- Komisija pētījusi VDK darba ikdienu un kadru atlasi
- Dokumenti un intervijas atklāj motivāciju sadarbībai
- Stūra mājas gids: Par vēsturi atklāti nerunā baiļu dēļ
- Okupācijas muzeja vēsturnieks: Komisijas mīnuss – politiskais projekts
VDK dokumentu izpētes komisija darbu sāka 2015. gada rudenī un līdz šim pabeigti 73 pētījumi, kurus veikuši 40 autori. Pagaidām izpētītais apkopots četros biezos sējumos, un vēl divus sējumus plānots izdot līdz maijam.
Fokusā – VDK darbības ikdiena
"Galvenais, ko mēs redzam, ir VDK sasaiste ar citām ministrijām. Daudzi bijušie VDK darbinieki par organizācijām runā kā par piesegstruktūrām – kad iefiltrē kādā organizācijā VDK darbinieku, un šo aspektu pētījumos var labi parādīt," pēdējos divos gados veikto pētījumu saturu iezīmēja komisijas vadītājs Kārlis Kangeris.
VDK dokumentu izpēte
Bijušās VDK dokumentus Latvijā īpaši izveidotā komisija pēta divus gadus.
Pētījuma objekts – dokumenti, kas sadalīti starp diviem arhīviem – 99% materiālu atrodas Latvijas Nacionālajā arhīvā un otra nelielā daļa (tostarp čekas aģentu kartotēka) atrodas šodienas Satversmes aizsardzības birojā.
Pieejamo materiālu vidū ir ap 50 000 VDK krimināllietu par personām, kuras tiesāja par noziegumiem pret tā laika valsti.
Tāpat pieejamas deportācijas lietas, tūkstošiem filtrācijas lietu, par to ko vācu okupācijas laikā darījušas personas, kuras četrdesmitajos gados pārbaudīja VDK darbinieki.
Tāpat pētītas partizānu apkarošanas lietas un pieejami arī materiāli par iedzīvotāju ārzemju braucieniem, kas vēl maz pētīti.
Viens no komandas pētniekiem, vēsturnieks Artūrs Žvinklis pētījis padomju drošības iestāžu vadību, tās lokā bez VDK vadības ietilpst ministri, kompartijas komiteju sekretāri un citas personas. VDK veidojuma galvu dažādos padomju perioda laikos vēsturnieks pētījis tieši nomenklatūras kadru personu lietās, lai veidotu ko līdzīgu ilgstošu struktūras darbinieku portretam.
"Te būtiskākais nav konkrēti vārdi, bet šo cilvēku raksturojums, viņu biogrāfijas, un arī šīs lietas sniedz atbildi, kā komplektējās šis kadru aparāts," atzina Žvinklis.
"Četrdesmito gadu sākumā VDK priekšnieku amatos īpaši tika virzīti Komunistiskās partijas pagrīdes dalībnieki. Un tiem, kas viņus virzīja drošības struktūru amatos, ļoti būtisks iemesls bija tas, ka tieši šiem ļaudīm motivācija strādāt represīvā iestādē ir atriebība," stāstīja pētnieks.
"Tie cilvēki lielākā daļa iepriekš bija sēdējuši cietumā Latvijā par revolucionāro komunistisko darbību, un tagad viņiem bija iespēja atriebties. (Sekojoši krietna daļa no septiņdesmito un astoņdesmito gadu VDK darbiniekiem bija darbību sākuši tajā mašinērijā jau no staļinisma laika.) Savukārt pēckara laikā - ar 1944.gadu - Latvijā visi čekistu kadri bija atlasāmi no Komunistiskās partijas biedru vai komjauniešu vidus," norādīja Žvinklis.
"Mēs bieži mālējam visus tos čekas darbiniekus melnās krāsās un kā noziedzniekus, bet ir jāņem vērā, ka pret lielu daļu šo cilvēku sākotnēji tika vērstas noziedzīgas manipulācijas. Tie bija jaunieši, tikko pēc parastas skolas vai tehnikuma beigšanas, kam nācās partijas spiediena dēļ doties strādāt Valsts drošības ministrijas iestādēs," pauda Žvinklis.
Vēsturnieks vēl papildināja, ka līdz septiņdesmito gadu sākumam VDK struktūrās pārsvarā strādājuši ne latvieši - ne tikai krievi, bet arī baltkrievi, ukraiņi un citu PSRS tautu pārstāvji. Latvieši čekistu kadros veidoja pārsvaru tikai pēc septiņdesmitajiem gadiem.
Sadarbības motivācijas – sarežģītas izvēles un karjeras labumi
Vēl viena no daudzajām tēmām, kas līdz šim jau pētīta, ir padomju valsts drošības institūciju attiecības ar baznīcu. Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Solveiga Krūmiņa-Koņkova stāstīja, ka pagaidām pētījusi tieši Latvijas Romas katoļu baznīcas un Evaņģēliski luteriskās baznīcas dokumentālos materiālus – Padomju Latvijas valsts reliģisko lietu pilnvaroto arhīvus, kā arī atsevišķas garīdznieku krimināllietas un citus dokumentus.
Pētniece norādīja, ka baznīca padomju varai bijis svarīgs manipulācijas instruments, tiesa gan, attiecības mainījušās dažādos padomju laika posmos. Un arī mūsdienu sabiedrībā bieži meklētā atbilde, kādēļ ļaudis toreiz sadarbojās, nav un nebūs atrodama vienā motivācijā.
"Manuprāt, ir jāvērtē atšķirīgi tas, kas notiek ar cilvēku, kad to apcietina čeka un pratina Stūra mājā pēckara gados, no situācijas, kad kādam astoņdesmitajos gados VDK piedāvā sadarboties, pretī piedāvājot, piemēram, nokļūt kalpot labākā draudzē," skaidroja Krūmiņa-Koņkova.
"Tiesa gan, jāņem vērā, ka padomju laikā lielākā daļa nedomāja par to, ka pienāks deviņdesmitie un situācija mainīsies. Tie, kurus uzrunāja reliģiskajā sektorā, bija jauni garīdznieki vai tie, kas vēl mācījās, un viņiem piedāvāja iespēju sadarboties un stāstīt, kas notiek, piemēram, konkrētajā mācību iestādē. Bija cilvēki, kas izvēlējās par labu karjeras motīviem, bet man ir bijusi arī intervija ar tā laika studentu, kas bija iepaticies VDK, bet atteicās, aizgāja un nemaz nekļuva par garīdznieku. Izvēle gan ne vienmēr bija tik vienkārša," norādīja pētniece.
"Kāds cits intervijā stāstīja, ka viņam piedāvāja vai nu kļūt par ziņotāju, vai uz pieciem gadiem nokļūt dienēt Ziemeļjūras flotē, kas patiesībā ir sarežģīta izvēle, un viņš izvēlējās sadarboties," stāstīja pētniece.
"Cilvēku motivācijas atšķiras, un daudzi nevēlas to atcerēties un bieži saka "neko neatceros"," viņa piebilda.
Pētniece arī intervējusi vairākus iedzīvotājus par čekas atmiņām, un šie ļaudis pārsvarā lūguši pētījumā neminēt viņu vārdus. Pētniece gan norādīja, ka vēl viens apjomīgs pieejamais materiālu fonds ir garīdznieku ārzemju braucienu atskaites drošības struktūrām septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.
"Nebija tā, ka no reliģiskajām aprindām masveidā brauca uz ārzemēm, tie pārsvarā bija vieni un tie paši cilvēki, kas regulāri brauca uz starptautisku organizāciju sēdēm ārpus Latvijas. Un šie ziņojumi ļoti daudz pastāsta par šiem cilvēkiem un pat viņu rakstura īpašībām," atklāja pētniece.
"Ir ziņojumi, kas ir teoloģiski pārstāstījumi par konferences tēmām. Bet ir arī tādi ziņojumi, kuros daudz stāstīts par ārzemju latviešiem, ko tas braucējs ir saticis, pārstāsts par ārzemju garīdznieku savstarpējām attiecībām, kuri lojālāki, kuri mazāk lojāli pret padomju varu un kurus ir vērts aicināt uz Padomju Latviju," viņa stāstīja.
"Tie ir kas līdzīgs operatīviem ziņojumiem, bet tā ir tikai versija, jo, kamēr pētniekiem nav iespēja redzēt dokumentus, kas pierāda šo cilvēku sadarbību, mēs varam tikai fantazēt un rakstīt detektīvromānus," atzina pētniece.
"Nekvalitatīva pasaka par vēsturi"
Tie, kas komisijas pētījumus varētu patērēt visvairāk, šķiet, ir gan aizvadītā gadsimta tēmas vēsturnieki, gan arī muzejnieki, kas ikdienā par čeku stāsta sabiedrībai. Čekas vēsturisko mītni Rīgā - Stūra māju - šodien ikviens varam izstaigāt.
Viens no gidiem, kas kopš ēkas atvēršanas te strādā, ir Pauls Rēvelis. Līdzīgi kā patlaban novērojams publiskajā telpā, arī viņš vērtēja, ka apmeklētājiem patiešām visvairāk interesē aģentu un ziņotāju jautājums, kas nav pētīts nepieejamo dokumentu dēļ.
Kartotēkas satura pietrūkst arī gidiem, lai pilnvērtīgāk par VDK darbu stāstītu ekspozīcijas ietvaros.
"Par ziņotājiem, manuprāt, nepiedzimst, un vietējai sabiedrībai pamatā ir jautājums "kāpēc?", bet - nevis kāpēc cilvēki tolaik ziņoja čekai, bet kāpēc mēs nevaram pētīt to paši. Tāpat ir daudz cilvēku no ārzemēm, kam interesē tieši šāda veida tūrisms – tumšais tūrisms, un šie cilvēki, uzklausot gidu stāstījumu, ir izbrīnīti, ka kaimiņvalstīs viss ir kārtībā un visi arhīvi, tostarp arī par ziņotājiem, ir visiem pieejami. Tad mums, gidiem, ir jāskaidro, ka nerunājam blēņas, bet Latvijā tiešām daudzus jautājumus vienkārši nav bijis iespējams pētīt," stāstīja Rēvelis.
"To, ka ceturtdaļgadsimtu mums rāda nekvalitatīvu pasaku par šo vēstures posmu, es saistu ar bailēm, bet no kā, to gan es nezinu," sacīja gids.
Stūra mājas gids atzina, ka ir lasījis arī daļu no biezajām VDK izpētes komisijas radītajām grāmatām un to, kas paliek atmiņā, arī izmantojis savos stāstījumos apmeklētājiem. Taču vai arī kopumā sabiedrības ausis pietiekami sasniedz pētnieku padarītais!?
Izpētes komisija - "politiskais projekts"?
Viens no aizvadītā gadsimta vēsturniekiem Kaspars Zellis VDK dokumentu pētnieku komisijā nav strādājis, no malas viņš vērtēja, ka jebkura pētniecība šajā jomā ir pozitīva un dod atspērienu arī citiem.
Četros sējumos bijusi gan jauna informācija, gan arī vienkārši aprakstoši pētījumi. Vēsturnieks pārliecināts, ka čekas izpētes komisijas darbam ir jābūt, bet šajos divos gados tā ir zaudējusi pētniecisko jēgu vēstures telpā. Iemesls tam gan, kolēģu ieskatā, nav pašu pētnieku neizdarība.
"Manuprāt, tā negatīvā īpašība tomēr ir tas, ka tas ir politisks projekts un komisijai ir jāpilda politiskais pasūtījums," uzskata Zellis.
"Diemžēl šķiet, ka paši politiķi nemaz neizprot, kādam tam pasūtījumam jābūt. To redzam pēdējo gadu pingpongā starp vēsturniekiem, politiķiem un citām iestādēm. Tas viss tikai kavē pētniecību un veido ažiotāžas," piebilda vēsturnieks.
Atbildot uz jautājumu par sabiedrības izglītošanu, Zellis arī papildināja, ka vairāk ir jādomā par publisko vēsturi jeb šo pētījumu popularizēšanu vienkāršā un saprotamā veidā, ko visveiksmīgāk var darīt ar kultūras produktiem - izstādēm un arī sabiedriskām debatēm, jo Latvijas sabiedrība par vēsturi diskutē maz.
"Ir jāmēģina to pagātni izprast tādu, kāda tā ir bijusi, nevis mērķtiecīgi censties nosodīt tos cilvēkus. Ir slavens Česlava Miloša teiciens, kas vēstī, ka mums nav tiesību, atrodoties brīvībā, tiesāt tos, kas dzīvoja nebrīvē," sacīja Zellis.
"Tāpat esošā VDK pētniecība, šķiet, norit ar pārlieku lielu vēstures fragmentēšanu. Vairāki kolēģi ir atzinuši, tostarp arī paši komisijas pētnieki, ka šobrīd uzdots pētīt vienu institūciju no sistēmas apakšas, taču tas jādara vērienīgāk, jo VDK kā institūcija bija lielāku veidojumu instruments," skaidroja Zellis.
Arī Okupācijas muzeja vēsturnieks Rihards Pētersons norādīja, ka komisijas pētniekiem uzticas. Jautāts, vai tieši šie pētījumi ir vēstures telpā pieprasīts saturs, viņš atbildēja, ka vairāk akadēmiskā vidē, taču īpaši pozitīvi, ka grāmatas ikvienam pieejamas elektroniski.
Vienlaikus Pētersons sacīja, ka nu sabiedrībai vērtīgs pētījums būtu tieši par iemesliem, kāpēc jau neatkarīgā Latvijā pētniecība tik ilgi atlikta.
"Šos 25 gadus mēs muļļājamies, un es domāju, no sabiedriski politiskās vēstures viedokļa svarīgāk ir izdarīt secinājumus par šiem gadiem, lai saprastu, kas bijuši cilvēki un mehānismi, kas šo darbu kavēja un neļāva darīt," pauda Pētersons.
"Galu galā mēs zinām, ka igauņi, lietuvieši un Vācijas un Austrumeiropas bloka valstu pētnieki varējuši izdarīt daudz vairāk nekā mēs. Te es redzu tiešu apdraudējumu mūsu valstij visu šo laiku un arī nākotnē, jo tieši šis ir tiešais rezultāts bijušai VDK un tās aģentūras darbībai Latvijā, par ko esmu pārliecināts, ka tā nekur tālu nav arī no šodienas politikas," sacīja Pētersons.
"Latvijā, domāju, VDK bija ļoti stipra, un aģentu loks bija daudz plašāks nekā Lietuvā, te arī bija daudz vairāk Padomju Savienības iepludināto cilvēku, vietējā sabiedrība bija stipri atšķaidīta, Baltijas kara apgabala štābs atradās tieši šeit. Latvijā pētniecība nenotika, jo tas mantojums turpinājās arī pēc 1990.gada," sprieda Pētersons.
