Vardarbības ģimenē pierādīšana – to mēdz apgrūtināt ģimenes ārsti

ĪSUMĀ:

• Fiziskas vardarbības pierādīšanai vajadzīgi pierādījumi.
• Ģimenes ārsti mēdz atstāt pārāk vispārīgus miesas bojājumu aprakstus.
• Lauku ģimenes ārstu asociācijā saka, ka trūkst vadlīniju.
• Ārstiem arī mentalitāte traucējot iesaistīties, redzot, ka sieviete cieš no vardarbības.
• Emocionālo vardarbību pierādīt ir daudz grūtāk.
• Iesaka ierakstīt konfliktu telefonā.
• Laurai izdevās tikt galā ar vardarbīgu partneri, izsaucot policiju.
• Viņa aicina arī citas sievietes cienīt sevi.

"Es nezinu... tas cilvēks, viņš mani degradēja ar katru dienu arvien vairāk. Viņš bija drausmīgi greizsirdīgs, pat kad gāju uz veikalu," stāsta Laura. Viņa ar savu bijušo draugu tikās pavisam neilgi, un abu dzīvē ienāca bērns. Abi pārcēlās no Jelgavas uz Rīgu un uzsāka kopdzīvi ar abām Lauras meitām – no iepriekšējām attiecībām sievietei bija vēl viens bērns.

"Ja godīgi, tai dienā jau mainījās dzīve par 180 grādiem.

Jau pirmajā dienā tiku raidīta ar visiem bērniem ārā no dzīvokļa. Jau lietoja viņš alkoholu. Tad mazliet viņam dusmas pārgāja, viņš atrada citu darbu, labāku," atceras Laura.

Viņa stāsta, ka drauga dzeršana parasti krietni ievilkās un vīrietim bijušas agresijas lēkmes, kuru laikā pazemoja gan Lauru, gan viņas vecāko meitu. Pēc pirmās reizes, kad viņš Laurai iesita, sieviete nolēma piedot un attiecības turpināt bērna dēļ. Bet tad sekoja otrā reize. Un Laura nonāca krīzes centrā. Pēc tam atkal attiecības atjaunoja. Bet situācija tikai pasliktinājās.

"Es atceros, kad gāju prom no krīzes centra, vadītāja ar darbiniecēm teica – Laura, nedari to, tu atgriezīsies pie mums. Vienu dienu viņš izgāja no mājas un vēlāk atnāca atpakaļ ar draugu. Viņš sāka palaist rokas, virtuvē sēdēja viņa draugs un pat neiejaucās.

Tad es vienkārši paķēru telefonu un izsaucu policiju. Pirmo reizi, kad izsaucu – viņš aizmuka no mājām," stāsta Laura.

Vēlāk vīrietis atgriezās un Laura atkal izsauca policiju. Šoreiz likumsargiem izdevās ierasties laikā. Laura devās uz krīzes centru.

Tikmēr vīrieti notiesāja un piesprieda naudas sodu, kā arī aizliedza tuvoties sievietei un viņas bērniem. Par pierādījumiem kalpoja iesaistīto liecības un policijas fiksētais izsaukumu laikā. Sievietei piedāvāja arī veikt ekspertīzi, lai noteiktu miesas bojājumu smagumu, bet to Laura darīt nevēlējās.

Ārsta atbildība miesas bojājumu noteikšanā

Visbiežāk ekspertīzi, kurā pierāda, ka kāda persona konkrētu darbību rezultātā ir izraisījusi cilvēkam traumas, pieprasa policija, un cietušajam tā ir bez maksas, stāsta Valsts tiesu medicīnas ekspertīžu centra eksperts Juris Straubergs.

"Būtiskākais ir, lai viņa vēršas jebkurā ārstniecības iestādē vai pie sava ģimenes ārsta, vai pie jebkura speciālista un pieprasa aprakstīt miesas bojājumus – kāds viņš izskatās, kāda ir krāsa. Lai apraksta to raksturu, un tad, ja sieviete pie mums neatnāk vai atnāk vēlāk, lai mēs varētu saprast, vai miesas bojājumi ir iegūti tajā datumā un tādā veidā, kā to stāsta," skaidro Straubergs.

Tomēr ģimenes ārsti bieži vien vai nu miesas bojājumus nefiksē, vai apraksta ļoti nekonkrēti, piemēram, asinsizplūduma lieluma un krāsas vietā uzrakstot vien "zilums". Šādas situācijas tiesu medicīnas ekspertiem ir ikdiena, un tas ļoti apgrūtina darbu – tā dēļ vardarbības faktu var neizdoties pierādīt.

Lauku ģimenes ārstu asociācijā skaidro, ka trūkst vadlīniju ārstiem.

Šobrīd pieejamas tikai Veselības ministrijas vadlīnijas par rīcību, ja vardarbības pazīmes pamanītas nepilngadīgajam. Tad ārstiem jāziņo obligāti. Par pieaugušiem šāda noteikuma nav, stāsta asociācijas prezidente Līga Kozlovska.

"Diemžēl mūsu mentalitāte, tajā skaitā arī ārstu mentalitāte, un es šeit negribētu runāt par profesionālo sagatavotību vai kompetenci,

bet tieši šīs mentalitātes dēļ mēs bieži baidāmies uzdot jautājumus, kas var skart sievietes pāridarījumu," norāda Kozlovska.

Ārste atzīst, ka ģimenes ārsts bieži vien ir pirmā uzticības persona sievietēm, kas cieš no vardarbības.

Emocionālās vardarbības pierādīšana

Grūtāk pierādāma ir emocionāla vardarbība. Ja cietusī persona iepriekš apmeklējusi psihologu vai psihoterapeitu, tad tikai retos gadījumos konsultācijās secinātais var kalpot kā pierādījums, stāsta Latvijas Psihoterapeitu biedrības prezidents Rolands Bortaščenoks.

"Psihoterapeiti strādā ar cilvēka subjektīvo realitāti. Mēs nevaram pakļaut patiesības pārbaudei tos faktus, ko min cilvēks. Protams, ka galējas nepieciešamības gadījumā, kad nav citu iespēju, klients var mēģināt prasīt no psihoterapeita izziņu par to, ar kādu problēmu viņš ir šeit strādājis, lai mēģinātu pierādīt emocionālās vardarbības faktu. Es tomēr teiktu, ka tas ir slidens ceļš," saka Bortaščenoks.

Viņš stāsta, ka labāks pierādījums varētu būt, piemēram, kāda ģimenes konflikta ieraksts telefonā.

Psihoterapeiti vairāk var palīdzēt, izglītojot personu un mudinot vērsties tiesībsargājošās iestādēs. Un tur personai nozīmēs ekspertīzi, kuru veiks tiesu psihologs.

Arī savulaik no vardarbības cietusī Laura mudina citas cietušās personas neklusēt.

"Mēs katrs cilvēks esam cilvēks, un nevienam nav tiesības kādu piekaut tikai tāpēc, ka viņam kaut kas nepatīk.

Mums ir jāsāk cienīt arī pašām sevi. Iesaku jebkurai sievietei iet to procesu līdz galam."

KONTEKSTS:

Labdarības maratonā "Dod pieci!" un projektā "Apburtais loks. Vardarbība ģimenē" sabiedriskie mediji kopā ar pētnieciskās žurnālistikas centru "Re: Baltica" meklē, kas vēl jādara, lai samazinātu vardarbību ģimenē. Viens no faktoriem, kas kavē aiziešanu no vardarbīga partnera, ir ekonomiskā atkarība.