"Zaļais koridors sākas brīdī, kad pacients vēršas pie ārsta ar konkrētām sūdzībām, un šīs sūdzības reizē var būt aizdomas par kādu onkoloģisku slimību," skaidro ārste un Nacionālā veselības dienesta pārstāve Līga Gaigala. Taču te neder paziņojums – jūtos slikti, nav spēka, reibst galva, esmu sataustījis aizdomīgu bumbulīti. Pareizāk sakot – der, bet ārstam ir jāspēj uzdot pietiekami precīzus jautājumus un, kas ir pats galvenais, katra konkrēta vēža aizdomu gadījumā jāveic arī konkrēti izmeklējumi. Un tas nebūt nenozīmē tikai nosūtījumu uz asinsanalīzēm.

Atkarībā no tā, par ko sūdzas pacients, turpat ģimenes ārsta praksē jāveic temperatūras mērīšana, palpācija (vienkāršāk sakot – iztaustīšana ar rokām), ādas, krūšu, padušu apskate. Visas šīs apskates katra vēža gadījumā ir konkrēti aprakstītas.

Katrs ģimenes ārsts ir saņēmis no valsts zaļā koridora algoritmu, uz kura tieši tā arī rakstīts: "Ikdienas lietošanai ārsta praksē". Tur norādīts, kādi izmeklējumi pacientam jāveic, ja viņš sūdzas par konkrētiem simptomiem. Tas attiecas arī uz ginekologiem, jo arī viņi var sūtīt pacientu pa zaļo koridoru, ja ir aizdomas par ļaundabīgu audzēju.

Drīkst apiet citus
Latvijā nav tāda ģimenes ārsta, kurš nebūtu izmantojis iespēju ar konkrētu kodu, ko apzīmē ar burtu "Z", ar aizdomām par onkoloģisku saslimšanu sūtīt pacientu pa zaļo koridoru.

Ainis Dzalbs, kura prakse atrodas Staļģenē, gan uzsver, ka atklāt vēzi pacientam nav nemaz tik vienkārši. "Es teiktu, ka vēža atklāšanai ir trīs veidi – skrīnings, kur atsaucība joprojām ir salīdzinoši zema. Tad ir asimptomātiski pacienti, kad tikai izmeklējumu pieejamība ļauj atklāt saslimšanu. Un ir simptomātiskie pacienti. Tie, kuri pie ģimenes ārsta nāk jau ar kādu veidojumu, mazasinību, svara zudumu... tad, kad vēzi jau atpazīst. Bet tā jau ir vēlīnā stadija. Un zaļais koridors darbojas tieši simptomātiskajiem pacientiem. Pa zaļo koridoru aiziet tie, kam jau ir šī atradne. Un es teiktu, ka šie trīs veidi dalās apmēram vienādās daļās. 30 procenti tiek atklāti ar skrīningu, 30 – asimptomātiski un 30 – simptomātiski. Nu, šie pēdējie 30 procenti tad arī dodas pa zaļo koridoru. Un zaļais koridors nav agrīnas diagnostikas programma. Tas jāsaprot! Pārsvarā neviens pacients agrīni pa to neiet. Pirmās, otrās stadijas ir tiešām reti."

Tātad jau pēc sūdzībām un pacienta apskates ārsts ir tiesīgs nosūtīt pacientu uz tālākiem izmeklējumiem, kam jānotiek desmit darba dienu laikā. Tātad – divu nedēļu laikā jātiek uz ultrasonogrāfiju, rentgenu, "norīt kobru" jeb gastroskopiju un jebkuru citu izmeklējumu, kas nu pēc valsts iedotā algoritma pienākas.

Valsts naudas maka turētāji, Nacionālā veselības dienesta pārstāvji, arī kvalitātes kontroles auditos secinājuši, ka principā tiešām divu nedēļu laikā pirmie izmeklējumi tiek veikti.

Izmeklējumus nodrošina 69 ārstniecības iestādes visā Latvijā. NVD pārstāve Līga Gaigala norāda: "Ne visi šie pirmās kārtas izmeklējumi dos šo diagnozi, bet tie šīs aizdomas var apstiprināt vai noraidīt. Izmeklējumus apmaksā pēc principa – nauda seko pacientam. Ja tiek atrastas izmaiņas, tad pacientu virza tālāk jau uz speciālu iestādi. Tas var aizņemt līdz 15 dienām, jo daži izmeklējumi tiek aprakstīti piecās dienās, lielākā daļa izmeklējumu gan tiek aprakstīti uzreiz. Ja apstiprinās aizdomas, tad uz šo specifisko iestādi arī piesaka ģimenes ārsts un konsultācija tur tiek nodrošināta 10 dienu laikā."

Katram ceturtajam vēža nav
Katrs ceturtais iedzīvotājs, kurš veicis laboratoriskus vai radioloģiskus izmeklējumus aizdomās par onkoloģisku saslimšanu, pēc analīžu saņemšanas nekur tālāk nedodas. Atradne ir negatīva. Tā nav onkoloģiska saslimšana. Šogad no janvāra līdz jūlijam no 21 tūkstoša izmeklēto pieci tūkstoši saņēma ziņu "tas nav vēzis!".

Ainis Dzalbs, Lauku ģimenes ārstu asociācijas pārstāvis, pētījis arī to, kā zaļais koridors darbojas, salīdzinot ar citām valstīm. "Mēs varam lepoties, ka esam apsteiguši Lielbritāniju, kur ir ļoti līdzīga sistēma kā Latvijā. Tur arī ir šis desmit dienu princips – "two week wait" jeb izmeklējums divu nedēļu laikā. Viņi šajos izmeklējumos lepojas, ka 8,8% gadījumu atklāj onkoloģiju. Latvijā šis skaitlis ir 13–14 procenti. Mēs tiešām ļoti mērķtiecīgi sūtām."

Ir kāda lieta, ko joprojām nezina daudzi ģimenes ārsti un nesaprot pacienti. Zaļais koridors attiecas tikai uz pirmreizējiem vēža pacientiem. Uz aizdomām par onkoloģisku saslimšanu. Uz cilvēku, kurš savā dzīvē ar šādām aizdomām vai diagnozi saskaras pirmo reizi. Ja pacients jau ir ārstējies un ir reģistrēts kā vēža slimnieks, viņam zaļā koridora priekšrocības nepienākas. Šī ir pati sāpīgākā lieta! Iespējams, vēzis ir atgriezies... liels uztraukums, asaras, stress, izmisums. Bet – nekā.

Zinta Uskale ir viena no aktīvākajām vēža pacientēm, labdarības organizācijas "Rozā vilciens" dibinātāja. Tieši šobrīd Zintas dzīve ir apmetusi kūleni, jo slimība ir atgriezusies. Taču viņai zaļais koridors ir slēgts! "Ja tiek atklāts vēzis otro reizi, neatkarīgi no tā, vai tas ir tajā pašā vai citā lokācijā, uz šiem pacientiem neattiecas zaļais koridors. Man personīgi tikko slimnīcā, kur es jau ārstējos, pateica, ka diemžēl šos izmeklējumus nevar veikt steidzamības kārtā, ka man ir jāgaida pusgads! Vai arī maksā pati! Un kas no tā nopelna? Protams, privātais sektors! Tas ir ļoti liels un smags jautājums!"

Tieši šo pašu pārrunā arī sievietes Latvijā lielākajā vēža un viņu tuvinieku atbalsta organizācijā "Dzīvības koks". Naudas, lai veiktu maksas izmeklējumus, vai apdrošināšanas polises, kas tos sedz, visām nav. Gunita Berķe, "Dzīvības koks" pārstāve norāda: "To var atļauties pavisam neliels sociāli un ekonomiski aktīvu cilvēku loks. Tā nav izeja, tā tam nevajadzētu būt."

Tam piekrīt arī Latvijas Onkoloģijas centrā, kur reizēm ģimenes ārsti atsakās likt nost klausuli, kamēr viņu pacientu nepierakstīs zaļajā koridorā. Bet reģistratore redz, ka vēzis ir atgriezies. Un vienkārši nedrīkst to darīt. "Zaļais koridors ir tikai pirmreizējiem pacientiem. Reizēm ģimenes ārsti vēlas pieteikt pacientu, kurš ir uzskaitē 3, 5, 10 gadus. Tur ir recidīvs... Varbūt ar laiku jāveido dzeltenais koridors, vienalga, kā to nosaukt. Tas ir valsts jautājums, kā to risināt," skaidro Baiba Štreinerte, RAKUS onkoloģijas pakalpojumu vadības virsārste.

Savukārt Nacionālā veselības dienesta pārstāve Līga Gaigala atzīst: "Tas ir nākamais ceļš, kas mums jārisina. Kad šajos plānveida izmeklējumos ir atrastas izmaiņas vai ja ir sūdzības, kā veidot nākamos īsceļus, kas var paātrināt, ja veidojas recidīvs, lai var nodrošināt ātrāko palīdzību."