Aizvadītā gada pirmajos 11 mēnešos Latvijā reģistrētas 23 saslimšanas ar masalām. Tas ir pēdējo gadu rekords. Mediķi brīdina – šī ir viena no tā dēvētajām vakcīnkontrolējamām slimībām, kuras izplatīšanās liek bažīties par kopējo imunizācijas līmeni. Tikmēr sabiedrisko iniciatīvu platformā "Mana balss" dažu mēnešu laikā vairāk nekā tūkstotis cilvēku parakstījuši ierosinājumu nemaksāt pabalstus tiem vecākiem, kuri atsakās no savu bērnu vakcinācijas.
- Kristīna atteikusies vakcinēt savu bērnu pret infekcijas slimībām.
- Ārsts-epidemiologs: pastāv apburtais loks – slimību likvidē, bet jāturpina vakcinēt.
- Nevakcinētie bērni neslimo tikai tāpēc, ka citi bērni ir vakcinēti.
- Infektoloģe: vecāki baidās no blakusparādībām; ja viņi pazītu slimību, baidītos no tās.
- Argumentu kaujas starp atbalstītājiem un noliedzējiem - tikpat senas kā pati vakcinācija.
Kristīna atteikusies vakcinēt bērnu
"Manus vecākus vakcinēja, mani vakcinēja, un it kā loģiski būtu, ja es savu bērnu vakcinētu. Bet es esmu pārrāvusi šo loku, jo mani neapmierina šī sistēma, kā tā ir iekārtota. Un šķiet, ka man nav zināmi pilni spēles noteikumi," argumentējot savu lēmumu nevakcinēt bērnu pret infekcijas slimībām, stāsta Kristīna. Viņa ir "Facebook" lapas "Vakcīnrealitāte Latvijā" administratore un pieder pie vecākiem, kas gan dzemdību nodaļā, gan vēlāk pie ģimenes ārsta parakstījusi dokumentus par vakcinācijas atteikumu.
Kristīnai nav mediķa izglītības, viņa ir žurnāliste. Interesēties par vakcināciju sākusi gaidību laikā – iztaujājusi ārstus, meklējusi informāciju internetā. "Tas, kas bija oficiālajos avotos, nesakrita ar to, ko lasīju ārvalstu avotos. Ir dažādas dokumentālās filmas, tīri pragmatiska informācija… Es tagad nerunāju par dažādām sazvērestības teorijām, bet tīri par vakcīnu sastāvu, par to, kas netiek afišēts. Salāgojot iespējamos ieguvumus un riskus, es pieņēmu lēmumu atteikties pilnībā no bērna vakcinācijas."
Kristīnas mazuļa ģimenes ārsts neesot īpaši centies viņu pārliecināt par vakcinācijas nepieciešamību, vien iedevis atteikuma veidlapu un pastāstījis, ka viņa praksē no bērnu vakcinācijas atsakoties aptuveni 5% procenti vecāku. Kristīna teic, ka neredz vajadzību vakcinēt savu bērnu pret vakcinācijas kalendārā iekļautajām slimībām.
Noteiktos apstākļos viņa nepieciešamību vakcinēties vērtētu vēlreiz: "Ja pienāks laiks un būs jādodas uz kādu eksotisku valsti, es šim jautājumam pieslēgšos atkal un mēģināšu saprast, kā ir ar tām eksotiskajām slimībām, mēģināšu atkal izsvērt, vai tas ir vajadzīgs, vai nē."
Apburtais loks: slimību likvidē, bet jāturpina vakcinēt
Datus par imunizācijas līmeni un infekcijas slimību izplatību Latvijā apkopo Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC). Turp Latvijas Radio dodas, lai noskaidrotu, cik bieži tad vecāki atsakās no vakcinācijas. SPKC Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors, ārsts-epidemiologs Jurijs Perevoščikovs uzsver, ka
patlaban situācija ar imunizāciju nav uzskatāma par kritisku.
No vakcinācijas kalendārā ietvertajām slimībām viszemākais imunizācijas līmenis ir pret cilvēka papilomas vīrusu. Pret vējbakām un rotavīrusu, kas vakcinācijas kalendārā iekļauti salīdzinoši nesen, vakcinēti 80 – 90% attiecīgo vecumu sasniegušo mazuļu, bet pret tādām infekcijas slimībām kā tuberkuloze, B hepatīts, difterija, garais klepus, poliomielīts un pneimokoks ir vakcinēti vairāk nekā 95% mazuļu. Bērniem kļūstot vecākiem – sasniedzot vecumu, kad jāvakcinējas atkārtoti – šie rādītāji pasliktinās, taču arvien pārsniedz 90%.
Jurijs Perevoščikovs uzsver, ka savulaik plaši izplatītas bīstamas slimības, kā, piemēram, poliomielītu jeb bērnu trieku, Latvijā izdevies izskaust tikai, pateicoties masveida vakcinācijai: "Veidojas zināms apburtais loks.
Ja mēs kaut ko likvidējam, it kā varētu pārtraukt intervenci, vakcināciju. Bet ir zināms – ja mēs to pārtrauksim, slimības atgriezīsies."
Slimību profilakses un kontroles centra apkopotie dati liecina, ka aizpērn no mazuļu vakcinācijas pret tuberkulozi atteikušies aptuveni 1,7%, no vakcinācijas pret B hepatītu – aptuveni 3%, bet no vakcinācijas pret vējbakām – 6,6%. Visbiežāk atsakās no vakcinācijas pret cilvēku papilomas vīrusu – 2016. un 2017. gadā no tās atteikusies vairāk nekā ceturtā daļa.
Neslimo, jo citi vakcinēti
Tomēr vecākus, kuri savus bērnus nevakcinē, speciālists sauc par mazākumu, kurš mēdz būt visai aktīvs:
"Tie bērni, kuri nav vakcinēti, neslimo tikai tāpēc, ka lielākoties citi bērni ir vakcinēti.
Un, ja sabiedrība ir vakcinēta, populācijas imunitāte veidojas. Tas nozīmē, ka slimība nevar izplatīties, jo ir ļoti grūti satikties diviem bērniem, kuri nav vakcinēti."
Pēc Perevoščikova domām, reizēm lēmumu par atteikšanos no vakcinācijas vecāki pieņem gan tādēļ, ka ģimenes ārsti neprot pārliecinoši izskaidrot, kāpēc tā vajadzīga, gan dažādu mītu dēļ. Kā vienu no piemēriem viņš min pārliecību, ka izvairīties no saslimšanas ar infekcijas slimībām ir iespējams, ēdot veselīgu pārtiku un sportojot: "Ienākot organismā, baktērijas un vīrusi savairojas, izdala toksīnus. Cilvēks kļūst slims. Varbūt cilvēkam, kurš ievēro veselīgu dzīvesveidu, ir mazāks risks, ka attīstīsies komplikācijas, bet saslimt viņš tāpat var."
Tieši vakcinācijas "pārrāvumi" esot vainojami pie pērn reģistrētā masalu uzliesmojuma Eiropā – kopumā Eiropas Savienībā ar šo infekcijas slimību saslimuši aptuveni 14 tūkstoši cilvēku. Latvijā reģistrēti 23 saslimšanas gadījumi, deviņi no saslimušajiem inficējušies ceļojumu laikā, piemēram, Ukrainā un Gruzijā. Tādēļ paļauties uz to, ka Latvijā konkrētā slimība nav izplatīta, vairs nevar, uzsver Perevoščikovs.
Baidās no blakusparādībām
"Pie slikta iznākuma raud ne tikai bērnu vecāki, raud arī ārsts. Mēs katru savu zaudēto pacientu atceramies līdz mūža beigām," saka Ilze Grope, skaidrojot iemeslus, kādēļ, neraugoties uz to, ka nevakcinēšanās nav īpaši izplatīta, mediķi sit trauksmes zvanus ik reizi, kad kāds bērns miris no vakcīnkontrolējamām slimībām. Viņa ir bērnu infektoloģe, Latvijas Pediatru asociācijas prezidente un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore.
No psiholoģiskā viedokļa viņa saprotot iemeslus, kādēļ daļa vecāku izvēlas savus bērnus nevakcinēt: "Cilvēki baidās no tā, ko viņi redz.
Viņi baidās no blakusparādībām – no sāpēm, apsārtuma, temperatūras. Ja viņi pazītu slimības, viņi baidītos no slimībām."
Mūsdienās, kad liela daļa cilvēku informāciju galvenokārt iegūst internetā, plaši pieejamas kļuvušas ziņas par iespējamām vakcinācijas blaknēm un komplikācijām, tostarp smagām. Pēdējo piecu gadu laikā bērniem smagas komplikācijas pēc vakcinācijas gan nav konstatētas, taču daļai vecāku šī informācija var šķist biedējoša. Sevišķi tādēļ, ka nespeciālistam grūti nošķirt gadījumus, kad bērna organisma reakcija uz vakcīnu ir normāla un paredzama, un tos, kad tā liecina par nopietnāku problēmu.
"Kad mēs vakcinējam vai potējam, mūsu uzdevums ir izsaukt iekaisuma reakciju, jo pie iekaisuma reakcijas sanāk dažādas mūsu organisma šūnas. Tieši tā veidojas mūsu organisma imūnā atbilde. Pie iekaisuma ir jābūt gan mazliet pietūkušam, gan apsārtumam, gan sāpīgam, gan iespējams, arī temperatūrai. Tās ir pazīmes, ko mēs gaidām un par ko mums vecākus būtu jābrīdina," skaidro Grope.
Vācu zinātnieku pētījumi gan apliecinot, ka vakcīnas, ko izmanto mūsdienās, ir krietni saudzīgākas par tām, kas bērnu vakcinācijai tika izmantotas pirms dažiem gadu desmitiem. "Pie pilnas pabeigtas vakcinācijas šobrīd bērniem ir apmēram 225 antigēni, savukārt šiem trīsdesmitgadniekiem – viņi saņēma pāri pār trīs tūkstošiem," zina stāstīt infektoloģe.
Dažkārt gan spēcīgākas blaknes izraisošo vakcīnu aizstāšana ar tīrākām un saudzīgākām nozīmē, ka vakcīnu jāievada vairākkārt, stāsta infektoloģe, kā piemēru minot vakcīnu pret maziem bērniem un veciem ļaudīm bīstamo garo klepu. Savulaik plaši tika izmantota tā dēvētā pilnšūnu vakcīna: "Tai vakcīnai bija diezgan liela antigēnu slodze un diezgan daudz blakusparādību, piemēram, augsta temperatūra un reizēm arī krampji pie augstas temperatūras. Šo vakcīnu nomainīja pret bezšūnu vakcīnu, bet pēc apmēram desmit gadiem konstatēja, ka šī vakcīna nedod tik ilgu imūno atmiņu. Tādēļ ir vajadzīga papildu deva."
Pret vakcīnām jau pašos to pirmsākumos
Argumentu kaujas starp vakcinācijas atbalstītājiem un noliedzējiem ir tikpat senas kā pati vakcinācija, saka Medicīnas vēstures muzeja direktore Edīte Bērziņa. Viņa stāsta, ka pati ideja par cilvēka apzinātu inficēšanu ar mērķi panākt imunitātes veidošanos radusies senajā Ķīnā. Rietumeiropā tā ienākusi 18. gadsimtā, bet Latvijā – 18. un 19. gadsimta mijā.
"1800. gada 27. novembris. Tad tolaik ievērojams Rīgas ārsts Otto Hūns šeit veica pirmo vakcināciju pēc Džennera metodes pret melnajām bakām," stāsta Bērziņa. Angļu ārsts Edvards Dženners vakcīnu pret savulaik nāvējošajām melnajām bakām radīja, izmantojot ar govju bakām inficētus lopus. Tas tolaik izraisījis milzu sašutumu – jau pašos masveida vakcinācijas pirmsākumos radusies biedrība, kas visādi vērsusies pret šo jaunievedumu.
"Šī biedrība izdeva dažādas karikatūras un, protams, rakstus rakstīja. Tās karikatūras ir diezgan biedējošas. Tur bija redzams, ka tie vakcinētie pārvēršas par govīm. Īpaši skaista karikatūra rādīja, kā Dženners kā tāds briesmonis ar pātagu dzen ļautiņus govij rīklē," stāsta Bērziņa.
Lielbritānijā ar valdības rīkojumu vispirms vakcinēta armija un flote. Savukārt Latvijas teritorijā 19. gadsimta sākumā iedzīvotāju vakcinācijā pret bakām iesaistītas dažādas autoritātes. "Ar vakcināciju nodarbojās vecmātes. Tiklīdz bērniņš piedzima, viņam tika veikta vakcinācija pret bakām. Ar to nodarbojās arī skolotāji un mācītāji. Piemēram, Rūjienas mācītājs Bermans bija pat dabūjis pateicības rakstu par to, ka ir daudzus savus cilvēkus sapotējis."
Vakcinācijas skaidrošanai bijusi veltīta arī pirmā latviešu valodā sarakstītā oriģinālluga – mācītāja Kārļa Gotharda Elferfelda darbs "Tā dzimšanas diena".
Par izvairīšanos no vakcinācijas draudējušas dažādas sankcijas, zina stāstīt Medicīnas vēstures muzeja direktore: "Vecākiem bija jāmaksā soda nauda – vesels rublis, ja bērns netika aizvests pie ārsta vakcinēt. Arī šādi mēri bija. Sods bija jāmaksā arī ārstiem, kuri nebija noteiktu skaitu cilvēku vakcinējuši.
Protams, medicīnas vēsturē ir pazīstami arī gadījumi, kad vakcīnu radīšana bijusi saistīta ar daudzām kļūdām. Gadu gaitā daudzas vakcīnas kļuvušas efektīvākas, bet vakcinācijas kalendārs arvien plašāks – tajā tiek iekļautas arvien jaunas un jaunas slimības, vakcināciju pret kurām apmaksā no valsts budžeta. Speciālisti teic, ka Rietumeiropā šo slimību klāsts ir vēl lielāks nekā Latvijā. Bažām par vakcīnu kvalitāti neesot pamata – tās ir gluži tādas pašas kā tās, ar kurām tiek potēti Rietumeiropas valstīs mītošie.
Nevar gan noliegt, ka
vakcinācija notiek ne tikai sabiedrības veselības, bet arīdzan ekonomisko interešu vārdā – ierobežot infekciju izplatīšanos ir lētāk, nekā ārstēt epidēmijas.
Iespējams, tieši atklātu un izsmeļošu skaidrojumu par vakcinācijas riskiem un ieguvumiem trūkums ir iemesls, kādēļ dažubrīd cilvēki šajā jomā paļaujas uz pašu sameklēto informāciju un pieņem lēmumus, kuru sekas var izrādīties ļoti smagas.
