- Saimniecības saimnieks Vidmants: Ceļš beidzot labs, bet liels slogs ir OIK.
- Sieva Andra, plaušu ārste: Slimnīcās ļoti trūkst ārstu.
- Dēla draudzene Līga, logopēde skolā: Lai dzīvotu laukos, vajag izglītību.
- Dēls Kristaps, jauns uzņēmējs: Laukos paliek tie, kuru tēviem ir saimniecības vai kuriem ir darbs.
- Vecmamma Regīna, pensionāre: Ja nebūtu dēla, es neizdzīvotu.
- Laukos ir gan bezdarbnieki, gan darbaroku trūkums, bet Krapausku saimniecībā darbinieki īpaši nemainās.
Durvīs sagaida Krapausku ģimenes galva, zemnieku saimniecības "Druvas" saimnieks Vidmants. Ģimeni Latvijas Radio satiek vecākās paaudzes – vecmammas Regīnas – mājā Auces novada "Vītiņos" netālu no Lietuvas robežas. Krapausku ģimene ir zemnieki un lauku iedzīvotāji vairākās paaudzēs. Uz sarunu ar Latvijas Radio sēžas ap apaļo galdu.
Labāks ceļš
Tieši Vidmants sarunu sāk ar pozitīvo: "Mums tagad ir lepns ceļš līdz pat robežai, kas šeit grūti nāca, bet beidzot ir, vairs nav kauns. Tas parādījās tieši pēdējos četros gados, jo līdz robežai mums bija neizbraucams ceļš rudeņos un pavasaros, bet no robežas bija asfalts. Tad parasti, kad braucām uz Jaunakmeni Lietuvā, tad es vienmēr teicu, ka tagad iebraucām Eiropā. Viņi jau ātri uztaisīja to ceļu, tur arī bija grants ceļš agrāk, bet pēc neatkarības atgūšanas tur diezgan ātri tapa ceļš līdz robežai."
"Druvu" saimniecība ir liela: aptuveni 600 hektāri zemes un aptuveni 130 slaucamu govju, audzē arī graudus.
OIK – slogs
Pabeidzis par vietējiem ceļiem, kas pēdējos gados kļuvuši izbraucami, Vidmants sāk runāt par vienu no problēmām – par elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti (OIK). Tas viņam sagādā lielus zaudējumus.
"Tagad jāmaksā par tā saucamo ekoloģisko elektrību jeb "zaļo" enerģiju, mums tā nauda jāsamaksā tiem, kuri tās stacijas uzbūvējuši par Eiropas naudu, bet mums, iedzīvotājiem, vēl par to jāsamaksā. Mēs uzturam kādas saujiņas biznesu. Un, ja runā par zaļo enerģiju, tad es kā zemnieks zinu, ko nozīmē izaudzēt kukurūzu, jo pats to audzēju. Ticiet man, nekā "zaļa" tur nav. Tad, kad tā nonāk tajā katlā, nekā zaļa tur nav. Lai šo kultūru izaudzētu, vajadzīgs nenormāls daudzums herbicīdu, jāpatērē daudz degvielas. Tāpat bez augsnes apstrādes, kodnēm un ķimikālijām nekas neaugs," zina stāstīt Vidmants.
Apmēram par cik procentiem vairāk nākas maksāt par elektrību ar OIK? "Es maksāju par 30 līdz 40% vairāk nekā iepriekš, kas ir liela summa. Es noslēdzu līgumu ar igauņu elektrības piegādātāju, tas bija mazliet lētāk. Tāpat kopumā ņemot, ja agrāk es maksāju ap 1100 eiro, tad tagad es maksāju ap 1600 eiro, ražas laikā pat vairāk," stāsta ģimenes galva.
Tuvējā slimnīcā trūkst ārstu
"Slimnīcā notiek remonts, un tā ar katru dienu izskatās skaistāka, tiešām būtu prieks, ja tā vēl ilgi pastāvētu. Taču mums ļoti trūkst ārstu," stāsta Vidmanta sieva Andra Krapauska.
Andra strādā Aucei vistuvāk esošajā slimnīcā Dobelē. Viņa ir pneimonoloģe jeb plaušu ārste.
Slimnīcā līdzīgi kā citviet reģionālajās ārstniecības iestādēs pietrūkst speciālistu, īpaši internistu terapijas nodaļā. Ja kāds jauns atnāk, tad pārdeg un ātri vien aiziet.
"Atnāca divi kolēģi jau gados, viens no dakteriem, kas jau vienlaikus strādā vairākās vietās uzņemšanā plus mūsu terapijas nodaļā, tad tā strādājot, tā slodze ir par lielu kolēģim. Turklāt terapijas nodaļā viņš ir viens pie smagiem pacientiem, un pagaidām nav vēl papildspēku, nu, neviens nepiesakās. Un es nezinu, cik ilgi viens cilvēks var izturēt pie tādas slodzes tajā nodaļā," saka Andra.
Ir skaidrs, ka jāmeklē risinājumi, kā ārstus, īpaši arī ģimenes ārstus, atvest uz laukiem. Te
paaudžu maiņa esot, medicīnas valodā runājot, akūta.
"Tuvākais pilsētciemats ir Bēne un Auce. Teju lielākā daļa ģimenes ārstu te ir pensijas gados vai tuvu pensijas vecumam. Arī Dobeles slimnīcā ģimenes ārsta pakalpojums pamatā balstās uz vecākajiem kadriem. Un, ja Auces novadā pēkšņi visi aizies pensijā, kas tad strādās un aprūpēs iedzīvotājus šeit? Jo arī Dobelē, kas ir tuvākā vieta, visi ģimenes ārstu pieraksti ir pilni," saka Andra.
Viņa vērtē, kas valstij būtu jādara, lai uzlabotu situāciju medicīnas sistēmā laukos: "Domāju – varbūt vajadzīgas tās rekomendācijas no slimnīcas un mērķētas stipendijas tiem, kas atgriezīsies konkrētā vietā strādāt. Vai arī tad, kā vecos laikos ārstu sadale, lai ir arī laukos."
Lauku skolā maksā labāk
Andrai pretī sēž Līga, Krapausku dēla draudzene: "Esmu no Auces. Es atnācu šogad atpakaļ uz Auci. Esmu pozitīvais tēls (smejas). Man vispār viss ir labi."
Līga ir logopēde: "Es sāku 1.septembrī strādāt savā skola, kuru pati absolvēju. Iepriekš es trīs gadus nostrādāju pilsētas skolā Jelgavā. Tas nebija viegls lēmums atgriezties, bet šeit ir mani vecāki, šeit ir Kristapa vecāki un Kristaps."
Lēmums atgriezties Līgai šķiet pareizs, arī alga šeit esot labāka nekā pilsētā, jo pašvaldība piemaksā. Un tikt uz skolu ir vienkārši, jo audzēkņus vadā četru dažādu maršrutu autobusi.
"(..) Saka, ka laukos nav ko darīt, laukos ir bezdarbs. Bet tagad es te dzīvoju un redzu, ka mūzikas skolā mums vajag direktoru, vēl nesen arī Kultūras namam meklēja direktoru, vēl papildu logopēdu vajag, jo novadā trūkst.
Un es nonācu pie atziņas, ka laukos, lai tu dzīvotu un tev būtu labi, tev vienkārši arī vajag izglītību.
Taču tas stereotips, kas ļaudīm pilsētā ir izveidojies, ka laukos nekā nav, tas ir aplams. Es domāju, ka cilvēkiem ir jāatgriežas laukos, te ir arī kultūras dzīve – teātri, deju kolektīvi," stāsta Līga.
Lai paliktu laukos, vajadzīgs darbs
Līga atgriezās Aucē, bet viņas draugs Kristaps nemaz nav gribējis braukt prom. "Man jau nebija nemaz citu ideju. Mēs augām pie omes un no bērna kājas dzīvojos mašīnā vecā "sjerrā". Man tas viss patika, un es jau zināju, kur iešu mācīties un ko es darīšu. Tehnika patīk un lopi arī," stāsta Kristaps.
Kristaps ir viens no trīs Krapausku dēliem un, visticamāk, pārņems saimniecību. Pagaidām vēl par ātru, vēl trūkst pieredzes, saka jaunais zemnieks.
Kristaps gan ir kritiskāks nekā Līga un norāda, ka novadā nav pietiekami labi, lai viņa vecuma jaunieši gribētu šeit, piemēram, dibināt ģimeni vai uzņēmumu. "Domāju – šeit paliek tikai tie, kam ir, ko darīt.
Mēs šeit darbojamies tikai tie, kuru tēviem saimniecības ir. Tos cilvēkus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt.
Un tad vēl ir tie, kam ir kāda izdevība kā Līgai, kas atrod kādu darbavietu. Pārējie visi aizbrauc uz Rīgu vai ārzemēm," saka Kristaps.
Un vai valsts šo kaut kā var uzlabot? "Domāju – valsts mums ir tāda nespējīga," saka Kristaps. Lai arī viņš mazliet kritizē valsti un arī vietvaru, bet vienlaikus saprot, ka pārmaiņas nenāk viegli. Pats patlaban ir novada pašvaldības deputāts, kandidējis no kādas partijas saraksta (Latvijas Zemnieku savienības), bet tajā nav iestājies.
Niecīga pensija
Galda galā klusi sarunu vēro, šķiet, otra ģimenes galva - vecmamma Regīna. Tieši viņa likusi pamatus saimniecībai. Regīna sāka saimniekot deviņdesmitajos. Tagad ģimenei ir 630 hektāru, bet tolaik viņai bija vien 13 hektāri. Regīna strādāja līdz 69 gadu vecumam un tagad saņem niecīgu pensiju.
Vai Aucē pensionāram ir laba dzīve? "Kas tur par labu dzīvi? Ja nebūtu dēls, tad es nezinu, ko darītu ar tiem 228 eiro pensijā. Man darba stāžs ir 38 gadi un vēl pēc1990.gada, man liekas, to nerēķina man klāt. Lai deputāti pamēģina iztikt ar tādu naudu! Ja nebūtu dēla, es tiešām neizdzīvotu," saka Regīna, nedaudz raudot.
Bezdarbs un darbaroku trūkums
Krapauski ierosina vēl kādu tēmu – darbarokas. Vecmamma saka, ka Auces pusē netrūkst bezdarbnieku, lai arī novadā vakanču pietiek.
"Par bezdarbniekiem es vispār nesaprotu, ko tā valdība domā. Man uz tiem ir lielas dusmas. Sēž pie pagasta vismaz kādi pieci un, kad paprasi kaut ko izdarīt, nākt strādāt fermā, tad viņi atbild, ka tas nav izdevīgi, labāk bezdarbniekos. Viņi tur tikai sēž un sauļojas. Bezdarbnieks ir ļoti slavena profesija Latvijā," spriež vecmamma Regīna.
Vai saimniecībā pietrūkst darbaroku? Vai laukos vispār var atrast pastāvīgus darbiniekus?
"Man īpaši darbinieki nemainās, viņi ir tikai reizēm tādi brīvdomātāji: gribu - nāku, negribu - nenāku. Tie ir tie, kas dara vienkāršos darbus, pļauj zāli. Savukārt slaucējas stabili strādā ilgus gadus, arī mehanizators te ir jau 14 gadus pie manis, tie nemainās. Izdomā kādreiz viņi kaut ko pamainīt, tad aiziet, bet vienmēr atgriežas. Es viņus par gājputniem saucu. Tur, redz, nemaksā vai aploksnē maksā, un tad arī viņi nāk atpakaļ," stāsta Vidmants.
Ar saimnieku Vidmantu Latvijas Radio vēl izmet nelielu loku pa fermu līdzās vecmammas mājai, Vidmants izrāda ganības, traktorus, savākto sienu un savas zemes platības. Lauksaimnieks stāsta, ka pakāpeniski šīs ģimenes jaunajām paaudzēm izdevies atpirkt tās zemes, kuras iepriekš nomāja. Taču, viņaprāt, novadā lielākās platības atdotas īpašumā ārzemju saimniekiem, ar kuriem zemes iegādē konkurēt nekad nav bijis iespējams.
Kopumā ģimene secina, ka lielākoties paļaujas uz sevi.
Bet ir arī dažādi sarežģījumi dzīvei laukos, ko, iespējams, jaunievēlētā Saeima varētu uzlabot, piemēram, jauni ārsti, pensija, elektrības cenas.
