«Vispirms noduršu to kropli, tad tevi, un tad pats pakāršos.» Vardarbības ģimenē spriedumu analīze

Starp sievietēm, kas Latvijā notiesātas par slepkavību, katra trešā ir nogalinājusi savu partneri, no kura varmācības bija cietusi. Kāpēc Latvijā tiesnešiem iepriekšēja vardarbība pārsvarā nešķiet vainu mīkstinošs apstāklis?

Darja ar trīs dūrieniem nogalināja sitēju

Torīt Darjas piedzīvotājs viņai salauza degunu. Sieviete basām kājām izmetās uz ielas un skrēja, līdz pagura un apsēdās uz barjeras. Kāda garāmgājēja izsauca mediķus, Darju aizveda uz slimnīcu.

No turienes viņa aizmuka un nolēma atgriezties dzīvoklī, it kā pēc mantām. Abi atkal iedzēra. “Vārds pa vārdam, iesita man vēlreiz. Un tad sanāca tā, kā sanāca,” saka blondā trīsdesmitgadniece, sastapta vienā no nabadzīgajiem Rīgas mikrorajoniem, kur tagad dzīvo ar saviem trim bērniem.

Sanāca tā, ka Darja savu vīrieti nodūra ar nazi.

“Joprojām uzskatu, ka tā bija pašaizsardzība — vai nu viņš mani, vai es viņu. Cita varianta nebija. Viņš man iegāza tā, ka gandrīz zaudēju samaņu. Zināju no iepriekšējām reizēm — sāk sist, parādās tās trakās acis, tad sit līdz pusmirumam. Man bija tikai viena izeja — vīrieša un sievietes spēku nevar salīdzināt. Kad iedūru pirmoreiz, sapratu, ka jādur vēl, citādi viņš man izraus nazi un pārgriezīs rīkli.”

Tiesa Darjas versijai par pašaizsardzību nepiekrita, jo viņa bija iereibusi un iedūrusi nevis vienu, bet trīs reizes, kas apliecinot nodomu nogalināt.

Darjas lieta ir vienīgais "Re:Baltica" uzietais tiesu prakses gadījums pēdējos piecos gados, kad apelācijas instance par slepkavību notiesātai sievietei piespriesto cietumsodu samazināja iepriekš piedzīvotās vardarbības dēļ. 

Darja

Darja cietumā nonāca ar zilumiem zem acīm. Rētas liecināja, ka sista ne vienreiz vien. Vismaz trīs cilvēki tiesā liecināja, ka paši redzējuši, kā vīrietis Darju dauza. Un

vissvarīgākais — pāris mēnešus pirms slepkavības Darja bija vērsusies policijā par strīdā gūtiem savainojumiem.

Šo lietu gan izbeidza, jo viņa pati vēlāk neaizgāja uz ekspertīzi un nesniedza liecības, taču viņas vārdiem vismaz bija pierādījums — pašas sākotnējais iesniegums.

Rasmai* tā nepaveicās

Pēc pašas vārdiem, vīrs viņu sita no pirmās laulību dienas nākamos 30 kopdzīves gadus. Tāpat kā Darjas vīrietis pēc trim aplidošanas mēnešiem varēja “kļūt greizsirdīgs pat uz stabu”, arī Rasmas vīram neko nevarēja izdarīt pa prātam. Brauc pie vecākiem — “tātad maukoties”. Ne tā uz kādu paskatījās, pasmaidīja, satikās ar draudzenēm — sitiens pa seju.

“Man bija mūždien acis uzdauzītas. Biju sadauzīta zili mella, kur es varu aizbraukt? Biju stāvoklī, braucu pie dakteriem, tie prasa — kur tu dabūji zilas acis? Man bija vienkāršāk samelot. Es ar kustoņiem krāmējos, pateicu, ka bullis ar ragiem iesita,” satikta Iļģuciema cietumā, stāsta Rasma. Parasta pusmūža lauku sieva, iesirmie mati astītē. Smaidā rēgojas neesošā priekšzoba bedre.

“Apkārt visi zināja.

Griezos pie pagasta sociālā darbinieka, teicu, ka gribu iet prom ar visiem bērniem, lai piešķir kaut kur citur dzīvokli. Teica — tā ir jūsu ģimenes lieta, tieciet paši galā.

Divreiz gāju palīdzību meklēt, un pateica katrreiz to pašu. Vairāk es nekad nevienam nelūgšos,” viņa saka.

Vienreiz viņa jau bija saposusies šķirties. Bija uzradies draugs, viņa aizbēgusi uz Valmieru, sameklējusi darbu, noīrējusi dzīvoklīti. Vīrs tomēr atrada. Atskrējis uz ceļiem nolūgties, ka nekad vairs roku nepacels, viņa ar savu mīksto sirdi noticējusi. Atgriezusies laukos, pusgadu viss bijis mierīgi — un sācies atkal. “Cerēju, ka paliks vecāks, nomierināsies, bet nē. Sita jo tālāk, jo trakāk,” viņa saka.

Rasmas laulība beidzās ar to, ka viņa nosita vīru ar fleksi, kad viņš draudēja nogalināt abu jaunāko — sesto — bērnu, kam ir attīstības traucējumi.

“Vispirms noduršu to kropli, tad tevi, un tad pats pakāršos,” vīrs tovakar draudējis. Paķēris nazi un nācis virsū, bet Rasma to izsitusi un devusies pie dēla. Vīrs no aizmugures iesitis, viņa paķērusi zemē gulošo slīpmašīnu un belzusi. Nositusi.

Kad tiekamies cietumā,

Rasma nestāsta, ka vīru arī žņaudza, bet līķi noslēpa un citiem meloja, ka nezina, kur viņš pazudis. Līķi atrada pēc diviem gadiem. To uzzinu tikai vēlāk, lasot anonimizēto spriedumu, tāpēc pajautāt par to vairs nav iespējams.

Rasma (vārds pēc notiesātās lūguma mainīts)

Rasmu notiesāja uz pieciem gadiem un diviem mēnešiem — pāris mēneši vēl klāt par to, ka pēc vīra nāves trīs reizes bija izmantojusi viņa bankas karti, pārtikas veikalos nopērkot niekus par nepilniem deviņiem eiro. Rasmai par sliktu nospēlēja virkne apstākļu — drauga esamība, viņas nespēja precīzi atcerēties pēdējās sišanas detaļas. Arī līķa slēpšana un melošana. Un tas, ka viņa par iepriekšējo vīra vardarbību sāka detalizēti liecināt tikai tiesas sēdēs.

Policiju Rasma pati iepriekš nekad nebija saukusi bailēs, ka būs vēl sliktāk. Tomēr viens vardarbības pierādījums viņas lietā bija — pēc kārtējās piekaušanas policijai par sievietes traumām bija paziņojusi Vidzemes slimnīca. Taču viņa neieradās sniegt liecības, tāpēc administratīvo lietu izbeidza (Rasma apgalvo, ka vīrs noslēpis pavēsti un viņa par to nav zinājusi). Prokurore Santa Veide skaidro, ka šis gadījums nav ņemts vērā, jo neattiecas tieši uz slepkavības dienu. Līdz ar to tiesa agrāko vardarbību neuzskatīja par vainu mīkstinošu apstākli. Tiesa liktenīgā vakara notikumus interpretēja kā parastu sadzīves strīdu, kas pāraudzis kautiņā, nevis sistemātiskas vardarbības pēdējo cēlienu.

Trešdaļa — vīru varmāku slepkavas

Uz Latvijas tiesu prakses izpēti par slepkavību notiesāto sieviešu lietās mūs pamudināja divi notikumi.

Viens bija Krievijas kolēģu pētījums, kurā pēc vairāk nekā 500 spriedumu analīzes secināts — pretēji varas apgalvojumiem varmācība ģimenē ir milzīga problēma, un tiesas biežāk nostājas varmākas pusē. 91% gadījumu par nogalināšanu notiesātās sievietes bija aizstāvējušās no varmācības, taču tiesas uzskata, ka “apsūdzētajai jārīkojas sociāli pieņemamā veidā”. “Sociāli pieņemams veids mūsu tiesām skaitās bēgt, slēpties pie kaimiņiem. Bet ņemt rokās ieroci un atvairīt uzbrukumu — tas jau ir sociāli nepieņemami,” ''Novaja Gazeta'' citēja advokāti Jeļenu Solovjovu.

Latvijā spriedumu skaits par slepkavību notiesātām sievietēm ir nesalīdzināmi mazāks — pēdējos piecos gados spriedums stājies spēkā 38 sievietēm, liecina Tiesu administrācijas dati.

"Re:Baltica" iepazinās ar visiem spriedumiem un secināja, ka 12 sievietes ir nogalinājušas savus partnerus. Visos gadījumos pašas cietušas no viņu varmācības — vai nu slepkavības dienā, vai iepriekš.

Vēl

bez vardarbības visām šīm lietām kopīgs ir alkohols. Un visām, izņemot vienu, nazis — vienīgais ierocis, kas sievietēm bijis pieejams.

Lietas līdzīgas - spriedumi dažādi

Kaut arī apstākļi ir līdzīgi, spriedumi ir ļoti dažādi. Robeža starp slepkavību un nogalināšanu, pārkāpjot nepieciešamās aizsardzības robežas, ir izplūdusi. Nevienā no gadījumiem tiesa nav uzskatījusi par iespējamu pārkvalificēt apsūdzību uz vieglāku vai attaisnot sievieti, atzīstot slepkavību par pašaizsardzību.

No astoņiem spriedumiem tieši slepkavību lietās tikai trijos partnera vardarbība atzīta par vainu mīkstinošu apstākli.

Vienā no tiem sieviete reibumā kārtējo reizi strīdējusies ar piedzīvotāju, kamēr viņš sācis grūstīt un sist pa seju, bet viņa aizstāvoties sadūrusi. Viņai piesprieda piecus gadus — tiesa ņēma vērā viņas vaļsirdīgo atzīšanos, grūtniecību un to, ka “noziegumu izdarījusi cietušā prettiesiskas uzvedības ietekmē”.

Otrais spriedums attiecas uz seksuālas pazemošanas pilnām attiecībām — pāris iepazinies pēc sludinājuma un abi tikušies tikai dažas reizes. Spriedums līdzinās šausmu filmas scenārijam. “Persona, atrodoties stiprā alkoholisko dzērienu ietekmē, pieprasīja seksuālas attiecības dažādās perversās formās, no kā viņa atteicās. Pēc tam viņš, pielietojot draudus, atklāti demonstrēja dažādus priekšmetus, ar kuriem solīja nodarīt viņai miesas bojājumus un nogalināt, aiz matiem vilka viņu kailu pa dzīvokli, ar cigaretes liesmu dedzināja rokas ādu,” teikts spriedumā. Pēc tam, kad viņš mēģinājis pie gāzes plīts degļa aizdedzināt sievietes matus, viņa pagrābusi nazi no maizes kastes un iedūrusi viņam.

Sieviete no dzīvokļa aizbēga izmisusi un kaila, ko apliecināja trepju telpā satikti puikas. Viņai piesprieda divus gadus nosacīti. No smagāka soda sievieti glāba ekspertīzes atzinums, ka pazemojumu dēļ viņa bijusi stiprā psihiskā uzbudinājuma stāvoklī un “lietā ir pierādīts, ka apsūdzētās rīcību izraisīja cietušā vardarbība un smagi pazemojumi”.

Trešais ir Darjas gadījums. Taču vardarbību kā apstākli tiesa ņēma vērā tikai apelācijas instancē.

“Tiesa rūpīgāk izvērtēja visus apstākļus, arī motīvus, un izdarīja pilnīgi pamatotu secinājumu,” saka lietas prokurore Zinaida Pavlova. “Ziņas par vardarbību bija pieejamas arī pirmās instances tiesai, taču tā vairāk ieciklējās uz noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju, nevis apstākļiem.”

Prokurore norāda — lai gan viņas pienākums ir uzturēt apsūdzību, svarīgs ir taisnīgs noregulējums. “Likums prasa ņemt vērā visus atbildību mīkstinošus apstākļus. Šajā gadījumā viņai jau no rīta bija jāsniedz medicīniskā palīdzība, bija pierādījumi agrākai epizodei — tas ir jāvērtē kopsakarā ar iznākumu,” viņa saka.

Arī apgabaltiesas tiesnese Brigita Būmeistere atzīst, ka noteicošais bijis rīta izsaukums, kas pierādījis, ka Darjas aizstāvības pozīcijai ir pamats. “Galvenais - ir jāziņo [par vadarbību]. Citādi neko nevar pierādīt.”

Tiesa Darjai piespriesto sodu samazināja par pusgadu un piesprieda piecus ar pusi.

Apšaubāmais samērīgums

Otrais iemesls, kāpēc sākām pētīt spriedumus, bija Iļģuciema cietuma ilggadējās kapelānes Rudītes Losānes runa pērn decembrī balvas "Eiropas gada cilvēks" pasākumā. Viņa kritizēja to baznīcas un sabiedrības daļu, kas iestājas pret Stambulas konvenciju, pat to nelasījuši, jo vardarbība pret sievietēm Latvijā ir biedējoša.

Kapelāne stāstīja par saviem novērojumiem, ka liela daļa no sievietēm, kas cietumā izcieš sodu par slepkavību, ir aizstāvoties nogalinājušas savus vardarbīgos partnerus.

“Kāda sieviete pēc piecpadsmit gadu kopdzīves, aizstāvoties pret vardarbīgā vīra uzbrukumiem, ar kartupeļu mizojamo nazi, iedurot vīrietim cirksnī, viņu ievainoja, kā rezultātā iestājās vīrieša nāve. Kad runāju ar šo sievieti, viņa novilka kreklu un rādīja uz sava ķermeņa rētas – sistas, durtas un pat dedzinātas, ko bija atstājis vardarbīgais laulātais draugs kopdzīves gados,” teica kapelāne. “Kāda cita sieviete, kura jau vairākus gadus atrodas ieslodzījumā par to, ka viņas vīrs seksuāli izmantojis mazgadīgos bērnus un piespiedis sievieti klusēt, tā padarot viņu par sava nozieguma līdzdalībnieci, joprojām nespēj atlabt no vardarbībā iegūtajām psiholoģiskajām traumām. Vēl kāda cita sieviete, aizstāvot savu dēlu invalīdu no tēva vardarbības, afekta stāvoklī situsi varmākam. Rezultātā sods ar brīvības atņemšanu.”

Rasma tiesā kreklu nenovilka, taču arī viņa varētu parādīt gan dūrumu rokā, gan rētu uz galvas, kas palikusi pēc mēģinājuma noplēst ausi. Vairākas no kapelānes piesauktajām sievietēm ir atrodamas krimināllietās, kur iepriekšēja vardarbība kā apstāklis netiek ņemta vērā. No spriedumiem nerodas skaidrība, kad tā ir kritērijs.

Piemēram, vienā redzams, ka mājās notiek iedzeršana. Sievietes partneris — invalīds iemieg, viņa tīra kartupeļus un sāk kašķēties ar piedzīvotāja pudeles brāli. Vīrietis viņu rauj aiz matiem, vazā pa grīdu, žņaudz un saplēš uz krūtīm kleitu, liekot baidīties, ka tūlīt izvaros. Pati sakās neatceramies, vai nazis bijis rokā, vai to no skapīša viņai pagrūdis piedzīvotājs, kas kautiņa laikā pamodies. Sieviete apgalvo, ka vīrietis uz naža uzkritis. Nogalināt nav gribējusi.

Tomēr tiesa secinājusi, ka izvēlētais aizsardzības līdzeklis — virtuves nazis un tā ieduršana uzbrucējam krūšu kurvī “acīmredzami bija nesamērīgs starp aizsardzību un uzbrukumu.” Tā noraida arī kritienu uz naža kā “savdabīgu aizstāvības pozīciju.”

Bet kas būtu samērīgi? Bēgšana līdz nākamajai reizei — ar nosacījumu, ka izdotos dzīvai izrauties? Sitiens ar krēslu, nevis nazi?

Vēl citā spriedumā par nederīgām tiek atzītas radu un draugu liecības par vardarbību, jo viņu interesēs ir sievieti attaisnot. Sieviete iepazinusies ar vīrieti, cerējusi uz noturīgām attiecībām, bet sākusies arvien lielāka dzeršana un sekojusi vardarbība. Vīrietis viņu inficējis ar HIV. Par sišanu aiz kauna nav sūdzējusies nevienam, pat dēlam. Tikai reiz izsaukusi policiju, kas vīrietim likusi aiziet no viņas mājas. Izšķīrušies, viņš ik pa laikam piestaigājis. Liktenīgajā dienā sievieti sagaidījis vārtrūmē. Gribējis iedzert. Aizgājuši pie viņas. Pēc laika lūgusi iet prom, bet viņš negājis, sācis apsaukāties un grūstīties. Izmukusi trepju telpā, bet, atgriežoties ieraudzījusi viņu sēžam gultā apakšbiksēs un stiepjamies pēc pudeles. Turpat blakus bijis nazis, paķērusi to, jo licies, ka paņems viņš. Un sadūrusi. Mediķe pēc izglītības, centusies glābt un izsaukusi ātros.

Trīs liecinieki agrākai vardarbībai - divas draudzenes un dēls - netiek atzīti par ticamiem, jo ir ieinteresēti labvēlīgā iznākumā. Tiesa atzīst, ka ir bijušas agrākas vardarbības epizodes, bet tas netiek uzskatīts par sodu mīkstinošu apstākli. Sievieti notiesāja uz sešarpus gadiem.

Rasmas lietā apvienojas visi iepriekš aprakstītie apstākļi - lai gan pati viņa alkoholu nelieto, vīrs dzēra un sita. Bērni redzēja un daļa liecināja, bet liecības neatzina par ticamām viņu ieinteresētības dēļ. Arī tam, ka viņa nogalināja vīru, aizstāvot dēlu, nebija liecinieku.

“Ko jūs saprotat ar iepriekšēju vardarbību — ja viņai no rīta iedod pa muti, tas viņai vakarā dod tiesības nogalināt?” sarunu ar "Re:Baltica" sāk Vidzemes rajona tiesas tiesnesis Kārlis Jansons, kas skatīja lietu pirmajā instancē.

“Ir ārkārtīgi grūti saprast, kas tur tajā dienā notika, jo liecinieku nav. Es vēlētos vērst uzmanību uz to, ka apelācijas tiesa manu spriedumu atstāja spēkā. Turklāt es viņai iedevu mazāko iespējamo sodu — varbūt spriedumā tas neatspoguļojas, bet tāpēc, ka viņai bija grūta dzīve.”

Varmācības aplis

Iļģuciema cietumā sodu izcieš ap 200 sieviešu, no tām aptuveni desmitā daļa par slepkavību. “Lielākā daļa sieviešu, kas te nonāk, ir cietušas no vienas vai otras vardarbības,” saka Agita Mediņa, Ieslodzījuma vietu pārvaldes Iļģuciema cietuma Resocializācijas daļas priekšniece. “Taču ne visas viņas to uzskata par kaut ko īpašu. Ģimenēs, kur tā klāt bijusi, vardarbība ir vienkārši dzīves sastāvdaļa.”

Cietuma iemītnieču dzīves stāstos ir daudz līdzību - alkoholisms ģimenē, mukšana no mājas skandāliem un kautiņiem pusaudža gados, sapīšanās ar nepareizo kompāniju. Turklāt sliktākā situācija ir nevis Rīgā, bet dziļos laukos, kur visi visus zina un sievietēm nav, kur aiziet: “Viņām ir bezizeja. Vardarbības upuri, kam nav viņu ģimenes un atbalsta sistēmas ārpusē, kas viņu atbalstītu, kur varētu vērsties pēc palīdzības. Varmāka ir viss, kas viņai ir.”

Darja ir dzīvs piemērs. Bērnībā piedzīvoja, kā tēvs sita māti, mēģināja seksuāli uzmākties meitai. “Psihologs cietumā teica — tu nogalināji nevis to cilvēku, kas tevi sita, bet tu zemapziņā nositi savu tēvu. Tu visu dzīvi dzīvoji ar šo naidu, ar to augi, tas agri vai vēlu būtu noticis,” saka Darja.

Vecāki izšķīrās, bet pēc pieredzētā Darja sev nozvērējās, ka nekad neļaus pret sevi pacelt roku. Viņa nav upura, drīzāk lecīga cīnītāja tips bez stabila ģimenes pamata. Un, kā piedzeras, tā sākas mēsli. Tā nogalināja bijušo vīrieti, tā pēc strīda ar esošo bāriņtiesa draudēja atņemt bērnus. “Es alkoholu nevaru. Man trīs brīnišķīgi bērni jāaudzina. Viņiem neļaušu darīt pāri un sev arī ne,” viņa apgalvo. “Ir grūti gan aiziet, gan būt ar to cilvēku. Moki gan sevi, gan visus tuviniekus. Kad bērni redz, ka mammu sit, sešgadīgam bērnam ņemt koku un sist pa galvu... Tas neder. Tas psiholoģiski paliek.”

Cietumā sievietēm ir iespēja apgūt dažādas prasmes, un Rasma sev uztaisījusi aproci.

Rasmas vīrs gan dzēra, gan sita savus vecākus. Kad vaicāju, kāpēc negāja prom, atbild —  ļoti pieķērusies, pirmais vīrietis, nav varējusi iedomāties dzīvi ar citu. Uz jautājumu, kāpēc piekritusi tagad runāt, sāk klusi raudāt. “Lai citas iet prom un negaida, ka mainīsies. Lai cīnās līdz galam. Lai viņām nav, kā man.” Lai kaut kā beigtu sarunu uz gaišākas nots, pavaicāju, ko Rasma darīs, kad iznāks no cietuma. “Man ir jauna laimīga dzīve. Paguvu cietumā apprecēties. Un laimīgi apprecēties.”

*Vārds pēc notiesātās lūguma mainīts.

**Materiāla tapšanā palīdzēja Sabīne Bērziņa un Zanda Ozola-Balode, LTV

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti