Zemnieku organizācijas – pietuvinātas ministrijai un politiķiem

Latvijā ir teju simt nevalstisko organizāciju, kas pārstāv visas lauksaimniecības nozares. Sākot ar lielajiem labības audzētājiem un beidzot ar šinšillu turētājiem. Atbilstoši parunai "Kur divi latvieši, tur trīs partijas" lielā daļā lauksaimniecības jomu tādu biedrību un asociāciju ir pat vairākas. 

Visas simt vieno skaļi lozungi, ka tās pārstāv un aizstāv biedru intereses tirgos un politikā, atklāti risina problēmas un runā ar Zemkopības ministriju (ZM). Par lieliem strīdiem vismaz publiski dzirdam maz. Vien ikdienas ziņās zemnieki nebeidz sūkstīties par sūro saimniekošanu, nabadzīgajiem atbalsta maksājumiem un četriem sliktiem gadalaikiem.

Ar aitkopi Andri Paulu-Pāvulu viņa 600 lopu saimniecībā netālu no Smiltenes Latvijas Radio tiekas piektdien, 18. martā, pirms pusdienlaika, kad laukā tiek izlaistas atnesušās aitas. Pateicoties šķirnes īpašībām, katrai aitai pa trim četriem ogļmelniem jēriem, tādēļ uz brīdi ir haoss gan lopu kustībā, gan balsīs.

Atšķirībā no vadāmajiem bara dzīvniekiem aitām, Pauls-Pāvuls ir pats sava ceļa noteicējs un gājējs. Savā ziņā savpatņa apzīmējumu izpelnījies ar atšķirīgo redzējumu uz lauksaimniecības politiku. Tas viņam izveidojies, jo, kā pats saka, pabijis nozarei abās pusēs. Savulaik pats bijis tuvu politikai un strādājis Saeimā, bet pirms desmit gadiem pārcēlās uz dzīvi laukos.

• Aitkopis: NVO tikai sadala naudu lielajiem
• Vaino apķērīgos kolhozniekus ar lielām platībām
• Visi politikas dokumenti saskaņoti ar NVO
• Biedrībām – gandrīz miljons eiro budžeta naudas
• Lielākās organizācijas vadība – ZM politiska sabiedrotā
• Biedrības gribētu vēl vairāk naudas
• Labā prakse – naudas sadale atklātos konkursos

Aitkopis: Nevalstiskās organizācijas tikai sadala naudu lielajiem ražotājiem

"Pirmkārt, mēs atrodamies viensētā – aitu audzēšanas saimniecībā. Es apsaimniekoju 200 hektāru, kuros ietilpst piecas viensētas. Vienā dzīvoju es ar ģimeni, otrā dzīvo strādnieks ar ģimeni, bet pārējās ir tukšas! Ja mēs kaut cik ievērotu Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku, tad šeit varētu dzīvot un izdzīvot piecas ģimenes," saka aitkopis, ar nožēlu konstatējot, ka Latvijas situācija liek pamest 50 hektāru saimniecību un doties strādāt uz Īriju 13 hektāru saimniecībā.

Pauls-Pāvuls ir pārliecināts, ka ZM Konsultatīvā padome, kurā ietilpst virkne nevalstisko organizāciju un kas piedalās nozarei būtisko lēmumu pieņemšanā, pēc būtības tikai sadala atbalsta naudu lielajiem ražotājiem par labu.

Viņš ar pirkstu pārbrauc konsultatīvās padomes sarakstam, pie katra vārda nosakot - "zaļzemnieku" biedrs,

liels graudaudzētājs, milzīgs kooperatīvs, bijusī padomju saimniecība, lielie pārstrādātāji, kosmetoloģe. Par īsteniem lauksaimnieku interešu pārstāvjiem Pauls-Pāvuls sauc tikai bioloģisko un jauno zemnieku organizāciju pārstāvjus, kam 11 cilvēku padomē iznāk tikai simboliska loma.

Vaino apķērīgos kolhozniekus, kas tikuši pie lielām zemes platībām

Arī pats savulaik vīlies nevalstiskajā sektorā. Kad pirms desmit gadiem kā pilsētnieks sācis nodarboties ar aitkopību, devies uz Aitu audzētāju asociāciju. Tur saņēmis padomu, ka jāpērk tīršķirnes jaunaitas ar šķirnes sertifikātiem. Kad jau mājās ar pārvestajiem simt jēriem kārtīgi ielūkojies sertifikātā, sapratis, ka nopircis četru šķirņu krustojumu, nevis tīršķirnes jērus.

"Tādā veidā lauksaimnieku organizācijas man vairāk ir kaitējušas, nevis palīdzējušas darbā," saka aitkopis.

Viņš rāda arī valdības apstiprināto ZM nolikumu, kurā teikts, ka ministrijas funkcijas ir "izstrādāt lauksaimniecības politiku", kā arī organizēt un koordinēt lauksaimniecības politikas īstenošanu.

"Tikai ar gadiem sapratu, ka, neesot šai politikai, bijušie kolhoznieki kā apķērīgākie un pieredzējušākie laukos radīja shēmas, ar kurām nevis atjaunoja viensētas, bet pārņēma nomā kolhozu zemes. Laikam ejot un dažādi shēmojot, viņi panāca to, lai īpašnieki savas saimniecības neatjauno, bet zemi pārdod viņiem. Tādā veidā ir izveidojušās lielās saimniecības ar vairākiem tūkstošiem hektāru. Tas ir pilnīgi nedabiski Eiropai, nekur Vecajā Eiropā tādu kolhozu mūsdienu veidojumā nav!" kritiski izsakās Pauls-Pāvuls.

Visi lauksaimniecības politikas dokumenti saskaņoti ar NVO

Klātesot lauksaimnieku nevalstisko organizāciju iknedēļas sapulcēs, iespaids par biedrību bezzobainību varētu izplēnēt, īsti nemaz nepiemeklējis. Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP) ar 64 biedrībām un asociācijām tajā ir lielākā visu nozaru pārstāve.

Novērojot pagājušās nedēļas valdes sēdi, varēja secināt, ka līdzīgi tāda valdes sanākšana izklausījusies arī pirms desmit gadiem. Dārzkopji paceltos toņos runāja par trūcīgo atbalstu viņu nozarei, piensaimnieki pukojās par ieilgušo krīzi, bet LOSP ilggadējais valdes priekšsēdis Edgars Treibergs ZM pārstāvei sūdzējās par visu.

"Kāpēc veselības joma paprasa, aizsardzības joma paprasa to, kas viņiem pienākas? Mēs esam tādi, kas nemāk paprasīt? Katru dienu skatos televīzijā – ārstiem vajag tik, bet lauksaimniekiem neko nevajag?"

Uz tik haotiskiem pārmetumiem ZM Lauku attīstības atbalsta departamenta direktore Inese Pastare-Irbe atbildēja bez bļaušanas un strukturēti: "Tas ir jautājums jums pašiem, jo par summām ir vienošanās ar lauksaimnieku organizācijām!"

Tātad no vienas organizācijas valdes sēdes secināms gan tas, ka aktualitātes tajā pārrunā haotiski, gan arī tas, ka visi nozarē pieņemtie lēmumi pavisam noteikti tikuši saskaņoti ar pašu lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām. Tātad lietas, par kurām zemnieki sūkstās, savā ziņā paši akceptējuši.

Biedrībām – gandrīz miljons eiro budžeta naudas

Varbūt nevalstisko organizāciju klaigas sākas un aprimst pašu sanāksmēs tāpēc, ka biedrības cenšas darboties divās pļavās vienlaicīgi. No vienas puses – tās it kā aizstāv savu biedru zemnieku intereses ZM. Taču no otras – tās arī saņem prāvas dotācijas no šīs ministrijas.

Deviņām organizācijām, kas iekļautas ZM konsultatīvajā padomē, ministrija gadā pārskaita vairāk nekā 390 000 eiro. Šogad atbalsts katrai audzis par 3500 līdz 12 000 eiro.

Pa 27 000 saņem Latvijas Zemnieku federācija, biedrība "Zemnieku saeima", Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija un citas. Visām arī kabineti ministrijas ēkā.

Vēl 302 000 eiro ministrija sadala 23 mazāk dzirdētām organizācijām, naudu ņemot no Mežu attīstības fonda, Medību saimniecību attīstības fonda un Zivju fonda. Lielākās summas – ap 30 000 un 40 000 eiro gadā – tiek dažādām mednieku un makšķernieku biedrībām. Nauda tiek arī ar lauksaimniecību tieši nesaistītām organizācijām, piemēram, Vides gidu asociācijai, biedrībai "Vidzemes inovāciju instruments" un Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijai "Dzīvesstāsts".

Kā rāda ZM šā gada budžeta izdevumu tāme, biedrībām un nodibinājumiem iezīmēti 812 000 eiro. Nevalstiskās organizācijas norādītas arī ailē pie 436 miljonu eiro dotācijām, kas lielākoties paredzētas komersantiem jeb lauksaimniekiem.

Lielākās organizācijas vadība – ZM politiska sabiedrotā

Lielāko atbalstu – vairāk nekā 160 000 eiro – ZM piešķir LOSP, ko vada Treibergs. "Nevalstiskais sektors izsaka priekšlikumus par jebkuru jautājumu, kas mums ir aktuāls. Un mums ir pilnīgi vienalga, vai ministrija dotē vai nedotē!" stingri saka LOSP priekšsēdis.

Viņš salīdzina valsts dotācijas nevalstiskajam sektoram Portugālē un Dānijā, kur biedrības, tiklīdz nozares ministrija pieņem lauksaimniekiem nelabvēlīgu lēmumu, nākamajā dienā to iesūdz tiesā. Uz jautājumu, vai paši kādreiz tiesā vērsušies pret ZM, Treibergs atbild noliedzoši.

Strādājot ministrijā, ierēdņu un politiķu darbus varot labāk pieskatīt, tādēļ varot just, ka "kaut kas aizies greizi", tāpēc laikus iejaukties, saka Treibergs. Grūtāk esot ar Eiropas Savienības uzspiestajām normām. Uz jautājumu, kas ir lielākās cīņas, kas uzvarētas ar ZM, viņš atbild – panāktie atbalsta maksājumi piensaimniekiem un cūkkopjiem, kā arī Bulduru dārzkopības vidusskolas neslēgšana, bet pievienošana Lauksaimniecības universitātei.

Pats Treibergs ir zemkopības ministra Jāņa Dūklava (Zaļo un zemnieku savienība) partijas biedrs, no Zemnieku savienības saraksta ievēlēts arī Garkalnes novada domē.

Pēdējo piecu gadu laikā savai partijai viņš ziedojis gandrīz 20 000 eiro.

Tomēr zemkopības ministrs Dūklavs politisko biedrošanos arī nevalstiskajā sektorā, kam ierēdņu darbs jāuzrauga, noliedz: "Nejauciet darbu ar partiju! Man tas galīgi nepatīk, ja sāk runāt, ka ir partijas biedri! Nu un kas? Es esmu zemkopības ministrs, šeit nestrādā ZZS partija, te ir ministrija! Neputrojiet divas lietas!"

Turklāt lauksaimniecības nozaru biedrību dotēšanu aizsākuši priekšgājēji, atgaiņājas Dūklavs. Atbalsts sākts laikā, kad organizācijas iestājušās starptautiskās organizācijās, kurās jāmaksā dalības nauda. "Šādi ir pulka vienkāršāk – es negribu kontrolēt katru semināru, izbraukuma pasākumu, kur katra organizācija izlieto simts, piecsimt vai trīssimt eiro!"

Tomēr starptautiskajās organizācijās, kurās maksājama tūkstošos eiro mērāma biedra nauda, ir tikai pāris no visām teju simt nevalstiskajām organizācijām. Dūklavs neuzskata, ka ar ikgadējām dotācijām ministrija nopirktu nevalstiskā sektora labvēlību. "Tas nenozīmē, ka tās ir organizācijas, kam maksājam, lai tās runātu ministrijas vārdā.

Kāpēc vajag karu? Kas jums tā par modi – ja nav kara, tad nav par ko rakstīt?!" paceltā balsī izsakās ministrs.

Biedrības gribētu vairāk naudas, bet atzīst – kopīgas lietas paveikt grūti vienotības dēļ

Tomēr arī bez lieliem kariem publiski maz dzirdēts, ka nevalstiskās organizācijas iebilstu pret naudas devējas ministrijas lēmumiem. Par piena nozares problēmām, zemajām iepirkuma cenām, noieta tirgu trūkumu un šaubīgiem vietējiem iepirkumiem ar Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības šefu Jāni Šolku Latvijas Radio norunā ilgāk par pusstundu. Nozarē ieilgusi krīze, viņš atzīst, bet ministriju vainot atturas. Savukārt ikgadējie maksājumi biedrībām varētu būt pat lielāki, saka Šolks.

Tikmēr tieši organizāciju daudzskaitlībā problēmas saskatījusi mazdzirdētā Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija, kas pārstāv vairāk par 60 kādreizējo kolhozu saimniecības.

"Ļoti daudz esam domājuši par to, ka, ja būtu viena liela lauksaimnieku organizācija, mūsu spēks un svars būtu lielāks.

Bet – kura tad ir tā svarīgākā nozare? Mums katram savs liekas tas svarīgākais!" stāsta asociācijas pārstāve Diāna Eisaka.

Labā prakse – naudas sadale atklātos konkursos

Situācija ar daudz mazām un no budžeta pabalstāmām organizācijām ir izdevīga nozares ministrijai, jo tādējādi nevalstiskais sektors plūcas savā starpā, atsevišķa daļa sadala naudu, nevis pieprasa lielas lietas visai nozarei. Tā uzskata Latvijas Pilsoniskās alianses direktore Rasma Pīpiķe.

"Tas ir ļoti neveselīgi, ja veidojas klēpja sunīša situācija. Ilgtermiņā tas ir kaitējoši jebkurai nozarei. Ja mēs visi dzīvojam laimīgi un draudzīgi, rezultāts ir tikai īstermiņā," vērtē Pīpiķe.

Viņa teic, ka ilgtermiņa attīstība var veidoties konfrontācijās un konfliktos, kur intereses saduras. Turklāt ir būtiski iesaistīt sabiedrību kā patērētājus, lai nav tā, ka visu atbilstoši savām interesēm izšķir tikai politiķi, ierēdņi un industrija.

Runājot par to, kā būtu pareizāk, Pilsoniskās alianses vadītāja norāda – jebkuri nodokļu maksātāju resursi būtu jāsadala caurspīdīgā veidā. Tā, lai sabiedrībai nerastos jautājumi, kādēļ nauda piešķirta tieši šīm organizācijām. Vispirms ministrijai būtu jāsaprot, ko tā ar sabiedrisko organizāciju palīdzību grib panākt, bet pēc tam naudas ieguvējus noskaidrot atklātā konkursā. Tāpat būtu jāpārskata un jāpublisko, kādi tad bijuši organizāciju darba sasniegtie rezultāti.