arī tas, ka mūsdienās cirks attīstās kā starpdisciplināra forma. Kamēr mums nav profesionālo laikmetīgā cirka cilvēku, kas gatavi pasniegt, “mēs varam aizņemties” kādu laikmetīgas dejas cilvēku, kas gatavs iet cirka nozarē, kādu no Sporta pedagoģijas akadēmijas cilvēkiem, kas gatavi radīt savu akrobātikas virzienu, stāstīja Kehre.

Ja kādu ieinteresēs cirks, viņu varēs atbalstīt ar iespējām stažēties starptautiskajā līmenī. Iespējams, izglītojoties kāds kļūs par profesionālu cirka mākslinieku un veidos savas izrādes pasaulē, un Rīgas cirks varēs būt līdzproducents šīm izrādēm un tā ierakstīt savu vārdu pasaulē.

Par savu Rīgas cirka trupu gan vēl ir pāragri runāt, atzina Kehre, piebilstot, ka pagaidām vēl tikai iepazīstas ar cilvēkiem un vēlas saprast, kas ir gatavs nākt komandā un iet šo jauno ceļu. 

Jaunu stratēģiju un komandu Kehre plāno izveidot līdz vasaras vidum, un rudens sākumā varētu būt skaidrība par to, kad varētu sākties cirka izglītības programma, kad varētu notikt pirmās izrādes. “Ceru, ka uz ziemas sezonu izdosies kaut ko atvest”, bet, kamēr cirka ēku remontēs, izrādes notiks kādās citās telpās Rīgā vai reģionos, stāstīja Kehre. 

“Gribu, lai cilvēki notic, ka arī laikmetīgajā cirkā tas brīnums saglabājas,” savus mērķus atklāja jaunā cirka vadītāja.

Viņa stāstīja, ka laikmetīgajā cirkā cilvēki var būt pārsteigti un iepriecināti, gūt iedvesmu, ka jaunā cirka formas pienes vēstījums – māksliniekiem ir ko teikt, un cirks ir forma mākslinieku izpausmēm.  

Vēl viena virsotne ir radītais mūzikls "Pūt, vējiņi" – pirmais nacionālais mūzikls, kā to nodēvējuši kritiķi. "Uz šo virsotni no idejas līdz realizācijai gāju kādus piecus gadus," atzina Laukšteins. 

Tāpat Liepājas teātris piesaistījis pietiekoši interesantus un "skandalozus" režisorus kā Konstantīns Bogomolovs un Sergejs Zemļanskis.

Dramatiskajā teātrī arī radīta pilnvērtīga kustību izrāde, kāda, pēc Laukšteina teiktā, nav nevienā citā teātrī. "Te es domāju izrādi "Indulis un Ārija".  Es domāju, ka šis darbs ir vēsturiski un visādi citādi nozīmīgs darbs," atzina Laukšteins, norādot, ka top nākamā Zemļanska izrāde – "Precības", kas pirmizrādi piedzīvos 25.martā.

Vēl viena virsotne – Liepājas teātris viesojies citviet Latvijā, kā arī ārpus valsts. "Esam pabijuši vairākos starptautiskos festivālos, ļoti respektablos festivālos, kādos līdz šim Liepājas teātris nav piedalījies," atzina teātra direktors.

"Ir daudzas uzvaras, ir daudzi zaudējumi. Mēs esam zaudējuši arī vienu otru aktieri. Mēs esam ceļā uz jaunu trupas papildinājumu. Esam uzsākuši šo darbu," teica Laukšteins. 

Viņš izteica cerību, ka šogad vasarā atvērs Liepājas teātra studiju kursu, lai pēc četriem gadiem būtu jauns papildinājums teātra aktieru rindām.

Martā Liepājas teātris svin savu 110. dzimšanas dienu. Tāpēc šajā laikā iecerēti vairāki pasākumi, ieskaitot sarunas cikla "Teātris un skatītājs" ietvaros.  Skatītāju foajē varēs aplūkot nelielu izstādi par teātra mirkļiem 110 gadu garumā.

Vēl teātrī ir iekārtots neliels piemiņas stūrītis aktierim Valdemāram Zandbergam, kurš martā būtu svinējis savu 90. dzimšanas dienu.

Labrīt radio ēterā un paldies, ka atnācāt! Tūlīt pēc vēlēšanām Jūs sacījāt, ka svarīgākais pašlaik ir nodrošināt gludu varas nodošanu jaunā prezidenta administrācijai. Ko tas reāli nozīmē?

Šārona Hadsona-Dīna: Amerikas Savienotajās Valstīs varas pāreja no vienas prezidenta administrācijas rokām otrās ir ļoti nozīmīgs notikums. Baltais nams un visi valdības departamenti jeb ministrijas pieliek pūles, lai tas izdotos gludi – lai nepārtrūktu valdības darbs un varas pāreja neietekmētu ASV intereses un nacionālo drošību. Praksē tas nozīmē, ka darbs pie tā sākas jau krietnu laiku pirms jauna prezidenta stāšanās amatā, lai brīdī, kad darbu sāk jaunā administrācija, tā bez aizķeršanās varētu turpināt valdības darbu. Prezidents darbam valdībā nozīmē četrus tūkstošus cilvēku, un tas ir ļoti daudz. Taču ierēdņi – piemēram, es, kas jau 23 gadus strādā Valsts departamentā, un šis man kā karjeras diplomātei būs jau ceturtais prezidents – mēs esam tie, kas turpina nodrošināt valdības ikdienas darbu, un mēs netiekam nomainīti, atnākot jaunai administrācijai.

Cik lielas izmaiņas sagaida ASV pārstāvniecības ārvalstīs?

Vēstniecībās nekas daudz nemainās. Ir gadījumi, kad līdz ar jaunu prezidentu mainās pats vēstnieks, ja viņš ir politiski nozīmēts pārstāvis, nevis karjeras diplomāts. Katru vēstnieku, protams, nozīmē Valsts prezidents, bet karjeras diplomāti pēc tradīcijas parasti saglabā savu amatu. Tāpēc pašlaik mums ir pamats domāt, ka ASV vēstniece Latvijā Nensija Petita, kura arī ir karjeras diplomāte, paliks savā amatā arī pēc prezidenta nomaiņas. Bet, protams, galavārds pieder prezidentam. Politiski nozīmētie vēstnieki, kā, piemēram, šā brīža ASV vēstnieks Lielbritānijā, gan atstās savus amatus, un Trampa administrācija nozīmēs jaunus pārstāvjus.

Māra Rozenberga: Jūs un citi ASV diplomāti esat atkārtoti uzsvēruši, ka ASV saistības pret NATO partneriem ir „absolūti nesatricināmas”. Bet kurš šo solījumu uztur?

Mūsu valsts ir parakstījusi un ratificējusi Ziemeļatlantijas līgumu, un tam ir likuma spēks. Pašreizējais ASV prezidents Baraks Obama un visa viņa augstākā līmeņa komanda, tostarp viceprezidents Džo Baidens, kurš augustā bija Rīgā, ir atkāroti uzsvēruši – jā, mūsu saistības pret NATO partneriem ir stipras kā dzelzs. NATO ir viens no pamatakmeņiem mūsu attiecībās ar Eiropu un pats, pats pamats mūsu aizsardzības sadarbībai ar Eiropu.

Kad jaunievēlētais prezidents Tramps pirms pāris nedēļām tikās ar Obamu Baltajā namā, viņi to pārrunāja un Obama pēc tikšanās skaidri pateica, ka jaunievēlētais prezidents ir vienisprātis, ka Ziemeļatlantijas aliansei ir izšķiroša loma mūsu attiecībās ar Eiropu. Gribu uzsvērt, ka to atkārtoti teikuši arī ASV kongresmeņi. Viņiem ir liela loma ASV ārpolitikā, jo Kongress ne tikai piešķir naudu mūsu ārpolitikas un aizsardzības politikas mērķiem, bet arī ratificē līgumus, apstiprina vēstniekus un dara daudz citu lietu, kas ietekmē ASV ārpolitikas procesu. Un

gan republikāņu, gan demokrātu kongresmeņi ir apliecinājuši, ka uzskata NATO par fundamentāli svarīgu organizāciju un ka ASV saistības pret tās partneriem nemainīsies.

Bet – tīri tehniski – ko jauns prezidents tajā visā var mainīt, ja viņš to vēlas?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāsaprot, ka ar līgumiem saistītos jautājumos prezidentam ir jāsadarbojas ar Kongresu. ASV ir ratificējusi NATO līgumu, un tas, tāpat kā jebkurš ratificēts līgums, iet caur Kongresu. Un jebkuras izmaiņas tajā tiek veiktas sadarbībā ar citiem varas atzariem. Atkārtoju – gan pašreizējais, gan jaunievēlētais prezidents, gan Kongresa pārstāvji ir teikuši, ka NATO saistības uztver nopietni, un mēs neparedzam, ka tas varētu mainīties.

Tomēr jaunievēlētais prezidents ir izteicies, ka ASV atbalsts NATO partneriem varētu būt atkarīgs no tā, vai viņi ir „izpildījuši savas saistības pret mums”. Tāpēc man gribētos tīri tehniski saprast – ja mēs tomēr nonākam situācijā, kad kāda NATO valsts piedzīvo uzbrukumu, kāds ir lēmumu pieņemšanas process ASV valdībā par tālāko rīcību?

NATO līguma 5.pants nosaka, ka uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzbrukums visām. NATO kā aizsardzības organizācija paredz, ka mēs aizstāvam savu valstu teritoriju. Un uzbrukuma gadījumā, es pieņemu, visa procedūra ietu caur NATO galveno mītni Briselē un lēmumi tiktu pieņemti, balstoties uz tur veikto analīzi un diskusijām. Mēs to visu uztveram ļoti, ļoti nopietni. Jūs jau redzat, ka Latvijā un pārējās Baltijas valstīs pēdējos divus gadus pastāvīgi mainās ASV karavīru vienības, kas šeit uzturas operācijas „Atlantic Resolve” ietvaros. Tāpat

mēs pašlaik investējam vairāk nekā 30 miljonus eiro militārās infrastruktūras attīstībā Latvijā, ko piešķīris ASV Kongress. Tās ir ļoti konkrētas saistības, ko mēs negrasāmies mainīt.

Un jūs zināt, ka saskaņā ar Varšavas samitā nolemto Baltijas valstīs un Polijā tiks dislocēti sabiedroto karavīri. Latvijā tie būs no Kanādas, Polijā – no ASV. Mācības aktīvi turpināsies, un mēs tajās piedalīsimies arī turpmāk.

Vai pareizi saprotu, ka šajā kontekstā tātad vairumu lēmumu pieņem Kongress, nevis prezidents?

Galvenā atbildība par ASV militāro politiku pieder Valsts prezidentam kā bruņoto spēku virspavēlniekam, aizsardzības ministram un armijas vadībai. Prezidenta kā armijas virspavēlnieka pilnvaras lēmumu pieņemšanas procesā ir izšķirošas. Kongresam ir dotas tiesības pieteikt karu un apstiprināt līgumus. Tā kā prezidentam ir ļoti svarīgas pilnvaras attiecībā uz mūsu aizsardzības politiku, bet šādi jautājumi tiek pieņemti sadarbībā ar Kongresu. Mūsu sistēma ir veidota tā, lai lēmumi tiktu pieņemti pēc vienprātības jeb konsensa principa. Tā ir demokrātiska sistēma, kurā visu laiku notiek diskusijas. Bet, kā jau teicu, ASV prezidents ir bruņoto spēku virspavēlnieks.

Un vai kā bruņoto spēku virspavēlnieks ASV prezidents var pateikt: nē, mēs šajā NATO 5.panta operācijā nepiedalīsimies?

Mūsu saistības pret NATO 5.pantu ir nesatricināmas, un, kamēr vien būsim NATO sastāvā, tās tādas arī paliks.

Acīmredzot mēs nesaņemsim līdz galam skaidru atbildi par to, kā jauns prezidents var mainīt šajās attiecībās, par kurām jūs runājat „mēs” formā.

Mūsu saistības pret NATO ir stingras. Mūsu šā brīža prezidents to ir apstiprinājis, mūsu rīcība to ir apliecinājusi, un arī jaunievēlētais prezidents par to ir runājis, vismaz saskaņā ar prezidenta Obamas teikto pēc viņu pirmās tikšanās.

Kādas ir Kongresa pilnvaras līdzsvarot prezidenta lēmumus?

Kongresam ir lielas pilnvaras, tai skaitā viņi lemj par valsts budžetu. Prezidents to piedāvās, bet Kongresam tas ir jāapstiprina. Tāpat viņu ziņā ir lēmumi par nodokļiem, Kongress var apstiprināt vai noraidīt prezidenta nominētās amatpersonas, tostarp ministrus. Tie, tāpat kā federālie tiesneši, ir jāapstiprina ASV Senātam. Tā kā Kongresam ir liela nozīme varas līdzsvara nodrošināšanā. Un ir bijušas reizes, kad Kongress noraida prezidenta piedāvātos kandidātus vai budžeta priekšlikumus.

Mēs bieži dzirdam, ka nav pamata satraukties par prezidenta politiskās pieredzes trūkumu, jo sistēma noturēs viņu grožos. Vai tiešām ir pārbaudīts, ka tas strādā, vai arī mēs vienkārši pieņemam, ka tas tā ir?

ASV varas sistēma tiešām ir veidota tā, lai neviens valdības atzars vai indivīds nevarētu viens pats doties pilnā gaitā uz priekšu. Tā ir tā saucamā varas līdzsvara un atsvara sistēma,

kas nodrošina, ka lēmumos tiek panākts konsenss, ka ir veselīgas diskusijas un ka lēmumi netiek pieņemti sasteigti, bet tā, lai tie nestu vislielāko labumu mūsu valstij. To paredz mūsu Konstitūcija, un mēs tam ļoti ticam. To pastāvīgi pārbauda arī mūsu Augstākā tiesa, kas pārliecinās, vai lēmumi ir pieņemti konstitucionāli.

Noslēgumā es gribētu tomēr vēl atgriezties pie jautājuma par ASV prezidenta kā bruņoto spēku virspavēlnieka pilnvarām. Kādas ir viņa pilnvaras rīkoties vienpersoniski, nesaskaņojot to ar citiem valdības atzariem?

Prezidents kā armijas virspavēlnieks pieņem lēmumus par mūsu valsts aizsardzību un nacionālo drošību. Tā ir ļoti liela atbildība, kas ir kritiski svarīga jebkurai valstij. Arī Latvijā ir līdzīgi. Tā ir ļoti būtiska demokrātiski ievēlēta prezidenta funkcija. Bet es vēlreiz gribētu uzsvērt – kas attiecas uz mūsu saistībām pret NATO, mēs tiešām stingri turamies pie principa, ka tas ir pamatu pamats mūsu drošības attiecībām ar Eiropu.

Mēs esam apņēmības pilni aizsargāt mūsu un mūsu partneru drošību, demokrātiju un labklājību, īpaši NATO partnerības ietvaros. Vēlreiz gribu pasvītrot – to ir teicis arī jaunievēlētais ASV prezidents, un mūsu militārā sadarbība turpināsies.

Tātad ASV prezidenta kā armijas virspavēlnieka pilnvaras būtībā ir gandrīz neierobežotas, ja neskaita kara pieteikšanu, kur vajadzīgs Kongresa lēmums?

Jā, tās ir Kongresa pilnvaras. Prezidents kā virspavēlnieks strādā ciešā sadarbībā ar pieredzējušiem militārajiem padomniekiem, apvienotā štāba vadību, viņi pārspriež situāciju pasaulē un ASV nacionālās drošības intereses.

Tātad ikdienas lēmumi par valsts nacionālo drošību un šo interešu aizstāvība ir prezidenta un viņa komandas rokās?

Viņš ir mūsu bruņoto spēku virspavēlnieks. (..) Bet prezidents ap sevi veido ļoti spēcīgu komandu. Jāatceras, ka mums ir arī Aizsardzības departaments, kurā strādā liels skaits civilistu un militāristu. Ir Apvienotā militārā štāba vadītāji un viņu pakļautībā strādājošie. Ir Valsts sekretārs un viņa ārpolitikas komanda, un ir Nacionālā drošības padome ar saviem ekspertiem.

Līdzās politiski nozīmētajām amatpersonām, kas ienāks Baltajā namā līdz ar jauno prezidentu, kā viņa administrācijas vadītājs un vecākie padomnieki, ir arī profesionālā ierēdniecība, kas visu savu darba mūžu strādā ar šiem jautājumiem un ir ļoti izglītoti eksperti. Arī viņi veido daļu no komandas, kas balsta mūsu nacionālās drošības struktūru.

Bet ja prezidents nolemj viņos neklausīties un darīt pēc sava prāta, tad konstitūcija to atļauj, vai tā?

Viņš ir mūsu bruņoto spēku virspavēlnieks. Mūsu valsts izsenis pratusi pieņemt stabilus un pārdomātus lēmumus. Es nespekulēšu par nākotni; varu tikai pateikt, ka jaunievēlētais prezidents Tramps ir apliecinājis savu gatavību uzturēt saistības pret NATO un mūsu valsts tradicionāli nodrošina ārpolitikas turpinātību.

Mēs būsim šeit, lai aizstāvētu savus NATO partnerus.

Turklāt pašlaik ir iesāktas sarunas ar organizācijām, kas rīko pasaules lielos koru konkursus. “Un mums jau kopā ir plāns, kā šo konkursu padarīt par Eiropas “Grand Prix” posmu. Tas nozīmē – sapņi piepildās,” saka Ozols. Tas gan prasīs lielu organizatorisku darbu.

Skaidrojot koru konkursu nepieciešamību, Ozols stāsta, ka pašiem koriem tie ir ļoti motivējoši, lai kļūtu muzikāli un tehniski vēl labākiem. Savukārt klausītājiem tas nav tikai koncerts, bet iespēja ieraudzīt koru sacensību.

Nedēļās nogalē Dzintaru koncertzālē par spēcīgākā kora titulu sacentīsies 11 kori no 8 valstīm. Korus vērtēs starptautiska žūrija, kuras priekšsēdētājs būs komponists Pēteris Vasks.

Līdzās pašu izraudzītai programmai visiem koriem būs jāizpilda arī viens obligātais skaņdarbs – Riharda Dubras īpaši šim konkursam rakstīta dziesma.

Latvijas Radio 3 „Klasika” tiešraidi no pasākuma vadīs kormūzikas eksperti Inta Pīrāga un Edgars Raginskis, bet televīzijā koru sacensību komentēs diriģents Māris Sirmais un komponiste, „Latvian Voices” dziedātāja Laura Jēkabsone

Jau vēstīts, ka trīs konkursā augstāko vērtējumu ieguvušie kori saņems naudas balvas ("Grand Prix" - 3500 eiro un īpaši radītu uzvarētāju kausu, 2. vieta – 2000 eiro, 3. vieta – 1000 eiro). Naudas balvas paredzētas arī labākajam diriģentam un par labāko obligātā skaņdarba (šogad - Riharda Dubras "Hail, O Star of the Ocean") interpretāciju.

“Es tomēr skatītu Krievijas un Turcijas attiecības kontekstā ar Turcijas–Eiropas Savienības (ES) un Turcijas–ASV attiecībām, arī NATO kontekstā. Krievija ļoti aktīvi, brīžiem pat varbūt izmisīgi un bezkaunīgi, primitīvi cenšas pajaukt NATO valstu vienotību, arī nekautrējas Eiropas Savienības valstis šķelt dažādām metodēm,” skaidro Āboltiņš. 

Turklāt attiecībā uz “Turkish Stream” projektu esot sāncensība par to, kuram būs lielāka starptautiskā ietekme uz Turciju – Krievijai, ASV vai ES. “Eiropas Savienība kā vienmēr, vienkāršoti izsakoties, muļļājas pa vidu, īsti nesaprot, ko darīt ar to Turciju. Ļoti neērts partneris, kurš nekautrējas arī pats izdarīt spiedienu,” piebilst eksperts.

Šo situāciju gan izmanto arī Krievija, lai pabojātu ASV un Turcijas attiecības. Ja Krievijas attiecības ar Turciju attīstīsies veiksmīgi, tas savukārt var piespiest uzlabot ES transatlantiskās attiecības ar ASV.

Vēstīts, ka jau 2015.gada februārī Turcija un Krievija provizoriski vienojās par jaunā gāzesvada "Turkish Stream" ("Turcijas plūsma") sauszemes daļas trasi. Saskaņā ar Maskavas plāniem, šim objektam jāaizstāj iepriekš atmestais projekts "South Stream"("Dienvidu plūsma") kas savienotu Krieviju un Bulgāriju.    

Tas ļautu drošības dienestiem vienkārši ievadīt personas datus un redzēt, kur Eiropā viņam ir bankas konti, skaidroja Kariņš.

Mērķis ir panākt, lai iespēja izmantot Eiropas valstu finanšu sistēmu ļaunprātīgiem mērķiem būtu vēl vairāk ierobežota, sacīja Kariņš.   

Viņš prognozēja, ka priekšlikumam nebūs ļoti liela pretestība, bet būs lielas diskusijas. Eiropā banku kontu anonimitāte kā jēdziens izzudis, un pat Šveice, kur ir senas banku klientu anonimitātes tradīcijas, bija spiesta piekāpties ASV prasībām, jo pasaule ir mainījusies, norādīja Kariņš.

Viņš gan piebilda, ka informācija par bankas kontiem nebūs plaši pieejama, jo tomēr tā ir personīga informācija un diez vai reģistrā iekļaus konta atlikumus, jo uzlaušanas rezultātā tas būtu ļoti bīstami. Bet tiesībsargi varētu redzēti, vai juridiskai vai privātpersonai ir vai nav bankas konts konkrētā valstī, un tad varētu jau sazināties ar banku, ja ir nepieciešamība izsekot kādai transakcijai.

Viņš uzsvēra, ka visai Eiropas likumdošanai ir tāda tendence, kas norāda - laikam ejot, ES kļūst neinteresantāka vieta glabāt naudu, ja ir vēlme būt pilnīgi anonīmam, jo krāpjas ar nodokļiem vai veic citu noziedzīgu darbību.

EK priekšlikumu mērķis ir padarīt Eiropas Savienību neinteresantu noziedzībai, atstājot viņiem trešo valstu finanšu sistēmas, kur lielākoties nedemokrātiskas valdības vai valdnieki var viena jaukā dienā konfiscēt viņu naudu, pauda Kariņš.

Vienlaikus viņš pauž bažas, ka šobrīd gan Eiropas Savienība, gan ASV grib koncentrēties uz iekšējām lietām. Volkers aicina NATO ciešāk iesaistīties krīžu risināšanā Ukrainā un Sīrijā. Ar bijušo ASV vēstnieku NATO Kurtu Volkeru sarunājās Gints Amoliņš.

Gints Amoliņš: Jūs bijāt ASV pastāvīgais pārstāvis NATO laikā, kad notika Krievijas-Gruzijas karš 2008.gada augustā. Dažus gadus vēlāk - 2014.gadā -, attīstoties notikumiem Krimā un Ukrainas austrumos, Polijā un Baltijas valstīs izskanēja, ka tās jau toreiz – 2008., 2009.gadā - brīdinājušas, ka pret Krieviju ir jāieņem stingrāka nostāja. Toreiz 2008.gadā jūs teicāt, ka NATO nevēlas iesaldēt attiecības ar Krieviju, bet ir jāizvērtē, kādas sekas šim militārajam konfliktam būs uz attiecībām. Tagad, atskatoties atpakaļ, vai Jūs domājat, ka NATO, rietumvalstis nepareizi saprata, kādai vajadzētu būt nostājai pret Krieviju?

Kurts Volkers: Jā, es tā domāju. Dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kad Krievija iebruka Gruzijā, kaut kāda iemesla dēļ rietumvalstīs daudzi par to vainoja Gruziju. Šo nostāju es tā arī nekad līdz galam nesapratu, jo Krievijas teritorijā nekādu kauju nebija, tās visas notika Gruzijā. Krievija iebruka Gruzijā, nevis otrādi. Bet pat ja jūs pieņemat, ka Gruzijas spēki pirmie atklāja uguni - tas notika tāpēc, ka viņi redzēja valstī ieplūstam tanku kolonnas. Viņi juta vajadzību sevi aizsargāt, un tas ir saprotami. Tas bija pirmkārt – saprast, kas patiesībā notiek.

Otrkārt, mēs panācām ugunspārtraukšanas vienošanos, lai visu iesaldētu. Krievija to nekad nav ievērojusi. Mēs arī uzstājām, ka ir jāsaglabā Gruzijas teritoriālā vienotība. Bet Krievija šīs teritorijas atzinusi kā neatkarīgas valstis, kas atkal ir rupjš pārkāpums.

Es domāju, ka NATO nav bijusi konsekventa, piemērojot savus lēmumus attiecībā uz šo konkrēto konfliktu. Tas ko mēs izdarījām 2008.gadā, kad Krievija iebruka Gruzijā - mēs apturējām NATO-Krievijas padomes sanāksmes, mēs izveidojām NATO-Gruzijas padomi, mēs Gruzijai sniedzām tehnisko atbalstu.

Bet jau pēc trim mēnešiem NATO iekšienē daļa valstu prasīja atsākt NATO-Krievijas padomes sanāksmes, kaut Krievija nebija pilnībā izpildījusi ugunspārtraukšanas vienošanos un nebija izvedusi savus spēkus no Gruzijas. Šī vēlme sadarboties ar Krieviju par katru cenu, neatkarīgi no tā, ko Maskava izdarījusi; neatkarīgi no tā, ka tas neļautu NATO panākt, ko alianse gribēja ar ugunspārtraukšanas vienošanos - mēs to vienkārši pārmetām pāri bortam.

Kāds bija iemels šim dzinulim atsākt attiecības ar Krieviju tik ātri pēc konflikta?

Vairākas NATO dalībvalstis vienkārši nevar izturēt domu, ka esam jebkāda veida konfliktā ar Krieviju. Tās uzskata, ka dialogs ir daudz svarīgāks un mēs nevaram atļauties konfliktu ar Krieviju. Tā ir prioritāte un tas, kas notiek ar Krievijas kaimiņiem, ir mazāk svarīgi, nekā dialogs ar Krieviju.

Vai NATO toreiz vajadzēja ieņemt stingrāku nostāju, un vai tas varētu būt novēris notikumus, kas dažus gadus vēlāk izvērtās Ukrainā?

Jāsaka, ka pēc tam notika vēl vairākas lietas. Jā, NATO toreiz vajadzēja ieņemt stingrāku nostāju. Bet mums ASV mainījās administrācija, mums bija restarta politika ar Krieviju. Pamatā mēs pilnībā atjaunojām normālas attiecības ar Krieviju, ko Putins uztvēra kā zaļo gaismu turpināt darīt to, ko viņš darīja. Un tādu lietu darīšana kā Abhāzijas un Dienvidosetijas atzīšana par neatkarīgām valstīm nesaskārās ar jebkādu reakciju. Tādēļ šajā ziņā, jā – mums vajadzēja darīt vairāk un radīt vairāk iemeslu, kuru dēļ Krievija nopietnāk apsvērtu, kas notiks, ja tā iebruks Ukrainā.

Kopš tā laika un pēc notikumiem Ukrainā – cik ļoti NATO alianses identitāte un sūtība ir izmainījusies?

Pēc Aukstā kara NATO uzņēmās daudz dažādas lomas. Alianse vienmēr ir bijusi par kolektīvo aizsardzību. Bet tad tā arī uzņēmās krīžu risināšanu - kā Bosnijā, Kosovā vai Afganistānā. NATO paplašinājās, būvēja partnerattiecības, ieviesa izmaiņas aizsardzības spējās. Šīs visas lietas fundamentāli mainīja veidu, kā NATO funkcionēja.

Tagad, pēc Ukrainas invāzijas, NATO atkal kā galveno prioritāti izvirzījusi kolektīvo aizsardzību. Lai nodrošinātu, ka mums ir adekvātas spējas, lai izvietotu spēkus ar mērķi atturēt potenciālu agresiju pret NATO.

Kolektīvās aizsardzības pastiprināšana ir ļoti labs solis. Bet tajā pašā laikā es vēlētos, ka mēs arī turpinām nodarboties ar krīžu risināšanu pie NATO robežām, kā Ukrainā, Lībijā vai Sīrijā.

Runājot par kolektīvo aizsardzību un iespējamu uzbrukumu atturēšanu pret alianses valstīm: NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs nesen paziņoja, ka Maskava joprojām mēģina radīt ietekmes zonu ar militāriem līdzekļiem. Vai rietumvalstu, NATO politika attiecība pret Krieviju pēdējos pāris gados, sankcijas, palielināta militārā klātbūtne alianses austrumu flangā ir bijis pietiekami, lai tam stātos pretim?

Es domāju, ka jā. Tas, ko tagad dara NATO, ir pareizie soļi. Protams, Krievijai ir vairāk militāro spēju, ko tā varētu sakoncentrēt Baltijas valstu tuvumā. Bet NATO šeit izvieto spēkus, kas ir daudznacionāli un spējīgi iesaistīties operācijās – un tas maina Krievijas aprēķinus. Par to, cik grūti tas būtu; kāda būtu citu valstu iesaistīšanās, ja tā kaut ko mēģinātu darīt Baltijas valstīs. Es domāju, tas maina Krievijas aprēķinus, tas ir un būs efektīvi un sekmīgi. Mums pie tā jāpieturas.

Problēma vairāk ir, runājot par krīžu risināšanu. Kad viņi redz, ka var iebrukt Ukrainā, okupēt teritoriju, un neviens neko nedara – tas viņiem liek domāt, ka NATO patiesībā nevēlas konfrontēt Krieviju. Tas Krievijai rada izdevības citās vietās – vai Gruzijā, vai Moldovā, vai Ukrainas citās daļās.

Vai domājat, ka NATO konfrontēs Krieviju, ja būs tāda nepieciešamība?

Ja jebkad notiks uzbrukums NATO dalībvalstīm – jā. Es domāju, ka alianse, pieņemot lēmumus par spēku pastiprināšanu, ir sapratusi, ka šādā gadījumā mums būs jāstājas pretim Krievijai.

Bet, ja tā nenotiks, tad cilvēki jautās – cik tālu mums būtu jāiet? Kā mēs varam atsākt dialogu ar Krieviju? Vai ir vērts stāties pretim Krievijai Ukrainas dēļ? Pat arī – ko vispār var uzskatīt par uzbrukumu? Jo, ja pāri robežai brauc tanki, tā ir viena lieta, bet ja ir hibrīdkarš, demonstrāciju uzkurināšana, kiberuzbrukumi?

Praksē tas būs ļoti sarežģīti saprast, kā rīkoties.

Vai Baltijas valstis ir drošībā?

Jā. Kā jau teicu – domāju, ka NATO šobrīd pieņem pareizos lēmumus. Spēku un aprīkojuma izvietošana, bataljoni katrā valstī, mācības - tas dod ļoti svarīgu signālu. Krievija izvēlēsies ceļu, kur būs vismazākā pretestība. Un alianses pieņemtie lēmumi parāda, ka mēs novelkam skaidru līniju ap NATO dalībvalstīm un NATO teritoriju.

Problēmas ar Krieviju joprojām būs gan Ukrainā, gan Gruzijā un Moldovā, varbūt arī kur citur. Bet domāju, ka šie soļi būs efektīvi, lai parādītu mūsu gatavību aizsargāt Baltijas valstis kā daļu no NATO.

Vai domājat, ka Baltijas valstis, Latvija dara pietiekami pašu drošībai? Mēs zinām, ka Savienotajās Valstīs ir bijušas kritikas balsis par Eiropas sabiedrotajiem par to, ka tie nesniedz pietiekamu ieguldījumu kopējā aizsardzībā, ja runājam par diviem procentiem no IKP un tā tālāk...

Jā, no vienas puses var teikt, ka tendences uzlabojas. Latvija palielina tēriņus aizsardzībai, kaut tie joprojām nav 2% līmenī no IKP un vēl kādu laiku nebūs. Tas pats arī Lietuvā, kas vēl arī atjaunojusi obligāto militāro dienestu. Bet Igaunija aizsardzībai vienmēr ir atvēlējusi 2% no IKP.

Lieta ir tāda - lai Latvija un citas valstis šeit būtu drošībā, tās ir atkarīgas no tā, ka ir daļa no alianses ietvara. Lai citiem sabiedrotajiem būtu pamatojums savām saistībām par aizsardzības tēriņiem, karavīru un aprīkojuma izvietošanu, lai aizsargātu Baltijas valstis – ir jāzina, ka Baltijas valstis pašas pilda savu daļu saistību.

Ja tas tā nav, tad Rietumeiropā vai Savienotajās Valstīs ir ļoti grūti argumentēt, kāpēc mums vajadzētu aizsargāt šis valstis, kaut tās neaizsargās pašas sevi. Tā ir problēma, un tādēļ ir svarīgi, ka Latvija palielina tēriņus aizsardzībai un ka visas valstis vismaz mēģina saglabāt divu procentu līmeni. Tas ir minimums, kas jādara.

Kādēļ Savienotajām Valstīm ir svarīga Baltijas valstu drošība?

Tas ir jautājums par vērtībām. Mēs esam valsts, kas dibināta, balstoties uz ideāliem – brīvība, demokrātija, tirgus ekonomika, likuma vara, cilvēktiesības.

Un lai Savienotās Valstis būtu pārtikušas un sekmīgas pasaulē, mēs gūstam labumu un esam atkarīgi no tā, lai šīs vērtības īsteno dzīvē lielā daļā pasaules. Tas rada tādu pasauli, kādā vēlamies dzīvot.

Kad šīs vērtības ir apdraudētas vai grautas – tas varbūt uzreiz neietekmē Savienotās Valstis, bet tas maina pasauli, kurā dzīvojam. Un galu galā tas tieši ietekmēs ASV un mūsu intereses. Tādēļ mēs vēlamies, ka tādas valstis kā Latvija, Lietuva un Igaunija ir veiksmīgas un drošas, jo, ja tā nav, galu galā tas kaitēs Savienotajām Valstīm.

Par Ukrainu – kā Jūs redzat ceļu uz priekšu attiecībā uz Krimu, Ukrainas austrumiem? Krievija teikusi, ka jautājums par Krimu ir slēgts. Attiecībā uz Ukrainas austrumiem – Minskas vienošanās izpilde uz priekšu īpaši nevirzās.

Šeit jautājums ir jāsadala trīs daļās.

Pirmais ir par Krimu. Mums nevajadzētu juridiski pieņemt vai atzīt Krievijas īstenoto Krimas aneksiju. Mūsu rīcībā varbūt nav daudz instrumentu, un būs jāskatās, kas notiks laika gaitā. Bet mums jābūt stingrai neatzīšanas politikai un jāsaglabā sankcijas, kamēr vien Krievija okupē Krimu.

Otrais ir Ukrainas austrumi. Šeit mums daudz skaidrāk jāpasaka, ka Krievijai ir regulārās armijas spēki Ukrainas teritorijas iekšienē, un jāuzstāj, lai viņi pazūd no turienes. Un ir jābūt sankcijām un citiem instrumentiem, kā pret Maskavu izdarīt spiedienu.

Minskas vienošanos īstenošana diemžēl joprojām nozīmētu sadalītu Ukrainu. Mums nevajadzētu pieņemt sadalītu Ukrainu, tam ir jāpretojas.

Trešais - pārējā Ukraina, kas nav Krievijas okupēta, joprojām ir ļoti vāja, sašķelta un korumpēta. Mums jāpieliek daudz vairāk pūļu, lai palīdzētu Ukrainai būt veiksmīgai kā valstij.

Rezumējot - mums jādara visas šīs trīs lietas vienlaicīgi: neatzīšanas politika, daudz stingrāka pretošanās Krievijai, kur tā okupējusi Ukrainas austrumus, un daudz vairāk atbalsta Ukrainas valdībai.

8.jūlijā Varšavā sāksies NATO samits - divus gadus pēc Velsas samita. Cik daudz izdarīts šajos pāris gados, kā Jūs vērtējat panākto?

Vissvarīgākais ir spēku nosūtīšana uz Baltijas valstīm, Poliju un Rumāniju. Tas bija apņemšanās, par ko valstis vienojās Velsā. Velsas samits notika uzreiz pēc tam, kad Krievija sāka ļoti nopietnu iebrukumu Ukrainā.

NATO arī uzaicinājusi Melnkalni pievienoties aliansei. Tas ir labi un parāda, ka paplašināšanās process joprojām ir dzīvs. Diemžēl iemesls, kādēļ Melnkalni uzaicināja, ir, ka tā nav stratēģiski nozīmīga valsts. Tā ir tālu no Krievijas, tā nav Gruzija vai Ukraina.

Bet tajā pašā laikā NATO nav izdarījusi neko attiecībā uz Ukrainu vai uz Lībiju, vai Sīriju, kas ir nozīmīgas krīzes. Es domāju, ka NATO vajadzētu darīt daudz vairāk.

Ko Jūs sagaidāt no Varšavas samita? Ko reālistiski no tā var sagaidīt? NATO ģenerālsekretārs Stoltenbergs teicis, ka sanāksme Varšavā aliansei būs pagrieziena punkts.

Šo NATO samitu es raksturotu kā tādu, kas paveiks minimāli nepieciešamo. Minimāli nepieciešamais ir nostiprināt kolektīvo aizsardzību ar vienošanos, kas karavīru un ekipējuma izvietošanu padarīs par NATO politiku.

Šajā samitā arī lems par Melnkalnes uzņemšanu aliansē. Tas ir ļoti labi, bet tas arī būs viss. Jūs neredzēsiet nopietnus soļus attiecībā uz krīžu risināšanu, ne arī attiecībā uz turpmāku paplašināšanos. Jūs neredzēsiet nopietnu NATO sadarbību ar Ukrainu vai Gruziju.

Šoreiz šis samits būs par minimāli nepieciešamā izdarīšanu. Tas ir – Velsas samitā nospraustā ceļa turpināšana un kolektīvās aizsardzības stiprināšana Baltijas valstīm un Polijai. Bet tas arī viss.

Tad šis samits tomēr nebūs pagrieziena punkts.

Nē. Šis samits būs vairāk par jau pieņemto lēmumu noturēšanu vietā. Šajā samitā tiks izdarīts tas, kas ir nepieciešams tagad. Bet tas tikai nopirks laiku nākamajai valdībai Savienotajās Valstīs un turpmākajiem lēmumiem.

Es domāju, ka neviens vairs nerunā par vīziju, kas mums bijusi 25 gadus - par Eiropu, kas ir vienota un brīva, kurā ir miers, un kas ir iekļaujoša visiem. Katrai Eiropas valstij, kas grib būt demokrātiska, ar tirgus ekonomiku un drošībā, ir tiesības to darīt. Ieskaitot Krieviju. Tas ir tas, pie kā mums ir jānonāk.

Bet mēs vairs nerunājam par šo vīziju. Eiropas Savienība grib pievērsties savām iekšējām lietām, arī Savienotās Valstis grib koncentrēties uz iekšējām lietām. Mēs negribam konfrontāciju ar Krieviju. Savukārt Krievija ir kļuvusi uzstājīgāka un agresīvāka  nekā iepriekš. Bet tikai šī vīzija joprojām ir pareizā vīzija, un mums to vajadzētu atbalstīt.

''Es esmu liela pļāpa,'' sarunas sākumā smejoties atzīst Džoanna. Viņa tajā vaino kādu slavenu akmeni dzimtajā Korkas reģionā. Leģenda vēsta: ja to noskūpsta, tad kļūst ļoti runīgs. Un tā mūsu tikšanos jau ievada smiekli, kas pavadīs arī visu turpmāko sarunu. Tiekamies kādā vasaras terasē Vecrīgā. Džoanna piebrauc pie galda savā elektriskajā ratiņkrēslā, ko vada ar plecu un nelielo kreisās rokas daļu.

„Re, te ir tāda kursorsvira jeb „džoistiks”, ar ko šo krēslu var vadīt. Un te – kaut kas līdzīgs spēļu konsolei ar podziņām skaņas signālam, gaismām un tā tālāk. Tas ir gandrīz kā mašīna,” smejas Džoanna.

„Jā, un šis ir mans „aifons”. Tas pat nav speciāli pielāgots, tas ir tāds pats kā visiem. Es visu darbinu ar kreiso roku, zodu, degunu un lūpām.”

Māra Rozenberga: Kas Jūs mudina ceļot un tikties ar cilvēkiem dažādās valstīs? Visi droši vien grib dzirdēt vienu un to pašu…

Džoanna O’Riordana: Jā, jā, (smejas), cik reižu tad var stāstīt savu dzīvesstāstu! Joks, protams. Man ļoti patīk ceļot, iepazīt jaunas kultūras un cilvēkus. Tā ir īsta dāvana, ka varu to darīt! Daudzi mēdz žēloties par savu darbu, bet es varu sēdēt te, piesaulītē, runāties ar jums, un tas ir mans darbs! Un man tas tā patīk!

Padomju Savienības gados tas bija tāds kā nerakstīts likums, ka invalīdiem jāsēž mājās un nevajag traucēt citus ar savu klātbūtni. Tādēļ cilvēki ar invaliditāti reti bija redzami uz ielas, un tikai tagad tas pamazām mainās. Kā Jūs šeit jūtaties? Vai izjūtat citādu attieksmi nekā Īrijā?

Es mazliet zinu Latvijas vēsturi un saprotu, no kurienes tas viss nāk. Bet cilvēki pret mani šeit ir bijuši ļoti draudzīgi. Protams, ka es jūtu arī izbrīnītus skatienus. Bet es to pilnīgi saprotu – ja es būtu viņu vietā un redzētu, ka pa ielu brauc pretī kāds bez rokām un kājām, es arī skatītos! Bet kopumā cilvēki izturas ļoti jauki. Tā ir, ka uz ielas neredz daudz cilvēku ar invaliditāti, un ir sanācis, ka viesmīlis nezina, kā izturēties, kad pasūtu dzērienu… Bet, ja neesi drošs, kā rīkoties, vajag tikai pajautāt!

Latvija tagad ir neatkarīga valsts un var rakstīt pati savu vēsturi, un es ļoti ceru, ka cilvēkiem ar invaliditāti arī tajā visā būs kāda teikšana.

Ko Jūs sakāt cilvēkiem, kuri nezina, kā izturēties, Jūs pirmoreiz ieraugot – kušina bērnus, novērš acis?

Man liekas, ja cilvēki ir samulsuši vai nesaprot, ko redz, var taču vienkārši pajautāt. Es esmu atvērts cilvēks, labprāt pastāstīšu! Cilvēki ar invaliditāti taču arī ir cilvēki. Ja tu nezini, kā nolikt dzērienu un vai vajag palīdzēt ar karoti, vienkārši paprasi. Neviens jau nav muļķis!

Cilvēks izskatās muļķīgāk, ja neveikli minstinās un it kā cenšas būt pieklājīgs, lai gan patiesībā ir tieši otrādi. Vienkārši pajautā, vai vajag palīdzēt, un cilvēks tev pateiks! Jo parasti viņam ir tikpat neērti prasīt palīdzību kā tev – to piedāvāt.

Bērnus noteikti nevajag kušināt un mēģināt kaut ko slēpt! Viņi taču vienkārši ir ziņkārīgi un neko sliktu nedomā. Man pašai ir māsasbērni, un es esmu pārliecināta – ja viņi redzētu kādu citu ratiņkrēslā, viņi tāpat skatītos un jautātu, lai gan es sēžu turpat blakus. Pati atceros, ka sešu vai septiņu gadu vecumā darīju līdzīgi. Sakiet bērniem, ka cilvēki ir dažādi un tur nav nekā slikta. Bērni jau ir visatvērtākie no visiem. Viņi pat neredz tos trūkumus, viņi tikai grib zināt. Kad es gāju skolā, bērni vienmēr priecājās mani redzēt, jo viņiem patika skatīties, kā es rakstu, kā lietoju telefonu un tamlīdzīgi, un mēģināt to atdarināt. Bija ļoti jautri! Lai gan tas mēdza radīt lielu nekārtību… (smejas)

Jums ir brīnišķīgs stāsts par savu ģimeni, kas ir darījusi visu iedomājamo un neiedomājamo, lai palīdzētu jums tik daudz sasniegt. Savā TEDx lekcijā  Jūs stāstījāt, ka ģimene iemācījusi Jums nekad nepadoties, bet mēģināt atkal un atkal. Kā Jūs tiekat pāri tai sajūtai, ka gribas mest plinti krūmos un padoties, kolīdz kaut kas nesanāk?

Es vienkārši pēc dabas esmu ļoti pozitīvi noskaņots cilvēks. Es arī sliktajā vienmēr atradīšu labo. Bet es zinu, ka ne visi ir tādi, kā es. Tāpēc es vienmēr cenšos atgādināt – ir miljoniem iemeslu, lai būtu nelaimīgs. Bet noteikti ir arī tikpat daudz iemeslu, lai būtu laimīgs, tikai tas jāpamana. Katru dienu mēģini piefiksēt kaut vai trīs labas lietas, lai kas tās būtu – saule, puķes, šī intervija – un esi pateicīgs. Novērtē, ka tu vari dzīvot tādu dzīvi, kādas daudziem nav. Pieņem situāciju, kāda tā ir – vai tā būtu invaliditāte, problēmas ar lieko svaru vai kas cits – un ej uz priekšu. Jo dzīve iet uz priekšu tāpat, lai kā tu pret to attiektos.

Protams, ir reizes, kad man gribas padoties. Bet, ja tā padomā, daudz labu lietu pasaulē ir noticis tikai tāpēc, ka cilvēki nav padevušies. Daudzi domā, ka nevar neko ietekmēt. Bet man liekas – pat ja tu izdari kaut pavisam nelielu labu darbu, tas izraisa sniega bumbas efektu.

Jums savulaik izdevās panākt, ka Īrijas politiķi atsakās no plāniem samazināt invaliditātes pabalstus. Kā Jūs to izdarījāt?

Es uzrakstīju atklātu vēstuli vietējam laikrakstam, un tā kļuva par pirmās lappuses ziņu. Vēstulē es aicināju padomāt, kā šis pabalsta samazinājums ietekmēs ne jau tikai mani, bet ikvienu cilvēku līdzīgā situācijā. Politiķiem pirms jebkura lēmuma pieņemšanas vajadzētu padomāt, kā tas ietekmēs cilvēkus, bet viņi bieži par to aizmirst. Attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti, man liekas, palīdzētu kaut vai tas, ja politiķi vienu dienu pamēģinātu pārvietoties ratiņkrēslā. Tas patiešām atver acis. Zinu, ka virkne slavenību Īrijā, arī ASV un citur tā ir darījušas, lai pievērstu uzmanību cilvēkiem ar invaliditāti.

Man šķiet, ka daudziem nebūtu drosmes to mēģināt. Jo ir bailes par to, ko nāksies uzzināt.

Jā, jo ir daudz neglītu patiesību, par kurām mums negribas domāt. Nezinu, kā ir šeit, Latvijā, bet pie mums, Īrijā, saistībā ar cilvēkiem ar invaliditāti ir daudz stāstu, par kuriem neviens nezina. Un viņiem ir jādod iespēja tos izstāstīt! Tāpēc ir vajadzīgi cilvēki, kas iestājas par šīm tiesībām. Es zinu – pat ja šodien varēšu palīdzēt tikai vienam cilvēkam, arī tas būs daudz. Un man liekas, ka tā jūtas arī daudzi citi. Tāpēc kopā var panākt daudz pārmaiņu. Vismaz Īrijā, kur vairums cilvēku pārāk neieredz politiķus, šāda mana vēstule avīzē lika daudziem nostāties manā pusē un izraisīja pamatīgu lavīnu.

Vai Jūs nemēdzat nogurt no tā, ka cilvēki saka – Jūs esat tik iedvesmojoša! – bet tāpat turpina čīkstēt par savām problēmām?

Jā, tā ir ļoti tipiska īru attieksme! Daudzi nāk man klāt un saka, ka esmu apbrīnojama un iedvesmoju viņus kļūt labākiem, bet pēc brīža dzirdu viņus atkal par kaut ko sūkstāmies. Tas ir mazliet kaitinoši, bet domāju, ka

galu galā varbūt tomēr ir arī tādi cilvēki, kuriem mans stāsts palīdz kaut ko mainīt uz labu.

Vai pareizi saprotu, ka Jūs pašlaik studējat kriminoloģiju? Vai varat pastāstīt ko vairāk?

Jā, mēs pētām noziedznieku psiholoģiju un sabiedrības ietekmi uz viņu domāšanu un rīcību. Mēs cenšamies saprast, vai varēja kaut ko darīt citādāk, lai šis cilvēks nenokļūtu uz noziedzības ceļa? Jā, mani ļoti interesē šī kriminālās pasaules puse, jo cilvēki bieži vien nesaprot iemeslus, kāpēc cilvēki pastrādā noziegumus. Nākotnē es gribētu būt kriminālreportiere vai sporta žurnāliste. Mani interesē neizstāstītie stāsti. Katram stāstam ir trīs puses – manējā, tavējā un patiesība. Un gadās, ka patiesība kaut kur pa vidu pazūd.

Un sports?

Jā, es dievinu sportu! Ja būtu atbraukusi šeit novembrī, es noteikti aizietu uz kādu hokeja spēli! Tā kā būs jābrauc šurp vēlreiz (smejas). Sportā ir tāds spēks!

Iedomājieties stadionu ar 80 tūkstošiem cilvēku, kurus vieno kopīga kaislība pret spēli, kur daži vīri sper pa bumbu. Tas ir tik forši! Futbols ir mans mīļākais sporta veids. Sports man ļauj satikt jaunus cilvēkus, tikt galā ar dusmām, ja tādas ir. Lai gan saprotu, ka pati nevaru iespert pa bumbu, ir tik daudz citu veidu, kā es varu piedalīties.

Vai ir kāds sporta veids, ar ko Jūs pati nodarbojaties?

Es protu peldēt! Neesmu olimpiete, bet jā, es peldu. Šodien jau ir daudz paralimpisko sporta veidu. Piemēram, ir tāda spēle, līdzīga kērlingam, tikai ar bumbu un ne uz ledus.

Kādi vēl ir Jūsu hobiji?

Protams, tehnoloģijas ir liela manas dzīves daļa. Esmu konsultējusi „Microsoft”, „Apple”, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu par tehnoloģijām cilvēkiem ar invaliditāti. Viņi jau nerada produktu tikai vienai noteiktai cilvēku grupai, bet ļoti plašam cilvēku lokam, un priecājos, ka varu palīdzēt viņiem to paturēt prātā.

Tehnoloģijas ir lieliska lieta, kas spēj vienot cilvēkus. Ja godīgi, es nezinu, cik tālu es dzīvē būtu tikusi bez tehnoloģijām. Tas ir brīnišķīgs veids, kā sevi izpaust.

Vai pasaulē vēl ir jebkas tāds, ko kāds žurnālists Jums nebūtu pajautājis, bet par ko Jums patīk runāt?

Man liekas, Jūs esat pirmā, kas man jautā par hobijiem un tādām lietām. Īrijā mani pazīst tikai saistībā ar vienu lietu – cīņu par cilvēktiesībām – un tas ir viss. Bet es stundām varētu runāt, piemēram, par sportu! Iedomājieties, kāds sporta žurnālists Īrijā nolēma noskaidrot, vai man patīk sports, un mums sanāca četras stundas gara intervija! Tā bija viena no garākajām intervijām manā mūžā… Un viņam bija tikpat interesanti kā man. Tas vispār ir interesanti, ko no cilvēka var dabūt ārā, ja viņam jautā par to, kas viņam interesē.

Es mierīgi varu iedomāties Jūs kā sporta komentētāju!

Jā, es runāju ātri un bez apstājas! Šis vēl ir lēni… Mājās es runāju vēl desmitreiz ātrāk. (Smejas)

Kas būtu tas pats galvenais, ko Jums gribētos, lai cilvēki patur prātā pēc tikšanās ar Jums?

Laikam tas, ka pozitīva attieksme ļauj pārvarēt jebkādus šķēršļus. Lai kādi būtu tavi trūkumi, nozīme ir tam, ko tu vari izdarīt. Tās ir divas manas galvenās atziņas dzīvē.

- Ir daudz iemeslu, kādēļ grupējums „Islāma valsts” veic teroraktus Eiropā.

Pirmais un droši vien galvenais iemesls ir, ka grupējums „Islāma valsts” Eiropu uzskata par ideoloģisku ienaidnieku, jo tā ir sekulāra, tā veicina demokrātijas izplatību. Eiropa ir ideoloģisks ienaidnieks, jo grupējuma „Islāma valsts” ieskatā tā ir uzbrukusi islāmam kopš pirmajiem krusta kariem 1096.gadā.

Eiropa, un it īpaši Francija, tiek uzskatīta par tādu, kas apspiež musulmaņus. Francijā ir lielākais musulmaņu iedzīvotāju skaits Eiropā – pieci ar pusi miljoni. Tādēļ Francijas sekulārie likumi, kas, piemēram, aizliedz nesāt seju aizsedzošu apģērbu, un nostāja, ka publiskā telpa un privātā telpa ir nodalītas – islāmisti to redz citādi. Ideoloģiski tas ir iemesls, kādēļ viņi uzbrūk.

Otrs ir, ka viņiem ir iespējas to darīt. Jo šajās valstīs ir lielas musulmaņu kopienas. Un grupējums „Islāma valsts” viņus uzskata par rekrutēšanas avotu, lai viņi dotos uz Sīriju un Irāku. Un šie ārvalstu kaujinieki, it īpaši no Francijas, Vācijas vai Lielbritānijas, kļūst par diezgan labiem karavīriem grupējumam „Islāma valsts”.

Parasti viņi uz turieni dodas bez lielas pieredzes, bet atgriežas ar kaujas pieredzi, un grupējums „Islāma valsts” to grib izmantot, lai īstenotu uzbrukumus pret eiropiešiem. It īpaši pret Franciju, jo tā cieši iesaistījusies koalīcijā, kas pret grupējumu īsteno gaisa uzlidojumus. Viņi redz Franciju kā īpaši izdevīgu mērķi uzbrukumam. Tas, ko grupējums „Islāma valsts” pamatā grib pateikt - jūs uzbrukāt mums tur, mēs jums uzbruksim jūsu mājās.

- Vai mums vajadzētu gatavoties jauniem teroruzbrukumiem Eiropā, ne tikai Parīzē un Briselē, bet arī citās kontinenta galvaspilsētās?

- Uzbrukumi Parīzē un Briselē bija īpaši šokējoši. Bet to nevar paredzēt. Izlūkdienestiem ir ļoti grūti paredzēt, kur un kad būs nākamais uzbrukums. Tajā pašā laikā terorakts, kas vēl tiek plānots, atstāj pēdu nospiedumus. Izlūkdienestiem un varasiestādēm tad attiecīgi ir jāsavieno punkti.

Grupējums „Islāma valsts” vēlētos atkal uzbrukt Francijai. Tas grib uzbrukt Briselei, jo tā ir Eiropas Savienības sirdī. Ticis ziņots, ka viņu mērķu sarakstā ir arī tādas vietas kā Berlīne un Maskava.

Tomēr mēs tos nevaram paredzēt. Mēs varam gatavoties vai izjaukt šādu uzbrukumu. Un, ja šāds uzbrukums notiek - tad ātri jātiek galā ar sekām.

Vai viņi grib vēlreiz uzbrukt Eiropas valstīm? Jā, domāju, ka grib. Un viņi turpinās mēģināt. Un ja viņi sapratīs, ka vienā galvaspilsētā nav iespēju, viņi pievērsīsies citai.

- Kādēļ Beļģija, un īpaši Brisele, liekas, ir vieta, kas ir labvēlīga ekstrēmisma ideju uzplaukšanai? Lielākā daļa uzbrucēju Parīzes teroraktos bija no Briseles, un tagad atkal Briseles uzbrukums. Kāpēc tā?

- Islāma ekstrēmistu klātbūtne Briselē nav jauna parādība. Saknes meklējamas deviņdesmitajos gados, kad alžīriešu islāmistu tīkls izveidoja bāzes vietu Molenbēkā, Briseles rajonā.

Beļģijā ir arī liela musulmaņu kopiena, galvenokārt no Alžīrijas un Marokas. Un pilsētas rajons kā Molenbēka no islāmistu skatu punkta tiek uzskatīts par labu loģistikas bāzi. Jo tur jauniešu bezdarba līmenis ir 35 procenti. Manuprāt, būtībā Molenbēka tiek uzskatīta par labu loģistikas bāzi lielākam mērķim - Parīzei.

Uzbrukumu Parīzei organizēja Molenbēkā. Tur bija loģistika, slēptuves, un viņi devās uz Parīzi tikai, lai sarīkotu uzbrukumus.

Tas nenozīmē, ka Brisele nav uz teroristu radara, jo, kā teicu, Brisele ir Eiropas Savienības centrs. Un Beļģija kā valsts tiek uzskatīta par trauslu, jo politiskā vide ir trausla. Tādēļ viņi izmanto izdevību.

Turklāt Beļģijai ir vairāki drošības dienesti, kuru pienākumi pārklājas, un neizskatās, ka viņi pilnībā sastrādātos. Tajā pašā laikā šo dienestu gan personāla, gan naudas resursi ir pārāk mazi. Un teroristi to zina. Viņi zina, kuram mērķim ir vājie punkti un kuram nav.

- Kādēļ uzbrucēji nolēma rīkot uzbrukumus? Viņi ir dzimuši Beļģijā un auguši rietumvalstu kultūrā...

- Tam ir vairāki iemesli. Viņi tikuši atsvešināti no šīs kultūras. Daļa iesaistīto ir imigrantu bērni - pirmās paaudzes, otrās un pat trešās paaudzes.

Mēs nevaram ignorēt arī vietējos konvertītus, tos, kas jaunpievērsušies ticībai - baltādainos beļģus vai francūžus; indivīdus, kas pievienojas grupējumam „Islāma valsts”.

- Kas viņiem liek pievienoties? Kas ir šie cilvēki, kas pievienojas?

- Daudzi no viņiem ir jauni cilvēki, kas dzīvo uz likuma robežas. Proti, viņi ir sīkie noziedznieki, viņiem nav darba, viņi savā dzīvē nesaskata nākotni. Un tad parādās organizācija, kas viņiem sniedz labāku identitāti nekā būt par automašīnu zagli, cilvēku kontrabandistu vai suteneru.

Viņi rekrutē marginalizētos, atstumtos. Kārlis Markss viņus sauktu par „lumpenproletariātu”.

Bet tajā pašā laikā ne visi ir no atstumtajiem sabiedrības slāņiem, jo grupējums „Islāma valsts” grib rekrutēt arī profesionāļus.

Kādēļ gan profesionālis, kurš dzīvo Rietumos, pamestu savu darbu un pievienotos džihādistu grupējumam? Viņš nemeklē materiālu atalgojumu. Viņš meklē identitāti. It īpaši imigrantu vidū - viņi ir alžīrieši, marokāņi Francijā vai Beļģijā, bet vienlaikus viņi nav ne alžīrieši ne marokāņi; ne francūži ne beļģi.

- Parīzes un Briseles uzbrukumos piedalījās arī brāļi. Ar Parīzes teroraktiem bija saistīti brāļi Abdeslami, tagad Briselē – brāļi Bakrauī, viens no kuriem uzspridzinājās lidostā, otrs - metro stacijā..

- Jā, šie cilvēki sāk kā tīkls, kas balstīts uz ģimenes un radniecības saitēm. Tas strādā, jo viens iedrošina otru; tas nostiprina saliedētību; viņi viens otru uzkurina. Tas ļauj organizācijai kā „Islāma valsts” sagrābt šos cilvēkus un sev piesaistīt.

Bet radniecības saites nozīmē arī necaurlaidīgu drošību. Organizētai struktūrai, kurā ir pārāk daudz cilvēku, var būt plaisas, un tai var piekļūt drošības dienesti.

Grupējums „Islāma valsts” Eiropas pilsētās daudz paļaujas uz tīkliem, kas balstīti radniecīgās saitēs.

 - Lai apturētu šādu teroraktu notikšanu nākotnē, vai mums no sākuma jāsakauj grupējums „Islāma valsts” Sīrijā un Irākā?

- Grupējuma „Islāma valsts” sakaušanas stratēģija nevar būt secīga - ka vispirms izdarīsim šo un nākamais solis būs - izdarīsim to. Ir jānotiek daudzām lietām vienlaicīgi.

Kamēr grupējumu „Islāma valsts” bombardē no gaisa Irākā un Sīrijā (un es domāju, ka būtu jāiesaista speciālo uzdevumu sauszemes vienības), ir jāsper soļi arī Lībijā, Jemenā un citās vietās, kur valsts iekārta brūk.

Arī Eiropā ir jāsper soļi, lai apturētu šos cilvēkus. Tā ir ne nacionālo valstu dienestu darbības uzlabošana, bet arī valstu divpusējā sadarbība. Valstis sadarbojas nepietiekami, neskatoties uz Eiropas Savienību. [Eiropas Savienības pretterorisma aģentūrai] nav kapacitātes, jo katra valsts, it īpaši lielās valstis, sargā savu informāciju ļoti cieši un ar to nedalās ar citām valstīm.

- Runājot par grupējumu „Islāma valsts”- kā šobrīd sokas cīņā pret to? ASV vadītā koalīcija grupējumu bombardējusi jau pusotru gadu, Krievijas kampaņa ilga gandrīz pusgadu, tagad krievi daļēji atvilkuši spēkus. Vai šīm ofensīvām izdevies samazināt grupējuma ietekmi reģionā?

- Jāatzīst, ka daļa operāciju ir bijušas iedarbīgas. Pirmkārt, grupējums „Islāma valsts” ir zaudējis 25 procentus iepriekš kontrolētās teritorijas, un izskatās, ka zaudēs vēl vairāk.

Otrkārt, uzlidojumi, kā arī atsevišķas sauszemes īpašo spēku operācijas Lībijā, Sīrijā un Irākā ierobežojušas grupējuma valsts iekārtas veidošanas spējas. Līdz ar to grupējuma kontrole pār iedzīvotājiem vairs nav tik spēcīga kā iepriekš. Daudz cilvēku bēg no grupējuma kontrolētajām teritorijām; daudzi sāk saprast, kāds tas ir patiesībā.

Treškārt, uzlidojumi arī devuši triecienu grupējuma finanšu plūsmām.

Tomēr es neargumentēju, ka grupējums „Islāma valsts” ir uz sakāves sliekšņa. Tam vajadzīgs vairāk pūļu, saskaņotāka reģionālā un starptautiskā rīcība. Un valstīm arī jāsaprot, ka grupējuma „Islāma valsts” paliekas, kad tas būs sakauts Sīrijā un Irākā, var pārvietoties uz Lībiju, Jemenu vai Sāhelas reģionu Āfrikā, un atkal radīt tās pašas problēmas.

Un ko mēs iesāksim ar tiem, kas atgriezīsies? Ja viņi vēlas atriebties un ir dusmīgi, viņi var sākt terorisma operācijas.

 - Tad jūs sakāt, ka grupējums „Islāma valsts” pilnībā nav sakaujams? Piemēram, grupējums „Taleban” joprojām ir aktīvs 15 gadus pēc ASV vadītās invāzijas Afganistānā sākuma. Bet grupējums „Islāma valsts” izauga pēc ASV invāzijas Irākā. Vai tam nebūs beigu?

- Grupējums „Islāma valsts” ir kā fēnikss. Grupējuma priekšteci izdevās sakaut 2010.gadā, bet tas atkal atdzima. Ir iespēja, ka mēs to sakausim nākamgad vai aiznākamgad, bet grupējuma paliekas atjaunosies kaut kur citur. Es to saucu par „kalifāta” pārvietošanu - varbūt uz Lībiju, varbūt Jemenu. Viņiem ir vienalga kur. Viņiem galvenais ir teritorija, kur viņi var nostiprināties. Un tad viņi turpinās savas teroristu aktivitātes.

Līdz ar to es neparedzu grupējuma „Islāma valsts” galīgas beigas, kur mēs viņiem iesniegtu padošanās noteikumus un viņi kapitulētu.

Es paredzu, ka notiks tas, ko es saucu par „mūžīgo karu”, kas tēlaini izsakoties nozīmēs nopļaut zāli ik pa dažiem gadiem.

Muzeja direktore stāsta, ka atvērto durvju dienās tiks eksponēta pati muzeja vecā ēka, rādot un stāstot to, kas restaurēts, un pievērsta uzmanība jaunbūvei, kas ir pazemes apjomā un gana vērienīga.  

Izbūvētais apakšzemes apjoms ir 3545 kvadrātmetru liels. No tiem izstāžu zāles kopā 777 kvadrātmetri, lielā apakšzemes zāle - 583 kvadrātmetri. Apakšzemes apjomā atradīsies arī muzeja arhīvs un glabātuves.

 “Domāju, ka tā būs lieliska iespēja apmeklētājiem šajā reizē neskatīties uz mākslas darbiem, kuru tur vienkārši nebūs, bet pievērst uzmanību tam, kā ir strādāts, un pavērtēt lietuviešu arhitekta Vitauta Biekšas ieceri un to, kā mūsu būvnieki to ir realizējuši,” saka Māra Lāce.

Muzeja direktore gan brīdina par ierobežojumiem pārāk lielas interesentu plūsmas gadījumā.

“Lai arī ēka ir kļuvusi daudz lielāka, tomēr arī tai ir sava ietilpība. Ja mēs jutīsim, ka apmeklētāju plūsma kļūst ļoti liela un blīva, tad ik pa brīdim var gadīties iekļūšanas ierobežojumi. Pieļauju, ka pie muzeja veidosies rindas,” saka Lāce, brīdinot, ka slikti laika apstākļu gadījumā nebūs pieejamas muzeja jumta terases.

Priekšstats, ka interese par atvērto durvju dienām būs liela, muzeja direktorei radies no aktivitātēm sociālajos tīklos.

12. un 13. decembrī LNMM būs atvērts no plkst. 12 līdz 18.30, bet 14. – 16. decembrī no plkst. 14 līdz 18.30. Tiks paredzēti arī īpaši ekskursiju laiki.  

“Ja kāds vēlas tai pūlī vēl doties ar ekskursiju, tad šāda iespēja būs. Sestdien un svētdien es pati pulksten 14 runāšu par rekonstrukciju un ēku,” atklāj Māra Lāce.

Muzeja direktore atzīst, ka viņai ir laba sajūta, redzot gaismu tuneļa galā, proti, LNMM renovācijas procesa beigas, taču muzejam darbs vēl tikai sāksies, jo 2016. gada sākumā gaidāma ievākšanās telpās.

“Man ir gandarījums par to, kas ir izdarīts, bet mums nenoliedzami būs jāmācās šajā ēkā dzīvot, sadzīvot un izprast visu, ko šī ēka mums var dot,” norāda Lāce. “Uzreiz gribu teikt, ka iespēju būs gana daudz, tomēr tas viss nav tik vienkārši, jo māja ir ļoti gudra ar visām klimata un gaismas vadības sistēmām, bet ar to jāmāk arī gudri apieties.”

Sestdien no plkst. 11.05 līdz plkst. 12 tiešraidi no LNMM ēkas klausītājiem piedāvās Latvijas Radio raidījums “Kultūras Rondo”. Raidījuma vadītāji iztaujās Māru Lāci, Aiju Brasliņu, Elitu Ansoni, Gintu Gerhardi-Upenieci, restaurācijas darbu vadītājus, muzeja ekspozīcijas dizaina autoru Jāni Mitrēvicu un citus muzeja pārtapšanā iesaistītos.

“Mēs mēģināsim izstāstīt visu, ko esam redzējuši un kādas ir mūsu sajūtas, un tad pulksten 12 muzeja durvis tiks atvērtas,” saka “Kultūras Rondo” vadītāja Ingvilda Strautmane.

Jau vēstīts, ka LNMM svinīgā atvēršana apmeklētājiem plānota 2016.gada 4.maijā.

Paldies, ka esat mani uzaicinājuši šajā programmā! Domāju, ka esam karā, jo visas NATO dalībvalstis un 26 tās partneres ir iesaistījušās globālā koalīcijā pret „Islāma valsti” un darbojas vai nu Irākā, vai Sīrijā vai abās zemēs. Šajā ziņā mēs jau kādu laiku esam karā. Protams, šausminošais uzbrukums Parīzē ārkārtīgi saasināja sabiedrības uzmanību un politikas fokusu uz „Islāma valsts” iznīcināšanu.

Ja mēs esam karā, kādēļ Francija tomēr nerosināja iedarbināt NATO piekto pantu? Kāds ir jūsu viedoklis?

NATO līgums nevienai valstij to neuzliek par pienākumu. Iespējams, ka NATO atbilde šobrīd nav vispiemērotākā tiem apstākļiem, kas valda Irākā, Sīrijā, lai cīnītos ar „Islāma valsti”. Daļēji tas ir tādēļ, ka mēs, Apvienotā Karaliste, Francija un citas valstis jau piedalāmies ASV vadītajā koalīcijā, daļēji arī tādēļ, ka ne visam ir militāra atbilde un ir vajadzīgas vēl citas dimensijas blakus tam, ko var piedāvāt NATO.

Esmu lasījusi arī viedokļus, ka šāda Francijas rīcība ir tādēļ, ka tā šajā cīņā ar teroristiem vēlas sadarboties ar Krieviju, un piektais pants tam traucētu. Vai piekrītat?

Šo vislabāk būtu vaicāt pašam Francijas prezidentam Fransuā Olandam, taču Vīnē ir notikušas jau divas sarunas lielāko varu vidū par politiskajiem risinājumiem Sīrijā, un tajās piedalījās arī Krievija, tagad arī Irāna. Es ļoti spēcīgi uzskatu, ka tur, kur ir jēga sadarboties ar Krieviju, mums tas būtu jādara.

Apvienotā Karaliste, piemēram, ir cieši strādājusi ar Krieviju sarunās par risinājumu Irānas kodolprogrammā. Tajā pašā laikā mums ir jābūt ļoti skaidrai un nepārprotamai nostājai par Krievijas absolūti nepieņemamo uzvedību Krimā un Austrumukrainā.

Tas ir izaicinājums diplomātijai, ko, es ticu, mēs tomēr spējam īstenot, proti, vienlaikus izvēršot sankcijas pret Krieviju un nosodot tās rīcību, bet tajā pašā laikā sadarbojoties, kur tas atbilst mūsu interesēm.

Kā jūs redzat Krievijas aktivitātes Sīrijā? Izskan arī viedokļi, ka Krievijas bombardēšana rada arvien lielākas bēgļu straumes, kas plūst uz Eiropu.

Jā, mēs esam ļoti nobažījušies par Krievijas darbībām Sīrijā. Tā ir padarījusi sevi par daļu no šā pilsoņu kara un nostājusies Sīrijas prezidenta Asada pusē, un tai būs jāuzņemas daļa atbildības par šausminošajiem noziegumiem, par kuriem atbildību nes Asada režīms.

Turklāt Krievija nesaka patiesību, ka tās galvenais mērķis ir „Islāma valsts” teroristi. Vismaz 85 procenti Krievijas uzlidojumu ir notikuši tādos Sīrijas rajonos, kur „Islāma valsts” nemaz nav klātesoša.

Tikai ļoti neliels skaits Krievijas uzlidojumu ir bijuši vērsti pret teroristiem, turklāt neviens Rakā, kas ir „Islāma valsts” galvenā mītnes vieta.

Ja Krievija vēlētos izbeigt sarežģīt Sīrijas situācijas risinājumu, tad tai vispirms būtu jāpārtrauc uzbrukt Asada mērenajiem pretiniekiem.

Kā ir ar jūsu valsti? Mēs pēdējās dienās esam dzirdējuši pieminam Londonukā vienu no iespējamajiem terorisma mērķiem. Kāda atmosfēra valda tur, vai esat nobažījies par Anglijas drošību?

Protams, esmu, jo pie mums ir ļoti augsts trauksmes līmenis. Un tāds jau ir kādu laiku. Turklāt šis trauksmes līmenis saka to, ka uzbrukums ir ne vien iespējams, bet, visticamāk, būs. Es dzirdēju, ka mūsu drošības dienesta vadītājs sacīja, ka terorisma draudu temps un apjoms Lielbritānijai ir tāds, kādu viņš savas karjeras laikā nav pieredzējis. Ir tiešām ļoti reāla iespēja, ka Lielbritānijai uzbruks, taču, protams, mēs darām visu iespējamo, lai to novērstu.

Ko īsti NATO var darīt šajā ziņā? Kā tā var cīnīties ar terorismu?

NATO nav tā organizācija, kas tieši cīnās ar terorismu. Tās uzdevums ir aizsargāt visas alianses kolektīvo drošību, mūsu teritoriju un suverenitāti. Taču NATO dažādos veidos jau strādā. Tai ir pretterorisma programma, lai celtu partneru spējas. NATO īsteno dažādas mācības, kurās izglīto speciālistus cīņā ar pašadarinātajām sprāgstvielām.

Arī ikviena sadarbība ar partneriem, īpaši Dienvidu valstīs ārpus NATO, dod lielu ieguldījumu kopējā rīcibā. Protams, kā jau sacīju iepriekš, visas NATO sabiedrotās valstis strādā ar „Islāma valsts” radītajiem izaicinājumiem.

Pievēršoties Lielbritānijas un Latvijas attiecībām. Nesen 18.novembrī, Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā, militārajā parādē Rīgā redzējām soļojam arī britu karavīrus. Lielbritānija pirms neilga laika arī pavēstīja, ka nosūtīs uz Baltiju vairākus simtus karavīru. Kādēļ šāds lēmums?

Vispirms, mēs esam ārkārtīgi lepni piedalīties jūsu Nacionālās dienas parādē. Liels paldies par šo iespēju!

Mēs pastiprinām mūsu iesaistīšanos Baltijas reģionā veselā virknē veidu – patrulējot gaisa telpā, piedaloties daudznacionālajās mācībās un  aizvadītajā mēnesī arī paziņojot par pastāvīgu klātbūtni reģionā.

Tas viss tādēļ, ka mēs esam nobažījušies par pieaugošajiem riskiem NATO drošībai alianses Austrumu perifērijā. Un šeit es, protams, runāju par Krieviju un tās aizvien agresīvāko pozu gan pret visu NATO kopumā, gan Austrumu dalībvalstīm it īpaši.

Esam nobažījušies par Krievijas arvien pieaugošo militāro neparedzamību, uzticības laušanu, ko spilgti parāda Krievijas aktivitātes Ukrainā un kas ir absolūti mainījušas gan NATO, gan Apvienotās Karalistes attiecības ar Krieviju.

Tas viss mūsos rada īpašu vēlmi atbildēt Baltijas lūgumam pēc lielākas aizsardzības un es ceru, ka šajā ziņā esam noderīgi. Mēs arī esam ļoti ieinteresēti palīdzēt veidot NATO modernāku atturēšanas praksi, kas piešķirtu vēl lielāku pārliecību, ka spējam aizstāvēt absolūti katru zemes collu NATO teritorijā.

Šonedēļ vizītē Londonā ieradīsies Latvijas ārlietu ministrs, lai satiktu savu britu kolēģi, dažas dienas vēlāk - nākamās nedēļas sākumā - te būs arī Latvijas aizsardzības ministrs. Izskatās, ka patlaban notiek arī ļoti aktīva abpusēja politiska sadarbība. Ko Lielbritānija šajā ziņā sagaidītu no Latvijas, lai tā varētu īstenot savas aizsardzības idejas mūsu teritorijā?

No manas puses būtu vīzdegunīgi dot padomus jums, Latvijā, jo jums ir par Lielbritāniju daudz asāks redzējums par tām aizsardzības prasībām, kas reģionā ir nepieciešamas.

Tomēr, mēģinot nedaudz atbildēt uz šo jautājumu, jāsaka, ka NATO ir izveidojusi NATO spēku integrācijas vienības, no kurām viena atrodas Latvijā un tajā darbojas personāls no Lielbritānijas. Tas ir neliels, bet ļoti svarīgs solis, kas apliecina, ka mēs un pārējā alianse ļoti ātrā veidā varam pastiprināt Latvijas drošību gludi un ātri.

Ir ārkārtīgi svarīgi arī, ja Latvija piedalās NATO diskusijās par to, kā izskatās moderna naidīgas rīcības atturēšana, īpaši pie NATO Austrumu robežām.

Mums vēl nav precīzas atbildes, taču, manuprāt, nepārtraukts fokuss uz nacionālo institūciju pretošanās spējām, svarīgāko infrastruktūru, būs ļoti svarīgs. Mēs ļoti vēlētos palīdzēt Latvijai celt spējas pašai sevi aizstāvēt. Un varbūt būtu nepieciešama arī diskusija par to, kā Latvijas drošība attiecas arī uz tuvākajiem kaimiņiem. Tā kā ir ļoti daudz interesantu turpmākā darba lauku.

Kā jūs redzat situāciju Ukrainā? NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs pirms dažām dienām sacīja, ka tagad esam pievērušies terorisma problēmām, taču mēs nedrīkstam novērst acis no Ukrainas.

Viņam ir pilnīga taisnība. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst Ukrainu. Atcerēsimies, ka Krievijas nelikumīgā Ukrainas ieņemšana bija pirmā kādas teritorijas sagrābšana ar spēku un robežu mainīšana vai centieni to darīt kopš 1945. gada.

Tas ir ārkārtīgi nopietns drauds Eiropas drošībai un stabilitātei.

Drīzumā NATO būs ārlietu ministru tikšanās, te būs arī kolēģis no Ukrainas Pāvels Kļimkins. Mums visu laiku ir jānotur fokuss uz tiem izaicinājumiem, ko Krievija met Ukrainai, un ir jāturpina atbalstīt Ukrainu gan mums kā NATO, gan arī citām organizācijām, piemēram, Eiropas Savienībai. NATO piedāvā gan politisku, gan arī praktisku atbalstu, piemēram, armijas bruņoto spēku spēju celšanai, kā arī piedāvājot finansējumu trasta fondos.

Ja jūs runājat ar cilvēkiem Latvijā un vaicājat, vai viņi jūtas droši par spīti tam, ka esam NATO, tad tomēr joprojām viedokļi ir ļoti dažādi. Vai jūs varat apliecināt, ka Lielbritānijas bruņotie spēki nāktu palīgā Latvijas apdraudējuma gadījumā par spīti tam, ka esam ģeogrāfiski tik maza teritorija?

Jā! Absolūti un neapšaubāmi! Tā būtu īsā atbilde. Jā! Absolūti! Kā lai to pasaku…mums visiem ir kopīgs līgums, kurā ir dots svinīgs solījums iet palīgā, kā to paredz NATO līguma piektais pants. Apvienotā Karaliste pret šiem līguma nosacījumiem izturas ar vislielāko nopietnību.

Mums tas ir jādara, jo mums šādas saistības uzliek līgumā balstīta starptautiska kārtība. Es varu saprast Latvijas iedzīvotāju bažas, taču tās ir nevietā. Un vislabākā atbilde uz tām būtu, NATO turpinot veidot vislabāko iespējamo, modernāko naidīgas rīcības atturēšanu tā, lai gan mums, gan Latvijai būtu absolūta pārliecība par NATO spējām novērst ikviena vēlēšanos apdraudēt Latvijas suverenitāti vai teritoriālo integritāti.

Un iespējamā palīdzība  Turcijai trīs miljardu eiro apmērā, lai tā valstī nonākušos aptuveni divus miljonus bēgļu noturētu un nelaistu tālāk uz Eiropu, ir palīdzība nevis Ankarai, bet gan šiem diviem miljoniem cilvēku, uzsvēra Piebalgs.

Bijušais eirokomisārs arī norādīja, ka Latvijas lielākā problēma ir iespējamā bēgļu plūsma pāri Austrumu robežai, un šobrīd, sakārtojot savu infrastruktūru un gatavojoties uzņemt mazāk nekā 1000 cilvēku tā dēvēto bēgļu kvotu ietvaros, “mums dots laiks sagatavoties”.

Palīdzība bēgļu krīzē ir arī Latvijas lieta, “nevaram norobežoties hermētiski, un tie ir cilvēki, kas bēg no kara, būtu nehumāni norobežoties, nepalīdzēt būtu kauna lieta”, sacīja Piebalgs.   

Jau vēstīts, ka valdība otrdien, 3.novembrī, akceptēja bēgļu uzņemšanas plānu, kas paredz sistēmu, kādā patvēruma meklētāji tiek uzņemti un integrēti Latvijas sabiedrībā. Iepriekš koalīcijā bija vērojamas domstarpības gan par kopējo summu, kādu Latvija grasās tērēt patvēruma meklētāju sistēmas pilnveidei, gan arī par bēgļu pabalsta apmēru.

Koalīciju veidojošās partijas vienojās, ka bēgļu pabalsts Latvijā būs 139 eiro, kas ir ievērojami mazāk kā iepriekš minētie 256 eiro.

Latvija paudusi gatavību brīvprātīgi uzņemt kopumā 531 personu no 120 000 bēgļu, kas atrodas Grieķijā un Itālijā. Plānots, ka pirmie bēgļi Latvijā varētu nonākt ziemas beigās.

Bēgot no pilsoņu kara Sīrijā, šo Tuvo Austrumu valsti pametuši vairāk nekā trīs miljoni cilvēku. Tikmēr no Eritrejas tās iedzīvotāji bēg represīvā politiskā režīma un dziļās nabadzības dēļ. Liela daļa cenšas nokļūt Rietumeiropā. 

“Tas nozīmē, ka jūs īstenībā darbojaties ar savu biznesu Vācijā, Anglijā un citās valstīs, bāzējat savu mātes kompāniju Luksemburgā, un faktiski šo nodokļu iespēju dēļ apkrāpjat citu valstu nodokļus. Tā Eiropas Savienības tirgū ir ārkārtīgi negodīga sistēma,” komentēja Zīle.

Savukārt EP komiteja secinājusi, ka pilnīga informācijas apmaiņa starp Eiropas valstu nodokļu dienestiem par atlaidēm, kas piemērotas dažādām korporācijām, spēs nodrošināt godīgāku nodokļu nomaksu. Arī Zīle piekrīt, ka līdzīgāka nodokļu sistēma izlīdzinātu priekšrocības tiem, kas var strādāt efektīvāk, nevis “apiet nodokļus, lai radītu klientiem necaurspīdīgu darījumu bāzi”.

Tajā pat laikā viņš pauda izbrīnu par Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšlikumu ieviest līdzīgu sistēmu Latvijā ar 2%  nodokli par darījumiem ārpus ES: “Tas vienkārši būtu pretēji šim [Eiropas Komisijas] virzienam, kas valstis spiež atteikties no šīs sistēmas.” EP deputāts to skaidro ar 2017.gaidāmajām izmaiņām, ka nerezidentu bankām būs jāreģistrējas kā rezidentu klientiem.

Līdzīgas problēmas esot bijušas jau iepriekš, bet tagad īpaši saasinājušās. Viņš uzsver, ka Latvijas pārvadātājiem ekonomiskā situācija nav tik laba, lai varētu atteikties vest preces uz Lielbritāniju, kur, šķērsojot Lamanšu, bēgļu problēma ir īpaši aktuāla. Līdz ar to šoferiem nākas būt ļoti uzmanīgiem.

Tieši Lielbritānijā ir arī Latvijas šoferi, kas notiesāti pēc tam, kad viņu automašīnās atrasti bēgļi.

Bēgļu negatīvais efekts gan tiek pārspīlēts, īpaši skatoties uz informāciju sociālajos medijos, kur lielākoties koncentrējas uz emocionālo aspektu, un tas cilvēkus biedē. Šīs negatīvais efekts gan ir krietni nepamatots.

NATO izcilības centrs, pētot šo informācijas plūsmu, pamanījis tajā mērķtiecīgu stratēģiju. Salīdzinot situāciju Latvijā, Lietuvā un Somijā, redzamas paralēles. Ar šo informāciju panāktie efekti šķeļ sabiedrības un Eiropu.

Pašlaik centrs pēta šīs informācijas izcelsmi un salīdzina dažādas valstis, lai redzētu, vai tur ir līdzīgas metodes un, iespējams, tās nāk no viena avota.

Sārts atklāja, ka daļu informācijas izplata automatizētas sistēmas, bet tā esot neliela daļa.

Savukārt informācijas pastiprinātāji, kas paši to nerada, bet gan izplata, bieži vien ir tie paši, kas izmantoti informācijas izplatīšanai par Ukrainas konfliktu.

Tā dēvēto interneta troļļu darbība mazāk redzama komentāru līmenī. Kopumā gan šie troļļi spēj radīt emocionālu efektu, bet ne mainīt iedzīvotāju viedokli.

Viņa skaidroja, ka iedzīvotāju skaits lauku pašvaldībās samazināsies, līdz ar to arī ieņēmumi ļoti kritīsies. “Mēs esam skatījušies, ka daudzām pašvaldībām nākamais gads ir izlīdzināšanas gads, nevar teikt, ka aiziet ar mīnus zīmi, bet 2017.gads daudzās pašvaldībām būs ar mīnus zīmi. Ko tad darīs?” pauž Carnikavas domes vadītāja.

Viņa piebilst, ka nevar mehāniski sataisīt likumu un cerēt, ka tas darbosies.

“Pierīgas pašvaldības tikās savā laikā ar ministru. un ziniet – tad ir labāk vispār netikties. Jo dialoga kā tāda nebija, neviens no mūsu priekšlikumiem netika uzklausīts, jo šajā shēmā nevarēja neko izmainīt, jo tad viss nobruktu,” saka Jurēvica.

Viņa sacīja, ka šāda skolotāju atalgojuma modeļa virzīšana ir neprofesionalitāte un nespēja plānot ilgtermiņā, “nevar saprast - netīši vai tīši neprofesionalitātes aspekti, kas pieļauti pie modeļa izstrādes." Tāpēc nozare ir streika priekšvakarā, un pat tie, kas “bija stiprās pārdomās”, tagad atbalsta streiku.

Jautāta, vai streiks ir neizbēgams, Vanaga atbildēja: “Diemžēl jā”.

Visticamāk, streiks notiks novembrī, nevis oktobrī, kad ir skolēnu brīvlaiks. Par streika procedūru un datumu arodbiedrības padome lems trešdien.  

Vanaga skaidroja, ka jaunais modelis būtiski pasliktinās daudzu nozarē strādājošo situāciju. Piemēram, Pierīgā daudzi skolotāji saņem 1200 eiro par likmi, bet ministrija plāno noteikt maksimālo likmi 1000 eiro, un arodbiedrība nav saņēmusi atbildi, kāds ir pamatojums šādai algas samazināšanai.   

Valstī nav krīze, lai tik būtiski mazinātu algas ievērojamai nozares darbinieku daļai, ir jācenšas paaugstināt mazas algas, nevis apcirpt lielākas, norādīja Vanaga.  

Arī premjerministre Laimdota Straujuma ( “Vienotība”) LTV “Rīta Panorāmai” pauda, ka, palielinot finansējumu kopumā par 30 miljoniem eiro nākamgad, nevar būt situācija, ka algas samazinās.  Taču kopumā jaunajā skolotāju atalgojuma modelī ir pozitīvie aspekti un pie tā jāstrādā.

Straujuma arī atzina, ka skolotājiem ir tiesības uz streiku, “bet mēs turpinām strādāt, jo nu... ko dos streiks..”

Jaunais pedagogu darba samaksas modelis tiek izstrādāts, lai risinātu pašreizējā kārtībā konstatētās problēmas. Paredzēts, ka modelis vienkāršos un sistematizēs pašreizējo pedagogu darba samaksas un dotāciju piešķiršanas kārtību. Algas pieaugums tiek solīts 70% pedagogu.

Jaunais atalgojuma modelis tiks balstīts uz pieciem galvenajiem elementiem. Pirmais no tiem ir precīzāks skolēnu izglītošanai nepieciešamo stundu skaits. Izglītības un zinātnes ministrija uzsver, ka jaunais modelis precīzāk aprēķina nepieciešamo mācību stundu skaitu un programmu koeficientu un stundu skaits tiek pielāgots mācību programmām.

Otrais elements ir skolēnu un skolotāju skaita proporcija, kas tiek aprēķināta atkarībā no skolēnu skaita skolā. Šajā posmā tiek aprēķināts, cik pedagogu amata vienību, kas katra ir 36 darba stundas nedēļā, nepieciešams skolai atkarībā no skolēnu skaita un mācību programmām.

Trešais elements ir noteikta 36 darba stundu nedēļa. Šajā gadījumā tiktu būtiski mainīta izpratne par pedagoga darba pienākumiem. Lai mazinātu skolotāja darba fragmentāciju un iekļautu apmaksātajā darba laikā visus pedagoga pienākumus, jaunais modelis ir balstīts uz 36 stundu darba nedēļu. Šajā laikā iekļautas gan mācību stundas, gan individuālais darbs un darbs ar vecākiem, gan līdzdalība skolas attīstībā. Darbs tiks plānots gada griezumā. Atbilstoši darba likumdošanai pedagogs pie viena darba devēja var strādāt līdz 40 stundām nedēļā.

Nākamais elements ir mēneša atalgojuma noteikšana atkarībā no vidējā klases lieluma skolā vai skolas lieluma. Vispārizglītojošo skolu skolotājiem alga tiek noteikta atkarībā no vidējā klases lieluma skolā. Atbilstoši vidējam bērnu skaitam grupā noteikts arī pirmsskolas pedagogu atalgojums. Savukārt citu pedagogu amatalgas ir atkarīgas no skolas lieluma vai ir fiksētas.

Pēdējais elements ir lielāks skolēniem pieejamais atbalsta personāla skaits. Jaunais modelis paredz palielināt finansējumu skolu psihologiem, logopēdiem, karjeras pedagogiem un bibliotekāriem. Finansējums atbalsta personālam tiek piešķirts pašvaldībām, balstoties uz skolēnu skaitu to skolās.

Jaunā atalgojuma modeļa ieviešanai nepieciešams papildu finansējums - vairāk par desmit miljoniem eiro nākamā gada četriem mēnešiem, bet 2017.gadā - aptuveni 30 miljoni eiro. Tāpat nepieciešams finansējums no pašvaldību budžeta.

Tāpēc viens no tuvākajiem mērķiem ir panākt, lai cilvēkiem būtu stabilitātes sajūta, lai viņi būtu motivēti un ar prieku nāktu uz darbu, stāstīja Pētersone.  

Viņa uzskata, ka Saeimas darbinieki ir lojāli savam darbam, bet trūkst komandas sajūtas, un to var radīt sarunās, dialogā par to, kas ir aktuālākais, kāds ir kopīgais redzējums par attīstību.

Jau ziņots, ka Saeimas deputāti 15.oktobrī apstiprināja Saeimas ģenerālsekretāra amata izveidi, kuru ieņēma Latvijas Institūta vadītāja Karina Pētersone. 

Līdz ar Saeimas ģenerālsekretāra posteņa izveidi mainās Saeimas administratīvā vadība. Ģenerālsekretāra vadībā strādās Saeimas Kancelejas direktors un Saeimas izpilddirektors, kā arī Personāla nodaļa, Protokola nodaļa, Informācijas nodaļa un parlamenta komisiju darbinieki. Viņu darba saturu joprojām gan noteiks attiecīgās komisijas priekšsēdētājs.

Parlamenta ģenerālsekretāra amata esot lielākajā daļā pasaules parlamentu, to vidū Baltijas un Ziemeļvalstu reģiona valstīs.

Skaidrojot iespējamo iemeslu, kāpēc Krievija vēlas iesaistīties Sīrijas konfliktā, pētniece norāda – līdz ar Austrumukrainas konfliktu Krievija bija “iedzīta stūrī” un tai vajadzēja “izejas punktu, kur sevi pozicionēt”.

Tāpat Krievijai būtiski nostiprināt savu ietekmi reģionā. “Paskatieties, kas notiek – Irākas valdība ir gatava pat apsvērt iespēju dot viņiem bāzi vai pat dalīties ar izlūkinformāciju. Tas, protams, ārkārtīgi sanikno amerikāņus, jo Amerikas investīcijas pēdējos gados Irākā ir neaptveramas, - un tagad tik vienkārši visu pasniegt krieviem?”  skaidro Vanaga.

Vēl viens iemesls ir Krievijas ekonomikas pārfokusēšana uz militāro industriju: “Tas, kā viņi demonstrē savus iznīcinātājus; smagais bruņojums, ar ko tiek balstīta Asada armija, tas viss ir ļoti jauka reklāma citām attīstības valstīm, kas negrib vai nevar importēt ieročus no citām valstīm, un Krievija ļoti labprāt tirgo.”

Tāpat solim iesaistīties Sīrijas konfliktā Krievijā esot liels atbalsts, piebilst Vanaga.

Dažādi rādītāji liecinot, ka Krievijai ir gana ekonomisko resursu, lai turpinātu šīs aktivitātes vēl trīs gadus: “Tas  dod pozitīvu iespaidu uz tās militāro rūpniecību. Šādai nacionālistiskajai “urrā” politikai ir pašmāju atbalsts. Sliktā ekonomiskā situācija padara daudz labākas iespējas rekrutēt cilvēkus armijai. Arī [Rietumu] sankciju ietekme uz parastu krievu cilvēku nav tik jūtama.”

Pētniece atzīst, ka vēl sliktāku notikumu attīstības scenāriju, kāds jau pašlaik ir Sīrijā, grūti iedomāties. Līdz ar to Krievijas iesaiste tajā ir virziena maiņa.

“Redzēs, vai tas būs uz labu vai sliktu,” piebilst Vanaga. Līdz ar pašreizējo situāciju viņa arī prognozē vēl lielāku bēgļu plūsmu uz Eiropu.

Intervijā LTV raidījumam „Rīta Panorāma” Gerhards sacīja, ka reģionālajā kontekstā svarīgi novērtēt izglītības sistēmu. To arī būtu vēlams darīt savlaicīgi, jo tieši tagad daudz tiek runāts par skolu kvalitāti. Ministrs uzsvēra, ka daudzas pašvaldības nespēj izpildīt likumā noteiktās funkcijas, piemēram, pirmsskolas izglītības nodrošināšanu.

Skaidrodams iespējamos ieguvumos no reformām, viņš pauda, ka novadi sekmīgāk varēs piesaistīt investorus. Tur neviens neies darboties, ja pašvaldības būs vājas.

Jau vēstīts, ka VARAM piedāvātā jaunā administratīvi teritoriālās reformas koncepcija paguvusi izraisīt Saeimas koalīcijas partneru domstarpības. Lai gan formāli koalīcija vienojās šo jautājumu vispirms pārrunāt partijās un atgriezties pie tā pēc mēneša, Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) nostāja jau tagad ir diezgan noraidoša.

VARAM piedāvātās koncepcijas pirmais variants paredz īstenot administratīvi teritoriālās reformas otro kārtu un līdz 2021.gada pašvaldību vēlēšanām izveidot 58 pašvaldības - 49 novadus un deviņas republikas pilsētas. Šī varianta modifikācija paredz 51 pašvaldības izveidi, jo arī lielās pilsētas, izņemot Rīgu un Jūrmalu, tiktu iekļautas novados.

Savukārt otrs piedāvātais variants sākotnēji paredz 29 sadarbības teritoriju izveidošanu ap nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centriem, kuru ietvaros pašvaldības varēs apvienoties brīvprātīgi.

Daudzu pašvaldību pārstāvji jau paspējuši pagājušajā nedēļā jauno reformas projektu kategoriski noraidīt.

Lins Linkēvičs: Gan pagātnē, gan arī turpmāk Eiropai ir bijis un būs daudz izaicinājumu. Bet mums ir jāspēj rast kopējus risinājumus. Šis nav piemērotākais laiks, lai mēģinātu novelt vainu vienam uz otru. Tas noteikti ir izaicinājums. Daži apgalvo, ka tas ir lielākais izaicinājums Eiropas Savienības vēsturē. Tādēļ tā uz to būtu arī jāskatās. Jā, Lietuvai un Latvijai šī problēma ir diezgan sveša, jo mēs ikdienā neredzam daudz bēgļu. Bet mums būtu jāsaprot, ka mūsu sabiedrotajiem tas ir liels izaicinājums, kas rada pamatīgu spriedzi. Man ir žēl, ka mēs neesam spējuši vienoties pat par minimālo risinājumu. Es saprotu, ka uz galda ir vairāki priekšlikumi un par dažiem no tiem mums vēl ir pamatīgi jādiskutē, jo tur ir daudz neskaidru jautājumu. Starp tādiem, piemēram, ir pastāvīgais pārvietošanas mehānisms.

Bet, ja mēs runājam par citiem priekšlikumiem, ko Eiropas Komisijas priekšsēdētājs ir piedāvājis savas runas laikā, tad tie ir visnotaļ konstruktīvi. Te es domāju gan integrētu robežkontroli, gan bēgļu uzņemšanas centrus, kas šobrīd nav pārāk efektīvi, gan citus risinājumus, kas skar problēmu cēloņus. Bet mums ir jābūt reālistiskiem un jātiek galā jau šodien vispirms ar  40 000 un tad vēl ar 120 000 bēgļu. Tāpat būtu jāatdala ekonomiskie migranti no cilvēkiem, kuri glābjas no kara šausmām. Ir jāizrāda ne tikai līdzcietība, bet arī jārīkojas kā civilizētai sabiedrībai pienāktos.

Tādēļ mums būtu jārīkojas gan ar sirdi, piedāvājot palīdzību un patvērumu, gan arī ar prātu, kas pašreiz vēl nenotiek, jo mēs nespējam kontrolēt šo situāciju.

Un mūsu mazo valstu loma ir izrādīt tādu pašu solidaritāti, kādu esam saņēmuši no mūsu sabiedrotajiem gan militārajā jomā, gan tad, kad saskārāmies ar ekonomiskajām grūtībām. Tieši tādēļ mēs esam oficiāli paziņojuši, ka mūs apmierina priekšsēdētāja Junkera priekšlikums.

Lietuvā mēs esam gatavi brīvprātīgi (to es gribētu uzsvērt) uzņemt 1105 bēgļus.

Paskaidrojiet, lūdzu, kādēļ jūs vēlaties uzņemt tieši nedaudz vairāk kā 1000 cilvēku.

Jā, 1105 ir precīzs skaitlis. Tas ir aprēķināts, balstoties uz zināmiem loģiskiem kritērijiem, no kuriem svarīgākiem ir iekšzemes kopprodukta lielums un valsts iedzīvotāju skaits. Pastāv arī citi kritēriji, bet šie ir svarīgākie. Mēs uzskatām, ka tas ir godīgs aprēķins un mums tas būtu jāuzņem  nopietni. Tas viss, ko es te varu pateikt.

Baltijas valstīs tagad ir diezgan daudz diskusiju par bēgļiem. Arī igauņi atzīst, ka mēs nezinām, kā risināt šādas problēmas, jo neesam ar tām iepriekš saskārušies, jo mums nekad nav bijis tik daudz imigrantu. Arī Latvijā diskusijas ir visnotaļ smagas, un valdībā tādēļ pat ir izveidojusies krīze.  Kā jūs plānojat tikt galā ar šiem cilvēkiem no praktiskās puses? Vai jums ir pietiekami daudz uzņemšanas centru un naudas, lai parūpētos par visiem 1105 bēgļiem?

Noteikti tiem, kuri saka, ka mums nav pieredzes un mēs nekad neko tādu neesam darījuši, ir taisnība. Tas ir pavisam jauns izaicinājums. Līdz šim pie mums ir ieradies pavisam neliels bēgļu skaits, tik tiešām mazs. Tagad situācija ir mainījusies un mums ir jākoordinē visu iesaistīto ministriju rīcība. Te es pirmām kārtām domāju Iekšlietu, Sociālo lietu un Izglītības ministriju, jo runa ir arī par bērniem. Pašvaldības arī var būt aktīvas, un dažas no tām jau ir piedāvājušas uzņemt zināmu cilvēku skaitu. Arī kristīgā baznīca diezgan aktīvi piedāvā savu palīdzību. Tādēļ mums būtu jāizmanto visi resursi, kas mums ir, apzinoties, ka tas ir jauns izaicinājums.

Un, ja jūs man prasāt, vai mēs esam gatavi, es varu tikai pateikt: mums ir jābūt gataviem! Tas ir izaicinājums un neviens nav solījis, ka tas būs viegli.

Bet mums ir jāpiedalās manis jau iepriekš minēto iemeslu dēļ.

Zviedrijas iekšlietu ministrs pirms pirmdienas sanāksmes sacīja, ka no viņu pieredzes ar liela bēgļu skaita uzņemšanu ir skaidrs, ka lielākais izaicinājums ir nevis cilvēku uzņemšana, bet gan to integrēšana sabiedrībā turpmākajos gados. Vai Lietuvai ir plāns, kā tuvākajā vai vidējā termiņā integrēt šos cilvēkus sabiedrībā? Protams, mēs nezinām, cik daudzi no viņiem patiešām paliks Baltijas valstīs. Bet tomēr, vai jums ir integrācijas plāns?

Mums ir plāns un arī pieredze, jo daži imigranti pie mums jau dzīvo un viņi ir integrējušies, bet ne asimilējušies mūsu sabiedrībā. Bet, protams, skaitļi līdz šim ir bijuši krietni mazāki, tādēļ ar to ir bijis vieglāk tikt galā. Tagad tas ir jauns izaicinājums, cits mērogs, bet mums tas ir jādara un jāizvērtē visas iespējas. Diskusijas notiek katru dienu, un arī tikko parlamentā par to ir bijušas debates. Un to galvenais secinājums, ka mums ir jāsavāc visi pieejamie resursi, lai process notiktu pēc iespējas raitāk.

Jums ir arī taisnība, ka tie ir cilvēki, nevis preces vai kāda bagāža, ko var kaut kur piereģistrēt, nolikt un tur tā arī paliks. Jūs minējāt Zviedriju, kur ir krietni dāsnāka sociālo pabalstu sistēma. Var minēt arī Vāciju, kur visi vēlas nokļūt, atsakoties palikt pat Austrijā vai Ungārijā. Ir skaidrs, ka viņi nebūt nesteidzas uz Latviju vai Lietuvu, un es nezinu, vai viņi te paliks. Bet mums tik un tā ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai nodrošinātu cilvēkus ar visu nepieciešamo vismaz šī procesa sākumā. Un tad mēs redzēsim, kas notiks tālāk. Es nezinu, vai viņi te paliks. To ir grūti pateikt.

Pastāv arī jautājums par to, cik labi mēs koordinējam savu pozīciju. Mēs redzam, ka no vienas puses, Čehija, Polija, Ungārija un Slovākija, kas veido tā dēvēto Višegradas grupu, pārstāv vienotu pozīciju. No otras puses ir Vācija, Francija, Zviedrija un to atbalstošās Itālija un Grieķija. Baltijas valstis valstis nav tik vienotas un īsti nav ne tur, ne šur, vismaz noteikti, ja mēs runājam par Latviju.

Reizēm būt ne šur, ne tur nav ne maz tik slikti. Kā jau minēju, mums ir gan jāizrāda solidaritāte, gan jābūt piesardzīgiem pret tādām idejām kā pastāvīgais bēgļu pārvietošanas mehānisms. Es domāju, ka mums būtu jākonsultējas un pēc iespējas jāmeklē kopīgie risinājumi. Bet radikālie un negatīvie risinājumi pārāk nepalīdz. Un, godīgi runājot, es te varu piebilst savu personīgo viedokli. Mēs atceramies, kad bijušais ASV aizsardzības sekretārs Donalds Ramsfelds sadalīja Eiropu jaunajā un vecajā, kas toreiz daudzus aizvainoja. Un tagad mēs ar savām rokām darām to pašu, mēs sadalām Eiropu, kas nebūt nepalīdz.

Mums nebūtu sevi jādēvē par kaut kādām jaunām Eiropas valstīm, kas nesaprot izaicinājumus un kopējās prioritātes.

Es nedomāju, ka tāda rīcība veicina mūsu kopējo līdzāspastāvēšanu un dzīvi. To tiešām ir svarīgi uzsvērt. Mums ir jāmeklē kopējie risinājumi un jāizvairās no radikāliem paziņojumiem un ultimātiem, kas nebūt nav efektīvi.

Un, protams, ka man jums ir jāvaicā par jaunākajiem notikumiem ar Šengenas zonu. Tas, ka tik daudzi no mums var ceļot pa Eiropu bez robežkontroles, tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem Eiropas Savienības sasniegumiem. Bet tagad mēs redzam, ka vispirms Vācija ir uz laiku atjaunosi robežkontroli ar Austriju. Tad Austrija ir piesaistījusi armiju, lai veiktu robežkontroli uz Ungārijas robežas. Arī Ungārija ir uzbūvējusi žogu, kaut arī uz ārējās Šengenas robežas. Nīderlande runā par kontroles pastiprināšanu. Un pat Zviedrija un Somija plāno daļēji atjaunot robežkontroli, jo Somijai nepatīk, ka Zviedrijas dzelzceļa uzņēmums nepārbauda bēgļu dokumentus, tādēļ viņi var nokļūt Somijā. Daži to dēvē par milzīgu krīzi un saka, ka tās esot Šengenas pēdējās dienas. Kā jūs to vērtējat?

Es negribētu pārlieku dramatizēt situāciju. Tas noteikti ir izaicinājums un iespēja vēlreiz izsvērt mūsu rīcību, kā arī saprast, cik veiksmīgi mēs spējam atrisināt šos jautājumus. Tā patiešām ir krīze. Šengenas sistēma ļauj izmantot dažādus pasākumus šādās situācijās, kas ik pa laikam arī tiek pielietotas. Tas ir noticis gan futbola čempionātu, gan samitu, gan citu lielo pasākumu laikā un tas ir normāli. Vācija ir sacījusi, ka arī šoreiz tas ir pagaidu pasākums. Es tiešām ceru, ka tas neizraisīs ķēdes reakciju un neiznīcinās to, ko mēs visi esam sasnieguši. Šengena ir mūsu kopējais sasniegums, jo pārvietošanās brīvība Eiropā ir ļoti nozīmīga gan privātpersonām, gan uzņēmējdarbībā, gan kultūrā un citās jomās. Tādēļ es ticu un ceru, ka mēs neiznīcināsim to, ko esam sasnieguši. Bet tādēļ mums ir sev jāatgādina, ka mums ir atbilstoši jārīkojas, lai mūsu ārējās robežas būtu drošas. Tas skar arī patvēruma meklētāju uzņemšanas centru darba uzlabošanu. Tādēļ mums būtu jāiegulda visa enerģija šajos jautājumos, nevis jāiznīcina tas, kas tika tik rūpīgi uzcelts, lai gan situācija ir patiešām dramatiska.

Kā piemēru viņš minēja ģimeni ar diviem bērniem, kur vienam apgādātājam ir bruto alga 1300 eiro mēnesī. Šādai ģimenei neto ienākumi būšot mazāk nekā 250 eiro uz katru ģimenes locekli.

Tādējādi cietēji būs vidusmēra ģimene ar strādājošajiem, kuru darba devējs oficiāli nomaksā visus nodokļus, kuriem nav aplokšņu algas un citu ienākumu. „Mēs gribējām, lai ēnu ekonomika saruktu. Bet šie pasākumi nebūs tie, kas dos sarukumu,” sacīja arodbiedrību savienības pārstāvis.

Turklāt ieguvumu no diferencētā neapliekamā minimuma strādājošie saņems tikai pēc pusotra gada. Līdz tam cilvēki katru mēnesi savos makos ieliks par dažiem eiro mazāk, pauda Baldzēns.

Viena no arodbiedrību prasībām bija samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokli (IIN) par vienu procentu, jo darbiniekam Latvijā esot par 10% lielāka nodokļu nasta nekā Lietuvā vai Igaunijā. „Tas samazina mūsu neto darba samaksu,” norādīja Baldzēns. Šo nodokļu slogu varot maināt tieši IIN.

Jau ziņots, ka strādājošo ieguvums no nākamā gada budžeta izpaudīsies minimālās algas kāpumā par 10 eiro no pašreizējiem 360 līdz 370  eiro pirms nodokļu nomaksas, kā arī ar nodokļiem neapliekamā minimuma pieaugumā par 10 eiro līdz 85 eiro.

No nākamā gada plānots ieviest arī diferencēto neapliekamā minimuma likmi, kas lielāko algu saņēmējiem būs mazāka, bet mazāko - augstāka. Tiesa, vēl nākamgad visiem iedzīvotājiem minimums tiks piemērots 85 eiro apmērā un, ja zemo algu saņēmēji vēlēsies atgūt savu minimumu pilnā apmērā, viņiem gada beigās būs jāiesniedz nodokļu deklarācijas. Savukārt atmaksa gaidāma vien 2017. gadā.

Eiropas iekšienē būtu nepieciešams atjaunot godīgāku kohēzijas politiku, palīdzot jaunākajām ES valstīm attīstīties. Tas ļautu arī tādām valstīm kā Latvija uzņemt vairāk bēgļu, norāda Gobiņš.

Savukārt attiecībā pret ES kaimiņvalstīm būtu vērts veicināt to, lai tajās būtu „normālas attīstības programmas, lai normāli attīstās ekonomika un cilvēki var dzīvot un lai Eiropai visapkārt būtu stabilas demokrātiskas, cilvēku cienošas valstis, kur cilvēks var atrast darbu”. Būtiska ir arī ES politika tālākajās valstīs, kur ir īpaši liela nabadzība un karš. „Vai mēs esam paši pildījuši savus solījumus? Attīstības sadarbības politikā solījumus pildījušas trīs valstis: Somija, Luksemburga, Īrija. Visas pārējās, arī Latvija, diemžēl savus solījumus nav veikušas,” uzsver Gobiņš.

Arī Iekšlietu ministrijas valsts sekretāres vietnieks Dmitrijs Trofimovs piekrīt, ka problēmas rada ES spēja strādāt ar režīmiem, no kuriem nāk bēgļu plūsma.

„Ir problēmas ne tikai ar vienotas politikas paušanu, bet arī vispār iespēju uzrunāt kādu konkrētu oficiālu valdību šajās valstīs. Tā mēs redzam situāciju ar starptautiskā mandāta saņemšanas iespējām, lai pēc Eiropas Komisijas ierosinājuma, kas bijis pavasarī, veikt kādas konkrētas operācijas pie Lībijas krastiem, lai varētu šos kuģus detektēt un iznīcināt, pirms tie ir devušies cilvēku kontrabandas un cilvēku nelegālās pārvietošanas maršrutos. Tāpēc šis ir viens no būtiskākajiem jautājumiem – nodibināt kontaktu ar šo valstu valdībām, kas ir politiski gatavas to risināt,” skaidro Trofimovs.

„Vienā papīra žūksnītī esam aprakstījuši visas būvniecības nozarē esošās problēmas, esam meklējuši cēloņus problēmām un skatījāmies, kādi ir iespējamie risinājumi. (..) Tagad šos visus puzles gabaliņus esam salikuši vienā dokumentā un redzam, ka tā aina nav patīkama un var novest pie traģēdijām arī turpmāk, ja nedarām kādas būtiskas izmaiņas,” sacīja Lešinska.

Kā viena no atziņām ir tā, ka valsts politika bijusi stihiska šajā nozarē, jo valstij nav politikas dokumentu un redzējuma par tās attīstību.

„Un Zolitūdes komisija ir pateikusi, ka šī valsts rīcība bez ilgtermiņa stratēģijas par to, kā nozarei jāattīstās, novedusi pie tā, ka nozare ir diezgan vāja,” norāda „Providus” pētniece.

Tas nozīmējot, ka nebūtu tagad jāver vaļā grozīšanai Būvniecības likums, pirms valsts ir pateikusi, kā nozare attīstīties un kādas sistēmas ir jāmaina. Tas esot Ekonomikas ministrijas darba lauks.

12.Saeima izveidoja traģēdijas izmeklēšanas komisiju, kas turpinās darbu līdz 2015. gada 11. novembrim, kad arī sniegs Saeimai gala ziņojumu, taču komisijai jau publiskojusi dažus secinājumus un priekšlikumus, „kuri jau uz esošo brīdi ir izkristalizējušies” - secinājumos par traģēdijas iemesliem un situāciju būvniecībā norādīts, ka būvniecības jomā valda visatļautība un bezatbildība, un pašreizējā kontroles sistēma nevis novērš riskus, bet tos rada.

Balcers skaidro, ka vēl pirmās Latvijas laikā attieksme pret strēlniekiem bija pretrunīga. Tā laika valdība daļu strēlnieku aicināja atpakaļ uz Latviju, taču daļa - galvenokārt strēlnieku pulku vadība - aicinājumu nesaņēma un palika Krievijā, jo viņus uzskatīja par Krievijai lojāliem cilvēkiem.

Taču, kā skaidro Balcers, arī tur strēlniekus nemīlēja un uz tiem skatījās ar aizdomām, jo strēlnieki bijuši Latvijai lojāli un nacionāli noskaņoti. Līdz ar to strēlnieki palika kā starp diviem dzirnakmeņiem.

Kad pirmie strēlnieki - vairāki simti - devušies kaujās, tad Rīgā viņus pavadīja milzīgs ļaužu pūlis.

Situācija nav mainījusies arī mūsdienās - nezināšanas un mazliet savu baiļu dēļ Latvijā par strēlniekiem un viņu ieguldījumu Latvijas valsts izveidē runā maz. "Ja mēs savus varoņus negodinām, kuri mums šo valsti izcīnīja, lai mēs varētu svinēt visus šos festivālus [kas notiks nedēļas nogalē], tad tas mums godu nedara.

Taču nevar vainot jauniešus un arī dažus vecāka gadagājuma cilvēkus, jo neizglītības sistēma dara savu," norāda Balcers.

Viņš akcentē, ka strēlnieku piemērs rāda - vajag uzticēties sev, savam spēkam un valstij un nebaidīties būt saimniekiem savā zemē.

Tādā gadījumā nevajadzēs baidīties no migrācijas un kaimiņvalstīm, teica Balcers, domājot, ka Latviju var zaudēt. Sarunā ar Latvijas Radio Balcers vairākkārt uzsver, ka Latvijai lojālie strēlnieki bijuši izcili karotāji.

Lielā mērā tieši sabiedrības nezināšana ir likusi Balceram sestdien rīkot latviešu strēlnieku simtgadei veltītu tautas svētku sarīkojumu, kurā būs gan strēlnieku gājiens, gan militārie paragudemonstrējumi, kā arī vairāki koncerti un zaļumballe.

Tieši pirms 100 gadiem - 1915.gada 1.augustā - pēc divu Krievijas Domes domnieku Jāņa Zālīša un Jāņa Goldmaņa iniciatīvas tika parakstīts rīkojums par strēlnieku bataljonu izveidi. Krievijas Impērijai, kuras sastāvā toreiz bija Latvija, bija grūti pieņemt šo bataljonu rašanos. Taču par spīti intrigām cara galmā un Krievijas armijas vadībā, bataljoni tomēr tika radīti, jo latviešu zemessargi iepriekš bija veiksmīgi aizstāvējuši Rīgu no vācu armijas. Tādējādi radās pārliecība, ka latvieši varētu sekmīgi aizstāvēt vāciešu iespējamo tālāko ienākšanu Krievijas  Impērijas teritorijā.

Viņš atgādināja, ka virs Latvijas lido un gaisa teritoriju apsargā Itālijas kara lidmašīnas. Taču Latvija nevēlas pieņemt bēgļus, kas ieradušies Itālijā. "Šī ir tāda pati solidaritāte," teica Mežs. Tādējādi Latvijai ir jāsaprot, vai tā ir civilizēta valsts, kura ir gatava pieņemt nosacījumus un principus, uz kādiem pastāv ES un NATO, vai tomēr tā nevēlas tos akceptēt.

Viņš norādīja, ka 200 bēgļi jau ir adekvāts cilvēku skaits, ko var uzņemt Latvija. Viņaprāt, vairāk nekā 700 cilvēku, kas sākotnēji bija minēts kā skaits, kas jāuzņem Latvijai, bija "daudz par daudz".

Mežs arī pieļāva, ja uz Latviju nāktu bēgļi no Ukrainas, tad attieksme būtu daudz mērenāka. "Mēs nepalīdzēsim sīriešiem un afrikāņiem tikai tāpēc, ka viņi ir melni? Par ko mēs te vispār runājam?" retoriski vaicāja Mežs, norādot uz pašreizējo attieksmi.

Jau ziņots, ka Nacionālā apvienība (NA) iecerējusi ST apstrīdēt valdības lēmumu par 250 bēgļu uzņemšanu. Šie plāni kārtējo reizi ir radījuši nesaskaņas koalīcijā - šoreiz valdību veidojošās partijas atklāti pārmet cita citai vēlmi bēgļu jautājumu izmantot, lai gāztu premjerministres Laimdotas Straujumas ("Vienotība") valdību. Atturēties politiķus no akcijām pret bēgļu uzņemšanu aicināja arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis.

Vaicāts par notikumiem Kalē, kur jau vairākas dienas ieceļotāji pārsvārā no Eritrejas, Sudānas, Somālijas, Sīrijas un Afganistānas, cenšas no Francijas iekļūt Lielbritānijā, viņš norādīja, ka šī ir tikai neliela daļa no kopējā bēgļu skaita. Daudzās Eiropas kontinentālajās valstīs ir nesalīdzināmi vairāk bēgļu. Viņš uzsvēra, ka tikai 4% no kopējā bēgļu skaita pēdējā gada laikā, kas ieradušies ES, ir devušies uz Lielbritāniju.

Mežs skaidroja, ka bēgļi Lielbritānijā cenšas iekļūt, jo tur ir labvēlīgāka uzņemšanas procedūra nekā Francijā. Turklāt arī darbu, visticamāk, būs dabūt vieglāk. Pieļaujams, ka krīze Kalē radusies pēc tam, kad tur izveidojās liels automašīnu sastrēgums, kas kavē ne tikai kravu piegādi, bet arī bēgļu pārbēgšanu no Francijas uz Lielbritāniju.

Viņš atgādināja, ka šis nav pirmais gadījums, kad Kalē ir bēgļu krīze. 2000. gadā to atrisināja, Lielbritānijai piešķirot 1200 ieceļotājiem no Irānas un Afganistānas darba atļaujas Lielbritānijā.

Starptautiskās organizācijas iepriekš bija paudušas, ka šogad ir vērojama lielākie migrācijas procesi pēdējās desmitgadēs.

Jau ziņots, ka jūlijā Krievijas un Dienvidosetijas robežsargi pārlika robežu par 300 metru dziļāk Gruzijas teritorijā. Tā bija patvaļīga rīcība, kas nebija saskaņota ar Gruziju, tāpēc izsauca tās asu reakciju.

• Jaunā robeža - stratēģiski svarīga pārmaiņa
• Galvenais jautājums - kāpēc robežu pārliek tieši tagad un tieši šajā vietā?
• Gruzijai jābūt savaldīgai
• Robežu pārlikšanai ir dziļas ekonomiskas sekas
• Kopumā misija Gruzijā nav bīstama

Latvijas Radio: Pēdējā laikā bijis daudz satraukuma par notikumiem uz Dienvidsoetijas adminstratīvās robežlīnijas. Vai jūs varat paskaidrot, kāda tieši ir situācija ar šīm jaunajām robežzīmēm?

Jūlija dienas tiešām bijušas intensīvas un karstas. Karstas ne tikai laika apstākļu, bet arī politiskā ziņā. 10. un 11.jūlijas nedēļas nogalē tika ziņots, ka uz administratīvās robežlīnijas Gruzijā pie Dienvidosetijas paceltas dažas jaunas zīmes. Mēs tās saucam par “zaļajām zīmēm.” Tās uzliek Krievijas vai Dienvidosetijas robežsargi. Tās parasti iezīmē, ko Krievija un Dienvidosetija sauc par valsts robežu, ko Gruzija sauc par okupācijas līniju, mēs to saucam par administratīvo robežlīniju.

Viena no šim zīmēm ir aizvietojums informācijas izkārtnei, kas pazuda aprīlī. Dažkārt mēs konstatējam, ka šīs zīmes tikušas sabojātas, aizkrāsotas.

Tās ņem nost gruzīnu aktīvisti?

Tas ir visticamākais variants. Mēs nevienu nevaram vainot, mums nav nekādu pierādījumu. Bet ir kāds, kas nāk un to dara. Tātad viena no jaunajām zīmēm ir aizvietojums tai, kas pazuda aprīlī. Tomēr jaunā zīme atrodas citā vietā. Starpība starp jauno un veco ir 300 metri. Un tā atrodas uz dienvidiem no iepriekšējās vietas. Līdz ar to tā ir tuvāk automaģistrālei, un tā faktiski atrodas gandrīz uz Baku-Supsas cauruļvada.

Otra uzstādītā zīme ir jauna. Tās iepriekš tur nebija. Rajonā jau bija citas zīmes, par kurām vietējie iedzīvotāji zināja. Un viņiem jaunā zīmē rada priekšstatu, ka patiešām robeža, līnija, kur viņi var un nevar iet, ir pārvietojusies. Un viņiem ir zemes īpašumi. Raža ir pēc apmēram nedēļas. Un viņi ir tiešām uztraukušies. Jo, ja jūs šķērsojat šo līniju, jūs riskējat, ka jūs aizturēs.

Tas ir tas, kas notika. Un protams, šeit tas tiek uztverts kā administratīvās robežlīnijas pārvietošana. Tas Gruzijā izraisīja protestus, bijusi liela preses uzmanība. Daudzas nevalstiskās organizācijas, politiskās partijas, kustības, cilvēki devās uz šo vietu un īstenībā vienu šīm zīmēm - jauno - noņēma.

Tā joprojām ir noņemta, joprojām atrodas tur. Otra stāv. Un pagājušajā nedēļas nogalē Gruzijas policijai nācās spert papildus soļus, lai ierobežotu pieeju rajonam, izņemot vietējiem iedzīvotājiem.

Jo ir tik daudz gruzīnu protestēju, kas uz turieni dodas?

Viņu nebija simti, bet desmiti. Tomēr pasākumu pievērsa plašu uzmanību, it īpaši atsevišķos gadījumos, kad viņi zīmi noņēma. Viņi to apkrāsoja un noņēma.

Otra puse - Dienvidosetija un Krievija - to uzskata par robežas pārkāpšanu, un līdz ar to viņiem jāreaģē uz protestētājiem. Viņi uz to nereaģēja vardarbīgi, tomēr vēlāk ieradās bruņojušies un noņēma Gruzijas karogu, ko protestētāji tur bija atstājuši.

Tas atkal izraisīja neapmierinātību. Līdz ar to bija daudz spriedzes, es teiktu - daudz emociju.

Pirmdien mums bija Incidentu novēršanas un risināšanas mehānisma [IPRM] ārkārtas tikšanās, [kurā piedalās Gruzijas, Dienvidosetijas, Krievijas un novērošanas misijas pārstāvji]. Parasti mums tikšanās ir reizi mēnesī. Šī bija ārkārtas tikšanās, un tā bija veltīta vienam vienīgam jautājumam - situācijai uz vietas.

Notika vairāku stundu diezgan karstas diskusijas - šeit ir daudz politisko domstarpību.

Par spīti tam, mums izdevās vienoties ar visiem sanāksmes dalībniekiem, ka viņi izturēsies savaldīgi. Viņi nespers soļus, kas otrajā pusē var tikt uzskatīti par provokatīviem.

Tad jūs arī vienojāties, kā vietējie varēs piekļūt saviem laukiem un ražai?

Vēl ne. Mēs pacēlām šo jautājumu. Dienvidosetīni apsolīja, ka viņi to apspriedīs un ļoti drīz mums sniegs informāciju. Es sagaidu, ka šis jautājums būs dienaskārtībā nākamajā, regulārajā sanāksmē, kas notiks nākamnedēļ, 30.jūlijā.

Mēs šo jautājumu uzturam ļoti augstu dienaskārtībā. Cilvēkiem ir ļoti svarīgi būt pārliecinātiem, ka viņi var droši novākt ražu.

Žogu uzstādīšana un robežzīmes uz administratīvās līnijas ar Dienvidosetiju pēdējos gados tomēr bijusi regulāra lieta. Vai šis gadījums ir pēkšņs uzliesmojums? Un vai žogu uzstādīšanas intensitāte pēdējā laikā pieaugusi? Krievija nesen parakstīju sadarbības līgumus ar Abhāziju un Dienvidosetiju. Vai tas ietekmējis aktivitāti?

Jā. Atbilde ir- jā. Tas ir ārkārtējs notikums, jo vairums šo aktivitāšu notika pirms dažiem gadiem. Šis gads bija kluss un mierīgs. Tie bija tikai tā dēvētās robežas uzturēšanas darbi. Atgādinu, ka tās ir virkne instalāciju, kas sastāv no dzeloņdrāšu drošības žoga, novērošanas kamerām, sensoriem. Tā ir diezgan sarežģīta sistēma. Bet šogad nebija nekādas aktivitātes, mēs redzējām tikai uzturēšanu. Atsevišķos gadījumos mēs pat dzirdējām, ka krievi un osetīni teikuši, ka pamatā viņi ir žogu celšanu ir beiguši.

Tehniski visa Dienvidosetijas administratīvā robežlīnija ir gandrīz 400 kilometrus gara. Puse no tās ir teju nepieejama un nepārejama, jo ir augstu kalnos. No atlikušajiem aptuveni 180 kilometriem, kur tā ir pārejama, 53 kilometri ir nožogoti. Tomēr šajā rajonā, kas tagad ir uzmanības centrā, mēs nenovērojām nozīmīgus žogus, izņemot vienā ciematā [Hurvaleti], bet tur žogi bija bijuši jau diezgan ilgu laiku.

Tātad tas ir ārkārtēji. Jautājums ir - kāpēc tagad? Kāpēc pēkšņi bija nepieciešamība uzstādīt šo jauno zīmi?  Tas ir labs jautājums - pirmkārt, par to, kāpēc tieši šajā laikā? Un otrs jautājums, kas ir vēl interesantāks - kāpēc šajā vietā?

Šī zīme tagad ir 450 metrus - ne kilometrus, bet metrus - no nozīmīgās Tbilisi-Gori automaģistrāles. Uz šīs maģistrāles katru dienu brauc aptuveni 12 000 automašīnu.

Tas ir arī cauruļvads, pa kuru plūst aptuveni 100 000 barelu naftas no Baku uz Gruzijas Melnās jūras ostas pilsētu Supsu. Tas ir energosistēma, kas savieno Gruzijas austrumus un rietumus. Tas ir simboliski. Tas ir ļoti jūtīgi. Tas ir stratēģiski ļoti svarīgi.

Es to atstāšu kā jautājumu. Tie ir galveni jautājumi, kurus uzdot - kāpēc tagad un kāpēc tajā vietā?

Kādā veidā var reaģēt Gruzija? Ko tā dara? Vai tas ir tikai protestu izteikšana?

Teiksim tā - protams, Gruzijas reakcija ir protests. Viņi protestējuši pret robežas veidošanu, kad tā sākās 2012., 2013.gadā. Dienvidoestīni un krievi šīs zaļas informācijas zīmes par robežu sāka uzstādīt 2011.gadā. Bet visaktīvāk - 2013.gadā.

Protams, bija protesti, bija liela starptautiskās sabiedrības uzmanība. Līdz ar to es domāju, ka, protams, Gruzija skaidri pauž savu nostāju, un Gruzija cenšas tam pievērst ES un savu sabiedroto uzmanību. 

Ir noteikti jāizturas savaldīgi. Jo, pirmkārt, otra puses neuzskata, ka šīs zīmes pārvietotas pāri līnijai, jo otra puse izmanto citus atskaites punktus. Gruzija to redz citādi.

Šeit ir daudz saspīlējuma un emociju.

Es domāju, ka tas, ko Gruzija var darīt un tā to dara labi, ir izturēties savaldīgi. Jo pēdējā lieta, ko vēlamies, ir atkal dzirdēt šāvienu trokšņus abpus līnijai.

Situācija ir jākontrolē. Emocijas jānomierina, un tam jāpieiet racionāli. Gruzijas valdība ir darījusi labu darbu. Un tas, par ko spējām vienoties ārkārtas sanāksmē pirmdien, bija ļoti apsveicami.   

Es domāju, ka Gruzijai ir daudz reižu bijusi mācībstunda nepakļauties provokācijām. Un darīt to, ko Gruzija dara - īstenot reformas un koncentrēties uz lietām, kas ir viņu rokās.

Ir skaidrs, ka visvairāk no šī visa cieš cilvēki, kas dzīvo tur uz vietas, pie līnijas. Kā viņi ar to tiek galā? Kas ir galvenās problēmas šiem cilvēkiem, kad viņiem blakus pēkšņi uzcelti žogi.

Tas ir ļoti ietekmējis vietējos iedzīvotājus. Un šis ir viens no jautājumiem, ko esam uzraudzījuši no šīs misijas paša sākuma 2008.gadā. Tā ir pēckonflikta situācijas ietekme uz vietējiem iedzīvotājiem.

Ciemati ir sadalīti. Cilvēki nevar nokļūt pie savām ģimenēm. Dažkārt kapi, kas tikuši izmantoti paaudžu paaudzēs, atrodas turpat pāri mazai upei pakalnā, bet viņi uz turieni nevar tikt. Gruzijā tā ir ļoti populāra tradīcija apmeklēt kapus Lieldienā s- viņi to vairs nevar izdarīt.

Viņu lauki tikuši sadalīti. Mēs šeit esam redzējuši pazīstamo fotogrāfiju ar ķiploku lauku. Kāds to iestādīja pavasarī. Tad tam laukam pa vidu uzcēla žogu. Un lauksaimnieks varēja novākt tikai pusi ražas. Pārējais bija zaudēts.

Šie cilvēki ir diezgan nabadzīgi. Viņiem ir tikai daži zemes pleķīši. Viņi tos apstrādā un uz tiem dzīvo. Un pēkšņi, kad viņi nevar novākt ražu, kurā viņi ieguldīja, ņēma aizņēmumus un ko iestādīja - tā viņiem ir milzīga problēma.

Ir problēmas arī ar apūdeņošanu - kad apūdeņošanas kanāls plūst otrajā pusē, un kā no turienes dabūt ūdeni. Ir problēmas ar elektrību, gāzi, ūdens piegādi. Tas ietekmē viņu ikdienas katru mirkli.

Cilvēki iemācās ar to sadzīvot. Valdība izdarīja diezgan daudz, lai viņiem palīdzētu. Mēs novērojām un ziņojam par šo situāciju. Bija daudz donoru palīdzības - no ES un citiem  Rietumu donoriem, starptautiskajām organizācijām.

No mūsu - novērotāju misijas puses- mēs ziņojam. Mēs tur esam. Cilvēki novērtē, ka mēs tur esam, jo viņi jūtas drošāk, kad ir starptautiskas misijas klātbūtne. Un mūsu ziņojumi arī palīdz pielāgot palīdzības programmas.

Kā tieši darbojas ES novērotāju misija Gruzijā? Jūs braucat, noskaidrojat situāciju un nekādā veidā tieši neiesaistāties?

Šī misija, kas tika izveidota 2008.gadā uzreiz pēc konflikta un sešu punktu vienošanās parakstīšanas - tā ir civila, neapbruņota novērošanas misija. Mēs ejam, novērojam un ziņojam.

Mūsu mandātā ir stabilizācijas novērošana. Pirmkārt, mūsu uzdevums ir skatīties, ka uz vietas ir droša situācija. Otrkārt, mēs ziņojam par normalizāciju. Tas iekļauj visus aspektus, ko tikko minēju saistībā ar cilvēku iedzīvi un atgriešanos pie normālas dzīves.

Mūsu uzdevums arī ir veicināt savstarpējo uzticību. Mēs uzturam telefonlīniju ar iesaistītajām pusēm, lai nodotu informāciju un mazinātu saspīlējumu.

Galvenais uzdevums noteikti ir ziņošana, jo mēs nodrošinām, ka lēmumu pieņēmējiem Briselē un ES dalībvalstīs ir patiesa un pārbaudīta informāciju par to, kas notiek uz vietas.

Mūsu novērošanas misijas mandātā iekļauta visa Gruzijas teritorija. Līdz ar to mēs novērojām ne tikai administratīvo robežlīniju, bet arī citur. Pirmkārt, runājot par drošību. Mums ir īpaši memorandi ar Gruzijas Iekšlietu un Aizsardzības ministriju. Mēs novērojam militārās mācības, poligonus. Mums ir īpašas norunas, ka pie administratīvās robežlīnijas nebūs nekāda smagā bruņojuma, tikai policija. Mēs pārliecināmies, ka Gruzija savas saistības pilda ļoti labi. Tas mazina saspīlējumu.

Mums nav pieejas Dienvidosetijai vai Abhāzijai. Diemžēl. Mūsu mandātā tās ir iekļautas, bet pieejas nav. Mēs turpinām centienus to iegūt. Bet šajā situācijā mēs izlīdzamies ar citiem avotiem. Mēs runājam ar cilvēkiem, kas braukā pāri līnijai, ievācam informācijas gabaliņus, izmantojam visu iespējamos avotus, lai saliktu kopā informāciju un zinātu, kas notiek otrajā pusē.

Vai šis ir bīstams darbs? Vai novērotājiem bijuši incidenti?

Nē, šī nav ļoti bīstama misija. Ir citas ES civilās misijas citās pasaules daļās, kur drošības situācija ir daudz sliktāka. Gruzija ir diezgan droša.

Mums bija incidents - tā bija mīna, - diemžēl tika zaudēta viena dzīvība, kas bija vietējais ārsts. Tas bija 2009.gadā. Kopš tā laika nozīmīgu incidentu misijā nav bijis.

Abās līnijas pusēs joprojām ir bruņoti cilvēki. Bet kopumā es teiktu, ka gadu laikā visiem ir attīstījusies laba izpratne par to, kā uzvesties.

Varbūt situācija Ukrainā pērn radīja lielāku piesardzību. Bet līdz šim drošības situācija nav būtiski mainījusies.

Tas, kas šogad mainījās un ko mēs uzmanīgi vērojām, ir tā sauktie līgumi, ko Abhāzija un Dienvidosetija parakstīja ar Krievijas Federāciju. Tie jau tiek īstenoti. Šogad droši vien daudz kas notiks Dienvidosetijā. Abhāzijai būs ilgāks process. Abām ir atšķirīgs integrācijas līmenis Ar Dienvidosetiju tā ir integrācija, ar Abhāziju - stratēģiskā partnerība. Mēs uzmanīgi sekojam līgumu īstenošanai un skatīsimies, kas notiks.

Viņa atzīst, ka vislabprātāk šo jubileju sagaidītu "kādā mežā lasot zemenes". Jubilejas mēdz radīt sasprindzinājumu, saka disidente.

„Es esmu bagāta šajā pasaulē,” tā jubilejas dienas priekšvakarā saka Lidija Lasmane, viena no zināmākajām padomju režīma disidentēm, kura savas pārliecības dēļ ieslodzījumā savulaik pavadījusi kopumā 14 gadu. Par spīti daudzajiem pāridarījumiem un netaisnībai, viņa spējusi saglabāt nesalaužamu ticību labajam, paļāvību uz Dievu un mīlestību pret Latviju. Ar savu apskaužamo gaišumu un vienkāršību Lidija Lasmane pievelk kā magnēts, un viņas dzīves redzējums arvien rosina uz pārdomām – cik bieži spējam saskatīt labo savā dzīvē un novērtēt to, kas mums ir dots.

Vaicāta par savu ticību labajam, viņa saka: "Ļaunais nogalina un mani paglāba labais. Ļaunais neko nevar izglābt!" Viņa atzīst, ka cilvēkiem vajag priecāties, ka Latvija ir brīva valsts un par iespēju dzīvot savā valstī un kopt to. "Dievs katram ir devis savu zemi, savu valodu, kur viņam kalpot. Tas ir no Svētajiem rakstiem (..) Bet, ko mēs darām? Mēs iekārojam viens otra zemi, mēs gribam valdīt - tā notiek ar mums, cilvēkiem!", viņa saka. Lasmane uzsver, ka latvieši nevienam nav uzbrukuši, taču ir pratuši aizsargāties - latviešiem, tāpat kā pārējiem ir divi vaigi, var iesist pa vienu, pa otru, bet pa trešo jau vairs nevar un tad ir jāaizsargājas un jāaizstāv sevi.

Viņa gan atzīst, ka lūdz Dievu, lai "kaut viena paaudze dzīvotu bez kara, jo karš izšķīdina". Par to liecina fakts, ka latvieši ir izkaisīti pa visu pasauli.

Lasmane uzsver, ka ir lūgusi Dievu, lai nabadzības dēļ nevajadzētu zagt un lai bagātības dēļ nekļūtu lepns.

Lidija Lasmane dzimusi 1925. gada 28. jūlijā Apriķu pagastā. Viņas vārds Latvijā kļuvis par būtisku zīmi, apstiprinājumu tam, ka ir iespējama uzticība ideāliem visa mūža garumā. Vienlaikus viņas skaidrā un vienkāršā pozīcija atgādina par sirdsapziņas dimensiju cilvēkā. Lidijas skaidrais, viņas tēva iemācītais kredo apliecina precīzu vērtību hierarhiju pasaulē – vispirms Dievs, tad Latvija, pēc tam ģimene un tikai tad viss pārējais. Uzticība šīm pamatlietām lika L. Lasmanei kļūt par padomju režīma ieslodzīto, sirdsapziņas cietumnieci, disidenti un liecināt par patiesību vidē un apstākļos, kuros viņai bija lemts dzīvot.

PSRS režīma laikā Lasmane arestēta trīs reizes: 1946.gadā – par nacionālo partizānu atbalstīšanu, 1970.gadā – par pretpadomju un reliģiskas literatūras izplatīšanu, 1983.gadā – par pretpadomju aģitāciju un propagandu (aktīvi piedalījusies "Gaismas akcijā").

1987.gadā Lidija Lasmane atteicās no PSRS pilsonības. No 1993. līdz 2000.gadam strādāja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, kopš 1990.gada darbojās misijas "Pakāpieni" akcijā "Dzīvība". 1994.gadā Lasmane tika apbalvota ar piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, taču, protestējot pret nekonsekvenci tā piešķiršanā, atdeva apbalvojumu atpakaļ Ordeņa domei.

Lidijas Lasmanes 90 gadu jubileju Rīgā atzīmēs otrdien, 28.jūlijā. Plkst.11 tiks nolikti ziedi pie Brīvības pieminekļa, bet vēlāk Stūra mājā notiks saruna "Latvija un kolaboracionisms", kurā piedalīsies Ritvars Jansons (VL-TB/LNNK), Iveta Šimkus, Dagmāra Beitnere-Le Galla, Skaidrīte Lasmane un Pāvils Brūveris. Divos dienā Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā notiks aizlūgums par Latvijas brīvības cīnītājiem, kas palika Sibīrijā, Krievijas stepēs, cietumos un nometnēs. Bet sešos vakarā jubilejas pasākumus noslēgs koncerts Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, kurā uzstāsies Vestards Šimkus, Elīna Šimkus, kamerkoris "Matejs", dzejnieki Knuts Skujenieks un Māra Zālīte.

Bergants (B): Es pārstāvu Eiropas Raidorganizāciju savienību (EBU). Kā jūs zināt, tā ir profesionāla organizācija, kas apvieno 75 radio un televīzijas organizācijas 55 valstīs. Latvijas Radio un Latvijas Televīzija ir aktīvi mūsu organizācijas dalībnieki. Mūsu pienākums solidaritātes vārdā ir sekot mediju videi Eiropā un mēģināt saglabāt un attīstīt sabiedrisko mediju formātu. Mēs nevēlamies pieļaut šīs idejas noraidīšanu, taču, ja tas tā notiktu, var tikt apdraudēta visa ideja. Mēs atbalstām šo ideju visur, kur varam, piedāvājot savus argumentus un daloties ar labo praksi.

LR: Bieži nav skaidrs, kas ir sabiedriskais medijs. Īsi un vienkārši – kas tas ir un kādēļ sabiedriskie mediji ir nepieciešami?

B: Pirmkārt, Latvijai tas ir ļoti svarīgi, jo jums savulaik bija valsts medijs. Valsts mediju vada valsts, tas ir orientēts uz valsti un tiek atspoguļota informācija par politiķiem vai notikumiem, kurus vēlas paši politiķi vai partijas. Tā ir vienpusēja informācija.

Sabiedriskais medijs darbojas pilnīgi pretēji. Tas ir izveidots, lai kalpotu pilsoņiem un sabiedrībai, nevis valstij un politiķiem. Tāpēc arī kontrolei pār šo mediju ir jābūt sabiedriskai, jābūt neatkarīgai no valsts un politikas, cik vien daudz iespējams.

Politiku no medijiem, īpaši elektroniskajiem medijiem, nekad nevar izslēgt, taču to var ierobežot un tā ir jāierobežo. Tas tāpēc, ka viens no sabiedriskā medija galvenajiem uzdevumiem ir kontrolēt valdības un parlamenta politiku pilsoņu interesēs. To var izdarīt tikai tad, ja esat neatkarīgi.

Ir vairāki sabiedriskā medija darbības pamatprincipi, un galvenais no tiem ir – mēs varam strādāt tikai tad, ja esam neatkarīgi. Taču neatkarībai ir vajadzīgs arī neatkarīgs finansējums. Dažreiz to var iegūt no licenču maksas, jūsu valstī tas tiek daļēji segts no budžeta. Nav tik svarīgi, kas tieši mediju finansē, taču svarīgāk ir, lai šis finansējums ir ilgtspējīgs un lai to nekontrolē kādas vienas konkrētas politiskās intereses.

Tāpat ļoti svarīga ir kvalitāte, kurā sabiedriskajiem medijiem ir jāatšķiras no komercmedijiem. Komercmediju darbības un izdzīvošanas vienīgais mērķis ir nopelnīt naudu. Atšķirībā no komercmedijiem sabiedriskie mediji piedāvā arī ļoti plašu programmu klāstu.

Mūsu pienākums ir nodrošināt jebkāda veida programmas – minoritātēm, kultūrai, teātriem, mūzikai, nacionālās identitātes veidošanai.

Darot visu šo, mums ir jābūt caurskatāmiem, un tā ir vēl viena atšķirība no privātajiem medijiem. Lai ko mēs darītu, mēs to darām pilsoņu labā un mēs viņu priekšā esam atbildīgi. Mums ir jābūt atvērtiem jaunām idejām, iniciatīvām, analīzēm un, protams, kritikai.

LR: Latvijas parlamenta deputāte atklāti atzina, ka bieži zvanot sabiedriskā medija vadītājam, lai sūdzētos par ziņu saturu, kas viņai nepatīk. Cik tas ir pieņemami? Vai tā ir zīme, ka ir vēlme atgriezties pie valsts medijiem, nevis sabiedriskajiem medijiem?

B: Manuprāt, katram ir tiesības komentēt un paust savu viedokli, un sabiedriskā medija uzdevums ir būt atvērtam jebkuram. Ja šādi telefonzvani un komentāri ir vērsti uz to, lai ietekmētu politiski, tad tas, protams, ir slikti.

Politiķiem būtu jāatturas no iejaukšanās raidorganizāciju darbā, jo vienmēr ir jāpatur prātā – mēs esam tie, kas kontrolē viņus. Un mums ir nepieciešama neatkarība to darīt. Taču, protams, mēs esam atbildīgi arī par radošumu un kvalitāti. Mums ir jāatspoguļo fakti tādi, kādi tie ir, nevis tādi, kādus tos kāds vēlētos redzēt.

Arī īpašo uzraudzības padomju locekļi, acīmredzot, tiek ievēlēti tāpēc, ka tobrīd viņi ir labākie eksperti savā lauciņā. Viņiem, protams, ir jāstrādā neatkarīgi, un viņiem nebūtu jābūt atbildīgiem par savu darbu kāda priekšā. Viņu vienīgais uzdevums ir padarīt savu darbu labākajā iespējamajā veidā un būt caurskatāmiem.

LR: Ir izskanējis, ka saukt šā brīža situāciju ar mediju regulatoru par apdraudējumu mediju neatkarībai un brīvībai ir pārspīlējums. Pēc jūsu domām, tas ir vai nav apdraudējums mediju brīvībai un neatkarībai?

B: Nav vien konkrēta modeļa, pēc kura strādāt. Taču ir ētikas modelis un dialogs ar sabiedrību. Protams, ka dialogs ir daudz labāks, nekā diktāts. Taču visiem šajā dialogā iesaistītajiem būtu jāzina robežas, jo profesionāls darbs ir profesionāls darbs.

LR: Noteikt, kur ir robeža, vienmēr ir grūti. Pēc kādiem likumiem vai pazīmēm atdalīt mediju atbildību, kas ir nepieciešama, no nepieņemamas ietekmēšanas?

B: Jā, protams. Sabiedriskajam medijam ir jāseko saviem pienākumiem. Daļa no tiem ir kompromiss par to, kas tieši sabiedrībai ir vajadzīgs. Un ne visām sabiedrībām ir vajadzīgs viens un tas pats. Mūsdienās mēs ļoti lielu uzmanību pievēršam programmām, kas ir domātas jauniešiem un kuras tiek pārraidītas ļoti mūsdienīgā veidā. Tie, kas šodien ir jaunieši, drīz kļūs vecāki un būs mūsu pastāvīgie klausītāji. Mums ir jāmēģina palielināt, ja tā var teikt, mediju izglītotība. Tas nodrošinās, ka mums arī turpmāk būs izglītota auditorija, kas mūs lasīs, skatīsies un klausīsies.

Taču ir jābūt skaidri novilktām līnijām. Parlaments neiejaucas valdības darbā, jo tā jau ir izpildvara. Sabiedriskajam medijam šajā daudzo sabiedrisko institūciju grupā arī ir sava konkrēta loma. Ja mēs atļausim kādai atsevišķai sabiedrības daļai diktēt to, kas mums būtu jādara, iznākums būs ļoti slikts.

LR: Mēs runājām ļoti daudz par Latviju, bet, skatoties plašākā perspektīvā – vai situācija Latvijā ir unikāla vai arī EBU nākas palīdzēt un strādāt kopā ar daudzām raidorganizācijām Eiropā, kas saskaras ar līdzīgām problēmām?

B: Situācija ir pilnīgi vienāda visās valstīs. Sabiedriskos medijus mēģina ietekmēt dažādas elites – vai tie būtu politiķi, kapitāla īpašnieki, vai kāda cita sabiedrības grupa. Un tas pat ir normāli. Taču, ja viena no šīm varām grib uzspiest savu viedokli vai grib pati vadīt sabiedriskos medijus, tas vairs nav normāli un tas nav pareizi.

LR: Jūs esat Rīgā pa ceļam uz Kijevu, esat konsultējis Gruzijas un Ukrainas sabiedriskos medijus. Šobrīd vērojams propagandas vilnis un šī propaganda tiek jaukta kopā ar ziņām un līdz ar to spēcīgi un neatkarīgi mediji Eiropā un arī Eiropas Austrumos ir svarīgāki kā jebkad agrāk. Kāda ir kopējā situācija?

B: Es esmu diezgan vecs cilvēks, lai atcerētos Auksto karu un pagājušā gadsimta 50., 60. un 70. gadus un tā laika īsto propagandu starp Rietumiem un Austrumiem. Tās bija divas dažādas ideoloģijas. Bija programmas, kuras bija aizliegts izplatīt valstu iekšienē un bija elektroniskās iekārtas, kas traucēja iedzīvotājiem skatīties vai klausīties Rietumu programmas. Toreiz es domāju, ka mums ar to nekad vairs nenāksies saskarties. Diemžēl, tagad šī vide ir atgriezusies.

Taču es esmu pārliecināts, ka pēdējo 20, 30 gadu laikā sabiedrības ir pamatīgi pārmainījušās. Tagad jūs vairs neesat atkarīgs tikai no viena konkrēta propagandas medija, un jūs vienmēr varat pārslēgties uz kādu citu kanālu. Manuprāt, propagandai nav nekādas saistības ar žurnālistiku un vienīgais veids, kā cīnīties ar šo propagandu, ir piedāvāt īstu žurnālistiku – kvalitatīvu un uzticamu žurnālistiku. Ja jūsu skatītāji un klausītāji Jums ticēs, jums uzticēsies un redzēs, ka jūs piedāvājat pašu labāko un uzticamāko informāciju, jums var būt 20 propagandas raidītāji, taču tie nesasniegs savus mērķus.

Es esmu profesionāls žurnālists jau 46 gadus un es uzskatu, ka vislielākais izaicinājums ir attīstīt un paplašināt visu, ko žurnālistika var piedāvāt pēc iespējas radošākā veidā. Tā var būt vēsturiska informācija, komentāri, analīze, pētnieciskā žurnālistika. Ja jūs to spēsiet, jūsu auditorija to novērtēs. Aizmirstiet par šo propagandas mašinēriju – tā ir īslaicīga un ilgā termiņā nevar pastāvēt. Mainās laiks, un arī ekonomika spēlē savu lomu. Un atbildei ir jābūt tieši šādai!

„Arvien vairāk homoseksuālu cilvēku, tā teikt, „iznāk no skapja”, nebaidās par to atklāti runāt, mēs redzam, ka attieksme pret viņiem ir normalizējusies, tolerances līmenis ir augstāks, izpratne par daudzām problemātiskām lietām ir uzlabojusies. Tajā pašā laikā diemžēl joprojām ir arī pārpratumu un agresīvas attieksmes paušana pret citādiem cilvēkiem.

Un man šķiet, ka ir svarīgi šobrīd parādīt to, ka mazākuma tiesības nav tikai mazākuma lieta. Ka lauzt un mainīt situāciju sabiedrībā vai kultūrā ir iespējams tad, ja par mazākuma tiesībām sāk iestāties vairākums,” norāda Šlāpins.

Viņš arī norāda, ka sabiedrībā pastāv vairāki neatbalstāmi uzskati par homoseksuālismu un praidu. Piemēram, viņš noraida apgalvojumu, ka seksuālās minoritātes, dodoties praidā, izrādās un uzbāžas ar savu patību. Tā vietā viņš iesaka sarunāties un iepazīt vienam otru, tādējādi nonākot pie kāda kopīga secinājuma.

Viņš arī noraida apgalvojumu, ka praids nedrīkst notikt, jo nepatiks tā pretiniekiem. Pēc šīs analoģijas arī pret Krieviju neko nedrīkst darīt, lai gan tās uzvedība starptautiskajā politikā ir agresīva, argumentēja Šlāpins. Viņaprāt, lietas nedrīkst notikt tāpēc, ka kāds ar to ir nemierā.

Tāpat viņš atzīmēja, ka cilvēki nereti vēlas no Eiropas iegūt labklājību, taču ne iecietību un toleranci jeb vērtības. Taču Šlāpins uzsver, ka šīs ir nesaraujamas lietas, kas viena bez otras nevar pastāvēt.

Arī politiskajā vidē, viņaprāt, valda maldīgi pieņēmumi. Piemēram, daļai politiķu šķiet, ja viņi atbalstīs praidu, tad būs jāzaudē politiskā karjera. Tāpat – Šlāpinam komentējot seksuālo minoritāšu tiesisko neaizsargātību - politiķi ir pieņēmuši, ka viņi raksta likumus, kas noteiks, kā cilvēki dzīvos, un nosaka, kas ir pareizi un kas nav pareizi. „Tas ir liels malds,” norādīja Šlāpins, akcentējot, ka šāda politiķu attieksme ir vērojama ne tikai attiecībā pret homoseksuālistiem, bet arī citos jautājumos.

Vēstīts, ka sestdien Rīgā notika Eiropraida centrālais notikums – gājiens, kurā piedalīsies apmēram 2000 seksuālo minoritāšu pārstāvju un viņu atbalstītāji gan no Latvijas, gan citām valstīm.

Eiropraids ir starptautisks pasākums, kas pirmoreiz notika 1992.gadā Londonā un pēc tam ik gadu kādā citā Eiropas pilsētā. Šogad pirmo reizi Eiropraids notiks Rīgā. Apvienība „Mozaīka” pieteikusi gājienu Vērmanes dārza apkārtnē. Netālu piketēs biedrība "Antiglobālisti". Atbalstu seksuālajām minoritātēm, dodoties praidā, plāno izteikt virkne kultūras darbinieku, tostarp rakstniece Andra Neiburga, mūziķis Jānis Šipkēvics, režisors Valters Sīlis un citi.

Artjoms Konohovs: Es gribētu sākt ar jautājumu par Ukrainu. Mēs pašreiz atrodamies Eiropas Parlamentā Strasbūrā, un pēc mirkļa notiks balsojums par rezolūciju par attiecībām ar Krieviju. Vai jūs esat apmierināta ar šī ziņojuma tekstu? Tā autors deputāts Gabriels Landsberģis apgalvo, ka šajā dokumentā pirmo reizi lietas ir nosauktas īstajos vārdos. Tur tiek runāts gan par cīņu ar Krievijas propagandu, gan par politisko partiju finansēšanas apturēšanu no citām valstīm. Ko jūs par to domājat?

Rebeka Harmsa:  Es gribētu vispirms skaidri pateikt, ka Eiropas Parlamentā vairums cilvēku gribētu labas un veiksmīgi funkcionējošas attiecības ar Krieviju. Bet vairums parlamenta deputātu pašreiz uzskata, ka šādas labas attiecības nav iespējamas Kremļa stratēģijas dēļ. Līdz ar to

mūsu attiecību pasliktināšanās ir notikusi tādēļ, ka Kremlis vai [Vladimira] Putina administrācija ir mainījusi savu stratēģiju pret Eiropas Savienību. Un to var briesmīgi redzēt Ukrainas teritorijā. Tādēļ mēs gribam labas attiecības, bet pašreiz tās nav iespējamas. Vairums deputātu vēlas, lai sankcijas pret Krieviju tiktu pagarinātas. Mēs vēlamies, lai sankciju atcelšana tiktu sasaistīta ar Minskas vienošanās izpildi, jo Minskas vienošanās šobrīd ir vienīgais dokuments, kas piedāvā miermīlīgu, nemilitāru risinājumu karam Donbasā, balsoties uz Eiropas vērtībām.

Kādai, jūsuprāt, būtu jābūt veiksmīgai stratēģijai Eiropas attiecībās ar Krieviju? Vienā no mūsu iepriekšējām sarunām jūs minējāt, ka svarīgs elements būtu atkarības mazināšana no Krievijas energoresursiem.

Esmu pārliecināta, ka mums būtu jāsaglabā sankcijas līdz mēs skaidri redzam, ka Minskas vienošanās ir īstenota. Turklāt es jau ilgāku laiku esmu pārliecināta, ka mums nevajadzētu būt tik atkarīgiem no enerģētikas resursiem, kas nāk no valstīm, kas izmanto savus dabas resursus kā politiskās varas līdzekli. Krievija ir tikai viens piemērs. Tas pats var notikt arī ar Saūda Arābiju vai Irānu. Tādēļ enerģētiskās atkarības mazināšana ir ne tikai labs veids, lai sasniegtu enerģētisko drošību, bet arī lai panāktu drošību kā tādu. Līdz ar to es gribētu, lai mēs izmantotu Donalda Tuska priekšlikumu par Enerģētikas savienības izveidošanu kā stratēģiju, lai mazinātu atkarību no ārējiem energoresursiem un izmantotu tās milzīgas iespējas, ko sniedz energoefektivitātes palielināšana. Tikpat svarīgi ir arī pašmāju enerģijas resursi, piemēram, atjaunojamā enerģija.

Tomēr ideja par Enerģētikas savienību netika sagaidīta ar atplestām rokām. Dažām valstīm tā ļoti patīk, bet citas saka, ka būtu gatavas vien nelieliem energoefektivitātes uzlabojumiem, bet ne būtiskiem ieguldījumiem infrastruktūrā, lai, piemēram, tādas “enerģētiskās salas” kā Baltijas valstis būtu labāk savienotas ar pārējo Eiropu. Un Vācija ir starp tām valstīm, kas šobrīd ir diezgan atturīga, jo Vācija saņem gāzi no Krievijas par krietni labāku cenu  nekā, piemēram, Baltijas valstis.

Reakcija uz Donalda Tuska priekšlikumu tik tiešām ir vāja. Enerģētiskā savienība nav tāda, kāda tā patiešām varētu būt. Es jau no paša sākuma esmu cīnījusies, lai mēs šo projektu uztvertu kā jaunu lielu izaicinājumu, līdzīgi tam, kas tika izdarīts Eiropas integrācijas pirmsākumos, 50. un 60. gados. Mums tas ir jādara atkal, bet ar jaunu saturu. Savulaik tā bija ogļu, tērauda un atomenerģijas savienība. Tagad tai būtu jākļūst par atjaunojamo resursu, energoefektivitātes un ar to saistīto jauno tehnoloģiju savienību. Enerģētikas savienība varētu kļūt par būtiskāko Eiropas nākotnes projektu.

Atgriezīsimies pie Krievijas un attiecībām ar to. Man jums ir jāuzdod šis jautājums, jo nebūt ne visi parlamentā piekrīt vairākuma kritiskajam viedoklim par Krieviju un Eiropas sankcijām. Arī jūsu grupā ir viena deputāte no Latvijas - Tatjana Ždanoka. Es runāju ar viņu vien kādas piecas minūtes pirms šīs intervijas un viņa parlamenta rezolūciju par attiecībām ar Krieviju dēvē par skandalozu. Es atceros, ka arī iepriekšējā parlamenta sasaukumā jūs mēģinājāt izslēgt Ždanoku no Zaļo grupas, bet tas jums nav izdevies. Kā jūs spējat pārvarēt tik lielas viedokļu atšķirības jūsu grupā?

Nav nekāds noslēpums, ka mans un Tatjanas Ždanokas viedoklis šajos jautājumos nesakrīt. Es nepiekrītu ļoti daudzām lietām, ko viņa dara. Viņa strādā “reģionāļu” grupā, ar kuru mūsu grupai ir tikai tehniska sadarbība. Tādēļ man ir svarīgi, lai cilvēki Baltijas valstīs zinātu, ka Tatjana Ždanoka nepārstāv Zaļo grupas viedokli. Tas pat ir viens no iemesliem, kādēļ es esmu piekritusi doties uz Baltijas valstīm un runātu par Zaļo grupas viedokli Krievijas un Ukrainas jautājumā.

Es arī gribētu skaidri pateikt, ka es neesmu cilvēks vai politiķe, kura cieš no rusofobijas. Man vienmēr, vienmēr to pārmet. Bet man patīk Krievija! Es patiešām mīlu Krieviju. Un es arī esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem patiešām rūp gan jaunās dalībvalstis, gan mūsu kontinenta austrumu daļa kopumā. Bet man nepatīk nedemokrātiskā attīstība Krievijā.

Man nepatīk tas, ko Vladimirs Putins izdarīja, lai piesegtu visas problēmas, kas šobrīd pastāv Krievijā. Viņš vienkārši nebija spējīgs īstenot reformas. Krievija varētu būt bijusi ļoti veiksmīga valsts, ja viņš būtu spējīgs īstenot nepieciešamās ekonomiskās un sociālās reformas. Bet viņš to neizdarīja. Viņš piesedz savu vājumu, politiski uzbrūkot Ukrainai, atbalstot nemierniekus gan ar naudu, gan ar ieročiem un, visticamāk, arī ar karavīriem Donbasā. Viņš piesedz savu vājumu pašmājās, anektējot Krimu un veicinot nacionālismu. Un tas viss tiek pavērsts arī pret Eiropas Savienības ideju, jo ideja par Eirāzijas Savienības izveidošanu ir skaidri vērsta pret Eiropas Savienību. Viņš finansiāli atbalsta labējos ekstrēmistus, piemēram, Marinu Lepēnu un viņas idejas. Tas viss parāda, ka viņš ir pret Eiropas ideju.

Tiek arī runāts, ka arī Tatjanas Ždanokas pārstāvētais politiskais spēks varētu būt saņēmis naudu no Krievijas.

Es par to neko nezinu. Tatjana Ždanoka skaidri zina, kur mūsu viedokļi nesaskan. Un par to ir jārunā arī publiski.

Parunāsim par kādu citu Latvijas politiķi. Raimonds Vējonis ir kļuvis par pirmo „zaļo” prezidentu Latvijā un vismaz šobrīd viņš ir vienīgais „zaļais” politiķis prezidenta amatā Eiropā. Vai jūs jau esat nosūtījusi viņam apsveikumu? Vai plānojat tikties, kamēr būsiet Rīgā?

Jā, esmu nosūtījusi viņam apsveikumus. Un tas ir diezgan liels pārsteigums, ka pēc tam, kad viens Zaļās partijas politiķis jau ir bijis valdības vadītājs pirms dažiem gadiem (un es arī pazīstu Induli Emša kungu labāk nekā jauno prezidentu), viņi ir spējuši panākt politisko vienošanos un iekļūt šādā vadošajā amatā. Esmu satikusi dažus „zaļos”, kad es biju Rīgā pirms prezidentūras sākuma. Mani patīkami pārsteidza viņu idejas par vides un ilgtspējīgās attīstības jautājumiem. Arī šoreiz mēs plānojam satikt ekologus un vides aktīvistus, jo Latvijā mēs runāsim ne tikai par Krieviju, Ukrainu un Eiropas Savienību, bet arī par ilgtspējīgu attīstību. Un tad jau mēs redzēsim, kas no tā iznāks.

Par to, vai šī ideja ir vienīgā iespēja atdzīvināt Eiropas ekonomikas izaugsmi, ar ko būtu jārēķinās Latvijas uzņēmējiem, cik ilgi prognozējama bezdarba krīze un kā izmantot imigrāciju, par šo un citiem jautājumiem ar Eiropas Komisijas viceprezidentu Jirki Katainenu vēl pirms viņa vizītes Latvijā sarunājās Ina Strazdiņa.

Kad dzirdu sakām „Road show”, latviskojot - tūre, jo tieši tā oficiāli sauc jūsu regulārās vizītes dalībvalstīs, tad tas izklausās pēc izklaides, bet patiesībā jūs šajās tikšanās reizēs atklājat visai nopietnus vēstījumus par Eiropas Savienības investīciju plāniem. Kopš janvāra jūs esat pabijis jau vairākās valstīs, pirmā bija Itālija, vai redzat arī kādus augļus?

Jā, patiešām, Latvija būs 21. valsts, kurā es viesošos kopš gada sākuma. Rezultāti ir tādi, ka vairākas dalībvalstis ir sākušas veidot savas investīciju platformas, lai iegūtu no jaunā Eiropas Stratēģisko investīciju fonda. Man ir bijusi iespēju runāt ar privātā sektora pārstāvjiem – uzņēmējiem un rūpniekiem, un es viņiem esmu teicis, ka ir jauni instrumenti, kurus var izmantot, piemēram, mazo un vidējo uzņēmumu vai augstāka riska privāto projektu finansēšanai. Un tieši šā iemesla dēļ es arī apceļoju visas dalībvalstis, jo tas, cik daudz valstis iegūs no Eiropas investīciju plāna, būs atkarīgs no tā, cik labi tieši privātais sektors izpratīs šīs jaunās iespējas. Valstīs tiešām ļoti daudz kas jau notiek, un es vēlos, lai arī Latvijas uzņēmumi iegūtu no šī investīciju plāna.

Ko jūs sagaidāt no Latvijas puses? Jūs izklāstīsiet savu redzējumu un informāciju, kas ir jūsu rīcībā, bet kādus jautājumus un reakciju sagaidāt pretī?

Ir trīs jautājumi, kurus es vēlētos izcelt. Kad es tikšos ar Latvijas politiķiem - premjerministri un ministriem, es vēlētos viņus iedrošināt iedibināt vietējo investīciju platformu, kas nozīmē, ka tajā būtu gan valsts, gan privāto investoru līdzekļi, kurus saliekot kopā varētu pretendēt uz Eiropas Investīciju fonda atbalstu. Šī jaundibinātā platforma varētu neatkarīgi izvēlēties projektus un arī piedāvāt finansējumu vidējiem un mazajiem uzņēmumiem. Otrs mans vēstījums būs īpaši privātajam sektoram par to, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fonds nozīmē riska finansēšanu. Ja ir privātie investori, kuriem tas ir nepieciešams, tad fonds ir šim nolūkam. Un trešā ziņa ir vidējiem un maziem uzņēmumiem, kā arī riska kapitāla fondiem – mēs dubultosim to naudas daudzumu, kuru Eiropas Investīciju banka piedāvās riska kapitāla finansēšanai. Es tiešām ceru, ka arī Latvijas uzņēmumi to izmantos.

Vai jūs redzat tos laukus, nozares, kurās Latvijas uzņēmēju projekti būtu īpaši sekmīgi?

Godīgi sakot, es īsti nezinu, kādas Latvijā ir lielākās vajadzības un prasības, un tas ir ļoti atkarīgs no privātajiem investoriem, tā kā Eiropas Stratēģisko investīciju fonds ir domāts pirmkārt tieši viņiem. Daudzviet cilvēki domā, ka fonds var atbalstīt valsts projektus, bet tas tā nav. Mēs gribam izmantot šo Eiropas naudu, lai dalītu risku ar investoriem un tādejādi mobilizētu privāto naudu reālajā ekonomikā. Tieši riska finansēšana ir tas, kas Eiropai patlaban ļoti pietrūkst, un tajā palīdzot mēs vēlamies mudināt privāto sektoru vairāk investēt reālajā ekonomikā.

Kad jūs sakāt riska finansēšana, kuri sektori Eiropā patlaban tiek uzskatīti par riskantajiem?

Risks nozīmē ļoti daudzas dažādas lietas. Vairākās valstīs vāja ekonomika sadārdzina finansēšanu, dažos gadījumos, piemēram, investēšana jaunajās tehnoloģijās tiek uzskatīta par augsta riska projektu, tāpat kā lielas, ilgtermiņa investīcijas enerģētikā. Eiropas Stratēģisko investīciju fonds piedāvās atbalstu arī investīcijām digitālajā infrastruktūrā, enerģijas starpsavienojumos, atjaunojamās enerģijas sektorā un tā tālāk. Pamatā Eiropas Stratēģisko investīciju fonds aizdod naudu, īsteno kapitāla ieguldījumus vai garantē privātajam sektoram atbalstu ilgtermiņa stratēģiskās investīcijās.

Cik draudzīgs šis fonds būs mazajām valstīm, piemēram, Baltijai, kurai var pietrūkt spēka, resursu pieteikt pietiekami konkurētspējīgus projektus un cik lielas garantijas ka atkal lielās valstis – Francija, Vācija nebūs pirmās?

Viss būs atkarīgs no privātā sektora aktivitātes. Ja privātie uzņēmēji domā, ka viņiem vajag palīdzību riskantos finansējumos, tad viņi var taisnā ceļā pieteikties Eiropas Stratēģisko investīciju fonda līdzekļiem. Ir ļoti svarīgi saprast, ka šajā gadījumā valdībām nav kontroles funkcijas un, ka privātie uzņēmumi var nepastarpināti pieteikties šiem resursiem. Taču valsts sektors spēlē lomu tajā ziņā, ka izveido vietējo starpnieku, kurš strādā finansējumu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuri nevar tieši pieteikties lielajā fondā, taču to var darīt, piemēram, komercbankas, vai nacionālās bankas vai riska kapitāla vai citi fondi, kas, iegūstot atbalstu no Eiropas Stratēģisko investīciju fonda līdzekļiem, tos tālāk izsniedz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. 

Par šo tā saucamo „Junkera” tātad Eiropas Komisijas prezidenta vārdā dēvēto plānu ir bijušas dažādas reakcijas, un ir kritiķi, kuri saka, ka arī ar šiem 300 miljardiem eiro, kurus paredzēts iepludināt ekonomikā, piesaistot privāto uzņēmēju naudu, tik un tā nepietiks, lai uzsildītu Eiropas ekonomiku. Vai jūs pats par 100 procentiem esat pārliecināts, ka tas izdosies?

Jā, es ļoti stipri ticu. Plānā ir trīs lietas – pats investīciju fonds, tad projektu portāls, kurā valsts un privāto uzņēmēju kopīgo projektu veicinātāji var darīt zināmas savas idejas un tādā veidā iegūstot lielāku redzamību un piesaistīt privātos investorus, un trešā lietā – iekšēja tirgus padziļināšana un paplašināšana. Un tieši šī trešā lieta patiesībā ir vissvarīgākā, jo tās nolūks ir saskaņot Eiropas Savienības, piemēram, kapitāla, digitālo un enerģijas tirgu. Tas stiprinās Eiropas konkurētspēju un dos lielāku iespēju mazajiem un vidējiem uzņēmumiem īstenot pārrobežu tirdzniecību. Ir taisnība, ka 300 miljardi eiro trīs gados nav pietiekami, taču tas ir tas, ko var darīt Eiropas Stratēģisko investīciju fonds. Mēs cenšamies izmantot valsts resursus ļoti efektīvi, lai mobilizētu privāto naudu Eiropas ekonomikā, un tā ir tikai daļa no risinājuma. Fonds viens pats uzreiz vienā piegājienā visu nemainīs.

Kādas vēl ir iespējas atdzīvināt Eiropas ekonomiku?

Manuprāt iekšējais tirgus ir visefektīvākā un vissvarīgākā investīciju plāna daļa. Ja paraugāmies, piemēram, uz digitālo tirgu. Tas Eiropas Savienībā nav saskaņots. Mums joprojām ir 28 dažādi autortiesību, datu aizsardzības un pievienotās vērtības nodokļa režīmi. Tas nozīmē, ka Eiropas kompānijām ir ļoti sarežģīti īstenot pārrobežu tirdzniecību un patērētājiem šīs preces iegādāties. Manuprāt, iekšējā tirgus padziļināšanai un paplašināšanai būs vislielākā ietekme uz Eiropas Savienības ekonomiku. Mums ir arī jāparūpējas par valsts finansējumu, jo tas ir priekšnosacījums investīcijām. Investoriem, tāpat kā vienkāršajiem pilsoņiem ir nepieciešama drošība un pārliecība, brīdī, kad viņi nolemj, vai tērēt vairāk, vai mazāk.

Runājot par Somiju – valsti, kuru jūs pats pazīstat vislabāk. Jūs vēl nesen bijāt zeme ar visaugstāko – „trīs A” kredītreitingu. Tagad tas ir samazināts. Kā jūs redzat, kā šis investīciju plāns varētu palīdzēt, piemēram, jūsu paša Somijai?

Somijai ir labas iespējas iegūt no šā plāna. Pirmkārt, iekšējā tirgus attīstības dēļ, jo Somija ir ļoti uz eksportu orientēta ekonomiku. Otrkārt, Somijā ir nepieciešams īpaši kapitāla finansējums mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Mēs tagad cenšamies nodibināt šo starpnieku, kurš palīdzētu strādāt ar fonda naudu. Treškārt, lielu lomu varētu spēlēt Ziemeļu Investīciju banka, kas ir kopīga Ziemeļu un Baltijas valstīm. Tā varētu kalpot par reģionālu investīciju platformu, kas varētu veltīt daļu resursu augstāka riska privātajiem projektiem un pieteikties uz Eiropas Stratēģisko investīciju fonda līdzekļiem.”

Runājot par bezdarbu, kas arī ir jūsu lauciņš, ko jūs varat prognozēt cilvēkiem, kas izmisīgi meklē darbu Latvijā, vai Spānijā. Vai tuvākajos gados šis ļoti augstais bezdarba līmenis Eiropā joprojām saglabāsies?

Situācija ar nodarbinātību kopumā uzlabojas, taču daudzās valstīs bezdarbs joprojām ir nepieņemami augsts. Tie nav tikai skaitļi, tie ir reāli cilvēki, kas to ļoti tieši izjūt savā personiskajā dzīvē. Mums īpaši jācenšas palīdzēt jauniem cilvēkiem vai nu iegūt izglītību vai darbu vai iespēju apmeklēt kursus. Mēs nevaram atļauties zaudēt šo jauno cilvēku darba rokas. Šis būs pirmais gads, kopš ilgiem laikiem, kad visu Eiropas Savienības valstu ekonomikas rāda izaugsmi un tam būtu jāpalīdz arī nodarbinātībā. Bet, protams, tas tomēr prasīs laiku atgriezties tajās laimīgajās dienās, kad bezdarbs patiešām bija zems. Arī tādēļ mēs centīsimies pamatīgi strādāt ar investīciju plānu.

Sešdesmitajos gados Somijā bezdarbs kādu brīdi bija tikai 0,7 procentus liels. No šodienas perspektīvas raugoties tas patiešām izskatās neticami. Vai jūs ticat, ka kaut ka stāds varētu atkārtoties?

Kāds ir teicis, ka ilgtspējīgs bezdarba līmenis ir starp trim un četriem procentiem, jo vienmēr ir vajadzīga situācija, kad kāds meklē darbu un darba devējs meklē darbiniekus. Tad darba tirgus ir dinamisks. Taču, jā, arī tik zems bezdarba rādītājs ir iespējams, ja vien visu dara pareizi, fiskālās politikas iedrošina cilvēkus strādāt un tiek veicinātas investīcijas. Vēl viena lieta, kas izmainīs bezdarba efektu, būs novecošanās. Eiropā ar katru gadu samazinās darba spējīgo cilvēku skaits. Tas ir milzīgs izaicinājums, jo arvien vairāk būs tādu cilvēku, kam vajadzēs palīdzību un mazāk būs to, kas iemaksās sociālajā budžetā. Līdz ar to ir ļoti svarīgi, ka visiem tiem cilvēkiem, kuri var strādāt, ir darbs.

Daudzās valstīs šis ir ļoti jūtīgs jautājums, taču, vai Eiropai šajā situācijā palīdzētu imigrantu uzņemšana?

Tas palīdzētu un mums ir vajadzīga lielāka imigrācija. Tas nu ir fakts. Mums ir jādzīvo daudz multikulturākā vidē. Pirmkārt, tā ir mūsu cilvēciskā atbildība par cilvēkiem, kas cieš un meklē patvērumu, un otrkārt, mums ir arī jābūt atvērtākiem tiem imigrantiem, kas ierodas mūsu valstīs, lai strādātu. Mums ir vajadzīgs darba spēks, jo Eiropa noveco. Pat tad, ja daudzās valstīs, kas cieš no bezdarba, šī šķiet pavisam neaktuāla problēma, taču ar gadiem, ka jau sacīju, darba roku daudzums saruks un tā būs milzīga slodze mūsu sociālajai sistēmai.

Kopumā ņemot, cik interesanta Eiropas Savienība patlaban ir ārvalstu investoriem?

Tā ir diezgan interesanta. Piemēram, Ķīnas investīcijas Eiropā aug. Eiropa ir labāka, nekā mums patlaban šķiet. Protams, ir dažādi izaicinājumi, īpaši dažās dalībvalstīs, kur ir slikta fiskālā situācija. Ekonomikā lielu daļu nosaka psiholoģija. Pat tad, ja ekonomika pieaug, mēs joprojām esam krīzes noskaņojumā, taču, ja sāk kustēties investīcijas, viena, otra kompānija palielinās, investē, tas rada tādu atmosfēru, kurā arī citas seko šai virzībai. Līdz ar to ar investīciju plānu mēs cenšamies ietekmēt arī Eiropas privātā sektora psiholoģiju.

Baltijā ir pētījumi, kas apliecina, ka līdz ar Krievijas agresiju Ukrainā, privātie uzņēmēji piebremzē ar investīcijām. Vai jūs saredzat, ka tam ir liela ietekme šajā reģionā, Baltijā, arī Somijā?

Pilnīgi noteikti tam ir negatīva ietekme. Dažādās valstīs tas ir ļoti atšķirīgi, bet visvairāk to jūt, protams, Ukrainai tuvākās valstis. Nedrošība samazina pārliecību, kas ir priekšnosacījums ilgtermiņa investīcijām. Taču mēs esam vērojuši arī ļoti interesantu tendenci, proti, ka kompānijas, kas ir pazaudējušas tirgu Ukrainā vai Krievijā, ir spējušas atrast biznesa partnerus citās pasaules vietās. Tā ir, piemēram Polijā, kur man stāstīja, ka viņu produktivitāte un ienākumi pat šādā veidā ir palielinājušies. Protams, ir kompānijas, kuras šajā situācijā ļoti cieš.

Ja Eiropas investīciju plāns strādās labi, kādas izmaiņas trijos gados mēs varētu sagaidīt?

Pirmkārt, es ceru, ka mēs redzēsim lielāku pārliecību biznesā. Tas nozīmē, ka pieaugtu investīciju līmenis un līdz ar to lielāka drošība par nākotni. Es ceru, ka mums izdosies mobilizēt resursus arī no citām pasaules vietām, parādot, ka Eiropas ekonomika aug ātrāk, nekā iepriekš, un līdz ar to augs arī patērētāju uzticība. Pakāpeniski mēs izveidotu daudz iedrošinošāku vidi gan ārvalstu, gan vietējām investīcijām.

Kādu iespaidu uz investīciju vidi atstāj diskusijas par Lielbritānijas iespējamu izstāšanos no Eiropas Savienības?

Jebkas, kas rada nenoteiktību allaž ir slikti ekonomikai. Taču es ceru, ka mēs ļoti konstruktīvi varam risināt šo jautājumu. Mums ir nepieciešama Lielbritānija Eiropas Savienībā un Lielbritānijai ir nepieciešama Eiropas Savienība. Tagad, kad mums ir ambiciozi plāni iekšējā tirgus stiprināšanai, tas varētu būt viens no pamudinājumiem britu cilvēkus padomāt, jo Apvienotajai Karalistei šis allaž ir bijis ļoti aktuāls jautājums. Es ļoti vēlētos, ka mēs kopā ar Lielbritānijas valdību varētu šo jautājumu atrisināt cik drīz viens iespējams, lai izvairītos no tās negatīvās ietekmes, ko varētu atstāt šī nenoteiktība.

Tāpat klajā tiek laista grāmata, kas ir kā atskaite par padarīto. "Tur ir daudz maģisku likteņa lēmumu. Varam arī padomāt, ko mēs esam izdarījuši šajā 51. gadā," saka Lancmanis, norādot, ka jau 51 gadu viņš strādā pilī.

Raksturojot Rundāles pili, Lancmanis saka, ka mājas ir to kādreizējo iemītnieku atspulgs: ir mājas, kas smaida, un ir mājas, kur cilvēki mirst. Tās labāk ir nojaukt, saka Lancmanis. Par Rundāles pili gan viņš saka, ka "Rundāles pils ir kā kaprīza dāma, kas tomēr ir dzimusi zem laimīgas zvaigznes". Pēdējos gados varot just, ka pils vēlas, lai to aprūpē.

Komentējot arī dažādos pasākumus un dzimšanas dienas svinības, kas notiek Rundāles pilī, Lancmanis uzsvēra, ka šie pasākumi sniedz daļu no ieņēmumiem, kas pilij ir vajadzīgi. Turklāt viņam šķiet, ka pils ir priecīga, ka tajā atkal ir čalas, mūzika un koncerti - tad ir sajūta, ka pils atdzīvojas.

Rundāles pilij šogad aprit 279 gadi. Tā ir saņēmusi Arhitektūras gada balvu par 50 gadus ilgušo un tagad pabeigto restaurāciju.

Dolgopolovs gan atzina, ka nav drošs, ka viņš vai vēl kāds cits jau no izvirzītajiem kandidātiem varētu kļūt par Valsts prezidentu. Viņš norādīja, ka pat "Saskaņa" varētu mainīt savu balsojumu - intervijā raidījumam "Rīta Panorāma", jautāts, vai partija varētu atbalstīt kādu citu kandidātu, Dolgopolovs atteica: "Laiks rādīs". Viņaprāt, neviens kandidāts šobrīd nevar rēķināties ar pietiekami lielu parlamentāriešu atbalstu, lai kļūtu par prezidentu.

Dolgopolovs arī komentēja savas palīdzes Elizabetes Krivcovas darbību, uzsvērdams, ka viņa nekad nav rīkojusies pret Latvijas valsts interesēm. Krivcova ar cilvēktiesībām nodarbojas kā ar hobiju, komentēja Dolgopolovs.

"Nevar teikt, ka mana palīdze ir pretlatviski noskaņota un viņas aktivitātes būtu vērstas pret Latvijas valsti, Latvijas tautu, tās pastāvēšanu un eksistenci," sacīja Dolgopolovs.

Intervijā Latvijas Radio Sergejs Dolgopolovs pauda viedokli, ka "šajās prezidenta vēlēšanās, visticamāk, neredzēsim līdzīgus aizmuguriskos manevrus kā iepriekšējās prezidenta vēlēšanās, kur par spīti solījumiem atbalstīt Valdi Zatleru, reāli balsojot, tas netika darīts." Tomēr jautāts, vai prezidenta kandidātam ar šobrīd solīto lielāko atbalstu – Raimondam Vējonim - izdosies savākt arī lielāko balsu skaitu, Dolgopovs nebija par to pārliecināts.

Jau ziņots, ka Valsts prezidenta amata pretendentu loks nedēļu pirms oficiālo pretendentu sarakstu iesniegšanas paplašinās. Trešdien vairāku frakciju deputāti izvirzīja tiesneša Egila Levita kandidatūru.

Pirmdien Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) uz Valsts prezidenta amatu nolēma virzīt aizsardzības ministru Raimondu Vējoni. Atbalstu Vējonim pauda arī koalīcijas vadošā partija "Vienotība".

Parlamentā opozīcijā esošā partija "No sirds Latvijai" par savu kandidātu nosaukusi partijas pārstāvi Saeimas deputātu Gunāru Kūtri, savukārt Latvijas Reģionu apvienība - partijas līderi Saeimas deputātu Mārtiņu Bondaru.

Pašreizējais prezidents Andris Bērziņš aprīļa pirmajā pusē pavēstīja par nekandidēšanu uz Valsts prezidenta pilnvaru otro termiņu.

Oficiāla Valsts prezidenta amata kandidātu izvirzīšana sāksies 19.maijā. Valsts prezidentu slēgtā balsojumā vēlēs 12.Saeima. Valsts prezidenta vēlēšanas Latvijā plānotas maija beigās, jūnija sākumā.

Mārīte Seile: Jaunais atalgojuma modelis ir ārkārtīgi svarīgs, ja mēs raugāmies visas Latvijas griezumā. Šobrīd ir tā, ka skolotājs, strādājot dažādās vietās Latvijā un veicot ļoti līdzīgu darbu, var saņemt līdz pat 60% atšķirīgu atalgojumu, un, ja mēs raugāmies uz skolām kā uz vienu lielu sistēmu un valsts no savas puses pārskaita pašvaldībām mērķdotāciju, lai samaksātu skolotājiem algas, algu sadalījums šobrīd Latvijā ir ļoti negodīgs. Līdz ar to sistēmai kopumā šis jaunais atalgojuma modelis dod pilnīgu skaidrību par to, cik un kam skolā tiek maksāts, un līdz ar to padara šo sistēmu prognozējamu. Kāpēc tas svarīgi? Tas ir svarīgi tā iemesla dēļ, ka

tiek nebeidzamas reizes atkārtos, ka izglītības kvalitāte ir tik laba, cik labi ir tās skolotāji, un alga ir viena no sastāvdaļām, lai cilvēki izvēlētos kļūt par skolotājiem, un jāteic, ka aizvadītajos gados ir bijis daudz spekulāciju, cik cilvēks saņem. Ar šo atalgojuma modeli mēs vēlamies sabiedrībai ļoti skaidri pateikt, cik un par ko skolotājs saņem.

Vai vienai amata pilnai vienībai sanāks pasniegt vairāk stundu nekā līdz šim vienai likmei?

- Šie nav salīdzināmi lielumi, jo kā gan mēs varam salīdzināt šos lielumus, ja dažās skolās skolotājiem maksā tikai par stundu vadīšanu, bet citās maksā arī par citiem pienākumiem?

Bet šobrīd ministrija ir aprēķinājusi amata vienību skaitu skolām un izsūtījusi tām, un skolas sūdzas, ka amata vienību skaits ir par mazu, lai izpildītu mācību plānu. Tad viņi izsecina, ka stundas būs jāpasniedz vairāk.

- Par amata vienībām ministrija runā patiešām individuāli ar katru skolu, kura saka, ka amata vienību ir par maz, jo ministrijas aprēķins ir balstīts vidēji pieņēmumos, cik daudz skolotāju uz vienu skolēnu varētu būt skolā, un arī uz normatīvajos aktos noteikto paredzēto stundu skaitu katrā vecuma grupā. Tas, kas ir jāņem vērā, ka patiesi ar šo atalgojuma modeli viens no pirmajiem soļiem, kas tur ir ietverts, ministrija pasaka, cik skolotājiem vajadzētu būt, lai īstenotu mācību programmu atkarībā no skolas lieluma. Un var gadīties situācijas, ka kādā skolā, kur šobrīd ir bijis vairāk skolotāju, ministrijas piedāvājums ir mazāks, un šeit ir aspekts, ko min arī valdības pieprasījums, ka modelim ir jābūt saistītam ar strukturālajām reformām, jo caur šo modeli mēs arī nepieļaujam diemžēl situācijas, kad mazam skolēnu skaitam ir ļoti liels skolotāju skaits skolā, bet tas nenozīmē, ka nav iespējams īstenot mācību programmu.

Vai šobrīd skolotāju skaits valstī ir pārāk liels?

- Atkal - šis jautājums nav tik vienkārši traktējams, jo mums ir jāņem vērā, ka ir ļoti daudz skolotāju, kas strādā vairākās skolās un ļoti lielās slodzēs, un ir arī skolotāji, kas strādā nepilnu laiku. Un līdz ar to šis salīdzinājums nav tik vienkāršs, bet

līdz ar jaunā modeļa ieviešanu var būt skolas, kurās ir nepieciešams vairāk skolotāju, un tikpat lielā mērā skolas, kur var būt nepieciešams mazāk skolotāju, kas strādā uz vienu slodzi, salīdzinot ar šī brīža situāciju.

Kā mainīsies skolotāju atalgojums? Tieši kā - vai tas palielināsies vai samazināsies?

- Atkārtoju vēlreiz, līdz šim sistēma ir bijusi totāli nesakārtota. Cilvēki par līdzīgu darbu varēja saņemt līdz pat 60% atšķirīgu atalgojumu, kas nozīmē, ka viens skolotājs varēja saņemt, pieņemsim, 1000 eiro, cits skolotājs citā skolā par līdzīgu darbu varēja saņemt 600 eiro par šādu pašu darbu.

Un cik viņi varētu saņemt šobrīd, pēc reformas?

- Šobrīd par 36 stundu darbu ministrija piedāvā tā saukto trepes modeli, kur mazākajās skolās ir atalgojums 800 eiro bruto, kas nozīmē ar nodokļiem, un lielajās skolās par 36 stundu darbu 1000 eiro bruto. Šī atšķirība nav tā iemesla dēļ, ka skolotājs lielā skolā ir labāks nekā skolotājs mazā skolā, bet šī atšķirība ir tā iemesla dēļ, jo ir pavisam skaidrs, ka, ja klase ir liela, tad ir daudz vairāk mājas darbu labošanas, saziņas ar skolēniem.

Viens no galvenajiem uzstādījumiem Jums ministres amatā vienmēr ir bijis uzsvars uz izglītības kvalitāti. Vai šajā atalgojuma modelī arī ir iestrādāts kāds mehānisms, kā var atalgot kvalitatīvākos skolotājus?

- Jau šobrīd eksistē tā sauktā kvalitātes piemaksa. Mērķis ir šo kvalitātes piemaksu arī saglabāt, bet, sākot no jaunā mācību gada, strādāt pie šīs sistēmas uzlabošanas, lai novērstu tās nepilnības, kas šajā kvalitātes piemaksas sistēmā ir bijušas līdz šim un ko esam saņēmuši kā sūdzības no skolu vadītājiem.

Kādas ir šīs nepilnības?

- Šīs nepilnības ir galvenokārt saistītas ar to, ka daudzviet - un tagad es varu atsaukties tikai uz skolu vadītājiem -, ka šī skolotāju kvalitāte nav bijusi izvērtēta pēc būtības, nav ņemts vērā vecāku viedoklis, bet daudzviet tā ir bijusi tikai formalitāte.

Tātad pie tā Jūs strādāsiet, lai kaut kā arī direktori varētu diferencēt savā skolā atalgojumu?

- Kā es minēju, jā, tas ir paredzēts, strādājot pie šo kvalitātes pakāpju sistēmas pilnveides.

Par finansējumu. Šobrīd Ministru kabineta noteikumu projektā ir minēts, ka šogad būs vajadzīgi aptuveni deviņi miljoni eiro. Vai būs šī nauda?

- Atbilde, protams, uz šo brīdi vēl nav saņemta. Mēs dzīvojam saistītā telpā, kur sistēmā ir ne tikai skolotāji, bet ir arī medmāsas, policisti un daudzi citi Latvijas iedzīvotāji. Neapšaubāmi, ka man kā izglītības un zinātnes ministrei un kā vienai no valdības locekļiem būs jārespektē arī kopējā situācija valstī un pieejamie resursi.

Mēs pildām šobrīd Izglītības un zinātnes ministrijas doto solījumu, ka mēs strādāsim līdz mācību gada beigām pie jauna modeļa izveides. Iesniegsim šo priekšlikumu Ministru kabinetā līdztekus arī nepieciešamā finansējuma pieprasījumam, un lēmums tad par finanšu pieejamību jau patiešām ir valdības kopējs lēmums.

Kādi šobrīd ir signāli no valdības - vai varētu būt šī nauda? Vai Jūs esat runājusi ar Straujumas kundzi pēdējā laikā?

- Jā, mēs esam runājušas ar Straujumas kundzi. Es neesmu saņēmusi skaidru nē. Kā zināms, ir rezervēti trīs miljoni šim gadam, kas nav pietiekami, lai ieviestu modeli tādu, kāds tas ir izstrādāts šobrīd, un es patiešām ceru uz turpmākām sarunām gan ar premjeri, gan, protams, ar Finanšu ministriju.

Iepriekš bija izskanējis, ka varētu šo modeli ieviest daļēji, ja nepietiek finansējuma. Vai šāda iespēja joprojām tiek apsvērta?

- Daļēja ieviešana ir teorētiski iespējama, bet mēs neesam pieņēmuši lēmumu par konkrētiem soļiem.

Ja nebūs deviņu miljonu, bet paliks šie trīs miljoni, vai tad joprojām jūs mēģināsiet šo modeli ieviest, vai arī jūs to atliksiet?

- Ar trim miljoniem modeli ieviest pilnā apmērā nav iespējams, jo tad tas nozīmētu ļoti ievērojamu naudas pārdali sistēmā, kas nozīmē, ka ļoti liela daļa skolotāju, kuri šobrīd ir saņēmuši algas, saņemtu mazākas algas, lai nolīdzsvarotu tās papildu vajadzības, kuras mēs esam iestrādājuši modelī.

Jo vēlos minēt, ka šis modelis ir arī veidots, domājot par mācību kvalitāti skolā, un ir iecerēts papildus atalgojums, salīdzinot ar šī brīža situāciju, arī atbalsta personālam - logopēdiem, psihologiem lielākā apmērā, nekā tas ir šobrīd, un tie ir tie iemesli, kāpēc mums arī ir vajadzīgs papildu finansējums.

Pagājušajā nedēļā Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA)  solīja aiziet no pedagogu algu modeļa izstrādes darba grupas, jo to tur neuzklausot. Kāda ir bijusi, Jūsuprāt, sadarbība ar LIZDA?

- Sadarbība ar LIZDA ir bijusi gana konstruktīva, un arī nedēļas sākumā mums bija vēl viena tikšanas ar LIZDA vadību, un pēc šīs sanāksmes LIZDA vērtējums bija pozitīvs, atzīstot, ka modelis nav ideāls, bet tas ir gana labs, lai to varētu ieviest jau šogad un turpmākos gadus strādāt pie uzlabojumiem. Tā bija saruna nedēļas sākumā. Mums ir iecerēta vēl viena saruna jau ar LIZDA valdi, un šobrīd patiešām saziņa gan ar LIZDA, gan ar ļoti daudziem skolu vadītājiem, direktoru arodbiedrību notiek dienu dienā. Mēs ņemam vērā tiešām konstruktīvos priekšlikumus, priekšlikumus, ko mēs redzam, ka varētu ieviest, arī ņemot vērā finanšu ierobežojumus, bet pavisam skaidrs, ka tai skaitā finanšu ierobežojumu dēļ mēs nevaram uzbūvēt absolūti ideālu modeli, kur katrs varētu saņemt tik lielu algu, cik katrs individuāli vēlētos.

Bet par direktoru arodbiedrību - Latvijas Izglītības vadītāju asociācija lēma rosināt modeli atlikt uz gadu. Vai šādu iespēju jūs esat apsvēruši?

- Atkal [jāsaka] - mēs nedzīvojam izolētā valstī, un pārmaiņas notiek katru dienu. Ja būs pašu skolotāju, direktoru, arodbiedrības, visu pieprasījums modeļa ieviešanu atlikt uz gadu, tad šis priekšlikums tiks ļoti nopietni apsvērts.

Bet Jūs pieļaujat šādu iespēju, vai arī Jūs ļoti vēlētos, lai tas modelis tiktu ieviests tieši šogad?

- Ja būs pieejams finansējums, tad es domāju, ka ir iespējams modeli ieviest šogad.

Bet ja finansējuma nebūs?

- Tad nebūs arī modeļa šogad.

Vēl vēlos pajautāt par jūsu politisko darbību. Jūs jau pusgadu esat izglītības ministre, bet joprojām neesat iestājusies partijā. Vai jūs plānojat iestāties „Vienotībā”?

- Es neesmu apsvērusi šo iespēju, jo ir bijis ļoti daudz darba tiešajos darba pienākumos, un man jāatzīst, ka nav bijis arī no „Vienotības” tādas speciālas uzrunāšanas.

Vai Jūs vēlētos, lai Jūs uzrunā, lai Jūs iestājaties partijā?

- Šī nav man prioritāte šobrīd.

Paldies Jums par sarunu!

- Paldies.

*

"Man ir jārespektē kopējā situācija valstī un jāraugās uz situāciju budžeta kontekstā un valsts iespēju kontekstā. Šīs ir sarunas ar Finanšu ministriju, ar premjeri, lai mēs saprastu līdz mācību gadam, vai mēs varēsim naudas dēļ ieviest modeli. Skaidrs "nē", nav pateikts," tā intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta Panorāma" trešdien sacīja izglītības ministre. Seile teica, ka nevar apliecināt, ka atsevišķiem skolotājiem alga nesamazināsies, jo atalgojuma aprēķināšanas principi dažādās pašvaldībās pašlaik ir ļoti atšķirīgi un šis būs arī mēģinājums to izlīdzināt.

Jau ziņots, ka valdība ministrijai uzdevusi izstrādāt jaunu pedagogu darba samaksas modeli, lai izveidotu caurredzamu pedagogu atalgojuma aprēķina metodiku, ko Izglītības un zinātnes ministrija apņēmusies paveikt līdz 1.jūlijam, bet modeli ieviest no 1.septembra. Šogad tam papildus nepieciešami desmit miljoni eiro, bet nākamgad 30 miljoni eiro.

Trešdien situāciju savā padomes sēdē pārrunās Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība.

Uģis Lībietis: Grestes kungs, paldies, ka piekritāt šai intervijai! Pirmais jautājums tāds privāts – Latvijā mēs esam pieraduši jūs saukt par Pēteri. Bet kā Jums pašam labāk patiktu – Pīters vai Pēteris?

Pēteris Greste: Gan Pīters, gan Pēteris der. Es tomēr esmu Austrālijas latvietis un, ja cilvēki vēlas mani saukt manā latviešu vārdā, man nav iebildumu.

Pēdējā laikā ir bijis ļoti daudz interviju ar Jums un par Jums, par Jūsu aizturēšanu Ēģiptē un to, kā šie notikumi ir mainījuši Jūsu dzīvi. Bet kā viss notikušais ir mainījis Jūs kā žurnālistu?

Īstenībā tas ir ļoti labs jautājums. Kopš manas atbrīvošanas es kā žurnālists patiesībā neesmu strādājis.  Mūsu prāva joprojām turpinās un es joprojām esmu apsūdzētais. Līdz ar to, kamēr tiesa turpinās, man ir ļoti grūti darīt kaut ko kā žurnālistam.  Tāpēc man ir grūti teikt, kā notikušais ir mani ietekmējis. Taču es gribētu domāt, ka tas ir vairojis manu apņēmību arī turpmāk ievērot mūsu darba ētiku. Es pieļauju, ka es varētu kļūt piesardzīgāks par to, kur es strādāšu nākotnē.   Taču es ceru, ka es tomēr varēšu gatavot materiālus par jautājumiem, kuri mani interesē, neatkarīgi no politiskās situācijas kādā valstī. Man ir ļoti svarīgs jautājums par preses brīvību un mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai mūs neiebiedē un neattur no ziņošanas.

Jums ir bijusi apbrīnojama žurnālista karjera un Jūs esat strādājis daudzos karstajos punktos – Afganistānā, Sudānā, Tuvajos Austrumos. Taču šīs ir valstis ar atšķirīgu kultūru un atšķirīgām sabiedrībām, kā arī pavisam citu attieksmi pret presi. Kā ir Rietumu žurnālistam strādāt šādās valstīs un kādi ir lielākie izaicinājumi?

Strādājot kā Rietumu žurnālistam, ir gan daudzi plusi, gan mīnusi, gan daudzi izaicinājumi, gan  priekšrocības. Lielākais traucēklis ir tas, ka daudziem žurnālistiem pietrūkst padziļinātas izpratnes par to, kā šīs kultūras ir veidotas, kā darbojas sabiedrības. Ir vajadzīgs laiks, lai to izprastu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir labāk būt korespondentam, kurš ir bāzēts reģionā, nevis tikt iemestam vienā vai otrā valstī.  Afganistānā es pavadīju gadu, un man gribētos domāt, ka šajā laikā es sāku šo valsti labāk saprast. Tāpat es vairākus gadus esmu atspoguļojis notikumus Somālijā, Kongo un Dienvidāfrikas Republikā, tāpēc es domāju, ka labāk saprotu šos cilvēkus.

Vēl viena priekšrocība ir tāda, ka mēs kā ārzemnieki esam tā kā nedaudz izolēti. Vietējiem žurnālistiem, kuriem ir jāziņo par dažādiem notikumiem, ir jāņem vērā tas, ka viņiem tur būs jāturpina dzīvot. Tur ir viņu ģimenes un ir jārēķinās ar iespējamām sekām, jo apdraudēti ir ne tikai viņi paši, bet arī visi apkārtējie. Es esmu redzējis, kā ir cietuši mani kolēģi Somālijā. Daži no viņiem ir tikuši nogalināti, viņiem ir uzbrukts un tam ir bijis graujošs efekts. Tādā ziņā mums ir vieglāk. Taču konflikta zona ir konflikta zona. Vienmēr ir ārkārtīgi grūti ziņot, taču man ir bijusi šī lieliskā iespēja to darīt. Un, manuprāt, ir svarīgi, lai mēs to turpinātu darīt un nebaidītos. Manuprāt ir svarīgi, lai cilvēki par notiekošo uzzinātu ne tikai no medijiem vai tvitera, bet arī no reāliem un patiesi labiem žurnālistiem, kuriem ir spējas saprast un analizēt notiekošo.

Šī gada sākuma traģiskie notikumi Francijā, Charlie Hebdo” redakcijā parādīja mums, ka arī demokrātiskās un brīvās sabiedrībās pastāv ļoti šaura sarkanā līnija starp preses brīvību un visatļautību, starp vērtībām un aizspriedumiem. Vai šajās situācijās žurnālistiem vajadzētu kādā brīdī nodarboties ar pašierobežošanos? 

Manuprāt, mums kā žurnālistiem ir jāciena tie cilvēki, par kuriem mēs ziņojam un viņu kultūras jūtīgie jautājumi. Es varbūt pilnībā nepiekrītu veidam, kā „Charlie Hebdo” atspoguļoja islāmu, taču es pilnībā aizstāvu „Charlie Hebdo” tiesības to darīt. Jebkuram, kurš ir iesaistīts publiskās diskusijās, kuram ir sava ideoloģija, teorija vai idejas, ir jābūt gatavam pieņemt savu daļu cinisma. Satīra ir daļa no tā. Tas ne vienmēr ir jauki un ērti, taču mums ir jābūt pietiekami pieaugušiem, lai iesaistītos šādās debatēs un diskusijās. Manuprāt, lai cik arī cilvēkiem nepatiktu atsevišķi temati, šādām diskusijām mūsu sabiedrībā ir jābūt bez bailēm par iespējamiem uzbrukumiem. Veselīgu sabiedrību raksturo tieši vārdu apmaiņa un debates.  Ja mēs to aizliedzam, mēs paši nodarām ļaunumus sev.

Pēdējā gada laikā gan Latvija, gan Eiropas valstis, īpaši Austrumeiropas valstis, ir pakļautas informatīvajam karam saistībā ar notikumiem Ukrainā un Krievijas agresiju. Mūsu, žurnālistu, vidū mums ir bijušas diezgan asas diskusijas par to, vai žurnālistam vispār ir iespējams būt objektīvam, vai varbūt labāk ir būt neitrālam. Kāds ir Jūsu viedokli un kādām būtu jābūt žurnālista īpašībām?

Mums ir godīgi un atklāti jāatzīst, ka pastāv šis mīts par objektīvo žurnālistiku. Tādas nav! Man vienalga, cik labs žurnālists tu esi, bet  tu nekad nebūsi objektīvs! Nav tādas lietas kā objektīva patiesība.  Ja blakus stāvēs divi cilvēki un vēros vienu un to pašu notikumu, katram no viņiem būs ļoti dažādas atmiņas un dažādi stāstījumi.  Neviens nebūs pilnībā melojis, un nevienam arī nebūs pilnīga taisnība. Ikreiz, kad mēs uzdodam jautājumu, tam ir daļa subjektivitātes, jo ir arī tādi jautājumi, ko mēs neuzdodam. Nākas izvēlēties, ko mēs jautājam un ko nē, ko mēs ziņojam un ko atstājam ārpus ētera. Izvēlēties, kas ir svarīgāks un kas mazsvarīgāks – arī tā ir subjektīva izvēle. Tāpēc objektivitāte ir vienkārši mīts! Mums ir jāpārstāj mēģināt būt objektīviem, bet jākoncentrējas uz mūsu profesijas kopīgajiem pamatprincipiem – sabalansētību, precizitāti un godīgumu. Mums ir jāatstāj malā mūsu politiskie uzskati, taču mums ir arī jāsaprot, ka tie tomēr ir. Taču, ja jūs spējat parādīt abas stāsta vai konflikta puses, ja esat pret abām pusēm godīgs un šiem cilvēkiem ir sajūta, ka viņu viedoklis ir atspoguļots, neatkarīgi no tā patīk viņiem gala rezultāts vai nē… Ja jūs esat bijis precīzs, atspoguļojot datus, tad jūs esat darījis labu žurnālista darbu.

Tas ir ārkārtīgi grūti laikā, ja tava valsts ir ierauta konfliktā. Ir gandrīz neiespējami, ka kāds ukraiņu žurnālists par konfliktu viņu valstī varētu ziņot objektīvi. Gan ukraiņu, gan krievu žurnālists par notikumiem ziņos atšķirīgi. Tā ir politiskā realitāte, ar kuru mums ir jāsaskaras. Taču, tā vietā, lai mēs runātu par objektivitāti, mums vairāk vajadzētu domāt par godīgumu.

Šeit gribētos jautāt par Jūsu ierosināto vispārējo mediju brīvību hartu. Vai Jūs varētu par to pastāstīt ko vairāk?

Šī ideja radās man un manam kolēģim Baheram Mohamedam laikā, kad mēs bijām cietumā. Mēs domājām, kā mēs varētu labāk aizsargāt žurnālistus, kuri ir cietumā. Mēs sapratām, ka līgums vai vienošanās, kas būtu jāapstiprina valdībām, visticamāk, nedarbotos. Taču būtu nepieciešams kāds dokuments, kas piešķirtu žurnālistiem universālu aizsardzību – kaut ko labāku nekā pastāvošās vienošanās. Mūsu piedāvātā  preses brīvības harta noteiktu gan principus, pēc kuriem valdībām būtu jāaizsargā žurnālisti, gan atbildību, kāda būtu jāuzņemas pašiem žurnālistiem un viņu mediju organizācijām.  Iespējams, ka tā nav pareiza pieeja. Piemēram, ir ļoti daudz organizāciju, kuras saka, ka labāk būtu pievērst uzmanību pašreizējo dokumentu uzlabošanai, nevis radīt kaut ko no jauna. Mēs par to vēl daudz runājam. Ir skaidrs tikai tas, ka pašreizējā sistēma pienācīgi nestrādā. „Freedom House” norāda, ka preses brīvības situācija pasaulē pašlaik ir sliktākā pēdējo divdesmit, trīsdesmit gadu laikā. Tikai 14% cilvēku dzīvo valstīs, kur ir pilnībā brīva prese.  Tā ir septītā daļa no visiem planētas iedzīvotājiem. Katra valdība saka, ka tā tic preses brīvībai, taču, ja ir tik maz cilvēku, kas šo brīvību tiešām bauda, tad problēma ir ļoti liela un ir kaut kas jādara, lai to mainītu.

Vai Jūs domājat, ka šo mērķi vispār ir iespējams sasniegt? Ja mēs skatāmies ANO līmenī, tad  pati ANO Drošības padome ir izrādījusies gana bezzobaina un arī vairākas tās dalībvalstis ir to valstu sarakstā, kur preses brīvības nav.

Tā tiešām ir problēma, taču tas, ka kaut kas ir tiešām grūti sasniedzams vai pat neiespējams, nenozīmē, ka mums nevajadzētu mēģināt. Pat ja mēs nesasniegsim universālu preses brīvību, mēs būsim spēruši dažus mazus solīšus, lai lietas mainītu. Un tas būs tā vērts. Ziniet, ir tāds teiciens – ja jūs mērķējat uz zvaigznēm, varbūt trāpīsiet Mēnesim. Bet, ja jūs mērķēsiet tikai uz kalna galu, varat netikt pāri pirmajam šķērslim. Bet es uzskatu, ka mums ir jācenšas! Es piekrītu, ka būs grūti, jo ir ļoti daudz politisko spēku, kas mums pretojas.  Taču es šai idejai tiešām ticu, mums ir vajadzīgs mērķis un es nejustos apmierināts ar sevi, ja man šāda mērķa nebūtu! 

Jūs jau minējāt to, ka preses brīvības rādītāji daudzās valstīs samazinās. Es vēlētos Jūsu komentāru par šādu jautājumu. Iedomājieties situāciju, kad tiek izveidota komisija, kuras mērķis būtu uzraudzīt sabiedriskos mediju. Šādā komisijā darbotos vadošo politisko partiju pārstāvji, kā arī trīs lielāko reliģisko konfesiju pārstāvji. Galvenais arguments šādai uzraudzībai – gan politiskās partijas, gan reliģiskās konfesijas pārstāv lielu sabiedrības daļu, lai uzraudzītu medijus gan morālajos, gan citos jautājumos. Kā Jums tas izklausās?

Neizklausās īpaši labi. Parasti šādām grupām ir savas intereses, ko tās vēlas aizstāvēt, un tās cenšas uzspiest žurnālistiem cenzūru. Tas nenozīmē, ka šādu grupu ieguldījumu nevajadzētu ņemt vērā, taču, ja mēs tām piešķiram veto tiesības vai kontroles iespējas pār to, kas tiek pārraidīts, mēs galu galā varam nonākt pie cenzūras. Ir jāatceras, ka žurnālistikai nav jābūt draudzīgai. Mums nav kāds jāatbalsta – mums ir jābūt tādai dīvainai komandai. Mums ir jābūt tiem, kas uzdod sarežģītus jautājumus, izaicina politiķus un reliģiskās grupas. Un mums par to nebūtu jāatvainojas. No otras puses, mums kā sabiedrībai ir jābūt pietiekami pieaugušai, lai dotu vietu šādām diskusijām un viedokļiem, nebaidoties no tā, ka sabiedrība varētu sabrukt. Ja mēs politiķiem vai reliģiskajām organizācijām iedosim pārāk daudz varas pār to, ko dara žurnālisti, mēs sāksim tuvināties preses iegrožošanai. Un mēs nonāksim punktā, kur debates vairs nebūs iespējamas. Taču tāds ir žurnālistu darbs – panākt to, lai visas grupas darbotos kopā, lai visi varētu tikt izaicināti un kritizēti, bet sabiedrībai būtu iespējams izdarīt secinājumus. 

Varasiestādes Krimā viņam ir aizliegušas ierasties pussalā. Latvijas Radio tikās ar pazīstamo Krimas tatāru tiesību aizstāvi  Mustafu Džemiļevu viņa dzīvesvietā Kijevā, lai sarunātos par notiekošo Krimā un tās nākotni. 

Kas notika pirms gada, kā Jūs to atceraties? 

Mustafa Džemiļevs: Pirmkārt, kas attiecas uz referendumu, tas, protams, bija falsificēts. Bija zināms, ka neviens šo referendumu, kas sarīkots okupētā teritorijā, neatzīs. Tomēr Kremļa propaganda to turpina izmantot. Tika runāts, ka ir piedalījušies 82%. Bet patiesībā - un tās ir precīzas liecības - piedalījās tikai 34%. Un nav teikts, ka viņi visi nobalsoja par pievienošanos Krievijai. 

Tas bija vājš mēģinājums slēpt agresiju, ko viņi bija pastrādājuši. Tagad jau pats Putins atklāti stāsta, kā tas viss tika gatavots.   

Krimas tatāri - Krimas pamatiedzīvotāji šajā situācijā izrādījās paši aktīvākie. Viņi draudzīgi boikotēja šo referendumu. Mūsu aprēķini liecina, ka no 180 tūkstošiem, kam bija tiesības balsot, piedalījās tikai 900 līdz 1000 cilvēku. Tas ir tikai apmēram pusprocents. Vairums no viņiem naivi uzskatīja, ka viņi nobalsos par Krimas palikšanu Ukrainas sastāvā.. Proti, viņi tiešām noticēja, ka šis ir referendums. 

Protams, mums bija nopietnas bažas, ka okupantu galvenais sitiens būs pa Krimas tatāriem, un šīs bažas pilnībā piepildījās. Šobrīd Krimas teritorijā viņi galvenokārt cīnās pret Krimas tatāriem. Bet es neteiktu, ka visi pārējie iedzīvotāji atbalsta okupantus. Tālu no tā. 

Bet traģēdija ir tajā, ka no Krimas iedzīvotāju noskaņojuma, vēlmēm tagad vairs nekas nav atkarīgs. Pat ja kāds sāks runāt par jauna referenduma rīkošanu par Krimas statusu, tad tas jau tiks vērtēts pēc Krievijas Federācijas kriminālkodeksa panta kā aicinājums uz separātismu. Tas draud ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem. Tādēļ runas par to, ka Krimas iedzīvotāji paši sagribēs, tā nebūs. Galvenā cerība ir, ka rietumvalstu sankcijas būs tik efektīvas, ka piespiedīs Krieviju pašu pamest šo teritoriju. 

Kāda šobrīd ir situācija Krimā? Kas ir izmainījies šī gada laikā iedzīvotājiem, Krimas tatāriem? 

Mustafa Džemiļevs: Es teiktu, ka ir atgriezusies padomju vara tās sliktākajā variantā, nevis kā “perestorikas” periodā. Atgādina piecdesmitos gadus, kad nebija iespējams neko runāt. “Perestorikas” laikā varēja kaut ko runāt un pat publicēt. Tagad tā nav. 

Nav nekādu demokrātisku brīvību. Daži cilvēki kopā savāksies, un tas jau ir nelikumīgs mītiņš un lielas sodanaudas. Nesen cilvēki vienkārši nolika ziedus par godu slavenā ukraiņu dzejnieka Tarasa Ševčenko dzimšanas gadadienai, un tikai tāpēc, ka viņiem bija Ukrainas nozīmītes, jau piesien kriminālatbildību. 

Notiek kratīšanas, meklējot aizliegto literatūru un ieročus. “Aizliegtā literatūra” mums jau bija aizmirsts jēdziens no padomju laikiem, bet atkal ir atgriezies.

Runā, ka ir aptuveni 3000 grāmatu nosaukumi, kuras aizliegts lasīt un glābāt. Neviens nezin, kuras tieši grāmatas ir aizliegtas, un, ieejot jebkurā mājā, droši vien var atrast vairākas grāmatas, kas atrodas sarakstā. 

Sociālā situācija ir pasliktinājusies. Lai uzmundrinātu, sākumā viņi strauji pacēla pensijas un algas, bet tagad šīs algas atkal ir divas vai trīs reizes samazinātas. Cenas ir būtiski augstākas, daži produkti ir kļuvuši divas vai trīs reizes dārgāki. 

Kā jau visos totalitāros režīmos, labi dzīvo un lielu algu saņem policija, armijnieki. Vēl vakar man ziņoja skaitļus, ka, ja ārsti un pedagogi saņem apmēram 8 000 rubļu, tad militāristi, drošībnieki vai administrācijas ierēdņi - līdz 100 000. Proti, tas slānis, uz kura turas okupācijas vara, tiek ļoti labi piebarots.

Krimas tatāri ir smagākajā situācijā, jo ir diskriminācija attiecībā uz pieņemšanu darbā, viņi tiek uzskatīti par neuzticamiem. 

Un notiek milzīgs darbs, lai sašķeltu Krimas tatārus. Ir mēģinājumi likvidēt Medžlisu vai arī to pārformatēt, izveidot no rokas barojamu Medžlisu, Medžlisa vadībā ielikt cilvēkus, kas būtu paklausīgi okupācijas varai un paziņotu, cik viņi ir priecīgi būt zem Krievijas varas. Pagaidām viņiem tas neizdodas, bet tiek izmantotas dažādas metodes: draudi, šantāža, uzpirkšana. 

Jums tagad ir aizliegts braukt uz Krimu, bet Jūs droši vien sazināties ar tur dzīvojošajiem. Kādu viņi redz savu nākotni? 

Mustafa Džemiļevs: Nevar teikt, ka visi 100% Krimas iedzīvotāji tā domā, tur dzīvo dažādi cilvēki. Krimas tatāru domāšana, izturēšanās veids un attieksme pret okupācijas varu ir pavisam citāda nekā, teiksim, krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Jūs reti atradīsies cilvēku, kurš teiktu, ka tagad ir labi, kad ir Krievijas vara. Bet arī neizteiksies pret okupācijas varu, jo zina, ar ko tas viņiem var beigties. Es teiktu, ka iedzīvotāju saprātīgākā daļa gaida šī murga beigas. Viņi gaida, kad beidzot pienāks beigas šai okupācijai, un ir gatavi paciest jebkādas grūtības. 

Bet vai pienāks beigas? 

Mustafa Džemiļevs: Mēs ceram. Ticam. Esam pārliecināti. Jautājums tikai par termiņiem. Ir cilvēki, kas domā, ka tas ir uz ilgu laiku, līdz viņu mūža beigām, un tādēļ cenšas kaut kā pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Ir vēl arī ļoti neliela cilvēku grupa, kurus var saskaitīt uz roku pirkstiem, kas ļoti baidās, ka okupanti aizies. Jo šobrīd savu līdzcilvēku nicinājumu viņi jūt tikai aiz muguras, bet tad cilvēki viņiem spļaus tieši sejā. 

Bet vispār krievvalodīgie iedzīvotāji arī tagad sāk izprast. Tagad jūs tur neredzēsiet Krievijas karogu pārpilnību.

Kā Jūs vērtējat šī brīža valdības Kijevā politiku attiecībā uz Krimu? Un ko, jūsuprāt, vajadzētu mainīt? 

Mustafa Džemiļevs: Mēs diezgan bieži tiekamies ar Ukrainas prezidentu Petro Porošenko. Mēs runājam, bet diemžēl ne viss, ko runā prezidents, tiek izpildīts. Ne visi mūsu priekšlikumi tiek cauri. 

No mūsu skatu punkta, protams, vajadzētu izveidot Okupēto teritoriju lietu ministriju. Un izstrādāt Krimas atgriešanas stratēģiju. Tā pagaidām nav. 

Man ir jāsaka, ka it īpaši Krimas tatāri ļoti asi reaģē uz to, kā Ukraina izturas attiecībā pret Krimu. Ja kādās sarunās, vienošanos tekstos nav pieminēta Krima, tas tiek uztverts ļoti sāpīgi. Sākas runas, ka viņi mūs nodevuši, aizmirsuši, ka mēs vairs viņiem neesam vajadzīgi. Tādas, lūk, liekas. Es prezidentam par to teicu, un viņš pats visās savās uzrunās cenšas noteikti pieminēt Krimu. 

Mums ir arī ļoti svarīgi, lai par jautājumu pastāvīgi runā starptautiskās institūcijās. Lai Krimas jautājums nekļūst par kādu iesaldētu konfliktu kā Piedņestrā, Kalnu Karabahā. Jo tā mūsu tautai būtu katastrofa. 

Ja runājam par Krimas atbrīvošanas veidiem, tad mums pats nepieņemamākais ir kara ceļš. Jo šādā gadījumā Krimas tatārus sāks iznīcināt, pat ja viņi neizteiks simpātijas Ukrainai. Krimas tatāri nepieņem okupāciju un tiek uzskatīti par piekto kolonnu. Tāda, lūk, ir situācija.

Tādēļ mūsu pamata stratēģija ir Krievijas pilnīga izolācija, tās novešana līdz tādam stāvoklim, ka Krievija pati gribēs atbrīvot Krimu. 

Jūs esat teicis, ka Ukrainai ir jāpārtrauc piegādāt Krimai elektrība, ūdens, jāpārtrauc tirdzniecība...

Mustafa Džemiļevs: Par to es arī runāju ar prezidentu. Bet es nerunāju par blokādi. Es vienkārši pamatojos uz to, ka tiklīdz Krievija sagrāba Krimu, tā uzņēmās pilnīgu atbildību gan par pārtikas produktu piegādi, gan elektrību. Krievija droši vien neokupēja ar aprēķinu, ka mēs barosim un apgaismosim okupētu teritoriju. Tad lai arī pati par to uztraucas. 

Es saprotu, ka piegādāt pārtikas produktus no Krievijas ar lidmašīnām vai pār Kerčas šaurumu būs daudz dārgāk. Nu, tad lai pamaksā no sava budžeta, ja reiz izgāja uz šādu avantūru. Mums viņi nav jābaro. Tādēļ es domāju, ka jārīkojas šādi. 

Tas būtu smagi arī Krimas tatāriem.

Mustafa Džemiļevs: Tieši Krimas tatāri man visu laiku zvana un saka, kad jūs reiz izbeigsiet šīs piegādes? Cik ilgi jūs barosiet okupantus? Vai tur Kijevā nedomā? Viņi saka, ka mēs esam gatavi paciest, mēs vēl ne to vien esam pārcietuši. 

Krimas tatāri lieliski apzinās, ka viņiem nav perspektīvas okupētajā Krimā. Tādēļ viņi ir gatavi ciest grūtības, lai tikai ātrāk būtu brīvība. 

Ko Jūs domāja par pieņēmumiem, ka Kremlis grib iet tālāk uz Mariupoli, lai izveidotu sauszemes savienojumu starp Krimu un Krieviju? 

Mustafa Džemiļevs: Tādi plāni ir. Viņi ne tikai grib sauszemes savienojumu no Mariupoles līdz Krimai, bet vēl arī Hersonas apgabalu paņemt un Odesas apgabalu, un vispār atraut Ukrainu no Melnās jūras..

Es īpašu dramatismu šajos pieņēmumos neredzu, jo, manuprāt, jo tālāk Krievija pārvietosies iekš Ukrainas, jo tuvākas būs Krievijas beigas. 

Kā Jūs to domājat? 

Mustafa Džemiļevs: Tas veicinās šīs valsts sabrukumu. Es gan neesmu atbalstītājs tam, lai šī valsts sabrūk. Jo tā ir kodolvalsts, un draudus radīs tas, kura rokās nonāks šie kodolieroči. Es vēlos, lai Krievija ir demokrātiska valsts, bet savās robežās. 

Tad Jūs nezināt, nevarat pateikt, vai Krima tiks atgriezta Kijevas kontrolē? Kam ir jānotiek, lai tas notiku? 

Mustafa Džemiļevs: Pirmkārt, ir grūti paredzēt Krievijas soļus, ko tā darīs tālāk. Ja Krievijas vadība balstītos uz Krievijas valsts pamatinteresēm, tai vispār nevajadzēja ienākt Krimā. Jo tagad ir nodarīts tik liels kaitējums gan prestižam, gan ekonomikai, un vispār valstij. Tomēr Krievija to dara. Tādēļ, ko darīs, kādu soli šī valdība spers rīt, arī nekādi nevar paredzēt. 

Es balstos uz to, ka Krievijā veselajam saprātam tomēr ir jāgūst virsroka - līdz kādai robežai viņi galu galā to var paciest? Un, lai šos saprātīgos spēkus iedrošinātu beidzot rīkoties, ļoti vajag pastiprināt sankcijas. Tāpēc, ka šie noziegumi un teritorijas sagrābšana ir starptautisks noziegums, tas nedrīkst palikt nesodīts. 

Kā Jūs vērtējat to, ko dara Rietumi? Vai dara pietiekami, vai sankcijas pietiekamas? 

Mustafa Džemiļevs: Uzskatu, ka sankcijas ir acīmredzami nepietiekamas. Tās pat izskatās ļoti nekorekti attiecībā pret Ukrainu. Jo mēs 1994.gadā parakstījām Budapeštas memorandu par attiekšanos no kodolieročiem, pilnībā paļaujoties, ka tas mums garantēs drošību un teritoriālo vienotību. Bet, kad viena no garantētājvalstīm tā vietā, lai aizsargātu mūsu vienotību, pati sagrāba mūsu teritoriju, citām rietumvalstīm vajadzēja reaģēt asāk un izlēmīgāk. 

Bet mums saka, ka mēs nevaram jums dot ieročus, jo nevēlamies kara paplašināšanos - lūk, to mēs nesaprotam. Mēs taču nesakām, lai amerikāņu vai britu karavīri nāktu šeit karot. Nē, mēs runājam tikai par ieročiem. Bet pat tajā mums atsaka. Tur ar pašiem modernākajiem ieročiem iznīcina mūsu pilsoņus, bet mēs nevaram dot pretsparu, jo mums ieročus nedod. To mūsu ļaudīm ir grūti paskaidrot.

Taču Orbana rīcība ir savdabīga, viņš ir ļoti stūrgalvīgs un viņu pārliecināt ir ļoti grūti, atzina Spolītis.

Tiesa, Orbans mainīja savu viedokli un atteicās no ieceres ieviest interneta nodokli pēc tam, kad Budapeštas ielās izgāja vairāk nekā 100 000 cilvēku. Spolītis pieļāva, ka  Orbana valdība nebija rēķinājusies ar tik plašu nesamierinātību un pretestību jaunajam nodoklim. Taču vērtības mainās un internets ir viena no cilvēku vajadzībām, norādīja pētnieks.  

Ieva Upīte: - Sakiet, kā Jūs vērtējat šo laiku, 1925. gadu, kādi notikumi bija Latvijā un kāda loma bija radio šajā laikā?

Eduards Liniņš: - Latvija šai laikā ir, var teikt, nupat savu valstiskumu pirmo reizi ieguvusi, izveidojusies jauna nācija. Un zīmīgi ir tas, ka Latvijas Radio sāk savus raidījumus samērā drīz pēc tam, kad tas ir uzsākts lielākajās Eiropas valstīs. Dažādās Eiropas valstīs dažādi, bet tātad divdesmito gadu vidus arī ir tas laiks, kad sāk raidīt gan komerciāli, gan publiski, nu, toreiz nepārprotami valsts raidītāji gan Parīzē, Londonā, Berlīnē, Maskavā un arī Rīgas Radiofons. Un te mēs, es domāju, redzam pirmkārt to tendenci, ka Latvija uzskatīja par ļoti nozīmīgu turēt līdzi Eiropas attīstītākajām nācijām. Tas bija valsts varēšanas apliecinājums - arī sava nacionālā Radiofona nodibināšana.

- Kā vēsturiski bijušas un veidojušās radio un valsts attiecības?

- Man nav ļoti precīza priekšstata par to, kā veidojās radio un valsts attiecības Latvijas demokrātijas periodā. Toreiz, protams, nepastāvēja tādas publiskas kontroles institūcijas, kādas mums ir šobrīd. Protams, radikāli mainās radio un valsts attiecības tajā brīdī, kad Latvija pārstāj būt demokrātiska valsts līdz ar Ulmaņa apvērsumu 1934. gadā, kad, protams, radio kā tobrīd iedarbīgākais masu saziņas līdzeklis kļūst par nepārprotamu jaunā režīma ruporu. Nu, tas viens spilgtākais paraugs mums ir Latvijas Radio fonotēkā, tātad runa, ar kuru Kārlis Ulmanis uzrunā Latvijas tautu pēc tam, kad viņš ir atlaidis parlamentu un kļuvis par autoritāru vadoni.

Savukārt 1940. gadā jaunajam režīmam nenācās masveidīgi tūdaļ nomainīt visus radio profesionāļus tāpēc, ka viņi neprastu runāt jaunā režīma, nu jau padomju režīma ideoloģiskajā valodā, - viņiem nācās tikai nolikt priekšā mazliet jaunu režīma ideoloģisko klišeju komplektu. Bet tā izjūta par to, ka ir režīma noteikti rāmji, ir režīma noteikts pasūtījums, tā jau bija iestrādāta šajā Ulmaņa diktatūras periodā - par to, kā ir jāpaslavē vadonis, kā viņš ir jāsauc par mūsu brīvības garantu un vienotības nesēju, tautas apvienotāju, tautas spēka iemiesojumu un tā tālāk. Nu, mazliet pamainījās tādas klišejas, tātad tautas vadoņa-vienotāja Ulmaņa vietā nāca visu tautu tēvs un skolotājs - ģeniālais biedrs Staļins.

- Un vēl mums bija arī vācu laiki, kuros interesanti, ka atskaņoja biežāk mūziku nekā ziņas, kādēļ Jūsuprāt, tas tā bija?

- Tā bija okupācijas vara, kurai vietējo iedzīvotāju kultūras dzīves organizēšana, sabiedriskās dzīves organizēšana bija ja ne nevēlama, tad absolūti sekundāra. Protams, Radiofons kā propagandas un informācijas līdzeklis bija ļoti tieši pakļauts šai okupācijas varai. Es domāju, tai pilnīgi trūka ieinteresētības veidot kādu sabiedriski nozīmīgāku saturu. Bet tas ir raksturīgi kara laikā arī tām radiostacijām, kuras apkalpo tieši karaspēku frontē - tur ir ļoti daudz šī izklaidējošā satura un nepārprotami ir nepieciešamība izklaidēt karavīrus, mazliet dot viņiem psiholoģisku atslodzi no tās baisās realitātes, kurā viņi pastāvīgi atrodas.

- Radio kā tehnoloģija savu uzplaukumu piedzīvoja Otrā pasaules kara laikā. Kā Jūs domājat, kas visefektīvāk izmantoja radio - vācu vai padomju puse?

- Tas ir diezgan interesants jautājums. Es domāju, ka abas puses izmantoja gana efektīvi. Nu mēs zinām šo fenomenu - Maskavas Radiofona oficiālo ziņojumu diktors Levitāns, kura balss tembrs un runas maniere ļāva šādā audio formātā iemiesot karam mobilizētās padomju valsts varenības spēka, arī situācijas nopietnības un šī galējā sasprindzinājuma izjūtu.

Man nav nācies īpaši dzirdēt kādus Vācijas raidorganizācijas tālaika materiālus, tādu arī, manuprāt, ir visai maz saglabājies, bet abās pusēs nepārprotami tā ir propaganda un abās pusēs, kā mēs jau arī konstatējām, tas ir zināms saturs, kas ir veltīts karojošai armijai un nodrošina šo ļoti būtisko saikni karavīram ar viņa mājām.

- Un kā Jūs domājat, vai starp tiem materiāliem, kas mums ir palikuši fonotēkā no padomju laikiem, vai tas viss ir uzskatāms par propagandu, vai starp tiem ir arī kaut kādi parasti informācijas materiāli?

- Katrā ziņā priekšstats par to, ka viss, kas izskanēja Radiofonā, bija tikai un vienīgi propaganda, protams, nav adekvāts. Jo mums ir jāsaprot, ka tajā laikā sevišķi kultūras, mākslas un intelektuālās darbības sfērā pastāvīgi notika no abām pusēm smalka spēlīte, kurā nepārprotami pret režīmu noskaņoti, bet tajā pašā laikā šī režīma sistēmā neizbēgami iesaistīti cilvēki mēģināja, izmantojot esošo sistēmu, izmantojot tās iespējas, ko režīms viņiem deva, iedabūt tur pret valsts oficiālo politiku vērsto saturu.

Un tas notika visās darbības jomās, un tad attiecīgi jautājums, kā valsts to kontrolēja. Radio to kontrolēja pietiekoši strikti, bija nepieciešama faktiski  visiem raidījumiem saskaņošana ar speciālu institūciju, kas saucās „Galvenā literatūras pārvalde”. Tad nu tur, protams, atkal iedarbojās šis pašcenzūras moments, un, protams, redaktora pienākums bija prognozēt, kas tad tur varēja izskanēt, un viņš bija atbildīgs par to, lai tur nekas nepieņemams neizskanētu.

- Un mazliet apstākļi mainījās, tuvojoties Atmodai, kad medijiem pieauga nozīme, skatoties no cilvēku skatpunkta. Pastāstiet, kāda bija nozīme tieši radio Atmodas laikā.

- Tā jau bija tā vienīgā alternatīva operatīvajai informācijai, ko varbūt jaunā paaudze īsti nav spējīga priekšstatīt, bet operatīvākais informācijas iegūšanas līdzeklis. Protams, laikraksti pastāvēja, bet nu arī jāsaka tā - pārvietojoties pa ielu, radioaparāts ir daudz ērtāks - ar ausīm uztvert to, ko tev stāsta - brīvības vārdu. Runa pilnīgi noteikti nav par informāciju. Runa ir par vēlēšanos būt šajā brīvības atgūšanas, uzdrīkstēšanās izjūtā. Pastāvīgi turēties uz šī emocionālā viļņa. Ir saprotams, ka arī šajā ziņā, protams, audio formāts ir daudz iedarbīgāks nekā drukātais vārds.

- Sakiet, ko Jūs pats atceraties no Atmodas laikiem un vai Jūs arī patērējāt radio?

- Jā, protams, man bija neliels radioaparāts, kuru es iegādājos dažus gadus pirms Atmodas, pirmkārt, lai klausīto to, ko raidīja Rietumu raidstacijas. Tas ir vēl viens ļoti nozīmīgs temats par Rietumu raidstacijām, kuras raidīja uz Padomju Savienības teritorijas. Un es arī biju šī satura kaismīgs patērētājs. Bija arī zināma riska izjūta. Un tās nebija anekdotes. Pa pilsētu pārvietojās reizēm tādi mikroautobusiņi ar aizkrāsotiem logiem, kuri no dzīvokļa logiem ar attiecīgu tehniku mēģināja konstatēt, ko tur klausās attiecīgās stundās. Lai gan tajā pašā laikā es atceros astoņdesmito gadu vidu, kas vēl bija padomju laiks, kad Jūrmalā uz kādas mājas palodzes šo „Amerikas balss” raidījumu klausījās uz visu skaļumu, ka visa iela varēja dzirdēt.  

Nu, tas jau bija tāds Padomju Savienības agonijas sākuma laiks. Bet tātad, man bija šāds radioaparāts, pirmkārt tam nolūkam, bet kad Rīgas radio sāka raidīt saturu, kurš bija tā vērts, tad, jā, man tas patstāvīgi bija līdzi, bija pietiekami mazs, un es visnotaļ klausījos, ko atkal saka Dainis Īvāns vai Jānis Peters, vai Sandra Kalniete un tā tālāk.

- Tad Atmodas laikā radio bija ļoti liela nozīme, bet, kā Jūs domājat, kādas tendences radio ir mūsdienās? Ko cilvēkiem pašlaik nozīmē radio?

- Mēs sakām, ka radio ir fona medijs. Droši vien tā galvenā funkcija ir, kuru es jau piesaucu. To var uztvert fonā, paralēli darot kaut ko citu. Un tādā ziņā, manuprāt, joprojām aktuāls un pateicīgs informācijas uzturēšanas līdzeklis. Un tās galvenās funkcijas galvenokārt ir: informējošā, pirmkārt, izklaidējošā - otrkārt un izglītojošā – treškārt, un faktiski jau visveiksmīgākais ir tas saturs, kur visas trīs funkcijas ir klāt.

- Varbūt, mazliet pafilozofējot un paskatoties, radio ir tik daudz piedzīvojis... Kāda nākotnē varētu būt radio loma?

- Man gribētos domāt, ka radio joprojām saglabāsies tāds, kāds tāds ir. Es domāju, jau šobrīd radio uztveršanas funkcija ir pieejama vairumā mobilo sakaru ierīču. Nenoliedzami, es domāju, ka tas nekur nepazudīs. Tas nekur nepazudīs un nav, manuprāt tādu, es katrā ziņā neredzu tādu tehnoloģisku iemeslu, lai radio pazustu. Jo šis informācijas uztveršanas veids ir ērts, pateicīgs. Tāpēc es domāju, ka radio nākotnē noteikti būs. Protams, nekad vairs neatgriezīsies tie skaistie laiki, savā ziņā skaistie laiki, ko mēs redzam kādās vecās filmās, kur ģimene pulcējas ap radioaparātu un tad klausās vai nu operu, vai to, ko vadonis viņiem saka, vai sporta pārraidi. Visi šie mediji kļūst arvien individualizētāki, arvien marginalizētāki, katrs gūst izvēles iespējas. Un tas droši vien arī ir labi un pareizi. 

Ministrs prognozēja, ka bruņoto konfliktu Ukrainā varētu atrisināt tad, kad  Krievija pārtrauks jebkādu palīdzību separātistiem, - jo šobrīd ir pazīmes, ka viņiem piegādā prettanku un pretgaisa tehniku, - un kad Krievijai būs konstruktīva nostāja konflikta atrisināšanai -  tā slēgs savu robežu un atbalstīs citus miera plāna punktus.

Kad tieši tas varētu notikt, šobrīd nav iespējams prognozēt, „es neesmu Zilākalna Marta”, atzina Rinkēvičs.  

Viņš atgādināja, ka līdz šim bijuši daudzi mēģinājumi kopš aprīļa noregulēt situāciju, bija sarunas Berlīnē un Ženēvā, un tajās panāktas cerīgas vienošanās, ka sāksies sarunas, meklēs visaptverošu politisku risinājumu, taču beigās neviena no šīm iniciatīvām nedeva rezultātu.

Arī Latvijas vēstniece Ukrainā Argita Daudze LTV raidījumā „Rīta Panorāma” atzina, ka šobrīd notikumi Ukrainā jau ir drauds pasaules un Eiropas drošībai. Šobrīd tā jau ir globāla krīze, kuras risināšanā aktīvi jāiesaistās visām valstīm.

Jau ziņots, ka pēc aprīlī notikušās Krimas aneksijas prokrieviskie separātistu kaujinieki aktivizējās Ukrainas dienvidaustrumos. Rietumvalstis aicināja Krieviju ietekmēt separātistus un panākt ieroču nolikšanu, taču Maskava norobežojas no pašpasludinātajām "tautas republikām" un ļauj agresijai trupināties. Ukraina vairākkārt norādīja, ka Krievija atbalsta separātistus un kaujinieki Ukrainas teritorijā nonāk caur Krieviju, arī NATO fiksēja krievu armijas koncentrēšanos Ukrainas pierobežā.

Latvijas situācija pirms 10 gadiem nebija viegla – Vācija, faktiski tās kanclers Helmūts Kols bija draudzīgās attiecībās ar Mihailu Gorbačovu un pēc tam Borisu Jeļcinu, tāpēc bija izvairīgs attieksmē pret Latvijas centieniem.

Laiku, kad Latvijas delegācija vēl tikai runāja par pievienošanos Eiropas Savienībai, Andris Ķesteris atceras kā labu skolu un atzīst, ka toreiz, pirms vairāk nekā desmit gadiem, visas desmit kandidātvalstis bija daudz gatavākas nekā tās, kas pie Eiropas Savienības durvīm gaida šobrīd.

„Durvis tām nav ciet, bet kādus septiņus gadus dalībvalstu skaits nemainīsies,” uzskata Ķesteris. Viņaprāt, būtiskākais ir tas, ka tagad kandidātvalstīs ir citas, jaunas problēmas, piemēram, preses brīvība (Turcijā), tiesas prāvas pret žurnālistiem (Maķedonijā)  un citas – acīmredzot, politiķiem ir ko slēpt, ja viņi vēršas pret žurnālistiem.

Ukrainas situāciju Ķesteris vērtē piesardzīgi, jo tās kļūšana par ES valsti ir ļoti teorētiska – viņaprāt, Ukraina ir izniekojusi to laiku kopš neatkarības iegūšanas un atrodas ļoti tālu no normālas eiropeiskas integrācijas.

Ķesteris arī atceras, ka iestāšanās sarunas Latvija noslēdza 2002. gada 13. decembrī un tā bija piektdiena.

„Es esmu projekta ievilcējs, tālāk jādarbojas profesionāļiem,” saka Juris Žagars.

Komandā šobrīd darbojas koncertzāles izpilddirektore Inese Zagorska, mākslinieciskais direktors Artūrs Maskats, arī tehniskie cilvēki.

Vidzemes koncertzāles atklāšana no tiks 31.maijā, tās programma tiks publiskota nākamajā nedēļā. Faktiski tas būs atklāšanas mēnesis, kurā katru nedēļu notiks viena žanra pasākums, kas reprezentēs šīs ēkas iespējas.

Žagars ir pārliecināts, ka Cēsis kopumā attīstās kā kultūrtūrisma pilsēta, un tie miljoni, kas Cēsīs investēti kultūras infrastruktūrā, ir vērtīgs ieguldījums un noteikti liels ieguvums visai Vidzemei un Latvijai, kas noteikti atmaksāsies arī naudiskā izteiksmē.

Par mākslinieciskajām izpausmēm un skatītājiem Žagars neraizējas – viss būšot augstā līmenī. Lielākās bažas ir par ēkas uzturēšanu un izmaksām. Cēsu pašvaldības budžets nav liels, grūtības būs. Tāpēc svarīgs ir valsts atbalsts.

”Šeit nav runa par naudu, kuru saņemt, tērēts un izšķiest, tā ir nauda, ko atkal atgriezt kultūras pasaulē un kultūras vidē,” saka Žagars. Vidzemes koncertzālei šogad piešķirti 100 000 lati, kas tagad konvertējušies eiro, nākamgad 120 tūkstoši, aiznākamgad 150 tūkstoši latu. Tas ir pagaidām pietiekami, lai katru mēnesi nodrošinātu pilnvērtīgu programmu.

Kopumā divarpus gadu laikā  saņemtas 15 sūdzības, kas saistītas ar policijas paviršu darbu konkrētajās situācijās un jautājumos.  

Gada sākumā Rēzeknes domei ar tiesas lēmumu nācās atjaunot amatā pašvaldības policijas priekšnieku Aivaru Stalidzānu, taču Bartaševičs noliedza, ka policijas likvidēšana būtu mēģinājums „tikt vaļā” no Stalidzāna šādā veidā.

„Viņa interesēs ir tādā virzienā apspriest šo lēmumu, bet mēs daudz plašāk pētījām šo lietu un secinājām, ka neracionāli izmantojam nodokļu maksātāju naudu, uzturot policiju,” sacīja Rēzeknes mērs.

Veidos radio studiju

Tajā pašā laikā domes priekšsēdētājs aizstāvēja domes lēmumu iegādāties radio iekārtas, tehniku un mēbeles ēterai studijai, lai veidotu pašvaldības radio saturu, ko piedāvāt privātajām radiostacijām. Sākotnēji šiem mērķiem bija paredzēti 67 000 eiro, bet vēlāk dome atteicās no savām apraides iekārtām, un kopēja summa ir mazāka, stāstīja Bartaševičs.   

Viņš skaidroja, ka sava radio satura iecere radās kultūras centram, lai popularizētu kultūras notikumus. „Ir loģiski un racionāli ieguldīt līdzekļus publicitātē, lai piesaistītu vairāk apmeklētāju, tūristu mūsu kultūras pasākumiem, un šo uzdevumu nevarējām atrisināt ar privātajām avīzēm un radio,” skaidroja Bartaševičs.

Iepirkumā uzvarēja Liepājas firma „City Holding,” kuras īpašnieks ir radiostacijas Liepājā galvenokārt krievu valodā skanošās radiostacijas "CityRadio" ģenerāldirektors Aleksandrs Magarams. Viņš pirms 10.Saeimas vēlēšanām partijai „Saskaņa” ziedoja gandrīz 18 tūkstošus eiro, taču Bartaševičs noliedza, ka viņa uzvara konkursā būtu saistīta ar ziedojumiem.

„Tas bija iepirkums. Publisks, jebkurš varēja piedalīties un konkurēt ar šo kungu,” sacīja Bartaševičs.

Ģimenes būvfirma

Arī sievai, brālim un tēvam piederošās būvfirmas SIA „Latgalija”  uzvaras domes iepirkumos, bieži vien kā vienīgajam pretendentam, Rēzeknes mērs neuzskata par dīvainu. Viņš uzsvēra, ka firmas dalībnieki zina likumus, zina, kad var piedalīties konkursos un kad nevar, un ievēro likumus.   

Tāpat Bartaševičs intervijā norādīja, ka situāciju un noskaņojumu nevar salīdzināt ar notikumiem Krimā, lai gan Latgalē dzīvo daudz mazākumtautību pārstāvju.  

Eiropas Komisijas apkopotā statistika liecina, ka Latvijā, salīdzinot ar vidējiem rādītājiem Eiropas Savienībā (ES), vardarbības līmenis pret sievietēm ģimenēs ir augstāks. Pētījums apstiprināja, ka vardarbība ģimenē ir ilgstoša un bieži vien turpinās, arī sievietei šķiroties no partnera. Pusē no gadījumiem, kad sievietes aizgāja no sava partnera, vardarbība bija galvenais šķiršanās iemesls, bet vēl 19% gadījumu vardarbība sekmēja lēmumu izbeigt attiecības. Savukārt vardarbības līmenis pret sievietēm ārpus ģimenes, salīdzinot ar vidējiem ES rādītājiem, ir septītais augstākais.

Tetere pauda cerību, ka situācija uzlabosies līdz ar likuma izmaiņām, kas stājas spēkā aprīlī un lieks varmākam, nevis upurim pamest mājokli. Viņa uzsvēra, ka līdz šim neizdevīgā situācijā bija upuris, sieviete bieži vien nakts vidū devās uz krīzes centru vai pie paziņām. Tagad sievietes var meklēt policijas palīdzību vai vērsties tiesā ar pieteikumu par pagaidu aizsardzību un tiesai šāds pieteikums jāizskata ļoti ātri, pat vienas dienas laikā.

Tiesas lēmumu izpilde būs policijas rokās, un policijai ir lielākas iespējas palīdzēt upuriem, norādīja Tetere. 

Viņa arī noraidīja bažas, ka jauno regulējumu varētu izmantot ļaunprātīgi, lai kādu nepamatoti izliktu no mājokļa, jo par tiesas un policijas maldināšanu paredzēta kriminālatbildība. 

Anderss Fogs Rasmusens: Mēs ļoti augstu vērtējam  visu trīs Baltijas valstu piedalīšanos NATO vadītajās operācijās, īpaši Afganistānā. Būdamas NATO dalībnieces, jūs esat devušas savu ieguldījumu starptautiskajā drošībā. Taču to sakot, man arī jāatzīst, ka ar bažām vēroju, kā pēdējos gados ir sarukuši dalībvalstu aizsardzības budžeti. Manuprāt, tas, ko esam redzējuši Ukrainā ir modinātājzvans visām NATO dalībvalstīm un es aicinu visas dalībvalstis palielināt investīcijas aizsardzības budžetā. Mēs nevaram turpināt atbruņošanos, kamēr mēs redzam, ka daži no mūsu kaimiņiem palielina savas militārās spējas. Es ļoti augstu vērtēju to, ka Igaunija ir sasniegusi 2% lielu aizsardzības budžetu un to, ka parlamenti Lietuvā un Latvijā ir izteikuši apņemšanos  pakāpeniski virzīties uz divu procentu budžeta mērķi.

Ina Strazdiņa: Jā, Ukraina tiešām ir redzams piemērs, taču, kā Jūs pats personiski mēģināsiet pārliecināt valstu līderus, ka šiem budžetiem tiešām jābūt lielākiem?

Rasmusens: Šis ir ļoti skaidrs vēstījums no manas puses - es saprotu, ka tas ir grūti ekonomiskās krīzes dēļ, daudzas valdības cīnās ar valsts finansējumu, lai samazinātu budžeta deficītu un tas arī ir svarīgi, taču Krima ir parādījusi, ka mēs mieru Eiropā nevaram pieņemt kā pašu par sevi saprotamu, līdz ar to mums ir pietiekami jāinvestē modernās militārās spējās, lai varētu piedāvāt efektīvu aizsardzību.

Johanness Tralla: Ņemot vērā ASV ierobežotos spēkus Eiropā un dramatiski apgrieztos aizsardzības budžetus, vai Jūs redzat, ka Eiropa vispār ir spējīga aizsargāt pati sevi pret iespējamiem draudiem no Krievijas?

Rasmusens: Noteikti nē. Eiropa ir atkarīga no sadarbības ar ASV. Un tā patiesībā ir mūsu transatlantiskās sadarbības esence, proti, ka mēs cits citam palīdzam. Transatlantiskā saikne starp Ziemeļameriku un Eiropu ir abu pušu aizsardzības pamatakmens. Mums vienam otru vajag. Taču tas arī nozīmē, ka Eiropai ir vairāk jāinvestē aizsardzībā, ja mēs esam vēlamies efektīvi aizsargāt mūsu iedzīvotājus arī nākotnē.

Ina Strazdiņa: Tātad šie divus procentus lielie budžeti ir steidzami nepieciešami?

Rasmusens: Jā, tā tas ir, lai gan es saprotu, ka mēs nevaram šo mērķi sasniegt vienas nakts laikā. Taču, ja Igaunija, kuru arī skāra krīze, to ir spējusi sasniegt, tad, manuprāt, arī citas valstis to varētu izdarīt. 

Johanness Tralla: ASV prezidents Baraks Obama savā uzrunā trešdien sacīja, ka piedāvā pārskatīt aizsardzības plānus, īpaši Austrumeiropai, lai valstis tādejādi justos drošākas. Vai Jūs atbalstāt šo viedokli un vai šie plāni mūsu valstīm jau ir pārskatīti?

Rasmusens: Es absolūti atbalstu aicinājumu pārskatīt un attīstīt aizsardzības plānus, un varu jums apliecināt, ka visi plāni ir mūsu rīcībā, lai nodrošinātu pilnīgi visu mūsu dalībvalstu aizsardzību pret jebkādiem draudiem. Taču mums, protams, ir arī jāņem vērā tas, ko esam redzējuši Krimā, un balstoties uz šo situāciju, tiešām ir svarīgi turpināt šo aizsardzības plānu attīstīšanu.

Johanness Tralla: Nesen ziņots, ka Dānija nosūtīs uz Baltijas valstīm papildus iznīcinātājus. Vai NATO iekšienē ir lemts par vēl kādām papildus aktivitātēm Baltijā?

Rasmusens: Manuprāt, visredzamākais solis, kādu līdz šim esam spēruši, ir gaisa patruļas palielināšana Baltijas valstīs. ASV rīkojās ļoti āri piegādāja vēl papildus lidmašīnas. Tagad šim piemēram seko arī citas NATO dalībvalstis – Lielbritānija un tagad Dānija ir paziņojušas, ka arī vēlas piedalīties gaisa patruļās Baltijā. Tas ir ļoti svarīgs apliecinājums mūsu apņēmībai nodrošināt spēcīgu un efektīvu Baltijas valstu aizsardzību un, ja nepieciešams, es neizslēgtu arī tālākus soļus.

Alģirds Acus: NATO spēku virspavēlnieks Eiropā ģenerālis Filips Brīdlovs sacīja, ja NATO vēlas aizsargāt savas valstis, tad tai jādomā par spēku pārpozicionēšanu. Vai, Jūsuprāt, ir iespējams, ka tuvākajā nākotnē kādas no NATO bāzēm varētu atrasties Baltijā?

Rasmusens: Patlaban mēs izskatām visas iespējas. Mēs esam aicinājuši mūsu militārās iestādes novērtēt, kā mēs varam nostiprināt kolektīvo aizsardzību. Viena iespēja ir arī īstenot atbilstošu NATO spēku izvietošanu. Otra – palielināt mūsu militārās mācības. Taču viss vēl ir apspriešanā, mēs vēl neesam pieņēmuši gala lēmumu, sekojam līdzi situācija attīstībai un ja vajadzēs, nekavēsimies spert tālākus soļus.

Alģirds Acus: Atgriežoties pie NATO piektā paragrāfa. Protams, ir kolektīvā aizsardzība, taču, ja Krievija īsteno agresiju pret Baltijas valstīm, pietiks ar divām, trim dienām, lai tās okupētu. Ja NATO nebūs pietiekami ātra, lai ierastos aizsargāt Baltijas valstis, tai faktiski vajadzētu pielietot spēku pret Krieviju. Un tie jau būs citi apstākļi. Vai piektais paragrāfs darbotos šajā īpašajā situācijā?

Rasmusens: Absolūti! Mēs arī esam spējīgi rīkoties ātri. Un nevajadzētu būt nekādām šaubām par mūsu apņemšanos aizstāvēt visas dalībvalstis, Baltiju ieskaitot, ja vien būs nepieciešams.

Johanness Tralla: Ja Krievija ieņemtu Ukrainas Dienvidus un Austrumus, kā nesen ziņojuši ASV izlūkdienesti, vai NATO būtu gatava īstenot kādu pretreakciju? Eiropas Komisija, piemēram, gatavo trešā līmeņa sankcijas. Vai ko tamlīdzīgu izskatītu arī NATO?

Rasmusens: Kolektīvā aizsardzība saskaņā ar piekto paragrāfu attiecas tikai uz NATO dalībvalstīm, un ekonomiskās sankcijas nav NATO kompetencē. Taču mēs jau esam spēruši dažus soļus vēl bez kolektīvās aizsardzības stiprināšanas. Mēs esam arī lēmuši pastiprināt militāro sadarbību ar Ukrainu un mēs esam apturējuši praktisko sadarbību ar Krieviju. Un varētu tikt sperti tālāki soļi, ja situācija turpinās pasliktināties.

Alģirds Acus: Jūs jau minējāt, ka Ukraina nav NATO dalībvalsts un Ukrainas premjerministrs arī ir sacījis, ka tā pagaidām nav prioritāte. Taču, piemēram, tāda valsts kā Gruzija vēlas pievienoties NATO. Daži, piemēram, ASV senators Džons Makkeins, norāda, ka jaunu valstu uzņemšana varētu atturēt Krieviju no agresijas, kamēr citi, skeptiķi, domā, ka gluži pretēji – Krievija sāktu rīkoties. Kāds ir Jūsu viedoklis – vai jaunu dalībvalstu uzņemšana būtu Krievijas drauds?

Rasmusens: Man šeit ir ļoti skaidra pozīcija, proti, Krievija nebūs tā, kas izlems. NATO durvis paliek atvērtas Eiropas demokrātijām, kas īsteno nepieciešamos kritērijus, lai pievienotos aliansei. 2008. gadā Bukarestē mēs vienojāmies, ka Gruzija kļūs par NATO dalībvalsti, protams, ar nosacījumu, ka izpildīs visus nepieciešamos kritērijus. Mums ar Gruziju ir izcila partnerība īpašajā Gruzijas-NATO komisijā. Mēs runāsim par atvērto durvju politiku gaidāmajā samitā Velsā. Taču ir pāragri runāt, kā tas notiks, mēs esam nolēmuši no jauna novērtēt situāciju visās tajās valstīs, kas vēlas kļūt par NATO dalībniecēm, un tad vēlāk pieņemsim lēmumu. NATO ārlietu ministri par to runās, tiekoties jūnija beigās.

Alģirds Acus: Mēs daudz runājam par teritoriālo aizsardzību, taču piemirstam miera uzturēšanas misijas, piemēram, Kosovā, Somālijā. Vai Jums šķiet, ka mēs atgriežamies aukstā kara ērā, un kas būs tad, ja NATO būs nepieciešama tālās zemēs?

Rasmusens: Pirmkārt, mēs neatgriežamies aukstā kara situācijā. Tolaik Krievija kā Padomju Savienība bija Varšavas pakta un komunistiskās ideoloģijas līdere. Šodien Krievija ir mazāk vai vairāk starptautiski izolēta. Līdz ar to tas nav tas pats. Taču Krievijas pārdrošās un nelegālās militārās akcijas Krimā ir mums atgādinājušas, ka mēs nevaram pieņemt drošību kā pašu par sevi saprotamu. Mums jāturpina būt modriem un jānodrošina efektīva aizsardzība. Mums joprojām ir jāsaskaras ar vēl plašākiem drošības izaicinājumiem. Tas, ko mēs esam redzējuši no Krievijas, nav vienīgie - joprojām ir starptautiskais terorisms, kiberdraudi, iespējami kodoluzbrukumi. NATO ir jābūt gatavai aizsargāt savus cilvēkus arī pret to.

Potjomkina pauda, ka pašlaik grūti spriest par sankciju efektivitāti un to, vai Krievija mainīs savu politiku. Sankcijas ir pietiekami sāpīgas, jo vērstās pret Krievijas amatpersonām un uzņēmējiem, kuri ir tuvāki režīmam, pret tiem, ko sauc par Putina privātajiem baņķieriem.

Daži no sankcijām pakļautajiem jau reaģējuši ar asāku retoriku, ka sankcijas ir nelikumīgas, ierobežo viņu tiesības, daži gan par sankcijām tikai pasmejas.  Taču šiem cilvēkiem sankcijas ir sāpīgas, sprieda eksperte.

ES pagaidām neievieš masveida sankcijas pret Krievijas ekonomiku un nogaida, kas notiek tālāk. Ja Krievijas politika kļūs mērenāka, iespējams, tālākas sankcijas nesekos, pieļāva Potjomkina.

Jau ziņots, ka Krievijas prezidents Putins piektdien parakstīja  likumu, kas ļauj Krievijai savā sastāvā uzņemt Krimu un Sevastopoli. Savukārt  Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vadītāji ir vienojušies par jaunām sankcijām pret Krieviju, papildinot tā saukto melno sarakstu ar jauniem vārdiem. Tagad kopumā ES iesaldē vīzas un banku kontus 33 cilvēkiem. Atcelts arī vasarā gaidāmais ES un Krievijas samits.

Līderi arī neatsakās no ekonomiskām sankcijām un iespējama ieroču embargo kā nākamā soļa, ja Krievija nepārtrauks agresiju Krimā un nesēdīsies pie sarunu galda.

„Es domāju, ka Latvijai jāizvēlas specializācijas ceļš, reģionālajām augstskolām jāizvēlas sava niša,” uzskata Gailums.

Viens no iemesliem nosliecei uz humanitāro zinātņu studēšanu, Gailuma uzskatā, ir vēsturiski izveidojies stereotips par labas pelnīšanas iespējām, taču laiks saprast, ka tieši informāciju tehnoloģijās mūsdienā paveras visplašākās iespējas. Globālās tendences to jau pierāda – „tehnoloģiju zinības studēt ir stilīgi, moderni”. Jaunā paaudze iedvesmojas no veiksmes stāstiem, piemēram, Cukenberga gaitām, un izvēlas studēt datoriku. (Piemēram, provizoriskie dati liecina, ka populārākās Rīgas Tehniskās universitātes studiju programmas šogad ir «Datorsistēmas» ar 1106, «Informācijas tehnoloģija» ar 1088 apstiprinātiem pieteikumiem. Pēc pieteikumu skaita arī Latvijas Universitātē vispieprasītākā ir Datorzinātnes studiju programma - saņemti 889 pieteikumi.)

"Divi it kā nesaistīti notikumi, bet pārāk tuvu laikā kopā, lai tos varētu pilnībā ignorēt,” saka Nagla, piebilstot, ka šādam pieļāvumam viņai nav nekāda faktoloģiska pamata, taču „kopsakarības liek padomāt, vai iekšlietu resursi kādreiz nav izmantoti ne gluži tiem mērķiem, kam tie paredzēti”.

Nagla gan norāda, ka toreiz ne viņai, ne Gestem šis mājiens nebija saprotams. „Tas ir žurnālista uzdevums nesaprast šādus mājienus un neņemt viņus vērā. Tajā brīdī, kad tos uztver kā mājienus, tad tu vairs nevari būt godīgs žurnālists,” uzskata bijusī žurnāliste.

Nagla arī pauda cerību, ka ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lēmums Neo jeb Ilmāram Poikānam nāks par labu. Viņa uzsver, ka tiesas ir neatkarīgas institūcijas, un jautājums, par to, vai ECT lēmums arī Poikānam var būt labvēlīgs, ir vairāk jautājums juristiem. Tomēr, „ja manā kratīšanā iegūtā informācija kaut kādā veidā kalpo par pierādījumu un tagad ir ECT lēmums, kas saka, ka kratīšana ir bijusi nelikumīga, es ceru, ka tas Poikāna kungam nāks par labu”, norādīja bijusī žurnāliste.

Jau vēstīts, ka ECT lēmusi, ka Latvijas valstij ir jākompensē 20 000 eiro (14 056 lati) Naglai par to, ka tikusi pārkāpts Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pants par vārda brīvību. Tiesa uzskata, ka jebkura kratīšana, kurā žurnālistam tiek izņemtas datu glabāšanas ierīces, rada jautājumu par žurnālista vārda brīvības, tostarp informācijas avotu aizsardzību. ECT uzskata, ka konkrētajā lietā netika sniegti atbilstoši un pietiekami iemesli kratīšanas veikšanai, liecina ECT publicētais spriedums.

Latvijas Radio raidījumā "Labrīt" Kulakova sacelto ažiotāžu skaidro ar priekšvēlēšanu cīņu un negrasās pamest ne domi, ne arī Reformu partiju, kamēr tiesībsargiem neizdosies pierādīt amatpersonu vainu.

"Man nav tiesības paust savu subjektīvo viedokli. Mēs gaidām, kad tiesa pieņems kādu konkrētu lēmumu," teica domes vadītāja.

Jau vēstīts, ka februāra sākumā Daugavpils pašvaldības uzņēmumā „Daugavpils siltumtīkli” KNAB darbinieki veikuši kratīšanas. Lietā kopumā aizturētas divas Daugavpils pašvaldības amatpersonas un četri uzņēmēji. Apcietinājums minētajām personām piemērots kā drošības līdzeklis.

Kukuļa summa, kas figurē Daugavpils pašvaldības amatpersonu krimināllietā, ir 120 000 eiro (84 000 latu).

Tai pat laikā Straujuma atzina, ka Eiropā, cīnoties par nākamo Eiropas Savienības budžetu, nav panākats mērķis, uz ko iets, proti, lai Latvijas zemnieki nebūtu vienīgie, kas saņem mazākos tiešmaksājumus Eiropā. 2019.gadā Latvijas zemnieki saņems tikpat, cik tuvākie kaimiņi - lietuvieši un igauņi. Ministre atzīst, ka tas ir tirgus kropļojums, taču neko citu izdarīt nebija iespējams. „Jā, tā ir tirgus kropļošana. Tomēr dzirdēju, kā premjers pirms tam runāja ar Merkeles kundzi. Viņa atrada datus, ka Latvijai ir 130% no iepriekšējā gada summas,” sacīja Straujuma. Viņa arī piebilda, ka neviena valsts nesasniedza savus mērķus, un pēc samita visas aizbrauca neapmierinātas.

Vaicāta par to, kāpēc premjers Valdis Dombrovskis (V) neizmantoja veto, Straujuma skaidroja - viņš bija tuvu šīs iespējas izmantošanai, tomēr līdz beigām cīnījās vienatnē. Lai gan uz lielākiem maksājumiem lauku attīstībai uzstāja arī Igaunija un Lietuva, taču pēc Straujumas teikā, jau iepriekš sarunās ar abu valstu ministriem bija jūtams, ka kaimiņvalstis piedāvātie maksājumu apjomi apmierina.

Taujāta, kā varētu tikt izmantoti papildus piešķirtie 67 miljoni eiro, Straujuma pieļāva, ka tie varētu nonākt lauku attīstībai.

Iepriekš jau ziņots, ka aizvadītajā piektdienā Eiropas Savienības valstu vadītājiem izdevās vienoties par bloka jauno septiņu gadu budžetu, kuru kopumā samazināja par trim procentiem.

Jau vēstīts, ka 1.janvārī stājās spēkā grozījumi Politisko organizāciju finansēšanas likumā, kas nosaka jaunus ierobežojumus attiecībā uz politisko partiju priekšvēlēšanu izdevumiem par reklāmas izvietošanu un labdarības pasākumu finansēšanu, sponsorēšanu. Minētajiem izdevumiem drīkst izlietot summu, kas nepārsniedz 18,56 santīmus uz katru vēlētāju iepriekšējās attiecīgās pašvaldības domes vēlēšanās. Uz šīm pašvaldību vēlēšanām uz pusi ir samazināts partijai atvēlēto ziedojumu apmērs no 20 uz 10 tūkstošiem. Tāpat ir ierobežota arī summa, ko partijas var tērēt vēlēšanām - šogad visos iecirkņos tie ir 270 tūkstoši latu.

Partiju tēriņi priekšvēlēšanu kampaņas laikā būs zināms mēnesi pēc vēlēšanām - 1.jūlijā, bet pārbaude par tēriņiem ilgs pusgadu.

Sekretariāts darbojas jau gadu un nu sākusies arī prioritāšu formulēšana, ko Latvija grib savas prezidentūras laikā risināt. "Latvijā ieradīsies ļoti daudz cilvēku, kuri šeit dibinās dažādus kontaktus. Latvija būs atpazīstama. Bet pats galvenais Latvija vadīs 27 valstu darbu sešu mēnešu laikā. Un es teiktu, ka tā ir ārkārtīgi liela investīcija Latvijas nākotnē. Balsstiesības prezidējošajām valstīm ir tādas pašas kā parasti. taču mūsu rokās būs vadības groži, tātad mēs virzīsim visas Eiropas Savienības darbu. Un ja mēš šo darbu virzīsim gudri, un es esmu pārliecināta, ka mēs to tā veiksim, tad arī tie darba virzieni nesīs mums vēlamo rezultātu", atzīmēja Skujiņa.

Jua vēstīts, ka valdošās koalīcijas pārstāvji pirmdien vienojās, ka šonedēļ Saeimas plenārsēdē steidzamības kārtā tiks atbalstīts likumprojekts, kas paredzēs deputātu skaita samazināšanu mazajās pašvaldībās.

Koalīcija vienojusies, ka Saeimā iesniegs likumprojektu gan par deputātu skaita samazināšanu mazajās pašvaldībās, gan likumprojektu par pašvaldību deputātu statusa izmaiņām, kuras 24.janvārī Saeima noraidīja. Savukārt, lai analizētu ieceri samazināt deputātu skaitu lielajās pašvaldības, tiks izveidota darba grupa.

Iepriekš arī ziņots, ka pagājušajā nedēļā Saeimas deputāti pirmajā lasījumā noraidīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) ierosinājumu samazināt deputātu skaitu pašvaldībās un mainīt deputāta statusu. Tas tika izdarīts neraugoties uz to, ka jau iepriekš koalīcijā pastāvēja vienošanās par atbalstu priekšlikumiem.

Pēc ierosinājuma noraidīšanas Reformu partijas (RP) Saeimas frakcijas vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis pauda sašutumu par to un atklāja, ka RP mēģinās virzīt vēl vienu likumprojektu, kur izņems lielās pilsētas. Pret šādu nostāju gan bija vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (RP), norādot, ka deputātu skaita samazināšana ir vajadzīga ne tikai mazajos novados, bet arī pārējos. Pretējā gadījumā grozījumi nesasniegs savu sākotnējo mērķi - veicināt efektīvāku darbu pašvaldībās, uzsvēra ministrs.