Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Rīgas dome simtiem tūkstošus eiro tērē mediju uzpirkšanai

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Neaizbērtie padomju laika dziļurbumi

Vardarbība pret sievieti

Vardarbība ģimenē – drosme neklusēt pamazām izgaismo problēmas vērienu

8.marts ir datums, kas arī Latvijā tiek oficiāli atzīmēts kā Starptautiskā sieviešu diena. Tagad daudziem tā drīzāk saistās ar tulpēm un uzmanības izrādīšanu sievietēm, taču sākotnēji šī diena ir radusies, lai pievērstu uzmanību sieviešu problēmām un nevienlīdzībai sabiedrībā. Lai gan pagājis jau aptuveni gadsimts, problēmas pastāv joprojām. Un viena no izplatītākajām un smagākajām problēmām ir vardarbība pret sievietēm. Neraugoties uz to, Latvija aizvien nav parakstījusi Stambulas konvenciju, kas mudinātu uz lielāku cīņu pret vardarbību.

Vardarbība – ģimenes iekšēja lieta?

8.marts daudziem ir svētki. Padomju laika tradīciju garā daudzi vīrieši steidz apsveikt savu sievu, draudzeni vai darba kolēģes. Tiek pirkti un dāvāti ziedi un atkorķēts dzirkstošais vīns. Nereti, atzīmējot svētkus, kādam gadās iedzert arī vairāk. Un vārds pa vārdam vai arī bez īpaša iemesla var sākties arī ģimenes strīds, kas var beigties ar zilumiem vai nopietnākām fiziskām un psiholoģiskām traumām. Un visbiežāk no vardarbības Latvijā cieš sievietes.

“Tu klausies šos stāstus un dzirdi šausmas, kas būtu kara laika cienīgas, bet viņas notiek tavās mājās. Viņas notiek tajā vidē, kur būtu jājūtas droši un laimīgi,” saka resursu centra “Marta” vadītāja Iluta Lāce.

“Un protams, ir daudz manipulāciju ar bērniem, daudz sievietes pazemošanas bērnu priekšā. Un notiek arī bērnu iesaistīšana, lai viņi liecinātu pret savu mammu tad, kad sievietes uzdrošinās doties projām vai pārtraukt šīs attiecības,” stāsta Lāce.

Statistika ir skaidra – ar fizisku vardarbību no sava bijušā vai esošā dzīvesbiedra ir saskārušies 32% sieviešu. Par to liecina 2014.gada aptaujas dati, ko publicēja Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra. Savukārt no partnera psiholoģiskās vardarbības cieta 60% sieviešu.

No Baltijas valstīm situācija ir īpaši satraucoša Latvijā un Lietuvā. “Vardarbība ir krietni izplatītāka Baltijas valstīs un ir virs vidējiem Eiropas Savienības rādītājiem,” uzsver Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta eksperte vardarbības jautājumos Jurgita Pečuriene.

Turklāt vairumā gadījumu agresija nāk nevis no svešiniekiem, bet gan no vīra vai pastāvīgā partnera. Bet bieži vien par to netiek ziņots, jo sievietēm mēdz būt kauns to atzīt, viņas negrib ģimenes strīdu risināšanā iesaistīt citus cilvēkus un tiesībsargājošajās iestādes, domājot, ka tas tāpat neko neatrisinās. Nereti sievietes vadās pēc principa “ja sit, tātad mīl”. “Viens no iemesliem ir zināšanu trūkums un tas, ka pat likumos šādi konflikti tiek uzskatīti par privātu lietu. Tas noved pie tā, ka pat ģimenes locekļi var neatbalstīt to, ka sieviete sūdzas par piedzīvoto vardarbību. Tādēļ ir nepieciešams kliedēt mītus, jo sabiedrībā valdošie stereotipi, ka šī ir iekšēja ģimenes lieta, var būt diezgan kaitīgi,” norāda Pečuriene.

 

Ekonomiskā un seksuālā vardarbība arī laulībā

Ar vardarbības upuriem, kas tomēr saņemas vērsties pēc palīdzības, strādā krīžu centrs “Skalbes”. Organizācijas psiholoģe Inese Ruka saka, ka lēnām sabiedrība sāk atzīt, ka vardarbība ģimenēs ir nopietna problēma: “Par vardarbību mēdz runāt atklātāk. Tas nozīmē, ka gan vardarbības upuri varbūt vēršas vairāk pēc palīdzības un vairāk meklē, kādu palīdzību viņi vispār var saņemt. Un otra lieta, ka arī sabiedrībā kopumā – gan caur masu medijiem, gan policija tam pievērš vairāk uzmanības – no pilnīgas tabu tēmas tā kļūst atklātāka. Vardarbība pret sievieti, vardarbība ģimenē tiešām ir realitāte.”

Tomēr joprojām galvenā uzmanība, it sevišķi no policijas tiek pievērsta fiziskai, nevis emocionālai vai cita veida vardarbībai, jo to ir vieglāk atpazīt. “Ja tā ir emocionāla vardarbība... Kas tad tur ir? To nevar pierādīt. Ja tā ir ekonomiska vardarbība, tad arī. Apmēram [saka tā]: ja kopā dzīvojat, tad pati vainīga, ka atdod vīram visu naudu. Jo šī ekonomiskā vardarbība patiesībā arī ir ļoti izplatīta, bet par to salīdzinoši maz runā. Seksuālā vardarbība vispār! Ja tās ir laulāto vai partnerattiecības, tad par kādu seksuālo vardarbību vispār var būt runa? Protams, ka pamazām šos dažādos vardarbības veidus sāk atpazīt, bet ļoti grūti iet ar to. Un sievietes arī pašas neapzinās, kas ar viņām notiek,” norāda psiholoģe Ruka.

Jurgita Pečuriene no Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta uzsver, ka piespiešana nodarboties ar dzimumaktu ģimenē vai partnerattiecībās Latvijā netiek atrunāta kā atsevišķa nozieguma kategorija: “Lai notiktu dzimumakts, ir nepieciešama abu iesaistīto personu piekrišana. Bet, ja laulībā vai citās pastāvīgās intīmās attiecībās viens no partneriem to nevēlas, tad tā ir seksuālā vardarbība laulībā.”

Vairākās Eiropas valstīs tas jau tiek uzskatīts par noziegumu, un starptautiskie eksperti iesaka šādas izmaiņas ieviest arī Latvijas likumos. “Par šo problēmu ļoti bieži netiek ziņots. Sievietes baidās, un viņām ir kauns par to ziņot, bet tā ir realitāte. Un mēs zinām, ka Spānijā un Ziemeļvalstīs, kur seksuālā vardarbība laulībā ir atrunāta Krimināllikumā, daudzi gadījumi nonāk tiesā, un sievietes saņem tām nepieciešamo palīdzību,” stāsta Pečuriene.

 

Arī policijas vadība mudina ziņot

Policija pēdējos gados ir strādājusi pie tā, lai apmācītu darbiniekus atpazīt dažādus ģimenes vardarbības veidus un rīkoties, kad sievietes ziņo par šiem gadījumiem. Tomēr aptaujātās ekspertes atzīst, ka policijas attieksmē pret šādiem gadījumiem nebūt ne viss vēl ir tā, kā gribētos.

Lai uzsvērtu problēmas nopietnību, 2015.gadā Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis kļuvis par Baltās lentītes kampaņas vēstnesi. Šīs starptautiskās kustības mērķis ir panākt, lai sabiedrībā redzami vīrieši pievērstu citu vīriešu uzmanību tam, ka vardarbība pret sievietēm nav pieļaujama. Par savu motivāciju Ķuzis runāja arī Labklājības ministrijas izveidotajā video materiālā: “Strādājot kā Valsts policijas priekšnieks, es redzu ikdienā šo nežēlību, vardarbību, kas valda sabiedrībā vai daļā no sabiedrības. Un man kā policistam, kā vīrietim pirmām kārtām, tas nav vienaldzīgi.”

Ķuzis arī mudināja no ģimenes vardarbības cietušās sievietes vērsties policijā un pie sociāliem dienestiem: “Meklējiet palīdzību! Viennozīmīgi meklējiet palīdzību, jo [citādi] tā ir padošanās, tā ir padošanās situācijai.  Bet mēs redzam, ka sievietes ir spēcīgas un mērķtiecīgas. Nedrīkst samierināties ar šo situāciju.”

Baltās lentītes kampaņā iesaistījās arī policists un boksa čempions Mairis Briedis: “Gan publiski, gan privāti ar šo sērgu ir jācīnās. Viennozīmīgi es uzskatu, ka jālūdz palīdzība policijai. Un nav tā, kā kādreiz bija, ka šī ir ģimenes problēma, ar kuru jātiek galā pašiem.”

 

Kļūst drosmīgākas vērsties pret vardarbību

Policijas priekšnieks Ķuzis ir lepns, ka 2014.gadā Latvijā ir pieņemts likums, kas ļauj no mājām izlikt varmāku. Viņaprāt, tas ir būtiski, jo tagad nevis upurim, bet gan tam, kurš nodara sāpes, ir jāmeklē jauna pagaidu dzīvesvieta. Par to ir gandarīta arī Iluta Lāce no centra “Marta”.

Tomēr Lāce atzīst, ka sistēmā joprojām ir savas nepilnības: “Ja tiesa nolemj, tad ir jāatceras, ka ir bērni un ir kopīgas saimniecības lietas. Tādēļ jebkurā gadījumā sanāks kontaktēties ar to personu. Tāpēc ir svarīgi, lai tiesa nolemj, ka ir trešā persona, vidutājs – bāriņtiesa, vecmāmiņa vai vectētiņš, vai kāds cits radinieks –, kas var izturēt šo spriedzi no abām pusēm un palīdzēt kārtot dažādas saimniecības lietas, piemēram, bērnu apciemojumus un tā tālāk.”

Lāce gan uzsver –  būtiskākais, ka cilvēki šo likuma normu izmanto un vēršas pēc palīdzības. To apliecina arī Tieslietu ministrijas sniegtā statistika. Aptuveni divu gadu laikā tiesas ir apmierinājušas gandrīz 900 pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. No tiem nepilnos 600 gadījumos ir apmierināta prasība varmākam atstāt kopīgo mājokli.

Centra “Marta” vadītāja uzskata, ka šie skaitļi parāda ne tikai vardarbības apmērus, bet arī to, ka cilvēki par to sāk runāt un  problēmu risināt: “Tas ir pozitīvs rādītājs. Tas nozīmē, ka tā [vardarbība] no neredzamās zonas iekļūst redzamā zonā. Jebkurā gadījumā tā ir vēl lielāka, jo šeit mēs redzam lielākoties tikai tos gadījumus, kur sievietes ir bijušas gana drosmīgas vērsties [pēc palīdzības].”

Uz datu trūkumu norāda arī Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra. Tās veiktais apsekojums visās dalībvalstīs joprojām paliek visizsmeļošākais informācijas avots.

Pētījuma autori uzsver, ka policijas statistika daudzviet ir ļoti nepilnīga. Tādēļ, veidojot politiku cīņai ar vardarbību, valstīm būtu jābalstās pilnvērtīgākos datos, kas labāk atspoguļo patieso sieviešu pieredzi.

 

Konvencija pret vardarbību aizvien Latvijas neparakstīta

Tāpat Pamattiesību aģentūra iesaka visām Eiropas Savienības dalībvalstīm parakstīt un ratificēt Stambulas konvenciju, kuras pilnais nosaukums ir Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu.

Šī dokumenta būtību skaidro Jurgita Pečuriene no Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta: “Tas ir visaptverošākais likuma prasību kopums, kas skar vardarbību pret sievietēm ne tikai Eiropā, bet arī tādos reģionos kā Ziemeļu un Dienvidamerika un Āzija. Arī viņi redz Stambulas konvenciju kā labu piemēru, kam sekot.”

Stambulas konvencija sīki un smalki atrunā dažādus vardarbības paveidus, uzliekot par pienākumu par tiem paredzēt arī sodus Krimināllikumā. Tāpat konvencijā daudz tiek runāts arī par prevenciju un izglītošanu, lai mazinātu sabiedrībā iesīkstējušos stereotipus, uzsverot, ka vardarbība ģimenē nav pieļaujama. Stambulas konvencija paredz radīt dažādus sociālos pakalpojumus, piemēram, atbalsta un krīžu centrus, kā arī bezmaksas palīdzības telefona līniju vardarbības upuriem.

“Ja nemaldos, tad Stambulas konvencijas teksta sagatavošana aizņēma divus vai trīs gadus. Tas liecina par to, cik visaptverošs un nopietns ir šis dokuments un ka tas ņem vērā dažādu dalībvalstu vajadzības,” saka Pečuriene.

Pašlaik Latvija ir starp trim Eiropas Savienības valstīm, kas vēl nav parakstījušas šo konvenciju. Iluta Lāce uzskata, ka tas nav izprotams: “Ja pati Latvija ir piedalījusies izstrādē, ja ir ņemti vērā arī Latvijas dažādi ieteikumi vai iebildumi šī dokumenta izstrādē, kas jau tapa gatavs 2011.gadā, un ja ir lielākā daļa valstu parakstījušas un tā jau ir stājusies spēkā 2014.gada augustā, tad kas liedz? Kāpēc Latvijai atkal jābūt pēdējai, lai parakstītu šādu tik ļoti nozīmīgu dokumentu?”

Arī Inese Ruka no krīžu centra “Skalbes” saka, ka, parakstot šo starptautisko dokumentu, mūsu valsts augstākajā līmenī apliecinātu, ka vardarbība ģimenē nav pieļaujama: “Kaut vai tie sākumā būs tikai vārdi... Ikdienā mums ir grūti saprast, ko tā konvencija vispār nozīmē.

Tomēr tas ir vismaz vārdos pausts nosodījums vardarbīgām attiecībām un vardarbībai, jo vardarbības upurim ir ārkārtīgi nozīmīgi sajust, ka ir atbalsts, lai uzdrošinātos vardarbīgas attiecības pārtraukt.”

 

Spiediens strādāt ar vardarbības problēmām

Kā zināms, Tieslietu ministrija kavējas ar konvencijas parakstīšanu, jo atsevišķas normas pēc tieslietu ministra Dzintara Rasnača (Nacionālā apvienības) iniciatīvas esot nepieciešams atkārtoti izvērtēt. Saeimas deputāte Ilze Viņķele (“Vienotības”) apgalvo, ka Tieslietu ministrija uz viņas vēstuli esot atbildējusi, ka konvencija paredz arī transpersonu aizsardzību, par ko ministrijai vēl esot jādomā. Ir zināms, ka asociācijai “Ģimene” esot iebildumi arī pret jēdziena “sociālais dzimums” izmantošanu konvencijā.

Psiholoģe Ruka atzīst, ka piekasīties pie detaļām var jebkurā starptautiskā dokumentā. Tomēr jautājums ir, kas tad ir būtiskāk – konvencijas pamatmērķis, proti, cīņa ar vardarbību pret sievietēm, vai arī šīs detaļas.

Savukārt Jurgitai Pečurienei ir savs skaidrojums: “Šīs valstis nedaudz baidās, jo konvencija uzliek par pienākumu mainīt vietējos likumus, radīt jaunus pakalpojumus, kas nepastāv atsevišķās dalībvalstīs, un izdara spiedienu uz valdībām. Bet konvencija nepieprasa visu paveikt vēl pirms parakstīšanas. Tas ir ilgstošs process, kam var būt nepieciešami divi, trīs, pieci vai pat desmit gadi.”

Pēc konvencijas parakstīšanas valstīm ik pa laikam ir jāraksta ziņojumi par padarīto šī dokumenta prasību ieviešanā vietējos likumos. Parasti nepieciešamība starptautiski atskaitīties par paveikto arī mudina valstis aktīvāk rīkoties.

Turklāt 4.martā Eiropas Komisija paziņoja par vēlmi līdz ar dalībvalstīm ratificēt Stambulas konvenciju. Tas varētu uzlabot informācijas un statistikas vākšanu par vardarbību ģimenēs, lai būtu iespējams labāk apzināt patieso situāciju, kā arī palielinās Eiropas Savienības kopējo atbildību šajā jomā. Tāpat tieslietu komisāre Vera Jurova vēlreiz mudināja visas valstis, kas vēl nav ratificējušas Stambulas konvenciju, to izdarīt pēc iespējas ātrāk.

Kopumā jāsecina, ka vardarbība pret sievietēm mūsu valstī arvien paliek ļoti nopietna problēma. Un daudzi par to joprojām kautrējas atklāti runāt. Tomēr ir vērojami arī uzlabojumi. Arvien vairāk sieviešu vēršas pēc palīdzības pie speciālistiem, policijā un tiesā. Psiholoģiskās konsultācijas tiek sniegtas gan upuriem, gan varmākām, lai palīdzētu viņiem savaldīt savas emocijas. Lai turpmāk uzlabotu situāciju, starptautiskie eksperti iesaka Latvijai un pārējām Eiropas valstīm parakstīt un ratificēt Stambulas konvenciju, kas pašreiz ir izsmeļošākā starptautiskā vienošanās cīņai pret vardarbību ģimenēs. Tomēr pagaidām nav skaidrs, vai un kad tas varētu notikt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti