Zolitūdes traģēdija: Izmainītas dzīves un likteņi jeb kā dzīvot tālāk

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

 

Ir pagājis tieši pusgads kopš baigā 21.novembra, kad Zolitūdē zem sagruvušā veikala "Maxima" drupām gāja bojā 54 cilvēki, bet vēl vairāki desmiti tika ievainoti.

Dažiem palīdzēts, daži, iespējams, nezina, ka var saņemt palīdzību

Sabiedrību šī traģēdija vienoja vēl nepieredzētam atbalstam - īsā laikā cietušo atbalstam tika saziedoti vairāk nekā miljons eiro. Cietušajiem un bojāgājušo tuviniekiem piešķīra arī valsts un pašvaldības kompensācijas, apmaksāja ārstēšanos un psihologa palīdzību.

"Zolitūdē gāja bojā mana mamma, viņai bija 55 gadi. Paliku es, mans tēvs, brālis un vecmāmiņa," saka Violetta Mičuna. Viņas ģimene ir viena no daudzajām, kuru dzīve pērn 21.novembrī mainījās uz visiem laikiem. Praktisko palīdzību pēc notikušā saņēmuši ātri un bez grūtībām, tāpēc par valsts attieksmi sūdzēties nevarot. Jaunā sieviete uzteic sociālo darbinieci, kas palīdzējusi nokārtot ģimenei rehabilitāciju, taču emocionāli joprojām nav viegli. Tā ir daudziem.

"Man viss bija kārtībā, bet zinu, ka daudziem trūkst uzmanības no sociālajiem darbiniekiem, īpaši tiem, kas nedzīvo Rīgā. Piemēram, sievietei, kura pazaudēja meitu, neviens šajā laikā pat nepiezvanīja, piemēram, no Sociālā dienesta, nepainteresējās, vai viņai viss kārtībā un vai vispār vēl ir dzīva. Tāpēc ko uzlabot - tā ir tieši informācija, darbs ar tiem, kam ir grūti.

Dažreiz, ja cilvēks neatbild vai nav atnācis pēc sava pabalsta… pirmkārt, viņš varbūt to nemaz nezina, jo bija arī tādi gadījumi, un otrkārt, varbūt viņam pašlaik ir tāds stāvoklis, ka vispirms vajadzīga psiholoģiskā palīdzība, un pēc tam var runāt par pabalstiem un citām lietām," norāda Mičuna.

Saņemt bezmaksas psihologa palīdzību cietušie un bojāgājušo tuvinieki varēs arī turpmāk, bet daudzi par to nezinot.

Traģēdija saasinājusi psihiskās veselības traucējumus

Vairums cietušo un bojāgājušo tuvinieku ir Rīgas iedzīvotāji, un pašvaldības Sociālajā dienestā tikai ar viņiem vien strādā pieci sociālie darbinieki. Palīdzību turpina saņemt 109 ģimenes un personas. Dienests pieliekot visas pūles, lai sasniegtu arī tos, kas paši nenāk, uzsver Rīgas Sociālā dienesta vadītāja vietniece Inta Slaidiņa.

"Aktīvā uzmanība pret cilvēkiem, kas parasti tiek vērsta, kad notiek lielas nelaimes, šobrīd ir beigusies, un viņi ir palikuši paši ar sevi, tāpēc saasinās psihoemocionālais stāvoklis. Mēs jūtam, cik viņiem ir grūti. No vienas puses, viņi jūtas gana atbalstīti, bet, no otras puses, - pārāk maz atbalstīti. Daži labprāt saņem psiholoģisko palīdzību, daži atsakās, lai gan ir labi redzams, ka šis atbalsts ir nepieciešams. Protams, neatkarīgi no tā, ka cilvēki to varbūt šobrīd nevēlas, mēs ik pa laikam viņus uzrunājam un aicinām nākt. Mēs varam nodrošināt šīs konsultācijas, un par tām nav jāmaksā," norāda Slaidiņa.

Katrā no cietušajām ģimenēm traģēdija saasinājusi savas problēmas, uz ko dienests sākumā nebija gatavojies, atzīst Slaidiņa.

"Tā ir tāda miniatūra Latvijas aina, ir visdažādākās problēmas. Piemēram, ir cilvēki ar psihiskās veselības traucējumiem, kur mums ir ļoti aktīvi jāiesaistās un jāpiesaista ģimenes asistents, lai palīdzētu, jo nav kas rūpējas un tas paliek uz pašvaldības pleciem. Tāpat, ja bērni zaudē vecākus, ir aizbildnības jautājumi, ir kaut kādas bērnu aprūpes problēmas, savstarpējo attiecību problēmas," saka Slaidiņa.

Sociālā dienesta darbinieki ar cietušo pārstāvjiem tiekas Rīgas domes izveidotās Zolitūdes traģēdijā cietušo un bojāgājušo tuvinieku atbalsta komisijas sēdēs. Tajās lemj par domei ziedotās naudas izlietojumu individuālām vajadzībām, piemēram, rehabilitācijas vai zāļu kursiem. Valsts apmaksāto 10 dienu rehabilitāciju izmantojuši teju 400 cilvēku, tostarp arī glābšanas dienestu darbinieki. "Pašlaik visgrūtāk ir tieši ar psiholoģisko palīdzību," norāda Slaidiņa.

Traģēdija maina priekšstatus par dzīvi

Sociālā dienesta novērojumus apstiprina arī biedrības "Zolitūde 21.11" vadītāja Regīna Ločmele. Biedrība pārstāv cietušo intereses gan sarunās ar domi un valdību, gan kļuvusi par emocionāla atbalsta punktu daudziem cietušajiem. Ločmele secina, ka vajadzīgais psiholoģiskais atbalsts ir ļoti dažāds. Īpaši grūti ir sasniegt tos, kuri palīdzību kategoriski noraida, lai gan redzams, ka tā ir vajadzīga. "Pašlaik mūsu biedrībā izveidota darba grupa, lai apzinātu šos cilvēkus, kam nepieciešama psihologa palīdzība. Sagatavosim priekšlikumus un sadarbībā ar Rīgas Sociālo dienestu, Labklājības ministriju un Psihologu asociāciju izstrādāsim plānu, kā turpmāk sniegt šo psiholoģisko palīdzību. Jo, kā psihologi saka, posttraumatiskais sindroms, kas ir 99% no šiem cilvēkiem, var ilgt līdz pat gadam un vairāk," norāda Ločmele.

Pusgads bijis pietiekams laiks, lai nokārtotu vairumu pabalstu un ziedojumu jautājumu, un ir pārvarēts novembrī piedzīvotais šoks, informācijas trūkums un bezpalīdzība, saka biedrības vadītāja. Taču emocionālā ziņā cilvēki jūtas pamesti.

"Galvenā problēma ir tā, ka visiem šiem cilvēkiem, kam gāja bojā tuvinieki, kuri bija veikalā katastrofas laikā un cieta vai arī vienkārši redzēja to visu savām acīm, ir mainījušies visi priekšstati par dzīvi. Viņiem ir citas vērtības. To var salīdzināt ar atnākšanu no kara, pēc kā uz dzīvi un visiem dzīves sīkumiem skatās pavisam citādi nekā pārējie. Un šeit rodas pirmā barjera, ka apkārtējie līdz galam viņus nevar saprast," uzsver Ločmele.

Mēnešos pēc Zolitūdes traģēdijas sabiedrība daudz palīdzēja materiāli, taču morālā ziņā līdzcilvēki nebija tam gatavi, spriež Ločmele. "Ja atceraties, bija tāds moments - kad RD piekrita apmaksāt bēru izdevumus, sākās nesaprašanās, cik daudz naudas ir vajadzīgs bērēm. Citi teica - ak vai, daži tuvinieki gribēja desmit vainagus un dārgāko zārku! Bet padomājiet katrs - ja jūs būtu viņu vietā, kā jūs rīkotos? Vai brīdī, kad jums ir gājis bojā tuvs cilvēks, jūs domātu par to, vai viņš ir nopelnījis lētāku vai dārgāku zārku… Šeit ir ļoti daudz jautājumu, kas skar morāli," skaidro Ločmele.

Kā piedot dzīvei?

Esot sāpīgi klausīties pārmetumus par lielajām kompensācijām un to, ka cietušie nu kļuvuši teju par miljonāriem. Mantojuma kārtībā piešķirtās kompensācijas nepienācās ne bojāgājušo vecākiem, ne civilsievām un civilvīriem, kurus biedrība tagad cenšas atbalstīt par Pareizticīgo baznīcas saziedoto naudu. Valsts pabalstu 100 000 eiro apmērā vēl nav saņēmušas trīs bojāgājušo ugunsdzēsēju ģimenes, jo likums paredz, ka pabalstam var pieteikties gada laikā. Iekšlietu ministrija gan strādā pie grozījumiem, lai nākotnē pieteikšanās termiņu saīsinātu.

"Varbūt cilvēkiem no malas liekas, ka cietušie saņēmuši ļoti lielu naudu, bet tas jau neatgriež cilvēkus dzīvē, tas nav tas galvenais," saka saka "ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta.

Viņas vadītā organizācija šobrīd cietušajiem un bojāgājušo tuviniekiem izmaksājusi jau vairāk kā miljonu eiro. Viņasprāt, Zolitūdes traģēdija apliecinājusi, ka materiālā ziņā gan valsts un pašvaldība, gan sabiedrība spēj mobilizēties palīdzības sniegšanai ātri un vajadzīgā apjomā, taču arī Dimanta uzsver - šobrīd vissvarīgākais ir morālais atbalsts.

"Tas, kas, manuprāt, ir mazāk veicies - palīdzēt šiem cilvēkiem attapties un dzīvot tālāk, domāt par piedošanu dzīvei. (..) Tie ir tiesas procesi, kas vēl ilgs gadiem, un es domāju, ka šīs ģimenes vēl ļoti ilgstoši dzīvos tādā izjauktā līdzsvarā. Un mums nav pieredzes, kā palīdzēt ieiet atpakaļ sliedēs [pēc šādas traģēdijas]," norāda Dimanta.

Pusgadu pēc traģēdijas "ziedot.lv" šobrīd pamatā strādā ar konkrētiem cietušo iesniegumiem, piemēram, sedzot valsts neapmaksātu operāciju izmaksas. Tā traģēdijā smagi cietušajam "Maxima" kasierim Mārtiņam ziedotāju nauda ļāvusi doties uz operāciju Vācijā. Šādu mērķētu palīdzību "ziedot.lv" Zolitūdē cietušajiem sniegs arī turpmāk, jo sekas var izpausties arī pēc ilgāka laika, saka Dimanta. "Tāpēc ļoti svarīgi, ka šie cilvēki nav aizmirsti arī pēc trim, četriem vai pieciem gadiem. Bet, kas ir ļoti svarīgi pret pārējiem Latvijas iedzīvotājiem - ja kāds no mums nonāk līdzīgā situācijā, arī var cerēt uz valsts un sabiedrības atbalstu. Lai nebūtu tā, ka šis bija izņēmums, jo skaļš, un tālāk mēs aizmirstam. Tas parāda, kādai vajadzētu būt sistēmai arī no valsts un pašvaldības puses, ja cilvēks nokļūst nelaimē," uzsver Dimanta.

Svarīgi ir neaizmirst

To, ka trūkst visaptverošas palīdzības, kā cilvēkiem atgūties pēc šādām traģēdijām, secina arī Slaidiņa. "Mēs zinām, ka katru dienu kāds nomirst, kāds bērns zaudē tēvu, māti, brālīti vai māsiņu, un ka šāda traģēdija atstāj iespaidu uz visu ģimeni. Ir jādomā, kā palīdzēt šiem cilvēkiem. Jo ja viņi neatnāk uz Sociālo dienestu, mēs par viņiem neko nezinām. Ja mums būtu izstrādāta palīdzības programma, ko šādiem cilvēkiem piedāvāt, mēs varētu reāli palīdzēt. Šobrīd - jā, mēs varam piedāvāt psihologu, bet tādas kompleksas palīdzības nav," uzsver Slaidiņa.

Ja pusgads pēc lielākās traģēdijas atjaunotās Latvijas vēsturē iezīmējies ar lielu materiālo un nepietiekamu morālo atbalstu cietušajiem, tad ir vēl kas, par ko ļoti daudz tika runāts tūlīt pēc nelaimes, bet kas jau teju aizmirsies šobrīd, rezumē Ločmele.

"Mēs katru dienu ejam garām kaut kam, par ko mēs varētu brīdināt, vērst uzmanību, sūdzēties. Bet mēs paejam garām - negribas tērēt laiku, bojāt nervus, nekas jau nemainīsies," saka Ločmele.

Arī viņa pati atceras, kā redzējusi melnzemes kraušanu uz tagad sabrukušā veikala jumta, bet skaidrojuma prasīšanu allaž atlikusi uz vēlāku laiku. Zolitūdes upuru vārdā vairs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret sīkumiem, atgādina cietušo biedrības vadītāja, lai turpmāk neviena liela lieta nepaliktu bez vajadzīgās uzmanības.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti