Vai Uzvaras parka pieminekļa nojaukšanas šķēršļu atcelšana apdraud 1994. gada līgumu par Krievijas armijas izvešanu?

Šķiet, pēdējā laikā nav karstāku diskusiju par Pārdaugavā, Uzvaras parkā, izvietotā padomju laika pieminekļa likteni. Politiķi meklē juridiski korektākos risinājumus tā nojaukšanai. Bet sociālajos tīklos latviešu un krievu valodā izplatās ziņas, kas to saista ar 1994. gadā noslēgto līgumu par Krievijas armijas izvešanu, apgalvojot, ka pieminekļa nojaukšana var ietekmēt arī pārējo līgumu punktu darbību līdz pat tam, ka Krievija uz šī punkta pamata varot pārdomāt par armijas izvešanu. “Melu detektors” atcerējās šo līgumu vēsturi un pārliecinājās, ka interneta komentētājiem nav taisnība.

Vienošanās par Latvijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, kuras 13. pantā ir minēta memoriālo būvju saglabāšana un sakopšana, patiešām ir daļa no četru starptautisku līgumu pakotnes. Tā tika parakstīta 1994. gada 30. aprīlī ar mērķi izvest Krievijas armiju no Latvijas.

Pakotnē bija ietverti četri dokumenti: līgums par Krievijas bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas termiņiem un nosacījumiem, vienošanās par Skrundas radiolokatora statusu, un divi dokumenti par Latvijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru ģimeņu aizsardzību – vienošanās un vēl arī protokols.  Turklāt pēdējie trīs ir neatņemama līguma par Krievijas bruņoto spēku izvešanu sastāvdaļa. Visu pakotni Saeima apstiprināja ar vienu likumu, kuru Valsts prezidents Guntis Ulmanis izsludināja 1994. gada 10. decembrī.

Taču, neskatoties uz to, ka visi līgumi tika pieņemti vienotā pakotnē, katrs no tiem ir atsevišķs dokuments. To “Melu detektoram” apstiprināja arī Ārlietu ministrijas preses sekretārs Jānis Beķeris. Proti, kaut arī tie visi ir izstrādāti vienlaikus viena konkrēta mērķa sasniegšanai, tomēr katram dokumentam ir savs tvērums un tematika.

Kādēļ tika izveidota šāda, visnotaļ sarežģīta juridiskā konstrukcija?

Lai to saprastu, ir jāatgriežas 30 gadus senā pagātnē. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990. gada 4. maijā viens no vissvarīgākajiem jautājumiem bija PSRS armijas daļu pilnīga izvešana no Latvijas. Padomju laikos Latvija bija Baltijas kara apgabala centrs. Ļoti militarizēta zona, kurā atradās gan daudz bruņoto spēku vienību, gan arī vairāk nekā 3000 armijai piederīgu objektu. 1991. gada nogalē PSRS sabruka, armija pārgāja Krievijas Federācijas jurisdikcijā, un 1992. gadā sākās sarunas par tās izvešanu.

No Latvijas puses sarunu mērķis bija iespējami ātrāk dabūt ārā Krievijas armiju, tādēļ nācās piekrist vairākiem smagiem kompromisiem – Skrundas radiolokatora darbības pagarināšanai par vairākiem gadiem, kā arī uzņemties saistības pret Krievijas militārajiem pensionāriem. Iespējams, tieši kā kompromiss līgumā par atvaļināto militārpersonu sociālajām garantijām iekļuva pants par memoriālo būvju saglabāšanu, kuram toreiz reti kurš pievērsa pienācīgu uzmanību.

Kā neformāls starpnieks sarunās par armijas izvešanu iesaistījās arī ASV administrācija, savukārt Skrundas lokatora demontāžu uzraudzīja arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO).

“1994. gadā mēs, seši cilvēki, bijām Austrijā, kādus astoņdesmit kilometrus no Vīnes, mednieku muižiņā – krodziņā, lai parunātu un mūs nenoklausītos. Pēkšņi ienāca apkalpotājs un vaicāja pēc manis, jo man zvanot ASV valsts sekretārs [Vorens Kristofers]. Biju apjucis – kas varēja zināt, kur esam? … Mūsu saruna noritēja trīsstūrī: lidmašīna–Vašingtona–Austrija. … Man stāstīja, kā ir beidzies [ASV prezidenta Bila] Klintona un [Krievijas prezidenta Borisa] Jeļcina samits Skrundas jautājumā. Amerikāņi bija izdomājuši savu variantu, kas bija aritmētiskais vidējais starp Krievijas un mūsu priekšlikumiem. Valsts sekretārs man toreiz sacīja, ka Amerika savam piedāvājumam piešķir lielu starptautisku nozīmi un mums jāsaprot, ka tas ir ļoti nopietni. Ja Latvija pateiks “nē” amerikāņu piedāvājumam, tad mēs paliksim viens pret vienu ar Krieviju, un Amerika vairs neiejauksies. Varu vēl teikt, ka bez amerikāņu iejaukšanās Krievijas armija joprojām būtu Latvijā. Un starptautiskās organizācijas varētu braukt, pētīt un rakstīt ziņojumus, bet nekas nemainītos,” tā sarunu atmosfēru intervijā žurnālistei Sallijai Benfeldei 2004. gadā skaidroja toreizējais ārlietu ministrs Georgs Andrejevs.

Armiju sāka izvest ātrāk, nekā parakstīja līgumu par tās izvešanu

Līgums paredzēja pilnīgu Krievijas armijas izvešanu līdz 1994. gada 31. augustam. Vienīgais izņēmums – Skrundas radiolokācijas stacija, par kuru tika noslēgta atsevišķa vienošanās. Interesanti, ka Krievija jau 1992. gadā sāka slepeni izvest savu stratēģisko karaspēku no Latvijas, vienlaikus sarunās izvirzot aizvien jaunas prasības un panākot arī zināmas privilēģijas. Tobrīd Latvijā atradās 57 000 militārpersonu, 1994. gadā – vairs tikai aptuveni 4000. Proti, jau brīdī, kad līgums beidzot tika parakstīts, Krievijas bruņoto spēku mūsu valstī faktiski vairs nebija. 1994. gada 31. augusta vakarā aizbrauca pēdējie.

Lielisks PSRS armijas atstātā posta apkopojums skatāms Mārtiņa Ķibilda veidotajā raidījumu sērijā “Atslēgas”.  

12 sekundes un vairs nekā nav – tiešraidē uzspridzina Skrundas radiolokatora ēku

Vienošanās par Skrundas radiolokācijas stacijas (RLS) darbību paredzēja, ka objekts turpinās darboties vēl četrus gadus līdz 1998. gada 31. augustam un par to Latvija saņems nomas maksu piecus miljonus ASV dolāru gadā. Šis ir vienīgais no pakotnē iekļautajiem nolīgumiem, kas vairs nav spēkā. Proti, vienošanās zaudēja spēku 1999. gada 21. oktobrī. Tas nozīmē, ka ir izpildīti visi tajā iekļautie nosacījumi.

Skrundas radiolokācijas stacija bija nozīmīgs PSRS militārais objekts, kurā 1992. gadā ietilpa divas RLS – 1964. gadā būvētā “Dnepr” un 1985. gadā būvētā, vēl nepabeigtā “Darjal”. Tā varēja noteikt lidojošus objektus līdz pat 6000 km attālumā.

Jaunā RLS tika svinīgi uzspridzināta 1995. gada 4. maijā, bet “Dnepr” – demontēta 18 mēnešu laikā pēc darbības pārtraukšanas.

Tagad bijušajā Skrundas militārajā pilsētiņā ir izveidots militārais poligons.

Krievijas uzstājības rezultātā Latvijā paliek aptuveni 22 000 bijušo militārpersonu

Krievijas puses uzstājības rezultātā Latvijā uz dzīvi varēja palikt aptuveni 22 000 Krievijas demobilizēto militārpersonu un viņu ģimenes locekļu, kopā gandrīz 100 000 cilvēku.

Faktiski vienošanās un protokols par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību ir vienīgie no 1994. gada pakotnē noslēgtajiem starpvalstu nolīgumiem, kuri ir aktīvi arī patlaban.

Latvijā vēl joprojām dzīvo aptuveni 10 000 cilvēku, kuru sociālo nodrošinājumu šīs vienošanās regulē.

Vai Pārdaugavā esošais piemineklis ir memoriālā būve?

Nav precīzi zināms, tieši kādu iemeslu dēļ un kāpēc vienošanās tika iekļauts punkts par memoriālo būvju un karavīru masu apbedījumu vietu uzturēšanu Latvijas teritorijā. Turklāt 1994. gada dokumentā nav precīzi definēts, kas tiek saprasts ar memoriālajām būvēm, nav arī noteikta par to uzturēšanu atbildīgā institūcija. Šīs detaļas tika precizētas vēlāk, diplomātiskajā sarakstē starp Latvijas un Krievijas ārlietu ministrijām, kā arī ar 2007. gadā noslēgto vienošanos par apbedījumu vietu statusu.

Faktiski toreiz diplomātiskajā sarakstē tika apstiprināts, ka visas vienošanās attiecas arī uz Pārdaugavā izvietoto pieminekli. 6. maijā Saeimas ārlietu komisijā Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica atzina, ka toreiz Latvija to vērtēja arī kā vietu, kur Latvijas iedzīvotāji varētu pieminēt Otrajā pasaules karā kritušos un kara beigas, ziņo LETA. To visu šo laiku ir uzsvērusi arī Ārlietu ministrija: Pārdaugavā izvietotais piemineklis ir vienošanās 13. panta subjekts, tādēļ jebkura iespējamā rīcība ir jāskata šo nolīgumu kontekstā.

Taču aizvadītajos 30 gados ir mainījusies gan pati Krievija, gan ģeopolitiskā situācija, gan arī starptautiskā izpratne par attieksmi pret karu slavinošiem pieminekļiem un memoriālajām būvēm. Pēdējās desmitgadēs arī citās Eiropas valstīs ir likvidēti vai pārvietoti salīdzinoši daudz pieminekļu.

Latvijā situācija īpaši būtiski mainījās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Iebrūkot Ukrainā, Krievija ir pārkāpusi ANO statūtu 2. punktu par apņemšanos atturēties no draudiem lietot spēku vai spēka lietošanas pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, vienlaikus tā sevi uzskata par PSRS pēcteci un mantinieci, ir pārņēmusi tās tiesības un pienākumus. Citstarp to apliecina arī 1994. gadā noslēgtie līgumi ar Latviju par bruņoto spēku izvešanu. Tādējādi PSRS laiku simbolika ir tieši asociējama ar Krieviju un tās armiju, patlaban tie apzīmē agresorvalsti, kas rada draudus starptautiskajam mieram un drošībai. Latvijas teritorijā šādi objekti, kas asociējami ar Krievijas īsteno agresiju, nav pieņemami, 6. maija Saeimas Ārlietu komisijas sēdē uzsvēra Kalniņa-Lukaševica. No tā izriet, ka Latvijai vairs nav pienākumu attiecībā pret pieminekli Pārdaugavā.

Augstāk minēto iemeslu dēļ ir kļuvis iespējams apturēt vienošanās par militāro pensionāru sociālo aizsardzību 13. pantu. Un, tā kā visi 1994. gada pakotnē iekļautie līgumi ir atsevišķi dokumenti, turklāt abas puses uzņemtās saistības ir pildījušas, tad viena līguma panta apturēšana neapdraud ne pārējos līgumus, ne arī vienošanos par Krievijas militāro pensionāru sociālo aprūpi.

12. maijā Saeima atcēla juridiskos šķēršļus pieminekļa demontāžai

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt