ĪSUMĀ:
- Verdzības pirmsākumi meklējami līdz ar pirmās civilizācijas izveidošanos Mezopotāmijā.
- Mūsdienās visās pasaules valstīs verdzība un cilvēku tirdzniecība ir kriminalizēta.
- Pašlaik vairāk nekā 40 miljoni cilvēku tiek turēti verdzībā.
- Verdzība un cilvēku tirdzniecība ir reģistrēta visās pasaules valstīs.
- Globālā mērogā cilvēku kontrabandisti gadā nopelna 150 miljardus ASV dolāru.
- 66% cilvēku tirdzniecības upuri tiek noslogoti piespiedu darbā, kamēr 33% prostitūcijā.
- 25% no visiem mūsdienu vergiem ir bērni.
- Vāja tiesu sistēma, korupcija, nabadzība un sociāla atstumtība ir biežākais iemesls cilvēku iekrišanai cilvēku kontrabandistu slazdos.
- Starptautiskās verdzības apkarošanai nepieciešama indivīdu, organizāciju, valstu un starptautisko organizāciju iesaistīšanās un to sadarbība.
Verdzība 21. gadsimtā
Mūsdienās cilvēku biežākā asociācija, izdzirdot vārdu "verdzība", ir melnādaino Āfrikas iedzīvotāju transportēšana uz jaunatklāto Amerikas kontinentu, kas norisinājās 16. - 19. gadsimtā. Taču verdzības pirmsākumi ir meklējami jau daudz senākā vēsturē. Saskaņā ar vēsturnieku sniegtajām liecībām, verdzība parādījās līdz ar pirmās civilizācijas izveidošanos Mezopotāmijā aptuveni 2000 gadus pirms mūsu ēras.
Vēstures gaitā verdzību piekopa lielvaras teju visos kontinentos, pakļaujot iekaroto teritoriju iedzīvotājus, visbiežāk norīkojot tos lauksaimniecības darbos.
Līdz ar abolicionisma jeb kustības par verdzības atcelšanu ideju izplatīšanos 18. gadsimta Eiropā un Amerikā valstu līderi sāka atcelt cilvēku tirdzniecību un to pirkšanu/pārdošanu kā kustamo īpašumu. Mūsdienās visās valstīs verdzība ir nelikumīga. Pēdējās valstis, kas kriminalizēja verdzību, ir Nigērija 2003. gadā un Mauritānija 2007. gadā. Saskaņā ar visu valstu likumiem un starptautiskajām tiesībām verdzība un cilvēku tirdzniecība ir nelegāla prakse, kuras īstenotāji tiek krimināli sodīti.
Neskatoties uz plašo abolicionisma kustību un starptautisko verdzības kriminalizāciju, mūsdienās verdzība un cilvēku tirdzniecība ir kļuvusi plašāka un ienesīgāka nekā jebkad agrāk. Saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību organizāciju "Anti-Slavery" pasaulē pašlaik vairāk nekā 40 miljoni cilvēku tiek identificēti kā vergi, un cilvēku kontrabandisti gadā nopelna aptuveni 150 miljardus ASV dolāru. Sākotnēji varētu šķist, ka verdzība un cilvēku tirdzniecība tiek piekopta tikai trešās pasaules valstīs, taču mūsdienās visās pasaules valstīs ir reģistrēti verdzības un cilvēku tirdzniecības gadījumi. Viens no lielākajiem mūsdienu verdzības izaicinājumiem ir šo noziegumu apkarošana, jo, atšķirībā no transatlantiskās vergu tirdzniecības, cilvēki netiek publiski pārdoti.
Mūsdienu vergu tirdzniecība norisinās aiz aizvērtām durvīm, un reti kurš spēj atšķirt vergu no parasta algota darbinieka.
Mūsdienu verdzības tendences
Mūsdienās cilvēku tirdzniecība tiek uztverta kā nopietns noziegums un cilvēktiesību pārkāpums, ko aizliedz gan valstu krimināllikumi, gan starptautiskās normas un tiesības. Saskaņā ar ASV izdoto Cilvēku tirdzniecības upuru aizsardzības aktu (2000), verdzība un cilvēku tirdzniecība tiek iedalīta trīs noziegumu kategorijās:
- Bērni, kuri tiek turēti komerciālajā seksa tirdzniecībā;
- Pieaugušie, kuri tiek turēti komerciālajā seksa tirdzniecībā;
- Jebkurš, kurš tiek piespiedu kārtā nodarbināts.
Noziegumu veicēji ir gan indivīdi, gan arī vairāku cilvēku grupējumi, kas veiksmīgi uzrunā sociāli un ekonomiski atstumtas cilvēku grupas, ievilinot tos verdzībā. Viena no izplatītākajām nozieguma metodēm ir labi apmaksātas darba vietas vai izglītības nodrošināšanas solījumi citās valstīs, kas rezultējas ar personas dokumentu atņemšanu galamērķī un konkrēto cilvēku nodošanu verdzībai.
Cilvēki visbiežāk tiek nodarbināti rūpniecības un lauksaimniecības nozarēs, kā arī restorānos, zvejniecībā, bordeļos. Nereti verdzībā kritušie cilvēki tiek nogalināti, lai arī to orgānus pārdotu melnajā tirgū.
Lielākā daļa jeb 64% cilvēku tirdzniecības upuru tiek nodoti piespiedu darbam, kamēr 33% prostitūcijā. Aptuveni 25% no visiem cilvēku tirdzniecības upuriem ir bērni. Lielākā daļa verdzībā kritušo cilvēku pavada ilgus gadus nebrīvē un par padarīto darbu nesaņem atalgojumu, vai arī retākos gadījumos – minimālu samaksu par paveikto darbu.
Sākotnēji varētu šķist, ka no verdzības ir viegli izkļūt, it īpaši, ja pārdotā persona atrodas tādās valstīs kā ASV, Lielbritānija, Vācija vai jebkurā citā liberālā un demokrātiskā valstī. Taču verdzības upuri bieži vien nav spējīgi vai arī baidās sevi aizsargāt. Iemesli tam ir dažādi, piemēram, personas apliecinošu dokumentu trūkums, bailes par nelegālās uzturēšanās draudiem ar cietumsodu, kā arī neziņa par to, kā attiecīgajā situācijā rīkoties un kurās varasiestādēs vērsties pēc palīdzības. Paralēli nespējai sevi aizsargāt, upuri tiek pakļauti verbālai, fiziskai un seksuālai vardarbībai, piemēram, to "īpašnieku" draudi nogalināt viņus un viņu ģimenes gadījumos, ja viņi centīsies bēgt vai arī sniegs jebkādu informāciju par viņu nelegālo nodarbinātību.
Kas rada labvēlīgus apstākļus verdzībai un cilvēku tirdzniecībai?
Lielākā daļa mūsdienu vergu nokļūst nebrīvē ekonomisko aspektu dēļ. Nevienlīdzīga resursu sadale, bezdarbs un nabadzība nostāda cilvēkus bezizejas situācijās, kurā sievietes, vīrieši un arī bērni uzticas svešām kompānijām vai arī indivīdiem, kuri sola tiem darba vietu ārzemēs. Strukturālas problēmas attīstības valstīs kā, piemēram, zemais izglītības līmenis un lasītneprasme, bieži ir par pamatu krāpšanai ar līgumiem.
Taču pat Eiropas iedzīvotāji viegli krīt cilvēku kontrabandistu nagos, kas viltotos dokumentos norāda tiem augstus atalgojumus un citus motivējošus faktorus.
Nonākot galamērķī, tā dēvētie darba devēji palūdz personu apliecinošus dokumentus formalitāšu kārtošanai un pakļauj cilvēkus verdzībai, neatdodot tiem personīgās lietas un dokumentus.
Korupcija un tiesiskuma trūkums valstī ir otrs lielākais dzinējspēks mūsdienu cilvēku tirdzniecībā. Valstīs, kurās nepastāv funkcionējošs valsts aparāts, it īpaši tiesu sistēma, cilvēku tirdzniecība un verdzība pat netiek slēpta, jo noziedznieki netiek saukti pie kriminālas atbildības. Bieži vien to pat īsteno pašas valsts amatpersonas. Piemēram, Kongo Demokrātiskajā Republikā vara ir korumpētu indivīdu rokās, kas nosaka likumdošanu, tiesu varu, izpildvaru, kā arī pakļāvuši savām iegribām valsts armiju. Tādējādi, baidoties par savu dzīvību, cilvēki ir spiesti strādāt raktuvēs, nesaņemot par to nekādu atalgojumu. Lielākais vergu skaits procentuāli pret iedzīvotāju skaitu ir Ziemeļkorejā un Eritrejā. Abas šīs valstis ir autoritāras, kurās valsts līderu rokās ir neierobežota vara un verdzībai pakļauta liela daļa sabiedrības.
Kā mūsdienu verdzība tiek apkarota?
Neskatoties uz verdzības un cilvēku tirdzniecības kriminalizāciju visās suverēnajās valstīs, 21. gadsimtā vergu skaits ir lielāks nekā jebkad vēsturē. Paralēli upuru skaita palielināšanās, plašās cilvēku tirdzniecības un populācijas pieauguma dēļ cilvēka kā kustamā īpašuma vērtība ir sasniegusi rekordzemus rādītājus - vien 90 ASV dolārus par cilvēku.
Visvieglāk cilvēku kontrabandistu rokās krīt neaizsargātas, apspiestas, diskriminētas un nabadzīgas cilvēku grupas, kuriem nav, ko zaudēt, uzticoties svešiniekiem. Mūsdienās par visievainojamākajām grupām tiek dēvēti dabas katastrofu un kara skartie cilvēki, kuri ārēju faktoru dēļ ir zaudējuši savas mājas. Izdzīvošanas instinkta vadīti, šie cilvēki piekrīt jebkuram darba piedāvājumam, kas potenciāli ļautu tiem gūt iztikas līdzekļus un uzturēt ģimeni.
Būtiskākie soļi starptautiskās verdzības apkarošanai ir valstu tiesu sistēmu nostiprināšana, vienlīdzīgāka resursu sadale un bezdarba samazināšana.
Kā tika minēts, lielākā daļa cilvēku tirdzniecības upuru ir cilvēki, kuri, izmisuma vadīti, ir meklējuši darba iespējas. Tādējādi ekonomiskās situācijas uzlabošana valsts līmenī samazinātu potenciālo upuru skaitu. Taču sociālās un ekonomiskās situācijas uzlabošana neapturētu cilvēku alkas doties labākas dzīves meklējumos uz citām valstīm. Tādējādi tiesiskā aparāta un policijas reformas ir nepieciešamas, lai cilvēku kontrabandisti tiktu bargi sodīti, kas potenciāli varētu samazināt kriminālajā noziegumā iesaistīto personu skaitu. Šīs reformas visvairāk attiecas uz autoritāriem režīmiem, kuros gan indivīdi, gan amatpersonas publiski paverdzina cilvēkus, necenšoties to nemaz slēpt.
Valstīs, kurās valsts aparāts nav funkcionējošs, valdība ir korumpēta un armija pakļauta politiskajai elitei, starptautiskā kopiena nav tiesīga iejaukties šo valstu iekšpolitiskajos procesos, lai pārtrauktu cilvēku tirdzniecību un verdzību. Taču tādas metodes kā diplomātiskas un ekonomiskas sankcijas, kā arī starptautisks publisks nosodījums var potenciāli ietekmēt autoritāro līderu īstenoto iekšpolitiku un to veiktos cilvēktiesību pārkāpumus.
Paralēli starptautiskā spiediena radīšanai uzņēmumi, kas importē vai arī nodarbina cilvēkus ārzemēs, it īpaši Āfrikas un Āzijas valstīs, var noteikt bargākus nosacījumus un novērot gan to, kādos apstākļos darbs tiek veikts, gan arī, kas ir algotās personas.
Piemēram, pasaulē lielākais pārtikas preču ražotājs un viens no atpazīstamākajiem mājsaimniecības zīmoliem "Nestlé" atzina, ka importē zvejniecības produktus no Taizemes, kur darbu veic verdzībā turēti bērni.
Šis ir tikai viens no neskaitāmiem gadījumiem, kurā lielas kompānijas izmanto vergu iegūtus izejmateriālus vai ražotas preces. Tādējādi uzņēmumu iesaistīšana cīņā pret starptautisko verdzību ir vēl viens būtisks un nepieciešams solis tās apkarošanai.
21. gadsimta verdzības un cilvēku tirdzniecības apkarošana ir iespējama tikai tad, ja visi iesaistītie – indivīdi, nevalstiskās organizācijas, uzņēmumi, valdības un starptautiskās organizācijas iestāsies par šo noziegumu apkarošanu un aizvēsturiskās prakses izbeigšanu.
