Skaitļi par alkohola lietošanu sieviešu vidū nav tik dramatiski kā kopumā sabiedrībā. Savas korekcijas ieviesusi pandēmija – kopš mājsēdēm sievietes alkoholu dzer mazāk, tomēr tām, kurām jau bija atkarības problēmas, dzeršana kļuva vēl smagāka. To apliecina arī pandēmijas pirmās mājsēdes laikā pieaugošais sieviešu skaits, kam Rīgas Bāriņtiesa liedz tiesības rūpēties par saviem bērniem.
Dzeršanas dēļ aptuveni 70% gadījumu tiek pārtrauktas vecāku tiesības. Un mammas, kas nonāk Bāriņtiesā, ne vienmēr nāk no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm.
Veidi, kā par šiem gadījumiem uzzina Bāriņtiesas, ir dažādi. Reizēm par mammām, kas alkohola reibumā ierodas skolā, sūdzas izglītības iestādes, reizēm – kaimiņi.
Pērn šādi atklājās 74 bērnu dzīvības vai veselības apdraudējuma gadījumi, kad vecākiem atņēma aprūpētāja tiesības. Un kā skaidro Rīgas Bāriņtiesas pārstāve Ginta Subbota, tiesības rūpēties par saviem bērniem zaudēja 32 mammas.
"Mammām bija vai nu divas, vai pat trīs promiles izelpā, nenakšņoja mājās vai bija atstājušas bērnus vienus, bez pārtikas," stāsta Ginta Subbota.
Šie ir smagākie gadījumi, bet tiem līdzās pastāv arī tādi, kad vecāki ilgstoši alkoholu lieto mēreni, bet regulāri, tādēļ atkal un atkal nonāk institūciju redzeslokā. Pirmās mājsēdes gadā lielākajā Bāriņtiesā – Rīgā – 174 mātēm pārtrauca tiesības aprūpēt savu bērnu, pērn šis skaitlis samazinājies uz 109.
"Šie vecāki saņemas, viņi dara kaut ko lietas labā, bet pēc kāda laika atgriežas tajās pašās vecajās sliedēs un tā turpina gadiem. Tā kā Latvijā nav piespiedu ārstēšanas vai obligātās ārstēšanas pilngadīgām personām, līdz ar to viss ir šo pašu vecāku glābēju rokās," turpina Subbota.
To, ka pieaudzis to mammu skaits, kam nepieciešama ārstēšanās, novērojis arī narkologs Māris Preinbergs, kurš jau vairākus gadu desmitus vada Minesotas programmu. Viņš atminas, ka agrāk ārstēšanās programmās sieviešu bija krietni mazāk.
"Kad sākām, bija trīs sievietes uz 10 vīriešiem, tagad astoņas sievietes uz 10 vīriešiem. Aknas sievietēm – ap 30 gadu vecumu – šausmas! Mums ir ļoti daudz idejas, gribējām atvērt vēl vienu mazu nodaļu, kur varētu ārstēties mātes ar bērniem, jo ļoti daudz Bāriņtiesa sūta mums pieprasījumus dēļ tām mātēm, kuras dzer, lai izņemtu tos bērnus no ģimenes ārā," stāsta Māris Preinbergs.
Trīs bērnu mammu Ilzi satiekam Anonīmo Alkoholiķu sapulcē. Viņas vārds ir mainīts. Dzert sieviete sāka vēl tad, kad strādāja labi apmaksātā darbā ārpus Latvijas. Tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem. Ilze stāsta, ka iemeslu dzert varēja atrast vienmēr.
"Ja man ir jālido, man liekas, ka man ir bail lidot, man vajag iedzert lidmašīnā. Tad man vajag iedzert jau pirms lidmašīnas, tad man vajag pēc lidmašīnas. Man uztrauc bērni, man uztrauc darbs, es nezinu, vai es esmu biznesa sieviete vai es esmu māte. Tā visa man ir par daudz. Ir jāiedzer. Kā anestēzijas līdzeklis tas darbojas lieliski," skaidro Ilze.
Viņa stāsta, ka kļuva aizvien grūtāk dzīvot nedzerot, kam komplektā nāca pirmie neizdarītie darbi, pirmās reizes, kad bērni palika nepieskatīti.
"Alkoholiķis, sevišķi uzsākot skaidrību, ir šausmīgi pilns ar vainas apziņu. Tā vainas apziņa, sevišķi pret bērniem, un es teiktu, sevišķi sievietei tā vainas apziņa ir tik milzīga, ka varētu sākt dzert," saka Ilze.
Savukārt Zane ir anonīmā alkoholiķe, kura gadiem ārstē arī depresiju. Viņa piekrīt ar mums runāt Svētās Annas prokatedrālē Jelgavā. Viņa savas slimības dēļ apzināti izvēlējusies neuzņemties mātes rūpes un neradīt bērnus.
"Man bail, ka netikšu es ar viņiem galā tādā ziņā, ka es ar sevi netieku galā. Kad es dzēru, es arī uzvedos – principā es negribu lāga pazīt to cilvēku, kāda es biju dzeroša, tas ir ļoti cits cilvēks. Kas tur – darbs apnīk, priekšnieks ne tā kaut ko, ies uz citu. Var jau atrast to citu darbu. Tādi maza bērna gājieni. Atkarīgajiem ir ļoti melnbalta domāšana – vai nu labi, vai nu slikti, pa vidu nav," saka Zane.
Savukārt narkoloģe un psihoterapeite Ināra Vārpa apstiprina, ka sievietes ne tikai straujāk nodzeras ķermeņa atšķirību dēļ, bet arī ilgāk slēpj savu slimību nekā vīrieši.
"Sieviete melo, viņa iztaisās, viņa manipulē, viņa dusmojas, viņa konkurē ar terapeitu. Tad viņu aizsūta pie narkologa, viņa smuki ar viņu parunā, izstāsta, cik viņai viss ir labi, cik viņa ir brīnišķīga māte un narkologs iedod apliecinājumu – nav pazīmju par alkoholismu. Viss ir kārtībā. Viņa atgriežas atpakaļ, pavicina papīru – ejiet visi pupās!" stāsta Ināra Vārpa.
Speciāliste uzskata, ka valsts līmenī ārstēt alkoholismu traucē tas, ka sistēmiski nesadarbojas atbildīgās nozares.
