ĪSUMĀ:
- Ukrainas prezidents ir sapratis, ka Krievija ir nesamierināms ienaidnieks.
- Putins nevēlas pieļaut mieru Ukrainā, jo Kremlim tas būtu līdzvērtīgi zaudējuma atzīšanai.
- Kremļa saimnieks baidās, ka Ukrainas demokrātija varētu izrādīties "lipīga" un novest pie viņa krišanas.
"Pirms diviem gadiem Zelenska ievēlēšana par Ukrainas prezidentu lielā mērā bija balstīta viņa solījumos izbeigt nepieteikto viņa valsts un Krievijas karu.
Daudzi Zelenska atbalstītāji cerēja, ka harismātiskais komiķis un politiskais autsaiders spēs pārvarēt naidīgumu, kas divpusējās attiecības saindējis kopš 2014. gada, kā arī panākt noregulējumu sarunās ar Vladimiru Putinu. "Šķita, ka Zelenskis ir vienkārši radīts šai lomai," raksta britu žurnālists un vēsturnieks, ASV domnīcas "Atlantijas padome" (Atlantic Council) bloga "UkraineAlert" redaktors Pīters Dikinsons. Viņš strādājis Britu Padomē Ukrainā un šajā valstī nodzīvojis pavisam 20 gadu. Dikinsons Ukrainā izdod žurnālus angļu valodā "Business Ukraine" un "Lviv Today".
Publikācijā "Atlantijas padomes" portālā Pīters Dikinsons analizē iemeslus, kuru dēļ pašreizējam Ukrainas prezidentam nav izdevies vienoties ar Kremli, kā arī izvērtē abu valstu turpmāko attiecību perspektīvas.
Popularitāte "krievu pasaulē"
Pretstatā "Petro Porošenko skaļajam patriotismam" krievvalodīgā Zelenska popularitāte neaprobežojās tikai ar Ukrainu – viņam bija cienītāji visā bijušajā Padomju Savienībā. Visas savas komiķa karjeras laikā viņš ne reizi vien pazobojies par ukraiņu nacionālās identitātes simboliem, kas varēja tikt uztverts kā Kremlim draudzīga rīcība. Pirms Zelenska aiziešanas politikā daudzi viņa televīzijas un kino projekti bija orientēti pirmām kārtām uz Krievijas tirgu, kur varēja labi nopelnīt. Viņš pats būtisku daļu savas darba dzīves pavadījis Krievijā, sadarbojies ar Krievijas kolēģiem. Citiem vārdiem, gan Zelenska pasaules uzskats, gan viņa profesionālā darbība, kā varēja šķist, apstiprināja Kremļa paziņojumus par Ukrainas dabīgo vietu plašajā "krievu pasaulē", norāda autors.
Straujais pavērsiens
Uz šī fona nesenā Zelenska rīcība ir vēl jo vairāk pārsteidzoša, norāda Dikinsons. 2021. gada pirmajos dažos mēnešos Ukrainas prezidents slēdza trīs Ukrainas televīzijas kanālus, pasludinot tos par promaskaviskiem, kā arī noteica sankcijas Viktoram Medvedčukam – Vladimira Putina tuvākajam sabiedrotajam Ukrainā. Viņš arī kritizēja promaskaviski noskaņotos deputātus savas partijas parlamenta frakcijā, bet viņa politiskajiem paziņojumiem saistībā ar Krievijas agresiju un Ukrainas eiroatlantiskajiem centieniem tonis kļuva jūtami asāks.
Kas izraisījis tik acīmredzamu transformāciju? Īsā atbilde ir tāda, ka Zelenskis ar novēlošanos sapratis – meklēt saskares punktus ar Kremli ir veltīgi, raksta "Atlantijas padomes" autors.
"Nevar teikt, ka viņš necentās. Prezidentūras pirmajā pusotrā gadā Zelenskis daudzkārt piekāpās Maskavai.
Tostarp Ukrainas spēki tika atvilkti no svarīgām stratēģiskām pozīcijām frontes līnijās Donbasā, kā arī veikti pasākumi, kas ierobežoja Ukrainas bruņoto spēku spējas reaģēt uz Krievijas uzbrukumiem. Viņš arī apzināti centās samazināt spriedzi, izmantojot divdomīgu un eifēmistisku valodu šī konflikta raksturošanai. Bieži viņš vispār izvairījās jebkādi pieminēt Krieviju," raksta Dikinsons.
Tomēr, norāda autors, šie labās gribas žesti palika bez atbildes. Gluži pretēji – pēc Zelenska ievēlēšanas 2019. gada aprīlī Kremlis spēra virkni soļu, kuri miera perspektīvu padara daudz mazāk ticamu.
Krievija kategoriski noraidīja aicinājumus pārskatīt Minskas vienošanās un ne reizi vien noteica veto mēģinājumiem sarīkot Ukrainas, Krievijas, Vācijas un Francijas līderu otro samitu "Normandijas formātā" pēc pirmās tikšanās Parīzē 2019. gada decembrī. Pēdējos mēnešos Maskava arī bloķējusi Trīspusējās kontaktgrupas darbu, kontaktgrupai cenšoties saskaņot konflikta diplomātiskā risinājuma detaļas, norāda Dikinsons.
"Visā šajā periodā Kremļa kontrolētie Krievijas plašsaziņas līdzekļi turpināja neatlaidīgu pret Ukrainu vērstu propagandas un dezinformācijas kampaņu.
Par viskliedzošāko Kremļa naidīguma piemēru kļuva Maskavas lēmums izsniegt Krievijas pases okupēto Ukrainas austrumu teritoriju iedzīvotājiem. Šī politika, par kuru tika paziņots pēc Zelenska uzvaras vēlēšanās, vērsta uz to, lai reģionus, kuri pašlaik atrodas Kremļa kontrolē, pārvērstu par Krievijas "pasu protektorātiem". Piešķirot Krievijas pilsonību simtiem tūkstošu Ukrainas iedzīvotāju, Maskava būtiski samazinājusi Kijevas iespējas panākt, lai šie reģioni atgrieztos pilnīgā Ukrainas kontrolē," norāda Dikinsons.
Kāpēc Putins negrib mieru ar Ukrainu
"Krievijas rīcība pārliecinājusi Zelenski par viņa "šarma ofensīvas" bezjēdzīgumu un piespiedusi viņu pilnībā atbalstīt Ukrainas eiroatlantisko izvēli. Viņš guvis smagu mācību: Vladimirs Putins vienkārši negrib mieru ar Ukrainu," pieļauj Dikinsons.
Britu vēsturnieks norāda, ka daudziem novērotājiem Putina nevēlēšanās Zelenskim atbildēt ar to pašu nav bijusi negaidīta, un nosauc virkni nozīmīgu iemeslu, kuru dēļ, viņaprāt, Krievijas prezidents nepārtrauc agresīvo kampaņu pret Ukrainu.
"Putins lieliski saprot, ka Ukrainas demokrātijas panākumu gadījumā tā izrādīsies ļoti "lipīga" un drīzumā var novest pie viņa paša autoritārā režīma krišanas.
Viņu joprojām vajā atmiņas par demokrātijas vilni, kas pārņēma padomju kontrolētās Centrāleiropas valstis 80. gadu beigās. Putins saprot, ka Ukrainas pāriešana Rietumu pusē var viegli izprovocēt analoģisku procesu pašā Krievijā. Tā bija svarīgākā motivācija Putina lēmumam izmantot spēku 2014. gadā un joprojām ir galvenais šķērslis ceļā uz mieru," savu redzējumu par Krievijas prezidenta domāšanu izklāsta Dikinsons.
Turklāt attiecību noregulēšana ar Ukrainu būtu arī saistīta ar nelikumīgās, bet būtiskās Krievijas militārās klātbūtnes izbeigšanu šīs valsts austrumos.
Pēc daudziem gadiem, kuros Kremlis noliedzis Krievijas militāro klātbūtni kā tādu, karaspēka izvešana atsegs šis slepenā kara mērogus un iznīcinās Krievijas starptautiskās autoritātes atliekas.
Tiklīdz Ukrainas varas iestādes un starptautiskā sabiedrība iegūs piekļuvi iepriekš okupētajiem austrumu reģioniem, Maskavai visdrīzāk tiks izvirzītas apsūdzības kara noziegumos un Kremlis būs spiests atbildēt uz dažādiem neērtiem jautājumiem.
Jautājumi radīsies arī Krievijā
Tomēr, kā uzskata britu vēsturnieks, vissarežģītākie jautājumi var rasties pašā Krievijā, jo Putinam nāksies skaidrot, kāpēc vairāk nekā trīssimt gadu ilgajai viņa valsts kundzībai Ukrainā pienācis gals. Daudziem Krievijas iedzīvotājiem joprojām ir grūti pieņemt pašu Ukrainas neatkarības faktu un viņi uzskata Ukrainas atdalīšanos no Krievijas par nejaušību.
Karš atliek jebkādu oficiālu vērtējumu Krievijas ietekmes Ukrainā kraham, kā arī ļauj Putinam norakstīt visu notiekošo uz ārvalstu un ekstrēmistisko elementu iejaukšanos. Savukārt šī konflikta mierīgas noregulēšanas gadījumā Ukrainas aiziešanas no Krievijas orbītas un tālākas eiroatlantiskās integrācijas realitāte drīz kļūs nenovēršama.
"No Putina viedokļa tas nozīmē, ka miera noslēgšana ar Ukrainu ir līdzvērtīga Ukrainas zaudēšanas atzīšanai.
Tas nav mantojums, kuru pēc sevis grib atstāt vēstures kategorijās domājošais Krievijas līderis, un tas padara pašreizējās asiņainā strupceļa situācijas bezgalīgu turpināšanos gandrīz neizbēgamu. Pēdējos divos gados Zelenska miera centienu izgāšanās izgaisinājusi visas ilūzijas par iespēju panākt kompromisu ar Kremli.
Tajā visā ir zināma ironija. Pēc Zelenska ievēlēšanas par prezidentu viņa kritiķi bažījās, ka simpātijas pret Krieviju, kādas viņam tika piedēvētas, novedīs pie samierināšanās ar Maskavu pēc Kremļa noteikumiem, kas būtu katastrofāli. Tā vietā Zelenskis bijis spiests atzīt, ka Krievija ir nesamierināms ienaidnieks un viņa prezidentūra ne tikai neatgriezīs Ukrainu Krievijas ietekmes sfērā, bet arī nostiprinās to, ka ģeopolitiskā šķiršanās starp abām valstīm ir galīga," rezumē autors.
