Virzība uz strupceļu. Kāda būs Berlīnes politika pret Maskavu «laikmetā pēc Merkeles»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Berlīne nevēlas pārskatīt savu seno nostāju, ka Vācija spēj uzlabot Eiropas un Krievijas attiecības, veidojot sadarbību ar Maskavu no vājākā pozīcijām un liekot likmi uz ilgtermiņa ekonomisko saikņu sniegtajām priekšrocībām, uzskata austriešu politologs.

"Daudzus gadus Vāciju, īpaši ar Angelu Merkeli kancleres amatā, politiskie komentētāji bieži attēloja kā fundamentu, uz kura tika būvēta Eiropas politika attiecībā pret Krieviju, tostarp sankciju politika. Tomēr pēdējo nedēļu notikumi jaunā gaismā parādījuši, cik nekonsekventas ir Vācijas politiskās elites pozīcijas austrumu virzienā, un var pieļaut, ka pēc Merkeles aiziešanas Berlīne saskarsies ar grūtībām šajā jautājumā," raksta domnīcas "Eiropas Ārējo attiecību padome" (European Council on Foreign Relations, ECFR) vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Gustavs Gresels. Viņš ir eksperts aizsardzības politikas, kā arī Krievijas un Austrumeiropas jautājumos. ECFR portālā publicētajā komentārā analītiķis prognozē Krievijas attiecību ar Vāciju un Eiropas Savienības (ES) attīstības perspektīvas.

CDU jaunā līdera prioritātes

Autors atgādina, ka drīz pēc Armīna Lašeta ievēlēšanas par Kristīgi demokrātiskās savienības (CDU) jauno līderi un līdz ar to viņam kļūstot par iespējamāko Merkeles pēcteci kanclera amatā, sākās debates par viņa ārpolitiskajiem uzskatiem. Daži no Lašeta iepriekšējiem izteikumiem ļauj izdarīt pieņēmumu, ka politiķis simpatizē Vladimira Putinа režīmam Krievijā un Bašara al Asada režīmam Sīrijā un to īstenotajai ārpolitikai. Viņš arī stingri kritizējis ASV un Lielbritāniju un atklāti aizstāvējis gāzesvada "Nord Stream 2" būvniecību.

Lašeta simpātijas pret Franciju rada papildu bažas Austrumeiropā, kur Berlīne tiek uzskatīta par pretsvaru Parīzei un konkrēti – prezidenta Emanuela Makrona centieniem veidot kontaktus ar Maskavu. Tā kā ārpolitikai nebija tikpat kā nekādas lomas kampaņā pirms CDU līdera vēlēšanām, debates par Lašeta ārpolitikas prioritātēm sākās tikai pēc tam, kad viņš jau bija ievēlēts par partijas priekšsēdētāju, norāda Gustavs Gresels.

"Lašets mēģināja uzspodrināt savu tēlu, kritizējot Krievijas valdību par opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija ieslodzīšanu, tomēr paliek jautājums – cik lielā mērā Armīna Lašeta ideoloģiskās pozīcijas ietekmēs viņa nostāju ārpolitikā, ja viņš kļūs par kancleru?"

Balstoties uz CDU jaunā līdera zināmajām politiskajām prioritātēm, analītiķis pieļauj, ka Lašetam pirmām kārtām būs svarīga ekonomika un darbavietas, bet ārpolitika tiks uzskatīta par līdzekli, lai atbalstītu Vācijas tautsaimniecības izaugsmi.

Desmitgadēm ilgi Vācijas ārpolitikā izraisījuši sarežģījumus drošības riski, kas rodas saistībā ar tirdzniecības un investīciju attiecībām ar Krieviju un Ķīnu; bijis arī stabilitātes deficīts, īpaši aizsardzības, pretizlūkošanas un finanšu uzraudzības jomās. Pēc ECFR eksperta domām, Lašets nez vai mainīs šo situāciju uz labo pusi.

Eiropai nav sviru Maskavas ietekmēšanai

"Vācijas priekšstatos par tās attiecībām ar Krieviju jau sen ir būtisks trūkums – Berlīnes aicinājumi turpināt sarunas ar Maskavu, kas izskan ik reizi, kad Krievija iekļūst mediju virsrakstos, ignorējot faktu, ka starp Kremli un Eiropas līderiem jau notiek aktīvs dialogs, taču tam nav rezultātu. Pieredzējušu Vācijas likumdevēju mazākums, kas atbalsta sankciju pastiprināšanu un militāro atturēšanu, neaicina pārtraukt dialogu kā tādu, taču apzinās, ka spiediena pastiprināšana uz Maskavu būs signāls Kremlim – Eiropas pārstāvju izvirzītās prasības ir domātas nopietni. Tikai tad varēs gaidīt progresu svarīgos jautājumos," raksta Gresels.

Vācija, tāpat kā Francija un citas Rietumeiropas valstis, mēģina izpētīt iespējas, kā ar Maskavu "sadarboties izlases veidā" "kopīgo interešu" jomās. Tomēr tā kļūdaini novērtē Kremļa gatavību sadarboties jautājumos, kuri ir svarīgi tikai Eiropas Savienībai, – vai tā būtu Eiropas drošības nostiprināšana vai klimata politika.

Vēl vairāk – Eiropai nav sviru, lai ietekmētu Maskavu. Ar ekonomiku saistītu iemeslu dēļ ES neapsver iespēju noteikt stingras sankcijas Krievijai. Turklāt Eiropa ir militāri vāja, Eiropas izlūkošana un pretizlūkošana nerada draudus Krievijas slepenajām operācijām Eiropā un kaimiņvalstīs, bet ES kopējā ārpolitika attiecībā pret tās austrumu kaimiņiem ir tik nepārliecinoša, ka to var viegli sagraut ar militāru spēku.

"Citiem vārdiem sakot, ES nav, ko piedāvāt, un nav, ar ko draudēt. Kāpēc Kremlim būtu jāieklausās [ES teiktajā]?" vaicā politologs.

ES ārējās un drošības politikas augstais pārstāvis Žuzeps Borels nesen apmeklēja Maskavu, lai izpētītu iespējas sadarbībai izlases veidā. Viņš atgriezās tukšām rokām, un, pēc Gresela domām, tas nepārsteidz. Vēl sliktāk – Krievija Borelu pazemoja, viņa vizītes laikā paziņojot par lēmumu izraidīt Vācijas, Polijas un Zviedrijas diplomātus.

"Borela vizīte izgāzās nevis nemākulīgas diplomātijas vai nepietiekamas sagatavošanās dēļ, kā uzskatīja daži komentētāji. Vizīte bija balstīta uz kļūdaino pieņēmumu, ka Krievija būs kaut kādā veidā ieinteresēta tuvināties Eiropas struktūrām un normām. Vizītes izgāšanās izraisīs kārtējās diskusijas par to, kā veidot attiecības ar Maskavu. Berlīne nevēlas pārskatīt savus senos priekšstatus, ka attiecības starp Eiropu un Krieviju var uzlabot, sadarbojoties ar Kremli no vājākā pozīcijām un liekot likmi uz ilgtermiņa ekonomisko saikņu sniegtajām priekšrocībām. Tomēr Eiropā šāda pieeja sastopama aizvien retāk," norāda ECFR analītiķis.

Pragmatisms nav iedarbīgs

"CDU strauja atteikšanās no Merkeles politikas pret Krieviju ārzemju auditorijai var šķist pārsteidzoša – galu galā Merkele Eiropadomē tik stingri aizstāvējusi sankcijas pret Krieviju. Bet pašā Vācijā viss izskatās citādi. Pēdējos 16 gados visi svarīgie ārpolitikas lēmumi centralizēti pieņemti federālās kancleres birojā. Diemžēl pēdējā desmitgadē Merkele izspiedusi visus apdāvinātos sāncenšus savā partijā. Un viņas personīgā vienaldzība pret drošības un aizsardzības jautājumiem nez vai veicinājusi ilgtspējīgās vienprātības veidošanos par to, kā veidot attiecības ar Maskavu, vai arī saistībā ar Eiropas drošības jautājumiem," raksta Gresels.

Tādējādi, pēc eksperta domām, debates Vācijā par attiecībām ar Krieviju un par Eiropas drošību atgriezīsies 2005. gada stāvoklī – neņemot vērā, cik ātri un būtiski kopš tā laika mainījusies pasaule.

"Kad Lašets sevi dēvē par "pragmatiķi", viņam ir taisnība tajā ziņā, ko šis vārds nozīmē mūsdienu vācu valodā, – viņš grib atrast minimālas kopīgās pozīcijas savstarpēji izdevīgai sadarbībai.

Tomēr šis pragmatisms nez vai būs iedarbīgs attiecībās ar lielvalstīm, kuras domā piespiešanas un dominēšanas kategorijās, kuras gatavas izmantot kā ieroci visa veida attiecības nolūkā sasniegt savus mērķus un uztver tuvināšanos Eiropas struktūrām un normām kā draudu, nevis iespēju. Tāpēc "pragmatisms" izgāzies pagātnē un ir lemts neveiksmei nākotnē.

Ārpolitikas jautājumiem būs tikai otršķirīga loma vēlēšanu kampaņā un sarunās par valdošās koalīcijas veidošanu. Galu galā jebkura koalīcijas valdība atradīs kompromisu zemākajā saskares punktā. Vienīgais, kas šķiet prognozējams, ir tas, ka Vācijas ārpolitika pēc Merkeles būs nestabilāka un uz to varēs mazāk paļauties," rezumē ECFR analītiķis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti