Vidusāzijas reģionam vēsturiski ir bijusi liela nozīme ne tikai Eirāzijas ekonomisko, politisko un drošības jautājumu attīstībā, bet reģions nereti spēlējis nozīmi arī pasaules ģeopolitiko notikumu kontekstā.
Tas ir reģions ar bagātiem dabas resursiem, ievērojamu iedzīvotāju skaitu un nozīmīgām stratēģisko pārvadājumu lokācijām.
Tieši tāpēc tas ir ticis uzskatīts par "iekārojamu" reģionu vairākām lielvarām, it īpaši Ķīnai un Krievijai.
Tā turpmākā attīstība un ģeopolitiskā orientācija, it īpaši Krievijas īstenotā kara Ukrainā kontekstā, ietekmēs kopējo Eirāzijas drošību.
Valstis ar līdzīgu vēsturi
Mūsdienu mainīgajā ģeopolitiskajā situācijā aktuāls ir jautājums par pasaules reģionu sadalījumu. Vidusāzija nav izņēmums.
Lai arī pastāv viedokļu dažādība, tomēr ar Vidusāziju galvenokārt tiek domātas šādas valstis: Kazahstāna, Uzbekistāna, Turkmenistāna, Tadžikistāna un Kirgizstāna.
Nereti pie apzīmējuma "Vidusāzija" piemin arī Afganistānu. Tomēr tai no ģeopolitisko, ekonomisko un politisko jautājumu perspektīvas ir bijusi cita attīstība, kas to ievērojami atšķir no pārējām "-stānām".
Visām Vidusāzijas valstīm ir bijusi līdzīga vēsturiskā attīstība, it īpaši pēdējās simtgades kontekstā. Katra no tām ir bijusi daļa no Padomju Savienības, kas ir ietekmējis gan valstu ģeopolitisko kursu, gan arī redzējumu par attiecību veidošanu starp Krieviju un Ķīnu.
Pēc PSRS sabrukuma pretēji Baltijas valstu uzsāktajai integrācijai Rietumu kopienās (galvenokārt Eiropas Savienībā un NATO) Vidusāzijas valstis fokusējās uz ekonomisko attiecību stiprināšanu pirmkārt un galvenokārt ar Krieviju.
Tas ietekmēja gan ekonomisko attīstības modeli, gan arī politisko pārvaldību, mazinot demokrātiskās pārvaldības modeļu iezīmes.
Demokrātijas vietā vadoņu vara
Raksturīga iezīme, kas piemīt visām Vidusāzijas valstīm, saistās arī ar līderu ilgstošo valdīšanu, ko tie pavada valsts augstākajos amatos.
Piemēram, bijušais Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs valdīja 28 gadus, Uzbekistānas prezidents Islams Karimovs amatā pabija 26 gadus, iepriekšējais Turkmenistānas prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs varu pārņēma 2006. gadā un šogad to nodeva savam dēlam, Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons pie varas nāca jau 1994. gadā un joprojām turpina valdīt.
Lielāka prezidentu maiņa notikusi vien Kirgizstānā, kur prezidenti ir mainījušies daudz biežāk, tomēr saglabājot vienotu ģeopolitisko kursu.
Šī neierobežotā vara, ko vairāki Vidusāzijas līderi ir baudījuši savās valstīs, ir atspoguļojusies arī vairākos vērtējumos par demokrātisko vērtību un principu aizstāvēšanu. Piemēram, gan Demokrātijas indeksā, gan arī Pasaules preses brīvības indeksā visas piecas Vidusāzijas valstis novērtētas ar zemiem rādītājiem.
Tas arī apliecina, ka šo valstu ģeopolitisko orientāciju galvenokārt nosaka tās līderi un to redzējums, nevis sabiedrības noskaņojums.
Lai arī kopš neatkarības atgūšanas ir bijuši vairāki nemieri un protesti (piemēram, pilsoņu karš Tadžikistānā deviņdesmitajos gados, Andidžanas nemieri Uzbekistānā 2005. gadā, plaši protesti Kirgizstānā 2010. gadā, nemieri Kazahstānā šī gada sākumā), tos ar dažādām sekmēm bija izdevies apslāpēt.
Galvenie nemieru cēloņi visās valstīs – labklājība, ekonomiskie izaicinājumi un neierobežotā valsts vara. Nereti tas ir bijis par iemeslu, kāpēc šī reģiona valstis ir meklējušas jaunus eksporta tirgus, lai stiprinātu valsts un līdz ar to arī savu personīgo un režīma stabilitāti.
Maskava cenšas saglabāt savu ietekmi
Krievija tradicionāli ir uzskatījusi Vidusāziju kā savas interešu zonas neatņemamu sastāvdaļu. Visas piecas Vidusāzijas valstis ir Neatkarīgo Valstu Sadraudzības dalībnieces.
Attīstot ciešas ekonomiskās saites, Krievija ir mēģinājusi radīt starptautiskus sadarbības formātus, kas "sasaistītu" pārējās Vidusāzijas valstis ar Krieviju.
Viens no šādiem projektiem ir Eirāzijas Ekonomiskā savienība, kuras uzstādījumi un mērķi līdzinās Eiropas Savienības pieejai.
Lai arī sākotnēji nospraustie mērķi bija visnotaļ ambiciozi, dibinot savienību 2014. gadā, darbība un ieguvumi nav bijuši pietiekami pievilcīgi "burkāni" kopējam reģionam.
Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā šobrīd pilntiesīgi darbojas Kazahstāna, kas ir viena no dibinātājvalstīm, kam 2015. gadā pievienojās Kirgizstāna.
Kirgizstānai 1998. gadā, Kazahstānai 2015. gadā, Uzbekistānai 2019. gadā, Tadžikistānai 2013. gadā kļūstot par pilntiesīgām Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) dalībvalstīm [Turkmenistāna vēl nav pilntiesīga PTO dalībniece, 2020. gadā tai piešķirts novērotājas statuss], tas pavēra iespējas stiprināt ekonomiskās un biznesa attiecības ar pārējiem globālajiem ekonomiskajiem spēlētājiem.
Dalība PTO ir kā papildu stimuls valstu ekonomiskajai attīstībai, kas primāri saistās ar izejmateriālu un dabas resursu eksportu uz vairākiem pasaules reģioniem.
Vidusāzijas valstis maina ģeopolitisko kursu
Tas kopumā arī veicināja un pastiprināja to, ka Krievija Vidusāzijas valstīm vairs nav galvenais ekonomiskais partneris mūsdienās. Lai arī to ģeopolitiskais kurss līdz šim vairāk ir bijis nosliecies Krievijas virzienā, ekonomiski tās ir spējušas rast alternatīvas, kas ietekmē sabiedrības (it īpaši biznesa vides) redzējumu par ilgtermiņa attīstību un attiecību veidošanu ar reģionālajiem spēlētājiem.
Kļūstot neatkarīgākām, stiprinot attiecības ar, pirmkārt, Ķīnu, un otrkārt, Eiropas Savienību, kā arī izprotot, kādu apdraudējumu šo valstu drošībai var radīt Krievija, Vidusāzijas valstis ar mainīgām sekmēm ir meklējušas alternatīvas, lai stiprinātu to autonomiju, it īpaši ārējo ekonomisko un drošības jautājumu kontekstā.
Apzinoties starptautiskās sabiedrības nosodījumu, tas arī ietekmē to, kā Vidusāzijas valstis ir reaģējušas uz Krievijas agresiju Ukrainā.
Neatbalsta iebrukumu Ukrainā
Kazahstāna, Kirgizstāna un Tadžikistāna ir pilntiesīgas dalībvalstis Kolektīvās drošības līguma organizācijā, kas ir vēl viens ģeopolitisks projekts Krievijas mēģinājumam stiprināt pozīcijas reģionā, taču tās ne tikai militāri neiesaistījās Krievijas agresijas atbalstīšanā ar militāriem līdzekļiem, bet nereti publiskajā komunikācijā pat norādīja uz zināmu Krievijas nosodīšanu par Ukrainas teritoriālās nedalāmības pārkāpšanu.
Publiskajā komunikācijā īpaši akcentējama ir Kazahstānas pozīcija, kas ir noraidījusi Krievijas centienus meklēt sabiedrotos, kas atbalstītu Doneckas un Luhanskas reģionu pievienošanu Krievijas Federācijai.
Kazakh President Kasim-Zhomart Tokayev called Putin's "L / DNR" quasi-states and said his country would not recognize South Ossetia, Abkhazia and the ORDLO.#Ukraine #poland #russia #breakingnews #breaking #war #ukrainewar #polska #ukraina pic.twitter.com/yIsdi9KYdq
— Mateusz Sobieraj (@MateuszSobiera3) June 17, 2022
Arī divos ANO Ģenerālās asamblejas balsojumos, kuros tika izskatīts jautājums par Krievijas īstenoto agresijas Ukrainā nosodīšanu, Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna gan 2. marta, gan 12. oktobra balsojumos atturējās, Uzbekistāna atturējās 12. oktobra balsojumā (pirmajā balsojumā balsojot par nosodījumu).
Savukārt Turkmenistāna abos balsojumos nosodīja Krievijas agresiju. Attiecīgi neviena no Vidusāzijas balsīm neizvēlējās balsot "pret", kādu politiku izvēlējās, piemēram, Baltkrievija.
Ķīna kļuvusi par lielāko tirdzniecības partneri
Pēdējos gados savu klātbūtni Vidusāzijas reģionā ir būtiski palielinājusi Ķīnas Tautas Republika.
Ķīna jau šobrīd ir Vidusāzijas valstu lielākais tirdzniecības partneris. Piemēram, Turkmenistāna ir lielākais dabasgāzes piegādātājs Ķīnai.
Ķīna aktīvi iesaistās derīgo izrakteņu ieguvē un dažādu infrastruktūras objektu attīstīšanā, īpašu uzmanību pievēršot enerģētikas sektoram. Vairums no Vidusāzijas valstīm pēdējo gadu kontekstā ir divkāršojušas tirgus attiecības (eksports, imports) ar Ķīnu.
Vidusāzija tiek uzskatīta par Ķīnas rietumu reģionu stabilitātes un attīstības neatņemamu sastāvdaļu tās ģeogrāfiskā tuvuma dēļ.
Vidusāzija ir būtisks reģions Ķīnai, lai turpinātu attīstīt "Jauno zīda ceļu", kam Ķīnas ārējā un drošības politikā ir īpaša loma, lai stiprinātu savas ekonomiskās un politiskās pozīcijas globāli.
Ķīna ekonomiskās attiecības ar Vidusāzijas valstīm ir veidojusi jau kopš Aukstā kara beigām. Šo vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā Ķīna ir veicinājusi ekonomiskās attiecības, ieguldījusi ievērojamos infrastruktūras projektos un investējusi vairāku uzņēmumu attīstībā.
Ķīnas agresīvās ekonomiskās sadarbības veicināšana nereti tiek raksturota kā "slazda diplomātija", kas paredz ievērojamu investīciju iepludināšanu kādā no valstīm uz tādiem nosacījumiem, kas konkrēto valsti "sasaista" ar Ķīnu ekonomiski un politiski ilgtermiņā. Vidusāzijas valstis šajā kontekstā nav izņēmums.
Vidusāzijā mainījies spēku līdzsvars
Ķīnas rosīgā ekonomiskā darbība ir radījusi galvassāpes Krievijai, kas šo reģionu joprojām uzskata par daļu no savas ietekmes zonas. Vidusāzijas valstīm tas savukārt nozīmē spēka līdzsvaru reģionā un zināmu pretsparu līdz šim pieredzētajai vienpusējai Krievijas hegemonijai.
Ķīnas pieaugošā un zināmā mērā agresīvā politika, lai stiprinātu savas pozīcijas reģionā, ir paradoksāli palielinājusi Vidusāzijas rīcības brīvību.
Spēku līdzsvars un pozīcijas ir mainījušās, ienākot jaunam spēlētājam. Tas noteikti ir ietekmējis arī šo valstu spēju pieņemt Krievijai ne vienmēr glaimojošu pozīciju tās īstenotās agresijas Ukrainā kontekstā.
Ņemot vērā, ka Krievija šobrīd nevar atļauties nonākt ne politiskā, ne ekonomiskā konfrontācijā ar Ķīnu, paredzams, ka Ķīna turpinās palielināt savu ekonomisko ietekmi Vidusāzijā, it īpaši ņemot vērā grūtības, kas skārušas Krievijas tautsaimniecību un kopējo ilgtermiņa attīstību.
Krievijas īstenotā agresija Ukrainā ir priekšnosacījums Ķīnas un Vidusāzijas valstu attiecību stiprināšanai, un tajā ir ieinteresētas gan Vidusāzijas valstis, gan Ķīna, bet ne Krievija.
