Zolitūdes traģēdija pirms gada aiznesa 54 cilvēku dzīvības un neatgriezeniski mainīja vēl simtiem likteņu, par kuriem, iespējams, ikdienā aizdomājamies mazāk. Par cietušajiem kriminālprocesā atzīti 105 bojāgājušo tuvinieki, 58 ievainotie un 49 cilvēki, kuriem nodarīts morāls vai materiāls kaitējums. Sadzīvot ar ļoti smagām atmiņām cenšas arī simtiem glābšanas darbos iesaistīto.
Valsts un pašvaldības iestādes – ir darīts viss iespējamais cietušo atbalstam
Biedrības "Zolitūde 21.11" vadītāja Regīna Ločmele-Luņova, kas nule kļuvusi arī par deputāti un Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas locekli, ar cietušajiem un bojāgājušo tuviniekiem tiekas diendienā un atzīst – gads ir īss laiks, un sēras ar to nebeidzas. "Šis ir ļoti smags stāsts, un tas nav uz vienu gadu," saka Ločmele – Luņova.
Biedrība apvieno apmēram 70 traģēdijā cietušo, daudziem no kuriem palīdzība ir vajadzīga joprojām. "Mērot skaitļos, finansiālais atbalsts šajā laikā bijis liels – valsts pabalstos izmaksāti 2,7 miljoni eiro, sociālajai rehabilitācijai no valsts budžeta izlietoti 232 000 eiro, ārstēšanai – vēl 112 000 eiro," uzskaita Ločmele – Luņova.
"Šobrīd, kam bija jāsaņem palīdzība, 99% gadījumu to ir saņēmuši," tā oficiālajā atskaitē par gada laikā padarīto pavēstīja Labklājības ministrijas valsts sekretāre Ieva Jaunzeme. Ministrija uzskata, ka no savas puses tā cietušo atbalstam izdarījusi visu. "Mums vēl ir cietušie, kas ir pieteikušies saņemt sociālo rehabilitāciju, bet vēl to nav saņēmuši. Bet, tiklīdz viņi būs gatavi to darīt, viņi to varēs saņemt," norāda Jaunzeme.
Savukārt Rīgas dome kompensācijās un pabalstos Zolitūdes traģēdijā cietušajiem izmaksājusi apmēram 800 000 eiro. Atbalstu saņēmuši 108 bojāgājušo radinieki, stāsta Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas vadītāja Olga Veidiņa. "Tas bija speciāli pieņemts lēmums pagājušā gada 23.novembrī, ka pašvaldība bojāgājušo ģimenēm izmaksās pabalstu 10 000 latu apmērā. Mēs sedzām arī apbedīšanas izdevumus 1000 latu apmērā. Nesedzām mielastu un pieminekļus," norāda Veidiņa.
Sociālais dienests turpina strādāt ar visu bojāgājušo ģimenēm, īpaši tām, kurās ir bērni. Ja pirmajos mēnešos daudzi vēl neaptvēra notikušo, tad tagad psiholoģiskās sekas parādoties arvien vairāk. Lauvas tiesu atbalsta pašvaldība sniedz no saziedotās naudas.
Traģēdija izgaismo dažādos ģimenes modeļus
Sabiedrības ziedojumi Zolitūdes traģēdijā cietušo atbalstam bija lielākie Latvijas vēsturē. Teju pusotrs miljons eiro īsā laikā ienāca "ziedot.lv" kontā, naudu vāca arī Pareizticīgo baznīca un Iekšlietu darbinieku arodbiedrība, Rīgas domes atvērtajā ziedojumu kontā ieplūda daudzu uzņēmumu un labdarības fondu ziedojumi. Uzņēmums "Maxima" pārskaitījis divus miljonus eiro pabalstiem bērniem, kas traģēdijā zaudēja vecākus.
Ločmele - Luņova secina: bez privātajiem ziedotājiem tik liela mēroga traģēdijā palīdzēt visiem būtu grūti, jo notikušais izgaismojis daudz gadījumu, kad valsts atbalsts formāli nepienākas – tie ir gan bojāgājušo dzīvesbiedri, kas dzīvojuši nereģistrētās attiecībās, gan aprūpē paņemti radu bērni. "Man nav nekādu tiesību par to spriest, bet es redzu cilvēkus, kuri pārcieš šo nelaimi, viņi ir zaudējuši tuvu cilvēku un dažādu apstākļu dēļ ir situācijā, kur tiešām šī palīdzība ir nepieciešama. Esmu ārkārtīgi pateicīga gan Pareizticīgo baznīcai, gan visiem ziedotājiem, kuru līdzekļi tika akumulēti "ziedot.lv", gan Rīgas pašvaldības ziedojumu kontā Zolitūdē cietušajiem. Tikai, pateicoties tam, naudu saņēma arī tie, kuri nav likumīgie mantinieki," saka Ločmele – Luņova.
Biedrība pašlaik turpina sadarbību gan ar pašvaldību, gan fondu "ziedot.lv", kura kontā Zolitūdē cietušajiem vēl palikuši apmēram 300 000 eiro. Caur fondu palīdzēts 107 bojāgājušo tuviniekiem un 92 cietušajiem. Visām bojāgājušo ģimenēm un smagāk cietušajiem uzreiz pēc traģēdijas tika izmaksāti vienreizēji 4500 latu pabalsti, 26 bērniem izveidoti pilngadības depozīti. Smagāk cietušajiem apmaksāta rehabilitācija ārpus Latvijas un citas vajadzības, ko valsts nesedz.
Ar naudu nepietiek; nepieciešams atgūt arī emocionālo līdzsvaru
"Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta uzskata, ka finansiālā ziņā gan sabiedrība, gan valsts un pašvaldības palīdzējušas ātri un pietiekamā apjomā. Taču nauda nedziedē, secina Dimanta. "Tā ir nebijusi palīdzība no sabiedrības, arī valsts un pašvaldības. Nekad agrāk tāda nav pieredzēta pie kādas mazākas nelaimes. Es uzskatu, ka palīdzība ir sniegta adekvāti un nav iemesla teikt, ka cilvēki kaut ko nesaņem. Domāju, ka šajā gadījumā ir parūpējušās visas puses. Diemžēl ir tā, ka nauda nedziedē. Ja mēs paskatāmies uz šo gadu, tad, neskatoties uz to, cik lielu pabalstu kāds ir saņēmis, tas nav palīdzējis dziedēt sāpes un aizvainojums joprojām ir. Tas ir tas, kā tagad uz priekšu vajadzētu palīdzēt – saprast, kā izsērot un sākt jaunu dzīvi," saka Dimanta.
Un tieši tas nereti ir pats grūtākais. Sociālās integrācijas valsts aģentūra Jūrmalā ir vieta, kur 10 dienu rehabilitāciju varēja iziet visi Zolitūdes traģēdijā cietušie, bojāgājušo tuvinieki un glābšanas darbos iesaistītie. Ūdens procedūras, fizioterapiju, masāžas un psihologa konsultācijas saņēma 546 cilvēki. Varēja atpūsties no ikdienas rūpēm un no sirds izrunāties par to, kas sāp. Rehabilitācijas pakalpojumu nodaļas vadītāja Liene Saukuma ar gandarījumu atzīst, ka daudziem mainījies stereotipiskais priekšstats par psihologa palīdzību, īpaši glābēju vidū. "Tas, ko mēs šeit novērojām – glābēji ļoti pozitīvi to novērtēja un atzina, ka tā ir pirmā reize rehabilitācijā. Viņi varbūt līdz šim savai veselībai nebija pievērsuši tādu vērību. Un arī šie stereotipi par psiholoģisko palīdzību – vīrietim jau vispār liekas, ka viņam psihologu nevajag. Šī attieksme drusku pamainījās. (..) Cilvēki tiešām saskata iespēju, ka šie speciālisti var palīdzēt un viņi ir vajadzīgi," uz izmaiņām priekšstatos par psihologu darbu saka Saukuma.
Cietušo pārdzīvojumus rehabilitācijas laikā uzklausīja un turpina uzklausīt trīs Sociālās integrācijas valsts aģentūras psiholoģes. Viņu vidū arī Natālija Beļakova.
"Mēs nebijām gatavi, jo Latvijā nevienam psihologam nebija pieredzes, kā strādāt ar masu traģēdijās cietušiem cilvēkiem," atminas Beļakova.
Psiholoģe atceras, ka sākumā prasījuši padomus, kam vien varējuši, tomēr, kad atbrauca pirmie cietušie, teorijas grāmatas nācās likt malā. "Grāmata ir grāmata – tur viss ir skaisti uzrakstīts, kas ir sērošanas periods. Bet dzīvē mēs redzējām pavisam citas situācijas. Galvenais mūsu darbs, protams, bija ar emocijām. Un kad ir emocijas, tad prāts, intelekts un loģiskā domāšana atkāpjas. (..) It kā mēs domājam, ka šoka fāze jau ir pagājusi, bet bija arī cilvēki, kas vēl pēc mēneša bija šoka stadijā. Citiem jau bija dusmu un agresijas fāze," saka Beļakova.
Cietušos nešķiroja – glābēji, tuvinieki – grupās ar psihologu visi strādāja kopā. "Individuālās konsultācijās raudāja visi. Gan viņi, gan mēs. Līdz kādam martam, aprīlim nebija dienas, kad mēs paši neraudātu. Pa divām, pa piecām reizēm dienā. Bet grupu nodarbībās visi turējās. Tas bija pareizi, ka mēs nešķirojām cilvēkus. Vienā grupā bija gan glābēji, gan paši cietušie, bojāgājušo tuvinieki, dakteri, skolu psihologi, kapelāni… Viens otru atbalstīja, un tas bija pareizais, ko darīt," norāda Beļakova.
Beidzoties 10 dienu rehabilitācijai, vairumam meklētas iespējas turpināt konsultācijas pie psihologiem dzīvesvietā, jo ar šo valsts apmaksāto kursu bija par maz. "Mēs arī braucam uz Rīgu un līdz šai dienai [ar cietušajiem] strādājam," saka Beļakova. "Jo pateikt tā, kā grāmatiņā rakstīts, ka cilvēkam sērošanas periods ilgst vienu gadu… Es līdz šai dienai neredzu nevienu, kurš būtu nokļuvis līdz pēdējai – pieņemšanas – fāzei. (..) Sērošanas periods ir daudz ilgāks. Man ir klienti, kas vēl šodien nav nonākuši līdz depresijas fāzei. Piemēram, pirms nedēļas strādāju ar kādu klienti, kura pateica: es tikai tagad saprotu, kas vispār ir noticis," klāsta psiholoģe.
Ārstēšanai ilgtermiņā naudas vēl pietiek
Sociālo rehabilitāciju Zolitūdes traģēdijā cietušie par valsts naudu varēja saņemt vienreiz. Tie, kam notikušais atstājis fiziskas sekas, varēs atgriezties kā aģentūras ikdienas klienti – cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem. Tādi būs vismaz pieci cietušie, kas pēc traģēdijas kļuvuši par invalīdiem.
Psihologa palīdzību, tāpat kā rehabilitāciju un ārstēšanos ārzemēs tiem, kam tas vajadzīgs, pagaidām turpina apmaksāt no "ziedot.lv" un Rīgas domes kontā saziedotajiem līdzekļiem. Dimanta prognozē, ka atlikušos 300 000 eiro varētu izmantot aptuveni pusgada laikā. Arī Rīgas domes Sociālo lietu komisijas vadītāja Olga Veidiņa spriež, ka naudas pašvaldības ziedojumu kontā pietiks apmēram tikpat ilgam laikam. "Kamēr būs ziedojumu nauda, mēs apmaksājam ārstu izrakstītās zāles pēc iesnieguma un čekiem, apmaksājam rehabilitāciju pēc ārsta norīkojuma, psihologa un fizioterapeita norādījumiem," atzīmē Veidiņa.
Viņa cer, ka līdz brīdim, kad ziedojumu nauda beigsies, cilvēku dzīve būs daudzmaz atgriezusies normālās sliedēs. Pēc tam atliks tikai likumā paredzētais atbalsts.
Cietušais "Maxima" kasieris gatavs pacietīgi turpināt ārstēšanos
Vairākiem smagāk cietušajiem priekšā vēl ilga atlabšana ne vien emocionāli, bet arī fiziski. Pagaidām līdzekļu visam pietiek, bet cik ilga būs ārstēšanās, pagaidām neviens neņemas prognozēt. "Tagad klājas labi. Atpūšos no Vācijas rehabilitācijas, izbraukāju pa visādām ārstu komisijām…" stāsta Mārtiņš Plāsis. Viņš ir veikala "Maxima" kasieris, kuru pirms gada no veikala drupām iznesa kā pēdējo dzīvo deviņas stundas pēc nogruvuma. Pēc neskaitāmām roku un kāju operācijām viņš mācījās no jauna staigāt un darīt ikdienas lietas. Nupat mēnesi veseļojies Vācijā.
"Kājai nervs parādījis atjaunošanās rezultātu, ir atgriezusies jušana. Labākas kustības ar to kāju, stabilāka… Rokām atjaunojušās lielās kustības, mazo vēl nav," viņš skaidro.
Ārsts Mārtiņam teicis, ka nervu darbības atjaunošanai varētu vajadzēt divus gadus, un Mārtiņš ir gatavs pacietīgi turpināt ilgo rehabilitāciju. Par atgriešanos darbā viņš pagaidām nedomā, galvenais ir atgūt veselību.
Līdzīgā situācijā ir vēl vairāki cietušie. Piemēram, kādai sievietei, kas guva smagu sejas traumu, vēl priekšā žokļa operācija un visu zobu implantācija.
Glābšanas darbos cieta arī 12 ugunsdzēsēji, vairākiem piešķirta invaliditāte. Divi veselības dēļ pārcelti citos amatos, divi dienestu pametuši.
Vissmagāk cietušais glābējs atgriežas darbā
Vissmagāk cietušais glābējs Aleksandrs Lācis ilgus mēnešus nevarēja staigāt, bet šā gada beigās atgriezīsies dienestā. Tiesa gan, ne operatīvajā darbā. "Tagad sajūta ir ļoti laba. Bija mazliet bail, ka mani neņems atpakaļ darbā, bet it kā viss ir apsolīts, nokārtots, un tāpēc it kā viss ir kārtībā. Vajag tikai, lai veselība mazliet uzlabojas," saka glābējs, atzīstot – bija smagi, bet izķepuroties palīdzēja bijis tuvinieku un ģimenes atbalsts.
Zolitūdes traģēdija izgaismoja iekšlietu sistēmas darbinieku trūcīgās sociālās garantijas. Ja sākotnēji tās bija plānots uzlabot pakāpeniski, vairāku gadu laikā, tad notikušais to paātrināja.
"Zolitūdes traģēdijas rezultātā sākām nodrošināt paplašinātā apjomā amatpersonu veselības aprūpi jau no šā gada 1.janvāra," stāsta Iekšlietu ministrijas (IeM) Veselības un sporta centra direktora vietniece Irēna Misus.
Lielāki limiti pacienta iemaksām, apmaksāts zobārsts un medikamentu iegāde, viņa uzskaita dažus no uzlabojumiem. Un tikai no šī gada policistiem, glābējiem un citiem iekšlietu darbiniekiem ir savs psiholoģiskā atbalsta dienests krīzes situācijās. Tāpat no šā gada apmaksāta veselības aprūpe līdz mūža galam pienāksies ikvienam iekšlietu darbiniekam, kurš veselības dēļ bijis spiests dienestu pamest, kā, piemēram, divi Zolitūdē cietušie ugunsdzēsēji.
"Zolitūdes traģēdija saasināja uzmanību uz to, ka Iekšlietu ministrijas amatpersonas pilda augsta riska pienākumus un viņu dzīvība būtu jāapdrošina. Līdz šim mums bija pabalsti tikai tajā gadījumā, ja amatpersona bija cietusi nelaimes gadījumā, pildot dienesta pienākumus. Šobrīd ir ieviests pabalsts arī, ja amatpersona vienkārši ir cietusi nelaimes gadījumā arī ārpus darba," skaidro IeM pārstāve.
Ja pēc nelaimes gadījuma piešķirta 1.invaliditātes grupa, pabalsts ir 71 000 eiro, ja otrā – 35 500, ja trešā – 14 000. Ja nelaimes gadījums noticis ārpus darba, pabalsts ir puse no šīs summas. Tiesa gan, pabalstu var saņemt tikai tad, ja invaliditāte noteikta uz gadu.
Kā Latvijas Televīzijas raidījumā "1:1" norādīja cietušais glābējs Rolands Kreicmanis, kuram traumēti muguras skriemeļi, viņam invaliditātes grupa piešķirta uz pusgadu, tāpēc kompensācija nepienākas. Iekšlietu ministrijas pārstāve gan uzsver – ja invaliditātes grupu pagarinās, pabalsts tiks piešķirts.
Mudina atbalstīt ikvienu ģimeni, kur bojā gājis vai smagi cietis kāds no tās locekļiem
Ir skaidrs, ka vajadzību Zolitūdes traģēdijā cietušajiem būs vēl daudz, bet turpmāk tās pamatā gulsies uz pašvaldību un ziedotāju pleciem. Ločmele – Luņova norāda, ka no biedrības "Zolitūde 21.11", valdība par padarīto pēc Zolitūdes traģēdijas atskaitās atbilstoši likumam, taču nelaimes koeficientu izmērīt nevar. "Pēdējā reizē Ministru Kabinetā jautājām – kas būs pēc tam, kad Rīgas pašvaldības [ziedojumu] kontā beigsies nauda un komisija, kas šo naudu sadala, beigs savu darbību? Vai Labklājības ministrija ir apzinājusi visus, kam vēl būs vajadzīga medicīniskā palīdzība?" retoriski vaicā Ločmele – Luņova.
Pēc Zolitūdes traģēdijas valdība lēma visiem cietušajiem apmaksāt ārstēšanos līdz šā gada beigām. Labklājības ministrijā norāda, ka papildus līdzekļi cietušo sociālajai rehabilitācijai nākamā gada budžetā pagaidām nav pieprasīti, bet ja tas būs nepieciešams, ministrija to izvērtēšot. "Ja runājam par to, kādu palīdzību varēs saņemt turpmāk, šobrīd sociālo palīdzību sniedz pašvaldības. Tā ir decentralizēta funkcija. Rīgas dome turpinās nodrošināt šo pakalpojumu. Ja atklāsies vēl kādas vajadzības, tās tiks risinātas pašvaldībās. Šobrīd valsts neparedz vairs turpināt kādus citus palīdzības veidus, kā šobrīd Ministru Kabinets ir nolēmis," saka Jaunzeme.
Šādu sistēmu par netaisnīgu uzskata Rīgas domes Sociālās komitejas vadītāja Olga Veidiņa. Viņa norāda – pašvaldības var palīdzēt caur sociālajiem darbiniekiem, taču sistēma būtu jāstiprina visas valsts mērogā, tostarp jāpalielina apbedīšanas pabalsti un valsts līmenī jānodrošina psiholoģiskā palīdzība cilvēkiem, kuri pēkšņi zaudē tuviniekus.
"Jo diemžēl pašvaldībām naudas nav tik daudz. Mūsu valstij jau patīk visu uzlikt uz pašvaldību pleciem. Bagātākas pašvaldības kaut ko var atļauties, bet trūcīgās, kas sēž uz dotācijām, to nevar. Bet cilvēki aiziet bojā visur," saka Veidiņa.
To, ka trūkst plašākas atbalsta sistēmas citu traģēdiju skartiem cilvēkiem, secina arī Dimanta. Viņa vērtē, ka pēc Zolitūdes traģēdijas valsts un pašvaldību iestādes pabalstu izmaksā rīkojušās operatīvi, arī sabiedrības atbalsts bija iepriekš nepieredzēts, bet vienlaikus radīts mazliet nelāgs precedents, liekot cilvēkiem domāt, ka šāda palīdzība ir norma.
"Mēs katru dienu dzirdam ziņās, ka kādam kāds iet bojā kādā negadījumā. Kāds nomirst, jo ģimenes ārsts nav mācējis laikus diagnosticēt slimību, kāds tiek nobraukts uz neapgaismotas gājēju pārejas," saka Dimanta. "Tur arī paliek mazi bērni, bet diemžēl šie cilvēki no valsts un pašvaldības nesaņem neko (..) Mums ir jāpanāk, ka visi sabiedrības locekļi ir vienlīdz svarīgi, neatkarīgi no tā, kā tev tuvinieks ir gājis bojā vai kā tev ir sakropļota veselība. Tas ir neatrisināts jautājums. Tas ir jāatbild valsts un pašvaldību politiķiem – vai tā ir norma, ka šādi ir jāpalīdz, ja kāds iet bojā vai sakropļo veselību, vai tas bija izņēmums?" taujā Dimanta.
Viņa secina – neesam tik bagāta sabiedrība, lai varētu atļauties izmaksāt 14 000 eiro katram, kurš zaudējis tuvinieku, taču ir jābūt drošības tīklam, kā šos cilvēkus atbalstīt, jo pašreizējie pabalsti vajadzības nesedz.
LM: Valsts atbalsta apmērs atkarīgs arī no cilvēku nomaksātajiem nodokļiem
Politiķu galvenais uzdevums, Dimantas ieskatā, ir radīt apstākļus, lai ikviens varētu nopelnīt pietiekami, ka pēkšņa tuvinieka zaudēšana nesagrautu ģimenes iztiku. Tam piekrīt arī Jaunzeme, vienlaikus norādot – valsts atbalsts atkarīgs arī no mums pašiem un tā, kā maksājam nodokļus.
"Piemēram, apgādnieka zaudējuma pensija. Mēs redzam, ka ir cilvēki, kas turpina maksāt [nodokļus] no minimālās algas, nerēķinoties ar to, ka, ja viņus piemeklēs nelaime, viņi saņems ļoti nelielu apgādnieka zaudējuma pensiju un apdraud savus tuviniekus," norāda Jaunzeme. "Jums ir jāveic savas iemaksas, ja gribat saņemt šos labumus! Tas pats attiecas arī uz invaliditātes pensiju. Cilvēki nedomā par rītdienu, viņi domā, ka viņi nenodzīvos līdz pensijai. Bet ja viņiem ir bērni un viņi nemaksā nodokļus, viņi tā apdraud arī savus bērnus. Un tad gaidīt vienmēr, ka valsts nāks ar kādu īpašu atbildību… Valsts ir radījusi instrumentu. Tu vari saņemt normālu apgādnieka zaudējuma pensiju, kamēr bērns sasniedz 24 gadu vecumu. Bet ja tu pats nepiedalies šajā sistēmā, tu apdraudi ne tikai pats sevi, bet arī savu bērnu," pauž LM valsts sekretāre.
Jaunzeme norāda – Zolitūdes traģēdija bija ārkārtas gadījums, taču katrai traģēdijai atsevišķu atbalsta sistēmu veidot nav iespējams. Tam domāta jau esošā sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības sistēma. "Nekāda radikāla sistēmas reformēšana mūsu ieskatā nav nepieciešama. Tās sistēmas, kas jau ir izveidotas, uz to bāzes tika administrēta arī šī īpašā palīdzība, bet turpmāk cilvēki var saņemt atbalstu no vispārējām sistēmām, kas darbojas jau 20 gadu," atzīmē LM valsts sekretāre.
"Providus": Kompensācijas cietušajiem būtu jāsniedz pārdomātāk
Taču tieši visaptverošas atbalsta sistēmas trūkumu traģēdijās cietušajiem kā problēmu izceļ pētniece Dace Akule, kuras vadītais sabiedriskās politikas centrs "Providus" izvērtējis valdības darbus Zolitūdes traģēdijas izgaismoto kļūdu labošanai. Akule secina, ka trūkst vienas institūcijas, kas sistēmiski atbalstītu tieši cietušos un palīdzētu piešķirto naudu iztērēt pārdomātāk, jo ne viens vien cietušais ar tik lielu naudas summu saskaras pirmoreiz.
"Piemēram, Lielbritānijā ir izveidota sistēma, ka cietušajiem, kad notiek šādas nelaimes, nevis tiek iedota naudas summa, bet tiek izvērtētas viņu vajadzības un segti rēķini, kad ir šie konkrētie vajadzību gadījumi," saka Akule. "Nevis tiek ielikta kontā nauda un pateikts: jūs ar to varat rīkoties, kā gribat, kur, protams, ir iespējams risks, ka cilvēks šo atbalstu tomēr neizmanto tā, kā ilgtermiņa interesēs būtu vajadzīgs. Ja valstī nav izveidota cietušo atbalsta sistēma un viena institūcija, kas palīdz salikt visu to puzli kopā, ne tikai nodrošina sākotnējo atbalstu, piemēram, bēru pabalstus, bet arī, piemēram, ekspertus, kas var sniegt rehabilitāciju un psiholoģisko atbalstu, tad sniegtais atbalsts varbūt nav tik kvalitatīvs kā gribētos," norāda pētniece.
"Providus" vadītājas ieskatā sniegtās palīdzības izvērtējums varētu būt viens no jaunizveidotās parlamentārās izmeklēšanas komisijas jautājumiem, lai nākamajā ārkārtas gadījumā varētu palīdzēt efektīvāk nekā tas, iespējams, bijis šoreiz. "Kā teica kāda mana kolēģe, kas ilgstoši strādājusi ar cietušo atbalsta sistēmu, mēģinot to iedzīvināt Latvijā, - dažreiz rodas iespaids, ka mēs atpērkamies no cietušajiem ar nodokļu maksātāju naudu, jo mums jau nav iebūvētas sistēmas, lai varētu tiešām paļauties, ka valsts tiešām būs nodrošinājusi atbalstu cietušajiem," atzīmē Akule.
Neesošās sistēmas dēļ arī Zolitūdes traģēdijā cietušie ir neziņā par to, kāds atbalsts būs pieejams, kad ziedotāju nauda beigsies. No valsts un pašvaldības institūciju atbildēm jāsecina, ka tālākā palīdzība būs pieejama kā ikvienam – likumā noteiktajā kārtībā un būs atkarīga no katras pašvaldības turības un sociālo darbinieku iejūtības.
Tikmēr labākais, kā Zolitūdes traģēdijā cietušajiem pašlaik var palīdzēt līdzcilvēki, ir – piezvanīt, apciemot, parunāties. Tieši emocionālais atbalsts pašlaik ir vissvarīgākais, noslēgumā atzīst Ločmele - Luņova no cietušo atbalsta biedrības.
"Galvenais, kā cilvēkiem trūkst, ir nevis nauda, bet attieksme un cieņa. Es ļoti gaidu, ka uz 21.novembri tie cilvēki, kuri saprot, ka viņi droši vien nesēdēs uz vainīgo sola kriminālprocesā, bet tomēr jūt, ka kaut ko nav izdarījuši, lai šo traģēdiju novērstu, saņemtu drosmi un atnāktu pie cietušajiem uz dievkalpojumu, uz piemiņas brīdi," norāda Ločmele – Luņova. "Lai viņi pienāktu klāt un vienkārši pateiktu: "Piedodiet!" Domāju, tas ir labākais, ko var izdarīt. Jo šie cilvēki nealkst atriebības. Viņi alkst taisnīguma sajūtas."
